Aicinām vēl šonedēļ piedalīties lietotāju apmierinātības aptaujā!
Paldies par viedokli!
Pirmspievienošanās ekonomiskā programmaPrecizēta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 15.maija sēdes protokollēmuma 23.§ 21.punktu Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokola Nr.23 izraksts Rīgā 2001.gada 15.maijā 23.§ Par Pirmspievienošanās ekonomisko programmu Apspriešanā piedalījās: G.Bērziņš, D.Gulbe, V.Makarovs, J.Krūmiņš, A.Bērziņš. Nolēma: 1. Akceptēt iesniegto Pirmspievienošanās ekonomisko programmu. 2. Finansu ministrijai: 2.1. precizēt Pirmspievienošanās ekonomisko programmu, ņemot vērā Valsts kancelejas juriskonsulta atzinuma 1., 2., 4., 5. un 6.punktu, un iesniegt Pirmspievienošanās ekonomisko programmu Valsts kancelejā; 2.2. precizēto Pirmspievienošanās ekonomisko programmu līdz 2001.gada 31.maijam iesniegt Eiropas Komisijā. Ministru prezidents A.Bērziņš Valsts kancelejas direktore G.Veismane
Saturā Saīsinājumi Ievads 1. Līdzšinējā ekonomiskā attīstība 2. Makroekonomiskās attīstības scenārijs 2.1. IKP un nodarbinātība 2.1.1 IKP izlietojums 2.1.2 IKP no ražošanas aspekta 2.1.3 Nodarbinātība 2.2. Inflācija 2.3. Monetārā un valūtas kursa politika 2.4. Ārējais sektors 2.5 Scenārija izpildes nozīmīgākie riski 3. Valsts finanses 3.1. Vidēja termiņa fiskālais scenārijs 3.2. Valsts parāda vadība 3.3. Deficīta finansēšana 3.4. Fiskālie riski 4. Strukturālās reformas 4.1. Privātais sektors un uzņēmējdarbības vide 4 .1.1. Privatizācija 4.1.2. Konkurences politika 4.1.3. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana 4.1.4. Bankrota procedūru regulējošā likumdošana 4.1.5. Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības politika 4.1.6. Eksporta veicināšanas politika 4.1.7. Kvalitātes nodrošināšana 4.2. Finansu sektors 4.3. Darba tirgus 4.4. Valsts pārvaldes reforma 4.5. Lauksaimniecība un lauku attīstība 4.6. Citas reformas 4.6.1. Pensiju reforma 4.6.2. Veselības aizsardzība 4.6.3. Transports un sakari 4.6.4. Reģionālā politika 4.6.5. Vide 5. Politikas saistību matricas 5.1. Eiropas Komisijas - Latvijas valdības Kopējā paziņojuma par Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm saistību izpilde 5.2. Pirmpievienošanās ekonomiskās programmas politikas saistību matricas Saīsinājumi
Ievads Pirmspievienošanās ekonomiskās programmas (PEP) mērķis ir definēt Latvijas vidēja termiņa ekonomiskās politikas prioritātes pievienošanās ES kontekstā, apskatot arī svarīgākās strukturālo reformu jomas, kas saistītas ar Latvijas tautsaimniecības stiprināšanu un piemērošanos kopējam Eiropas tirgum. PEP skar tieši tos vidēja termiņa uzdevumus, kas Latvijai ir jāpaveic periodā līdz iestāšanai Eiropas Savienībā. PEP atspoguļoto politiku un strukturālo reformu sekmīga izpilde nodrošinās pilnīgu ES definēto pievienošanās ekonomisko kritēriju (Kopenhāgenas kritēriji) izpildi, veicinot reālo konverģenci, t.sk. panākot to, lai Latvijas tautsaimniecība būtu spējīga izturēt konkurences spiedienu ES iekšējā tirgū. PEP ir nākošais solis pēc Eiropas Komisijas un Latvijas Kopējā paziņojuma par ekonomiskās politikas prioritātēm izstrādes. Atšķirībā no Kopējā paziņojuma PEP politiku definēšana ir vienīgi Latvijas atbildība. Šī darba mērķis nav tikai nospraust pirmspievienošanās periodā izpildāmos uzdevumus, bet arī sagatavoties nākotnes Konverģences un Stabilitātes programmu izstrādei jau pēc pievienošanās ES. Tas parāda šī darba un tajā definēto uzdevumu izpildes nozīmi Latvijas integrācijas ES procesā. Pirmspievienošanās ekonomiskā programma sastāv no četrām galvenajām sadaļām - pašreizējās ekonomiskās situācijas analīzes, makroekonomiskās attīstības scenārija, valsts finansu vidēja termiņa politikas un ar ekonomikas attīstību saistīto svarīgāko strukturālo reformu apraksta, kas balstās uz atbildīgo ministriju sniegto informāciju. Kopš 1999. gada vidus Latvijas ekonomika ir pārvarējusi Krievijas ekonomiskās krīzes ietekmes radītās sekas un ir atsākusies strauja izaugsme visās nozarēs. Par ekonomiskās situācijas uzlabošanos liecina arī investīciju pieaugums un zemais inflācijas līmenis. Pakāpeniski tiek samazināts arī valsts budžeta fiskālais deficīts. Joprojām galvenās ekonomikas problēmas Latvijā ir relatīvi augstais tekošā konta deficīts, kas, uzlabojoties ārējās vides apstākļiem, samazinās, un augstais bezdarba līmenis atsevišķos reģionos. Valdības ekonomiskās politikas mērķis ir sasniegt ilgstošu, stabilu un sabalansētu ekonomisko un sociālo attīstību. Šo mērķu sasniegšanai svarīga striktas fiskālās un monetārās politikas ievērošana, kā arī šajā programmā aprakstīto struktūrpolitikas pasākumu veiksmīga realizācija. Šāda politika arī veicinās Latvijas - mazas un atvērtas ekonomikas - ārējās ievainojamības samazināšanu. Galvenie fiskālās politikas vidēja termiņa mērķi ir valsts budžeta fiskālā deficīta samazināšana, sabalansēta valsts budžeta izveide ilgtermiņā un stabilas nodokļu sistēmas nodrošināšana. Saskaņā ar scenāriju līdz 2005. gadam plānots valsts budžeta fiskālo deficītu samazināt līdz 0,5% no IKP. Viens no fiskālās politikas uzdevumiem ir nodokļu sloga samazināšana uzņēmējiem, kas nodrošina Latvijas uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. Tai pašā laikā, lai nodrošinātu valdības definēto valsts budžeta deficīta līmeni, liela uzmanība tiks pievērsta budžeta izdevumu racionalizācijai. Valsts parāds attiecībā pret IKP, sākot ar 2002. gadu, pakāpeniski samazināsies. Turpmākajos gados ekonomikas pieaugums saistāms ar eksporta attīstību un investīciju palielināšanos. Programmas makroekonomiskās attīstības scenārijā IKP pieaugums prognozēts apmēram 6% gadā. Pieaugot ekonomiskai aktivitātei, sagaidāms nodarbinātības pieaugums, tomēr to ierobežos produktivitātes palielināšanās. Eksporta pieaugumam vidējā termiņā pārsniedzot importa pieaugumu, samazināsies maksājumu bilances tekošā konta deficīts. Valūtas piesaiste SDR valūtu grozam ir nodrošinājusi cenu stabilitāti - jau vairākus gadus inflācijas līmenis ir bijis zemāks par 3%. Atbilstoši makroekonomiskās attīstības scenārijam, vidējā termiņā inflācijas līmenis nepārsniegs 3%, notiekot lēnai Latvijas un ES vidējo cenu līmeņu izlīdzināšanai. Stabilu ekonomikas augšupeju veicinās strukturālo reformu veiksmīga realizācija un uzņēmējdarbības vides uzlabošana. Strukturālo reformu jomā tuvojas privatizācijas procesa noslēgums. Tā kā valsts mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija ir pabeigta, uzmanība tiks veltīta lielo uzņēmumu privatizācijas procesa pabeigšanai, zemes privatizācijas paātrināšanai un valsts dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšanai. Konkurences politikas jomā ir nodrošināta likumdošanas atbilstība ES un citām starptautiskajām normām. Turpmākajos gados paredzēts aktivizēt Konkurences uzraudzības institūciju starptautisko sadarbību, veicinot starptautisku konkurences aizsardzības instrumentu rašanos. Bankrota procedūru regulējošās likumdošanas jomā tiks veicināta maksātnespējas procesa paātrināšana. Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības jomā tiks veikti pasākumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai un inovācijām atvērtas ekonomikas izveidei, efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības nozaru struktūras izveidei, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu attīstības atbalstīšanai. Eksporta veicināšanas politikā paredzēti pasākumi, kas palīdzētu novērst problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, t.sk. eksporta kredītu, garantiju un apdrošināšanas sistēmas izveidošana un darbības nodrošināšana, specializētu apmācību programmu un konsultāciju sniegšana eksportētājiem, industriālo grupu ( clusters ) attīstības programmas turpināšana, valsts atbalsta sniegšana Latvijas uzņēmumiem dalībai starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās, Latvijas ekonomisko pārstāvniecību ārvalstīs darbības attīstīšana. Kvalitātes nodrošināšanas politikā turpmākajos gados paredzēti pasākumi likumdošanas saskaņošanā, institūciju stiprināšanā un likumdošanas ieviešanā, lai tiktu novērstas barjeras preču brīvai kustībai uz ES dalībvalstīm. Finansu sektora attīstība notiek vēlamajā virzienā un galvenās problēmas, kas skar šo nozari, ir saistītas ar kopējo ekonomikas attīstību un pastāvošo labklājības līmeni. Latvijā pastāv efektīva banku sektora uzraudzība, kas kopā ar nozīmīgu ārvalstu kapitāla ieplūdi Latvijas banku sektorā sniedz papildu garantijas stabilai finansu starpniecības attīstībai. Turpmākajos gados šajā sektorā notiks plānveidīgs darbs darbības vides uzlabošanā un tās harmonizēšanā ar ES prasībām. Svarīgākais valsts pārvaldes reformas uzdevums ir publiskā sektora caurskatāmības uzlabošana un efektivitātes palielināšana. Latvijas lauku attīstības galvenais mērķis ir konkurētspējīgas lauksaimniecības, spēcīgi attīstītu lauku, daudzveidīgi bagātas un ilgtspējīgas lauku vides izveidošana. Latvijas lauksaimniecības nozares pamatmērķis, ir nodrošināt efektīvu lauksaimniecības ražošanu, kas būtu spējīga integrēties Eiropas Kopējā tirgū līdz ar iestāšanos un ražotu ES normām atbilstošu augstas kvalitātes produkciju. Veselības aizsardzības jomā turpināsies veselības aprūpes reforma un iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošana, kā arī šim mērķim paredzēto līdzekļu racionālas izmantošanas uzlabošana. Galvenais mērķis ir vērsts uz iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu, uzlabojot Latvijas veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, kvalitāti un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem. Latvijas transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, ilgtspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošinātu cilvēku ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem pārvadājumiem iekšzemes un starptautiskajā satiksmē, palielinātu izvēles iespējas un elastību pasažieru un kravu pārvadājumos, veicinātu reģionālo attīstību un dotu iespējas Latvijas biznesam konkurēt Eiropas un visas pasaules tirgū. Sakaru sektora turpmākās politikas galvenie mērķi ir tirgus liberalizācija, tarifu sabalansēšana un integrācija ES. Valsts politika informātikas nozarē ir vērsta uz to, lai tuvākajā laikā šajā jomā nodrošinātu Latvijas likumdošanas pilnīgu atbilstību ES prasībām, kā arī lai Latvijā būtu ieviesta vispārējā Interneta pieejamība un veicināta gan Interneta izmantošana, gan arī vispārējā informācijas pratība un pieejamība. Reģionālās attīstības jomā tiks veikta likumdošanas pilnveidošana un institucionālo struktūru sakārtošana. Vides aizsardzības jomā plānots saskaņot nacionālo likumdošanu ar acquis communautaire prasībām. 1. Līdzšinējā ekonomiskā attīstība 1998. gada otrajā pusē un 1999. gada sākumā sarežģītā ekonomiskā situācija pasaulē un it īpaši Krievijā ietekmēja Latvijas tautsaimniecības attīstības tempu. Krievijas ekonomiskās krīzes iespaidā Latvijā samazinājās ražošanas apjomi, pieauga bezdarbs, pasliktinājās banku darbības rādītāji. Tomēr rūpniecības un lauksaimniecības ražošanas kritumu kompensēja jūtams aktivitātes pieaugums būvniecībā un vairākās pakalpojumu nozarēs. Tādējādi IKP turpināja pieaugt, lai arī izaugsmes tempi 1998. un 1999. gadā bija zemi - attiecīgi 3,9% un 1,1 procents. Sākot ar 1999. gada vidu, Krievijas ekonomiskās krīzes radītā negatīvā ietekme uz tautsaimniecības attīstību tiek pārvarēta. Pieaugums Latvijas ekonomikā turpinās arī 2000. gadā - IKP salīdzināmās cenās pieauga par 6,6%. Ekonomiskā augšupeja 2000. gadā bija vērojama visās nozarēs. Iekšzemes kopprodukta pieaugumu 2000. gadā galvenokārt veicināja pakalpojumu sektora veiksmīga attīstība - pagājušajā gadā, salīdzinot ar 1999. gadu, apjomu kāpums pakalpojumu sektorā bija 7,1%, tā īpatsvaram IKP struktūrā palielinoties par 1,7 procentpunktiem un sasniedzot 70,2 procentus. Savukārt pakalpojumu sektora pieaugumu visvairāk ietekmēja apjomu kāpums tirdzniecības nozarē (īpatsvars IKP struktūrā - 18,1%) - par 9,6%, transporta, glabāšanas un sakaru nozarē (16,2%) - par 7,2%, komercpakalpojumu sfērā (10,5%) - par 13,6%, kā arī banku sektorā (4,9%) - par 9,6 procentiem. 2000. gadā IKP pieaugumu veicināja arī ekonomisko aktivitāšu palielināšanās rūpniecības nozarēs. Apjomu kāpums apstrādes rūpniecībā, salīdzinot ar 1999. gadu, bija 5,7%, ko visvairāk ietekmēja izlaides pieaugums kokapstrādes nozarē, papīra un papīrizstrādājumu ražošanā, kā arī tekstilizstrādājumu ražošanā. Savukārt ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē pagājušajā gadā apjomi pieauga par 8,1 procentu. Strauji attīstījās mežsaimniecība, kuras apjomi 2000. gadā pieauga par 26,8 procentiem. Tomēr atsevišķās rūpniecības nozarēs (pārtikas, ķīmiskā rūpniecība), kuras smagāk skāra krīze, vēl nav vērojama attīstība, kas ļautu tuvākā laikā šīm nozarēm atgūt pirmskrīzes ražošanas apjomus. Veiksmīgi attīstījās arī zvejniecības nozare - pieaugums 2000. gadā bija 8,2%. Pagājušajā gadā attīstījās arī lauksaimniecības nozare - salīdzinot ar 1999. gadu, ražošanas apjomi lauksaimniecībā pieauga par 3,3 procentiem. IKP pieaugumu pēdējos gados būtiski ietekmēja straujš un stabils privātā patēriņa pieaugums. 1997.-1999. gadā privātais patēriņš salīdzināmās cenās vidēji pieauga par 5,6%, ko lielā mērā ietekmēja darba samaksas pieaugums un inflācijas samazināšanās. 2000. gadā privātā patēriņa pieauguma tempi bija nedaudz zemāki - 2000. gada deviņos mēnešos privātais patēriņš salīdzināmās cenās pieauga par 3,6 procentiem. Pozitīvi IKP attīstību ietekmēja investīciju pieaugums. 1997. gadā Latvijā tās pieauga par 20,7% gadā, bet 1998. gadā - pat par 44 procentiem. Investīciju gada vidējie pieauguma tempi no 1995. gada līdz 1998. gadam bija 28,6%, tas ir gandrīz 5 reizes lielāki nekā IKP ikgadējie pieauguma tempi. Tāpēc jau 1998. gadā kopējā pamatkapitāla veidošanas izdevumu īpatsvars IKP sasniedza 27 procentus. Tik strauju investīciju kāpumu sekmēja vairāki faktori: ārvalstu investīciju ieplūdums, galvenokārt sakarā ar privatizācijas procesa norisi, neatkarīgo starptautisko kredītaģentūru atzītais augstais Latvijas kredītreitings, kredītu procentu likmju pazemināšanās un banku sektora stabilizēšanās. 1999. gadā kopējā pamatkapitāla veidošanas izdevumi salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu samazinājās par 6,3%, kas ir saistāms galvenokārt ar ekonomisko aktivitāšu samazināšanos Krievijas krīzes ietekmē. Tomēr kopējā pamatkapitāla īpatsvars iekšzemes kopproduktā 1999. gadā saglabājās samērā augstā līmenī. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, investīciju līmenis 2000. gadā atkal ir sācis pieaugt. Kopējā pamatkapitāla veidošanas izdevumi 2000. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar 1999. gada attiecīgo periodu, ir pieauguši par 19 procentiem. Latvijas patēriņa cenu pieauguma tempi turpina samazināties. 1999. gadā cenas pieauga tikai par 2,4% (vidēji gadā), bet divpadsmit mēnešu inflācija decembrī bija 3,2 procenti. 2000. gadā PCI pieauga vidēji par 2,6% (divpadsmit mēnešu inflācija bija 1,8 procenti). Vislielākā ietekme uz patēriņa cenu līmeni šajā periodā bija administratīvi regulējamo cenu kāpumam. Pieauga ar dzīvokļa uzturēšanu saistītas izmaksas un transporta pakalpojumu cenas. Pakāpeniski pieauga cenas alkoholiskiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem, degvielai, gaļai un medikamentiem. Krievijas ekonomiskā krīze negatīvi ietekmēja Latvijas ārējo tirdzniecību - 1999. gadā preču eksports samazinājās par 5,7%, bet imports - par 8,4 procentiem. Ārējo apstākļu uzlabošanās, kas sākās 1999. gada otrajā pusē, veicināja Latvijas ārējās tirdzniecības apjomu pieaugumu 2000. gadā - gan eksports pieauga par 12,2% salīdzinājumā ar 1999. gadu, bet importa pieaugumu par 12,2% savukārt noteica ekonomisko aktivitāšu pieaugums Latvijā, kā arī naftas cenu kāpums. Tajā pašā laikā eksporta un importa vienības vērtības izmaiņas pasliktināja tirdzniecības nosacījumus: eksporta vienības vērtība 2000. gadā, salīdzinot ar 1999. gadu samazinājās par 1,3%, bet importa vienības vērtība pieauga par 6,7 procentiem. Galvenais Latvijas tirdzniecības partneris ir ES. Ārējās tirdzniecības apjomi ar ES valstīm stabili pieaug, un 2000. gadā 64,6% no Latvijas preču eksporta un 52,4% no importa ir saistāmi ar šīm valstīm. 2000. gadā Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījumā vislielākais īpatsvars bija Vācijai (16,2% no kopapjoma), Krievijai (8,9%), Zviedrijai (8,3%), Lielbritānijai (8,1%) un Lietuvai (7,6%). Viena no galvenajām ekonomikas problēmām Latvijā ir relatīvi augstais tekošā konta deficīts. Sarūkot eksportam 1998. gada beigās, maksājumu bilances tekošā konta deficīts strauji palielinājās. 1999. gada laikā tirdzniecības deficīts ievērojami samazinājās, importa apjomiem krītoties straujāk kā eksportam. Tomēr tekošā konta deficīts samazinājās salīdzinoši mazāk, sakarā ar ieņēmumu bilances pasliktināšanos, sarūkot Latvijas ieņēmumiem no portfeļieguldījumiem ārzemēs. Tādējādi 1999. gadā tekošā konta deficīts bija 9,6% no IKP. Pakāpeniski uzlabojoties ārējiem ekonomiskajiem apstākļiem, maksājumu bilances tekošā konta deficīts 2000. gadā samazinājās, līdz 6,8% no IKP. Aktuāla problēma ir augstais bezdarba līmenis atsevišķos reģionos. 1998. gada otrajā pusē un 1999. gada pirmajā pusē Krievijas krīzes ietekmē daudzos Latvijas uzņēmumos nācās atlaist strādājošos. Visaugstākais bezdarba līmenis bija 1999. gada aprīlī, bet, sākot ar maiju, bezdarbs samazinās. 2000. gadā tas turpināja samazināties, un gada beigās reģistrētais bezdarba līmenis bija 7,8% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Bezdarba līmenis ievērojami atšķiras valsts rajonos un pilsētās. Vissmagākā situācija joprojām ir Latgalē, kurā tas atsevišķos rajonos pārsniedz 20% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. 2. Makroekonomiskās attīstības scenārijs Valdības ekonomiskās politikas mērķis ir sasniegt ilgstošu, stabilu un sabalansētu ekonomisko un sociālo attīstību. Šeit aplūkotais vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības scenārijs balstās uz pieņēmumu, ka turpināsies šī uz ekonomisko izaugsmi vērstā Valdības politika, kuras stūrakmeņi ir strikta fiskālā un monetārā politika. Ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai būtiska ir arī šajā programmā aprakstīto struktūrpolitikas pasākumu veiksmīga realizācija. Izstrādātais scenārijs paredz stabilu izaugsmi, kas nodrošina pakāpenisku Latvijas tautsaimniecības konverģenci ar attīstītākajām Eiropas valstīm. Labvēlīgos apstākļos izaugsmes potenciāls Latvijā ir vēl lielāks, tomēr, ņemot vērā iespējamos apdraudējumus straujākai attīstībai, scenārijs paredz vidēji 5,7% ekonomikas gada pieaugumu līdz 2005. gadam. Vidēja termiņa attīstība
Ekonomikas attīstību vidējā termiņā noteiks investīciju un eksporta pieaugums. Mazā un atvērtā ekonomikā ārējam pieprasījumam būs izšķiroša nozīme ekonomikas izaugsmē. Un visnotaļ pozitīvās pasaules, t.sk. arī Latvijas galvenā eksporta tirgus - Eiropas Savienības, izaugsmes prognozes balsta Latvijas attīstības pozitīvās tendences. Ņemot vērā Latvijas starptautiskās konkurētspējas pieaugumu, eksporta izaugsmes tempi būs nedaudz lielāki par pasaules tirdzniecības pieaugumu, ko nosaka uzņēmēju nostiprināšanas iegūtajos Rietumu tirgos, kā arī uz eksportu vērsto investīciju pieaugums. Šāda attīstība arī nozīmīgi samazinās Latvijas ekonomisko ievainojamību, - maksājumu bilances tekošā konta deficīts jau tuvāko gadu laikā būtiski kritīsies, saglabājoties relatīvi augstam ārvalstu tiešo investīciju īpatsvaram deficīta finansēšanā. 2.1. IKP un nodarbinātība Kā jau tika minēts, Latvijas tautsaimniecības izaugsmes virzītājspēki būs investīciju un eksporta pieaugums. Tomēr, kā pierādīja arī iepriekšējo gadu attīstība, stabils iekšējais pieprasījums ir attīstību stabilizējošs nosacījums. Iedzīvotāju ienākumu pieaugums palielina iekšzemes patēriņu, turklāt kā liecina pēdējo gadu statistiskie dati, ir samazinājusies saistība starp mājsaimniecību ienākumu un importa pieaugumiem, ko var izskaidrot ar pieaugušu pieprasījumu pēc pakalpojumiem, kas norāda, lai arī uz lēnu, bet noteiktu vidējā labklājības līmeņa pieaugumu. 2.1.1. IKP izlietojums IKP izlietojums
Pēdējos gados privātais patēriņš salīdzināmās cenās ir pieaudzis straujāk par kopējo IKP, ko var izskaidrot ar darba samaksas būtiski lielāku pieaugumu salīdzinājumā ar produktivitātes pieaugumu iepriekšējā periodā (līdz 1998. gadam) un aizvien krītošo inflāciju. Pēdējos gados privātais patēriņš ar zināmu aizkavējumu reaģē uz kopējo tautsaimniecības attīstību. Vidējā termiņā privātā patēriņa pieaugumu ierobežos par darba ražīguma pieaugumu zemāks darba samaksas pieaugums, kas ir nepieciešams eksporta konkurētspējas uzturēšanai, kā arī piesardzīga fiskālā politika. Tādējādi ar šādas fiskālās politikas palīdzību tiks ierobežots arī maksājumu bilances tekošā konta deficīts. Paredzams, ka sabiedriskais patēriņš arī turpmākajos gados tiks ierobežots, lai sabalansētu valsts budžetu. Sabiedriskais patēriņš ir atkarīgs no budžeta ieņēmumu apjoma pieauguma. Realizējot politiku, kas paredz palielināt izdevumus valsts investīcijām, sabiedriskā patēriņa pieaugumam jābūt zemākam par IKP pieaugumu. Kopējā pamatkapitāla veidošanas pieaugums atsākās 1994. gadā, 1998. gadā sasniedzot pat 44,0% pieaugumu salīdzināmās cenās. Šādu pieaugumu nodrošināja relatīvi augsta ārvalstu tiešo investīciju ieplūde, banku sektora aizvien lielāka iesaistīšanās vietējo uzņēmumu kreditēšanā, ko veicina arī jauno kreditēšanas veidu attīstība, ķīlu reģistra izveidošana. Protams, nepietiekamu resursu dēļ aizvien nepietiekošā apjomā tiks veikti ieguldījumi valsts infrastruktūrā. Tomēr, palielinoties kopējam ekonomikas līmenim, pieaugs arī šīs investīcijas, kas ir būtiski, jo sakārtota infrastruktūra ir viens no attīstību veicinošiem apstākļiem. Būtisku atbalstu Latvijas infrastruktūras sakārtošanā sniegs arī Eiropas Savienības pirmsiestāšanās finansu instruments ISPA. Augstāks investīciju līmenis ir atkarīgs arī no iekšzemes uzkrājumu līmeņa. Uzkrājumu pieaugumu veicinās pensiju sistēmas reforma, vērtspapīru tirgus attīstība, kā arī tālāka noguldījumu apdrošināšanas attīstība. Pēc ārējās tirdzniecības apgrozījuma krituma 1999. gadā Krievijas un globālās ekonomiskās krīzes ietekmē, 2000. gadā ir atsācies eksporta un importa pieaugums. Arī 2000. gadā notika tirdzniecības nosacījumu zināma pasliktināšanās - galvenā Latvijas tirgus - Eiropas Savienības - pamatvalūta eiro gada laikā jūtami zaudēja savu vērtību, nedaudz atgūstoties tikai pašās gada beigās, vienlaicīgi pieauga pasaules cenas energoresursiem. Tas kopumā noteica tirdzniecības deficīta pieaugumu, ko tomēr vairāk nekā kompensēja pakalpojumu pozitīvās bilances uzlabošanās. Sagaidāms, ka vidējā termiņā importa pieauguma tempi būs nedaudz zemāki kā eksporta pieauguma tempi, kas uzlabos tekošā konta stāvokli. Paredzams, ka preču importa struktūra mainīsies, pieaugot iekārtu un investīciju preču īpatsvaram kopējā preču apjomā sakarā ar ražošanas modernizāciju un produkcijas konkurētspējas palielināšanu. Iekšzemes kopprodukta
