Aptauja ilgs līdz 23. oktobrim.
Ministru kabineta noteikumi Nr. 735
Rīgā 2015. gada 15. decembrī (prot. Nr. 67 44. §) Dažādu veidu cukura kvalitātes, klasifikācijas un papildu marķējuma prasības
Izdoti saskaņā ar Pārtikas aprites uzraudzības likuma
4. panta ceturto daļu un 13. panta trešās daļas 3. punktu 1. Noteikumi nosaka dažādu veidu cukura (turpmāk – produkts) kvalitātes, klasifikācijas un papildu marķējuma prasības. 2. Produktu klasificē šādi: 2.1. otrās šķiras baltais cukurs; 2.2. baltais cukurs; 2.3. augstākā labuma baltais cukurs; 2.4. cukura šķīdums; 2.5. invertcukura šķīdums; 2.6. invertcukura sīrups; 2.7. glikozes sīrups; 2.8. sausais glikozes sīrups; 2.9. dekstroze jeb dekstrozes monohidrāts; 2.10. dekstroze jeb bezūdens dekstroze; 2.11. fruktoze. 4. Otrās šķiras baltais cukurs ir attīrīta un kristalizēta saharoze, kurai ir šādas īpašības: 4.1. polarizācija – ne mazāk kā 99,5 °Z; 4.2. invertcukura saturs – ne vairāk kā 0,1 % no masas; 4.3. zudumi žāvējot – ne vairāk kā 0,1 % no masas. 5. Baltais cukurs ir attīrīta un kristalizēta saharoze, kurai ir šādas īpašības: 5.1. polarizācija – ne mazāk kā 99,7 °Z; 5.2. invertcukura saturs – ne vairāk kā 0,04 % no masas; 5.3. zudumi žāvējot – ne vairāk kā 0,06 % no masas; 5.4. krāsas tips – ne vairāk kā deviņi punkti, ko nosaka atbilstoši šo noteikumu 15.1. apakšpunktam. 6. Augstākā labuma baltais cukurs ir attīrīta un kristalizēta saharoze, kurai ir šādas īpašības: 6.1. polarizācija – ne mazāk kā 99,7 °Z; 6.2. invertcukura saturs – ne vairāk kā 0,04 % no masas; 6.3. zudumi žāvējot – ne vairāk kā 0,06 % no masas; 6.4. kopējais punktu skaits, ko nosaka atbilstoši šo noteikumu 15. punktam, nav lielāks par astoņiem, kā arī nav lielāks par: 6.4.1. četriem – attiecībā uz krāsas tipu; 6.4.2. sešiem – attiecībā uz pelnvielu saturu; 6.4.3. trijiem – attiecībā uz šķīduma krāsainību. 7. Cukura šķīdums ir saharozes šķīdums ūdenī, un tam ir šādas īpašības: 7.1. sausna – ne mazāk kā 62 % no masas; 7.2. invertcukura saturs (fruktozes un dekstrozes attiecība 1,0 ± 0,2) – ne vairāk kā 3 % no sausnas masas; 7.3. konduktīvie pelni – ne vairāk kā 0,1 % no sausnas masas, ko nosaka atbilstoši šo noteikumu 15.2. apakšpunktam; 7.4. šķīduma krāsainība – ne vairāk kā 45 vienības, kas aprēķinātas, izmantojot Starptautiskās cukura analīzes vienoto metožu komisijas (turpmāk – starptautiskā komisija ICUMSA) metodes, kā noteikts Komisijas 1969. gada 1. jūlija (EEK) Regulas Nr. 1265/69, ar ko izveido metodes intervences aģentūru iepirktā cukura kvalitātes noteikšanai (turpmāk – regula Nr. 1265/69), pielikuma A daļas 3. punktā. 8. Invertcukura šķīdums ir daļēji ar hidrolīzi invertētas saharozes šķīdums ūdenī, tajā invertcukurs nav pārsvarā, un tam ir šādas īpašības: 8.1. sausna – ne mazāk kā 62 % no masas; 8.2. invertcukura saturs (fruktozes un dekstrozes attiecība 1,0 ± 0,1) – 3–50 % no sausnas masas; 8.3. konduktīvie pelni – ne vairāk kā 0,4 % no sausnas masas, ko nosaka atbilstoši šo noteikumu 15.2. apakšpunktam. 9. Invertcukura sīrups ir daļēji ar hidrolīzi invertētas saharozes šķīdums ūdenī, tas var būt kristalizēts, un tam ir šādas īpašības: 9.1. sausna – ne mazāk kā 62 % no masas; 9.2. invertcukura saturs (fruktozes un dekstrozes attiecība 1,0 ± 0,1) – ne mazāk kā 50 % no sausnas masas; 9.3. konduktīvie pelni – ne vairāk kā 0,4 % no sausnas masas, ko nosaka atbilstoši šo noteikumu 15.2. apakšpunktam. 10. Glikozes sīrups ir attīrīts un koncentrēts saharīdu šķīdums ūdenī, to iegūst no cietes un (vai) inulīna, un tam ir šādas īpašības: 10.1. sausna – ne mazāk kā 70 % no masas; 10.2. dekstrozes ekvivalents – ne mazāk kā 20 % no sausnas masas, izsakot kā D-glikozi; 10.3. sulfātpelni – ne vairāk kā 1 % no sausnas masas. 11. Sausais glikozes sīrups ir daļēji dehidratēts glikozes sīrups, un tam ir šādas īpašības: 11.1. sausna – ne mazāk kā 93 % no masas; 11.2. dekstrozes ekvivalents – ne mazāk kā 20 % no sausnas masas, izsakot kā D-glikozi; 11.3. sulfātpelni – ne vairāk kā 1 % no sausnas masas. 12. Dekstroze jeb dekstrozes monohidrāts ir attīrīta un kristalizēta D-glikoze, kura satur vienu kristalizācijas ūdens molekulu un kurai ir šādas īpašības: 12.1. sausna – ne mazāk kā 90 % no masas; 12.2. dekstroze (D-glikoze) – ne mazāk kā 99,5 % no sausnas masas; 12.3. sulfātpelni – ne vairāk kā 0,25 % no sausnas masas. 13. Dekstroze jeb bezūdens dekstroze ir attīrīta un kristalizēta D-glikoze, kura nesatur kristalizācijas ūdeni un kurai ir šādas īpašības: 13.1. sausna – ne mazāk kā 98 % no masas; 13.2. dekstroze (D-glikoze) – ne mazāk kā 99,5 % no sausnas masas; 13.3. sulfātpelni – ne vairāk kā 0,25 % no sausnas masas. 14. Fruktoze ir attīrīta un kristalizēta D-fruktoze, kurai ir šādas īpašības: 14.1. fruktozes saturs – ne mazāk kā 98 %; 14.2. glikozes saturs – ne vairāk kā 0,5 %; 14.3. zudumi žāvējot – ne vairāk kā 0,5 % no masas; 14.4. konduktīvie pelni – ne vairāk kā 0,1 % no masas, ko nosaka atbilstoši šo noteikumu 15.2. apakšpunktam. 15. Izmantojot baltā cukura un augstākā labuma baltā cukura šķīduma krāsas tipa, konduktīvo pelnu satura un krāsainības noteikšanas metodi, viens punkts atbilst: 15.1. 0,5 krāsas tipa vienībām, ko aprēķina pēc Brunsvikas Zemkopības un cukura rūpniecības tehnoloģijas institūta metodes, kā noteikts regulas Nr. 1265/69 pielikuma A daļas 2. punktā; 15.2. 0,0018 % konduktīvo pelnu satura, ko aprēķina, izmantojot starptautiskās komisijas ICUMSA metodes; 15.3. 7,5 šķīduma krāsainības vienībām, ko aprēķina, izmantojot starptautiskās komisijas ICUMSA metodes. 16. Vārdu "baltais" var lietot: 16.1. cukura šķīdumam (piemēram, baltais cukura šķīdums), ja šķīduma krāsainība, kas noteikta, izmantojot starptautiskās komisijas ICUMSA metodi, nepārsniedz 25 vienības; 16.2. invertcukura šķīdumam (piemēram, baltais invertcukura šķīdums) un invertcukura sīrupam (piemēram, baltais invertcukura sīrups), kurā konduktīvo pelnu saturs, kas noteikts, izmantojot starptautiskās komisijas ICUMSA metodi, nepārsniedz 0,1 % un šķīduma krāsainība nepārsniedz 25 vienības. 17. Produkta atbilstību kvalitātes prasībām novērtē, izmantojot dažādas analīžu metodes tā sastāva noteikšanai (1., 2., 3., 4., 5., 6., 7., 8., 9. un 10. pielikums). 18. Lai cukura šķīdumā, baltā cukura šķīdumā, invertcukura šķīdumā, baltā invertcukura šķīdumā, invertcukura sīrupā, glikozes sīrupā, sausā glikozes sīrupā, dekstrozes (D-glikozes) monohidrātā un bezūdens dekstrozē (D-glikozē) noteiktu reducējošos cukurus, izmanto Luff-Schoorl metodi (6. pielikums). 19. Ja uzņēmums vai laboratorija reducējošo cukuru noteikšanai vienam vai vairākiem šo noteikumu 16.2. apakšpunktā minētajiem produkta veidiem izmanto Lane vai Eynon metodi (7. un 8. pielikums), tā informē Zemkopības ministriju. Zemkopības ministrija par to informē Eiropas Komisiju un pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis. 20. Ir šādas produkta analīžu metodes: 20.1. masas zuduma noteikšana žāvējot (1. pielikums); 20.2. sausnas noteikšana (2. un 3. pielikums); 20.3. reducējošo cukuru noteikšana (4., 5., 6., 7. un 8. pielikums); 20.4. sulfātu pelnu noteikšana (9. pielikums); 20.5. polarizācijas noteikšana (10. pielikums). 