I. Daļēji dehidrēti piena produkti

1. tabula

II. Pilnīgi dehidrēti piena produkti

2. tabula

I. Daļēji dehidrētu piena produktu paraugu ņemšana

1. Minētās paraugu ņemšanas metodes attiecas uz šādiem daļēji dehidrētiem piena produktiem:

1.1. iebiezinātu pienu ar augstu tauku saturu;

1.2. iebiezinātu pienu;

1.3. iebiezinātu pienu ar zemu tauku saturu;

1.4. iebiezinātu vājpienu;

1.5. iebiezinātu pienu ar cukuru;

1.6. iebiezinātu vājpienu ar cukuru;

1.7. iebiezinātu pienu ar cukuru un zemu tauku saturu.

2. Aprīkojums:

2.1. maisītāji ar pietiekamu laukumu, lai produktu varētu labi samaisīt, neradot produktā organoleptiskas izmaiņas. Tā kā produktu tilpnēm ir dažāda forma un izmērs, izvēlas maisītāju, ar kuru, maisot produktu, netiek skrāpēta tvertnes iekšējā virsma:

2.1.1. produktu maisīšanai spaiņos vai kannās ieteicamie manuālā maisītāja (1. att.) izmēri ir šādi: 150 mm diametra disks, kurā ir seši perforēti 12,5 mm diametra caurumi, kas izvietoti lokā, kura diametrs ir 100 mm. Diska centrā ir piestiprināts metāla kāts, kura otrā galā ir cilpveida rokturis. Kāta garums kopā ar rokturi ir apmēram 1 m;

2.1.2. mazām tilpnēm ieteicami manuālie maisītāji (2. att.), kuru aptuvenie izmēri ir šādi: ne mazāk kā 2 m garš kāts ar nostiprinātu 300 mm diametra disku, kurā ir 12 perforēti caurumi (katra cauruma diametrs ir 30 mm), kas izvietoti lokā, kura diametrs ir 230 mm;

2.1.3. lielām tilpnēm ieteicama mehāniska maisīšana vai maisīšana ar tīru saspiestu gaisu, no kura ir atdalīti visi piesārņotāji, tostarp eļļa, ūdens un putekļi. Lieto minimālo gaisa spiedienu un tilpumu, lai produktā nerastos organoleptiskas izmaiņas;

2.1.4. lāpstiņveida maisītājs (3. att.). Maisītājam ir plata lāpstiņa, kas sasniedz produkta tilpnes dibenu. Vēlama vienas lāpstiņas malas formas atbilstība tilpnes kontūrai;

2.2. smeļamie kausi (4. att.) ar stingru rokturi, kura garums ir vismaz 150 mm. Smeļamā kausa tilpums nav mazāks par 50 ml. Ieteicams liekts rokturis. Kausu konusveida forma ļauj tos ielikt citu citā. Drīkst lietot arī līdzīga tilpuma cilindriskas formas smeļamo kausu ar piecām vienādām iedaļām, lai atvieglotu paraugu ņemšanu no produkta, kas glabājas vairāk nekā vienā traukā;

2.3. caurule paraugu ņemšanai – apmēram 1 m gara 35 mm diametrā;

2.4. trauks vidējā parauga ņemšanai ar platu kaklu un 5 l tilpumu;

2.5. plata karotīte vai lāpstiņa;

2.6. trauki, kas atbilst šo noteikumu 19., 20. un 21. punktā minētajām prasībām.

3. Procedūra:

3.1. paraugu ņemšana no daļēji dehidrēta piena:

3.1.1. produktu rūpīgi samaisa, izmantojot šī pielikuma 2.1. apakšpunktā minēto maisītāju vai maisīšanas metodi vai pārlejot no viena trauka otrā, līdz produkts ir pietiekami viendabīgs. Paraugu ņem ar smeļamo kausu tūlīt pēc maisīšanas. Ja produkta viendabīgumu ir grūti nodrošināt, no produkta tilpnes dažādām vietām ņem vairākus paraugus tā, lai kopējā parauga masa būtu ne mazāka par 200 g. Parauga marķējumā un klāt pievienotajā paraugu ņemšanas aktā norāda, ka paraugs sastāv no vairākiem mazākiem paraugiem;

3.1.2. ja produkts ir iepakots nelielā mazumtirdzniecības iepakojumā un iepakojums ir bojāts un atvērts, tas nav derīgs parauga ņemšanai. Lai iegūtu ne mazāk kā 200 g lielu paraugu, ņem vienu vai vairākus iepakojumus ar vienu partijas vai koda numuru;

3.2. paraugu ņemšana no daļēji dehidrēta piena ar cukuru:

3.2.1. paraugu ņemšana no daļēji dehidrēta piena ar cukuru, kas atrodas lielā tilpnē, var sagādāt grūtības, īpaši, ja produkts nav viendabīgs un tam ir augsta viskozitāte. Grūtības var radīt lieli saharozes vai laktozes kristāli vai dažādu sāļu nogulsnes, kas var būt visā produkta tilpumā vai pie tilpnes sienām, vai arī ir vielas sablīvējumi. To noskaidro, ievadot produktā cauruli paraugu ņemšanai un izvelkot to pēc izpētes un maisīšanas visos virzienos. Ja cukura kristāli nav lielāki par 6 μm, tiem nevajadzētu apgrūtināt paraugu ņemšanu. Ja produkts nav viendabīgs, to norāda parauga marķējumā un klāt pievienotajā paraugu ņemšanas aktā. Tā kā daļēji dehidrētu pienu ar cukuru bieži glabā istabas temperatūrā, ieteicams pirms parauga ņemšanas to sasildīt vismaz līdz 20 ºC, lai iegūtu reprezentatīvu paraugu;

3.2.2. ja produkts atrodas atveramā tilpnē, atver vienu trauka galu, kas iepriekš ir rūpīgi notīrīts un nožāvēts, lai novērstu svešķermeņu iekļūšanu produktā atvēršanas laikā. Tilpnes saturu samaisa ar lāpstiņveida maisītāju (3. att.). Ar maisītāja lāpstiņu no trauka sienām un dibena atdala pielipušā produkta daļas. Tilpnes saturu rūpīgi samaisa ar maisītāju, kuru tur pa diagonāli noliektu, pārmaiņus izdarot rotējošas un vertikālas kustības, ievērojot piesardzību, lai paraugā neiekļūst gaiss. Maisītāju izvelk un pie tā pielipušo produktu ar lāpstiņu vai karoti savāc traukā, kas minēts šī pielikuma I nodaļas 2.5. apakšpunktā. Maisīšanu un izvilkšanu atkārto, līdz ir savākti 2–3 litri parauga. Iegūto masu maisa, līdz tā ir viendabīga. Paraugam ņem ne mazāk kā 200 g produkta;

3.2.3. ja produkts atrodas noslēgtā cilindriskā tilpnē ar tapām galos vai sānos, tad atbilstoši šī pielikuma I nodaļas 3.2.1. apakšpunktā minētajām prasībām paraugu pa tapas caurumu var ņemt tikai no produkta, kurš ir plūstošs un kura konsistence ir viendabīga. Saturu samaisa, pa tapas caurumu ievadot cauruli paraugu ņemšanai un izvelkot to pēc izpētes un maisīšanas visos virzienos, kā arī veic darbības, kas minētas šī pielikuma I nodaļas 3.2.1. apakšpunktā. Produktu pirms parauga ņemšanas var pārliet no cilindriskās tilpnes citā piemērotā traukā. Pēc maisīšanas ar maisītāju paraugu savāc, kā aprakstīts šī pielikuma I nodaļas 3.2.1. apakšpunktā;

3.2.4. ja produkts ir iepakots nelielā mazumtirdzniecības iepakojumā un iepakojums ir bojāts un atvērts, tas nav derīgs parauga ņemšanai. Lai iegūtu ne mazāk kā 200 g lielu paraugu, ņem vienu vai vairākus iepakojumus ar vienu partijas vai koda numuru;

3.3. parauga glabāšanu un transportēšanu nodrošina saskaņā ar šo noteikumu 22. un 23. punktā minētajām prasībām.

II. Pilnīgi dehidrētu piena produktu paraugu ņemšana

1. Aprakstītās paraugu ņemšanas metodes attiecas uz šādiem pilnīgi dehidrētiem piena produktiem:

1.1. sauso pienu vai piena pulveri;

1.2. sauso vājpienu vai vājpiena pulveri;

1.3. sauso pienu ar zemu tauku saturu vai piena pulveri ar zemu tauku saturu;

1.4. sauso pienu ar augstu tauku saturu vai piena pulveri ar augstu tauku saturu.

2. Aprīkojums:

2.1. šī pielikuma III nodaļā minētie urbji, kas ir pietiekamā garumā, lai sasniegtu produktu tilpnes dibenu;

2.2. liekšķere, karotīte vai plata lāpstiņa;

2.3. paraugu ņemšanas trauki, kas atbilst šo noteikumu 19., 20. un 21. punktā minētajām prasībām;

2.4. aprīkojuma materiāls atbilst šo noteikumu 18. punktā minētajām prasībām.

3. Procedūra:

3.1. tiek veikti pasākumi, lai līdz minimumam samazinātu atmosfēras mitruma iekļūšanu produktā parauga ņemšanas laikā vai pirms tā. Produkta tilpni vai iepakojumu pēc parauga ņemšanas atkal cieši noslēdz;

3.2. tīru un sausu urbi ievada produktā, ja nepieciešams, produkta tilpni vai iepakojumu noliecot uz sāniem. Atvere ir vērsta lejup, un ieurbšanas ātrums ir vienmērīgs. Kad urbis ir sasniedzis tilpnes vai iepakojuma dibenu, to pagriež par 180º, izvelk un saturu ieliek parauga ņemšanas traukā. Lai paņemtu ne mazāk kā 200 g parauga, izdara vienu vai vairākus urbumus. Parauga ņemšanas trauku pēc parauga ievietošanas nekavējoties noslēdz;

3.3. ja produkts ir iepakots nelielā mazumtirdzniecības iepakojumā un iepakojums ir bojāts un atvērts, tas nav derīgs parauga ņemšanai. Lai iegūtu ne mazāk kā 200 g lielu paraugu, ņem vienu vai vairākus iepakojumus ar vienu partijas vai koda numuru.