izlietojuma struktūra
2.1.2. IKP no ražošanas aspekta IKP sadalījumā pa
nozarēm
Rūpniecības nozares pieaugums atsākās tikai 1996. gadā, sasniedzot 1997. gadā 16,7% pieaugumu salīdzināmās cenās, ko noteica apstrādājošās rūpniecības dinamiska attīstība. Tā kā iekšzemes pieprasījuma līmenis joprojām ir salīdzinoši zems, apstrādājošās rūpniecības attīstību ir noteicis galvenokārt eksportējamās produkcijas apjoms. Tieši apstrādājošo rūpniecību vissmagāk skāra Krievijas ekonomiskās krīzes izraisītais pieprasījuma šoks. 1999. gadā rūpniecība samazinājās par 5,8% salīdzināmās cenās. 2000. gadā turpinās pieaugums rūpniecībā, kas atsācies 1999. gada beigās, tomēr 2000. gadā rūpniecības apjomi vēl atpaliek no 1998. gada līmeņa. To nosaka tas, ka Latvijas eksports uz NVS tuvākajos gados neatgūs pirmskrīzes līmeni, bet atsevišķām krīzē cietušām nozarēm - īpaši pārtikas rūpniecībai - tik īsā laikā nav iespējams pilnībā kompensēt zaudēto NVS tirgus daļu ar jaunu tirgu iegūšanu. Domājams, ka Krievijas krīzes rezultātā notiekošā Latvijas tirdzniecības pārorientācija, privatizācijas gaitā piesaistītās investīcijas un jaunu nozaru attīstība palīdzēs mazināt rūpniecības ievainojamību nākotnē. Rūpniecības attīstību tuvākajos gados nodrošinās atsevišķu apstrādes rūpniecības nozaru sekmīga darbība, kas ir spējušas piesaistīt ārvalstu kapitālu un sekmīgi eksportē savu produkciju - piemēram, vieglā rūpniecība. Labas izaugsmes iespējas ir arī ķīmiskai rūpniecībai un farmācijai, ņemot vērā lielās investīcijas šajā nozarē, lai gan tās salīdzinoši lielā saistība ar NVS tirgu neļauj īstermiņa periodā prognozēt investīcijām adekvātus pieauguma tempus. Turpināsies arī metālapstrādes un mašīnbūves rūpniecības attīstība. Ņemot vērā Latvijas mežu resursus, kā arī to, ka kokapstrādes iespējas attīstās, sagaidāma arī turpmāka kokrūpniecības augšupeja. Elektronikas un elektrotehnikas nozares uzņēmumi ir sākuši straujāk attīstīties. Ir iestrādes nozares turpmākai izaugsmei. Pārtikas rūpniecības uzņēmumi līdz 1998. gadam uzrādīja augstus attīstības tempus, kas ļāva cerēt, ka arī vidējā termiņā šīs nozares būtiski sekmēs kopējo rūpniecības attīstību. Tomēr Krievijas krīze ir samazinājusi šīs nozares attīstības rādītājus, un nozares turpmāko attīstību var sekmēt situācijas stabilizācija NVS tirgos, kā arī pietiekoši strauja un sekmīga jaunu tirgu apgūšana. Enerģētikas sektora pieauguma tempi turpmākajos gados nebūs pārāk augsti (ap 1%), jo nav paredzama energoietilpīgo rūpniecības nozaru attīstība. Siltuma patēriņš būtiski nepieaugs, jo uzlabosies siltuma izmantošanas uzskaite, tiks samazināti siltumenerģijas zudumi, un daļa patērētāju atteiksies no centralizētās siltumapgādes. Ekonomiskās aktivitātes pieaugums, privāto, valsts un ārvalstu tiešo investīciju apjomu kāpums kā arī dzīvokļu privatizācija sekmēja būvniecības apjomu ievērojamu pieaugumu. Tādējādi pēdējos gados ir vērojami augsti (~8% gadā) būvniecības apjomu pieauguma tempi. Nākošajos gados šī sektora attīstību ietekmēs kopējais investīciju līmenis ekonomikā, kā arī hipotekārās kreditēšanas attīstība. Būvniecības pieauguma līmenis ir saistīts arī ar kopējā pamatkapitāla veidošanās pieaugumu. Lēno lauksaimniecības attīstības tempu (ap 3% gadā) ietekmēs zemais privātā patēriņa pieauguma temps Latvijā, kā arī ārvalstu uzņēmumu radītā konkurence. Lauksaimniecības produktu izmaksas ir salīdzinoši augstas (zemās darbaspēka produktivitātes dēļ), kā arī tie ne vienmēr atbilst starptautiskajiem standartiem un noteiktajiem kvalitātes līmeņiem. Lauksaimniecības produktu cenu pieaugums turpmāk būs nenozīmīgs un mazāks nekā citās nozarēs. Tajā pat laikā, atbilstoši pieņēmumam, turpinās palielināties zemnieku saimniecību vidējais lielums un ražošanas intensifikācija - tādējādi pieaugs darba ražīgums, kas ļauj cerēt uz konkurētspējīga lauksaimniecības sektora attīstību tuvākajā nākotnē. Lauksaimniecības un zvejniecības produktu noieta tirgu samazināšanās NVS, ko izraisīja Krievijas ekonomiskā krīze, negatīvi iespaidos šo nozaru attīstības iespējas tuvākajā laika periodā, bet tai pat laikā paredzams, ka izaugsme mežsaimniecībā daļēji to kompensēs. Sagaidāms, ka lauksaimniecības attīstību vidējā termiņā sekmēs arī valsts lauku politika, kas tiks īstenota, izmantojot vairākus finansu instrumentus un atbalsta veidus, no kuriem finansiāli nozīmīgākie ir SAPARD (Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai) un valsts atbalsts lauksaimniecības attīstībai (subsīdijas). Turpināsies arī pakāpeniska tuvināšanās nelielo ekonomiski attīstīto Eiropas valstu pakalpojumu struktūrai. Palielināsies tirgojamo ( market services ) pakalpojumu īpatsvars, bet samazināsies netirgojamo ( non-market ) pakalpojumu īpatsvars. Pakalpojumu sektora attīstību turpmākajos gados noteiks līdzsvarota dažādu pakalpojumu sektoru attīstība. Tirdzniecība, kas līdz šim ir uzrādījusi augstākos pieauguma rādītājus, turpmāk vairs neattīstīsies tik dinamiski. Savu nozīmi Latvijas tautsaimniecībā saglabās transporta un sakaru nozares. Īpaši tas attiecināms uz tranzīta pakalpojumiem caur Latvijas ostām, tomēr jāņem vērā risks, ko nosaka nestabilā Krievijas politiski ekonomiskā situācija. Sagaidāms, ka, palielinoties komerc- un finansu pakalpojumu dažādībai, kā arī saasinoties konkurencei ar ārvalstu uzņēmumiem, šo sektoru īpatsvars pakalpojumos pieaugs. Tā rezultātā pakalpojumu īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā pieaugs. Pievienotā vērtība sadalījumā pa
nozarēm
2.1.3. Nodarbinātība Negatīvā dabiskā un migrācijas saldo (apmēram 1000 cilvēku gadā) rezultātā iedzīvotāju skaits Latvijā pakāpeniski samazināsies. Iedzīvotāju skaits Latvijā 2005. gadā salīdzinājumā ar 1999. gadu samazināsies par 49000 (2,0%). Zemā dzimstība ilgākā laika periodā radījusi ievērojamu iedzīvotāju sastāva novecošanos, tādējādi palielinot demogrāfisko slogu nodarbinātajiem iedzīvotājiem. Tomēr, pieaugot pensionēšanās vecumam, darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits nesamazināsies tik strauji. Pensionāru skaits pieaugs nedaudz, jo tagadējā nodarbināto iedzīvotāju vecuma struktūra neliecina par lielu pensijā ejošo skaita pieaugumu nākotnē. Sagaidāms, ka, pieaugot ekonomiskai aktivitātei, pieaugs nodarbinātība. Tomēr jāatzīmē, ka veiktā pārstrukturizācija un tehnoloģiskais progress sekmēs galvenokārt darbaspēka produktivitātes, nevis nodarbinātības pieaugumu. Bezdarbs ir reģionāla problēma. Lielākais bezdarba līmenis Latvijā ir Austrumu reģionā: 22-26% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Zemākais bezdarba līmenis ir Rīgā (4,0 procenti). Nodarbinātība un bezdarbs Latvijā
Sagaidāms, ka dažādu ekonomiskās un sociālās politikas pasākumu (reģionālā attīstība, investīciju veicināšana, darbaspēka reģionālo mobilitāti un nodarbinātību veicinošie pasākumi, privatizācija, mazo un vidējo uzņēmumu attīstība utt.) realizācijas rezultātā bezdarbs nepieaugs un 2005. gadā būs zemāks par pašreizējo līmeni, apmēram 7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Pēdējos gados vidējās bruto darba samaksas pieaugums bija lielāks nekā darba ražīguma pieaugums. Nākošajos gados produktivitātes pieaugumi varētu būt ap 5-6% gadā. Paredzams, ka vidējās darba samaksas pieaugums, sākot jau ar 2000. gadu, būs zemāks nekā produktivitātes pieaugums. 2.2. Inflācija Latvijā pastāv stabils cenu līmenis, jau vairākus gadus inflācijas līmenis ir bijis zemāks par 3% (2000. gadā 12 mēnešu inflācija bija 1,8%). Tas ir atzīstams sasniegums, ņemot vērā, ka pēc straujā cenu pieauguma tikai 1997. gadā ekonomisko reformu rezultātā PCI pieaugums samazinājās līdz viencipara skaitlim. No visiem inflāciju ietekmējošiem faktoriem nozīmīgākie kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir bijuši šādi: · valdības un centrālās bankas īstenotā fiskālā un monetārā politika; · administratīvi regulējamo cenu dinamika; · importa cenas; · degvielas cenas; · darba algu dinamika. Pašlaik lielākā ietekme uz PCI pieaugumu ir administratīvi regulējamo cenu dinamikai. Kā rāda aprēķini, šo cenu izmaiņas pēdējos gados veidoja vairāk kā 50% no kopējās inflācijas. Tajā pašā laikā preču cenu kāpums, ko izsauca pieprasījuma izmaiņas (un ko ietekmē monetārā politika), pēdējo divu gadu laikā veidoja vidēji mazāk par 40% no kopējās inflācijas. Var prognozēt, ka arī vidējā termiņā administratīvi regulējamo cenu izmaiņas būtiski ietekmēs kopējo inflācijas līmeni. To nosaka gan salīdzinoši lielais administratīvi regulējamo cenu īpatsvars kopējā patēriņa cenu grozā (25,3% 2000. gadā), gan arī šo cenu zemais līmenis, salīdzinot ar attīstītajām Eiropas valstīm. Iespējas palielināt administratīvi regulējamās cenas, būtiski nepasliktinot lielas daļas iedzīvotāju dzīves līmeni, dos sagaidāmais iedzīvotāju ienākumu pieaugums. Notiekošā sabiedrisko pakalpojumu cenu regulācijas reforma dos iespēju pārskatīt regulācijai pakļautos pakalpojumus kā arī nodrošinās, lai šīs cenas būtu ekonomiski pamatotas. Lai nodrošinātu cenu stabilitāti valstī, Latvijas Banka ir izvēlējusies nacionālās valūtas piesaisti SDR valūtas grozam. Turklāt, ņemot vērā to, ka latos denominēto ieguldījumu veidi (vērtspapīri, depozīti) nav pilnīgi līdzvērtīgi ieguldījumiem ārvalstu valūtās, Latvijas Banka īstermiņa laika posmā var kontrolēt inflāciju, izmantojot procentu likmju politiku. Vissvarīgākais inflāciju ietekmējošais faktors Latvijā ir valūtas kurss. Tam ir vairāki izskaidrojumi: pirmkārt, augstais importa īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā (imports veido aptuveni 47% no valsts IKP). Otrkārt, aptuveni 28% no importa kopapjoma veido patēriņa preces, un līdz ar to importa cenas ievērojami ietekmē kopējo cenu līmeni. Treškārt, gan rūpnieciskās, gan lauksaimnieciskās ražošanas izmaksu, gan patēriņa struktūrā importa preces veido aptuveni 50%. Tādejādi, fiksētais valūtas kurss nodrošina stabilas importa cenas, kas savukārt sekmē iekšzemes cenu stabilitāti kopumā. Pateicoties ciešajām tirdzniecības saitēm ar ES valstīm un fiksētajam valūtas kursam, var prognozēt, ka starptautiski tirgojamo preču cenas Latvijā turpmāk pieaugs aptuveni tādā pašā tempā kā ES valstīs. Ja fiksētais valūtas kurss nodrošina cenu stabilitāti tirgojamo preču grupā, tad pakalpojumu un netirgojamo preču cenas ietekmē iekšzemes pieprasījuma izmaiņas. Pēdējo gadu laikā pakalpojumu cenas Latvijā ir pieaugušas daudz straujāk kā preču cenas. To nosaka straujais iekšzemes pieprasījuma pēc pakalpojumiem pieaugums. Bez tam, pakalpojumu cenu pieaugumu nosaka atšķirīgie produktivitātes pieauguma tempi tirgojamo un netirgojamo preču jomās, kas apvienojumā ar līdzīgiem darbaspēka izmaksu pieauguma tempiem izraisa straujāku netirgojamo preču un pakalpojumu cenu pieaugumu. Šāda cenu dinamika ir kopīga visās valstīs ar pārejas tipa ekonomiku, un šis efekts būtiski ietekmēs inflāciju turpmākajos gados. Ņemot vērā to, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju, saskaņā ar Eurostat datiem, ir aptuveni 30% no ES vidējā, bet cenu līmenis veido 39% no Vācijas līmeņa (ECB dati), ienākumu līmeņa konverģence ar ES valstīm nākotnē izraisīs arī cenu līmeņa konverģenci, kā rezultātā inflācija Latvijā būs augstāka kā ES vidējais līmenis. Tomēr kā rāda aprēķini, IKP gada pieaugums zemāks par 7% neatstās lielu iespaidu uz kopējo inflāciju, tikai gadījumā, ja izaugsmes tempi sasniegs 10%, inflācijas spiediens var pieaugt. Atbilstoši makroekonomiskās attīstības scenārijam, ņemot vērā iepriekš sacīto, vidējā termiņā inflācijas līmenis nepārsniegs 3%, notiekot lēnai Latvijas un ES vidējo cenu līmeņu izlīdzināšanai. 2.3. Monetārā un valūtas kursa politika Monetāro politiku Latvijā īsteno Latvijas Banka, kurai tās funkciju izpildei ir sniegta atbilstoša tiesiskā un praktiskā neatkarība. Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku", Latvijas Bankas galvenais mērķis ir cenu stabilitāte. Pašreizējo Latvijas Bankas īstenoto valūtas kursa režīma galvenās pamatiezīmes ir šādas: · Valūtas kurss piesaistīts SDR valūtu grozam; · Apmaiņas kurss pret atsevišķām ārvalstu valūtām tiek noteikts, pamatojoties uz to kursu pret SDR grozu; · Pieļaujamās nacionālās valūtas svārstības robežās +/- 1% apmērā no Latvijas Bankas noteiktā centrālā apmaiņas kursa; · Automātiskas Latvijas Bankas intervences, pērkot vai pārdodot SDR grozā ietilpstošās valūtas, ja lata kurss sasniedz Latvijas Bankas noteiktās robežas. Līdzšinējā pieredze apstiprina, ka piesaiste SDR grozam atbilst Latvijas tautsaimniecības vajadzībām: SDR groza struktūra lielā mērā atbilst Latvijas ārējās tirdzniecības valūtu struktūrai. Turklāt, pateicoties piesaistei SDR grozam, lats ir stabilāks attiecībā pret jebkuru atsevišķu valūtu. SDR groza struktūra un Latvijas ārējās tirdzniecības valūtu struktūra
Latvijas Bankas monetārā politika ir nesusi pozitīvus rezultātus valsts makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai, un tādējādi līdz Latvijas iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā to nav paredzēts mainīt. Līdz ar iestāšanos ES Latvijai būs nepieciešams veikt izmaiņas savā monetārajā un valūtas kursa politikā. Šīs izmaiņas var iedalīt divās fāzēs. 1) Latvijas iestāšanās ES fāze Pabeidzot iestāšanās sarunas un ratificējot iestāšanās līgumu, Latvija kļūs par ES dalībvalsti. Pašreizējā ES likumdošana paredz, ka jaunās ES dalībvalstis automātiski nepiedalās Eiropas monetārajā savienībā, bet sākotnējā posmā tām tiek piemērots ārpus eiro zonas esošo valstu (countries with derogation) statuss. Šajā posmā jaunajām ES dalībvalstīm, tai skaitā arī Latvijai, ir jāpierāda, ka tās ir pilnībā gatavas uzņemties un ilgtermiņa laika posmā izpildīt tās saistības, ko paredz dalība Eiropas monetārajā savienībā. Konkrēti, līdz ar iestāšanos ES Latvijas pienākumos ietilps tādas valūtas politikas īstenošana, kas ņem vērā visu ES dalībvalstu intereses. Tādejādi Latvijai būs jāpiedalās Eiropas valūtas kursa mehānismā (ERM 2) vai nu tūlīt pēc iestāšanās ES, vai arī vēlākā laika posmā. Līdz ar iestāšanos ES un pievienošanos ERM 2 Latvijas Bankai būs jāveic izmaiņas monetārās politikas īstenošanā. Lai gan Latvijas Bankas pielietotie monetārās politikas instrumenti jau pirms iestāšanās ES lielā mērā atbilst ECB lietotajiem instrumentiem, iestāšanās ES prasīs pārvērtēt dažādu instrumentu nozīmību. Līdz ar dalību ERM 2 Latvijas Bankai paveras iespējas veikt aktīvāku monetāro politiku, izmantojot īstermiņa procentu likmju vadību, lai nodrošinātu valsts atbilstību Māstrihtas kritērijiem - it sevišķi saistībā ar inflācijas kontroli. Šajā laikā Latvijas Bankai ir jāpanāk pilnīga saskaņa ar ECB, pielāgojot izmantojamos monetārās politikas instrumentus (tas vienlīdz attiecas gan, piemēram, uz refinansēšanas likmes līmeni, gan uz rezervju prasību normām), lai iestāšanās monetārajā savienībā un monetārās politikas nodošana ECB kompetencē neradītu pārmērīgus satricinājumus valsts finanšu sektorā. 2) Latvijas iestāšanās Eiropas ekonomiskajā un monetārajā savienībā Kad ES Padome pieņems lēmumu, ka Latvija ir gatava piedalīties Eiropas monetārajā savienībā, Latvijā nacionālo valūtu nomainīs eiro un Latvijas Banka pārtrauks īstenot neatkarīgu monetāro politiku. Līdz ar to: · Lēmumus par monetāro politiku pieņems ECB padome, kurā uz vienlīdzības principiem piedalīsies arī Latvijas Bankas prezidents; · Latvijas Banka īstenos lēmumus, kas tiks pieņemti ECB padomē, veicot tirgus operācijas un sadarbojoties ar Latvijas komercbankām; · Ņemot vērā ECB monetārās politikas stratēģiju, galvenais instruments, ar kura palīdzību tiks īstenota monetārā politika Latvijā, būs repo izsoles, kamēr, piemēram, ārvalstu valūtu swap operācijām tiks atvēlēta salīdzinoši maznozīmīga loma; · Latvijas Banka daļu savu ārējo aktīvu nodos ECB rīcībā. Atlikušo daļu Latvijas Banka, tāpat kā līdz šim, pārvaldīs patstāvīgi. 2.4. Ārējais sektors Maksājumu bilances
pamatrādītāji
Straujajām ekonomiskajām reformām Latvijā bija ļoti liela ietekme uz maksājumu bilances stāvokli. Galvenais Latvijas maksājumu bilances tekošā konta deficīta iemesls, tāpat kā daudzās citās Austrumeiropas valstīs, ir straujais valsts ārējās tirdzniecības deficīta pieaugums. Tekošā konta bilances negatīvā saldo pieaugumu palīdz ierobežot pakalpojumu pozitīvais saldo. Krievijas finansu krīze un eksporta uz Krieviju samazināšanās 1998. gadā negatīvi ietekmēja maksājumu bilanci - tekošā konta deficīts pieauga līdz 10,6% no IKP. 1999. gadā tirdzniecības deficīts būtiski samazinājās, tomēr tekošā konta stāvoklis uzlabojās mazāk (1999. gadā tekošā konta deficīts bija 9,6% no IKP), jo pasliktinājās ieņēmumu bilance, kas pirmoreiz, samazinoties Latvijas ieņēmumiem (pamatā no ieguldījumiem portfeļinvestīcijās), kļuva negatīva. 2000. gadā, uzlabojoties pakalpojumu saldo, tekošā konta deficīts samazinājās līdz 6,8% no IKP. Sagaidāms, ka vidējā termiņā eksporta apjomi palielināsies ātrāk nekā importa apjomi un tekošā konta deficīts turpinās pakāpeniski samazināties. Tajā pašā laikā tekošā konta deficītu palielinās procentu un dividenžu maksājumi par aizņēmumiem un investīcijām. Lai panāktu pastāvīgu eksporta apjomu pieaugumu, ir nepieciešams palielināt gatavās produkcijas īpatsvara palielināšanos kopējā eksporta struktūrā, jo izejmateriālu eksports ir tieši saistīts ar pasaules tirgus cenu svārstībām. Sagaidāms, ka Latvijas uzņēmumos realizēto investīciju projektu rezultātā tuvākajos gados Latvijas eksporta struktūra ievērojami mainīsies, pieaugot jaunas produkcijas eksporta iespējām. Pakalpojumu eksporta apjomi turpinās pieaugt, kā arī turpinās attīstīties visi pakalpojumu veidi. Vēl joprojām nav izmantotas tūrisma iespējas, un līdz ar to iespējamība palielināt šī pakalpojuma cenas, paaugstinot tā kvalitāti. Līdzīgas izdevības pastāv starptautiskā transporta, komunikāciju, finansu un citos pakalpojumu tirgos. Pakalpojuma eksporta nozīmīgāko daļu joprojām veidos ieņēmumi no tranzīta apkalpošanas. Preču un pakalpojumu importa pieauguma tempi ir pakāpeniski jāsamazina. Nacionālās valūtas reālā vērtība attiecībā pret t.s. "stiprajām valūtām" pieaugs. Nākošajos gados importa sastāvam ir vēl nedaudz jāmainās, palielinot iekārtu un investīciju preču importa īpatsvaru līdz aptuveni 22% no kopējā importa apjoma. Pamatlīdzekļu imports radīs nosacījumus ražošanas modernizācijai un produkcijas konkurētspējas palielināšanai. Lai gan maksājumu bilances tekošā konta saldo ir negatīvs, kopējais maksājumu bilances saldo ir pozitīvs. To nodrošina kapitāla ieplūšana Latvijā, pateicoties tam bija iespējams ne tikai nosegt pieaugošo tekošā konta deficītu, bet arī palielināt ārzemju valūtas rezerves. Tekošā konta deficīta finansēšanu nodrošinās galvenokārt privātā kapitāla plūsmas (pamatā ārvalstu tiešās investīcijas). Sagaidāms, ka laikā no 2000. gada līdz 2005. gadam ārvalstu tiešās investīcijas būs aptuveni 4-5% no IKP. 2. Makroekonomiskās attīstības scenārijs 2.4. Ārējais sektors Sagaidāms, ka laikā no 2000. gada līdz 2005. gadam ārvalstu tiešās investīcijas būs aptuveni 4-5% no IKP. Sagaidāms, ka ārvalstu tiešo investīciju plūsma būtiski nesamazināsies līdz ar privatizācijas procesa noslēgšanos, tā vietā ieplūdīs reinvestīcijas kā arī investīcijas starp saistītajiem uzņēmumiem. Krievijas finansu krīze būtiski 1998. gadā samazināja neto portfeļinvestīciju aizplūdi līdz 0,1% no IKP (salīdzinājumam 1997. gadā neto portfeļinvestīciju aizplūde veidoja 10,2% no IKP). Paredzams, ka nākošajos gados neto portfeļinvestīciju bilance būs negatīva, kaut arī absolūtos skaitļos neliela, vidējā termiņā kļūstot pozitīva, ko veicinās vērtspapīru tirgus attīstība un privatizēto uzņēmumu vēlme finansiāli paplašināties, palielinot akciju kapitālu. Ņemot vērā iekšzemes kreditēšanas paplašināšanos, sagaidāms, ka komercbanku ārzemju aktīvu apjomi pieaugs lēnāk, tomēr Latvijas finansu sistēma nebūs orientēta tikai uz Latvijas tirgu, ārzemju aktīvu un pasīvu īpatsvars kopējos finansu aktīvos un pasīvos saglabāsies augstā līmenī. Valūtas rezervju uzkrāšana ir uzskatāma par soli uz aizsardzības nodrošināšanu pret iespējamām grūtībām ar maksājumu bilanci un uz lata seguma nodrošināšanu. Rezervju apjomu Latvijas Banka uztur līmenī, kas atbilst trīs mēnešu preču un pakalpojumu importa apjomam. 2.5 Scenārija izpildes nozīmīgākie riski Analizējot apskatīto mērķa scenāriju, jāapzinās, ka pastāv zināmi riski, kas varētu padarīt ekonomiku jūtīgāku pret satricinājumiem, kas savukārt varētu veicināt pieauguma krišanos, spiedienu uz nacionālo valūtu vai finansu traucējumus. Nozīmīgākais risks ir saistīts ar Latvijas ārējo līdzsvaru, ko jau apstiprināja Krievijas krīzes ietekme uz Latvijas tautsaimniecību. Latvijai pašlaik ir relatīvi liels tekošā konta deficīts. Nākamajos gados paredzami vairāki faktori, kas var to vēl pasliktināt, kas savukārt var radīt nestabilitāti ekonomikā. Šai problēmai ir vairāki aspekti: 1) ārējā vide un Latvijas eksporta konkurētspēja Latvijas ekonomikas pieauguma tempus var negatīvi ietekmēt ārējā pieprasījuma samazināšanās. Lai gan kopumā pasaules ekonomiskās attīstības prognozes ir optimistiskas, vēl joprojām pastāv zināma neskaidrība par Latvijas svarīgu tirdzniecības partneru - NVS valstu - ekonomikas attīstību tuvākajā periodā. Latvijas konkurētspējas rādītāji attiecībā pret rietumu tirdzniecības partneriem kopumā nepasliktinās. Kaut arī lata reālā vērtība turpina pieaugt, Latvijas spēja nepārtraukti palielināt eksporta tirgus daļu un zemās darbaspēka izmaksas pašlaik neliecina par konkurētspējas zudumu. Nākamajos gados cenu un algu pieauguma līmenis Latvijā pārsniegs industriālo valstu līmeņi, bet to līdzsvaros produktivitātes pieaugums. Latvijas ārējo konkurētspēju var ietekmēt vairāki iemesli. Latvijas konkurētspēju var ietekmēt satricinājumi tirdzniecības nosacījumos, piemēram, koksnes cenu kritums vai naftas produktu cenu palielināšanās. Tādējādi Latvijas eksporta vērtība attiecībā pret importa vērtību samazināsies, kas vēl vairāk palielinātu tekošā konta deficītu. Risku pastiprina Latvijas specializācija koksnes un tekstilizstrādājumu eksportā - tās ir preces ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību. 2) tekošā konta deficīta finansēšana Latvija ir atkarīga no kapitāla ieplūdes līmeņa, kas finansē tekošā konta deficītu. Tādējādi pastāv risks, kas saistīts ar straujām investoru vai tirgus noskaņojuma izmaiņām. Ja šādas kapitāla plūsmas krītas ļoti strauji, centrālās bankas ārvalstu valūtas rezervju pieaugums palēnināsies vai pat samazināsies. Tas varētu negaidīti samazināt naudas piedāvājuma pieauguma līmeni, pasliktināt kreditēšanas nosacījumus, paaugstināt īstermiņa procentu likmes un palēnināt ekonomikas pieaugumu. Tā rezultātā radušās problēmas var nelabvēlīgi ietekmēt finansu sektora stāvokli. Finansu konta stabilitāti īpaši ietekmē tā struktūra, un, ja tajā dominē plūsmas, kas viegli var mainīt virzienu, palielinās kapitāla ieplūdes straujas samazināšanās iespējamība. Investīcijas uzņēmumu kapitālā, it īpaši ārvalstu tiešās investīcijas, ir stabilākas nekā aizdevumu plūsmas, jo līdzdalība uzņēmuma kapitālā tiek plānota ilgtermiņā un šīm investīcijām ir zemāka likviditāte. 