21. Paraugu analīzēm sagatavo šādā kārtībā: 21.1. laboratorijā saņemto paraugu rūpīgi samaisa; 21.2. paņem vismaz 200 gramu parauga un to nekavējoties ievieto tīrā, sausā, mitrumnecaurlaidīgā traukā ar gaisnecaurlaidīgu aizdari. 22. Reaģenti un iekārtas atbilst šādām prasībām: 22.1. iekārtas aprakstā ir atsauce tikai uz īpašiem instrumentiem un iekārtām vai uz instrumentiem un iekārtām, kurām ir nepieciešami īpaši standarti; 22.2. ja aprakstā ir minēts ūdens, tas ir destilēts ūdens vai demineralizēts ūdens ar līdzvērtīgu tīrību; 22.3. visi reaģenti atbilst analītiskā reaģenta kvalitātei; 22.4. ja aprakstā minēts reaģenta šķīdums bez papildu raksturojuma, tas ir reaģenta šķīdums ūdenī. 23. Rezultātu izteikšana: 23.1. analīzes atzinumā norādītais rezultāts ir vidējais lielums, kas iegūts vismaz divās noteikšanas reizēs, kuru atkārtojamība ir apmierinoša; 23.2. rezultāts ir izteikts procentos no laboratorijā saņemtā parauga masas; 23.3. ciparu skaitu rezultātā nosaka metodes precizitāte. 24. Produktus marķē saskaņā ar normatīvajiem aktiem par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un fasētas pārtikas marķēšanu. Marķējumā papildus norāda šajos noteikumos minēto informāciju. 25. Šo noteikumu 4., 5., 6., 7., 8., 9., 10., 11., 12., 13. un 14. punktā minētos produktu nosaukumus lieto, ja tos izplata galapatērētājam. 26. Produkta nosaukumu "Augstākā labuma baltais cukurs" var aizstāt ar produkta nosaukumu "Cukurs" vai "Baltais cukurs". 27. Šo noteikumu 4., 5., 6., 7., 8., 9., 10., 11., 12., 13. un 14. punktā minētajiem produktu nosaukumiem var pievienot produktu aprakstu. 28. Ar šo noteikumu 4., 5., 6., 7., 8., 9., 10., 11., 12., 13. un 14. punktā minētajiem produktu nosaukumiem var papildināt citu produktu nosaukumus, ja tas nemaldina patērētājus. 30. Marķējumā norāda sausnas un invertcukura saturu cukura šķīdumā, invertcukura šķīdumā un invertcukura sīrupā. 32. Ja šo noteikumu 10. un 11. punktā minētajiem produktiem fruktozes saturs ir lielāks par pieciem procentiem no sausnas, marķējumā kā produkta nosaukumu un sastāvdaļu ietver norādi "glikozes–fruktozes sīrups" vai "fruktozes–glikozes sīrups", "sausais glikozes–fruktozes sīrups" vai "sausais fruktozes–glikozes sīrups", kā arī norāda glikozes vai fruktozes pārsvaru. Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no: 1) Padomes 2001. gada 20. decembra Direktīvas 2001/111/EK, kas attiecas uz dažu veidu cukuru, kurš paredzēts lietošanai pārtikā; 2) Komisijas 1979. gada 26. jūlija Pirmās Direktīvas 79/796/EEK par Kopienas analīzes metodēm cilvēku uzturam paredzētu dažu cukuru pārbaudei. Ministru prezidente Laimdota Straujuma
Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs 1. Izmantojot šo metodi, nosaka masas zudumu šādiem cukura veidiem: 1.1. otrās šķiras baltajam cukuram; 1.2. baltajam cukuram; 1.3. augstākā labuma baltajam cukuram. 2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šo metodi, ir masas zudums. 3. Ar šo metodi masas zudumu nosaka, žāvējot cukuru 103 ± 2 °C temperatūrā. 4. Iekārtas: 4.1. analītiskie svari ar svēršanas precizitāti līdz 0,1 mg; 4.2. ventilējams žāvēšanas skapis, kuru kontrolē ar termostatu un kurā var uzturēt 103 ± 2 °C temperatūru; 4.3. metāla svēršanas trauks ar plakanu dibenu, izturīgs saskarē ar paraugu, kā arī noteiktajos apstākļos, ar vismaz 100 mm diametru un vismaz 30 mm dziļš; 4.4. eksikators, kurā iebērts svaigi aktivēts silikagels vai līdzīga žāvējoša viela ar mitruma satura indikatoru. 5. Procedūra: 5.1. svēršanas trauku izkarsē žāvēšanas skapī 103 ± 2 °C temperatūrā līdz konstantam svaram; 5.2. svēršanas trauku atdzesē eksikatorā vismaz 30–35 minūtes un nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg; 5.3. svēršanas traukā uzmanīgi ar precizitāti līdz 0,1 mg iesver apmēram 20–30 g parauga; 5.4. svēršanas trauku ar paraugu ievieto žāvēšanas skapī 103 ± 2 °C temperatūrā uz trim stundām; 5.5. svēršanas trauku ar paraugu atdzesē eksikatorā un nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg; 5.6. svēršanas trauku ar paraugu otrreiz ievieto žāvēšanas skapī 103 ± 2 °C temperatūrā uz 30 minūtēm. Atdzesē eksikatorā un nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg. Darbību atkārto, ja atšķirība starp diviem svērumiem pārsniedz 1 mg. Ja masa palielinās, aprēķiniem izmanto mazāko nolasījumu; 5.7. kopējais žāvēšanas laiks nepārsniedz četras stundas; 5.8. darbības, kas minētas šā pielikuma 5.3., 5.4., 5.5., 5.6. un 5.7. apakšpunktā, veic uzreiz pēc parauga iepakojuma atvēršanas. 6. Rezultātu izteikšana: 6.1. masas zudumu aprēķina procentos no parauga masas, izmantojot šādu formulu:
m0 – parauga masa pirms žāvēšanas (gramos); m1 – parauga masa pēc žāvēšanas (gramos); 6.2. atkārtojamība: atšķirība starp diviem vienādos apstākļos viena analītiķa iegūtiem rezultātiem, kas noteikti paralēli vai secīgi vienam un tam pašam paraugam, nedrīkst pārsniegt 0,02 g uz 100 g parauga. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs
1. Izmantojot sausnas satura noteikšanas metodi, nosaka sausnas saturu šādiem cukura veidiem: 1.1. glikozes sīrupam; 1.2. sausajam glikozes sīrupam; 1.3. dekstrozes monohidrātam; 1.4. bezūdens dekstrozei. 2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šo metodi, ir sausnas saturs. 3. Sausnu nosaka 70 ± 1 °C temperatūrā, izmantojot vakuuma žāvēšanas skapi, kurā spiediens nepārsniedz 3,3 kPa (34 mbar). Glikozes sīrupa vai sausā glikozes sīrupa paraugu pirms žāvēšanas sajauc ar ūdeni un diatomītu. 4. Par reaģentu izmanto diatomītu. Bihnera piltuvē ievieto diatomītu un attīra, atkārtoti skalojot ar atšķaidītu sālsskābi (1 ml koncentrētas skābes, kuras blīvums 20 °C temperatūrā ir 1,19 g/ml, izšķīdina vienā litrā ūdens). Apstrāde ir pabeigta, kad skalojamais ūdens uzrāda skābu reakciju. Skalo ar ūdeni, līdz filtrētā ūdens pH vērtība ir lielāka par četri. Žāvē vakuuma žāvēšanas skapī 103 ± 2 °C temperatūrā un glabā gaisnecaurlaidīgā traukā. 