4. Parauga glabāšanu un transportēšanu nodrošina saskaņā ar šo noteikumu 22. un 23. punktā minētajām prasībām.

III. Urbji pilnīgi dehidrētu piena produktu paraugu ņemšanai no tilpnēm un lieliem iepakojumiem

1. Urbju (5. att.) tipi:

1.1. A tipa urbji – gari;

1.2. B tipa urbji – īsi.

2. Materiāli:

2.1. urbja asmens un kāts ir no pulēta metāla, vēlams – nerūsošā tērauda;

2.2. A tipa urbja rokturis ir izgatavots no nerūsošā tērauda;

2.3. B tipa urbim ir noņemams koka vai plastmasas rokturis, ko ar tapveida sprūdu nostiprina asmenī.

3. Raksturojums:

3.1. urbja forma, materiāls un apdare ļauj urbi viegli notīrīt;

3.2. A tipa urbja asmens izvirzītā mala ir pietiekami asa;

3.3. urbja asmens gals ir pietiekami ass, lai var viegli paņemt paraugu.

4. Urbju galvenie izmēri (pieļaujama 10 % pielaide).

5. Norādījumi urbju lietošanai:

5.1. ja piena pulveris brīvi neplūst, urbjus var ievadīt vertikāli. Tad A tipa urbjus griežot pilnībā piepilda un pēc tam vertikāli izvelk. B tipa urbji jau iespiešanās laikā ir pilnībā piepildījušies, bet tos izvelk slīpi, lai lejasdaļā nerodas zudumi;

5.2. ja pulveris brīvi plūst, tilpni vai iepakojumu sagāž slīpi, urbjus ievada gandrīz horizontāli ar lejup vērstu atveri un izvelk ar augšup vērstu atveri.

Attēli

1. attēls. Manuālais maisītājs produkta maisīšanai kannās un spaiņos (mm)

2. attēls. Manuālais maisītājs produkta maisīšanai mazās tilpnēs (mm)

3. attēls. Lāpstiņveida maisītājs	4. attēls. Smeļamais daļēji dehidrēta piena ar cukuru maisīšanai kauss

5. attēls. Urbji pilnīgi dehidrēta piena paraugu ņemšanai (mm)

I. Sausnas satura noteikšana (1. metode)

1. Izmantojot šo metodi, nosaka sausnas saturu šādos daļēji dehidrētos piena produktos:

1.1. iebiezinātā pienā ar augstu tauku saturu;

1.2. iebiezinātā pienā;

1.3. iebiezinātā pienā ar zemu tauku saturu;

1.4. iebiezinātā vājpienā;

1.5. iebiezinātā pienā ar cukuru;

1.6. iebiezinātā vājpienā ar cukuru;

1.7. iebiezinātā pienā ar cukuru un zemu tauku saturu.

2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šo metodi, ir sausnas saturs iebiezinātā pienā.

3. Nepieciešamo parauga daudzumu atšķaida ar ūdeni, sajauc ar smiltīm un žāvē 99 ± 1 ° C temperatūrā. Masa pēc žāvēšanas ir sausnas masa, un to aprēķina procentos no parauga masas.

4. Par reaģentu izmanto kvarca smiltis vai jūras smiltis, kas apstrādātas ar sālsskābi (graudu lielums ir 0,18–0,5 mm, kas iet cauri 500 mikronu sietam, bet paliek 180 mikronu sietā):

4.1. pirms analīzēm pārbauda smiltis. Apmēram 25 g smilšu divas stundas karsē žāvēšanas skapī, kā aprakstīts šīs nodaļas 6.1., 6.2. un 6.3. apakšpunktā. Pievieno 5 ml ūdens, atkal karsē žāvēšanas skapī divas stundas, atdzesē un nosver. Starpība starp abām masām nedrīkst pārsniegt 0,5 mg;

4.2. ja nepieciešams, smiltis trīs dienas apstrādā ar 25 % sālsskābes šķīdumu, laiku pa laikam samaisot. Mazgā ar ūdeni, līdz pazūd skābā reakcija vai ūdens ir bez hlorīdiem. Žāvē 160 ° C temperatūrā un pārbauda no jauna, kā aprakstīts iepriekš.

5. Aprīkojums:

5.1. analītiskie svari;

5.2. metāla, vēlams niķeļa, alumīnija vai nerūsošā tērauda, trauki. Traukiem ir cieši pieguloši vāki, kurus var viegli noņemt. Vēlamie izmēri ir šādi: diametrs – 60–80 mm, augstums – apmēram 25 mm;

5.3. atmosfēras spiediena žāvēšanas skapis, termostatējams, labi ventilējams, kurā var nodrošināt 99 ± 1 ° C temperatūru. Temperatūra ir vienāda visā skapī;

5.4. eksikators, kurā ir svaigi aktivizēts silikagels ar ūdens satura indikatoru vai ekvivalents atūdeņotājs;

5.5. vienā galā saplacinātas stikla nūjiņas, kas ir tādā garumā, lai tās varētu ielikt metāla traukos (šīs nodaļas 5.2. apakšpunkts);

5.6. vanna ar verdošu ūdeni.

6. Procedūra:

6.1. traukā (šīs nodaļas 5.2. apakšpunkts) ievieto apmēram 25 g smilšu (šīs nodaļas 4. punkts) un īsu stikla nūjiņu;

6.2. vaļēju trauku ar tā saturu un vāku ieliek žāvēšanas skapī un karsē divas stundas;

6.3. uzliek vāku un trauku ieliek eksikatorā. Ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai un nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg (M₀);

6.4. sasverot trauku uz vienu pusi, sakrata tajā esošās smiltis. Tukšajā vietā ielej paraugu: apmēram 1,5 g iebiezināta piena ar cukuru vai 3,0 g iebiezināta piena. Uzliek vāku un nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg (M₁);

6.5. noņem vāku, pievieno 5 ml ūdens un ar stikla nūjiņu sajauc šķidrumus, bet pēc tam – smiltis ar šķidrumu. Stikla nūjiņu atstāj maisījumā;

6.6. ieliek trauku verdoša ūdens vannā, karsē, līdz ūdens iztvaiko (parasti – 20 minūtes). Ik pa brīdim saturu samaisa ar nūjiņu, lai masai viegli piekļūtu gaiss un tā nesaliptu. Nūjiņu atstāj traukā;

6.7. trauku un vāku ieliek žāvēšanas skapī un karsē pusotru stundu;

6.8. uzliek vāku, trauku ieliek eksikatorā, ļauj tam atdzist līdz istabas temperatūrai un nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg;

6.9. vaļēju trauku un tā vāku atkal ieliek žāvēšanas skapī un karsē vēl vienu stundu;

6.10. atkārto šīs nodaļas 6.8. apakšpunktā minētās darbības;

6.11. atkārto šīs nodaļas 6.9. un 6.10. apakšpunktā minētās darbības, kamēr masas starpība divos secīgos svērumos ir mazāka par 0,5 mg vai kamēr masa palielinās. Ja novērojama masas palielināšanās, aprēķinos izmanto iegūto mazāko masu. Galīgo masu atzīmē gramos kā M₂.

7. Rezultātu izteikšana:

7.1. sausnas saturu procentos no parauga masas aprēķina, izmantojot šādu formulu:

((M₂ – M₀) : (M₁ – M₀)) x 100, kur

M₀ – trauka, vāka un smilšu masa gramos pēc šīs nodaļas 6.3. apakšpunktā minētā procesa;

M₁ – trauka, vāka, parauga un smilšu masa gramos pēc šīs nodaļas 6.4. apakšpunktā minētā procesa;

M₂ – trauka, vāka, smilšu un izžāvētā parauga masa gramos pēc šīs nodaļas 6.11. apakšpunktā minētā procesa;

7.2. atkārtojamība. Ja analīze tiek veikta precīzi un atbilstoši nosacījumiem, starpība starp diviem atsevišķiem rezultātiem, kurus ieguvis viens analizētājs, testējot identisku materiālu un lietojot to pašu iekārtu īsā laikposmā, nedrīkst pārsniegt 0,2 g sausnas uz 100 g produkta.

8. Kopējā piena sausnas satura un beztauku piena sausnas satura aprēķināšana:

8.1. kopējais piena sausnas saturs iebiezinātā pienā ar cukuru ir kopējā sausna, kas iegūta, izmantojot šajā pielikumā minēto 1. metodi, no kopējās sausnas atrēķinot saharozi, kas iegūta, izmantojot šajā pielikumā minēto 5. metodi;

8.2. kopējais piena beztauku sausnas saturs iebiezinātā pienā ar cukuru ir kopējā sausna, kas iegūta, izmantojot šajā pielikumā minēto 1. metodi, no kopējās sausnas atrēķinot gan saharozi, kas iegūta, izmantojot šajā pielikumā minēto 5. metodi, gan tauku saturu, kas iegūts, izmantojot šajā pielikumā minēto 3. metodi;

8.3. kopējais beztauku piena sausnas saturs iebiezinātā pienā ir kopējā sausna, kas iegūta, izmantojot šajā pielikumā minēto 1. metodi, no kopējās sausnas atrēķinot tauku saturu, kas iegūts, izmantojot šajā pielikumā minēto 3. metodi.

II. Mitruma noteikšana (2. metode)

1. Izmantojot šo metodi, nosaka žāvējot radušos masas zudumu šādos pilnīgi dehidrētos piena produktos:

1.1. sausā pienā vai piena pulverī;

1.2. sausā vājpienā vai vājpiena pulverī;

1.3. sausā pienā ar zemu tauku saturu vai piena pulverī ar zemu tauku saturu;

1.4. sausā pienā ar augstu tauku saturu vai piena pulverī ar augstu tauku saturu.

2. Mitruma saturs ir žāvējot radies masas zudums, ko nosaka, izmantojot šajā nodaļā aprakstīto metodi.

3. Parauga masu nosaka pēc žāvēšanas atmosfēras spiedienā žāvēšanas skapī 102 ^± 1 ° C temperatūrā līdz konstantas masas iegūšanai. Masas zudumu aprēķina procentos no parauga masas.

4. Aprīkojums:

4.1. analītiskie svari;

4.2. trauki, vēlams  niķeļa, alumīnija, nerūsošā tērauda vai stikla. Traukiem ir cieši pieguloši vāki, ko var viegli noņemt. Vēlamie izmēri ir šādi: diametrs 60–80 mm, augstums – apmēram 25 mm;

4.3. atmosfēras spiediena žāvēšanas skapis, termostatējams, labi ventilējams, kurā var nodrošināt 102 ± 1 ° C temperatūru. Temperatūra ir vienāda visā žāvēšanas skapī;

4.4. eksikators, kurā ir svaigi aktivizēts silikagels ar ūdens satura indikatoru vai ekvivalents atūdeņotājs.