1997. gadā ārvalstu tiešo investīciju plūsma ievērojami pārsniedza (149%) tekošā konta deficītu, tomēr pēdējos gados tās sedz tikai nedaudz vairāk kā pusi no tekošā konta deficīta. Pēc privatizācijas beigām ārvalstu tiešo investīciju daļa nepalielināsies, turklāt augošā uzticība un finansu sektora attīstība pilnveidos Latvijas pieeju parādus radošajām (aizdevumu) plūsmām. 3) zems privāto uzkrājumu līmenis Lai arī iedzīvotāju uzticība finansu sektoram nepārtraukti palielinās, tomēr viena no Latvijas banku sektora iezīmēm ir salīdzinoši augstais pieprasījuma un īstermiņa depozītu īpatsvars, kas dažādu ekonomisko satricinājumu rezultātā var ietekmēt Latvijas banku sistēmas darbību. No otras puses, nesenais ekonomiskais pieaugums un nākotnē sagaidāmā stabilizācija un sekmīgas reformas var strauji uzlabot privātā sektora prognozes par ekonomiskajām perspektīvām nākotnē. Mājsaimniecības, kas ticēs, ka tās ienākumu pieaugums ir ilgstošs, mēģinās palielināt patēriņu un tādējādi veidos mazākus uzkrājumus. Tajā pat laikā lielāks optimisms palielinās investīciju sagaidāmās atdeves līmeni, palielinot privāto investīciju pieprasījumu. Investīciju pieprasījuma pieaugums, kas nav nodrošināts ar attiecīgu privāto noguldījumu pieaugumu, var palielināt tekošā konta deficītu. 3. Valsts finanses 3.1. Vidēja termiņa fiskālais scenārijs Galvenie fiskālās politikas vidēja termiņa mērķi ir šādi: - stabilas nodokļu sistēmas nodrošināšana; - valsts budžeta fiskālā deficīta samazināšana; - sabalansēta valsts budžeta izveide ilgtermiņā. Latvijā jau vairākus gadus tiek realizēta tāda fiskālā politika, kas vērsta uz valsts budžeta fiskālā deficīta samazināšanu. 1999. gadā ārējo faktoru ietekmes rezultātā valsts budžeta fiskālais deficīts bija 4,2% no IKP. 2000. gada laikā liela uzmanība tika pievērsta nodokļu iekasēšanas uzlabošanai un valsts budžeta izdevumu racionalizācijai. Tā rezultātā bija iespējams samazināt valsts budžeta fiskālo deficītu, kas 2000. gadā bija 2,8% no IKP. 2001. gada apstiprinātajā valsts budžetā fiskālais deficīts ir paredzēts 1,7% no IKP. Arī turpmākajos gados ir nepieciešams lielu uzmanību pievērst fiskālā deficīta samazināšanai šādu iemeslu dēļ: - fiksēta valūtas maiņas kursa apstākļos fiskālā deficīta samazināšana ir vienīgais valdībai pieejamais maksājumu bilances tekošā konta deficīta samazināšanas instruments; - jau pašlaik valsts parāda apkalpošanas izmaksas ir augstas, īpaši ņemot vērā valsts budžeta nelielo apjomu. Turpmāka šī izdevuma veida palielināšana var ievērojami samazināt līdzekļus pārējo budžeta programmu realizācijai; - ierobežots valsts budžeta fiskālais deficīts darbojas kā apliecinājums ārvalstu investoriem un starptautiskajām finansu institūcijām par ilgtspējīgas fiskālās politikas realizāciju valstī. Viens no fiskālās politikas uzdevumiem ir nodokļu sloga samazināšana uzņēmējiem, kas nodrošina Latvijas uzņēmējdarbības vides uzlabošanu: - tiek veikta īpašuma nodokļa likmes samazināšana (no 1,5% no kadastrālās vērtības 2000. gadā līdz 1% 2002. gadā); - likumdošanā ir noteiktas uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides (piem. lieliem (atbalstāmiem) projektiem; uzņēmumiem, kas ražo augstas tehnoloģijas produktus un programmproduktus; uzņēmumiem, kas darbojas speciālajās ekonomiskajās zonās; mazajiem uzņēmumiem; u.c.); - ar 2003. gadu tiks ieviesta viena samazinātā pievienotās vērtības nodokļa likme 9% apmērā atsevišķām produktu vai pakalpojumu grupām. Lai nodrošinātu fiskālās politikas realizāciju, 2002. gadā tiks sagatavotas fiskālās politikas pamatnostādnes. Valsts konsolidētā kopbudžeta fiskālā bilance (% no IKP)
2002. gadā nav sagaidāms būtisks valsts budžeta ieņēmumu pieaugums, kas ļautu ievērojami palielināt izdevumus valdības noteiktajām prioritātēm. Tāpēc, lai nodrošinātu valdības definēto valsts budžeta deficīta līmeni, lielu uzmanību ir nepieciešams pievērst budžeta izdevumu racionalizācijai. Valsts budžets
2002.-2005. gadam
* neieskaitot Fondēto pensiju shēmas līdzekļus 3.2. Valsts parāda vadība Latvijā pastāv šāda valsts parāda vadības institucionālā atbildība - atbilstoši likumam "Par budžetu un finansu vadību" finansu ministrs ir pilnvarots valsts vārdā gadskārtējā valsts budžeta likumā atļautajos apmēros ņemt aizņēmumus valsts budžeta fiskālā deficīta finansēšanai, valsts parāda refinansēšanai un citiem gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktiem mērķiem, kā arī, gadskārtējā valsts budžeta likuma ietvaros, dot valsts galvojumus, kas uzliek netiešās saistības valsts budžetam. Saskaņā ar finansu ministra pilnvarojumu valsts parāda vadību veic Valsts kase - analizē finansu riskus, veic finansu tirgus izpēti, izstrādā valsts parāda vadības stratēģiju vidējam termiņam un finansējuma plānu kārtējam budžeta gadam un atbilstoši tiem veic aizņēmumu līgumu sagatavošanu, nodrošina līgumu oriģinālu uzglabāšanu, valsts parāda apkalpošanu, valsts vārdā noslēgto aizņēmumu, aizdevumu un sniegto galvojumu uzskaiti. Valsts kase ir finansu ministram pakļauta institūcija. Latvijas valsts parāds, salīdzinot ar pasaulē pastāvošo praksi, ir relatīvi neliels - 2000. gada beigās tas bija 570,0 milj. latu liels, kas sastāda 13,2% no IKP. Analizējot valsts parāda attīstības dinamiku, jāatzīmē, ka maksimālais valsts parāda lielums attiecībā pret IKP bija 1995. gadā, kad tas sasniedza 16,1% no IKP, bet pēc tam, uzlabojoties fiskālajai situācijai, tā apjoms 1998. gadā samazinājās līdz pat 10,4% no IKP. Pēdējais valsts parāda lielākais pieaugums bija 1999. gadā, kas bija saistīts ar Krievijas krīzes negatīvo ietekmi uz Latvijas budžetu. Valsts parāda dinamika
Kopējo valsts parādu veido valsts iekšējais parāds un valsts ārējais parāds. Valsts iekšējais parāds 2000. gada beigās bija 222,9 miljoni latu, un tā īpatsvars kopējā valsts parādā bija 39%. Valsts ārējais parāds bija 347,3 miljoni latu - attiecīgi 61% no kopējā valsts parāda. Kopējā valsts parāda vidējais ilgums 2000. gada 31. decembrī bija 3,71 gads. Fiksētās likmes parāda īpatsvars kopējā valsts parāda portfelī bija 57%. Valsts ārējā parāda valūtu sadalījums ir veidots, ņemot vērā pastāvošo Latvijas Bankas valūtas kursa politiku, kas realizē lata piesaisti pie SDR. Valūtas risks tiek praktiski samazināts, denominējot valsts ārējo parādu SDR vai tajā ietvertajās valūtās atbilstoši to proporcijām SDR. Ārējais parāds sadalījumā pa
valūtām un procentu likmēm 31.12.2000.
2000. gadā valsts parāda apkalpošana izmaksāja 39,3 milj. latu, no kuriem 19,6 miljoni latus prasīja iekšējā, bet 19,5 milj. latus ārējā parāda apkalpošana. Citi valsts parāda apkalpošanas izdevumi veidoja 0,2 milj. latus. Kopsummā valsts parāda apkalpošanas izmaksas veido 0,9% no IKP. Atbilstoši fiskālās politikas virzieniem, kas paredz vidēja termiņā tuvoties sabalansētam budžetam, valsts parāda apjoms, sākot jau ar 2002. gadu, nepieaugs straujāk kā IKP, kas nozīmē, ka tā attiecība pret IKP pakāpeniski samazināsies. Valsts parāda prognoze
Valsts parāda vadības politika attiecībā uz valsts ārējā un iekšējā parāda sadalījumu paredz palielināt nacionālā valūtā atmaksājamo aizņēmumu apjomu, attīstot ilgāka termiņa finansu resursu bāzi, lai izvairītos no zaudējumiem, kas var rasties valūtu riska ietekmē. Attiecībā uz ārējā parāda valūtu kompozīciju, tiks turpināta tās sasaiste ar SDR. Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai, lats tiks piesaistīts eiro, tāpēc tiek pieļauta novirze no valūtu kompozīcijas etalona eiro virzienā. Stabilas valsts parāda apkalpošanas izmaksas var nodrošināt aizņēmumi ar fiksētu likmi, jo tādējādi tiek izslēgta iespēja, ka tirgus likmju svārstību rezultātā valsts parāda procentu izmaksas būs augstākas nekā plānots. Tomēr, pastāvot normālai peļņas līknei, valsts parāda apkalpošanas izmaksas ilgākam laika periodam fiksētās likmes gadījumā var būt pārāk augstas. Turklāt, fiksējot likmes ilgākam laika periodam, tiek izslēgta iespēja attiecīgajā laika periodā samazināt valsts parāda apkalpošanas izmaksas, likmēm finansu tirgū samazinoties. Valsts parāda vadības politika, lai panāktu stabilas valsts parāda apkalpošanas izmaksas, paredz vismaz 60% no valsts parāda fiksēt procentu likmi. Procentu likmēm finansu tirgos esot relatīvi zemā līmenī, jāveic fiksētas likmes aizņēmumi un atbilstoši jāpaaugstina fiksētās likmes vēlamais īpatsvars valsts parāda portfelī. Tālākaizdevumu un kredītriska vadība Tālākaizdevumi Latvijas uzņēmējsabiedrībām un citu līmeņu budžetiem līdz šim tika izsniegti tādā valūtā, kādā jāveic valsts aizņēmumu atmaksa, līdz ar to iespējamo valūtu risku uzņēmās aizdevuma saņēmējs. Izsniegtie tālākaizdevumi lielākoties ir ilgtermiņa. Tā kā to saņēmējiem ir mazākas iespējas nodrošināties pret valūtu kursu svārstībām, vidējā termiņā Valsts kase uzņemsies vadīt valūtu risku, izmantojot atvasinātos finansu instrumentus, lai segtu valūtu atklāto pozīciju, kas varētu rasties starp uzņēmējsabiedrībām vai citu līmeņu budžetiem valsts aizdoto valūtu un valsts ārvalstu aizņēmumu valūtu. Līdz ar to jaunie tālākaizdevumi tiks izsniegti aizdevumu saņēmējiem izdevīgākā valūtā. Tālākaizdevumu un valsts aizņēmumu atmaksas termiņiem un procentu likmju veidiem jāsakrīt, ja tālākaizdevumi ir saskaņoti ar attiecīgajiem aizņēmumiem. Ja tālākaizdevums nav saskaņots ar aizņēmumu, tad tālākaizdevuma termiņam un valūtai ir jāsakrīt ar kredītportfeļa attiecīgās valūtas parāda vidējo ilgumu. Tālākaizdevuma pirmstermiņa atmaksas gadījumā jāveic naudas līdzekļu atkārtota tālākaizdošana vai arī to izvietošana. Pirms tālākaizdevumu izsniegšanas jāveic kredītriska analīze, jāpieprasa atbilstošs aizdevuma nodrošinājums, kā arī jāizdara riska procentu aprēķins. Ne retāk kā reizi pusgadā jāizvērtē tālākaizdevumu saņēmēju finansiālais stāvoklis, pieprasot finansu pārskatus un organizējot auditorpārbaudes. Tādā pašā veidā jākontrolē arī valsts galvojumu saņēmēju finansiālo stāvokli. Valsts parāda apkalpošanas
izmaksu prognoze
Valsts parāda pieaugums nenovēršami rada papildus ar parāda apkalpošanu saistītus budžeta izdevumus, kurus nav iespējams novirzīt citiem mērķiem. Atbilstoši parāda pieauguma dinamikai, pieaug arī tā apkalpošanas izmaksas. 2000. gadā parāda apkalpošanas izdevumi pieauga par 14,6 milj. Ls salīdzinājumā ar iepriekšējā gada izdevumiem, un tas galvenokārt bija saistīts ar 1999. gada finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai emitētajām eiroobligācijām. Sagaidāms, ka 2001. gada parāda apkalpošanas izdevumi pieaugs par apmēram 5 milj. Ls, un tas galvenokārt būs saistīts ar 5 gadu obligāciju emisiju iekšējā finansu tirgū un Pasaules Bankas Programmatisko strukturālo pārkārtojumu aizņēmumu. Nākamo gadu izdevumu pieaugums galvenokārt saistīts ar iekšējā parāda apkalpošanu, jo saskaņā ar valsts parāda vadības stratēģiju, lai samazinātu valūtu risku valsts parāda portfelī, finansu resursus finansēšanas nepieciešamības segšanai galvenokārt plānots piesaistīt latos. 3.3. Deficīta finansēšana Valsts kase pēc gadskārtējā valsts budžeta projekta sagatavošanas izstrādā attiecīgā budžeta gada finansējuma plānu ar mērķi nodrošināt valsts parāda vadības stratēģijas ieviešanu un ievērošanu. Plānā tiek iekļauti konkrēti pasākumi valsts parāda vadības mērķu sasniegšanai un uzdevumu izpildei. Lai noteiktu kopējo finansēšanas nepieciešamību, izvērtētu likviditātes un finansu tirgu riskus un izvēlētos finansēšanai piemērotākos finansu instrumentus, ir izstrādāts finansējuma plāns 2001. gadam, kurā analizēta likumā "Par valsts budžetu 2001. gadam" ietvertie riska faktori, esošās valsts parāda saistības un noteikta kopējā finansēšanas nepieciešamība. Pēc veiktās finansēšanai pieejamo instrumentu un risku analīzes pieņemts lēmums, ka Valsts kase 2001. gadā finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai galvenokārt izmantos valsts iekšējā aizņēmuma finansu instrumentus, vienlaikus apgūstot arī starptautisko finansu institūciju resursus saskaņā ar iepriekš noslēgtajiem līgumiem. Resursu piesaistīšanai iekšējā finansu tirgū tiks izmantota gan valsts iekšējā aizņēmuma īstermiņa parādzīmju - trīs un sešu mēnešu, viena gada parādzīmju - emisija, gan arī vidēja termiņa - trīs un piecu gadu - obligāciju emisija. Īstermiņa parādzīmju emisijas apjomus plānots nedaudz palielināt, salīdzinot ar 2000. gadu, tādā veidā papildus piesaistot 19,3 milj. latu, tomēr lielāko daļu no nepieciešamā finansējuma plānots piesaistīti, pārdodot vidēja termiņa obligācijas atbilstoši finansējuma plānā apstiprinātajam emisijas plānam. Šādā veidā tiks palielināts fiksētas likmes parāda īpatsvars un valsts parāda vidējais garums. Finansējuma plānā apskatīta iespēja finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai izmantot arī 10 gadu obligāciju emisiju, tomēr pēc papildus veiktās analīzes pieņemts lēmums, ka 2001. gadā tās nav lietderīgi emitēt ne iekšējā, ne ārējā finansu tirgū. Resursu piesaistīšanai no ārvalstu finansu resursiem tiks apgūti starptautisko finansu institūciju resursi ilgtermiņa investīciju projektu realizēšanai un pieprasīta Pasaules Bankas Programmatiskā strukturālo pārkārtojumu aizdevuma otrā daļa 40 milj. USD ekvivalentā, papildus veicot analīzi un pieņemot lēmumu par parāda vadības stratēģijai un valūtu tirgus situācijai atbilstošākās izmaksu valūtas izvēli. Īstermiņa likviditātes nodrošināšanai 2001. gadā papildus tiks veikta finansu tirgus analīze un pieņemts lēmums par latu un/vai valūtas kredītlīnijas atvēršanu vai valsts vērtspapīru emisijas ar dzēšanas termiņu līdz trim mēnešiem veikšanu atkarībā no resursu nepieciešamības un situācijas finansu tirgū. Lai nodrošinātu pastāvīgas iespējas aizņemties nepieciešamos resursus un finansēšanā izmantot plašāku instrumentu klāstu, 2001. gadā Valsts kase veiks pasākumus, lai latu reģistrētu kā EUROCLEAR vai CEDEL norēķinu vienību. Realizējot šādu aizņemšanās scenāriju, vienlaikus tiks nodrošināts vienmērīgs un sabalansēts iekšzemes vērtspapīru emisijas grafiks, kā arī nodrošināta iespēja finansēties no alternatīviem finansu avotiem ārējā finansu tirgū. 3.4. Fiskālie riski Galvenie fiskālie riski tiek saistīti ar prognozēto ieņēmumu neizpildi ekonomikas attīstības tempu samazināšanās rezultātā, kas palielinātu fiskālo deficītu. Nodokļu ieņēmumi ir cieši saistīti ar ekonomisko situāciju valstī. To var novērot, analizējot 1999. un 2000. gada nodokļu ieņēmumu zemos rādītājos, kas galvenokārt saistīts ar Krievijas krīzes sekām un uzņēmējdarbības apstākļu pasliktināšanos. Būtiska loma nodokļu ieņēmumos ir eksporta apjomiem, valūtas kursam, pasaules naftas cenām un investīciju apjomiem. Samazinoties eksporta apjomiem, samazinās arī iekšzemes kopprodukts. Tas attiecīgi samazina arī iekšzemes pieprasījumu, kā rezultātā krītas pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa ieņēmumi. Samazinoties eksporta apjomiem, samazinās tautsaimniecībā nodarbināto skaits, vidējā darba samaksa un pazeminās iedzīvotāju pirktspēja. Tātad eksporta samazinājuma gadījumā samazināsies arī darba samaksas nodokļu ieņēmumi - iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Eksporta samazinājums saistīts arī ar uzņēmumu noieta samazināšanos un peļņas krišanos - uzņēmuma ienākuma nodokļa ieņēmumu samazināšanos. Nelabvēlīgs valūtas kurss būtiski var izmainīt dažādu Latvijas kompāniju produkcijas noietu un samazināt vai likvidēt uzņēmumu iespējamo peļņu. Šādas izmaiņas tiešā veidā ietekmēs uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumus, tos samazinot. Liela ietekme uz nodokļu ieņēmumiem ir pasaules naftas cenām. Tās tieši ietekmē naftas produktu cenas Latvijā un līdz ar to arī patēriņu. Tiek novērots, ka cenu pieauguma rezultātā naftas produktu patēriņš samazinās, samazinot arī ieņēmumus. Cenu pieauguma rezultātā tiek meklēti alternatīvi veidi - izmantota lētāka degviela (dīzeļdegviela, gāze), kā arī krītas nobraukto kilometru daudzums uz vienu automobīli. Naftas produktu sadārdzinājums var ietekmēt arī daudzu uzņēmumu darbību, kas nodarbojas ar dažāda veida pārvadājumiem vai izmanto naftas produktus kā kurināmo. Kapitāla ieplūde ietekmē gan makroekonomisko, gan mikroekonomisko situāciju valstī. Investīciju samazinājums samazinās naudas piedāvājuma pieauguma līmeni, pasliktinās kreditēšanas nosacījumus, paaugstinās īstermiņa procentu likmes un palēninās ekonomikas pieaugumu. Samazinoties ārvalstu investīcijām Latvijā, samazināsies arī uzņēmumu apgrozījums, kas samazinās ražošanu un tās atdevi. Šāda situācijā būtiski samazināsies budžeta ieņēmumi no nodokļiem, īpaši ieņēmumi no uzņēmumu ienākuma nodokļa, pievienotās vērtības nodokļa, iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksām. Ieņēmumus samazinošie faktori ir cieši saistīti savā starpā, tomēr arī būtisks ieņēmumu samazinājums un fiskālā deficīta palielinājums nevar radīt monetārās vai strukturālas problēmas, ko apliecina Krievijas krīze un pašreizējās situācijas pakāpeniska uzlabošanās. Sākot ar 2002. gadu, tiks ieviests vidēja termiņa budžeta plānošanas process un skaidri apzinātas visas eksistējošās valsts saistības, kas izriet no pieņemtajiem likumiem un noteikumiem, iepriekšējo gadu saistībām u.c., kas ļautu līdz minimumam samazināt ar tām saistītos fiskālos riskus. Arī pensiju sistēma pašlaik tiek reformēta, un ir izanalizēta demogrāfiskā situācija valstī un pakāpeniski palielināts pensijas vecums, kā arī ar 2001. gada 1. jūliju tiks ieviestas valsts fondētās pensijas. Līdz ar reformu ieviešanu, straujš sociālā budžeta izdevumu pieaugums nav iespējams. Analizējot fiskālos riskus, īpaša uzmanība tiek pievērsta arī valsts netiešajām saistībām, kas izriet no valsts galvojumiem. Valsts galvojumi izsniegti kopsummā par 160 miljoniem latu, no tiem 91,6 milj. valsts uzņēmumiem, 65 milj. pašvaldībām, pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem un tikai 3,3 milj. privātajiem uzņēmumiem. Valsts izsniegto galvoto aizdevumu uzņēmējsabiedrībām un pašvaldībām atlikums 2000. gada beigās bija 85,5 miljoni latu, kas ir samērā maz un veido 2,0% no IKP. 4. Strukturālās reformas 4.1. Privātais sektors un uzņēmējdarbības vide 4.1.1. Privatizācija Pašreizējā situācija un politika Privatizācijas process Latvijā tika uzsākts 1991. gadā, un tā galvenais mērķis bija samazināt valsts līdzdalību tautsaimniecībā un radīt labvēlīgu vidi privātā kapitāla un privātās iniciatīvas attīstībai. Privatizācijas procesā tika izmantoti dažādi privatizācijas paņēmieni. Emitējot privatizācijas sertifikātus, privatizācijā tika iesaistīti arī valsts iedzīvotāji. Valsts mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija ir pabeigta. Lielo valsts uzņēmumu (VAS "Latvijas kuģniecība", SIA "Lattelekom" un a/s "Ventspils nafta" valsts kapitāla daļa) privatizācijas nodrošināšanai 2000. gadā notika konkursi privatizācijas konsultantu (starptautiski atzītu investīciju banku u.tml.) noteikšanai. Ir būtiski paātrināta valstij piederošo zemesgabalu privatizācija. 2000. gadā noslēgti 757 pirkuma līgumi (1999. g. - 382). Pašvaldību privatizācijas komisijas 2000. gadā ir privatizējušas 292 pašvaldību zemesgabalus (1999. g. - 133). Saskaņā ar Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas datiem, līdz 2000. gada 31. decembrim valstī privatizācijai piedāvāti 448424 valsts un pašvaldību dzīvokļi, kas ir 90% no kopējo dzīvokļu skaita, t.sk. 2000. gadā - 68648 dzīvokļi. Līdz 31.12.2000. valstī privatizēti 326114 valsts un pašvaldību dzīvokļi, kas ir 65,2% no kopējo dzīvokļu skaita. Politikas virzieni 2001.-2002. gadā galvenie privatizācijas politikas virzieni būs: - lielo uzņēmumu privatizācijas turpināšana; - zemes privatizācijas paātrināšana; - valsts dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšana. Jānodrošina 56 valsts īpašuma objektu (uzņēmums, statūtsabiedrība, nekustamais īpašums) un 60 uzņēmējsabiedrību valsts kapitāla daļu privatizācija, kā arī plānots pārdot 5% a/s "Ventspils nafta" akciju Rīgas Fondu biržā. Galvenais uzdevums ir nodrošināt caurskatāmu privatizācijas procesu, kas gūtu maksimāli iespējamo labumu Latvijas ekonomikai. Tā panākšanai ir piesaistīti starptautiskie konsultanti, kas palīdzēs izstrādāt privatizācijas plānu katram lielajam uzņēmumam. Zemes privatizācijas jomā paredzēts palielināt privatizēto valsts zemesgabalu noslēgto pirkuma līgumu skaitu, sasniedzot tempu - vismaz 100 līgumi mēnesī. 2001. gadā paredzēts arī pamatā pabeigt valsts daudzdzīvokļu dzīvojamo māju nodošanu privatizācijai un valsts dzīvokļu pārdošanu. Privatizācijas politikā, saglabājot iepriekš izvirzītos mērķus un realizācijas infrastruktūru, notiek privatizācijas procesa beigu posma organizatoriskā pilnveidošana. 2001. gadā plānots izstrādāt normatīvos aktus zemes tirgus liberalizācijai Latvijas Republikā. 