5. Iekārtas: 5.1. vakuuma žāvēšanas skapis – hermētisks, kontrolējams ar termostatu, aprīkots ar termometru un vakuuma manometru. Skapja modelis nodrošina karstuma ātru novadīšanu uz svēršanas traukiem, kas ir novietoti uz plauktiem; 5.2. gaisa žāvēšanas iekārta, kas sastāv no stikla caurules un ir pildīta ar svaigi aktivētu silikagelu vai līdzīgu žāvējošu vielu ar mitruma satura indikatoru. Šī caurule ir savienota ar gāzes attīrītājiem, kas satur koncentrētu sērskābi un ir savienoti ar gaisa ieeju vakuuma žāvēšanas skapī; 5.3. vakuuma sūknis, kas vakuuma žāvēšanas skapī nodrošina 3,3 kPa (34 mbar) vai zemāku spiedienu; 5.4. metāla svēršanas trauks ar plakanu dibenu, izturīgs saskarē ar paraugu, kā arī noteiktajos apstākļos, ar vismaz 100 mm diametru un vismaz 300 mm dziļš; 5.5. stikla irbulis noteiktā garumā, lai tas nevarētu pilnībā iekrist svēršanas traukā; 5.6. eksikators, kas satur svaigi aktivētu sausu silikagelu vai līdzīgu žāvējošu vielu ar ūdens satura indikatoru; 5.7. analītiskie svari ar precizitāti līdz 0,1 mg. 6. Procedūra: 6.1. metāla svēršanas traukā ar piemērotu stikla irbuli (5.5. apakšpunkts) ieber apmēram 30 g diatomīta (4. punkts). Visu ieliek vakuuma žāvēšanas skapī 70 ± 1 °C temperatūrā un samazina spiedienu līdz 3,3 kPa (34 mbar) vai mazāk. Žāvē vismaz piecas stundas. Skapī nodrošina nelielu gaisa plūsmu cauri gaisu žāvējošām iekārtām. Laiku pa laikam pārbauda spiedienu un, ja nepieciešams, to koriģē; 6.2. pakāpeniski palielina sausā gaisa pieplūdi un vakuuma žāvēšanas skapī atjauno atmosfēras spiedienu. Metāla svēršanas trauku ar stikla irbulīti nekavējoties ievieto eksikatorā (5.6. apakšpunkts), atdzesē un nosver; 6.3. uzmanīgi ar precizitāti līdz 1 mg iesver apmēram 10 g parauga 100 ml tilpuma vārglāzē; 6.4. paraugu atšķaida ar 10 ml silta ūdens un šķīdumu kvantitatīvi pārvieto metāla svēršanas traukā, izmantojot stikla irbulīti; 6.5. metāla svēršanas trauku ar paraugu un stikla irbulīti ievieto vakuuma žāvēšanas skapī un samazina spiedienu līdz 3,3 kPa (34 mbar) vai mazāk. Žāvē 70 ± 1 °C temperatūrā, ļaujot lēnai gaisa plūsmai plūst cauri skapim. Žāvēšana ilgst 20 stundas. Masas zudumiem jāparādās līdz pirmās dienas beigām. Vakuuma sūkni darbina iepriekš noteiktā spiedienā un ļauj lēnai, sausai gaisa strūklai ieplūst skapī tā, lai naktī saglabātu apmēram 3,3 kPa (34 mbar) vai zemāku spiedienu; 6.6. uzmanīgi palielina sausā gaisa ieplūdi vakuuma žāvēšanas skapī un atjauno atmosfēras spiedienu. Metāla svēršanas trauku un tā saturu nekavējoties ievieto eksikatorā. Ļauj atdzist un nosver ar precizitāti līdz 1 mg; 6.7. turpina šā pielikuma 6.5. apakšpunktā minēto darbību vēl četras stundas. Vakuuma žāvēšanas skapī atjauno atmosfēras spiedienu un nekavējoties ievieto trauku eksikatorā. Ļauj atdzist un nosver. Pārliecinās, vai sasniegta nemainīga masa. Tiek uzskatīts, ka nemainīga masa ir apmierinoša, ja starpība starp diviem viena un tā paša trauka svērumiem nepārsniedz 2 mg. Ja atšķirība ir lielāka, atkārto šajā apakšpunktā aprakstīto darbību; 6.8. sausnas noteikšanai bezūdens dekstrozes vai dekstrozes monohidrāta paraugos nav nepieciešams izmantot diatomītu un ūdeni. 7. Rezultātu izteikšana: 7.1. sausnas saturu izsaka procentos no parauga masas un aprēķina, izmantojot šādu formulu:
m0 – parauga sākotnējā masa (gramos); m1 – metāla svēršanas trauka, diatomīta, stikla irbulīša un parauga masa pēc žāvēšanas (gramos); m2 – sveramā trauka, diatomīta un stikla irbulīša masa (gramos); 7.2. atkārtojamība: atšķirība starp diviem vienādos apstākļos viena analītiķa iegūtiem rezultātiem, kas noteikti paralēli vai secīgi vienam un tam pašam paraugam, nedrīkst pārsniegt 0,12 g uz 100 g parauga. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs
1. Izmantojot kopējās sausnas noteikšanas metodi, nosaka sausnas saturu šādiem cukura veidiem: 1.1. cukura šķīdumam; 1.2. baltajam cukura šķīdumam; 1.3. invertcukura šķīdumam; 1.4. baltajam invertcukura šķīdumam; 1.5. invertcukura sīrupam; 1.6. baltajam invertcukura sīrupam. 2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šo metodi, ir sausnas saturs. 3. Parauga porcijas refrakcijas indekss tiek noteikts 20 °C temperatūrā un pārrēķināts sausnas saturā. Šā pielikuma tabulā ir norādīta koncentrācijas atkarība no refrakcijas indeksa. 4. Iekārtas: 4.1. refraktometrs ar precizitāti līdz četrām zīmēm aiz komata, aprīkots ar termometru un ūdens cirkulācijas sūkni, kas savienots ar termostatējamu ūdens vannu, kurā ūdens temperatūra tiek uzturēta 20 ± 0,5 °C; 4.2. gaismas avots – nātrija tvaika lampa. 5. Procedūra: 5.1. ja paraugā ir kristāli, paraugu atšķaida ar ūdeni attiecībā 1 : 1 (m/m); 5.2. parauga refrakcijas indeksu mēra ar refraktometru 20 °C temperatūrā. 6. Rezultātu izteikšana: 6.1. pēc refrakcijas indeksa nolasa sausnas saturu saharozes šķīdumam 20 °C temperatūrā un, izmantojot tabulu, rezultātu koriģē atbilstoši invertcukura klātbūtnei, tabulā iegūtajam rezultātam pieskaitot 0,022 par katru invertcukura vienu procentu, ko satur paraugs; 6.2. ja paraugs atšķaidīts ar ūdeni attiecībā 1 : 1 (m/m), nolasīto sausnas saturu reizina ar divi; 6.3. atkārtojamība: atšķirība starp diviem vienādos apstākļos viena analītiķa iegūtiem rezultātiem, kas noteikti, paralēli vai secīgi atšķaidot vienu un to pašu paraugu, nedrīkst pārsniegt 0,2 g sausnas uz 100 g parauga. Tabula Refrakcijas indekss (n) saharozes šķīdumam 20 °C temperatūrā
Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs
1. Izmantojot šo metodi, otrās šķiras baltajam cukuram nosaka reducējošo cukuru saturu, kas izteikts kā invertcukurs. 2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šo metodi, ir reducējošais cukurs, izteikts kā invertcukurs. 3. Parauga šķīdums, kas satur reducējošos cukurus, reducē vara (II) kompleksa šķīdumu. Reakcijas laikā radušos vara (I) oksīdu oksidē ar joda šķīduma pārākumu. Neizreaģējušā joda daudzumu nosaka, titrējot ar nātrija tiosulfāta standartšķīdumu. 4. Reaģenti: 4.1. vara (II) šķīdums (Millera (Müller) šķīdums): 4.1.1. 35 g vara (II) sulfāta pentahidrātu (CuSO4 × 5H2O) izšķīdina 400 ml karstā ūdenī, atdzesē; 4.1.2. 173 g nātrija-kālija tartrāta tetrahidrāta (Rochela vai Segneta sāli: (KNaC4H4O6 × 4H2O)) un 68 g bezūdens nātrija karbonāta izšķīdina 500 ml karstā ūdenī, atdzesē; 4.1.3. abus sagatavotos šķīdumus ielej viena litra mērkolbā un uzpilda ar ūdeni līdz viena litra atzīmei. Pievieno 2 g aktīvās ogles, samaisa, ļauj šķīdumam pāris stundu nostāties, tad filtrē to caur blīvu papīra vai membrānas filtru. Ja uzglabāšanas laikā parādās neliels daudzums vara (I) oksīda, šķīdums jāpārfiltrē atkārtoti; 4.2. etiķskābes šķīdums 5 mol/litrā; 4.3. joda šķīdums 0,01665 mol/litrā (t. i., 0,0333 N, 4,2258 g/litrā); 4.4. nātrija tiosulfāta šķīdums 0,0333 mol/litrā; 4.5. cietes šķīdums. Vienam litram vāroša ūdens pievieno maisījumu, kas sastāv no 5 g šķīstošās cietes, kas izšķīdināta 30 ml ūdens. Vāra trīs minūtes, atdzesē un, ja nepieciešams, par konservantu pievieno 10 mg dzīvsudraba (II) jodīda. 5. Iekārtas: 5.1. 300 ml koniska kolba, kalibrētas biretes un pipetes; 5.2. verdoša ūdens vanna. 