5. Procedūra:

5.1. vaļēju trauku un tā vāku ieliek žāvēšanas skapī un karsē apmēram stundu;

5.2. traukam uzliek vāku un ieliek eksikatorā. Ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai, nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg (M₀);

5.3. traukā ieliek apmēram 2 g sausā piena parauga, uzliek vāku un, cik ātri iespējams, nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg (M₁);

5.4. traukam noņem vāku un kopā ar vāku ieliek žāvēšanas skapī un karsē divas stundas;

5.5. traukam uzliek vāku, ieliek eksikatorā, ļauj tam atdzist līdz istabas temperatūrai un, cik ātri iespējams, nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg;

5.6. traukam noņem vāku un kopā ar vāku to ieliek žāvēšanas skapī, un karsē vienu stundu;

5.7. atkārto šīs nodaļas 5.5. apakšpunktā minētās darbības;

5.8. atkārto šīs nodaļas 5.5. un 5.6. apakšpunktā minētās darbības, kamēr masas starpība divos secīgos svērumos nepārsniedz 0,5 mg vai kamēr masa palielinās. Ja novērojama masas palielināšanās, aprēķinos izmanto iegūto mazāko masu. Galīgo masu atzīmē gramos kā M₂.

6. Rezultātu izteikšana:

6.1. parauga masas zudumu pēc žāvēšanas procentos no masas aprēķina, izmantojot šādu formulu:

((M₁ – M₂) : ( M₁ – M₀)) x 100, kur

M₀ – trauka un vāka masa gramos pēc šīs nodaļas 5.2. apakšpunktā minētā procesa;

M₁ – trauka, vāka un parauga masa gramos pēc šīs nodaļas 5.3. apakšpunktā minētā procesa;

M₂ – trauka, vāka un izžāvētā parauga masa gramos pēc šīs nodaļas 5.5. apakšpunktā minētā procesa;

6.2. atkārtojamība. Ja analīze tiek veikta precīzi un atbilstoši nosacījumiem, starpība starp diviem atsevišķiem rezultātiem, ko ieguvis viens analizētājs, testējot identisku materiālu un lietojot to pašu iekārtu īsā laikposmā, nedrīkst pārsniegt 0,10 g ūdens uz 100 g produkta.

III. Tauku satura noteikšana iebiezinātā pienā (Röse–Gottlieb metode) (3. metode)

1. Izmantojot šo metodi, nosaka tauku saturu šādos daļēji dehidrētos piena produktos:

1.1. iebiezinātā pienā ar augstu tauku saturu;

1.2. iebiezinātā pienā;

1.3. iebiezinātā pienā ar zemu tauku saturu;

1.4. iebiezinātā vājpienā;

1.5. iebiezinātā pienā ar cukuru;

1.6. iebiezinātā vājpienā ar cukuru;

1.7. iebiezinātā pienā ar cukuru un zemu tauku saturu.

2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šajā nodaļā aprakstīto metodi, ir tauku saturs iebiezinātā pienā.

3. Paraugu sašķeļ ar amonija hidroksīda un etanola maisījumu un ekstrahē ar dietilēteri un petrolēteri. Šķīdinātājus atdala ar destilēšanu vai iztvaicēšanu. Ekstrahēto vielu masu nosver un aprēķina parauga masas procentus.

4. Reaģenti atbilst "tukšajā" testā (6.1. apakšpunkts) noteiktajām prasībām. Ja nepieciešams, reaģentus var destilēt kopā ar apmēram 1 g piena tauku uz 100 ml šķīdinātāja:

4.1. amonjaka šķīdums apmēram 25 % (m/m) NH₃ (blīvums 20 ° C temperatūrā – apmēram 0,91 g/ml) vai atbilstošs lielākas koncentrācijas šķīdums;

4.2. etanols 96 ± 2 % (V/V) vai, ja tas nav pieejams, ar metanolu denaturēts etanols, etilmetilketons vai petrolēteris;

4.3. dietilēteris bez peroksīdiem:

4.3.1. lai veiktu testu un noteiktu peroksīdu klātbūtni, ar ēteri iepriekš izskalotā mazā stikla cilindrā, kam ir aizbāznis, ielej 10 ml ētera un pievieno 1 ml svaigi sagatavota 10 % kālija jodīda šķīduma. Sakrata un ļauj nostāvēties vienu minūti. Nevienā slānī nedrīkst parādīties dzeltena krāsa;

4.3.2. dietilēteri var saglabāt brīvu no peroksīdiem, pievienojot mitru cinka foliju, kas vienu minūti bijusi pilnībā iegremdēta atšķaidītā, paskābinātā vara sulfāta šķīdumā un pēc tam nomazgāta ūdenī. Uz litru izmanto apmēram 8000 mm² cinka folijas. To sagriež plāksnēs, kas ir pietiekami garas, lai sasniegtu pusi trauka dziļuma;

4.4. petrolēteris ar viršanas temperatūru 30–60 ° C diapazonā;

4.5. šķīdinātāju maisījums, kas ir sagatavots īsi pirms lietošanas, sajaucot vienādu dietilētera un petrolētera daudzumu (ja norādīts, ka jāizmanto šķīdinātāju maisījums, to var aizvietot tikai ar dietilēteri vai petrolēteri).

5. Aprīkojums:

5.1. analītiskie svari;

5.2. piemērotas ekstrakcijas mēģenes vai kolbas ar slīpēta stikla aizbāžņiem vai citiem noslēgšanas līdzekļiem, ko neietekmē izmantotie šķīdinātāji;

5.3. 150–250 ml tilpuma kolbas ar plānām sieniņām un plakanu pamatni;

5.4. atmosfēras spiediena žāvēšanas skapis, termostatējams, labi ventilējams, kurā var nodrošināt 102 ± 1 ° C temperatūru;

5.5. viršanas ķermeņi – attaukoti, bez porām, lietošanas laikā nedrūp (piemēram, stikla lodītes vai silīcija karbīda daļiņas (šo materiālu izmantošana nav obligāta, šīs nodaļas 6.2.1. apakšpunkts));

5.6. sifons, piemērots ekstrakcijas mēģenēm;

5.7. centrifūga (nav obligāta).

6. Procedūra:

6.1. vienlaikus ar tauku satura noteikšanu paraugā veic "tukšo" testu ar 10 ml ūdens, izmantojot to pašu ekstrahēšanas trauku, tos pašus reaģentus un to pašu apjomu un procedūru, kas aprakstīta turpmāk tekstā, izņemot šīs nodaļas 6.2.2. apakšpunktā minēto darbību. Ja "tukšajā" testā iegūtais lielums pārsniedz 0,5 mg, pārbauda reaģentus un netīro reaģentu vai reaģentus attīra vai aizvieto ar citiem;

6.2. noteikšana:

6.2.1. kolbu žāvē žāvēšanas skapī 30–60 minūtes. Ja nepieciešams, pievieno dažus viršanas ķermeņus, lai novērstu pastiprinātu vārīšanos šķīdinātāju iztvaikošanas laikā. Ļauj tai atdzist līdz istabas temperatūrai un nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg;

6.2.2. samaisa sagatavoto paraugu un nekavējoties ar precizitāti līdz 1 mg ekstrakcijas traukā iesver 2,0–2,5 g parauga, ja tas ir ar cukuru, un 4,0–5 g parauga bez cukura. Pievieno ūdeni līdz 10,5 ml un viegli sakrata, nedaudz uzsilda (40–50 ° C), līdz produkts ir pilnībā izšķīdis. Kad paraugs ir pilnībā izšķīdis, procesu atkārto;

6.2.3. pievieno 1,5 ml 25 % amonjaka vai atbilstošu lielākas koncentrācijas šķīduma daudzumu un labi sajauc;

6.2.4. pievieno 10 ml etanola un viegli, bet rūpīgi samaisa šķidrumus nenoslēgtā ekstrakcijas traukā;

6.2.5. pievieno 25 ml dietilētera. Atdzesē tekošā ūdenī. Noslēdz trauku un vienu minūti spēcīgi krata, vairākas reizes apgriežot otrādi;

6.2.6. uzmanīgi izņem aizbāzni un pievieno 25 ml petrolētera – pirmos mililitrus izmanto aizbāžņa un trauka kakliņa noskalošanai no iekšpuses, ļaujot šķidrumam ietecēt traukā. No jauna noslēdz ar aizbāzni un 30 sekundes krata, vairākas reizes apgriežot otrādi. Nekrata pārāk spēcīgi, ja saskaņā ar šīs nodaļas 6.2.7. apakšpunktu nav izmantota centrifugēšana;

6.2.7. ļauj nostāvēties, līdz šķidruma augšējais slānis kļūst dzidrs un ir redzami atdalījies no zemākā slāņa. Alternatīvi atdalīšana iespējama ar piemērotu centrifūgu. Ja izmanto centrifūgu, ko nedarbina trīsfāzu motors, var izcelties dzirksteles, tādēļ jāraugās, lai nenotiktu sprādziens vai neizceltos ugunsgrēks no ētera tvaikiem, kas varētu nākt, piemēram, no saplīsušas mēģenes;

6.2.8. noņem aizbāzni. Aizbāzni un trauka kakliņa iekšpusi noskalo ar dažiem mililitriem jauktā šķīdinātāja un ļauj tam ietecēt atpakaļ traukā. Sagatavotā kolbā uzmanīgi pārnes iespējamo daudzumu no augšējā slāņa ar dekantēšanu vai ar sifonu. Ja pārnešanai neizmanto sifonu, iespējams, jāpielej nedaudz ūdens, lai labāk diferencētu abus slāņus un tādējādi atvieglotu dekantēšanu;

6.2.9. ar dažiem mililitriem jauktā šķīdinātāja noskalo trauka kakliņa iekšpusi un ārpusi vai sifona galu un zemāko daļu. Ļauj šķidrumam no trauka ārpuses ietecēt kolbā un šķidrumam no trauka kakliņa iekšienes un sifona – atpakaļ ekstrakcijas traukā;

6.2.10. veic otru ekstrakciju, atkārtojot šīs nodaļas 6.2.5., 6.2.6., 6.2.7., 6.2.8. un 6.2.9. apakšpunktā noteikto procedūru, bet izmanto tikai 15 ml dietilētera un 15 ml petrolētera;

6.2.11. veic trešo ekstrakciju, atkārtojot šīs nodaļas 6.2.10. apakšpunktā noteikto procedūru, bet bez pēdējās skalošanas. Trešo ekstrakciju neveic, ja analizē iebiezināta vājpiena un iebiezināta vājpiena ar cukuru paraugus;

6.2.12. rūpīgi iztvaicē vai destilē iespējamo daudzumu šķīdinātāja (arī etanolu). Ja ir mazas ietilpības kolba, šādā veidā pēc katras ekstrakcijas atbrīvojas no šķīdinātāja daļas;

6.2.13. ja vairs nav jūtama šķīdinātāja smarža, kolbu novieto žāvēšanas skapī uz sāniem un karsē vienu stundu;

