1. "Apdrošinātāju un pārapdrošinātāju iekšējo modeļu normatīvie noteikumi" (tālāk tekstā – noteikumi) nosaka prasības attiecībā uz iekšējo modeļu izmantošanas testu, statistiskās kvalitātes standartiem, kalibrēšanas standartiem, darbības peļņas un zaudējumu attiecinājumu uz nozīmīgām darījumdarbības vienībām, apstiprināšanas (validācijas) standartiem un dokumentēšanas standartiem. Šo noteikumu prasības ir piemērojamas arī tādiem datiem un modeļiem, kas iegūti no trešās personas, kā arī grupu iekšējiem modeļiem.

2. Noteikumi ir saistoši apdrošināšanas sabiedrībām un nedalībvalstu apdrošinātāju filiālēm (tālāk tekstā – apdrošinātājs), kā arī pārapdrošināšanas sabiedrībām (tālāk tekstā – pārapdrošinātājs).

3. Noteikumos lietotie termini:

3.1. kredītrisks – zaudējumu vai finanšu stāvokļa negatīvu izmaiņu risks, kas rodas vērtspapīru emitentu, darījuma partneru un jebkuru debitoru kredītstāvokļa svārstību rezultātā, kam pakļauts apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs un kas izpaužas kā darījuma partneru saistību nepildīšanas risks, likmju starpības risks vai tirgus riska koncentrācijas;

3.2. varbūtības sadalījuma prognoze – matemātiska funkcija, kas noteiktas grupas savstarpēji izslēdzošiem nākotnes notikumiem piešķir realizācijas iespējamību;

3.3. riska mērs (risk measure) – matemātiska funkcija, kas dotajai riska ekspozīcijas varbūtības sadalījuma prognozei piešķir tādu vērtību naudas izteiksmē, kas pieaug monotoni reizē ar riska apmēru;

3.4. pārējo terminu lietojums atbilst Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (tālāk tekstā – Komisija) 2015. gada 12. augusta normatīvajos noteikumos Nr. 130 "Apdrošinātāju un pārapdrošinātāju maksātspējas kapitāla prasības un pašu kapitāla aprēķināšanas normatīvie noteikumi" lietotajiem terminiem.

4. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs nodrošina, ka iekšējais modelis tiek plaši izmantots un tam ir būtiska nozīme pārvaldības sistēmā atbilstoši Eiropas Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/35 (2014. gada 10. oktobris), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/138/EK par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II), (tālāk tekstā – ES regula Nr. 2015/35) nosacījumiem, īpaši:

4.1. risku pārvaldības sistēmā un lēmumu pieņemšanas procesos;

4.2. maksātspējas kapitāla novērtēšanā un izvietošanā atbilstoši risku klasifikācijai, kā arī risku un maksātspējas pašu novērtējumā.

5. Maksātspējas kapitāla prasības aprēķināšanas biežums, izmantojot iekšējo modeli, atbilst biežumam, kādā apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs izmanto iekšējo modeli citām šo noteikumu 4. punktā minētajām vajadzībām.

6. Apdrošinātāja vai pārapdrošinātāja valde ir atbildīga par iekšējā modeļa uzbūves un darbības pastāvīgu atbilstību prasībām un par to, ka iekšējais modelis atbilstīgi atspoguļo attiecīgā apdrošinātāja vai pārapdrošinātāja riska profilu.

7. Iekšējais modelis un īpaši tā pamatā esošās varbūtības sadalījuma prognozes aprēķins atbilst šo noteikumu 8.–15. punktā noteiktajiem kritērijiem un ES regulas Nr. 2015/35 prasībām.

8. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs pamato pieņēmumus, uz kuriem balstās tā iekšējais modelis. Metodes, ko izmanto, lai aprēķinātu varbūtības sadalījuma prognozi, pamatojas uz:

8.1. piemērotām, pielietojamām un atbilstīgām aktuāra un statistikas metodēm un atbilst metodēm, ko izmanto, lai aprēķinātu tehniskās rezerves;

8.2. aktuālu un ticamu informāciju un reālistiskiem pieņēmumiem.

9. Iekšējā modeļa aprēķināšanai izmantotie dati ir precīzi, pilnīgi un atbilstīgi. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs atjaunina datu kopumu, kas izmantots varbūtības sadalījuma prognozes aprēķināšanai, vismaz reizi gadā.

10. Neraugoties uz izvēlēto aprēķina metodi, iekšējā modeļa spēja novērtēt risku ir pietiekama, lai nodrošinātu, ka to plaši izmanto un ka tam ir būtiska nozīme apdrošinātāja vai pārapdrošinātāja pārvaldības sistēmā, īpaši riska pārvaldības sistēmā, lēmumu pieņemšanas procesos un kapitāla izvietošanā atbilstoši risku klasifikācijai. Iekšējais modelis aptver vismaz nedzīvības apdrošināšanas parakstīšanas risku, dzīvības apdrošināšanas parakstīšanas risku, veselības apdrošināšanas parakstīšanas risku, tirgus risku, kredītrisku un operacionālo risku, kā arī visus citus būtiskos riskus, kam pakļauts apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs.

11. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs iekšējā modelī var ņemt vērā diversifikācijas ietekmi riska moduļa ietvaros vai starp riska moduļiem, ja diversifikācijas ietekmes noteikšanas metodes ir atbilstīgas.

12. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs iekšējā modelī var pilnībā ņemt vērā riska mazināšanas metožu ietekmi, ja kredītrisks un citi riski, kas rodas, izmantojot riska mazināšanas metodes, ir attiecīgi atspoguļoti iekšējā modelī.

13. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs iekšējā modelī aprēķina riskus, kas saistīti ar noslēgtajos līgumos ietvertajām finanšu garantijām un līgumiskajām iespējām, ja to ietekme ir būtiska. Iekšējā modelī novērtē riskus, kas saistīti gan ar apdrošinājuma ņēmēja iespējām, gan ar apdrošinātāja vai pārapdrošinātāja līgumiskajām iespējām, ņemot vērā to, kā finanšu un citu nosacījumu izmaiņas var ietekmēt minēto iespēju izmantošanu.

14. Iekšējā modelī ir atļauts ņemt vērā apdrošinātāja vai pārapdrošinātāja turpmākos pārvaldības pasākumus (future management actions), kuru īstenošana būtu pamatota īpašos apstākļos, ja tie atbilst ES regulas Nr. 2015/35 236. panta nosacījumiem. Ja turpmākie pārvaldības pasākumi tiek ņemti vērā, tad iekšējā modelī ņem vērā arī laika periodu, kas nepieciešams attiecīgo pasākumu īstenošanai.

15. Iekšējā modelī tiek ņemti vērā visi maksājumi apdrošinājuma ņēmējiem, labuma guvējiem un cedentiem neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav garantēti atbilstoši noslēgtā apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas līguma nosacījumiem.

16. Izstrādājot iekšējo modeli, apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs, ievērojot ES regulas Nr. 2015/35 prasības, var izmantot citādu laika posmu vai riska mēru, nekā norādīts Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 119. panta ceturtajā daļā, ja apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs var izmantot iekšējā modeļa rezultātu, lai aprēķinātu maksātspējas kapitāla prasību, nodrošinot apdrošinājuma ņēmējiem un labuma guvējiem aizsardzības līmeni, kas atbilst Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 119. pantā norādītajam.

17. Ja iespējams, apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs iegūst maksātspējas kapitāla prasību tieši no varbūtības sadalījuma prognozes, kas noteikta ar iekšējo modeli, izmantojot Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 119. panta ceturtajā daļā norādīto riskam pakļautās vērtības mēru.

18. Ja apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs maksātspējas kapitāla prasību nevar iegūt tieši no varbūtības sadalījuma prognozes, kas noteikta ar iekšējo modeli, maksātspējas kapitāla prasības aprēķināšanas procesā ir atļauts izmantot tuvinājumus (approximations). Tuvinājumu izmantošanas gadījumā apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs sniedz Komisijai informāciju atbilstoši ES regulas Nr. 2015/35 238. panta prasībām, kas apliecina, ka apdrošinājuma ņēmējiem ir nodrošināts Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 119. panta prasībām atbilstīgs aizsardzības līmenis.

19. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs vismaz reizi gadā pārskata katras nozīmīgas darījumdarbības vienības (ES regulas Nr. 2015/35 izpratnē) peļņas vai zaudējumu iemeslus un avotus.

20. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs atbilstoši ES regulas Nr. 2015/35 prasībām pamato, kā iekšējā modeļa vajadzībām izvēlētā riska klasificēšana izskaidro peļņas vai zaudējumu iemeslus un avotus. Riska klasificēšana un peļņas vai zaudējumu attiecinājums atspoguļo apdrošinātāja vai pārapdrošinātāja riska profilu.

21. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs regulāri veic iekšējā modeļa validāciju, kurā tiek ietverta iekšējā modeļa aprēķinu rezultātu pārbaude, tā specifikācijas pastāvīgas atbilstības pārbaude un rezultātu salīdzināšana ar pieredzi un kura atbilst ES regulas Nr. 2015/35 prasībām.

22. Iekšējā modeļa validācija ietver iekšējā modeļa validācijas statistikas procesu (statistical process), kas atbilst ES regulas Nr. 2015/35 prasībām un kas uzskatāmi demonstrē, ka ar iekšējā modeļa palīdzību aprēķinātā kapitāla prasība ir atbilstīga.

23. Validācijas procesā izmanto statistikas metodes, ar kurām pārbauda varbūtības sadalījuma prognozes piemērotību, salīdzinot ar darbības rezultātā radušos zaudējumu pieredzi, kā arī visus ar to saistītos būtiskos jaunos datus un informāciju.

24. Validācijas process ietver:

24.1. iekšējā modeļa stabilitātes analīzi un īpaši iekšējā modeļa rezultātu jutības pārbaudi attiecībā uz izmaiņām galvenajos pamata pieņēmumos;

24.2. iekšējā modelī izmantoto datu precizitātes, pilnīguma un atbilstības novērtējumu.

25. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs dokumentē sava iekšējā modeļa koncepciju un darbības aspektus atbilstoši ES regulas Nr. 2015/35 prasībām.

26. Iekšējā modeļa dokumentācija ietver pamatojumu, kas apliecina iekšējā modeļa atbilstību izmantošanas testa, statistiskās kvalitātes standartu, kalibrēšanas standartu, peļņas vai zaudējumu attiecinājuma un validācijas standartu prasībām.

27. Iekšējā modeļa dokumentācija ietver teorijas, pieņēmumu un iekšējā modeļa pamatā esošā matemātiskā un empīriskā pamatojuma detalizētu izklāstu. Dokumentācijas minimālo saturu nosaka ES regula Nr. 2015/35.

28. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs, ņemot vērā ES regulā Nr. 2015/35 noteiktos aspektus, izvērtē un dokumentācijā norāda visus apstākļus, kādos iekšējais modelis nefunkcionē efektīvi.

29. Apdrošinātājs vai pārapdrošinātājs dokumentē visas Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 123. panta otrajā daļā minētās iekšējā modeļa būtiskās izmaiņas, norādot informāciju atbilstoši ES regulas Nr. 2015/35 prasībām.

30. Noteikumi stājas spēkā 2016. gada 1. janvārī.

Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II).