6. Procedūra: 6.1. paraugu (10 g vai mazāk), kas satur ne vairāk par 30 mg invertcukura, iesver 300 ml koniskā kolbā un izšķīdina apmēram 100 ml ūdens: 6.1.1. ar pipeti pievieno 10 ml vara (II) šķīduma (4.1. apakšpunkts) kolbā, kurā atrodas parauga šķīdums. Kolbas saturu sakratot sajauc un precīzi uz 10 minūtēm ievieto verdoša ūdens vannā; 6.1.2. parauga šķīduma līmenis koniskajā kolbā ir vismaz par 20 mm zemāks nekā ūdens līmenis verdoša ūdens vannā. Pēc tam kolbu strauji atdzesē zem tekoša auksta ūdens strūklas. Dzesēšanas laikā šķīdumu nedrīkst maisīt, jo tad gaisā esošais skābeklis pāroksidēs vara (I) oksīda nogulsnes; 6.1.3. atdzesētajam paraugam ar pipeti lēnām, nemaisot pievieno 5 ml 5 mol/l etiķskābes un nekavējoties no biretes pievieno (20–40 ml) 0,01665 mol/l joda šķīduma; 6.1.4. maisa, lai izšķīdinātu vara nogulsnes. Joda pārpalikumu titrē ar 0,0333 mol/l nātrija tiosulfāta šķīduma, par indikatoru izmantojot cietes šķīdumu. Indikatoru pievieno titrēšanas beigās; 6.2. veic "tukšo" testu ar ūdeni, izmantojot ikvienu jaunu vara (II) šķīdumu. Titrēšanā izlietotais daudzums nepārsniedz 0,1 ml; 6.3. cukura šķīdumam veic pārbaudes testu bez karsēšanas. To nostādina istabas temperatūrā 10 minūtes, lai iespējamās klātesošās reducējošās aktīvās vielas, piemēram, sēra dioksīds, varētu izreaģēt. 7. Rezultātu izteikšana: 7.1. analīzes gaitā patērētā 0,01665 mol/l joda šķīduma tilpumu (ml) aprēķina, izmantojot šādu formulu: V = V1 – V2, kur V1 – 0,01665 mol/l joda šķīduma tilpums, kas ņemts vara oksīda nogulšņu izšķīdināšanai (ml); V2 – 0,0333 mol/l nātrija tiosulfāta šķīduma tilpums, kas patērēts joda pārākuma attitrēšanai (ml); 7.2. iegūto rezultātu precizē, atņemot: 7.2.1. ar ūdeni (VX) veiktajā tukšajā analīzē izmantoto joda šķīduma daudzumu (ml); 7.2.2. ar cukura šķīdumu veiktajā aukstajā (VA) analīzē izmantoto joda šķīduma daudzumu (ml); 7.2.3. 2,0 ml par katru 10 saharozes gramu izmantotajā alikvota daļā vai proporcionālu daudzumu, ja paraugā ir mazāk par 10 gramiem saharozes. Saharozes korekciju (Vg) rēķina uz katriem 10 g saharozes, ko satur 2 ml paraugs. Ja parauga porcija satur mazāk vai vairāk par 10 g saharozes, atņemamo tilpumu proporcionāli pārrēķina V1 – VX – VA – VS. Pēc veiktajām korekcijām katrs reaģējušā joda šķīduma mililitrs atbilst 1 mg invertcukura. Invertcukura saturu paraugā aprēķina procentos, izmantojot šādu formulu:
V1 – joda šķīduma tilpums pēc precizēšanas (mililitros); m0 – parauga masa (gramos); 7.3. atkārtojamība: atšķirība starp diviem vienādos apstākļos viena analītiķa iegūtiem rezultātiem, kas noteikti paralēli vai secīgi vienam un tam pašam paraugam, nedrīkst pārsniegt 0,02 g uz 100 g parauga. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs
Reducējošo cukuru noteikšana, izsakot to saturu kā invertcukuru (Naita un Allena (Knight and Allen) metode)
1. Izmantojot šo metodi, reducējošo cukuru saturu, kas izteikts kā invertcukurs, nosaka šādiem cukura veidiem: 1.1. baltajam cukuram; 1.2. augstākā labuma baltajam cukuram. 2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šo metodi, ir reducējošais cukurs, izteikts kā invertcukurs. 3. Vara (II) reaģentu pievieno parauga šķīdumam un reducēto un nereducēto daļu attitrē ar EDTA (dinātrija sāls) šķīdumu. 4. Reaģenti: 4.1. etilēndiamīntetraetiķskābes šķīdums (dinātrija sāls) (EDTA). 0,0025 mol/l : 0,930 g EDTA izšķīdina ūdenī un uzpilda līdz vienam litram; 4.2. mureksīda indikatora šķīdums: 0,25 g mureksīda sajauc ar 50 ml ūdens un tam pievieno 20 ml metilēnzilā ūdens šķīduma (0,2 g/100 ml); 4.3. bāziskais vara reaģents: 25 g bezūdens nātrija karbonāta un 25 g kālija–nātrija tartrāta tetrahidrāta izšķīdina apmēram 600 ml ūdens, kas satur 40 ml 1 mol/l nātrija hidroksīda. Apmēram 100 ml ūdens izšķīdina 6,0 g vara (II) sulfāta pentahidrāta (CuSO4 × 5H2O) un pievieno tartrāta šķīdumam. Atšķaida ar ūdeni līdz vienam litram. Šķīdums derīgs vienu nedēļu; 4.4. standarta invertcukura šķīdums: mērkolbā ar tilpumu 250 ml apmēram 120 ml ūdens izšķīdina 23,750 g tīras saharozes, pievieno 9 ml sālsskābes (blīvums – 1,16 g/ml) un astoņas dienas nostādina istabas temperatūrā. Pēc tam šķīdumu atšķaida līdz 250 ml ar ūdeni un ar saharimetru vai polarimetru, mērot 200 mm kivetē, pārbauda, vai hidrolīze ir beigusies. Saharimetra rādījumiem jābūt mīnus 11,80 ± 0,05 °S. 200 ml šā šķīduma ar pipeti pārnes divu litru mērkolbā. Atšķaida ar ūdeni un maisot pievieno 71,4 ml 1 mol/l NaOH, kurā ir izšķīdināti 4 g benzoskābes. Pēc tam atšķaida ar ūdeni līdz 2000 ml. Invertcukura koncentrācija iegūtajā šķīdumā ir 1 g/100 ml (1 %). Sagatavotā šķīduma pH aptuveni ir 3. Šo koncentrēto šķīdumu atšķaida tieši pirms lietošanas; 4.5. tīra saharoze: tīras saharozes paraugs, kurā invertcukura saturs nav lielāks par 0,001 g/100 g. 5. Iekārtas: 5.1. 150 × 20 mm mēģenes; 5.2. balts porcelāna trauks; 5.3. analītiskie svari ar precizitāti līdz 0,1 mg. 6. Procedūra: 6.1. mēģenē ielej 5 ml auksta ūdens un tajā izšķīdina 5 g cukura parauga. Pievieno 2,0 ml vara reaģenta un samaisa. Mēģeni uz piecām minūtēm iegremdē verdoša ūdens vannā un pēc tam atdzesē aukstā ūdenī; 6.2. kvantitatīvi pārnes šķīdumu no mēģenes uz balto porcelāna trauku, izmanto pēc iespējas mazāk ūdens, pievieno trīs pilienus indikatora un titrē ar EDTA šķīdumu. V0 ir titrēšanā izlietotais EDTA šķīdums mililitros. Tieši pirms beigu punkta šķīduma krāsa mainās no zaļas uz pelēku, un beigu punktā iegūst purpura krāsu. Purpura krāsa lēnām pazūd, jo vara (I) oksīds oksidējas par vara (II) oksīdu tādā ātrumā, kas ir atkarīgs no reducētā vara koncentrācijas. Titrēšanas beigu punktu sasniedz ātri; 6.3. izveido kalibrēšanas līkni, atbilstoši atšķaidītu noteiktu invertcukura daudzumu pievieno 5 g tīras saharozes un pievieno aukstu ūdeni tik daudz, lai kopā būtu 5 ml šķīduma (piemēram, 0,5 ml invertcukura šķīduma + 4,5 ml ūdens). Uzzīmē kalibrēšanas grafiku vai aprēķina taisnes vienādojumu, kur titranta patēriņš ir funkcija no invertcukura koncentrācijas (%). Iegūtais grafiks ir taisna līnija, kas atbilst 0,001–0,019 g invertcukura uz 100 g parauga. 7. Rezultātu izteikšana: 7.1. uz kalibrēšanas līknes nolasa invertcukura procentus, kas atbilst EDTA vērtībai V0 ml, kas noteikta, analizējot paraugu; 7.2. ja paredzams, ka koncentrācija paraugā pārsniegs 0,017 g invertcukura uz 100 g parauga, tad parauga daudzumu, kas ņemts procedūrā, atbilstoši samazina, bet analīzes paraugu papildina ar tīru saharozi līdz 5 g; 7.3. atkārtojamība: atšķirība starp diviem vienādos apstākļos viena analītiķa iegūtiem rezultātiem, kas noteikti paralēli vai secīgi vienam un tam pašam paraugam, nedrīkst pārsniegt 0,005 g uz 100 g parauga. 8. Lai pārvērstu °S polarimetriskos grādos, dala ar 2,889 (200 mm kivete; gaismas avots ir nātrija tvaika lampa; iekārta atrodas telpā, kurā var uzturēt temperatūru tuvu 20 °C). Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs
Reducējošo cukuru noteikšana, izsakot to saturu kā invertcukuru vai dekstrozes ekvivalentu (Luff-Schoorl metode)