6.2.14. izņem kolbu no žāvēšanas skapja, ļauj tai atdzist līdz istabas temperatūrai un nosver to ar precizitāti līdz 0,1 mg;

6.2.15. atkārto šīs nodaļas 6.2.13. un 6.2.14. apakšpunktā minētos procesus, karsējot ar 30–60 minūšu intervālu, kamēr starpība starp divu secīgu svērumu masām ir mazāka par 0,5 mg vai kamēr masa palielinās. Ja novērojama masas palielināšanās, aprēķinos izmanto iegūto mazāko masu. Galīgo masu – M₁ – norāda gramos;

6.2.16. pievieno 15–25 ml petrolētera, lai pārliecinātos, vai ekstrahētā viela ir pilnībā šķīstoša. Nedaudz uzsilda un maisa šķīdinātāju, līdz visi tauki ir izšķīduši:

6.2.16.1. ja ekstrahētā viela pilnībā šķīst petrolēterī, tauku masa ir starpība starp masām, kas noteiktas, izmantojot šīs nodaļas 6.2.1. un 6.2.15. apakšpunktā minētās darbības;

6.2.16.2. ja ir šaubas vai novērojama kāda nešķīstoša viela, pilnībā ekstrahē taukus no kolbām, atkārtoti mazgājot ar siltu petrolēteri un ļaujot neizšķīdušajai vielai nostāties pirms katras dekantēšanas. Trīs reizes noskalo kolbas kakliņa ārpusi. Kolbu, kas novietota uz sāniem, žāvēšanas skapī karsē vienu stundu, ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai, kā noteikts šīs nodaļas 6.2.1. apakšpunktā, un nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg. Tauku masa ir starpība starp masu, kas iegūta, izmantojot šīs nodaļas 6.2.15. apakšpunktā minēto darbību, un galīgo masu.

7. Rezultātu izteikšana:

7.1. masu, kas izteikta ekstrahēto tauku gramos, aprēķina, izmantojot šādu formulu:

(M₁ – M₂) – (B₁ – B₂)

Parauga tauku saturu, kas izteikts procentos, aprēķina, izmantojot šādu formulu:

(((M₁ – M₂) – (B₁ – B₂)):(S)) x 100, kur

M₁ – kolbas M masa gramos ar taukiem atbilstoši šīs nodaļas 6.2.15. apakšpunktā noteiktajam;

M₂ – kolbas M masa gramos atbilstoši šīs nodaļas 6.2.1. apakšpunktā noteiktajam vai, ja novērojama neizšķīdusi viela vai ir šaubas, atbilstoši šīs nodaļas 6.2.16.2. apakšpunktā noteiktajam;

B₁ – "tukšā" testa kolbas B masa gramos atbilstoši šīs nodaļas 6.2.15. apakšpunktā noteiktajam;

B₂ – kolbas B masa gramos atbilstoši šīs nodaļas 6.2.1. apakšpunktā noteiktajam vai, ja novērojama neizšķīdusi viela vai ir šaubas, atbilstoši šīs nodaļas 6.2.16.2. apakšpunktā noteiktajam;

S – izmantotā parauga masa gramos;

7.2. atkārtojamība. Ja analīze tiek veikta precīzi un atbilstoši nosacījumiem, starpība starp diviem atsevišķiem rezultātiem, ko ieguvis viens analizētājs, testējot identisku materiālu un lietojot to pašu iekārtu īsā laikposmā, nedrīkst pārsniegt 0,05 g tauku uz 100 g produkta.

IV. Tauku satura noteikšana sausā pienā (Röse–Gottlieb metode) (4. metode)

1. Izmantojot šo metodi, nosaka tauku saturu šādos pilnīgi dehidrētos piena produktos:

1.1. sausā pienā vai piena pulverī;

1.2. sausā vājpienā vai vājpiena pulverī;

1.3. sausā pienā ar zemu tauku saturu vai piena pulverī ar zemu tauku saturu;

1.4. sausā pienā ar augstu tauku saturu vai piena pulverī ar augstu tauku saturu.

2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šajā nodaļā aprakstīto metodi, ir tauku saturs sausā pienā.

3. Testēšanas paraugu sašķeļ ar amonija hidroksīda un etanola maisījumu un ekstrahē ar dietilēteri un petrolēteri. Šķīdinātājus atdala ar destilēšanu vai iztvaicēšanu. Ekstrahēto vielu masu aprēķina procentos no parauga masas.

4. Reaģenti atbilst "tukšajā" testā noteiktajām prasībām. Ja nepieciešams, reaģentus var destilēt kopā ar apmēram 1 g piena tauku uz 100 ml šķīdinātāja:

4.1. amonjaka šķīdums apmēram 25 % (m/m) NH₃ (blīvums 20 ° C temperatūrā – apmēram 0,91 g/ml) vai atbilstošs lielākas koncentrācijas šķīdums;

4.2. etanols 96 ± 2 % (V/V) vai, ja tas nav pieejams, ar metanolu denaturēts etanols, etilmetilketons vai petrolēteris;

4.3. dietilēteris bez peroksīdiem:

4.3.1. lai veiktu testu un noteiktu peroksīdu klātbūtni, ar ēteri iepriekš izskalotā mazā stikla cilindrā, kam ir aizbāznis, ielej 10 ml ētera un pievieno 1 ml svaigi sagatavota 10 % kālija jodīda šķīduma. Sakrata un ļauj nostāvēties vienu minūti. Nevienā slānī nedrīkst parādīties dzeltena krāsa;

4.3.2. dietilēteri var saglabāt brīvu no peroksīdiem, pievienojot mitru cinka foliju, kas vienu minūti bijusi pilnībā iegremdēta atšķaidītā, paskābinātā vara sulfāta šķīdumā un pēc tam nomazgāta ūdenī. Uz litru izmanto apmēram 8000 mm² cinka folijas. To sagriež plāksnēs, kas ir pietiekami garas, lai sasniegtu pusi trauka dziļuma;

4.4. petrolēteris ar vārīšanās temperatūru 30–60 ° C diapazonā;

4.5. šķīdinātāju maisījums, ko gatavo īsi pirms lietošanas, sajaucot vienādu dietilētera un petrolētera daudzumu (ja norādīts, ka jāizmanto šķīdinātāju maisījums, to var aizvietot tikai ar dietilēteri vai petrolēteri).

5. Aprīkojums:

5.1. analītiskie svari;

5.2. piemērotas ekstrakcijas mēģenes vai kolbas ar slīpēta stikla vai cita veida aizbāžņiem, uz kuriem neiedarbojas izmantotie šķīdinātāji;

5.3. 150–250 ml tilpuma kolbas ar plānām sieniņām un plakanu pamatni;

5.4. atmosfēras spiediena žāvēšanas skapis, termostatējams, labi ventilējams, kurā var nodrošināt 102 ± 1 ° C temperatūru;

5.5. viršanas ķermeņi – attaukoti, bez porām, kas lietojot nedrūp, (piemēram, stikla lodītes vai silīcija karbīda daļiņas (šo materiālu izmantošana nav obligāta, šīs nodaļas 6.2.1. apakšpunkts));

5.6. ūdens vanna, kurā var nodrošināt 60–70 ° C temperatūru;

5.7. sifons, piemērots ekstrakcijas mēģenēm;

5.8. centrifūga (nav obligāta).

6. Procedūra:

6.1. vienlaikus ar parauga tauku satura noteikšanu veic "tukšo" testu ar 10 ml ūdens, izmantojot to pašu ekstrahēšanas trauku, tos pašus reaģentus un to pašu apjomu un procedūru, kas aprakstīta tekstā, izņemot šīs nodaļas 6.2.2. apakšpunktā minēto darbību. Ja "tukšajā" testā iegūtais lielums pārsniedz 0,5 mg, pārbauda reaģentus un netīro reaģentu vai reaģentus attīra vai aizvieto ar citiem;

6.2. noteikšana:

6.2.1. kolbu karsē žāvēšanas skapī 30–60 minūtes, ja nepieciešams, pievieno viršanas ķermeņus, lai novērstu pastiprinātu vārīšanos šķīdinātāju iztvaikošanas laikā. Ļauj kolbai atdzist līdz istabas temperatūrai un nosver atdzesēto kolbu ar precizitāti līdz 0,1 mg;

6.2.2. ar precizitāti līdz 0,1 mg tieši ekstrakcijas traukā nosver apmēram 1 g piena pulvera vai apmēram 1,5 g piena pulvera ar zemu tauku saturu vai vājpiena pulvera. Pievieno 10 ml ūdens un viegli sakrata, līdz piena pulveris ir pilnībā izšķīdis (dažus paraugus nepieciešams sildīt);

6.2.3. pievieno 1,5 ml 25 % amonjaka vai atbilstošu lielākas koncentrācijas šķīduma daudzumu un 15 minūtes silda ūdens vannā 60–70 ° C temperatūrā. Atdzesē tekošā ūdenī;

6.2.4. pievieno 10 ml etanola un šķidrumus nenoslēgtā ekstrakcijas traukā viegli, bet rūpīgi samaisa;

6.2.5. pievieno 25 ml dietilētera. Tekošā ūdenī atdzesē. Noslēdz trauku un vienu minūti spēcīgi krata, vairākas reizes apgriežot otrādi;

6.2.6. uzmanīgi izņem aizbāzni un pievieno 25 ml petrolētera – ar pirmajiem mililitriem noskalo aizbāzni un trauka kakliņu no iekšpuses, ļaujot šķidrumam ietecēt traukā. No jauna noslēdz ar aizbāzni, 30 sekundes krata un vairākas reizes apgriež otrādi. Nekrata pārāk spēcīgi, ja atbilstoši šīs nodaļas 6.2.7. apakšpunktam nav izmantota centrifugēšana;

6.2.7. ļauj nostāvēties, līdz šķidruma augšējais slānis kļuvis dzidrs un skaidri atdalījies no zemākā slāņa. Alternatīvi atdalīšana iespējama ar piemērotu centrifūgu. Ja izmanto centrifūgu, ko nedarbina trīsfāžu motors, var izcelties dzirksteles, tādēļ jāraugās, lai nenotiktu sprādziens vai neizceltos ugunsgrēks no ētera tvaikiem, kas varētu nākt, piemēram, no saplēstas mēģenes;

6.2.8. noņem aizbāzni. Aizbāzni un trauka kakliņa iekšpusi noskalo ar dažiem mililitriem jauktā šķīdinātāja un ļauj tam ietecēt atpakaļ traukā. Sagatavotā kolbā uzmanīgi pārnes iespējamo daudzumu no augšējā slāņa ar dekantēšanu vai ar sifonu. Ja pārnešanai neizmanto sifonu, iespējams, jāpielej nedaudz ūdens, lai labāk diferencētu abus slāņus un tādējādi atvieglotu dekantēšanu;