4.1.2. Konkurences politika Pašreizējā situācija un politika Konkurences politikas uzdevums ir nepieļaut tirgus koncentrācijas līmeni, kas var būt kritisks patērētājam, radot dominējošus uzņēmumus un tirgus struktūru, kas nenodrošina pietiekami efektīvu konkurenci. Konkurences politikas pamatu Latvijā veido normatīvo aktu bāze, kas līdzīgi Eiropas Savienībā un citās OECD valstīs piemērotajām konkurences tiesību normām nosaka: - aizliegto vienošanos - līgumu starp uzņēmumiem, to saskaņotas darbības un uzņēmumu apvienību lēmumu, kuru mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana, kavēšana vai deformēšana tirgū, sniedzot šādu vienošanos neizsmeļošu uzskaitījumu-pasludināšanu par automātiski spēkā neesošām. Tai pašā laikā likums paredz, ka aizliegumu var nepiemērot, ja vienošanās sniedz ievērojamu labumu ražošanai, tirdzniecībai, ekonomiskajam progresam vai patērētājam un neizslēdz konkurenci tirgū vispār; - uzņēmumu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu tirgū. Aizlieguma piemērošanā nekādi izņēmumi nav paredzēti; - kārtību, kādā tiek kontrolēta uzņēmumu apvienošanās (koncentrācija), kādas darbības ir uzskatāmas par apvienošanos, pie kādiem kritērijiem uzņēmumu pienākums ir ziņot uzraudzības institūcijai par paredzēto apvienošanos, pēc kādiem kritērijiem vadās uzraudzības institūcija, atļaujot vai aizliedzot apvienošanos. Normatīvā bāze paredz konkurences uzraudzības sistēmas caurskatāmību, uzliek par pienākumu uzraudzības institūcijai uzklausīt iespējamo pārkāpēju un arī citu tirgus dalībnieku viedokli, publicēt lēmumus. Konkurences politikas stūrakmens ir likuma piemērošanas efektivitāte, nodrošinot tiesības ikvienam tirgus dalībniekam veikt uzņēmējdarbību brīvas un vienlīdzīgas konkurences apstākļos. Uzraudzības funkcijas realizē Konkurences padome, kurai kā valsts pārvaldes institūcijai likums uzliek tiesības un pienākumus, kā arī nosaka atbildību konkurences uzraudzības jomā. Latvijā ir sasniegts būtisks progress konkurences politikas realizēšanā - izveidota likumdošanas bāze un darbojas uzraudzības institūcija. Tomēr progresu objektīvi varēs novērtēt tikai ilgtermiņā, analizējot likumu piemērošanas efektivitāti gan pēc atklāto pārkāpumu skaita, gan tiesvedības procesu rezultātiem, gan arī analizējot konkurences ieviešanas un attīstības rezultātus tautsaimniecības sektoros, kuros dažādu administratīvo un citu ierobežojumu dēļ pastāv augsta tirgus koncentrācija. Būtisks priekšnoteikums konkurences politikas realizācijā ir tirgus dalībnieku izpratne par konkurences politikas mērķiem un iespējām nodrošināt aizsardzību pret nelikumīgām darbībām. Sistemātiska uzraudzības institūcijas darbības atspoguļošana sabiedriskās saziņas līdzekļos pēdējo gadu laikā ir ievērojami uzlabojusi uzņēmēju zināšanas par savām tiesībām konkurences aizsardzības jomā. Sniegto konsultāciju un skaidrojumu apjoms un informācija sabiedriskās saziņas līdzekļos ir bijis arī kā preventīvs pasākums, lai novērstu iespējamos pārkāpumus un administratīvā procesa uzsākšanu, kā rezultātā tiktu patērēti gan sabiedriskie, gan privātie resursi. Konkurence ar atšķirīgiem koncentrācijas līmeņiem pastāv pārsvarā visos tautsaimniecības sektoros, kuros neeksistē tehnoloģiska rakstura vai likumdošanas ierobežojumi. Izņēmums ir sektori, kuros darbojas t.s. dabīgie monopoli. Šajos sektoros, ņemot vērā objektīvus apstākļus (nenodalītā infrastruktūra, tirgus kapacitāte, tehnoloģiskie risinājumi, apjoma efekts) ir ierobežota konkurences attīstība. Attīstoties tehnoloģiskajām iespējām un nodrošinot arī likumdošanā šo sektoru atvēršanu brīvai konkurencei, ir iespējams panākt konkurences ieviešanu dabīgo monopolu darbības sfērā. Viens no konkurences politikas uzdevumiem ir veicināt monopolsektoru atvēršanu konkurencei, kas nodrošinātu efektivitātes palielināšanos šajos tautsaimniecības sektoros un no tā izrietošu monopolcenu īpatsvara samazināšanos ražošanas izmaksās. Tas pozitīvi ietekmētu katras nozares un arī visas tautsaimniecības konkurētspēju, kas ir būtisks rādītājs Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā. Liela loma konkurences attīstībā būs vispārējiem ekonomikas globalizācijas procesiem, kas, ņemot vērā Latvijas plānoto iekļaušanos šajos tirgus integrācijas procesos, ietekmēs tirgus atvērtības pakāpi. Šo procesu rezultātā saasināsies konkurence Latvijas tirgū, ko tikai nosacīti varēs uzskatīt par iekšējo tirgu. Uzņēmējiem būs jāiztur konkurences spiedieni, kas ekonomikas globalizācijas, kā arī ražošanas un pakalpojumu specializācijas rezultātā atsevišķās nozarēs būs īpaši izteikti. Šie procesi ir izaicinājums konkurences politikai, jo līdz ar to mainās tirgus struktūra un uzņēmumu darbības metodes. Iepriekšminētais veicina uzņēmumu konsolidāciju. Politikas virzieni Likumdošana konkurences aizsardzības jomā turpmāk būs balstīta uz līdzīga rakstura normām, kādas pastāv Eiropas Savienībā un citās OECD valstīs, kas realizē aktīvu konkurences aizsardzības politiku. Galvenie principi, kas arī turpmāk tiks ievēroti likumdošanā, ietvers: - tirgus dalībnieku dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu; - tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana, aizliegumu; - tirgus koncentrācijas ierobežošanu, kontrolējot tirgus dalībnieku apvienošanās un saplūšanas procesus; - negodīgas konkurences aizliegumu. Tas nodrošinās vienādu pieeju konkurences aizsardzības pasākumu īstenošanā Latvijā un ievērojamā tirgus daļā, ko nākotnē veidos vairāk kā 500 milj. patērētāju Eiropas Savienības iekšējā tirgū. Vienlaicīgi aktivizēsies Konkurences uzraudzības institūciju starptautiskā sadarbība, adekvāti tirgu integrācijas un uzņēmumu koncentrācijas procesiem. Konkurences uzraudzības funkciju efektīva nodrošināšana eksteritoriālā (pārrobežu) mērogā ir viena no pastāvošajām problēmām, lai efektīvi vērstos pret ekonomikas globalizācijas rezultātā izveidotajiem transnacionāli dominējošiem uzņēmumiem vai to grupām, tai skaitā nelikumīgiem karteļiem, kā arī uzņēmumu apvienošanām, kuru sekas var atstāt negatīvu ietekmi uz konkrētiem tirgiem, ko nosacīti varētu izdalīt kā atsevišķu ģeogrāfisko teritoriju. Latvijas Konkurences politikas uzdevums ir nodrošināt efektīvu uzraudzību iekšējā tirgū adekvāti tirgus integrācijas procesiem, veidojot divpusējos un piedaloties daudzpusējos konkurences tiesību aizsardzības instrumentos. Šādu starptautisku konkurences aizsardzības instrumentu radīšana Latvijai radītu iespēju aizsargāt tirgu no potenciāli dominējošu transnacionālo kompāniju darbības, kuru darbība ir pretrunā ar iekšējiem konkurenci regulējošiem normatīvajiem aktiem, bet kuru jurisdikcija nav pakļauta Latvijas konkurences uzraudzības institūcijas iedarbībai. Sadarbība ar PTO, OECD, Eiropas Savienības, Baltijas valstu, kā arī NVS valstu konkurences uzraudzības institūcijām nodrošinās Latvijas iekļaušanos konkurences aizsardzības starptautiskās koordinācijas attīstības procesos un nākotnē nodrošinās modernu un efektīvu konkurences politiku, kas spēs aizsargāt patērētājus un vietējos uzņēmējus no sekām, ko izraisa pret konkurenci vērstas darbības. 4.1.3. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana Pašreizējā situācija un politika Latvijā ekonomiski pamatota ir ierobežota konkurences attīstība atsevišķās tautsaimniecības nozarēs, kurās preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai ir nepieciešama sarežģīta infrastruktūra un tās ir: enerģētika, telekomunikācijas, pasts, dzelzceļa transports, ūdensapgāde un kanalizācija, atkritumu apsaimniekošana. Ir skaidrs, ka monopoluzņēmumu sniegtie pakalpojumi (arī piegādātās preces) ir dārgāki un to kvalitāte ir nekontrolējama gadījumā, ja šo uzņēmumu darbība netiek regulēta. Regulēšana ietver monopoluzņēmumu - sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbības licencēšanu, sabiedrības interesēs nosakot prasības pakalpojumu (preču) kvalitātei, drošībai, stabilitātei, ietekmei uz vidi un cilvēku. Sabiedrisko pakalpjumu tarifi tiek aprēķināti pēc noteiktas un pārdomātas metodikas. Regulatora apstiprinātie tarifi ietver vienīgi ekonomiski pamatotas izmaksas. Latvijā nepieciešams pilnveidot regulatoru sistēmu. Ministru kabinets jau 1999. gadā akceptēja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas koncepciju. Ļoti svarīgi ir panākt neatkarīga regulatora efektīvu darbību, pirms tiek privatizēti minēto tautsaimniecības nozaru monopoluzņēmumi - sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji. Neatkarīga regulatora galvenie uzdevumi ir: - patērētāju interešu aizsardzība, lai tiktu sniegti kvalitatīvi pakalpojumi par pamatotiem tarifiem un nepieciešamības gadījumā arī strīdu izskatīšana starp monopoluzņēmumiem un patērētājiem; - investoru aizsardzība no valdības ekonomiski nepamatotiem (sociāli orientētiem) lēmumiem; - efektivitātes veicināšana nosauktajās nozarēs, kā arī efektīva starpnozaru sadarbība un koordinācija. Likums "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" ir pieņemts Saeimā 2000. gada 19. oktobrī un stāsies spēkā 2001. gada 1. jūnijā. Atsevišķi likuma panti par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (valsts regulatora) amatpersonu iecelšanu stāsies spēkā jau 2001. gada 1. martā. Likums paredz divu līmeņu regulēšanas sistēmas izveidi, nodalot valsts regulējamās nozares: - enerģētika, izņemot siltumapgādi, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija; - telekomunikācijas; - pasts; - dzelzceļa transports (tai skaitā pasažieru pārvadājumi pa dzelzceļu); - kur regulējamo sabiedrisko pakalpojumu veidus noteiks Ministru kabinets; un pašvaldību regulējamās nozares: - sadzīves atkritumu apsaimniekošana, izņemot sadzīves atkritumu pārstrādi; - ūdensapgāde un kanalizācija; - siltumapgāde, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija; - kur regulējamo sabiedrisko pakalpojumu veidus noteiks attiecīgās pašvaldības. Saskaņā ar šo likumu daļēji tiks regulēti arī pasažieru regulārie autopārvadājumi, nosakot tarifu aprēķināšanas metodiku un maksimālo robežtarifu. Likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu iespēju sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem saņemt drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru tarifi (cenas) atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, kā arī veicināt ekonomiski pamatotu konkurenci un attīstību regulējamās nozarēs. Ļoti būtisks aspekts ir regulatora finansējums, kas garantē regulatora neatkarību. Likumā "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" paredzēts, ka regulatora darbība tiks finansēta no valsts nodevas par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu, kas veidosies no sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju valsts nodevas maksājumiem un minētie ieņēmumi tiks izlietoti tikai un vienīgi regulēšanas funkciju nodrošināšanai. Likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" nostādnes par regulēšanas funkciju finansēšanu Energoapgādes regulēšanas padomes gadījumā lielā mērā jau funkcionē praksē. Saskaņā ar pastāvošo kārtību, tiek piemēroti dažādi tarifi licences maksas aprēķināšanai dažādās enerģētikas nozarēs dažādiem energoapgādes veidiem. 4. Strukturālās reformas 4.1. Privātais sektors un uzņēmējdarbības vide 4.1.3. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana Politikas virzieni Likumā paredzēts, ka tos sabiedrisko pakalpojumu veidus, kurus nepieciešams regulēt, valsts regulējamās nozarēs nosaka Ministru kabinets, bet pašvaldību regulējamās nozarēs - attiecīgās pašvaldības. Valsts regulējamās nozarēs Saeima pēc Ministru kabineta priekšlikuma izveidos vienotu regulatoru - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju. Jāatzīmē, ka vienotai regulēšanas institūcijai ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar atsevišķiem nozaru regulatoriem. Dažas no tām ir: 1) vienoti un kopēji resursi - intelektuālie un materiāli - tehniskie, kas ir racionālāk un lētāk; 2) regulatora pilnveidošanās iespēja, ņemot vērā katras nozares savstarpējo ietekmi un regulēšanas pieredzi; 3) mazinās risks regulatoram nonākt nozaru vai politiskā atkarībā; 4) robežu izzušana starp dažādām regulējamām dabīgo monopolu nozarēm; 5) neadekvātas pieejas riska mazināšana, novērtējot vispārējos ekonomiskos rādītājus un ietekmi uz tautsaimniecību kopumā. Savukārt sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu pašvaldību regulējamās nozarēs veiks pašvaldības izveidots regulators. Vienlaicīgi tiek paredzētas valsts regulatoram (Komisijai) tiesības deleģēt pašvaldībām valsts regulēšanas funkciju izpildi, vienlaikus paredzot tam finansējumu, savukārt centralizētās siltumapgādes regulēšanas funkcijas izpilde ir jādeleģē pašvaldībai, ja attiecīgā pašvaldība tam piekrīt. Likums paredz, ka regulators Ministru kabineta noteiktā kārtībā uz noteiktu laiku izsniegs sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam licenci, norādot sabiedrisko pakalpojumu veidus, ja citāda licencēšanas kārtība nav noteikta ar nozares speciālajiem likumiem. Sabiedrisko pakalpojumu tarifus to sniedzēji aprēķinās saskaņā ar regulatora (pašvaldību regulējamās nozarēs - Ministru kabineta) noteikto tarifu aprēķināšanas metodiku un iesniegs regulatoram aprēķināto tarifu projektus kopā ar pamatojumu projektā minētajām tarifu veidojošām izmaksām. Regulators izvērtēs iesniegtos tarifu projektus noteiktā laikā no to saņemšanas. Regulators apstiprinās izvērtētos tarifus tādā apmērā, kas sedz pamatotās izmaksas. Pašlaik tiek organizēta likumam pakārtoto sekundāro normatīvo aktu projektu izstrāde, kā arī tiek veikta sagatavošanās regulēšanas institūciju izveidei un valsts regulatora - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas - amatpersonu izvēlei konkursa kārtībā. Turpmākā uzmanība tiks pamatā vērsta uz: · valsts līmeņa regulatora - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas - neatkarības nodrošināšanu un darbības uzsākšanu; · tiks sniegta nepieciešamā palīdzība arī pašvaldību regulēšanas institūciju optimālās sistēmas izveidē un darbības nodrošināšanā, kur galvenās problēmas ir pašvaldību regulējamo nozaru sabiedrisko pakalpojumu veidu noteikšana, attiecīgo pašvaldību atsevišķu vietējo vai vienotu kopējo regulatoru izveidošana, pašvaldību regulatoru nepieciešamā finansējuma noteikšana, strīdu izskatīšana pašvaldību regulatoros, citu valstu pašvaldību regulatoru pieredzes apgūšana un tamlīdzīgi jautājumi, lai pēc iespējas efektīvāk izveidotu neatkarīgu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmu pašvaldību līmenī. 4.1.4. Bankrota procedūru regulējošā likumdošana Pašreizējā situācija un politika Uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrota nosacījumus un procedūru reglamentē 1996. gada 12. septembrī pieņemtais likums "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju", kas stājās iepriekšējā likuma "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu" (03.12.1991.) vietā, kā arī Civilprocesa likums (14.10.1998.), kurš stājās iepriekšējā Latvijas Civilprocesa kodeksa vietā. Šie likumi reglamentē maksātnespējīgā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) un tā administratora pienākumus. Maksātnespējas stāvokļa risinājumi Latvijas Republikā ir: mierizlīgums, sanācija vai bankrots. Lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu un pabeigšanu pieņem kreditoru sapulce un apstiprina apgabaltiesa. Kredītiestādēm un apdrošināšanas sabiedrībām maksātnespējas un bankrota gadījumos tiek piemērotas normas, kuras ir iestrādātas likumos - "Kredītiestāžu likums" (05.10.1995.) un "Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likums" (10.06.1998.). Maksātnespējas un bankrota likumdošana ir vairākkārtīgi grozīta un papildināta, un visas izmaiņas veiktas, lai bankrota procedūrās nodrošinātu kreditoru interešu aizsardzību, administratora rīcības brīvību un kreditoru sapulces patstāvību. Politikas virzieni Ar Ministru prezidenta 1998. gada 21. janvāra rīkojumu Nr.17 tika izveidota darba grupa normatīvo aktu izstrādāšanai par veicamajiem pasākumiem tiesvedības procesa paātrināšanai maksātnespējas (bankrota) lietu izskatīšanā (atbildīgā Tieslietu ministrija). Līdz 2001. gada 1. martam ir sagatavoti normatīvo aktu projekti: "Grozījumi "Civilprocesa likumā"", "Grozījumi likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju"" u.c., lai būtu iespējams nodrošināt maksātnespējas procesa uzraudzības institūcijas izveidošanu. Šādas institūcijas izveide veicinās maksātnespējas procesa paātrināšanu, nodrošinās administratoru darbības uzraudzību un sertifikāciju. Rezultātā būs iespējams ieviest vienotu metodisko vadību un politiku maksātnespējas (bankrota) jautājumos, kas gala rezultātā sekmētu valsts budžeta līdzekļu ekonomiju un racionālāku izmantošanu. 4.1.5. Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības politika Pašreizējā situācija un politika Uzņēmējdarbības attīstības politikas galvenais uzdevums ir nodrošināt uzņēmējdarbības veikšanai labvēlīgu vidi. Inovāciju attīstības politikas uzdevums ir veidot uz zināšanām balstītu "jauno" ekonomiku, kas ir ilgtermiņa ekonomiskās attīstības pamats. Šo uzdevumu izpilde ir nepieciešams nosacījums, lai Latvija sasniegtu Eiropas Savienības Padomes 1993. gadā Kopenhāgenā noteikto otro kritēriju par funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšanu, kā arī spēju izturēt konkurences spiedienu un tirgus spēkus ES iekšienē. Valdība pēdējā laikā ir daudz darījusi, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un veidotu inovāciju politiku valstī: · Tiek konsekventi uzlabota likumdošanas bāze. Ar 1. jūliju stāsies spēkā Komerclikums, kas iezīmē fundamentālu uzņēmējdarbības vides reformu. Tas sistematizēs vienkopus dažādus uzņēmējdarbību reglamentējošus jautājumus, kas līdz šim bija izkliedēti vairākos likumdošanas aktos, kā arī atcels virkni novecojušu pārejas perioda likumdošanas normu un izveidos drošu sistēmu kreditoru un mazākumakcionāru aizsardzībai. · Ir izstrādāts Pasākumu plāns uzņēmējdarbības vides pilnveidošanai, kas sadarbībā ar Ārvalstu investoru padomi regulāri tiek aktualizēts, un par tā izpildi tiek informēta valdība. · Ir izstrādāta un valdībā 2001. gada 27. februārī akceptēta Nacionālā inovāciju koncepcija, kuras mērķis ir sekmēt inovācijām atvērtas ekonomikas veidošanos Latvijā. · Valdība 2001. gada 20. martā akceptēja Rūpniecības attīstības pamatnostādnes, kuru mērķis ir principā noteikt valdības ekonomisko politiku rūpniecības konkurētspējas palielināšanai un noteikt šī mērķa īstenošanas vidējā termiņa prioritātes. · PHARE Catch-up Facility projekta "Atbalsts rūpniecības uzņēmumu pārstrukturizācijai" ietvaros tiek sniegts atbalsts rūpniecības klāsteru izveidei un attīstībai informācijas tehnoloģiju, kokrūpniecības, optisko šķiedru un ar kompozītmateriālu izmantošanu saistītās nozarēs. Projekta mērķis ir paaugstināt uzņēmumu konkurētspēju, veicinot uzņēmumu savstarpējo sadarbību virknē darbības sfēru, iesaistot arī pētniecības un izglītības institūcijas. · 1997. gadā valdībā tika pieņemta Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma 1997.-2001. gadam un šī programma tiek aktualizēta jaunam periodam 2002.-2006. gadam. Politikas virzieni 2001. gadā un nākamajos gados galvenie politikas virzieni būs: · sadarbība ar Ārvalstu investoru padomi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai; · rūpniecības attīstībai labvēlīgas vides nodrošināšana; · rūpniecības nozaru atjaunošanās uz mūsdienu tehnoloģiskās bāzes; · efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības nozaru struktūras izveide, mērķtiecīgi atbalstot tās nozares, kur var tikt radīta augstāka pievienotā vērtība un Latvijai ir salīdzinošas priekšrocības; · mazo un vidējo uzņēmumu attīstības atbalstīšana. Ir nepieciešama tādu rūpniecības nozaru attīstības veicināšana, kuras balstās uz augstu progresīvu zinātņietilpīgu tehnoloģiju attīstību un kvalificēta darba spēka izmantošanu, lai paaugstinātu rūpniecības sektora efektivitāti. Latvijai ir labas perspektīvas attīstīt tās augsto tehnoloģiju nozares, kurās jau ir noteiktas iestrādes un speciālistu potenciāls, bet pagaidām vēl vairāku iemeslu dēļ ir mazs īpatsvars rūpnieciskajā ražošanā. Izstrādājot Nacionālo attīstības plānu, Nacionālo inovāciju programmu un citus stratēģiskos dokumentus, kas saistīti ar rūpniecības konkurētspējas paaugstināšanu, kā arī pilnveidojot Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu, valdība ņems vērā Latvijas rūpniecības attīstības pamatnostādnes un tajās noteiktos veicamos pamatpasākumus: · stabilas makrovides uzturēšana; · uzņēmējdarbības tiesiskās bāzes pilnveidošana; · valsts atbalsta instrumentu nodrošināšana; · darbaspēka un izglītības kvalitātes uzlabošana; · bāzes infrastruktūras attīstīšana un modernizācija, informācijas tehnoloģiju attīstības sekmēšana; · progresīvo tehnoloģiju un inovāciju veicināšana. Lai īstenotu praksē valdības akceptēto inovāciju politiku, tiks izstrādāta Nacionālā inovāciju programma, kurā ir paredzēts noteikt sekojošas prioritātes: · ar ES valstīm saskaņota inovāciju politika; · inovatīvai uzņēmējdarbībai labvēlīgi tiesību akti un citi dokumenti; · atbalsts inovatīvu uzņēmumu dibināšanai un tālākai izaugsmei; · efektīva un saskaņota visu inovāciju sistēmas elementu mijiedarbība; · inovatīvai darbībai atvērtas sabiedrības veidošanās. 4.1.6. Eksporta veicināšanas politika Pašreizējā situācija un politika 1999. gada 21. decembrī Ministru kabinetā tika apstiprināta Ārējās tirdzniecības nacionālā programma, kurā ietverta ir arī eksporta veicināšanas politika. Programmas īstenošanu administrē programmas koordinācijas padome, kas piedalās tās gada plāna projekta izstrādē un izvērtē tās kārtējo mērķu un uzdevumu izpildi. Eksporta veicināšanas politikas mērķis ir sekmēt jaunu ārējo tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos esošajos, un novērst negodīgu konkurenci. Galvenās problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, ir šādas: · nepietiekošs informācijas nodrošinājums uz eksportu orientētu darbību veikšanai; · finansu resursu un atbilstošas tiesiskās bāzes trūkums eksporta kreditēšanai, darījumu garantēšanai un apdrošināšanai; · zema preču un pakalpojumu konkurētspēja attīstīto valstu tirgos; · eksporta mārketinga problēmas. Latvijā nepietiekami efektīvi darbojas tādi eksporta stimulēšanas veidi kā netiešo nodokļu savlaicīga atmaksa par eksportēto produkciju, ievešana pārstrādei, eksporta kreditēšana, garantēšana, apdrošināšana. Politikas virzieni Lai novērstu galvenās problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, līdz 2003.gadam eksporta veicināšanas politiku ir paredzēts īstenot šādos virzienos: · Latvijas ārējās tirdzniecības datu uzkrāšana un informācijas plūsmas analīze, statistiskās uzskaites pilnveidošana; · Eksporta kredītu, garantiju un apdrošināšanas sistēmas izveidošana un darbības nodrošināšana; · Specializētu apmācību programmu un konsultāciju sniegšana eksportētājiem; · Industriālo grupu ( clusters ) attīstības programmas turpināšana; · Valsts atbalsta sniegšana Latvijas uzņēmumiem dalībai starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās; · Latvijas ekonomisko pārstāvniecību ārvalstīs darbības attīstīšana. Politikas virzienu īstenošanai veicamo pasākumu klāstu nosaka Ārējās tirdzniecības nacionālās programmas ikgadējais darba plāns. 4.1.7. Kvalitātes nodrošināšana Pašreizējā situācija un politika Kvalitātes nodrošināšanas Nacionālā programma tika izstrādāta 1993. gada otrajā pusgadā un akceptēta Ministru kabinetā 1994. gada 12. aprīlī, kā viena no Nacionālajām programmām ekonomiskajai attīstībai un valsts konkurētspējas nodrošināšanai starptautiskajā apritē. Programmas izstrādes un aprites realizācija ir virzīta uz Latvijas integrāciju Eiropas savienībā brīvas preču kustības un patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Programmas mērķis ir radīt Latvijā likumdošanas bāzi un atbilstošu infrastruktūru kvalitātes nodrošināšanas, atbilstības novērtēšanas un tirgus uzraudzības jomās, harmonizētu ar Eiropas savienības likumdošanas kopumu. Programmas ietvaros tiek realizētas 14 apakšprogrammas dažādās nozarēs, lai nodrošinātu šo nozaru likumdošanas saskaņošanu un attīstību. Ir aizvērta iestāšanās ES sarunu sadaļa Brīva preču kustība. Līdz 2003. gadam brīvas preču kustības jomā Latvija ir apņēmusies ieviest pilnu acquis communautaire savā likumdošanā, ieskaitot 2000. gadā pieņemtos ES likumus. Daudzās sfērās Latvijas likumdošana tiks saskaņota atbilstoši ES prasībām, ātrāk kā 2003. gadā. Eiropas atbilstības novērtēšanas protokols (PECA protokols) ir Latvijas un ES asociatīvā līguma sastāvdaļa un tā noslēgšana dos iespēju Latvijas ražotājiem uz atvieglotākiem nosacījumiem eksportēt produkciju uz Eiropas savienības dalībvalstu tirgiem bez papildus atbilstības novērtēšanas (sertifikācijas, testēšanas u.c.), radot papildus pievienoto vērtību eksporta precēm. Sarunas par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola (PECA) noslēgšanu tika uzsāktas 1998. gadā. 2000. gada 10. jūlijā Briselē tika parafēts Protokola teksts un 2001. gada 5. aprīlī pielikumi par elektroiekārtu drošību, elektromagnētisko saderību, būvmateriāliem un rotaļlietām, kas nodrošinās atzīšanas procedūras šajās nozarēs. Politikas virzieni Kvalitātes nodrošināšanas jomā turpmākajos gados jāveic šādi pasākumi: · Nepieciešams turpināt realizēt Kvalitātes nodrošināšanas Nacionālo programmu un ES Brīvas preču kustības sadaļas pozīcijā minētos pasākumus likumdošanas saskaņošanā, institūciju stiprināšanā un likumdošanas ieviešanā. Pēc iespējas ātrāk nepieciešams nodrošināt juridiskās ratifikācijas procedūras, lai spēkā varētu stāties Eiropas atbilstības novērtēšanas līgums un tiktu novērstas administratīvās barjeras preču brīvai kustībai uz ES dalībvalstīm. · Kvalitātes nodrošināšanas un atbilstības novērtēšanas jomā jāturpina likumdošanas saskaņošana atbilstoši Eiropas savienības prasībām, jāturpina Eiropas standartu adaptācija, lai nodrošinātu normatīvo bāzi konkurētspējīgas produkcijas ražošanai. Jāturpina sarunas par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola (ECAP) darbības sfēras paplašināšanu prioritārās nozarēs, lai nodrošinātu brīvu preču kustību ar Eiropas savienības dalībvalstīm un novērstu tirdzniecības tehniskās barjeras Latvijā ražotajiem produktiem. · Nepieciešams izglītojošs, konsultatīvs un finansiāls atbalsts kvalitātes sistēmu ieviešanai Latvijas uzņēmumos atbilstoši ISO 9000 standartiem, lai nodrošinātu Latvijā ražoto produktu konkurētspēju. 