1. Izmantojot šo metodi, nosaka: 1.1. reducējošo cukuru saturu, kas izteikts kā invertcukurs, – cukura šķīdumam, baltajam cukura šķīdumam, invertcukura šķīdumam, baltajam invertcukura šķīdumam, invertcukura sīrupam un baltajam invertcukura sīrupam; 1.2. reducējošo cukuru saturu, kas izteikts un aprēķināts (no sausnas) kā dekstrozes ekvivalents, – glikozes sīrupam un sausajam glikozes sīrupam; 1.3. reducējošo cukuru saturu, kas izteikts kā D-glikoze, – dekstrozes monohidrātam un bezūdens dekstrozei. 2. Reducējošie cukuri, kas izteikti kā invertcukurs, D-glikoze vai dekstrozes ekvivalents, ir reducējošo cukuru saturs, kas izteikts vai aprēķināts kā invertcukurs, D-glikoze vai dekstrozes ekvivalents un kas noteikts, izmantojot šo metodi. 3. Reducējošos cukurus paraugā (ja nepieciešams – dzidrinātā) karsē līdz viršanas punktam noteiktos apstākļos ar vara (II) šķīdumu, kas daļēji ir reducēts līdz varam (I). Vara (II) pārpalikumu vēlāk nosaka jodometriski. 4. Reaģenti: 4.1. Karrēza šķīdums I: ūdenī izšķīdina 21,95 g cinka acetāta dihidrāta (Zn(CH3COO)2 x 2H2O) vai 24 g cinka acetāta trihidrāta (Zn(CH2COO)2 x 3H2O) un 3 ml ledus etiķskābes un atšķaida līdz 100 ml ar ūdeni; 4.2. Karrēza šķīdums II: ūdenī izšķīdina 10,6 g kālija heksacianoferrāta (II) trihidrātu (K4(Fe(CN)6) x 3H2O) un atšķaida līdz 100 ml ar ūdeni; 4.3. Luff-Schoorl reaģents. Sagatavo šādus šķīdumus: 4.3.1. vara (II) sulfāta šķīdums: 100 ml ūdens izšķīdina 25 g vara (II) sulfāta pentahidrātu (CuSO4 x 5H2O), kas nesatur dzelzi; 4.3.2. citronskābes šķīdums: 50 ml ūdens izšķīdina 50 g citronskābes monohidrāta (C6H8O7 x H2O); 4.3.3. nātrija karbonāta šķīdums: apmēram 300 ml silta ūdens izšķīdina 143,8 g bezūdens nātrija karbonāta un atdzesē; 4.3.4. viena litra mērkolbā uzmanīgi ielej nātrija karbonāta šķīdumu un, to maisot, pievieno citronskābes šķīdumu. Maisa, līdz beidz izdalīties gāze, pēc tam pievieno vara (II) sulfāta šķīdumu un atšķaida līdz vienam litram ar ūdeni. Šķīdumu nostādina līdz nākamajai dienai, pēc tam, ja nepieciešams, nofiltrē. Nosaka reaģenta molaritāti, kā aprakstīts šā pielikuma 6.1. apakšpunktā (Cu 0,1 mol/l; Na2CO3 1 mol/l); 4.4. nātrija tiosulfāta šķīdums 0,1 mol/l; 4.5. cietes šķīdums: vienam litram vāroša ūdens pievieno maisījumu, ko gatavo, izšķīdinot 5 g šķīstošās cietes 30 ml ūdens. Vāra trīs minūtes, atdzesē, ja nepieciešams, pievieno konservantu – 10 mg dzīvsudraba (II) jodīda; 4.6. sērskābes šķīdums 3 mol/l; 4.7. kālija jodīda 30 % šķīdums (m/v); 4.8. pumeka (pemzas) skaidiņas – novāra sālsskābē, skābes atliekas nomazgā ar ūdeni un izžāvē; 4.9. izopentanols; 4.10. nātrija hidroksīds 0,1 mol/l; 4.11. sērskābes šķīdums 0,1 mol/l; 4.12. fenolftaleīna 1 % (m/v) šķīdums spirtā. 5. Iekārtas: 5.1. 300 ml koniska kolba ar atteces dzesinātāju; 5.2. hronometrs. 6. Procedūra: 6.1. Luff-Schoorl reaģenta standartizēšana: 6.1.1. 25 ml Luff-Schoorl reaģenta pievieno 3 g kālija jodīda un 25 ml 3 mol/l sērskābes. Titrē ar 0,1 mol/l nātrija tiosulfāta šķīdumu, titrēšanas beigās par indikatoru pievieno cieti. Ja titranta patēriņš ir mazāks par 25 ml, gatavo svaigu reaģentu; 6.1.2. 100 ml mērkolbā ar pipeti pārnes 10 ml reaģenta un atšķaida ar ūdeni līdz zīmei. Koniskā kolbā ar pipeti pārnes 25 ml 0,1 mol/l sālsskābes šķīduma, tam pievieno 10 ml atšķaidītā reaģenta, samaisa un vienu stundu silda verdoša ūdens vannā. Atdzesē, pievieno svaigi novārītu ūdeni līdz sākuma tilpumam un titrē ar 0,1 mol/l nātrija hidroksīda šķīduma, par indikatoru izmantojot fenolftaleīnu. Titranta patēriņam jābūt starp 5,5 un 6,5 ml; 6.1.3. 10 ml atšķaidītā reaģenta titrē ar 0,1 mol/l sālsskābes, par indikatoru izmantojot fenolftaleīnu. Beigu punktu raksturo violetās krāsas izzušana. Izmantotās 0,1 mol/l sālsskābes tilpumam jābūt starp 6,0 un 7,5 ml; 6.1.4. Luff-Schoorl reaģenta pH līmenim 20 °C temperatūrā jābūt starp 9,3 un 9,4; 6.2. šķīduma gatavošana: 6.2.1. precīzi iesver 5 g parauga (ar precizitāti līdz 1 mg) un kvantitatīvi, izmantojot 200 ml ūdens, pārnes 250 ml mērkolbā. Ja nepieciešams, dzidrina, pievienojot 5 ml Karrēza šķīduma I un pēc tam 5 ml Karrēza šķīduma II. Pēc katras reaģenta pievienošanas šķīdumu samaisa. Atšķaida ar ūdeni līdz 250 ml un labi samaisa. Ja nepieciešams, nofiltrē; 6.2.2. atšķaida šķīdumu tā, lai 25 ml šķīduma saturētu ne mazāk par 15 mg un ne vairāk par 60 mg reducējoša cukura, kas izteikts kā glikoze; 6.3. titrēšana pēc Luff-Schoorl metodes: 300 ml koniskajā kolbā ar pipeti pārnes 25 ml Luff-Schoorl reaģenta. Tam pievieno 25 ml cukura šķīduma un pievieno divas pumeka skaidiņas. Koniskajai kolbai uzliek atteces dzesinātāju un iekārtu nekavējoties novieto uz speciāla sieta virs karsēšanas ierīces, piemēram, Bunzena (Bunsen) degļa liesmas. Sietā jāizgriež tik liels caurums, cik liela ir kolbas pamatne. Šķidrumu apmēram 2 minūšu laikā uzkarsē līdz viršanas temperatūrai un vāra uz lēnas uguns 10 minūtes. Šķidrumu strauji atdzesē aukstā ūdenī un pēc 5 minūtēm titrē šādi: pievieno 10 ml kālija jodīda šķīduma, tad nekavējoties uzmanīgi pievieno (izdalās CO2) 25 ml 3 mol/l sērskābes. Titrē ar 0,1 mol/l nātrija tiosulfāta šķīduma, līdz šķīdums ir gandrīz bezkrāsains, tad pievieno indikatoru – pāris mililitru cietes šķīduma – un turpina titrēšanu, līdz zilā krāsa izzūd (Va). Veic kontroles titrējumu, cukura šķīduma vietā izmantojot 25 ml ūdens (Vk). 7. Rezultātu izteikšana: 7.1. izmantojot šā pielikuma tabulu, nosaka (ja nepieciešams, interpolējot) glikozes vai invertcukura masu (mg), kura atbilst starpībai starp diviem titrēšanas nolasījumiem, ko izsaka kā 0,1 mol/l nātrija tiosulfāta (ml). Rezultātu izsaka kā invertcukuru vai D-glikozi procentos no sausnas (m/m); 7.2. atkārtojamība: atšķirība starp diviem vienādos apstākļos viena analītiķa iegūtiem rezultātiem, kas noteikti paralēli vai secīgi vienam un tam pašam paraugam, nedrīkst pārsniegt 0,2 ml. 8. Lai samazinātu putošanu, pirms skābināšanas ar sērskābi var pievienot nelielu daudzumu izopentanola. Tabula
Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs
Reducējošo cukuru noteikšana, izsakot to saturu kā invertcukuru (Leina un Eynon konstanto tilpumu modifikācija)
1. Izmantojot šo metodi, reducējošo cukuru saturu, kas izteikts kā invertcukurs, nosaka šādiem cukura veidiem: 1.1. cukura šķīdumam; 1.2. baltajam cukura šķīdumam; 1.3. invertcukura šķīdumam; 1.4. baltajam invertcukura šķīdumam; 1.5. invertcukura sīrupam; 1.6. baltajam invertcukura sīrupam. 2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šo metodi, ir reducējošais cukurs, izteikts kā invertcukurs. 3. Parauga šķīdumu titrē viršanas temperatūrā attiecībā pret norādītu Fēlinga (Fehling) šķīduma tilpumu, par iekšējo indikatoru izmantojot metilēnzilo. 