6.2.9. ar dažiem mililitriem jauktā šķīdinātāja noskalo trauka kakliņa iekšpusi un ārpusi vai sifona galu un zemāko daļu. Ļauj šķidrumam no trauka ārpuses ietecēt kolbā un šķidrumam no trauka kakliņa iekšpuses un sifona – atpakaļ ekstrakcijas traukā;

6.2.10. veic otru ekstrakciju, atkārtojot šīs nodaļas 6.2.5., 6.2.6., 6.2.7., 6.2.8. un 6.2.9. apakšpunktā noteikto procedūru, bet izmanto tikai 15 ml dietilētera un 15 ml petrolētera;

6.2.11. veic trešo ekstrakciju, atkārtojot šīs nodaļas 6.2.10. apakšpunktā minēto procedūru, bet bez pēdējās skalošanas. Trešo ekstrakciju neveic, ja analizē sausā vājpiena paraugus;

6.2.12. rūpīgi iztvaicē vai destilē iespējamo daudzumu šķīdinātāja (arī etanolu). Ja ir mazas ietilpības kolba, šādā veidā pēc katras ekstrakcijas atbrīvojas no šķīdinātāja daļas;

6.2.13. ja vairs nav jūtama šķīdinātāja smarža, kolbu novieto žāvēšanas skapī uz sāniem un karsē vienu stundu;

6.2.14. izņem kolbu no žāvēšanas skapja, ļauj tai atdzist līdz istabas temperatūrai, kā noteikts šīs nodaļas 6.2.1. apakšpunktā, un nosver to ar precizitāti līdz 0,1 mg;

6.2.15. atkārto šīs nodaļas 6.2.13. un 6.2.14. apakšpunktā minētos procesus, karsējot ar 30–60 minūšu intervālu, kamēr masu starpība divos secīgos svērumos ir mazāka par 0,5 mg vai kamēr masa palielinās. Ja novērojama masas palielināšanās, aprēķinos izmanto iegūto mazāko masu. Galīgo masu atzīmē gramos kā M₁;

6.2.16. pievieno 15–25 ml petrolētera, lai pārliecinātos, vai ekstrahētā viela ir pilnībā šķīstoša. Nedaudz uzsilda un maisa šķīdinātāju, līdz visi tauki ir izšķīduši:

6.2.16.1. ja ekstrahētā viela pilnībā šķīst petrolēterī, tauku masa ir starpība starp masām, kas noteiktas, izmantojot šīs nodaļas 6.2.1. un 6.2.15. apakšpunktā minētās darbības;

6.2.16.2. ja ir šaubas vai novērojama kāda nešķīstoša viela, pilnībā ekstrahē taukus no kolbām, atkārtoti mazgājot ar siltu petrolēteri un ļaujot neizšķīdušajai vielai nostāties pirms katras dekantēšanas. Trīsreiz noskalo kolbas kakliņa ārpusi. Kolbu novieto uz sāniem žāvēšanas skapī un karsē vienu stundu, ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai, kā noteikts šīs nodaļas 6.2.1. apakšpunktā, un nosver ar precizitāti līdz 0,1 mg. Tauku masa ir starpība starp masu, kas iegūta, izmantojot šīs nodaļas 6.2.15. apakšpunktā minēto darbību, un galīgo masu.

7. Rezultātu izteikšana:

7.1. aprēķinu metode (III nodaļas 7.1. apakšpunkts);

7.2. atkārtojamība. Ja analīze tiek veikta precīzi un atbilstoši nosacījumiem, starpība starp diviem atsevišķiem rezultātiem, ko ieguvis viens analizētājs, testējot identisku materiālu un lietojot to pašu iekārtu īsā laikposmā, nedrīkst pārsniegt 0,2 g tauku uz 100 g produkta, izņemot vājpiena pulveri, kam starpība nedrīkst pārsniegt 0,1 g tauku uz 100 g produkta.

V. Saharozes satura noteikšana (polarimetriskā metode) (5. metode)

1. Izmantojot šo metodi, nosaka saharozes saturu šādos daļēji dehidrētos piena produktos:

1.1. iebiezinātā pienā ar cukuru;

1.2. iebiezinātā pienā ar cukuru un zemu tauku saturu;

1.3. iebiezinātā vājpienā ar cukuru.

Piezīme. Paraugu sastāvā nedrīkst būt invertcukurs.

2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šajā nodaļā aprakstīto metodi, ir saharozes saturs iebiezinātā pienā ar cukuru.

3. Metodes pamatā ir Klergeta princips, ar kuru saskaņā paraugu viegli apstrādā ar skābi, kas veicina saharozes pilnīgu hidrolīzi, bet neietekmē laktozi vai citus cukurus. Saharozes saturs tiek noteikts, pamatojoties uz saharozes šķīduma griešanās leņķa maiņu.

Dzidru parauga šķīdumu bez laktozes piejaukuma iegūst, apstrādājot šķīdumu ar amonjaku, tad neitralizējot un attīrot, attiecīgi pievienojot cinka acetātu un kālija heksacianoferāta (II) šķīdumu.

Filtrātā saharoze tiek hidrolizēta īpašā veidā. Pēc filtrāta griešanās leņķa pirms un pēc inversijas nosaka saharozes saturu.

4. Reaģenti:

4.1. cinka acetāta šķīdums, 1 M: izšķīdina 21,9 g kristalizēta cinka acetātdihidrāta Zn(C₂H₃0₂)₂ 2H₂O un 3 ml ledus etiķskābes ūdenī un uzpilda ar ūdeni līdz 100 ml atzīmei;

4.2. kālija heksacianoferāta (II) šķīdums, 0,25 M: izšķīdina 10,6 g kristalizēta kālija heksacianoferāta (II) trihidrāta K₄[Fe (CN)₆]× 3H₂O ūdenī un uzpilda ar ūdeni līdz 100 ml atzīmei;

4.3. sālsskābes šķīdums, 6,35 ± 0,20 M (20–22 %) vai 5,0 ± 0,2 M (16–18 %);

4.4. amonjaka šķīdums, 2,0 ± 0,2 M (3,5 %);

4.5. etiķskābes šķīdums, 2,0 ± 0,2 M (12 %);

4.6. bromtimolzilā indikators, 1 % (m/V) šķīdums etanolā.

5. Aprīkojums:

5.1. svari ar precizitāti līdz 10 mg;

5.2. polarimetrā kivete ar 2 dm diametru un precīzi kalibrētu garumu;

5.3. polarimetrs vai saharimetrs:

5.3.1. polarimetrs ar nātrija gaismu (nātrija tvaiku lampa) vai dzīvsudraba zaļo gaismu (dzīvsudraba tvaiku lampa ar prizmu vai īpašo Wratten ekrānu Nr. 77 A), ar precizitāti līdz 0,05 leņķgrādiem;

5.3.2. saharimetrs ar starptautisku cukura skalu, ar balto gaismu, kas iziet cauri 15 mm 6 % kālija dihromāta šķīduma filtram, vai nātrija gaismas avotu, ko var nolasīt no cukura skalas ar precizitāti līdz 0,1 starptautiskās cukura skalas vienībai;

5.4. ūdens vanna, kurā var nodrošināt 60 ± 1 ° C temperatūru.

6. Procedūra:

6.1. kontrolmērījums – lai standartizētu procedūru, reaģentus un aprīkojumu, to izdara divreiz. Izmanto 100 g piena un 18 g tīras saharozes maisījuma vai 110 g vājpiena un 18 g tīras saharozes maisījuma, kas atbilst 40 g iebiezināta piena ar 45 % saharozes saturu. Cukura saturu aprēķina, izmantojot šīs nodaļas 7. punktā norādīto formulu, attiecīgi M, F un P formulā (1) aizstājot ar izmantotā piena daudzumu un tā tauku un olbaltumvielu saturu un M formulā (2) – ar vērtību 40,00. Aprēķināto vērtību lielums ir 0,2–45,0 % diapazonā;

6.2. noteikšana:

6.2.1. 100 ml stikla vārglāzē iesver apmēram 40 ± 0,1 g labi sajaukta parauga. Pievieno 50 ml karsta ūdens (80–90 ° C) un labi samaisa;

6.2.2. maisījumu kvantitatīvi pārnes 200 ml mērkolbā, mērglāzi skalo ar 60 ° C ūdeni, līdz kopējais maisījuma daudzums ir sasniedzis 120–150 ml. Maisījumu sajauc un atdzesē līdz istabas temperatūrai;

6.2.3. pievieno 5 ml atšķaidīta amonjaka šķīduma. Atkal sajauc un nostādina 15 minūtes;

6.2.4. amonjaku neitralizē, pievienojot ekvivalentu daudzumu atšķaidītas etiķskābes (4.5. apakšpunkts). Nosaka precīzu daudzumu mililitros, titrējot ar amonjaka šķīdumu. Par indikatoru izmanto bromtimolzilā indikatoru. Samaisa;

6.2.5. kolbu novieto slīpi un, viegli maisot tās saturu, pievieno 12,5 ml cinka acetāta šķīduma;

6.2.6. identiskā veidā pievieno 12,5 ml kālija heksacianoferāta (II) šķīduma;

6.2.7. atdzesē kolbas saturu līdz 20 ° C un uzpilda ar 20 ° C ūdeni līdz 200 ml atzīmei.

Visos iepriekš minētajos noteikšanas posmos, pievienojot ūdeni vai kādu reaģentu, izvairās no gaisa burbuļu rašanās, tāpēc maisīšanas procedūru veic viegli, rotējot, nevis kratot kolbu. Ja gaisa burbuļi tomēr ir radušies, pirms kolbas uzpildīšanas līdz 200 ml atzīmei to pievieno vakuumsūknim un viegli rotē;

6.2.8. noslēdz kolbu ar sausu korķi un rūpīgi sakrata;

6.2.9. ļauj dažas minūtes nostāties un tad izfiltrē caur sausu papīra filtru, pirmos 25 ml filtrāta nolejot;

6.2.10. tiešā polarizācija: nosaka filtrāta optisko rotāciju 20 ± 1 ° C temperatūrā;

6.2.11. inversija: 40 ml filtrāta pārnes 50 ml mērkolbā. Pievieno 6,0 ml 6,35 M sālsskābes vai 7,5 ml 5 M sālsskābes. Kolbu uz 15 minūtēm ieliek ūdens vannā 60 ° C temperatūrā (kolba pilnībā ir ūdenī). Pirmo piecu minūšu laikā kolbas saturu ik pa brīdim viegli samaisa, Kolbas saturam pa šo laiku jāsasilst līdz 60 ^° C temperatūrai. Atdzesē līdz 20 ° C un piepilda ar 20 ° C ūdeni. Samaisa un nostādina šajā temperatūrā vienu stundu;

6.2.12. inversā polarizācija: 20 ± 0,2 ° C temperatūrā inversajam šķīdumam nosaka griešanās leņķi. Ja šķīduma temperatūra mērīšanas laikā polarizācijas mēģenē atšķiras vairāk nekā par 0,2 %, jāveic temperatūras korekcija, kā aprakstīts šīs nodaļas 7.2. apakšpunktā.

