1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) ēkas energoefektivitāte — relatīvs enerģijas daudzums, kas raksturo konkrētās ēkas apkurei, ventilācijai, dzesēšanai, apgaismojumam un karstā ūdens apgādei nepieciešamās enerģijas patēriņu ēkas tipam raksturīgos ekspluatācijas apstākļos;

2) ēkas energosertifikācija — process, kurā nosaka ekspluatējamas ēkas vai tās daļas energoefektivitāti un izsniedz ēkas energosertifikātu vai nosaka projektējamas, pārbūvējamas vai atjaunojamas ēkas vai tās daļas plānoto energoefektivitāti un izsniedz ēkas pagaidu energosertifikātu;

3) ēkas inženiertehniskā sistēma — tehniskā aprīkojuma kopums, kas atsevišķi vai kopējā sistēmā nodrošina ēkas vai ēkas daļas apkuri, ventilāciju, dzesēšanu, apgaismojumu un karstā ūdens apgādi;

4) gaisa kondicionēšanas sistēma — tādu sastāvdaļu kombinācija, kuras nodrošina telpu mikroklimata uzturēšanu, tostarp kontrolējot vai samazinot temperatūru;

5) neatkarīgs eksperts — energoauditors vai cita persona, kas ir tiesīga veikt energosertifikāciju un pārbaudīt apkures sistēmas un gaisa kondicionēšanas sistēmas;

6) gandrīz nulles enerģijas ēka — paaugstinātas energoefektivitātes klases ēka, kuras energoapgādei izmanto augstas efektivitātes sistēmas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.06.2017. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2017.)

2.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir veicināt energoresursu racionālu izmantošanu, uzlabojot ēku energoefektivitāti, kā arī informējot sabiedrību par ēku enerģijas patēriņu.

3.pants. Likuma darbības joma

(1) Likums nosaka:

1) ekspluatējamu ēku minimālās energoefektivitātes prasības;

2) projektējamu, pārbūvējamu vai atjaunojamu ēku minimālās energoefektivitātes prasības;

3) ēku energosertifikācijas, apkures sistēmu un gaisa kondicionēšanas sistēmu pārbaudes prasības.

(2) Šā likuma prasības nepiemēro ēkām:

1) kurām enerģiju neizmanto iekštelpu mikroklimata regulēšanai;

2) kuras ir kultūras pieminekļi vai kurās atrodas kultūras pieminekļi, kā arī kultūras pieminekļu teritorijās esošām ēkām, ja likuma prasību izpilde apdraud šo kultūras pieminekļu saglabāšanu vai pazemina to kultūrvēsturisko vērtību;

3) kuras projektētas un būvētas dievkalpojumiem un citām reliģiskām darbībām;

4) kuras ir dzīvojamās ēkas, ko izmanto vai paredzēts izmantot mazāk par četriem mēnešiem gadā vai arī ierobežotu laiku katru gadu, un kuru paredzamais enerģijas patēriņš ir mazāks par 40 kilovatstundām uz kvadrātmetru gadā (piemēram, vasarnīcas, dārza mājas);

5) kuras ir brīvi stāvošas un kuru kopējā telpu platība ir mazāka par 50 kvadrātmetriem;

6) kuras paredzētas lietošanai uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem;

7) kuras ir rūpnieciskās ražošanas ēkas un lauku saimniecību nedzīvojamās ēkas ar zemu enerģijas pieprasījumu (kopējais enerģijas patēriņš nepārsniedz 50 kilovatstundas uz kvadrātmetru gadā).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.06.2017. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2017.)

4.pants. Energoefektivitātes minimālās prasības

(1) Energoefektivitātes minimālās prasības ekspluatējamām ēkām, proti, ēkas energoefektivitātes pieļaujamo līmeni, kuru pārsniedzot ēkas īpašniekam ir pienākums veikt energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, nosaka citi normatīvie akti.

(2) Energoefektivitātes minimālās prasības projektējamām ēkām attiecībā uz to ārējo norobežojošo konstrukciju būvelementu siltuma caurlaidību un inženiertehniskajām sistēmām, kā arī ēkas energoefektivitātes pieļaujamo līmeni nosaka citi normatīvie akti.

(3) Energoefektivitātes minimālās prasības pārbūvējamām vai atjaunojamām ēkām attiecībā uz to ārējo norobežojošo konstrukciju būvelementu siltuma caurlaidību un inženiertehniskajām sistēmām, kā arī ēkas energoefektivitātes pieļaujamo līmeni nosaka citi normatīvie akti. Energoefektivitātes minimālās prasības pārbūvējamām vai atjaunojamām ēkām piemēro, ja:

1) būvniecības ieceres dokumentācijā ēkas ārējā norobežojošā konstrukciju būvelementa pārbūve skar vairāk nekā 25 procentus no šā būvelementa virsmas;

2) veic ēkas inženiertehnisko sistēmu pārbūvi vai atjaunošanu.

(4) Šā panta trešajā daļā minētās energoefektivitātes minimālās prasības pārbūvējamām vai atjaunojamām ēkām nepiemēro, ja šo prasību piemērošana nav tehniski vai funkcionāli iespējama vai nav ekonomiski pamatota.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.06.2017. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2017.)