4. Reaģenti: 4.1. Fēlinga šķīdums: 4.1.1. A šķīdums: izšķīdina 69,3 g vara (II) sulfāta pentahidrāta (CuSO4 × 5H2O) ūdenī un papildina līdz 1000 ml ar ūdeni; 4.1.2. B šķīdums: izšķīdina 346 g nātrija kālija tatrāta tetrahidrāta (KNaC4H4O6 × 4H2O) un 100 g nātrija hidroksīda ūdenī un papildina ar ūdeni līdz 1000 ml. Dzidro šķīdumu dekantē no nogulsnēm, kas laiku pa laikam var rasties; 4.2. šķīdumus, kas minēti šā pielikuma 4.1.1. un 4.1.2. apakšpunktā, glabā tumšās stikla pudelēs; 4.3. nātrija hidroksīda šķīdums 1 mol/l; 4.4. invertcukura standartšķīdums: izšķīdina 23,750 g tīras saharozes apmēram 120 ml ūdens 250 ml mērkolbā. Pievieno 9 ml sālsskābes (blīvums – 1,16 g/ml), samaisa un astoņas dienas nostādina istabas temperatūrā. Pēc tam šķīdumu atšķaida līdz 250 ml ar ūdeni un ar saharimetru vai polarimetru, mērot 200 mm kivetē, pārbauda, vai hidrolīze ir beigusies. Saharimetra rādījumiem jābūt mīnus 11,80 ± 0,05 °S. 200 ml šā šķīduma ar pipeti pārnes 2000 ml mērkolbā. Atšķaida ar ūdeni un maisot pievieno 71,4 ml 1 mol/l NaOH, kurā ir izšķīdināti 4 g benzoskābes. Pēc tam atšķaida ar ūdeni līdz 2000 ml, lai iegūtu invertcukura koncentrāciju šķīdumā 1 g/100 ml. Sagatavotā šķīduma pH līmenis ir aptuveni 3. Šo stabilo pamatšķīdumu atšķaida tieši pirms lietošanas. Lai pagatavotu invertcukura šķīdumu ar koncentrāciju 0,25 g/100 ml, piepilda 250 ml mērkolbu ar bāzes šķīdumu (1 g/100 ml) 20 °C temperatūrā. Šo šķīdumu ieskalo 1000 ml mērkolbā un atšķaida ar ūdeni līdz zīmei (20 °C); 4.5. metilēnzilā šķīdums 1g/100 ml. 5. Iekārtas: 5.1. 500 ml termoizturīgas kolbas ar šauru kaklu; 5.2. 50 ml birete ar iedaļas vērtību 0,05 ml; 5.3. 20, 25 un 50 ml mērpipetes; 5.4. 250, 1000 un 2000 ml mērkolbas; 5.5. karsēšanas ierīce, ar kuru var nodrošināt viršanu šā pielikuma 6.1. apakšpunktā aprakstītajos apstākļos, lai novērotu beigu punkta krāsas maiņu, nenoņemot kolbu no siltuma avota; 5.6. hronometrs ar precizitāti līdz vienai sekundei. 6. Procedūra: 6.1. Fēlinga šķīduma standartizēšana: 6.1.1. tīrā, sausā kolbā ar mērpipeti pārnes 50 ml B šķīduma, pēc tam pievieno 50 ml A šķīduma un labi samaisa; 6.1.2. izskalo un piepilda bireti ar 0,25 % (0,25 g/100 ml) invertcukura standartšķīdumu; 6.1.3. 500 ml kolbā ar mērpipeti pārnes 20 ml alikvoto daļu no sajauktā A un B šķīduma, pievieno 15 ml ūdens. No biretes pielej 39 ml invertcukura šķīduma, pievieno nelielu daudzumu pumeka granulu un kolbas saturu sajauc, viegli kratot; 6.1.4. uzkarsē kolbas saturu līdz viršanai un vāra precīzi divas minūtes. Kolbu nedrīkst noņemt no karsēšanas ierīces visu procesa laiku, kā arī uzrauga, lai vārīšanās būtu nepārtraukta. Pēc divu minūšu vārīšanas pievieno 3–4 pilienus metilēnzilā šķīduma. Šķīdumam jābūt izteikti zilā krāsā; 6.1.5. turpina standartizēšanu. No biretes nelielās porcijās pievieno invertcukura standartšķīdumu: sākumā 0,2 ml, pēc tam 0,1 ml un beigās atsevišķus pilienus, līdz tiek sasniegts titrēšanas beigu punkts. To parāda metilēnzilā zilās krāsas izzušana. Šķīdums pēc tam kļūst sārts, to rada vara (I) oksīda suspensija; 6.1.6. titrēšanas beigu punktu sasniedz trešās minūtes beigās, skaitot no brīža, kad šķīdums sācis vārīties. Titranta patēriņam titrēšanas beigās V0 jābūt starp 39,0 un 41,0 ml. Ja V0 neiekļaujas šajās robežās, koriģē vara koncentrāciju Fēlinga šķīdumā A un atkārto standartizēšanas procesu; 6.2. parauga šķīdumu gatavošana: parauga šķīduma koncentrācijai jābūt tādai, lai 100 ml saturētu 250 līdz 400 mg invertcukura; 6.3. priekšmēģinājums: 6.3.1. veic priekšmēģinājumu, lai noteiktu nepieciešamo pievienojamā ūdens daudzumu. To pievieno 20 ml A un B šķīdumu maisījumam, lai pēc titrēšanas šķīduma kopējais tilpums būtu 75 ml. Darbu veic tāpat, kā aprakstīts šā pielikuma 6.1.4. apakšpunktā, vienīgi invertcukura standartšķīduma vietā titrēšanai izmanto parauga šķīdumu, t. i., no biretes kolbā ielej 25 ml parauga šķīduma. Pievieno 15 ml ūdens un ļauj šķīdumam vārīties 2 minūtes, tad titrē līdz beigu punkta sasniegšanai, kā aprakstīts šā pielikuma 6.1.5. apakšpunktā; 6.3.2. ja pēc metilēnzilā šķīduma pievienošanas uzreiz parādās sarkanā krāsa, parauga šķīdums ir pārāk koncentrēts. Tādā gadījumā tests ir jāatkārto, izmantojot mazāk koncentrētu parauga šķīdumu. Ja sārtās krāsas sasniegšanai ir nepieciešams vairāk nekā 50 ml parauga šķīduma, tad izmanto koncentrētāku parauga šķīdumu. Aprēķina ūdens daudzumu, ko pievieno analīzei, no 75 ml atņemot sajauktā Fēlinga šķīduma 20 ml un titrēšanā patērēto parauga šķīduma daudzumu; 6.4. parauga šķīduma beigu analīze: 6.4.1. kolbā ar mērpipeti pievieno 20 ml Fēlinga šķīduma un ūdens daudzumu, kas noteikts saskaņā ar šā pielikuma 6.3. apakšpunktu; 6.4.2. no biretes pievieno tādu parauga šķīduma daudzumu, kas ir par 1 ml mazāks nekā šā pielikuma 6.3. apakšpunktā noteiktais parauga šķīduma daudzums. Pievieno vārķermeņus, samaisa, vāra un titrē kā iepriekš (6.3. apakšpunkts). Titrēšanas beigu punktu (V–1) sasniedz vienas minūtes laikā no metilēnzilā šķīduma pievienošanas. 7. Rezultātu izteikšana: 7.1. reducējošo cukuru saturu, izteiktu kā invertcukuru paraugā, aprēķina procentos pēc šādas formulas:
C0 – parauga šķīduma koncentrācija (g/100 ml); V0 – invertcukura standartšķīduma tilpums, kas patērēts standartizēšanas titrēšanā (mililitros); V1 – parauga šķīduma tilpums, kas patērēts precīzajā titrēšanā (mililitros); f – korekcijas faktors, lai ņemtu vēra saharozes koncentrāciju parauga šķīdumā. Tā vērtības norādītas šā pielikuma tabulā. Tabula
Korekcijas dažādiem saharozes saturiem parauga šķīdumā var rēķināt pēc tabulas ar interpolāciju. Aptuvenu saharozes koncentrāciju var noteikt, atņemot no kopējās sausās vielas koncentrācijas izšķīdinātu sausās vielas koncentrāciju, kas izteikta kā invertcukurs (noteikta, izmantojot šo metodi un pieņemot, ka f = 1,0). Kopējo sausās vielas koncentrāciju izsaka kā saharozi, ko iegūst no šķīduma refraktīvā indeksa, izmantojot sausnas noteikšanas metodi (3. pielikums); 7.2. atkārtojamība: atšķirība starp diviem vienādos apstākļos viena analītiķa iegūtiem rezultātiem, kas noteikti paralēli vai secīgi vienam un tam pašam paraugam, nedrīkst pārsniegt 1,0 %. 8. Lai konvertētu °S polarimetriskos grādos, dala ar 2,889 (200 mm kivete; gaismas avots ir nātrija tvaika lampa; iekārta atrodas telpā, kurā var uzturēt temperatūru tuvu 20 °C). Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs
1. Izmantojot šo metodi, nosaka dekstrozes ekvivalentu šādiem cukura veidiem: 1.1. glikozes sīrupam; 1.2. sausajam glikozes sīrupam; 1.3. dekstrozes monohidrātam; 1.4. bezūdens dekstrozei. 2. Dekstrozes ekvivalents ir reducēšanas spēja, kas aprēķināta procentos no parauga sausnas masas. Reducēšanas spēja ir reducējošo cukuru saturs, kas izteikta kā bezūdens dekstroze (D-glikoze), aprēķināta procentos no parauga masas un noteikta, izmantojot šo metodi. 3. Ar parauga šķīdumu titrē noteiktu daudzumu Fēlinga šķīduma maisījumu stingri noteiktos apstākļos viršanas temperatūrā, par indikatoru izmantojot metilēnzilo. 4. Reaģenti: 4.1. Fēlinga šķīdums: 4.1.1. A šķīdums – izšķīdina 69,3 g vara (II) sulfāta pentahidrāta (CuS04 × 5H2O) ūdenī un uzpilda mērkolbu līdz 1000 ml; 4.1.2. B šķīdums – ūdenī izšķīdina 346 g nātrija kālija tatrāta tetrahidrāta (KNaC4H406 × 4H2O) un 100 g nātrija hidroksīda. Mērkolbu uzpilda līdz 1000 ml tilpumam. Dzidro šķīdumu dekantē no nogulsnēm, kas laiku pa laikam var rasties; 4.2. šā pielikuma 4.1.1. un 4.1.2. apakšpunktā minētos šķīdumus uzglabā tumšās stikla pudelēs; 4.3. jauktā Fēlinga šķīduma gatavošana: tīrā, sausā kolbā ar mērpipeti pārnes 50 ml B šķīduma un pēc tam 50 ml A šķīduma un labi samaisa; 4.4. jaukto Fēlinga šķīdumu nedrīkst uzglabāt, to katru dienu gatavo svaigu un standartizē; 4.5. bezūdens dekstroze (D-glikoze) C6H12O6 – šo reaģentu pirms lietošanas četras stundas žāvē vakuuma žāvēšanas skapī 100 ± 1 °C temperatūrā ar spiedienu aptuveni 10 kPa (103 mbar); 4.6. standarta dekstrozes šķīdums 0,600 g/100 ml. Ar precizitāti līdz 0,1 mg nosver 0,6 g bezūdens dekstrozes, izšķīdina ūdenī, šķīdumu kvantitatīvi pārnes 100 ml mērkolbā, līdz zīmei atšķaida ar ūdeni un samaisa. Šo šķīdumu gatavo no jauna katrai lietošanas dienai; 4.7. metilēnzilā šķīdums, 0,1 g metilēnzilā izšķīdina 100 ml ūdens. 