7. Rezultātu izteikšana:

7.1. saharozes saturu aprēķina, izmantojot šādu formulu:

S = ((D – 1,25 L) : Q) x (((V-v)/V) x (V/(L x M))) %, kur

S – saharozes saturs;

M – nosvērtā parauga masa gramos;

F – parauga tauku saturs procentos;

P – parauga proteīna saturs (N x 6,38) procentos;

V – daudzums mililitros, kurā paraugu atšķaida pirms filtrācijas;

v – korekcija nogulsnēm, kas radušās attīrīšanas laikā (mililitros) un ko nosaka, izmantojot šādu formulu:

v = (M/100)(1,08F – 1,55P);

D – tiešais polarimetra rādījums (polarizācija pirms inversijas);

I – polarimetra rādījums pēc inversijas;

L – polarimetra kivetes garums decimetros;

Q – inversijas faktors, vērtība, kas norādīta 7.2. apakšpunktā.

Piezīmes.

1. Ja ir nosvērti precīzi 40,00 g iebiezināta piena, ir polarimetrs ar nātrija gaismas avotu, graduēts leņķa grādos, ir 2 dm gara polarimetra kivete un 20 ± 1° C temperatūra, tad iebiezināta piena saharozes saturu (C = 9) var noteikt, izmantojot šādu formulu:

S = (D –1,25L) x (2,833 – 0,00612F – 0,00878P).

2. Ja inversā polarizācija ir veikta citā, nevis 20 ° C temperatūrā, tad (D –1,25L) x (1 + 0,0037 (T-20));

7.2. inversijas koeficienta Q lielumi. Nākamās formulas sniedz precīzas Q vērtības dažādiem gaismas avotiem ar temperatūras un koncentrācijas vērtībām:

7.2.1. nātrija gaismas avots un polarimetrs leņķa grādos:

Q = 0,8825 + 0,0006 (C – 9) – 0,0033 (T – 20);

7.2.2. dzīvsudraba zaļā gaisma un polarimetrs leņķa grādos:

Q = 1,0392 + 0,0007 (C – 9) – 0,0039 (T – 20);

7.2.3. balta gaisma ar divkrāsainu filtru un saharimetrs ar starptautisku cukura skalu:

Q = 2,549 + 0,0017 (C – 9) – 0,0095 (T – 20), kur

C – kopējais cukura daudzums inversajā šķīdumā pēc polarizācijas, %;

T – inversā šķīduma temperatūra polarimetra nolasījumā, ° C.

Piezīmes.

1. Kopējais cukura procentuālais daudzums C inversajā šķīdumā tiek aprēķināts no tiešā nolasījuma un inversijas maiņas, izmantojot saharozes, laktozes un invertcukura parastās specifiskās griešanās vērtības.

Korekcija 0,0006 (C – 9) utt. ir pareiza tikai tad, ja C ir apmēram 9. Normālam iebiezinātam pienam šo korekciju var neņemt vērā, ja C ir tuvu 9.

2. Novirzes 20 ^° C temperatūrā par 1 ° C rada nelielas izmaiņas tiešajā nolasījumā, bet novirzei, kas ir lielāka par 0,2 ^° C inversajā nolasījumā, ir nepieciešama korekcija. Korekcija 0,0033 (T – 20) utt. ir pareiza, ja temperatūra ir 18–22 ^° C;

7.3. atkārtojamība. Ja analīze tiek veikta precīzi un atbilstoši nosacījumiem, starpība starp diviem atsevišķiem rezultātiem, ko ieguvis viens analizētājs, testējot identisku materiālu un lietojot to pašu iekārtu īsā laikposmā, nedrīkst pārsniegt 0,3 g saharozes uz 100 g produkta.

VI. Pienskābes un laktātu satura noteikšana (6. metode)

1. Izmantojot šo metodi, nosaka pienskābes saturu un laktātu (izteiktu kā pienskābe) saturu šādos pilnīgi dehidrētos piena produktos:

1.1. sausajā pienā ar augstu tauku saturu vai piena pulverī ar augstu tauku saturu;

1.2. sausajā pienā vai piena pulverī;

1.3. sausajā pienā ar zemu tauku saturu vai piena pulverī ar zemu tauku saturu;

1.4. sausajā vājpienā vai vājpiena pulverī.

2. Lielums, kas noteikts, izmantojot šajā nodaļā aprakstīto metodi, ir pienskābes un laktātu (izteiktu kā pienskābe) saturs sausā pienā.

3. Taukus, olbaltumvielas un laktozi vienlaikus atdala no parauga šķīduma, pievienojot vara sulfātu un kalcija hidroksīdu un tad filtrējot.

Pienskābi un laktātus filtrātā ar koncentrētu sērskābi vara (II) sulfāta klātbūtnē pārvērš acetaldehīdā. Pienskābes saturu nosaka kolorimetriski, izmantojot p-hidroksidifenilu. Pienskābes un laktātu saturu izsaka kā pienskābi miligramos uz 100 g sausnas.

4. Reaģenti:

4.1. vara (II) sulfāta šķīdums: izšķīdina 250 g vara (II) sulfāta (CuSO_4× 5H₂O) ūdenī un uzpilda ar ūdeni līdz 1000 ml atzīmei;

4.2. kalcija hidroksīda suspensija:

4.2.1. samaļ 300 g kalcija hidroksīda (Ca(OH)₂), sajauc ar ūdeni (900 ml). Suspensiju pagatavo tieši pirms lietošanas;

4.2.2. kalcija hidroksīda suspensija: samaļ 300 g kalcija hidroksīda (Ca(OH)₂) un sajauc ar ūdeni (1400 ml). Suspensiju pagatavo tieši pirms lietošanas;

4.3. sērskābes un vara (II) sulfāta šķīdums: 300 ml sērskābes (95,9–97 % (m/m) H₂SO₄) pievieno 0,5 ml vara (II) sulfāta šķīduma;

4.4. p-hidroksidifenila (C₆H₅C₆H₄OH) šķīdums: izšķīdina, sakratot un nedaudz uzsildot 0,75 g p-hidroksidifenila 5 ml nātrija hidroksīda šķīduma (5 g NaOH uz 100 ml ūdens). Mērkolbu uzpilda ar ūdeni līdz 50 ml atzīmei. Šķīdumu uzglabā brūna stikla pudelē, tumšā, vēsā vietā. Neizmanto, ja mainās tā krāsa vai tas kļūst nedzidrs. Maksimālais uzglabāšanas ilgums – 72 stundas;

4.5. pienskābes standartšķīdums: īsi pirms izmantošanas ūdenī izšķīdina 0,1067 g litija laktāta (CH₃CHOHCOOLi) un mērkolbu uzpilda līdz 1000 ml atzīmei. 1 ml šī šķīduma atbilst 0,1 mg pienskābes;

4.6. atjaunots standartpiens: iepriekš analizē vairākus augstas kvalitātes sausā piena paraugus. Kalibrācijas līknes sagatavošanai izvēlas paraugu, kam ir viszemākais pienskābes saturs un kas satur ne vairāk kā 30 mg pienskābes uz 100 g beztauku sausnas. Ievēro šīs nodaļas 6.2.1. un 6.2.2. apakšpunktā minēto procedūru.

5. Aprīkojums:

5.1. analītiskie svari ar precizitāti līdz 0,1 mg;

5.2. spektrofotometrs, kas nodrošina nolasījumu pie viļņu garuma 570 nm;

5.3. ūdens vanna, kurā var nodrošināt 30  ± 2 ° C temperatūru;

5.4. miezeris un piesta;

5.5. filtrpapīrs (Schleicher un Schull 595, Whatman 1 vai līdzvērtīgs);

5.6. mēģenes, Pyrex stikla vai līdzvērtīgas (izmēri 25 x 150 mm).

Piezīme. Visiem stikla traukiem un aprīkojumam jābūt pilnīgi tīram un paredzētam izmantošanai tikai šai noteikšanai. Stikla traukus un rīkus, uz kuriem ir nosēdumi, pirms mazgāšanas izskalo ar koncentrētu sālsskābi.

6. Procedūra:

6.1. "tukšo" testu veic, ielejot 30 ml ūdens 50 ml graduētā mēģenē un veicot šīs nodaļas 6.2.4., 6.2.5., 6.2.6., 6.2.7., 6.2.8., 6.2.9., 6.2.10. un 6.2.11. apakšpunktā minētās darbības. Ja "tukšajā" testā iegūtie rezultāti attiecībā pret mērījumiem ar ūdeni pārsniedz 20 mg pienskābes uz 100 mg beztauku sausnas ekvivalenta, reaģentus pārbauda un netīros reaģentus aizvieto. "Tukšo" testu veic vienā laikā ar parauga analīzi;

6.2. noteikšana (noteikšanas laikā nepieļauj piesārņošanu, īpaši ar siekalām un sviedriem):

6.2.1. parauga beztauku sausnas saturu (A) gramos nosaka, no 100 atņemot tauku saturu, kas iegūts, izmantojot šī pielikuma 4. metodi, un mitruma saturu, kas iegūts, izmantojot šī pielikuma 2. metodi;

6.2.2. ar precizitāti līdz 0,1 g iesver 1000/(A – 10) g parauga. Paraugam pievieno 100 ml ūdens un rūpīgi samaisa;

6.2.3. 5 ml iegūtā šķīduma ar pipeti pārnes 50 ml graduētā mēģenē un uzpilda ar ūdeni līdz 30 ml atzīmei;

6.2.4. kratot lēni pievieno 5 ml vara (II) sulfāta šķīduma un ļauj nostāvēties 10 minūtes;

6.2.5. kratot lēni pievieno 5 ml kalcija hidroksīda suspensijas vai 10 ml kalcija hidroksīda suspensijas;

6.2.6. uzpilda ar ūdeni līdz 50 ml atzīmei, spēcīgi sakrata, ļauj nostāvēties 10 minūtes, tad filtrē. Pirmos filtrāta pilienus neizmanto;

6.2.7. 1 ml filtrāta ar pipeti pārnes mēģenē;

6.2.8. ar biretes vai graduētas pipetes palīdzību mēģenē iepilina 6,0 ml sērskābes un vara (II) sulfāta šķīdumu. Samaisa;

6.2.9. piecas minūtes karsē verdoša ūdens peldē. Tekošā ūdenī atdzesē līdz istabas temperatūrai;