4.2. Finansu sektors Pašreizējā situācija un politika Pēdējos gados Latvijas finansu sektors, pārvarot iekšējo un ārējo satricinājumu radītās problēmas (1995. gada banku krīze, 1998. gada Krievijas krīze), ir pierādījis savu briedumu un pašlaik atrodas uz straujas attīstības ceļa - 2000. gadā finansu starpniecības nozare uzrādīja 9% pieaugumu salīdzināmās cenās. Dominējošo lomu finansu starpniecībā ieņem banku sektors, lai arī pārējo sektoru relatīvā nozīme lēnām palielinās. Banku sektora stiprumu un tā devumu kopējai ekonomiskajai izaugsmei labi parāda izsniegto kredītu un depozītu pieauguma tempi - 2000. gadā rezidentiem izsniegto kredītu apjoms pieauga par 37,8% un sasniedza 21,5% no IKP, kas lai arī būtiski atpaliek no attīstītāko valstu rādītājiem, tomēr uzrāda gandrīz divkāršu pieaugumu, piemēram, pret 1997. gadu. Turklāt pēdējo gadu laikā ir pieaugusi ilgtermiņa kredītu nozīme, jo ievērojami aktivizējusies kreditēšana nekustamā īpašuma iegādei. Īstermiņa kredītu īpatsvars ir samazinājies līdz 22,9%, no kopējā banku kredīta portfeļa. Vidēja termiņa (līdz 5 gadiem) kredītu īpatsvars 2000. gadā bija 54,3%, bet ilgtermiņa (virs 5 gadiem) - 22,8%. Lai arī noguldījumu apjoms pēdējo gadu laikā ir stabili attīstījies, liecinot par uzticības pieaugumu Latvijas banku sistēmai kopumā, noguldījumu un IKP attiecība pašreiz Latvijā apmēram 7 reizes atpaliek no Eiropas valstu vidējā rādītāja. Taču tam ir objektīvs pamats - salīdzinoši zemais ienākumu līmenis, kā arī ievērojamās investīciju un patēriņa vajadzības Latvijā, salīdzinot ar ES valstīm. Šie faktori pagaidām neļauj veidoties ievērojamam uzkrājumu apjomam. Latvijas banku sistēmu raksturo arī samērā augstais nerezidentu depozītu īpatsvars, kā arī salīdzinoši lielais pieprasījuma un īstermiņa depozītu īpatsvars. Lai gan pēdējo gadu laikā ir novērojama depozītu termiņu palielināšanās tendence, tomēr dažādu ekonomisko satricinājumu rezultātā šis lielais īstermiņa depozītu īpatsvars var atstāt zināmu ietekmi uz Latvijas banku sistēmas attīstību. Tomēr varbūtība, ka strauja noguldījumu apjomu samazināšanās varētu būtiski ietekmēt Latvijas banku sistēmu kopumā, ir samērā neliela. Pirmkārt, pateicoties stingrajai banku sistēmas uzraudzībai un kontrolei, nav iespējama pēkšņa visas Latvijas banku sistēmas stāvokļa pasliktināšanās. Otrkārt, noguldītāju intereses Latvijā aizstāv likums, kas paredz fizisko personu depozītu apdrošināšanu. Konkurences saasināšanās un pieaugošā ārvalstu kapitāla ieplūdes rezultātā Latvijas banku sektorā notiek konsolidācijas process. Lielo banku nozīme tradicionālo banku pakalpojumu tirgū (depozītu piesaiste, kredītu izsniegšana) arvien pieaug, un mazās bankas pastāvīgi zaudē tirgus daļu (5 lielākās bankas pašlaik pārvalda 76,1% no visiem Latvijas banku aktīviem). Līdz ar banku sektora attīstību, strauji pieaug arī nebanku finansu sektora aktīvu apjoms. Ja 1998. gadā šī sektora (apdrošināšanas, līzinga kompānijas, pensiju fondi) aktīvi līdzinājās 8.9% no banku sektora aktīviem, tad 2000. gada 3. ceturksnī aktīvu apjoms bija līdzvērtīgs 11,1% no banku sistēmas aktīviem. Lai arī finansu sektors ir viena no nozarēm, kur jau zināmu laiku atpakaļ ir panākts nozīmīgs progress reformu īstenošanā (likumdošanas bāze, privatizācija u.c.), tomēr arī šeit turpinās likumu prasību un politikas instrumentu harmonizācija ar ES prasībām. Pie svarīgākajām reformām, kas notikušas pēdējā laikā, ir jāpiemin fizisko personu noguldījumu apdrošināšanas ieviešana un pakāpeniska garantijas limita paaugstināšana (pašlaik maksimālais garantētais atlīdzības apjoms vienam noguldītājam par noguldījumu bankā ir 1000 latu). Pie būtiskākajām centrālās bankas politikas izmaiņām, kas saistītas ar monetārās politikas normatīvo aktu saskaņošanu ar Eiropas Centrālās bankas (ECB) normām, jāpiemin kredītiestāžu rezervju normu pakāpenisku samazināšanu. Latvijas Banka 2000. gada sākumā samazināja rezervju prasības bankām no 8% līdz 7% no piesaistīto līdzekļu vidējiem atlikumiem, bet decembrī rezervju norma vēlreiz tika samazināta līdz 6%. Pie būtiskākajām finansu sektora reformām jāpiemin Finansu un kapitāla tirgus vienotās komisijas izveide, kas savu darbu sāks ar 2001. gada jūliju. Šīs komisijas pārraudzībā būs banku sektors, apdrošināšanas sektors un vērtspapīru tirgus. Politikas virzieni Pašreizējās situācijas analīze rāda, ka finansu sektora attīstība notiek vēlamajā virzienā un galvenās problēmas, kas skar šo nozari, ir saistītas ar kopējo ekonomikas attīstību un pastāvošo labklājības līmeni. Banku sektora drošība un stabilitāte ir sevi pierādījusi pēdējā 1998. gada Krievijas krīzē, kad daļa banku zaudēja lielus līdzekļus Krievijā. Turklāt Latvijā pastāv efektīva banku sektora uzraudzība, kas kopā ar nozīmīgu ārvalstu kapitāla ieplūdi Latvijas banku sektorā sniedz papildus garantijas stabilai finansu starpniecības attīstībai. Tomēr arī šajā sektorā turpinās plānveidīgs darbs darbības vides uzlabošanā un tās harmonizēšanā ar ES prasībām. · Atbilstoši jau spēkā esošajam likumam pakāpeniski tiks paaugstināts maksimālo garantēto atlīdzību apjoms vienam noguldītājam par noguldījumu bankā. Plānots, ka līdz 2008. gada 1. janvārim tas sasniegs 13000 latu. · Ievērojot ES direktīvu prasības, tiek izstrādāti grozījumi Fizisko personu noguldījumu garantiju likumā, kas paredz attiecināt noguldījumu garantiju sistēmu arī uz juridiskām personām. Plānotā maksimālā garantētā atlīdzība juridiskajām personām būs identiska ar fiziskajām personām. · Monetārās politikas jomā turpināsies virzība uz ECB noteikto rezervju prasību normas līmeni. Turpmāko 5-7 gadu laikā ir plānots samazināt rezervju normu līdz ECB noteiktajam 2% līmenim. 4.3. Darba tirgus Pašreizējā situācija un politika Ministru kabinetā 1999. gadā akceptētā koncepcija "Par nodarbinātības veicināšanu valstī" nosaka ikgadēja Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna izstrādes nepieciešamību ES prasību kontekstā, uzdodot Ekonomikas ministrijai koordinēt tā izstrādi. 2000. gadā Ministru kabinets akceptēja pirmo Nacionālo nodarbinātības plānu. Nacionālais nodarbinātības plānā ietvertas aktivitātes, kas vērstas uz nodarbinātības veicināšanu, paredzot pāreju no pasīvajiem uz aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem: profesionālās izglītības sistēmas pilnveidošana sadarbībā ar sociālajiem partneriem, kas tuvinās profesionālo izglītību darba tirgus pieprasījumam; mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšana; uzņēmējdarbības vides uzlabošana; programma ģimenes atbalstam, kā arī citi pasākumi. Nacionālais Nodarbinātības plāns 2001. gadam izstrādāts, pamatojoties uz ES Padomes apstiprinātām nodarbinātības vadlīnijām, Nacionālā nodarbinātības plāna 2000. gadam analīzes rezultātiem un uz iegūto pieredzi nodarbinātības pasākumu noteikšanas un definēšanas jomā, iekļaujot pasākumus darba tirgus attīstības jomā atbilstoši Latvijas ekonomiskai, sociālai un politiskai situācijai. Finansiālais aspekts izstrādāts, balstoties uz valsts budžetā 2001. gadam paredzētiem līdzekļiem un no citu avotu piesaistītiem līdzekļiem nodarbinātības veicināšanas pasākumiem un ar tiem saistītām aktivitātēm dažādu programmu, projektu un koncepciju ietvaros. Nodarbinātības politiku reglamentē likums "Par nodarbinātību" (23.12.1991), kas nosaka bezdarbnieka statusa iegūšanas nosacījumus, bezdarbnieka tiesības un pienākumus, kā arī nodarbinātības aktīvos pasākumus (profesionālā apmācība un pārkvalifikācija, algotie pagaidu sabiedriskie darbi, darba meklētāju klubi un profesionālā orientācija). Lai palielinātu aktīvo nodarbinātības pasākumu efektivitāti, sadalot finansējumu pa reģioniem, tiek ņemts vērā reģiona bezdarba līmenis un bezdarbnieku skaits prioritārajās mērķa grupās (jaunieši, ilgstošie bezdarbnieki, pirmspensijas vecuma bezdarbnieki). Darba tirgus politikas īstenošanā iesaistīts Nodarbinātības valsts dienests, Valsts darba inspekcija un Profesionālās karjeras izvēles centrs. Valsts Sociālās Apdrošināšanas aģentūra nodrošina bezdarbnieka pabalstu izmaksu. Nodarbinātības jomā Latvijā veikts pasākumu komplekss, lai iekļautos ES nodarbinātības stratēģijas vadlīniju ieviešanas procesā. Nodarbinātības politikas attīstības pamatnostādnes 2001. gadā balstās uz Latvijas aktīvās nodarbinātības politikas ilgtermiņa mērķiem: Latvijas iedzīvotāju pilnas nodarbinātības sasniegšanu, kas nodrošina visiem valsts iedzīvotājiem, kas vēlas strādāt, iespēju atrast darbu un stāties darba attiecībās, kā arī iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās mobilitātes nodrošināšanu. Pārmaiņas tautsaimniecības nozaru struktūrā un jaunu nozaru attīstība rada nodarbināto skaita pārdali starp nozarēm, nosakot nepieciešamību periodiski paaugstināt vai pat mainīt kvalifikāciju un profesiju. Informācijas tehnoloģiju, augstas pievienotās vērtības nozaru un tehnoloģiju straujā attīstība ar laiku arvien vairāk aizvietos cilvēku ražošanas procesā, vienlaikus palielinot nepieciešamību viņam paaugstināt savu kvalifikāciju vai pārkvalificēties, lai nodrošinātu iespēju strādāt ar modernām tehnoloģijām. Darba tirgus ilgtermiņa politikas izstrāde tomēr saskaras ar daudzām grūtībām, trūkst priekšstata par tautsaimniecības struktūras ilgtermiņa izmaiņām, kas neļauj pilnīgi adekvāti un savlaicīgi tām piemērot izglītības sistēmu. Izglītības sistēmas kvalitātes un efektivitātes paaugstināšana ir viena no valdības prioritātēm, tomēr finansu resursu trūkums neļauj atrisināt šīs problēmas pietiekami ātri. Tomēr jāatzīmē, ka ir uzsākti daudzi darbi, kam ir jāveicina darbaspēka kvalitātes paaugstināšana un nodarbinātība. Darba tirgus piedāvājuma un pieprasījuma atbilstību sekmē: · profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības padomes darbs un reģionālo Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējo sadarbības padomju veidošana un funkcionēšana; · bezdarbnieku apmācības un pārkvalificēšanas orientēšana uz darba devēju pieprasījumu; · profesionālās izglītības sistēmas pielāgošana darba tirgus prasībām. Tiek veiktas šādas nodarbinātību sekmējošas aktivitātes: · valsts uzņēmējdarbības fondu koordinācija; · mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanas projekta īstenošana; · valsts atbalsts uzņēmēju apmācībām un konsultācijām; · īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmas projektu realizācija; · SAPARD programmas "Lauku ekonomikas dažādošana, lai nodrošinātu alternatīvus ienākumu avotus" ietvaros pasākumu veikšana lauku tūrisma, netradicionālās lauksaimniecības, amatniecības, alternatīvā kurināmā ražošanas un padziļinātas koksnes pārstrādes attīstībā. Politikas virzieni Latvijas darba tirgus politikas attīstībā ir izvirzīti šādi aktuāli virzieni: · darbaspēka kvalitātes paaugstināšana; · jauniešu nodarbinātības veicināšana; · bezdarba ilguma samazināšana; · speciālu nodarbinātības programmu izstrāde pirmspensijas vecuma bezdarbnieku integrēšanai darba tirgū; · darba meklētājiem un bezdarbniekiem sniegto pakalpojumu kvalitātes un operativitātes uzlabošana. Rīcības virzieni darbaspēka attīstības jomā: 1. Jaunu aktīvo nodarbinātības pasākumu ieviešana un bezdarbnieku prioritāro mērķa grupu noteikšana ātrākai reintegrācijai darba tirgū. 2. Darba tirgus infrastruktūras attīstība. 3. Uzņēmējdarbības veicināšana. 4. Vienādu iespēju nodrošināšana. 5. Pilnveidot darba tiesību un darba drošības jautājumus. 6. Profesionālās izglītības, tālākizglītības un pārkvalifikācijas sistēmas modernizācija. 7. Jānodrošina profesionālās orientācijas vispārējās un profesionālās izglītības sistēmās izveide un attīstība. 8. Vispārējās un augstākās izglītības sistēmas modernizācija. Prioritārie uzdevumi darbaspēka attīstības jomā: · Darba tirgus pieejamība visām sociālajām grupām. · Mazās un vidējās uzņēmējdarbības veicināšana, jaunu kvalitatīvu darba vietu veidošana. · Nodrošināt ikvienam vienādas iespējas darba tirgū. · Reģionālā un vietējā līmeņa nodarbinātības ilgtermiņa plānu vai programmu nodrošinājums. · Gatavošanās ES sociālā fonda administrēšanai. · Aktivizēt pāreju no bezdarba novēršanas pasīvajiem uz aktīvajiem pasākumiem. · Sociālā dialoga attīstība reģionālajā līmenī un divpusējā dialoga starp darba devējiem un arodbiedrībām veicināšana uzņēmumos. · Gatavošanās pievienoties ES EURES tīklam par informācijas apmaiņu par vakancēm darba tirgū. · Tālākizglītības nodrošināšana strādājošajiem. · Tālākizglītības un pārkvalifikācijas nodrošināšana bezdarbniekiem. · Efektīva vispārējās pamatizglītības un sākotnējās un turpmākās profesionālās izglītības sistēma jauniešiem. · Efektīva vidējās un augstākās izglītības sistēma ar orientāciju uz darba tirgu. Ir izstrādāts likumprojekts "Darba meklētāja un bezdarbnieka atbalsta likums". Turpmāk tiks izstrādāti Ministru kabineta noteikumu projekti, kas noteiks aktīvo nodarbinātības pasākumu organizēšanas un finansēšanas kārtību, kā arī bezdarbnieka statusa piešķiršanas kārtību. 4.4. Valsts pārvaldes reforma Pašreizējā situācija un politika Valsts pārvaldes reformai 1999.-2001. gadā tika nodrošināta stabila politiska vadība. Kopš 1999. gada maija, par valsts pārvaldes reformas politisko vadību ir atbildīgs Īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās, kura darbu nodrošina Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts, kā arī ministra pakļautībā esošā Pašvaldību lietu pārvalde un pārraudzībā esošās Valsts civildienesta pārvalde un Valsts administrācijas skola. Valsts pārvaldes reformu pamatvirzieni 1999.- 2001. gadam bija: · valsts civildienesta reformas īstenošana; · valsts pārvaldes institucionālās sistēmas tiesiskā sakārtošana; · administratīvi teritoriālā reforma pirmā līmeņa pašvaldībās; · valsts pārvaldes iestāžu darbības procedūru uzlabošana; · ierēdņu zināšanu un prasmju pilnveidošana Valsts administrācijas skolā. 2000. gada septembrī Saeima apstiprināja jaunu Valsts civildienesta likumu , kas nodrošina valsts pārvaldes nostiprināšanu. Salīdzinājumā ar 1994.gadā pieņemto Civildienesta likumu (kas ar jaunā likuma pieņemšanu zaudē savu spēku), jaunais likums skaidri definē pamata ( core) valsts pārvaldes funkcijas, kuru veikšana ir uzticēta valsts civildienesta ierēdņiem, tādējādi nodrošinot, ka valsts pārvaldes svarīgākas funkcijas veic amatpersonas, kuras ir lojālas valdībai, tiek ieceltas ierēdņa amatā konkursa kārtībā un kuras nodrošina valsts pārvaldes pēctecību un pārmantojamību valdības maiņas rezultātā. Jaunais Valsts civildienesta likums ievieš obligātu ierēdņu darbības ikgadēju novērtēšanu, kas sekmē karjeras attīstību un veicina ierēdņus celt savu kvalifikāciju un sasniegt augstus darbības rezultātus. Valsts civildienesta pārvalde, civildienesta sistēmu koordinējošā centrālā iestāde, ir sagatavojusi un iesniegusi apstiprināšanai Ministru kabinetā virkni noteikumu projektu, kas nodrošina likuma ieviešanu visās centrālajās valsts pārvaldes iestādēs. Ar jaunā Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanos ir ieviests termins "specializēts civildienests". Tas iekļauj lielu daļu valsts pārvaldē strādājošo, kas agrāk nepiederēja valsts civildienestam. Līdz ar to, valsts civildienesta skaits palielināsies aptuveni par divdesmit tūkstošiem strādājošo ar civildienesta attiecību ieviešanu specializētajos dienestos: muitā, valsts ieņēmumu dienestā, policijā utt. 2000. gada laikā tika veikts nopietns darbs pie valsts pārvaldē strādājošo darba samaksas sistēmas izstrādāšanas. 2000. gada februārī Ministru kabinets iesniedza Saeimai divus valsts pārvaldei ļoti svarīgus likumprojektus, kas nosaka valsts pārvaldes institucionālās sistēmas uzbūves pamatnostādnes un īpaša veida valsts iestāžu - valsts aģentūru, kā arī pašvaldību aģentūru un kopīgo aģentūru - juridisko statusu un vadības un pārraudzības mehānismus. Viens no šiem likumprojektiem - Publisko aģentūru likums tika pieņemts 2001. gada 22. martā. Šis likums nodrošinās iespēju esošās valsts institūcijas ar uzņēmējsabiedrības statusu, kas veic publiskās funkcijas sabiedrības interesēs, pārveidot par valsts ministriju pārraudzībā esošajām valsts aģentūrām. Jaunais valsts aģentūras statuss nodrošina skaidras vadības un atbildības attiecības starp atbildīgu ministriju un aģentūru. Ministrija apstiprina aģentūras darbības un attīstības stratēģisko plānu un budžetu, kas balstās uz darbības rezultatīvajiem rādītājiem, bet aģentūra patstāvīgi, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, organizē darbu, lai sasniegtu plānotos rezultātus un atskaitītos par gadskārtējā darbības plāna un budžeta izpildi. Aģentūras budžets ir valsts budžeta sastāvdaļa, bet aģentūras norēķinu konts tiek atvērts Valsts kasē, nevis komercbankās. Tiek paredzēts ieviest vienotu darba samaksas sistēmu aģentūrās, kas nodrošinās caurskatāmību darba samaksas jautājumos. Visi agrāk pieņemtie publiskie likumi, kas regulē publisko jomu, tiks attiecināti uz aģentūrām. Valsts aģentūras veiks valsts iepirkumus saskaņā ar Valsts un pašvaldību pasūtījuma likumu, sniegs informāciju saskaņā ar Informācijas atklātības likumu un īstenos administratīvo procesu, saskaņā ar Administratīvo procedūru noteikumiem. Kā valsts amatpersonas valsts aģentūru direktori tiks pakļauti Korupcijas novēršanas likuma prasībām. Ar likumu nostiprinātā Finansu ministrijas uzraudzības loma nodrošinās to, ka publiskie resursi tiks atklāti un racionāli sadalīti, un izlietoti, veicot izpildvaras likumā noteiktās funkcijas. Likums paredz arī iekšējā audita sistēmas ieviešanu valsts aģentūrās, kas veicinās aģentūru iekšējo kontroles sistēmu attīstību. 4. Strukturālās reformas 4.4. Valsts pārvaldes reforma Pašvaldības ir atbildīgas par virkni publisko pakalpojumu sniegšanu, kas būtībā ir aģentūru funkcija. Ar Publisko aģentūru likuma ieviešanu pašvaldībās tiks ieviesta uz rezultātu vērsta vadība, kas sekmēs publiskā sektora caurskatāmības un efektivitātes uzlabošanu. 2.lasījumam Saeimā tiek gatavots Valsts pārvaldes iekārtas likums. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija veic nopietnu izpētes darbu par valsts pārvaldes darbības pamatprincipiem, valsts uzbūves pamatnostādnēm Latvijā un Eiropas Savienības valstīs, lai nodrošinātu jaunveidojamā likuma atbilstību demokrātisko valstu administratīvajiem principiem un praksei. Tiek paredzēts, ka likums varētu tikt sagatavots galīgajai pieņemšanai vēl līdz 2001. gada beigām. 1999.-2000. gadā tika veikti atsevišķo ministriju funkciju un finansu vadības pārskati (auditi). Šo pārskatu veikšanā piedalījās arī ārvalstu organizācijas un finansu vadības eksperti. Veikto auditu rezultātā tika sagatavoti un daļēji vai pilnībā īstenoti ministriju reorganizācijas plāni: Zemkopības, Ekonomikas, Tieslietu, Satiksmes un Labklājības ministrijā. Izveidota un Ministru kabinetā akceptēta Funkciju analīzes metodika, kas palīdz izvērtēt atsevišķas ministrijas un tai padoto iestāžu funkcijas, formulēt misiju un stratēģiskos darbības virzienus un pieskaņot institucionālo sistēmu un personāla izvietošanas plānošanu, atbilstoši iestāžu prioritārajiem darbības mērķiem. Tādējādi, funkciju un finansu vadības auditi ir sevi attaisnojuši kā valsts pārvaldes sistēmas sakārtošanas un racionalizācijas mehānisms. Sagaidot nozīmīgus Eiropas Savienības ieguldījumus Latvijas tautsaimniecībā pirmsstrukturālo fondu veidā, kopš 1998. gada Latvijas valsts pārvaldē tika strauji attīstīta iekšējā audita sistēma. Šodien ir izveidota decentralizēta iekšējā audita sistēma centrālajā valsts pārvaldē ar Finansu ministrijas koordinējošo lomu un iekšējā audita struktūrvienībām katrā ministrijā. Iekšējā audita struktūrvienības ir izvietotas arī lielākajās ministriju pārraudzībā esošajās valsts pārvaldes iestādēs, īpaši tajās, kas ir atbildīgas par ES programmu ieviešanu. Ir apmācīti iekšējie auditori, izstrādāta metodika un iekšējā audita standarti, izveidota koordinācijas un jauno auditoru apmācības sistēma. Iekšējais audits palīdz iestādes vadītājiem ieviest iekšējās kontroles sistēmas un novērst trūkumus valsts pārvaldes iestāžu un finansu vadības darbā. Visas iekšējā audita vienības strādā saskaņā ar apstiprināto stratēģisko un gadskārtējo plānu. Pastāv savstarpēja iekšējā audita vienību un Valsts kontroles sadarbība informācijas apmaiņas līmenī. 2000. gadā Latvijas valsts pārvalde ir pievērsusies administratīvo šķēršļu mazināšanai. Tika izstrādāta un Ministru kabinetā apstiprināta Inspekciju darbības uzlabošanas programma, kas paredz uzlabot inspekciju darbības iekšējās procedūras, uzlabot klientu informētību par inspekciju izvirzītajām prasībām un administratīvo procesu, kā arī uzlabot inspektoru izglītošanu administratīvā procesa jomā un saskarsmē ar klientiem. Programmas īstenošanas laikā tika organizēta kompleksa mācību programma inspekciju vadītājiem un ierindas inspektoriem. Izstrādāti inspekciju Iekšējie darba reglamenti un klientu informēšanas programmas. Izveidota un regulāri darbojas inspekciju koordinācijas padome, kas seko līdzi Inspekciju darba uzlabošanas programmas ieviešanai. Sākot ar 1999. gadu, ar Ministru kabineta instrukciju ir ieviesti ministriju Gada publiskie pārskati, kas sekmē informācijas apriti un atskaitīšanos par valsts pārvaldes darbības rezultātiem. Ar 2000. gadu šādus Gada pārskatus gatavo arī ministriju padotībā esošās iestādes. Analīze rāda, ka pakāpeniski tiek uzlabota saikne starp Valdības deklarācijā noteiktajiem politiskajiem mērķiem, ministriju rīcības programmu plānošanu un Gada pārskatiem. Valsts pārvaldes iestādes analizē paveikto, kas sekmē plānošanas un darbības uzlabošanu. Lai veidotu stabilu pamatu valsts pārvaldes darbībai un attīstībai, 2000. gada rudenī Valsts kancelejā tika izveidots Politikas koordinācijas departaments. Tas kļuva par nozīmīgu valsts pārvaldes darbības koordinācijas un saskaņošanas faktoru. Departaments ir uzsācis darbu pie Vidējā termiņa valsts stratēģiskās plānošanas sistēmas ieviešanas. Tika izstrādāta Vidējā termiņa budžeta plānošanas metodika, kas ir vērsta uz valsts pārvaldes darbības efektivitātes uzlabošanu. Valdība stratēģiski lems par politikas prioritātēm un plānos savus resursus saskaņā ar prioritārajiem uzdevumiem. Ministriju līmenī tiks attīstīta spēja plānot un novērtēt politikas ietekmi vidējā termiņā, kas uzlabos valsts pārvaldes stabilitāti un veicinās neproduktīvo izmaksu samazināšanu. Vidējā termiņa budžeta plānošanas ieviešana notiks pakāpeniski, līdz 2005. gadam, attīstot ierēdņu un vadītāju spēju plānot fiskālo politiku, plānot attīstību un tai nepieciešamos izdevumus, regulāri novērtēt valdības programmas un to efektivitāti, formulēt darbības rezultatīvos rādītājus un organizēt darbību tā, lai rezultāti tiktu sasniegti ar minimālām izmaksām. Latvijas valsts pārvaldes stratēģiskās plānošanas spēja attīstās līdz ar Nacionālā attīstības plāna izveidošanu, Nacionālās programmas Acquis pārņemšanai regulāru atjaunošanu un Institūciju stiprināšanas plāna veidošanu, kas nodrošinātu administratīvu spēju pilnībā ieviest acquis . Tāpēc stratēģisko politiku un programmu plānošanas ieviešana valsts pārvaldē zināmā mērā ir sagatavota ar iepriekš veikto darbību un izveidojušos centrālās koordinācijas sistēmu. Ar mērķi stiprināt centrālo koordināciju tiks ieviests Vadošo amatpersonu dienests ar koordinējošo centru Valsts kancelejā. Tādejādi ar augstāko ierēdņu personāla politikas starpniecību tiks nostiprināti valsts politikas centrālās koordinācijas pamati, kas sekmēs uz vienotiem mērķiem vērstu valsts pārvaldes darbību un attīstību. 