5. Iekārtas: 5.1. 250 ml termoizturīga kolba ar šauru kaklu; 5.2. 50 ml birete ar iedaļas vērtību 0,05 ml; 5.3. 25 un 50 ml mērpipetes; 5.4. 100 un 500 ml mērkolbas; 5.5. karsēšanas ierīce, ar kuru var nodrošināt viršanu šā pielikuma 6.1. apakšpunktā aprakstītajos apstākļos, kas ļauj vērot beigu punkta krāsas maiņu, nenoņemot kolbu no siltuma avota; 5.6. hronometrs ar precizitāti līdz vienai sekundei. 6. Procedūra: 6.1. Fēlinga šķīduma standartizēšana: 6.1.1. tīrā, sausā kolbā ar pipeti iepilina 25 ml Fēlinga šķīduma; 6.1.2. bireti piepilda ar standarta dekstrozes šķīdumu un menisku nostāda uz nulli; 6.1.3. kolbā no biretes ielej 18 ml standarta dekstrozes šķīduma un kolbu sakrata, lai sajauktu saturu; 6.1.4. kolbu novieto uz karsēšanas ierīces, kas iepriekš noregulēta tā, lai viršana sāktos pēc 120 ± 15 sekundēm. Karsēšanas ierīci titrēšanas laikā neregulē (1. piezīme); 6.1.5. kad sākas viršana, ieslēdz hronometru; 6.1.6. kolbas saturu vāra 120 sekundes, laiku kontrolē ar hronometru. Vārīšanas perioda beigās pievieno 1 ml metilēnzilā šķīduma; 6.1.7. pēc 120 sekundēm, kad vārīšana pabeigta, kolbā no biretes sāk pievienot dekstrozes standarta šķīdumu pa 0,5 ml porcijām līdz metilēnzilā zilās krāsas izzušanai (2. un 3. piezīme). Atzīmē kopējo pievienotā dekstrozes standarta šķīduma tilpumu, ieskaitot priekšpēdējo 0,5 ml porciju (X ml); 6.1.8. atkārto šā pielikuma 6.1.1. un 6.1.2. apakšpunktā minētās darbības; 6.1.9. kolbā no biretes ielej tādu standarta dekstrozes šķīduma tilpumu, kas atbilst X mīnus 0,3 ml; 6.1.10. atkārto šā pielikuma 6.1.4., 6.1.5. un 6.1.6. apakšpunktā minētās darbības; 6.1.11. pēc 120 sekundēm, kad vārīšana pabeigta (pēc hronometra), kolbā no biretes sāk pievienot dekstrozes standarta šķīdumu: sākumā pa 0,2 ml lielām porcijām, bet beigās pa pilienam līdz metilēnzilā zilās krāsas izzušanai. Tuvojoties beigu punktam, laika intervālam starp dekstrozes standarta šķīduma porciju pievienošanu jābūt 10–15 sekundēm. Pakāpeniskā pievienošana jāveic 60 sekunžu laikā, lai kopējais vārīšanas laiks nepārsniegtu 180 sekundes. Lai to sasniegtu, var būt nepieciešama trešā titrēšana, kuras sākumā pievienotais dekstrozes standarta šķīdums ir nedaudz lielāks; 6.1.12. atzīmē pēdējā titrēšanā izmantotā dekstrozes standarta šķīduma tilpumu (V0 ml) (4. piezīme); 6.1.13. dekstrozes standarta šķīduma (4.3. apakšpunkts) patēriņš (V0) ir starp 19,0 un 21,0 ml. Ja V0 neiekļaujas šajās robežās, koriģē Fēlinga A šķīduma koncentrāciju un atkārto standartizēšanas procesu; 6.1.14. sajauktā Fēlinga šķīduma ikdienas standartizēšanai, ja V0 ir precīzi zināms, nepieciešama tikai viena titrēšana, sākumā pievienojot V0 mīnus 0,5 ml dekstrozes standarta šķīduma; Piezīmes. 1. Tas nodrošina, ka, sasniedzot viršanu, notiek ūdens iztvaikošana, kas turpinās visu titrēšanas laiku, tādējādi pasargājot no gaisa iekļūšanas kolbā, kas radītu tās satura oksidēšanos. 2. Metilēnzilā krāsas izzušana vislabāk ir redzama, skatoties titrēšanas kolbas augšējā slānī un meniskā, jo tajā nebūs sarkanā vara (I) oksīda nogulšņu. Krāsas izzušana vislabāk ir redzama netiešā apgaismojumā. To palīdzēs saskatīt arī balts ekrāns aiz titrēšanas kolbas. 3. Analīzes gaitā bireti pēc iespējas vajadzētu pasargāt no sasilšanas. 4. Vienmēr ņem vērā personisko faktoru. Katrs dalībnieks pats veic standartizēšanas titrēšanu un aprēķinos (7.1. apakšpunkts) izmanto pats savu V0 vērtību; 6.2. parauga priekšmēģinājums. Ja parauga reducēšanas spēja zināma aptuveni, ir nepieciešams priekšmēģinājums, lai aprēķinātu pievienojamo parauga masu. Šo pārbaudi veic šādi: 6.2.1. gatavo 2 % parauga šķīdumu (m/V) ar noteiktu vērtību Z; 6.2.2. noteikšanu veic saskaņā ar šā pielikuma 6.1.2. apakšpunktu un standarta dekstrozes vietā izmanto parauga šķīdumu; 6.2.3. veic šā pielikuma 6.1.1. apakšpunktā minēto darbību; 6.2.4. veic šā pielikuma 6.1.3. apakšpunktā minēto darbību un standarta dekstrozes 18 ml vietā izmanto 10 ml parauga šķīduma; 6.2.5. veic šā pielikuma 6.1.4. apakšpunktā minēto darbību; 6.2.6. uzkarsē kolbas saturu līdz viršanai. Pievieno 1 ml metilēnzilā šķīduma; 6.2.7. tiklīdz paraugs sāk vārīties, ieslēdz hronometru un sāk pievienot parauga šķīdumu no biretes pa 1,0 ml porcijām, ievērojot apmēram 10 sekunžu intervālu, līdz metilēnzilā krāsa izzūd. Atzīmē izlietoto pievienotā parauga šķīduma tilpumu, ieskaitot priekšpēdējo porciju (Y, ml); 6.2.8. Y nedrīkst pārsniegt 50 ml. Ja tas lielāks par 50 ml, samazina parauga koncentrāciju un atkārto titrēšanu; 6.2.9. gatavotā parauga aptuveno reducēšanas spēju nosaka procentos no masas, izmantojot šādu formulu:
6.3. analizējamais paraugs. Iesver paraugu ar precizitāti līdz 0,1 mg, lai iesvērtais daudzums saturētu 2,85 līdz 3,15 g reducējošā cukura, kas izteikts kā bezūdens dekstroze (D-glikoze). Iesvērtā daudzuma aprēķinam izmanto aptuveno reducēšanas spējas lielumu vai skaitli, kas iegūts saskaņā ar šā pielikuma 6.2.9. apakšpunktu; 6.4. analizējamais šķīdums. Analizējamo porciju izšķīdina ūdenī un kolbā uzpilda līdz 500 ml; 6.5. noteikšana: 6.5.1. veic šā pielikuma 6.1.1. apakšpunktā minēto darbību; 6.5.2. piepilda bireti ar parauga šķīdumu un menisku noregulē uz nulli; 6.5.3. no biretes kolbā ielej 18,5 ml analizējamā šķīduma un samaisa; 6.5.4. veic šā pielikuma 6.1.4. apakšpunktā minēto darbību; 6.5.5. veic šā pielikuma 6.1.5. apakšpunktā minēto darbību; 6.5.6. veic šā pielikuma 6.1.6. apakšpunktā minēto darbību; 6.5.7. veic šā pielikuma 6.1.7. apakšpunktā minēto darbību un standarta dekstrozes vietā izmanto analizējamo šķīdumu; 6.5.8. veic šā pielikuma 6.1.8. apakšpunktā minēto darbību; 6.5.9. veic šā pielikuma 6.1.9. apakšpunktā minēto darbību un standarta dekstrozes vietā izmanto analizējamo šķīdumu; 6.5.10. veic šā pielikuma 6.1.10. apakšpunktā minēto darbību; 6.5.11. veic šā pielikuma 6.1.11 apakšpunktā minēto darbību un standarta dekstrozes vietā izmanto analizējamo šķīdumu; 6.5.12. atzīmē pēdējā titrēšanā patērētā analizējamā šķīduma tilpumu (V1); 6.5.13. analizējamā šķīduma patēriņam V1 jābūt starp 19,0 un 21,0 ml. Ja V1 neiekļaujas šajās robežās, veic analizējamā šķīduma koncentrācijas korekciju un atkārto darbības, kas minētas šā pielikuma 6.5.1., 6.5.2., 6.5.3., 6.5.4., 6.5.5., 6.5.6., 6.5.7., 6.5.8., 6.5.9., 6.5.10., 6.5.11. un 6.5.12. apakšpunktā; 6.5.14. vienam paraugam veic paralēli divas analīzes; 6.6. sausnas saturs. Sausnas saturu paraugā nosaka, izmantojot sausnas noteikšanas metodi (2. pielikums). 7. Rezultātu izteikšana: 7.1. reducēšanas spēju aprēķina procentos no sagatavotā parauga masas, izmantojot šādu formulu:
V0 – standarta dekstrozes šķīduma tilpums, kas patērēts standartizēšanas titrēšanā (mililitros); V1 – parauga šķīduma tilpums, kas patērēts precīzajā titrēšanā (mililitros); M – analizējamā parauga masa (gramos), kas izmantota, pagatavojot 500 ml analizējamā šķīduma; 7.2. dekstrozes ekvivalents, izteikts procentos no sausnas masas, ko aprēķina, izmantojot šādu formulu:
RP – reducēšanas spēja, ko aprēķina procentos no sagatavotā parauga masas; D – sausnas saturs paraugā procentos no masas; 7.3. rezultātu izsaka kā vidējo aritmētisko, ņemot vērā šā pielikuma 7.4. apakšpunktu; 7.4. atkārtojamība: atšķirība starp diviem vienādos apstākļos viena analītiķa iegūtiem rezultātiem, kas noteikti paralēli vai secīgi vienam un tam pašam paraugam, nedrīkst pārsniegt 1,0 % no to vidējā aritmētiskā. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs
1. Izmantojot šo metodi, nosaka sulfātu pelnu sastāvu šādiem cukura veidiem: 1.1. glikozes sīrupam; 1.2. sausam glikozes sīrupam; 1.3. dekstrozes monohidrātam; 1.4. bezūdens dekstrozei. 2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šo metodi, ir sulfātu pelnu saturs. 3. Pelnu saturs tiek noteikts pēc parauga sadedzināšanas sērskābes klātbūtnē oksidējošā atmosfērā 525 °C temperatūrā un aprēķināts procentos no parauga masas. 4. Reaģenti: atšķaidīts sērskābes šķīdums. 100 ml koncentrētas sērskābes (20 °C temperatūrā blīvums ir 1,84 g/ml, 96 % m/m), lēni maisot, uzmanīgi pievieno 300 ml ūdens un šķīdumu atdzesē. 5. Iekārtas: 5.1. elektriskā mufeļkrāsns, kas aprīkota ar pirometru un nodrošina 525 ± 25 °C temperatūru; 5.2. analītiskie svari ar svēršanas precizitāti līdz 0,1 mg; 5.3. piemērota tilpuma platīna vai kvarca pārpelnošanas tīģeļi; 5.4. eksikators, kurā atrodas svaigi aktivēts silikagels vai līdzīga žāvējoša viela ar ūdens satura indikatoru. 6. Procedūra: 6.1. tīģeli izkarsē pārpelnošanas temperatūrā, atdzesē eksikatorā un nosver; 6.2. tīģelī ar precizitāti līdz 0,1 mg iesver 5 g glikozes sīrupa vai sausā glikozes sīrupa, vai apmēram 10 g dekstrozes monohidrāta vai bezūdens dekstrozes; 6.3. pievieno 5 ml sērskābes šķīduma un tīģeli ar paraugu uzmanīgi karsē virs liesmas vai uz elektriskās plītiņas, līdz paraugs ir pilnībā pārogļojies. Pārogļošanu, kuras laikā no parauga izdalās gāzes, veic velkmes skapī; 6.4. tīģeli ar pārogļoto paraugu ievieto mufeļa krāsnī, kas uzkarsēta līdz 525 ± 25 °C, un karsē, līdz tiek iegūti balti pelni. Tas parasti aizņem divas stundas; 6.5. paraugu atdzesē eksikatorā apmēram 30 minūtes un nosver. 7. Rezultātu izteikšana: 7.1. sulfātu pelnu saturu nosaka procentos no parauga masas pēc šādas formulas:
m1 – pelnu masa (gramos); m0 – parauga masa (gramos); 7.2. atkārtojamība: atšķirība starp diviem vienādos apstākļos viena analītiķa iegūtiem rezultātiem, kas noteikti paralēli vai secīgi vienam un tam pašam paraugam, nedrīkst pārsniegt 2 %. Piezīmes. 1. Sērskābi pievieno mazās porcijās, lai novērstu putu veidošanos. 2. Veic visus nepieciešamos piesardzības pasākumus pirmās karbonizācijas laikā, lai novērstu parauga vai pelnu zudumus, paraugam pārmērīgi uzbriestot. 3. Ja paraugu ir grūti pilnībā pārpelnot (t. i., paliek melnas daļiņas), tīģeli izņem no mufeļkrāsns, atlikumu pēc atdzesēšanas samitrina ar dažiem pilieniem ūdens un tīģeli ievieto atpakaļ krāsnī. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs
1. Izmantojot šo metodi, nosaka polarizāciju šādiem cukura veidiem: 1.1. otrās šķiras baltajam cukuram; 1.2. baltajam cukuram; 1.3. augstākā labuma baltajam cukuram. 2. Polarizācija ir polarizētas gaismas griešanas leņķis cukura šķīdumam, kas satur 26 g cukura 100 mililitros. Mērījumu veic 200 mm garā kivetē. 3. Polarizāciju saskaņā ar šo metodi nosaka, izmantojot saharimetru vai polarimetru. 4. Reaģenti: 4.1. dzidrināšanas reaģents – bāziskais svina acetāta šķīdums. Apmēram 1000 ml tikko uzvārīta ūdens pievieno 560 gramus sausa bāziska svina acetāta. Maisījumu vāra 30 minūtes un tad ļauj tam nostāties līdz nākamajai dienai. Pēc tam dzidro šķīduma augšējo slāni dekantē un atšķaida ar tikko uzvārītu ūdeni, lai iegūtu tādu šķīdumu, kura blīvums 20 °C temperatūrā ir 1,25 g/ml. Šķīdumu sargā no saskares ar gaisu; 4.2. dietilēteris. 5. Iekārtas: 5.1. saharimetrs, kas kalibrēts 26 gramiem saharozes, vai polarimetrs. Instrumentu uzstāda telpā, kurā var uzturēt apmēram 20 °C temperatūru. Instrumentu kalibrē pret standarta kvarca plāksnēm; 5.2. gaismas avots – nātrija tvaika lampa; 5.3. kalibrētas polarimetra kivetes, kuru garums ir 200 ± 0,02 mm; 5.4. analītiskie svari ar precizitāti līdz 0,1 mg; 5.5. kalibrētas 100 ml mērkolbas ar korķi. Kolbas ar tilpumu 100 ± 0,01 ml var izmantot bez korekcijām. Kolbas, kuru tilpuma atšķirības ir lielākas, kalibrē; 5.6. ūdens vanna, ko kontrolē ar termostatu 20 ± 0,1 °C temperatūrā. 6. Procedūra: 6.1. pēc iespējas ātrāk nosver 26 ± 0,002 g parauga un pārnes 100 ml mērkolbā, izmantojot apmēram 60 ml ūdens. Izšķīdina kratot, bez sildīšanas. Ja nepieciešama dzidrināšana, pievieno 0,5 ml bāziskā svina acetāta reaģenta. Ar rotējošām kustībām samaisa šķīdumu un apskalo kolbas sienas, līdz šķīduma tilpuma menisks ir apmēram 10 mm zemāk nekā kalibrēšanas atzīme. Kolbu ar šķīdumu ievieto ūdens vannā ar temperatūru 20 ± 0,1 °C, kurā ir ievietots arī termostats, līdz cukura šķīduma temperatūra kļūst konstanta. Likvidē visus uz šķidruma virsmas radušos burbuļus, izmantojot pilienu dietilētera. Uzpilda ar ūdeni līdz zīmei. Kolbai uzliek aizbāzni un samaisa, apgriežot kolbu vismaz trīs reizes. Atstāj uz piecām minūtēm; 6.2. polarizācija – visās turpmākajās darbībās saglabā 20 ± 1 °C temperatūru: 6.2.1. iekārtu noregulē uz nulles punktu; 6.2.2. filtrē paraugu caur filtrpapīru. Izlej pirmos 10 ml filtrāta. Savāc nākamos 50 ml filtrāta; 6.2.3. polarimetra kiveti divreiz izskalo ar parauga šķīdumu; 6.2.4. kiveti uzmanīgi piepilda ar parauga šķīdumu (20 ± 0,1 °C). Uzliekot kivetei aizbāzni, atbrīvojas no visiem gaisa burbuļiem. Piepildīto kiveti ievieto aparātā; 6.2.5. rotāciju nolasa ar precizitāti līdz 0,05 °S vai līdz 0,02 leņķa grādiem. To atkārto četras reizes. Vidējo lielumu aprēķina no pieciem nolasījumiem. 7. Rezultātu izteikšana: 7.1. rezultātus izsaka S grādos ar precizitāti līdz 0,1 °S. Lai leņķa grādus pārvērstu S grādos, izmanto šādu formulu: °S = leņķa grādi x 2,889 7.2. atkārtojamība: atšķirība starp diviem vienādos apstākļos viena analītiķa iegūtiem rezultātiem, kas noteikti paralēli vai secīgi vienam un tam pašam paraugam un kas atspoguļo piecu rādījumu vidējo, nedrīkst pārsniegt 0,1 °S. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs
|
Tiesību akta pase
Nosaukums: Dažādu veidu cukura kvalitātes, klasifikācijas un papildu marķējuma prasības
Statuss:
Spēkā esošs
Satura rādītājs
Saistītie dokumenti
|