6.2.10. pievieno divus pilienus p-hidroksidifenila reaģenta un spēcīgi saskalina, lai reaģents vienmērīgi izšķīstu visā šķidrumā. Ieliek mēģeni ūdens vannā 30 ± 2 ° C temperatūrā. Atstāj uz 15 minūtēm, laiku pa laikam sakratot;

6.2.11. mēģeni uz 90 sekundēm ieliek verdoša ūdens peldē. Tekošā ūdenī atdzesē līdz istabas temperatūrai;

6.2.12. izmēra optisko blīvumu pret "tukšo" testu triju stundu laikā šīs nodaļas 5.2. apakšpunktā norādītajā viļņa garumā;

6.2.13. ja optiskais blīvums pārsniedz standartlīknes augstāko punktu, testu atkārto, izmantojot atbilstošu tā filtrāta šķīdumu, kas iegūts, izmantojot šīs nodaļas 6.2.6. apakšpunktā minēto darbību;

6.3. standartlīknes sagatavošana:

6.3.1. pārnes 5 ml atjaunotā piena piecās graduētās 50 ml mēģenēs. Iepilina šajās mēģenēs attiecīgi 0, 1, 2, 3 un 4 ml standartšķīduma, lai iegūtu standartu diapazonu, kas atbilst 0, 20, 40, 60 un 80 mg pievienotas pienskābes uz 100 g sausā piena beztauku sausnas;

6.3.2. uzpilda ar ūdeni līdz apmēram 30 ml atzīmei un veic šīs nodaļas 6.2.4., 6.2.5., 6.2.6., 6.2.7., 6.2.8., 6.2.9., 6.2.10. un 6.2.11. apakšpunktā minētās darbības;

6.3.3. izmēra standartu optisko blīvumu, salīdzinot ar "tukšo" testu šīs nodaļas 5.2. apakšpunktā norādītajā viļņa garumā. Diagrammā iezīmē optiskos blīvumus attiecībā pret šīs nodaļas 6.3.1. apakšpunktā norādīto pienskābes daudzumu, t. i., 0, 20, 40, 60 un 80 mg uz 100 mg beztauku sausnas. Caur šiem punktiem novelk taisnu līniju un izveido standartlīkni, paralēli pārbīdot šo līniju tā, ka tā iet cauri koordinātu sākumpunktam.

7. Rezultātu izteikšana:

7.1. aprēķinu metode. Pēc standartlīknes nosaka atbilstoši 6.2.12. vai 6.2.13. apakšpunktā minētajai darbībai izmērīto optisko blīvumu pienskābei mg uz 100 g beztauku sausnas. Šo rezultātu reizina ar atšķaidījuma koeficientu, ja filtrāts ir atšķaidīts atbilstoši šīs nodaļas 6.2.13. apakšpunktam;

7.2. atkārtojamība. Ja analīze tiek veikta precīzi un atbilstoši nosacījumiem, starpība starp diviem atsevišķiem rezultātiem, ko ieguvis viens analizētājs, testējot identisku materiālu un lietojot to pašu iekārtu īsā laikposmā, nedrīkst pārsniegt 8 mg pienskābes uz 100 g beztauku sausnas daudzumā līdz 80 mg. Augstākiem lielumiem šī starpība nedrīkst pārsniegt 10 % no zemākā lieluma.

VII. Fosfatāzes aktivitātes noteikšana (modificētā Sandersa un Zāgera metode) (7. metode)

1. Izmantojot šo metodi, nosaka fosfatāzes aktivitāti šādos pilnīgi dehidrētos piena produktos:

1.1. sausajā pienā ar augstu tauku saturu vai piena pulverī ar augstu tauku saturu;

1.2. sausajā pienā vai piena pulverī;

1.3. sausajā pienā ar zemu tauku saturu vai piena pulverī ar zemu tauku saturu;

1.4. sausajā vājpienā vai vājpiena pulverī.

2. Sausā piena fosfatāzes aktivitāte ir aktīvās sārmainās fosfatāzes klātbūtnes daudzums, kas izteikts kā 1 mg atbrīvotā fenola uz 1 ml atjaunotā piena un ko nosaka, izmantojot šajā nodaļā aprakstīto metodi.

3. Sausā piena fosfatāzes aktivitāti nosaka pēc fosfatāzes spējas atbrīvot fenolu no dinātrija fenilfosfāta. Atbrīvotā fenola daudzumu noteiktajos apstākļos nosaka spektrometriski (pēc krāsas, kas attīstās ar Gibsa reaģentu).

4. Reaģenti:

4.1. šķīdums A jeb bārija borāta hidroksīda buferšķīdums, pH 10,6 ± 0,1 20 ° C temperatūrā:

4.1.1. izšķīdina 25,0 g bārija hidroksīda (Ba (OH)_2× 8H₂O) ūdenī un uzpilda ar ūdeni līdz 500 ml atzīmei. 11,0 g borskābes (H₃BO₃) šķīdina ūdenī un uzpilda līdz 500 ml atzīmei. Abus šķīdumus sasilda līdz 50 ° C temperatūrai un sajauc. Maisījumu saskalo un atdzesē līdz istabas temperatūrai. Noregulē pH (10,6 ± 0,1) ar bārija hidroksīda šķīdumu un filtrē;

4.1.2. šķīdumu uzglabā cieši noslēgtā traukā. Pirms lietošanas buferšķīdumu atšķaida ar tādu pašu ūdens daudzumu;

4.2. šķīdums B jeb krāsas attīstīšanas buferšķīdums. Ūdenī šķīdina 6,0 g nātrija metaborāta (NaBO₂) vai 12,6 g NaBO_2× 4H₂O un 20,0 g nātrija hlorīda (NaCl) un uzpilda ar ūdeni līdz 1000 ml atzīmei;

4.3. šķīdums C jeb bufersubstrāta šķīdums:

4.3.1. izšķīdina 0,5 g dinātrija fenilfosfāta (Na₂C₆H₅PO_4× 2H₂O) 4,5 ml šķīdumā B (4.2. apakšpunkts). Pievieno 2 pilienus šķīduma E un ļauj nostāvēties 30 minūtes. Ekstrahē krāsu ar 2,5 ml butanola. Ja nepieciešams, krāsas ekstrahēšanu atkārto. Pēc atdalīšanas butanolu atmet. Šo šķīdumu ledusskapī var uzglabāt vairākas dienas. Pirms lietošanas vēl vienu reizi attīsta un ekstrahē krāsu;

4.3.2. pārnes 1 ml šķīduma 100 ml mērkolbā un uzpilda līdz vajadzīgajam tilpumam ar šķīdumu A. Buferšķīdumu sagatavo īsi pirms lietošanas;

4.4. šķīdums D jeb izgulsnētājs. Izšķīdina 3,0 g cinka sulfāta (ZnSO_4× 7H₂O) un 0,6 g vara sulfāta (CuSO_4× 5H₂O) ūdenī un uzpilda ar ūdeni līdz 100 ml atzīmei;

4.5. šķīdums E jeb Gibsa reaģents. Izšķīdina 0,040 g 2,6-dibromhinona 1,4-hlorimīda (O× C₆H₂Br_2× NC1) 10 ml 96 % etanola. Šķīdumu uzglabā ledusskapī tumša stikla pudelē. Šo reaģentu nelieto, kad tas kļuvis bezkrāsains;

4.6. buferšķīdums krāsas atšķaidīšanai. Ar ūdeni atšķaida 10 ml šķīduma B jeb krāsas attīstīšanas buferšķīduma līdz 100 ml atzīmei;

4.7. vara sulfāta šķīdums. Izšķīdina 0,05 g vara (II) sulfāta (CuSO_4× 5H₂O) ūdenī un uzpilda ar ūdeni līdz 100 ml atzīmei;

4.8. fenola standartšķīdums. Mērkolbā ūdenī izšķīdina 0,200 ± 0,001 g tīra fenola un uzpilda ar ūdeni līdz 100 ml atzīmei. Šo šķīdumu ledusskapī var uzglabāt vairākus mēnešus. 10 ml šķīduma pārnes citā mērkolbā un uzpilda ar ūdeni līdz 100 ml atzīmei. 1 ml atšķaidītā šķīduma satur 200 mg fenola, un to var izmantot vēl vairāk atšķaidītu šķīdumu sagatavošanai;

4.9. vārīts destilēts ūdens;

4.10. N-butanols.

5. Aprīkojums:

5.1. analītiskie svari;

5.2. ūdens vanna ar 37 ± 1 ° C temperatūru, ko kontrolē ar termostatu;

5.3. spektrofotometrs, ar ko var nolasīt viļņu garumu 610 nm;

5.4. filtrpapīrs (Schleicher un Schull 597, Whatman 42 vai līdzvērtīgs);

5.5. vanna verdošam ūdenim;

5.6. alumīnija folija.

6. Procedūras laikā ievēro šādus piesardzības pasākumus:

6.1. izvairās no tiešu saules staru iedarbības;

6.2. visiem stikla instrumentiem un traukiem, aizbāžņiem un citiem materiāliem jābūt pilnīgi tīriem. Ieteicams tos skalot un vārīt ūdenī vai apstrādāt ar tvaiku;

6.3. izvairās no plastmasas materiālu (piemēram, plastmasas aizbāžņu) izmantošanas, jo tie var saturēt fenolus;

6.4. nepieļauj piesārņošanu ar siekalām, jo siekalās ir fosfatāze.