2000.gadā tika uzsākts darbs pie Valsts pārvaldes reformas vidējā termiņa stratēģijas. Ir izvērtētas Latvijas valsts pārvaldes problēmas un formulēti tālāko piecu gadu valsts pārvaldes attīstības mērķi un uzdevumi šo mērķu sasniegšanai. 2001. gada maijā Ministru kabinetā apstiprināšanai tiks iesniegta Valsts pārvaldes reformas stratēģija, kuru gatavo Ministru prezidenta izveidota un Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāta vadīta starpministriju darba grupa. Šī stratēģija veidos stabilu pamatu valsts pārvaldes reformas tālākai ieviešanai. Valsts pārvaldes administratīvās spējas paaugstināšana tiek nodrošināta ar Valsts administrācijas skolas veiktajām mācībām par valsts pārvaldes darba un Eiropas Savienības politiku aktuālajiem jautājumiem. Valsts administrācijas skolas mācību programmas tiek regulāri atjaunotas un papildinātas ar jauniem aktuāliem kursiem. Mācību kursu prioritārie virzieni tiek saskaņoti ar integrācijas procesa un valsts reformu procesa vajadzībām. Mācību programmu regulāri izskata un apstiprina Ministru prezidenta vadītā Eiropas integrācijas padome. Kopš 1993. gada notiek pašvaldību reforma. 1998. gadā pieņemts likums par administratīvi-teritoriālo reformu, kas paredz vietējo pašvaldību apvienošanos, veidojot lielāka mēroga pašvaldības, kas būtu ekonomiski darboties spējīgas un nodrošinātu publisko pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem augstā kvalitātē. Politikas virzieni Publiskā sektora caurskatāmības uzlabošana un efektivitātes palielināšana ir svarīgākais valsts pārvaldes reformas uzdevums. Lai panāktu arī tālāku progresu šajā jomā tiek plānoti šādi pasākumi: - 2001. gadā darba samaksas sistēmas izveide sasniegs savu pēdējo darba posmu - pamatojoties uz valdībā pieņemto koncepciju, Valsts civildienesta pārvalde un Finansu ministrija gatavo Ministru kabineta noteikumus, kas noteiks jaunus darba samaksas līmeņus valsts pārvaldē strādājošajiem. Jaunās darba samaksas sistēmas ieviešana ir Pievienošanās partnerības vidējā termiņa uzdevums, jo gan Latvijas valdība, gan Eiropas Komisija apzinās, ka darba samaksas reforma veicinās valsts pārvaldes spēju piesaistīt, noturēt un veidot karjeras augsti profesionāli sagatavotajiem jaunajiem cilvēkiem. - Publisko aģentūru likuma ieviešana, uzlabojot valsts finansu vadību un kontroli. - Valsts pārvaldes iekārtas likuma pieņemšana un ieviešana. - Valsts pārvaldes reformas stratēģijas 2001.-2006. gadiem un tās ieviešanas programmas pieņemšana un realizācija. - Latvijas e-pārvaldes koncepcijas un tās īstenošanas stratēģijas izstrādāšana 2001.-2002. gadā. - Laika posmā no 2001.-2002. gadam tiek plānota tālāka iekšējā audita sistēmas attīstība. - Vidējā termiņa valsts stratēģiskās plānošanas sistēmas ieviešana. - Vidējā termiņa budžeta plānošanas pakāpeniska ieviešana. - Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts ir sagatavojis priekšlikumus valdībai par administratīvi teritoriālās reformas paātrināšanu un izveidojis nākotnes pirmā līmeņa pašvaldību sistēmu, kas vidēji piecas reizēs samazinās esošo mazo pašvaldību skaitu. Valdības pozitīvā lēmuma gadījumā, par piedāvāto modeli tiks sagatavoti nepieciešamie Pašvaldību likuma grozījumi un tiks izstrādāta plaša iedzīvotāju informācijas programma. 4.5. Lauksaimniecība un lauku attīstība Pašreizējā situācija un politika Lauksaimniecība ir viena no nozarēm, ko pēdējā desmitgadē visvairāk ir skārušas strukturālās pārmaiņas. Lauksaimniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā, salīdzinot ar deviņdesmito gadu sākumu ir samazinājies gandrīz piecas reizes un pašlaik lauksaimniecības, medniecības un mežsaimniecības īpatsvars IKP sastāda aptuveni 4,5%. Turklāt ir jāatzīmē, ka kritums lauksaimniecības nozarē vēl nav apstājies un tikai pozitīvā attīstība mežsaimniecībā uzlabo šī sektora kopējos rādītājus. Nodarbināto skaits lauksaimniecībā tomēr nav krities tik strauji kā ražošanas apjomi, joprojām 15% no Latvijas darbaspēka ir nodarbināti šajā nozarē. Papildus augstajam nodarbināto skaitam salīdzinoši mazražīgā darbā lauksaimniecībā lauku apvidos arī bezdarba līmenis ievērojami pārsniedz vidējos rādītājus valstī, atsevišķos rajonos sasniedzot pat 25% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Šāda attīstība skaidri parāda arī galveno ar lauksaimniecības attīstību saistīto problēmu - mazais darba ražīgums nosaka zemāku lauksaimniecībā strādājošo ienākuma līmeni, kas neļauj daudziem lauku iedzīvotājiem īstenot savu sociālo un ekonomisko attīstību, pienācīgi uzlabot savu izglītības līmeni, veikt tehnoloģiju modernizāciju, veicina jauno cilvēku izceļošanu no lauku apvidiem utt. Lauksaimniecības attīstību lielā mērā kavē arī pastāvošās zemās iepirkuma cenas arī augstas kvalitātes produktiem, ko lielā mērā nosaka ārvalstu subsidētās produkcijas imports. Valsts lauksaimniecības politiku definē šādi pamatdokumenti: Lauksaimniecības likums, Lauksaimniecības attīstības koncepcija, Lauksaimniecības subsīdiju izmantošanas koncepcija un programmu pamatojums 1998.-2002.gadam, Lauku attīstības programma, Lauku attīstības plāns. Būtiskākās valsts lauksaimniecības un lauku attīstības politikas pamatnostādnes ir šādas: par prioritārām lauksaimniecības nozarēm Latvijā ir definētas graudkopība, piensaimniecība un cūkkopība; Lauksaimniecības likumā ir ietverta norma, ka minimālais valsts subsīdiju apjoms ikgadējam lauksaimniecības nozarei nedrīkst būt mazāks kā 3% no valsts pamatbudžeta; lauku attīstība nevar tikt saistīta tikai ar lauksaimniecības atbalstu, bet gan ar visaptverošiem pasākumiem, kas ietver arī alternatīvo nodarbinātības veidu attīstību laukos. Politikas virzieni Latvijas lauku attīstības galvenais mērķis ir konkurētspējīgas lauksaimniecības, spēcīgi attīstītu lauku, daudzveidīgi bagātas un ilgtspējīgas lauku vides izveidošana. To nodrošinās šādi pakārtotie mērķi: - lauksaimniecības produktu ražošanas un pārstrādes konkurētspējas palielināšana; - pārstrādes nozares konkurētspējas palielināšanas un tās atbilstības ES prasībām nodrošināšana; - lauksaimniecības uzņēmumu ienākumu palielināšana; - lauku infrastruktūras uzlabošana; - nodarbinātības attīstība un ekonomikas dažādošana laukos; - vidi un laukus saudzējošu lauksaimniecības metožu attīstība un veicināšana. Latvijas lauksaimniecības nozares pamatmērķis, ir nodrošināt efektīvu lauksaimniecības ražošanu, kas būtu spējīga integrēties Eiropas Kopējā tirgū līdz ar iestāšanos un ražotu ES normām atbilstošu augstas kvalitātes produkciju. Šī mērķa sasniegšana ir iespējama, sistemātiski un vienlaicīgi strādājot vairākos virzienos: - ražošanas tehnoloģiskā modernizācija; - kvalitātes vadīšana visā ražošanas un realizācijas procesā; - produkcijas tirgus veicināšana un attīstība. Tādējādi lauksaimniecībā pakārtotie mērķi ir šādi: - saglabāt lauku teritoriju apdzīvotību; - nodrošināt iedzīvotājus ar kvalitatīvu valstī ražotu pārtiku; - nodrošināt konkurētspējīgu ienākuma līmeni iedzīvotājiem, kuri nodarbojas ar lauksaimniecību; - saglabāt lauku ainavu un racionāli izmantot dabas resursus. Tā kā ekonomiskās iespējas veicināt lauksaimniecības sektoru ir ierobežotas, tad no 2001. gada tiek izdalītas prioritārās lauksaimniecības nozares, kurās tiks ieguldīts lielāks nacionālais valsts atbalsts. Par prioritārajām nozarēm tiek uzskatītas šādas nozares: 1. Piensaimniecība; 2. Laukaugu ražošana; 3. Cūkkopība; 4. Augļu un dārzeņu ražošana. Prioritārajām nozarēm ir paredzēts lielāks valsts atbalsts. Taču tas nenozīmē, ka citas nozares tiek pilnībā izslēgtas no valsts atbalsta sistēmas. Valsts atbalsta politikas īstenošanā lauku attīstībā tiek izmantoti šādi pamatinstrumenti: Valsts subsīdiju programma lauksaimniecības attīstībai, kura ietver: - līdzfinansējumu; - kreditēšanas veicināšanu; - citus tiešos maksājumus. Ārējā tirgus politika, kura ietver: - atvērtākas un liberālākas ārējās tirdzniecības nosacījumu radīšanu; - iekšējo tirgu regulējošo tiesību aktu tuvināšanu atbilstoši ES prasībām un Pasaules tirdzniecības organizācijai; - integrāciju Eiropas Savienībā; - līdzdalību Pasaules tirdzniecības organizācijā. Finansu politika, kura ietver: - kredītresursu pieejamības un investīciju piesaistes veicināšanu. Konkrētie Latvijas lauku un lauksaimniecības vidēja termiņa attīstības pasākumi ir definēti Latvijas lauku attīstības plānā. Svarīgākie lauksaimniecības tiesiskās vides pilnveidošanas pasākumi ir saistīti ar Latvijas likumdošanas harmonizāciju ar ES. Atbilstoši Latvijas valdības apņemšanās līdz 2003. gada 1. janvārim nepieciešams izstrādāt likumdošanas bāzi ES lauksaimniecības produktu Koptirgus organizācijas mehānismu ieviešanai Latvijā. No 2000. gada lauksaimniecības politikas izstrādes un realizācijas funkcijas ir nodalītas. Zemkopības ministrija ir atbildīga par lauksaimniecības politikas un likumdošanas izstrādi, bet Lauku atbalsta dienests ir atbildīgs par lauksaimniecības un lauku atbalsta politikas realizāciju valstī. Lauku atbalsta dienests administrē valsts atbalstu un Eiropas Savienības atbalstu laukiem, lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un zivsaimniecībai. Lauku atbalsta dienests administrēs programmu "Eiropas Savienības pirmsiestāšanās pasākumiem lauksaimniecības un lauku attīstībai" (SAPARD), kā arī ir paredzams, ka Lauku atbalsta dienests, iestājoties Eiropas Savienībā, darbosies kā maksājumu aģentūra un administrēs Kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmas. Lauksaimniecības tirgus intervences aģentūra, ieviešot Koptirgus organizācijas mehānismu Latvijā, veiks intervences pasākumus lauksaimniecības produktu tirgū. 4.6. Citas reformas 4.6.1. Pensiju reforma Pašreizējā situācija un politika Pensiju reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu, drošu (risku diversificētu), uz apdrošinātās personas iemaksām balstītu pensiju sistēmu, kura ietvertu gan paaudžu solidaritātes pensiju komponentu, gan pensiju kapitāla reālas uzkrāšanas komponentu, tādējādi iedzīvotāju straujas demogrāfiskās novecošanās apstākļos nodrošinot pensionāriem ilgtermiņā stabilu un pietiekamu darba ienākumu atvietojumu. Saskaņā ar pensiju reformas koncepciju, jaunā pensiju sistēma sastāv no trīs līmeņiem: 1. līmenis - valsts obligātā nefondēto pensiju shēma (paaudžu solidaritātes princips); 2. līmenis - valsts fondēto pensiju shēma; 3. līmenis - privātā brīvprātīgā pensiju shēma. 1995. gadā uzsāktā pensiju sistēmas reforma likumdošanas jomā ir pabeigta - Saeima ir pieņēmusi likumus, uz kuru pamata tiek nodrošināta pensiju sistēmas darbība Latvijā. Valsts obligātās nefondēto pensiju shēmas (1. līmeņa pensiju shēma) darbību nosaka likums "Par valsts pensijām" (pieņemts Saeimā 1995. gada 2. novembrī, stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī), Valsts fondēto pensiju shēmas (2. līmeņa) darbību nosaka "Valsts fondēto pensiju likums" (pieņemts Saeimā 2000. gada 17. februārī, stājas spēkā 2001. gada 1. jūlijā), Privāto brīvprātīgo pensiju shēmas (3. līmenis) darbību nosaka likums "Par privātajiem pensiju fondiem" (pieņemts Saeimā 1997. gada 5. jūnijā, stājās spēkā 1998. gada 1. jūlijā). 1. līmeņa reformas mērķi bija sekojoši: - nodrošināt uz paaudžu solidaritātes principiem balstītas valsts pensiju sistēmas ilgtermiņa finansu stabilitāti iedzīvotāju demogrāfiskās novecošanās apstākļos; - uzlabot taisnīgumu, pensijas apmēru saistot ar personas darba mūžā veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām; - uzlabot sistēmas "caurskatāmību". Jaunā pensiju shēma izmaksā mazāk nekā iepriekšējā, uz pārdales principiem balstītā pensiju sistēma, un tās ieviešanai nebija nepieciešams palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi. Tā kā pensijas apmērs pirmā līmeņa shēmā ir pilnībā atkarīgs no iemaksām un pensionēšanās vecuma, šāda shēma ilgtermiņā ir pašfinansējoša un stabila, neatkarīgi no ekonomiskās situācijas izmaiņām, iedzīvotāju dabiskā pieauguma un pensijas vecuma dinamikas. Aizejot pensijā 60 gadu vecumā, no pirmā līmeņa shēmas tiek nodrošināts darba ienākumu atvietojums 40%-50% līmenī. Latvijas pensiju reformas veiksmīga attīstība atkarīga no nākamo līmeņu - fondēto pensiju shēmu - sekmīgas attīstības. Saskaņā ar Valsts fondēto pensiju likumu ar 2001. gada 1. jūliju darbību uzsāks 2. līmeņa pensiju shēma. Tā būs pilnībā fondēta shēma, kurā daļa no sociālās apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijām tiks nodota valsts fondēto pensiju shēmas pārvaldītājiem, kuri saskaņā ar tiesiskiem aktiem tos ieguldīs dažādos finansu instrumentos, ar mērķi gūt peļņu un tādējādi papildus palielināt apdrošinātās personas pensijas kapitālu. 2. līmeņa pensiju shēmas mērķi ir sekojoši: - nepalielinot kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi valsts vecuma pensijām, iegūt pensijas kapitāla un līdz ar to pensijas palielinājumu, daļu iemaksu investējot; - efektīvi un lietderīgi izmantot 1. līmeņa rezerves. Pakārtoti mērķi: - sekmēt valsts ekonomisko attīstību veicinošu uzkrājumu veidošanos kā garantiju attīstītai sociālās drošības sistēmai Latvijā; - veicināt finansu un kapitāla tirgus attīstību. Tā kā dalība 2. līmeņa shēmā ir obligāta visām sociāli apdrošinātajām personām, kuras likuma spēkā stāšanās dienā bija jaunākas par 30 gadiem un brīvprātīga personām vecumā no 30 līdz 49 gadiem, paredzams, ka shēmas uzkrājumi būs būtisks naudas līdzekļu resurss valsts ekonomikas attīstībai. Pēc Pasaules Bankas ekspertu vērtējuma valsts fondēto pensiju shēmas uzkrājumi ap 2030.-2040. g. varētu sasniegt 20-40 procentus no IKP. Saskaņā ar Pensiju reformas koncepciju, līdzās valsts pensiju shēmām (1. un 2. līmeņi) ir izveidota arī privātā pensiju shēma (3. līmenis). Patreiz darbojas viens slēgtais pensiju fonds (Lattelekom), kas aptver divas trešdaļas no visiem 3. līmeņa pensiju shēmas dalībniekiem, un trīs atklātie privātie pensiju fondi. Privātie pensiju fondi nodrošina iespēju iedzīvotājiem veidot privātus uzkrājumus, kas vecumdienās nodrošinātu papildus ienākumus. Bez tam, privātie pensiju fondi var veicināt finansu un kapitāla tirgus aktivizēšanos. Veidojot jauno ekonomiku, tāpat kā citas Austrumeiropas valstis, arī Latvija sastopas ar problēmām, kas skar iedzīvotāju labklājību, tai skaitā pensiju reformu: - Nepietiekami straujā ekonomikas attīstība nespēj nodrošināt iedzīvotājiem augstus darba ienākumus, līdz ar to arī pensiju apmērs valstī ir zems. - Nepietiekamas reģionālās attīstības rezultātā daudzos Latvijas lauku rajonos ir augsts bezdarba līmenis, īpaši pirmspensijas vecuma iedzīvotāju grupā. Tas ir kavēklis pensiju reformas galamērķu īstenošanā - priekšlaicīgās pensionēšanās pārtraukšanai un pensijas vecuma būtiskai paaugstināšanai. Politikas virzieni Pensiju reformas pirmais (likumdošanas) posms ir noslēdzies. Tālākie uzdevumi ir: - Valsts fondēto pensiju shēmas ieviešana un efektīva pārvaldīšana un uzraudzība. - Nepieciešama ar 1. līmeņa pensiju shēmas darbību saistīto tiesisko normu pārskatīšana, tuvinot tās sākotnējiem 1. līmeņa shēmas darbības principiem, t.i., maksimāli nodrošinot shēmas taisnīgumu un caurskatāmību. - Pakāpeniski jānoslēdz arī pārejas periods uz likumā noteikto pensijas vecumu, pārtraucot priekšlaicīgo pensionēšanos. Nevilcinot 2. līmeņa pensiju shēmas uzsākšanu, Latvija iegūst laiku pensiju uzkrājumu veidošanai un nākotnes pensionāru paaudžu nodrošināšanai. 4.6.2. Veselības aizsardzība Pašreizējā situācija un politika Kopš 1993. gada valstī tika uzsākta veselības aprūpes finansēšanas reforma, kuras mērķis bija pāreja no iestāžu tāmes finansēšanas uz samaksu par padarīto darbu, sākuma periodā decentralizējot finansējumu ar mērķa dotāciju un "iezīmētās naudas" principu. Lai nodrošinātu reformas gaitu, 1993. gadā tika izveidota Centrālā Norēķinu kase ( vēlāk Valsts slimokase). Pašvaldību teritorijās izveidoja 33 teritoriālās norēķinu kases (vēlāk Rajonu slimokases). Viens no svarīgākajiem pasākumiem, kas sāka darboties 1997. gada sākumā, bija finansu līdzekļu centralizācija, tātad nodefinēta obligātās veselības apdrošināšanas bāze no iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas un valsts pamatbudžeta dotācijas. Finansu centralizācijas galvenais uzdevums bija nodrošināt stabilu un vienādu finansējumu uz vienu iedzīvotāju visās pašvaldību teritorijās, nodrošinot noteiktu veselības aprūpes bāzes līmeni visiem iedzīvotājiem. Sākot ar 1997. gadu, tika izmainīta pakalpojumu minimumā ietilpstošo ārstniecisko pakalpojumu samaksas kārtība. Ne mazāk kā 80% no ārstnieciskā pakalpojuma vērtības pakalpojumu sniedzējiem apmaksā teritoriālās slimokases, bet pārējo daļu jāsedz pašam pakalpojuma saņēmējam, maksājot pakalpojuma sniedzējam pacienta iemaksu un līdzdalības maksājumu. Visā valsts teritorijā tika apstiprināts vienots cenrādis, kurš noteica vienotu no pacienta ņemamo samaksu. 1997. gadā nogalē tika pieņemti divi jauni veselības aprūpes reformai svarīgi Ministru kabineta noteikumi par slimokasu izveidi un finansēšanas kārtību. Svarīgākie faktori, kas noteica nepieciešamību veidot (reģionālās) slimokases, bija finansu struktūras sadrumstalotība un nepieciešamība nodalīt veselības obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļus no brīvprātīgās veselības apdrošināšanas līdzekļiem. Līdz ar to valstī tika veidotas jaunās (reģionālās) slimokases, kuru izveides nosacījumi ir vienota teritorija, minimums 200000 iedzīvotāji un pašvaldību līdzdalība slimokases darbā. 1998. gada janvārī patstāvīgi jau sāka darboties 6 jaunās slimokases un 2 norēķinu kases (teritorijās, kurās pašvaldības nevienojās par slimokases izveidi ). No 1998. gada sāka darboties jaunie veselības aprūpes finansēšanas noteikumi, kuru nepieciešamību noteica sarežģītā pacientu maksājumu sistēma un nenoteikts pakalpojuma apjoms - "grozs". Būtiskās izmaiņas: - Samazināts pacienta maksājumu skaits, atsakoties no līdzdalības maksājuma. - Veselības aprūpes pakalpojumu "grozs" ir noteikts, izmantojot metodi, kas izslēdz tos pakalpojumus, kurus nesedz no valsts obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļiem. - Pacients var saņemt jebkurus pakalpojumu veidus jebkurā apjomā par saviem vai trešās personas līdzekļiem, bet tiek regulēta tikai pakalpojumu saņemšanas kārtība par veselības obligātās apdrošināšanas līdzekļiem. - Paredzētas iespējas pacientam saņemt neierobežota apjomā augstās medicīniskās tehnoloģijas un servisa pakalpojumus līdztekus veselības obligātās apdrošināšanas līdzekļiem, piemaksājot radušos starpību. Politikas virzieni Turpinot veselības aprūpes reformu un iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošanu, kā arī cenšoties panākt šim mērķim paredzēto līdzekļu racionālu izmantošanu, sadarbībā ar Pasaules Banku ir uzsākts ilgtermiņa attīstības projektu "Latvijas veselības aprūpes sistēmas reforma". Projekta mērķis ir vērsts uz iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu, uzlabojot Latvijas veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, kvalitāti un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem. Saskaņā ar veselības aprūpes reformas projektā plānotajām aktivitātēm tuvāko piecu gadu laikā būs īstenoti šādi pasākumi: - Izveidots primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju tīkls visā Latvijā, kas nodrošinās nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un vienlīdzības principu visiem iedzīvotājiem: - izveidot pacientu vajadzībām un objektīvai nepieciešamībai atbilstoša medikamentu par diferencētu samaksu un bezmaksas medikamentu iegādes sistēmu; - nodrošināta veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un vienlīdzības princips, līdz ar ko tiks mazināta sociālā spriedze iedzīvotāju vidū. - Optimizēta un nostiprināta sekundārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju infrastruktūra saskaņā ar izstrādātiem reģionu veselības aprūpes attīstības plāniem (masterplāniem). Minēto plānu ietvaros tiks realizēti konkrēti sekundārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju infrastruktūras attīstības pilotprojekti. - Ieviesta universāla, efektīva un vienota veselības aprūpes finansēšanas sistēma, kas ļaus sabalansēti un racionāli izmantot veselības aprūpei piešķirtos finansu resursus. - Noteikti pakalpojumu "groza" veidošanas principi. - Izveidota veselības aprūpes reformas stratēģijai atbilstoša valsts investīciju politika, kas ļaus piesaistīt papildus finansu līdzekļus veselības aprūpes infrastruktūras attīstībai, sekmēt medicīnisko tehnoloģiju attīstību, tādējādi nodrošinot atbilstošu veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti. - Izveidota atbilstoša iedzīvotāju veselības veicināšanas sistēma, kas sekmēs iedzīvotāju un pacientu dzīves kvalitātes uzlabošanos, izglītojot iedzīvotājus jautājumos, kas saistīti ar veselības aprūpi, slimību prevenciju un riska faktoriem (smēķēšana, alkoholisms, narkomānija), un tādējādi samazinot iedzīvotāju saslimstību un mirstību no prioritārajām saslimšanām. - Sakārtota un pilnveidota normatīvā bāze atbilstoši uzsāktajai integrācijai Eiropas Savienībā. 4.6.3. Transports un sakari 4.6.3.1. Transports Pašreizējā situācija un politika Transports ir viena no visnozīmīgākajām un dinamiskākajām tautsaimniecības nozarēm valstī, ko lielā mērā nosaka labvēlīgie apstākļi tranzītam. Transporta un sakaru nozarē strādājošie veido 8,5% (1999. gadā) no valsts kopējā strādājošo skaita, bet transporta un sakaru daļa valsts iekšzemes kopproduktā tai pat laikā bija 16,3% (1991. gadā attiecīgi 7,7% strādājošo un 7% iekšzemes kopprodukta). Transporta attīstības ekonomiskā politika un tās īstenošanai nepieciešamie galvenie pasākumu kompleksi tiek veidoti, balstoties uz "Transporta attīstības nacionālo programmu (1996. g.