7. Parauga sagatavošana:

7.1. ar precizitāti līdz 0,1 g iesver 10 g parauga un izšķīdina 90 ml ūdens. Parauga šķīdināšanas temperatūra nedrīkst pārsniegt 35 ° C;

7.2. noteikšana:

7.2.1. divās mēģenēs ielej pa 1 ml atjaunotā piena, kas sagatavots, izmantojot šīs nodaļas 7.1. apakšpunktā minēto darbību;

7.2.2. vienu mēģeni divas minūtes karsē verdošā ūdenī. Mēģeni un ūdens vannu vai, piemēram, vārglāzi apklāj ar alumīnija foliju, lai nodrošinātu to, ka sasilst visa mēģene. Aukstā ūdenī atdzesē līdz istabas temperatūrai. Šo mēģeni izmanto "tukšajam" testam. Tad ar abām mēģenēm veic vienādas darbības;

7.2.3. pievieno 10 ml šķīduma C. Sakrata un ievieto mēģeni ūdens vannā 37 ° C temperatūrā;

7.2.4. ūdens vannā tur 60 minūtes, ik pa brīdim sakratot;

7.2.5. mēģenes nekavējoties ieliek verdošā ūdens vannā un karsē divas minūtes. Atdzesē aukstā ūdenī līdz istabas temperatūrai;

7.2.6. pievieno 1 ml šķīduma D, sakrata un filtrē caur sausu filtrpapīru. Pirmo filtrātu, kamēr tas nav dzidrs, neizmanto;

7.2.7. ielej mēģenēs 5 ml filtrāta un pievieno 5 ml šķīduma B un 0,1 ml šķīduma E. Sajauc;

7.2.8. istabas temperatūrā, izvairoties no tiešu saules staru iedarbības, 30 minūtes ļauj attīstīties krāsai;

7.2.9. izmēra parauga optisko blīvumu attiecībā pret "tukšo" testu 5.3. apakšpunktā norādītajā viļņa garumā;

7.2.10. ja šķīduma optiskais blīvums ir lielāks par standartparauga blīvumu, noteikšanu atkārto ar 20 mg fenola, kas pagatavots atbilstoši šīs nodaļas 8. punktam. Ja šī robeža ir pārsniegta, atbilstošu daudzumu atjaunotā piena, kas minēts šīs nodaļas 7.2.1. apakšpunktā, atšķaida ar piemērotu piena daudzumu, kas uzvārīts, kā norādīts šīs nodaļas 7.2.2. apakšpunktā, lai dezaktivētu tajā esošo fosfatāzi.

8. Standartlīknes sagatavošana:

8.1. četrās 100 ml mērkolbās pārnes 1, 3, 5 un 10 ml standartšķīduma, kas atšķaidīts, izmantojot šīs nodaļas 4.8. apakšpunktā minēto darbību, un uzpilda ar ūdeni līdz nepieciešamajam tilpumam. Šie šķīdumi satur attiecīgi 2, 6, 10 un 20 mg fenola uz 1 ml;

8.2. pārnes 1 ml ūdens vai 1 ml standartšķīduma mēģenēs, lai iegūtu paraugus, kas satur 0 ("tukšā" testa lielums, izmantojot 1 ml ūdens), 2, 6, 10 un 20 mg fenola;

8.3. mēģenēs pārnes 1 ml vara (II) sulfāta šķīduma, 5 ml buferšķīduma krāsas atšķaidīšanai (4.6. apakšpunkts), 3 ml ūdens un 0,1 ml šķīduma E un sajauc;

8.4. atstāj mēģenes uz 30 minūtēm istabas temperatūrā, nepakļaujot tiešu saules staru iedarbībai;

8.5. izmēra šķīdumu optisko blīvumu katrā mēģenē, salīdzinot ar "tukšo" testu šīs nodaļas 5.3. apakšpunktā norādītajā viļņa garumā;

8.6. sagatavo standartlīkni, iezīmējot absorbcijas lielumus pret fenola daudzumiem mg, kā norādīts šīs nodaļas 8.2. apakšpunktā.

9. Rezultātu izteikšana:

9.1. aprēķinu metode:

9.1.1. izmantojot standartlīkni, skaitļus pārvērš fenola mg, kā noteikts šīs nodaļas 7.2.9. apakšpunktā;

9.1.2. aprēķina fosfatāzes aktivitāti, kas izteikta fenola mg uz 1 ml atjaunota piena, izmantojot šādu formulu:

2,4 x P, kur

P – fenola daudzums mg saskaņā ar šīs nodaļas 9.1.1. apakšpunktu;

9.1.3. ja atšķaidīšanai izmantota šīs nodaļas 7.2.10. apakšpunktā minētā darbība, atbilstoši 9.1.2. apakšpunktam iegūto rezultātu reizina ar atšķaidījuma koeficientu;

9.2. atkārtojamība. Ja analīze tiek veikta precīzi un atbilstoši nosacījumiem, starpība starp diviem atsevišķiem rezultātiem, ko ieguvis viens analizētājs, testējot identisku materiālu un lietojot to pašu iekārtu īsā laikposmā, nedrīkst pārsniegt 2 mg fenola, ko atbrīvo 1 ml atjaunotā piena.

VIII. Fosfatāzes aktivitātes noteikšana (Ašhāfenburga un Mullena metode) (8. metode)

1. Izmantojot šo metodi, nosaka fosfatāzes aktivitāti šādos pilnīgi dehidrētos piena produktos:

1.1. sausajā pienā ar augstu tauku saturu vai piena pulverī ar augstu tauku saturu;

1.2. sausajā pienā vai piena pulverī;

1.3. sausajā pienā ar zemu tauku saturu vai piena pulverī ar zemu tauku saturu;

1.4. sausajā vājpienā vai vājpiena pulverī.

2. Sausā pienā fosfatāzes aktivitāti nosaka pēc aktīvās sārmainās fosfatāzes daudzuma produktā. To izsaka kā p-nitrofenola daudzumu mikrogramos, ko atbrīvo 1 ml atjaunotā parauga aprakstītajos apstākļos.

3. Atjaunoto paraugu atšķaida ar bufersubstrātu pie pH 10,2 un divas stundas inkubē 37 ° C temperatūrā. Paraugā esošā sārmainā fosfatāze šajos apstākļos no pievienotā dinātrija p-nitrofenilfosfāta atbrīvo p-nitrofenolu. Atbrīvoto p-nitrofenolu nosaka, tieši salīdzinot ar standartkrāsas stikliem vienkāršā salīdzināšanas ierīcē, izmantojot atstaroto gaismu.

4. Reaģenti:

4.1. nātrija karbonāta-dikarbonāta buferšķīdums. Mērkolbā ūdenī izšķīdina 3,5 g bezūdens nātrija karbonāta un 1,5 g nātrija bikarbonāta un uzpilda ar ūdeni līdz 1000 ml atzīmei;

4.2. bufersubstrāts. Nātrija karbonāta-dikarbonāta buferšķīdumā izšķīdina 1,5 g dinātrija p-nitrofenilfosfāta un mērkolbā uzpilda ar buferšķīdumu līdz 1000 ml atzīmei. Šis šķīdums, ja to uzglabā ledusskapī 4 ° C temperatūrā, ir stabils vienu mēnesi, taču šādi uzglabātiem šķīdumiem jāveic krāsas kontrolpārbaude (šīs nodaļas 6.3. apakšpunkts);

4.3. dzidrināšanas šķīdumi;

4.3.1. cinka sulfāta šķīdums. Izšķīdina 30,0 g cinka sulfāta (ZnSO₄) ūdenī un mērkolbā uzpilda ar ūdeni līdz 100 ml atzīmei;

4.3.2. kālija heksacianoferāta (II) šķīdums. Izšķīdina 17,2 g kālija heksacianoferāta (II) trihidrāta (K₄Fe(CN)_6× 3H₂O) un mērkolbā uzpilda ar ūdeni līdz 100 ml atzīmei.

5. Aprīkojums:

5.1. analītiskie svari;

5.2. ūdens vanna 37 ± 1 ° C temperatūrā ar termostatu;

5.3. salīdzināšanas ierīce ar īpašu disku, kas satur standartkrāsu stiklus, kuri ir kalibrēti mg p-nitrofenola uz 1 ml piena, un divas 25 mm kivetes.

6. Procedūras laikā ievēro šādus piesardzības pasākumus:

6.1. pēc lietošanas mēģenes iztukšo, izskalo ar ūdeni, izmazgā ar karstu ūdeni, kam pievienots sārmains mazgāšanas līdzeklis, pēc tam tās rūpīgi izmazgā tīrā, karstā tekošā ūdenī, izskalo un pirms lietošanas izžāvē. Pipetes tūlīt pēc lietošanas rūpīgi izskalo tīrā, aukstā tekošā ūdenī, pēc tam vēlreiz izskalo un pirms lietošanas izžāvē;

6.2. mēģeņu aizbāžņus tūlīt pēc lietošanas rūpīgi noskalo karstā tekošā ūdenī un pēc tam divas minūtes vāra ūdenī;

6.3. bufersubstrāta šķīdums paliek stabils vismaz vienu mēnesi, ja to uzglabā ledusskapī 4 ° C vai zemākā temperatūrā. Uz nestabilitāti norāda dzeltenas krāsas parādīšanās. Lai gan testa rezultātus vienmēr nolasa, salīdzinot ar tāda vārīta produkta pārbaudi, kas satur to pašu bufersubstrātu, ieteicams šķīdumu neizmantot, ja tā krāsas rādījums pārsniedz 10 mg, to nolasot salīdzināšanas ierīcē 25 mm kivetē un izmantojot destilētu ūdeni otrā 25 mm kivetē;

6.4. katram paraugam izmanto citu pipeti un nepieļauj piesārņošanu ar siekalām;

6.5. testēšanu nedrīkst veikt tiešu saules staru iedarbībā.

7. Parauga sagatavošana:

7.1. ar precizitāti līdz 0,1 g nosver 10 g parauga un izšķīdina 90 ml ūdens. Parauga šķīdināšanas temperatūra nedrīkst pārsniegt 35 ° C;

7.2. noteikšana:

7.2.1. tīrā un sausā mēģenē ielej 15 ml bufersubstrāta un 2 ml testējamā atjaunotā parauga. Mēģeni aizkorķē, sajauc, apgriežot to otrādi, un ievieto ūdens vannā 37 ^° C temperatūrā;

7.2.2. tajā pašā laikā ūdens vannā ievieto kontrolmēģeni, kurā ir 15 ml bufersubstrāta un 2 ml vārīta atjaunotā parauga, kas līdzīgs testējamajam paraugam;

7.2.3. pēc divām stundām abas mēģenes izņem no ūdens vannas, pievieno 0,5 ml cinka sulfāta izgulsnētāja, atkal aizkorķē, spēcīgi sakrata un ļauj nostāvēties trīs minūtes. Pievieno 0,5 ml kālija heksacianoferāta (II) izgulsnētāja, rūpīgi sajauc un filtrē caur gofrētu filtru, dzidro filtrātu savāc tīrā mēģenē;

7.2.4. pārnes filtrātu uz 25 mm kiveti un salīdzināšanas ierīcē salīdzina ar vārītā parauga filtrātu, izmantojot īpašo disku.

8. Rezultātu izteikšana:

8.1. aprēķinu metode. Nolasījumus, kas iegūti atbilstoši šīs nodaļas 7.2.4. apakšpunktam, atzīmē kā p-nitrofenola mg uz 1 ml parauga vai uz 1 ml atjaunotā parauga;

8.2. atkārtojamība. Ja analīze tiek veikta precīzi un atbilstoši nosacījumiem, starpība starp diviem atsevišķiem rezultātiem, ko ieguvis viens analizētājs, testējot identisku materiālu un lietojot to pašu iekārtu īsā laikposmā, nedrīkst pārsniegt 2 mg p-nitrofenola, ko atbrīvo 1 ml atjaunotā piena.