-2010. g.)". Šī programma ir izstrādāta atbilstoši ilgtspējīgās attīstības principiem un tā tiek regulāri koriģēta ar nolūku aktualizēt un precizēt tajā paredzētos pasākumus. Latvijai kā Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstij jāīsteno arī ES transporta politika, lai veicinātu ātrāku Latvijas iestāšanos ES. Svarīgi ir arī tas, ka transporta attīstības jautājumu risināšanā Satiksmes ministrija aktīvi sadarbojas ne vien ar starptautiskajām institūcijām un organizācijām, bet arī ar Latvijas pašvaldībām, profesionālajām asociācijām un sabiedriskajām organizācijām. Lai gan Latvijā ir optimāls transporta infrastruktūras (autoceļu, dzelzceļa, ostu, lidostu, maģistrālo cauruļvadu) izvietojums, tomēr daudzviet tās zemā kvalitāte ietekmē transporta pakalpojumu kvalitāti un efektivitāti. 1994. gadā tika nodibināts Valsts autoceļu fonds (VAF), kas tiek finansēts no akcīzes nodokļa par naftas produktiem atskaitījumiem un transportlīdzekļu nodevas. Pieaugot automobīļu skaitam, ar katru gadu pieaug arī satiksmes intensitāte, īpaši Rīgas reģionā. Daudz problēmu ir satiksmes drošības jomā, kuru ietekmē ne tikai sliktais ceļu stāvoklis, bet arī nepietiekamas kvalitātes satiksmes organizācijas tehniskie līdzekļi. Patlaban tiek īstenota 2000. gada 25. janvārī Ministru kabinetā akceptētā "Ceļu satiksmes drošības nacionālā programma (2000.- 2006. g.)". Iekļaujoties Eiropas transporta sistēmas ceļu tīklā, arvien aktuālāks kļūst jautājums par Latvijas galveno autoceļu parametru atbilstību ES standartiem un normatīviem. Tālāko nozares attīstību galvenokārt kavē nepietiekamais autoceļu uzturēšanas un attīstības finansējums, kas lielā mērā atkarīgs no finansu mehānisma nestabilitātes. Autotransports pilnībā nodrošina kravu pārvadājumus iekšzemē. Latvijas autopārvadātāji sekmīgi darbojas arī starptautiskajos pārvadājumos. Ir iespējas kāpināt pārvadājumu apjomus. Prasības pieejai autopārvadājumu tirgum pakāpeniski tiek harmonizētas, saskaņā ar ES direktīvu prasībām, ar mērķi sasniegt atbilstību līdz 2003. gadam. Nākošais mērķis - 2 līdz 5 gadu laikā likvidēt starpību pieejai tirgum starp iekšzemes un starptautiskajiem pārvadājumiem. Galvenās tehniskās, ekoloģiskās un drošības prasības autotransportam Latvijā jau tagad atbilst starptautiskajām normām. Latvija pievienojusies arī galvenajām starptautiskajām konvencijām autopārvadājumu jomā. Dzelzceļa transportā tiek īstenota Ministru kabinetā akceptētā dzelzceļa restrukturizācijas programma, kas paredz, ka dzelzceļa operators- valsts akciju sabiedrība "Latvijas dzelzceļš" tiks pārveidota par koncernu. Šī koncerna mātes sabiedrība turpinās pildīt valsts publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja funkcijas. Savukārt meitas sabiedrības juridiski patstāvīgu personu statusā darbosies katra savā tirgus sektorā. Tādējādi tiks radīta iespēja dzelzceļa nozares uzņēmumu privatizācijai un reālai konkurencei nozarē. 2000. gada 21. decembrī Saeimā tika pieņemts Dzelzceļa pārvadājumu likums, kas juridiski formulē attiecības starp dzelzceļa pārvadātājiem un klientiem. Šis likums kopā ar 1998. gadā pieņemto Dzelzceļa likumu veido likumdošanas bāzi dzelzceļa nozarē. Pamazām sāk uzlaboties dzelzceļa tehniskais stāvoklis, tomēr tas nav apmierinošs. Dzelzceļa transporta attīstības stratēģiskie virzieni: - Radīt stabilu, tirgus ekonomikas apstākļos konkurētspējīgu valsts dzelzceļa transporta sistēmu; - Izveidot modernu, drošu un ES prasībām atbilstošu dzelzceļa infrastruktūru, nodrošinot valsts un piesaistīto līdzekļu efektīvu izlietošanu; - Nodrošināt sociāli nepieciešamos iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumus. Lai Latvijas autoceļu un dzelzceļa tīkli varētu integrēties Trans- Eiropas transporta tīklā, nepieciešams tos sakārtot atbilstoši ES standartiem. Šeit ir svarīgas investīcijas TINA (Transport Infrastructure Needs Assessments) procesā identificētā Trans- Eiropas transporta tīkla nākotnes elementos- Latvijas autoceļu un dzelzceļu tīklā. Latviju šķērso I Eiropas transporta koridors (Via Baltica un Via Hanseatica). Ļoti svarīga ir Ventspils, Rīgas un Liepājas jūras ostu sasaiste ar I, II un IX Eiropas transporta koridoru. Latvijā sekmīgi darbojas trīs lielās jūras ostas - Ventspils, Rīga, Liepāja, kā arī septiņas mazās ostas. Katrai ostai ir sava specializācija. Lielās ostas galvenokārt apkalpo tranzīta kravu plūsmu austrumu- rietumu virzienā. Mazās ostas veic kokmateriālu eksportu, zvejas kuģu un jahtu apkalpošanu un tām ir svarīga nozīme piekrastes reģionu attīstībā. Latvijas ostās tiek pārkrauti apmēram 50 milj. t kravu gadā (2000. g. - 52 milj. t), kas ir viens no augstākajiem rādītājiem, salīdzinot ar citām Baltijas jūras reģiona valstīm. Fakts, ka Ventspils un Rīgas ostas ir brīvostas, bet Liepājas osta ir Liepājas speciālās ekonomiskās zonas daļa, dod iespēju ostu teritorijā attīstīt jaunu dažāda veida ražošanas un pakalpojumu sfēru (būvēt rūpnīcas, veidot kravu sadales un loģistikas centrus) pievienotās vērtības radīšanai, kas stimulē un rada labvēlīgus apstākļus investīciju piesaistei ostu teritorijās, palielina ostu konkurētspēju Baltijas jūras reģionā, rada apstākļus jaunu darbavietu radīšanai un jaunu nozaru integrācijai ostu saimniecībā. Latvijas ostas saskaras ar aizvien pieaugošu citu ostu konkurenci. Ostās nepieciešamas investīcijas infrastruktūras attīstībai, kā arī jau esošās uzlabošanai. Latvijas ostās līdz šim nav pilnībā izmantotas pasažieru apkalpošanas iespējas. Mazajās ostās arī jāveic ostu infrastruktūras rekonstrukcija un ostu padziļināšana, kas veicinātu kravu apstrādi ostās un jahtu tūrisma attīstību. Tādējādi aktivizētos saimnieciskā darbība ostās un veidotos jaunas darbavietas, kas ir svarīgi piekrastes reģionu attīstībai. Pašlaik notiek valsts akciju sabiedrības "Latvijas kuģniecība" privatizācijas process. Valstī tiks ieviesta jauna kuģošanas politika, veidojot atbilstošu likumdošanas un nodokļu vidi. Gaisa transporta nozares struktūras galvenie elementi, kas nodrošina gaisa pārvadājumu veikšanu, ir valsts akciju sabiedrība starptautiskā lidosta "Rīga", valsts akciju sabiedrība gaisa satiksmes vadības uzņēmums "Latvijas gaisa satiksme" (LGS) un gaisa pārvadātāji (aviokompānijas). Latvijā darbojas arī otra starptautiskā lidosta "Liepāja" un pašlaik tiek veikti priekšdarbi Ventspils lidlauka darbības atjaunošanai. Gaisa transporta attīstība pašlaik un tuvākajos gados, ņemot vērā pieprasījumu, balstīsies galvenokārt uz starptautiskajiem gaisa pārvadājumiem. Tā būs tieši saistīta ar mūsu likumdošanas bāzes atbilstību ES tiesību aktiem un ar infrastruktūras objektu LGS, lidostas "Rīga", kā arī aviokompāniju spēju konkurēt starptautisko gaisa pārvadājumu tirgū. Pašlaik gaisa pārvadātāju attīstību kavē mazais tirgus apjoms (Latvijas iedzīvotāju nelielais skaits), kā arī zemais pieprasījums, kas izriet no iedzīvotāju pirktspējas. Pārvadātāju attīstība un veikto pārvadājumu apjoma pieaugums būs saistīts ar Latvijas aviokompāniju spēju paplašināt savu tirgus daļu. Tas var notikt pēc Latvijas iestāšanās ES vai Eiropas vienotās aviācijas telpas līguma noslēgšanas, kas dos iespēju Latvijas kompānijām brīvi piekļūt ES gaisa pārvadājumu tirgum. Gaisa transporta sektorpolitikā, ko 1999. gada 25. maijā akceptēja Ministru kabinets, paredzēts turpināt iesākto darbu virzībai uz ES. Tajā ir noteikti uzdevumi nozares vadības, infrastruktūras, pārvadātāju, vispārējās aviācijas attīstības jomā, divpusējo starpvaldību nolīgumu sistēmas pilnveidošanā, integrācijā Eiropas gaisa transporta sistēmā, aviācijas drošības, vides aizsardzības un profesionālās izglītības jomā. Ņemot vērā Eiropas valstu pieredzi, Latvijā aviācijas nozarē valsts pārvaldes funkcijas ir nodalītas no uzraudzības funkcijām. Veiksmīgi rit darbs tiesību aktu saskaņošanas jomā. Par panākumiem šajā jomā liecina jau 1998. gada beigās parakstītais divpusējais protokols ar Eiropas Komisiju par tālāko darbību, kas jāveic, lai ar Latvijas Republiku tiktu noslēgts līgums par pievienošanos vienotajai Eiropas vienotajai aviācijas telpai, pirms Latvijas uzņemšanas ES. Saskaņā ar šo protokolu par horizontālo ES tiesību aktu adaptāciju Latvijas Republika ir apņēmusies arī pārejas periodā aviācijas jomā piemērot Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas noteikumus saskaņā ar Eiropas vienotās aviācijas telpas līguma projekta attiecīgo pielikumu. Tā ietvaros, apzinoties, cik būtiska nozarei ir ES direktīvas 94/56 par aviācijas nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas pamatprincipu noteikšanu ieviešana, Satiksmes ministrija 2000. gadā izveidoja neatkarīgu Aviācijas nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas nodaļu. Naftas un naftas produktu transportēšanas apjomi pa maģistrālajiem cauruļvadiem pēdējo gadu laikā ir nedaudz pieauguši. Tā kā pēc Ventspils ostas padziļināšanas un rekonstrukcijas naftas un naftas produktu pārkraušanas jaudas Ventspils ostā palielinājušās līdz 50 milj. t gadā, tad, lai palielinātu visa tranzīta koridora caurlaides spēju, paredzēta jauna naftas vada ar jaudu 18 milj. t gadā būve (projekts "Rietumu cauruļvadu sistēma"). Bez tam, tiek veikts arī esošo maģistrālo cauruļvadu remonts un naftas un naftas produktu pārsūknēšanas staciju rekonstrukcija un modernizācija. Latvijā īpaša uzmanība tiek veltīta tranzīta pārvadājumu attīstībai. Lielākie kravu pārvadājumu apjomi caur Latviju notiek austrumu- rietumu virzienā, t.i., no NVS valstīm pa dzelzceļu, maģistrālajiem cauruļvadiem, autoceļiem uz Latvijas jūras ostām un tālāk pa jūru uz Rietumeiropas valstīm. 90% no tranzītkravu apjoma tiek transportēti caur ostām. Lai attīstītu tranzīta pārvadājumus, tiek īstenoti šādi galvenie pasākumu kompleksi: - integrācija Trans- Eiropas transporta tīklā, TINA autoceļu un dzelzceļa tīkla attīstība; - autotransporta un dzelzceļa transporta koridoru attīstība; - naftas un naftas produktu maģistrālo cauruļvadu jaudas palielināšana; - kombinētā transporta attīstība; - jūras ostu attīstība un rūpnīcu būvniecība, kravu sadales un loģistikas centru veidošana ostu teritorijās, kas paredzēti pievienotās vērtības radīšanai. Ļoti svarīga ir politisko, ekonomisko un juridisko aktivitāšu efektivitātes palielināšana, lai veicinātu tranzīta un transporta koridoru attīstību un integrēšanos Eiropas transporta sistēmā. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt augstu ceļu, dzelzceļa, jūras un gaisa satiksmes drošības līmeni. Jāveic videi draudzīgas transporta sistēmas veidošana, atbilstoši attīstot transporta infrastruktūru, samazinot kaitīgo vielu un trokšņu emisiju, kā arī pilnveidojot un regulējot pārvadāšanas procesu, īpaši, bīstamo kravu pārvadāšanas laikā. Lai īstenotu transporta attīstības plānus, ir izveidots un tiek pilnveidots attiecīgs finansēšanas mehānisms, kurā tiek kombinēti dažādi finansu avoti. Tie ir valsts budžets un speciālie budžeti (valsts autoceļu fonds, ostu attīstības fonds, lidostas izlidošanas nodeva). Ļoti nozīmīgs finansu avots ir arī kredīti, kurus izsniedz starptautiskās finansu institūcijas - Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības banka, Eiropas Investīciju banka un komercbankas. Transporta sfēras finansēšanai tiek piesaistīti arī ES un divpusējo palīdzību programmu līdzekļi, kā arī pašu uzņēmumu un privātais kapitāls. Latvijai kā ES kandidātvalstij papildus PHARE programmas atbalstam, sākot ar 2000. gadu, ir iespēja saņemt palīdzību arī no pirmspievienošanās strukturālā fonda ISPA. Nepieciešams pilnveidot sabiedriskā transporta sistēmu, ieviešot vienotu valsts un pašvaldību pasūtījumu dažādiem iekšzemes pasažieru pārvadājumu veidiem, izveidojot vienotu dotāciju mehānismu un pilnveidojot pasažieru pārvadājumu pārvaldi. Transporta infrastruktūrai, transporta līdzekļiem un pārvadāšanas procesam ir jāatbilst attīstītajās pasaules valstīs pieņemtajiem kvalitātes un komforta standartiem, citādi Latvijai būs grūtības iekļauties Eiropas un pasaules transporta sistēmā. Eiropā, it sevišķi Baltijas reģionā, ir saasinājusies konkurence transporta, īpaši tranzītpārvadājumu tirgū. Latvijas Republika pilnībā atzīst ES mērķus un darbības principus transporta jomā un pilnībā ir gatava ieviest acquis communitaire transporta jomā, izņemot autopārvadājumu jomu, kur atsevišķu ES prasību ieviešanai ir nepieciešami pārejas periods vai arī - atsevišķu prasību izpilde uzskatāma par problēmjautājumu, kura risināšanā ir svarīga ES pozīcija. Attiecībā uz iekšējo ūdeņu transportu, Latvija apņemas neveikt nekādus pasākumus, kas jebkādā veidā tās teritorijā varētu diskriminēt citu ES dalībvalstu piešķirtās atbilstošās tiesības tās pilsoņiem un juridiskajām personām. Svarīgākās jomas integrācijas ES procesa ietvaros ir Latvijas ostu infrastruktūras attīstība un konkurētspējas paaugstināšana, austrumu-rietumu virziena dzelzceļa un autoceļu koridora modernizācija, naftas produktu cauruļvadu sistēmas attīstība, lauku ceļu saglabāšana un attīstība, harmoniskas transporta sistēmas attīstības veicināšana kravu un pasažieru pārvadāšanai iekšzemes un starptautiskajā satiksmē. Politikas virzieni Latvijas transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, ilgtspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošinātu cilvēku ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem pārvadājumiem iekšzemes un starptautiskajā satiksmē, palielinātu izvēles iespējas un elastību pasažieru un kravu pārvadājumos, veicinātu reģionālo attīstību un dotu iespējas Latvijas biznesam konkurēt Eiropas un visas pasaules tirgū. Transporta attīstības ilgtermiņa mērķa sasniegšanas galvenie stratēģiskie virzieni: - Uzturēt un attīstīt transporta infrastruktūru. - Veicināt pakalpojumu ar augstu pievienoto vērtību un rūpnieciskās ražošanas (rūpnīcu, kombinētā transporta terminālu, kravu sadales un loģistikas centru) attīstību ostās un citos transporta mezglos. - Uzlabot un uzturēt augstu satiksmes drošības līmeni. - Nodrošināt videi draudzīgas transporta sistēmas veidošanu un paaugstināt bīstamo kravu pārvadāšanas drošību. - Izveidot valstī efektīvu sabiedriskā transporta sistēmu. - Atbalstīt un veicināt ilgtspējīgu, harmonisku un kompleksu transporta sistēmas attīstību kravu un pasažieru pārvadāšanai iekšzemes un starptautiskajā satiksmē. - Nodrošināt Latvijas transporta sistēmas integrāciju un konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā. 4.6.3.2. Sakari Pašreizējā situācija un politika Telekomunikāciju sektorā aktīvi darbojas publiskā fiksētā telekomunikāciju tīkla operators SIA "Lattelekom" un divi publiskā mobilā radiotelekomunikāciju tīkla operatori - LMT un Baltcom GSM. Tiek plānota arī trešā mobilā operatora darbība. Telekomunikāciju sektors pēdējā gada laikā ir strauji attīstījies gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi. 2001. gada janvāra pirmajā pusē fiksētā tīkla pamatlīniju skaits ir sasniedzis 734693 un gaidītāju rinda ir samazinājusies līdz 19000, kas ir divreiz mazāk, nekā pirms gada. Tika ieviesti jauni telekomunikāciju pakalpojumi, piemēram, DSL (datu pārraide pa telefonlīnijām). 2000. gadā konkurences rezultātā, kas norisinās starp abiem mobilajiem operatoriem, ir strauji palielinājies mobilo sakaru lietotāju skaits un mobilo sakaru pārklājums. Pašreiz LMT ir 271000 lietotāju un Baltcom GSM aptuveni 131000 lietotāju GSM sistēmā. Telekomunikāciju sektors tiks pakāpeniski atvērts un valsts loma nākotnē aprobežosies ar sektorpolitikas noteikšanu un tirgus regulēšanu tādā mērā, lai nodrošinātu klientu aizsardzību un konkurējoša tirgus attīstību. Telekomunikāciju tirgus attīstība saskaņā ar ES dalībvalstu pieredzi paredz sektora liberalizēšanu un tarifu izlīdzināšanu, kas nodrošinās brīvu konkurenci telekomunikāciju tirgū un līdz ar to arī tarifu samazināšanos patērētājiem. Ir izstrādāts Telekomunikāciju likumprojekts, kas pilnībā ievieš ES galveno direktīvu prasības, tādējādi radot juridiski atbilstošu tiesisko regulējumu telekomunikāciju jomā. Pašlaik BO VAS "Latvijas pasts" ir vienīgā uzņēmējsabiedrība valstī, kas sniedz pilnu pasta pakalpojumu kompleksu caur visplašāko pasta nodaļu tīklu visā valstī par nediferencētām cenām. Latvijas pastam konkurējošās firmas - DHL, UPS, TNT, akciju sabiedrības "Diena" preses izplatīšanas centrs, SIA "SM-pasts" u.c. sniedz tikai atsevišķus ekonomiski izdevīgākos pakalpojumu veidus, turklāt šie pakalpojumi tiek sniegti tikai Rīgā, atsevišķos gadījumos arī lielākajās pilsētās, kur izmaksas salīdzinājumā ar vidējām izmaksām valstī ir ievērojami zemākas. No 2003. gada 1. janvāra tiks likvidēti ierobežojumi uzņēmējdarbības un pasta pamatpakalpojumu konkurēšanai pasta pakalpojumu tirgū Latvijā, saglabājot BO VAS "Latvijas pasts" monopoltiesības uz Latvijas Republikas pastmarku un citu pasta apmaksas zīmju izgatavošanu un laišanu apgrozībā un to izņemšanu no apgrozības, kā arī uz iekšzemes vēstuļu korespondences sūtījumu savākšanu, šķirošanu, transportēšanu un piegādi. Politikas virzieni Sakaru sektora turpmākās politikas galvenie mērķi ir tirgus liberalizācija, tarifu sabalansēšana un integrācija ES. Lai liberalizētu telekomunikāciju tirgu, tiks veikti šādi pasākumi. - Tiks atcelti aizliegumi ienākšanai tirgū un konkurencei telekomunikāciju sektorā, izņemot tos noteikumus, ko nosaka vispārējie normatīvie akti par konkurenci, licencēšanu, kā arī ierobežojumi, piemēram, radio frekvenču spektra nepietiekamība un numerācijas telpas ierobežotība. - Tiks izveidots fonds to Universālo pakalpojumu nodrošināšanai, kas nepieciešams, lai telekomunikāciju pamatpakalpojumu minimumu varētu sniegt praktiski visiem valsts iedzīvotājiem, un kuru nodrošināšana nav komerciāli izdevīga operatoriem. - Tiks izveidots sektora regulēšanas režīms, kas konsekventi un aktīvi atbalstīs licencētos pakalpojumu sniedzējus un operatorus, konkurenci un investīciju ieplūšanu sektorā, kā arī nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret konkurējošiem operatoriem un pakalpojumu sniedzējiem. Lai īstenotu valsts un sektora attīstības politiku, tiks apsvērta "Lattelekom" un citu telekomunikāciju uzņēmumu valsts kapitāla daļu privatizācija, respektējot pašreizējās īpašumtiesības un izdarītos ieguldījumus. Lai liberalizētu pasta sakaru tirgu, valsts veiks šādus pasākumus: - Izveidos sektora regulēšanas režīmu, kas konsekventi un aktīvi atbalstīs licencētos pasta pakalpojumu sniedzējus un operatorus, konkurenci un investīciju ieplūšanu sektorā, kā arī nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret konkurējošiem operatoriem un pasta pakalpojumu sniedzējiem. - Izveidos Vispārējo pasta pakalpojumu kompensācijas fondu to vispārējo pasta pakalpojumu nodrošināšanai, kas nepieciešami, lai pasta pamatpakalpojumu minimumu varētu sniegt visiem valsts iedzīvotājiem, un kuru nodrošināšana nav komerciāli izdevīga atsevišķiem operatoriem. 4.6.3.3. Informātika Pašreizējā situācija un politika Koordinētas valsts informātikas politikas realizācija Latvijā ir uzsākta kopš 1997. gada, galvenokārt pievēršot uzmanību valsts funkciju realizācijai Latvijas iedzīvotāju informacionālajā apgādē. Valsts nozīmes informācijas apgāde ietver informācijas pakalpojumus, kas nepieciešami valsts un tās atsevišķu reģionu pārvaldei, tautsaimniecības, finansu, izglītības un sociālās dzīves attīstībai, vispārējā Latvijas tēla veidošanai. 1999. gadā tika apstiprināta nacionālā programma "Informātika", kas ir kompleksa mērķprogramma 1999.-2005. gadam. Kopējais šobrīd apzinātais programmas "Informātika" projektu skaits 1999.-2005. gadiem ir vairāk nekā 120, un visas programmas izpildei nepieciešamais finansējums ir aptuveni 250 milj. LVL. Investīciju programmā galvenokārt tiek atbalstīti stratēģiskas nozīmes projekti, kuru ieviešana ļaus risināt nozīmīgas valsts ekonomiskās, finansiālās un sociālās problēmas. 2000. gadā tika apstiprināta sociāli ekonomiskās programmas eLatvija konceptuālās pamatnostādnes. eLatvija ir programma, kuras mērķis ir, intensificējot prioritāro uzdevumu izpildi nacionālās informācijas infrastruktūras izveidei, palielināt Latvijas tautsaimniecības efektivitāti un konkurētspēju pasaules tirgū, paātrināt visas sabiedrības un ikviena indivīda labklājības līmeņa augšanu un tādejādi sekmēt Latvijas ilgtspējīgu attīstību. 2000. gada beigās Internets bija pieejams 24 Latvijas rajonu centros, Interneta tīklam bija pieslēgti 19,6 tūkstoši informācijas serveru, un patlaban Interneta lietotāju skaits ir aptuveni 150 tūkstoši. Vairāk nekā 30 Latvijas pilsētās ir izveidoti nevalstisko organizāciju atbalsta centri, kuros ir Interneta pieslēgums un kur to var izmantot bez maksas. Aptuveni viena trešdaļa Latvijas uzņēmumu lieto Internetu, bet lielo uzņēmumu grupā lietotāju skaits pārsniedz 75%. Vairums Latvijas komercbanku ir ieviesušas Interneta bankas pakalpojumus. Pavisam 2001. gada sākumā bija reģistrēti aptuveni 5000 vārdu ar domēnu . lv . Latvijā ir ap 40 Interneta pakalpojumu sniedzēju, un 2000. gadā Latvijā tika nodibināta IPS (interneta pakalpojumu sniedzēji) asociācija. Attiecībā uz informātiku, Latvija ir apņēmusies nodrošināt tālāku Latvijas integrāciju informatīvajā sabiedrībā, veicināt un uzlabot vispārēju Interneta pieejamību, kā arī paplašināt informācijas pakalpojumu un pielietojumu jomu. 2000. gadā tika pieņemts Personu datu aizsardzības likums. Atbilstoši minētā likuma prasībām 2001. gada 1. janvārī darbu uzsāka Datu Valsts inspekcija, kas ir tiesīga pieņemt lēmumus un rekomendācijas, izskatīt sūdzības par personu datu aizsardzību. Politikas virzieni Pašreizējā valsts politika informātikas nozarē ir vērsta uz to, lai līdz 2002. gadam tiktu veikti Acquis communautaire ieviešanas pasākumi, kā arī lai 2004. gadā Latvijā būtu ieviesta vispārējā Interneta pieejamība un veicināta gan Interneta izmantošana, gan arī vispārējā informācijas pratība un pieejamība. Galvenie politikas realizēšanas mērķi ir: - nodrošināt, lai informātika, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, pakalpojumu un pielietojumu attīstības līmenis valstī kļūst par visu sabiedrības attīstības un ekonomisko procesu pamatu; - nodrošināt kvalitatīvu un ātru informācijas apriti, veicot visu valsts bibliotēku, skolu, pašvaldību pieslēgšanu Internetam, publiski pieejamo Interneta terminālu instalāciju un pilnībā liberalizējot informācijas un telekomunikāciju tirgu saskaņā ar ES principiem; - nodrošināt vispārēju informācijas pratību un pieejamību, iesaistot skolas un bibliotēkas, katru uzņēmumu un iedzīvotāju zināšanu pārvaldības procesā, veicot visu Latvijas mācību iestāžu informatizāciju un pilnveidojot augstskolu studiju programmas; - nodrošināt lokālās un globālās visa veida informācijas satura pieejamību ikvienam valsts iedzīvotājam, novēršot valodas problēmas, radot informācijas sistēmas un pakalpojumus latviešu valodā; - pieņemt normatīvos dokumentus un veikt citus nepieciešamos pasākumus vispārējai elektronisko dokumentu ieviešanai apritē, paātrinot integrētās valsts nozīmes informācijas sistēmas veidošanu un elektronisko dokumentu apmaiņu starp valsts pārvaldes iestādēm; - veikt reģionu datorizāciju un informatizāciju, paaugstinot to konkurētspēju un izaugsmes iespējas; - paaugstināt vispārējo informācijas zināšanu līmeni valstī, pilnveidojot mācību metodiku un iespējas; - izveidot elektroniskās komercijas un elektroniskās pārvaldības pastāvēšanai un darbībai nepieciešamo vidi. Pašreizējā situācija un politika Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepcija tika akceptēta Ministru kabinetā 1996. gadā. Šī dokumenta mērķis bija noteikt Latvijas reģionālās attīstības politikas pamatnostādnes, tās veidošanas un realizācijas pamatus, radīt priekšnoteikumus uzņēmēju, nevalstisko organizāciju, pašvaldību un valsts saskaņotai darbībai reģionālās attīstības jomā, kā arī noteikt rīcības pamatvirzienus, galvenās metodes un līdzekļus reģionu attīstībai, tādējādi veicinot ilgtspējīgu un līdzsvarotu Latvijas reģionu attīstību. Reģionālās attīstības jautājumi šobrīd ir vairāku ministriju kompetencē. Par reģionālās attīstības politikas izstrādi un īstenošanu dažādos aspektos ir atbildīgi: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Ekonomikas ministrija, tās pakļautībā esošais Reģionālais fonds, kuru pārvalda BO VSIA "Reģionu attīstība". Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāts koordinē pirsmsstrukturālo fondu ISPA, Phare, SAPARD programmēšanas un ieviešanas uzraudzības procesu, ir atbildīgs par Nacionālā attīstības plāna izstrādi, Pārrobežu sadarbības programmas ieviešanu un Phare Nacionālās programmas Ekonomiskās un sociālās kohēzijas komponentes sagatavošanu un ieviešanu. Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts ir atbildīgs par administratīvi teritoriālās reformas realizāciju un valsts pārvaldes administrācijas darba modernizāciju. Nozaru ministrijas realizē reģionālās attīstības politiku nozaru griezumā, izstrādājot likumprojektus un nozaru attīstības plānus. Reģionālās attīstības politikas koordinācijai valsts līmenī ir izveidota Reģionālās attīstības padome. Ministru kabinets 2000. gada 5. decembrī pieņēma lēmumu izveidot valstī vienu institūciju nacionālajā līmenī, kas strādātu ar reģionālās attīstības jautājumiem. Jauno institūciju paredzēts izveidot uz Īpašo uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta bāzes. MK 2000. gada 4. aprīļa lēmums noteica, ka līdz 2001. gada 1. janvārim Latvijā ir izveidojami pieci plānošanas reģioni: Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales. Attīstības plānošanas un investīciju vadības nodrošināšanai šo piecu plānošanas reģionu padomes izveido izpildinstitūcijas - reģiona attīstības aģentūras. Faktiski, izmantojot likumdošanā dotās iespējas, šādi pieci lielie plānošanas reģioni jau bija izveidojušies, taču to robežas un nosaukumi pilnībā neatbilst vienotam modelim un vienotiem kritērijiem. Saskaņā ar MK 2000. gada 4. aprīļa protokollēmumu, līdz 2005. gadam pakāpeniski notiek reģionālo pašvaldību izveide. Saskaņā ar MK lēmumu visa Latvijas teritorija atbilst NUTS II līmenim. NUTS III līmenī Latvijā ir izdalīti 5 reģioni atbilstoši vēlēšanu apgabalu teritorijām, izņemot Rīgas rajonu un Jūrmalas pilsētu, kas apvienoti kopā ar Rīgas pilsētu Rīgas reģionā. Patreiz reģionālajai statistikai nepieciešamā informācija tiek apkopota pa rajoniem un republikas pilsētām, pēc tam to izmantojot apkopošanai pa NUTS II un NUTS III līmeņa reģioniem. Izmantojot NUTS statistiku, jau tagad iespējams salīdzināt esošās sociālekonomiskās atšķirības starp reģioniem valstī, kā arī atšķirības starp Latvijas un ES kandidātvalstu un dalībvalstu reģioniem. Koordinēta teritorijas attīstības plānošana ir būtisks priekšnosacījums valsts un katra tās reģiona attīstībai. Teritorijas attīstības plānošana tiek veikta trīs līmeņos - nacionālajā, reģionālajā un vietējā. Īpašo uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta vadībā tiek izstrādāts Nacionālais attīstības plāns - vidēja termiņa stratēģiskās plānošanas dokuments, kas noteiks valsts un reģionālās attīstības mērķus un prioritātes, kā arī atbalsta pasākumus noteikto mērķu īstenošanai. 2001. gada sākumā Ministru kabinetā tika akceptēts Nacionālā attīstības plāna Stratēģiskais memorands, kas kalpos par pamatu turpmākajam darbam . Lai veicinātu visā valstī integrētas attīstības politikas izstrādi un īstenošanu, 2000. gadā tika izstrādāta Latvijas pilsētvides attīstības koncepcija un sadarbībā ar Latgales reģiona attīstības aģentūru tika izstrādāta Latgales reģiona attīstības padomē apstiprināta Latgales reģiona pilsētu attīstības stratēģija, kurā ir noteiktas Latgales reģiona pilsētu attīstības prioritātes, un stratēģija to īstenošanai. Attīstības stratēģija ir izstrādāta Rīgas un Zemgales plānošanas reģioniem. Darbs pie attīstības stratēģijas ir uzsākts Vidzemes plānošanas reģionā. Tiek izstrādāts arī Latvijas nacionālais plānojums. Latvija piedalās telpiskā plānošanā arī starptautiskā līmenī, piedaloties Eiropas Padomes dokumenta "Vadlīnijas Eiropas kontinenta ilgtspējīgai telpiskai attīstībai" sagatavošanā un ES dokumenta "Eiropas Telpiskās attīstības perspektīva" apspriešanā. Kopš 1992. gada Latvija aktīvi piedalās Baltijas jūras reģiona telpiskās plānošanas darbā. Šīs sadarbības rezultātā Latvija no 1999. gada veiksmīgi piedalās nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī 13 transnacionālajos telpiskās plānošanas projektos Eiropas Savienības INTERREG IIC iniciatīvas ietvaros. Ņemot vērā teritorijas attīstības plānošanas nozīmi valsts, katra tās reģiona un katras pašvaldības attīstībā, kā arī, lai veicinātu šo procesu, kopš 1996. gada katru gadu tiek paredzēta valsts mērķdotācija pašvaldību teritorijas attīstības plānošanai. Līdz 2000. gada beigām šo finansējumu ir saņēmušas vairāk nekā puse Latvijas pašvaldību (kopumā 412, t.sk., visi 26 rajoni un 7 republikas pilsētas). Kopējā piešķirtā finansējuma apjoms ir 3,5 miljoni latu. 1996. gadā tika uzsākta valsts atbalsta sistēmas izveidošana vājāk attīstītajām teritorijām reģioniem. 1997. gadā Saeima pieņēma likumu "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" 1997. un 1998. gadā tika apstiprināta ar likumu saistīto normatīvo aktu pakete. Lai identificētu vājāk attīstītās teritorijas, Latvijas pašvaldības tika salīdzinātas, izmantojot sociāli ekonomiskos rādītājus reģionālo (rajonu) pašvaldību, pilsētu un pagastu grupās. Ekonomiski vājākajām teritorijām un tām, kuru saimniecisko darbību ierobežoja likumos un citos tiesību aktos ietvertie noteikumi, tika piedāvāts iegūt īpaši atbalstāmā reģiona statusu, ar nosacījumu, ja tiks izstrādāta teritorijas attīstības programmas. Tām pašvaldībām, kuras izstrādāja un noteiktā laika periodā iesniedza teritorijas attīstības programmas, saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu tika piešķirts īpaši atbalstāmā reģiona statuss. 143 teritorijas, tai skaitā 5 Latgales rajoni, ir identificētas kā potenciālās īpaši atbalstāmā reģiona statusa ieguvējas. Kopumā uz šo statusu pretendē vairāk kā 250 vietējās pašvaldības. Viens no būtiskākajiem instrumentiem vājāk attīstīto teritoriju attīstībai ir Reģionālais fonds. Reģionālā fonda uzdevums ir veicināt uzņēmējdarbību teritorijās, kuras saskaņā ar MK lēmumu atbilst īpaši atbalstāmā reģiona statusam, finansējot uzņēmēju un pašvaldību projektus, kas rada papildus darba vietas, veic tehnisku ražošanas pārkārtošanu, veido alternatīvās ražotnes un arī pakalpojumu uzņēmumus lauku teritorijās. Pašlaik no Reģionālā fonda finansējumu var saņemt šādu atbalsta formu veidā: - uzņēmēji - ieguldījumu statūtkapitālā, - uzņēmēji un pašvaldības - daļēju samaksāto kredītprocentu kompensāciju par veiksmīgi izlietotiem kredītiem, pašvaldības - uzņēmējdarbības vidi veidojošas infrastruktūras projektu kopfinansējumu (ne vairāk kā 50% no projekta izmaksām). · Uzņēmējiem un pašvaldībām tiek organizēta informatīvi izglītojoša programma, kurā tiek sniegta informācija par iespējām saņemt uzņēmējdarbības atbalstu, jaunākajiem uzņēmējdarbības attīstības virzieniem (sevišķi par alternatīvajiem uzņēmējdarbības veidiem lauku reģionos), uzņēmēju sadarbības iespējām u.c. Daudzas īpaši atbalstāmā reģiona statusa pašvaldības ir veiksmīgi izmantojušas valsts sniegto atbalstu, iesniegušas projektus, un lielākā daļa uzsākusi projektu īstenošanu, kuros ietvertas gan inovatīvas idejas, gan ražošanas paplašināšana, bet, galvenais, jaunu darbavietu radīšana, kas spēj iedzīvotājus nodrošināt ar ienākumiem. Tai pašā laikā pastāv pašvaldības, kuras nav izmantojušas tām piešķirto statusu. Reģionālā fonda darbības laikā ir ieguldīti 2,3 miljoni latu. Uz 2001. gada janvāri Reģionālajam fondam par finansu līdzekļu piešķiršanu ir līgumsaistības ar 525 juridiskajām personām, no tiem 485 - ar uzņēmējiem un 40 - ar pašvaldībām. Projektu ietvaros izveidotas 1800 jaunas pastāvīgas, 1600 sezonas un saglabātas 3200 darba vietas. Uzņēmēji un pašvaldības šo projektu realizācijā ir ieguldījuši vairāk par 50 miljoniem latu. Projektu realizācijas gaitā valsts un pašvaldības budžetos samaksāti 5,5 miljoni latu nodokļos, tajā skaitā 1,2 miljoni ienākuma nodokļa. Līdzās līdzekļu piešķiršanas projektu realizācijai īpaši atbalstāmajos reģionos no Reģionālā fonda, nozīmīgs ekonomiskās politikas instruments šo teritoriju attīstībai ir atsevišķu nodokļu daļējas atlaides. Strukturālās un reģionālās politikas īstenošanai ir paredzēts salīdzinoši ievērojams finansējuma apjoms no Eiropas Savienības. Pirmspievienošanās procesā Latvijai kā vienai no ES kandidātvalstīm ir pieejami pirmsstrukturālie finansu instrumenti Phare, ISPA, SAPARD. Šis finansējums ir uzskatāms kā papildus finansējums esošajiem valsts finansu līdzekļiem. Politikas virzieni Atbilstoši Ministru kabineta lēmumam iesaistīto institūciju turpmākie darbības virzieni ir: · likumdošanas pilnveidošana; · institucionālo struktūru sakārtošana reģionālās attīstības jomā. Tiks veikti šādi pasākumi: · 2001. gadā uzsākta esošo likumdošanas aktu pilnveidošana un jaunu normatīvo aktu projektu izstrāde, tai skaitā ir izstrādāts likums par Reģionālo attīstību, un tiks pārskatīti normatīvie akti, kas nosaka Reģionālā fonda darbību un īpaši atbalstāmā reģiona statusa piešķiršanu. · Tiks veikta Latvijas Reģionālās attīstības politikas koncepcijas aktualizēšana (jaunas redakcijas) atbilstoši tām izmaiņām, kas notikušas pēdējos gados un saistībā ar Latvijas integrāciju Eiropas savienībā. Tiks izveidota Nacionālā reģionālās attīstības padome. · Tiks sniegts metodisks atbalsts Kurzemes, Zemgales, Rīgas, Vidzemes un Latgales plānošanas reģionu attīstības aģentūrām teritorijas attīstības plānošanā. · Perspektīvā tiks atrisināts jautājums par statistisko NUTS III līmeņa reģionu robežu atbilstību Reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas koncepcijai. · Tiks turpināta Nacionālā plānojuma izstrādāšana. Pārskats par valsts teritorijas izmantošanu tiks iesniegts MK izskatīšanai. Tiks izstrādāts Nacionālā plānojuma dokuments - Valsts teritorijas attīstības perspektīva, kas dos informāciju par nākotnē sasniedzamo vēlamo visas valsts teritorijas attīstības situāciju, ilglaicīgiem mērķiem un teritorijas attīstības prioritātēm. Turpināsies darbs pie atsevišķu Nacionālā līmeņa teritorijas attīstības plāna saistošo daļu sagatavošanas. Tiks sagatavotas Nacionālā plānojuma vadlīnijas. · Turpināsies darbs pie reģionālo un vietējo pašvaldību teritorijas plānošanas kompetences nostiprināšanas. Vairāk uzmanības tiks pievērsts teritorijas plānojumu kontrolei un monitoringam pašvaldību līmenī. Jāizvērtē iespējas nodrošināt pašvaldību budžetos nepieciešamos izdevumus teritorijas attīstības plānošanai, valsts mērķdotācijas paredzot tikai īpašu teritorijas attīstības projektu veicināšanai. · Balstoties uz Nacionālā attīstības plāna Stratēģisko memorandu, tiks izstrādāts Nacionālais attīstības plāns. · BO VSIA "Teritorijas attīstības plānošanas centrs" nākotnē jāstrādā, lai iesaistītos ES Telpiskās plānošanas novērošanas tīklā ( ESPON) . Šajā nolūkā ir jānostiprina tā pētnieciskā darbība un teritorijas attīstības plānošanas datu bāzes uzturēšanas funkcija. · Jāturpina sadarbība starptautiskajā teritorijas attīstības plānošanā. Aktīvi jāpiedalās Eiropas Padomes un Eiropas Savienības organizētajās aktivitātēs teritorijas plānošanas jomā. 2000. gada beigās Eiropas Komisijā apstiprināšanai tika iesniegta jaunā Baltijas jūras reģiona (BJR) INTERREG IIIB programma 2000.-2006. gadam, kas paredzēta transnacionālajai sadarbībai telpiskajā attīstībā, iepriekšējās INTERREG IIC vietā. Lai Phare programmu varētu izmantot par līdzfinansēšanas avotu INTERREG projektiem un veicinātu reģionu un arī citu institūciju gatavošanos darbam ar ES kopienas iniciatīvas programmu INTERREG, tiek izstrādāts 2001.-2006. gada BJR Phare CBC Apvienotais programmēšanas dokuments Baltijas valstīm un Polijai. Ir plānots, ka Reģionālais fonds nākotnē varētu tikt izmantots nacionālā līdzfinansējuma nodrošināšanai PHARE Ekonomiskās un sociālās kohēzijas pasākumiem un papildus tam sniegt finansiālu atbalstu aktivitātēm, kas netiek finansētas no minētās programmas. 4.6.5. Vide Pašreizējā situācija un politika Galvenā vides politikas izstrādes un realizācijas institūcija Latvijā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). VARAM strādā pie likumdošanas un politikas izstrādes vides aizsardzības, reģionālās attīstības, būvniecības un tūrisma jomās. Minētās politikas realizāciju nodrošina VARAM pakļautībā, pārziņā un pārraudzībā esošās institūcijas. To galvenajās funkcijās ietilpst vides stāvokļa kontrole, datu ieguve un informācijas apmaiņa, dabas aizsardzība (tai skaitā īpaši aizsargājamo dabas un kultūrvēsturisko teritoriju pārvalde), finansu koordinācija un investīciju piesaiste, projektu koordinācija un realizācija, reģionālā attīstība, būvniecība un tūrisms. Vides politikas realizācija Latvijā notiek, balstoties uz apstiprināto Vides aizsardzības politikas plānu Latvijai un tam sekojošo Vides aizsardzības rīcības programmu. Balstoties uz šiem dokumentiem, tiek izstrādātas stratēģijas un programmas dažādiem vides sektoriem (sadzīves atkritumu apsaimniekošana, ūdenssaimniecība, bīstamo atkritumu apsaimniekošana u.c.). Būtisks darba virziens ir ES integrācijas procesa izvirzīto prasību nodrošināšana vides jomā. Vides infrastruktūra Latvijā ir samērā attīstīta, tomēr, lai būtu iespējams sasniegt vēlamo un ES direktīvās prasīto līmeni vēl ir nepieciešamas lielas investīcijas no valsts un pašvaldību puses. Tās ir nepieciešamas gan ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšanas uzlabošanai, gan atkritumu saimniecības uzlabošanai. Izmantojot Valsts investīciju programmas (VIP) atbalstu, dāvinājumus, kredītus, pašu līdzekļus, Daugavpilī un Liepājā notekūdeņu attīrīšanas iekārtas ir jau atjaunotas, Rīgā turpinās būvniecības darbi. Lai atrisinātu ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšanas problēmas Latvijas mazajās un vidējās pilsētās, tika izstrādāta programma 800+ "Ūdensapgāde un notekūdeņu attīrīšana Latvijas mazpilsētās", saskaņā ar kuru 2001. gadā VIP iekļauti 14 ūdenssaimniecības attīstības projekti, neskaitot Rīgu un Daugavpili. Būtisks atbalsts ūdenssaimniecības un atkritumu apsaimniekošanas sakārtošanai ir ES ISPA fonda līdzekļi. ISPA fonda vadība, atzīstot projektu atbilstību ISPA stratēģijai, jau apstiprinājusi finansējumu Rīgas, Jelgavas un Ventspils ūdenssaimniecības projektiem 37,69 milj. eiro apjomā. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija paredz Latvijā izveidot 10-12 sadzīves atkritumu poligonus. Jau tiek realizēti Rīgas, Ziemeļvidzemes, Liepājas un Ventspils reģionālo sadzīves atkritumu poligonu izveides projekti un tiek sagatavoti Malienas, Austrumlatgales un Dienvidlatgales projekti. Kā īpašu problēmu jāpiemin bīstamo atkritumu pārstrāde, t.sk. sadedzināšana, kā arī galīgā apglabāšana, kas prasa papildus infrastruktūru izveidi un apsaimniekošanu. Dabas aizsardzības jomā 2000. gadā MK apstiprināja Bioloģiskās daudzveidības nacionālo programmu, kurā tiek noteikti stratēģiskie mērķi: · saglabāt un atjaunot ekosistēmu un to dabiskās struktūras daudzveidību; · saglabāt un veicināt vietējo savvaļas sugu daudzveidību; · saglabāt savvaļas sugu, kā arī kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu ģenētisko daudzveidību; · veicināt tradicionālās ainavas struktūras saglabāšanos; · nodrošināt dzīvās dabas līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību. Politikas virzieni Kā galvenās jomas, kas svarīgas vides kvalitātes saglabāšanai, ES integrācijas procesa un starptautisko saistību izvirzīto prasību nodrošināšanai minamas: · gaisa piesārņojuma un tā pārrobežu pārneses samazināšana; · virszemes un pazemes ūdeņu piesārņošanas, t.sk. peldvietu ūdeņu kvalitātes nodrošināšana, notekūdeņu attīrīšanas uzlabošana, jūras un ūdeņu eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradāciju samazināšana; · saimnieciskās darbības izraisīto risku (rūpnieciskais, avāriju, ķīmiskais, radiācijas, akumulētais piesārņojums un piesārņojuma pārrobežu pārnese, ģenētiski modificētie organismi u.c.) samazināšana; · racionālu un vides aizsardzības prasībām atbilstošu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu ieviešana; · kvalitatīva dzeramā ūdens un efektīvas notekūdeņu attīrīšanas nodrošināšana, ūdenssaimniecības infrastruktūras un darbības kvalitātes uzlabošana un attīstība; · dabas resursu un vides objektu pārvaldības un infrastruktūras optimizēšana, t.sk. reprezentatīva vides monitoringa un informācijas sistēmas izveidošana; · piesārņoto vietu attīrīšana un racionāla izmantošana; · rūpniecības radītā piesārņojuma samazināšana. Nacionālo likumdošanu plānots saskaņot ar acquis communautaire prasībām, kā arī ieviest lielāko daļu direktīvu prasību līdz 2003. gada 1. janvārim. Latvija pieprasījusi pārejas periodus atsevišķu direktīvu prasību ieviešanā, kā arī atrunas saistībā ar atsevišķu ES dabas aizsardzības likumdošanas jomā minētu sugu un biotopu aizsardzību. Tā kā ES komisija nav akceptējusi minētās atrunas, tad nepieciešams sakārtot visu dabas aizsardzības likumdošanas sistēmu līdz Latvijas iestāšanās brīdim ES. Runājot par konkrētiem vides aizsardzības tiesiskās vides uzlabošanas pasākumiem, tad ir plānots pieņemt šādus papildus jumta likumus vides aizsardzības jomā: "Iepakojumu likums", "Par ūdens resursu apsaimniekošanu", kā arī veikt grozījumus "Likumā par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām". Vidējā termiņā plānots pilnībā sakārtot bīstamo atkritumu apsaimniekošanas saimniecību. Paredzams, ka līdz 2004. gadam Latvijā būs ieviesti galvenie bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas elementi - sadedzināšanas iekārta un poligons. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ekonomiskās darbības pamatprincipi būs "Piesārņotājs maksā", kas nodrošinās tās darbību no līdzekļiem, kuri tiktu iekasēti no atkritumu radītājiem par to pārstrādi, iznīcināšanu un galējo deponēšanu, un sekmēs konsekventu bīstamo atkritumu daudzuma samazināšanu attiecībā pret rūpnieciskās produkcijas vienību, jo stimulē tīrāku tehnoloģiju ieviešanu ražošanā. Paredzams, ka ar bīstamo atkritumu apsaimniekošanu nākotnē nodarbosies privātā biznesa pārstāvji. Dabas aizsardzības jomā šobrīd nepieciešams galvenokārt risināt šādus jautājumus: · Pilnveidot dabas aizsardzības institūciju tīklu. · Palielināt pašvaldību atbildību par dabas aizsardzības pasākumu ieviešanu. Stiprināt pašvaldību spēju risināt dabas aizsardzības jautājumus. · Sakārtot dabas aizsardzības likumdošanas sistēmu atbilstoši ES prasībām · Izstrādāt vadlīnijas ietekmes uz bioloģisko daudzveidību novērtēšanai. · Izstrādāt dabas aizsardzības plānus un individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus prioritāšu secībā. Nodrošināt to ieviešanu un kontrolēt izpildi. · Izskatīt iespēju par vairāku teritoriju iekļaušanu starptautiski nozīmīgu teritoriju sarakstos (piemēram, Starptautiskas nozīmes mitrāju sarakstā, starptautiskas nozīmes ģeoloģisko pieminekļu sarakstā, NATURA 2000). · Noslēgt starpvalstu līgumus par sadarbību pārrobežu aizsargājamo dabas teritoriju, migrējošo sugu un pārrobežu ūdens baseinu aizsardzībā. 5. Politikas saistību matricas 5.1 Eiropas Komisijas - Latvijas valdības Kopējā paziņojuma par Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm saistību izpilde Eiropas Komisijas - Latvijas valdības Kopējais paziņojums par Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm tika parakstīts 1999. gada februārī. Kopējā paziņojuma mērķis bija vienoties par saskaņotu vidēja termiņa makroekonomisko politiku, tajā tika apskatīti arī galvenie strukturālo reformu jautājumi, kas ir cieši saistīti ar makroekonomisko attīstību. Kopējā paziņojumā tika ietverts arī kvantitatīvs un iekšēji saskaņots makroekonomiskais scenārijs. Kopējais paziņojums aptver vidēja termiņa attīstību līdz 2003. gadam, tādējādi vēl nav iespējams pārliecināties par šajā dokumentā ietverto mērķu pilnīgu sasniegšanu. Tomēr var noteikt, vai pašreizējā attīstība notiek saskaņā ar iepriekš paredzēto un kādas korekcijas ir nepieciešamas, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Vidēja termiņa makroekonomiskie mērķi Valdības ekonomiskās politikas mērķi šajā periodā nav mainījušies un ir saskaņā ar Kopējo paziņojumu: - ilgstoša un stabila ekonomiskā izaugsme; - sabalansēta ekonomiskā un sociālā attīstība; - esošo reģionālo, sociālo un citu nevienlīdzību pakāpeniska samazināšana; - vides aizsardzība un resursu efektīva izmantošana. Politika un reformas nosprausto mērķu sasniegšanai Kopējais paziņojums aptvēra svarīgākās tautsaimniecības reformu sfēras. Lai arī Kopējais paziņojums tika vērsts uz laika periodu līdz 2003. gadam, var teikt, ka jau uz šo brīdi daudzās sfērās ir panākts ievērojams progress. Atsevišķās jomās izvirzīto uzdevumu izpildi būtiski apgrūtināja pasaules un it īpaši Krievijas finansu krīzes negatīvā ietekme uz Latvijas tautsaimniecību. Zemāk dotajā matricā ir aplūkota Kopējā paziņojumā uzsvērto politiku un reformu īstenošana laika periodā pēc tā parakstīšanas.
5.2 Pirmspievienošanās ekonomiskās programmas politikas saistību matricas
|
Tiesību akta pase
Nosaukums: Pirmspievienošanās ekonomiskā programma
Izdevējs: Ministru kabinets
Veids:
protokola izraksts
Numurs: 23Pieņemts: 15.05.2001.Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 100, 28.06.2001.; Latvijas Vēstnesis, 105, 06.07.2001.; Latvijas Vēstnesis, 93, 15.06.2001.; Latvijas Vēstnesis, 95, 20.06.2001.; Latvijas Vēstnesis, 101, 29.06.2001.; Latvijas Vēstnesis, 103, 04.07.2001.; Latvijas Vēstnesis, 108, 13.07.2001.; Latvijas Vēstnesis, 106, 10.07.2001.; Latvijas Vēstnesis, 109, 18.07.2001.
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šajā vietnē oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu sistematizācijas funkciju. Sistematizēti tiesību akti ir informatīvi. Pretrunu gadījumā vadās pēc oficiālās publikācijas. |
Par Likumi.lv Aktualitātes Atsauksmēm Apmācības Kontakti |
Mobilā versija Lietošanas noteikumi Privātuma politika Sīkdatnes Piekļūstamība |
|