5.pants. Augstas efektivitātes sistēmu izmantošana

(1) Projektējot ēkas, izvērtē iespēju tajās izmantot šādas augstas efektivitātes sistēmas:

1) decentralizētas energoapgādes sistēmas, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus;

2) sistēmas, kurās izmanto koģenerāciju vienlaicīgai siltumenerģijas un elektroenerģijas vai mehāniskās enerģijas ražošanai;

3) sistēmas, kurās izmanto siltumsūkņus, kas, mainot siltuma dabisko plūsmu, pārvada siltumu no dabiskās vides uz ēkām vai ēku inženiertehniskajām sistēmām;

4) centralizētas siltumapgādes vai centralizētas dzesēšanas sistēmas, īpaši tādas, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus un kuras, pievadot enerģiju no centrālā enerģijas ražošanas avota, izmantojamas vairākām ēkām vai teritorijām.

(2) Ja pārbūvējamām vai atjaunojamām ēkām plānots pārbūvēt ēkas inženiertehniskās sistēmas, izvērtē augstas efektivitātes sistēmu izmantošanas iespējas.

(3) Izvērtējot augstas efektivitātes sistēmu izmantošanas iespējas, norāda šo sistēmu izmantošanas tehniskos, vides un ekonomiskos apsvērumus.

(4) Augstas efektivitātes sistēmu izmantošanas novērtējumu iekļauj būvprojektā, ja šāda analīze nav veikta vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas dokumentos vai arī pašvaldība nav paredzējusi ierobežojumus attiecīgās augstas efektivitātes sistēmas izmantošanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.06.2017. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2017.)

13.pants. Ēkas īpašnieka pienākumi un tiesības

(1) Ēkas īpašnieks:

1) šajā likumā noteiktajos gadījumos nodrošina ekspluatējamas ēkas vai tās daļas un projektējamas ēkas energosertifikāciju, kā arī apkures sistēmas un gaisa kondicionēšanas sistēmas pārbaudi;

2) nodrošina ekspluatējamas ēkas atbilstību minimālajām ēku energoefektivitātes prasībām;

3) ja publiskai ēkai veikta energosertifikācija, nodrošina, lai energosertifikāts vai ēkas pagaidu energosertifikāts tiktu izvietots attiecīgajā ēkā apmeklētājiem redzamā vietā;

4) sludinājumā vai reklāmā par ēkas vai tās daļas pārdošanu, izīrēšanu vai iznomāšanu norāda ēkas vai tās daļas energoefektivitātes rādītājus, ja šajā likumā noteiktajā kārtībā ēkai ir veikta energosertifikācija;

5) ja ēka ir dzīvojamā māja, pievieno dzīvojamās mājas lietai saskaņā ar šo likumu sagatavotos dokumentus (piemēram, ēkas energosertifikātu, atzinumus);

6) nodrošina nepieciešamos apstākļus un attiecīgu dokumentāciju, ja īrniekam vai nomniekam nepieciešama ēkas vai ēkas daļas energosertifikācija.

(2) Ēkas īpašnieks normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apmērā ir tiesīgs saņemt Eiropas Savienības fondu, valsts un pašvaldību līdzfinansējumu ēkas energosertifikācijai, kā arī ēkas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem.

(3) Šā panta pirmās daļas 3. punktā minēto pienākumu izpildes uzraudzību un kontroli atbilstoši savai kompetencei veic Būvniecības valsts kontroles birojs. Lēmuma pieņemšana un izpilde attiecībā uz privātpersonu un atvasinātu publisku personu notiek Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

(4) Šā panta pirmās daļas 4. punktā un 14. panta pirmajā un otrajā daļā minēto pienākumu izpildes uzraudzību un kontroli veic Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, ievērojot reklāmu un patērētāju tiesību aizsardzību regulējošos normatīvos aktus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.06.2017. un 01.11.2018. likumu, kas stājas spēkā 28.11.2018.)

14.pants. Citu personu tiesības un pienākumi

(1) Ekspluatējamas ēkas vai tās daļas pircējs, īrnieks vai nomnieks vai projektējamas ēkas pircējs ir tiesīgs iepazīties ar ēkas energosertifikātu vai ēkas pagaidu energosertifikātu, ja attiecīgās ekspluatējamās ēkas vai tās daļas vai projektējamās ēkas energosertifikācija ir paredzēta saskaņā ar šā likuma prasībām.

(2) Ekspluatējamas ēkas vai tās daļas vai projektējamas ēkas pircējs ir tiesīgs iepazīties ar ēkas energosertifikātu vai ēkas pagaidu energosertifikātu un saņemt to pēc ēkas vai tās daļas iegādes, ja attiecīgās ekspluatējamās ēkas vai tās daļas vai projektējamās ēkas energosertifikācija ir paredzēta saskaņā ar šā likuma prasībām un ja attiecīgais dokuments nav pievienots dzīvojamās mājas lietai.

(3) Valsts pērk vai nomā tikai tādas ēkas, kas atbilst šā likuma 4.pantā noteiktajām energoefektivitātes minimālajām prasībām, ko apliecina ēkas energosertifikāts.

(4) Šā panta trešajā daļā noteiktās prasības var nepiemērot, ja valsts pērk ēku, kura nepieciešama valsts pārvaldes funkciju veikšanai un kuru pirms izmantošanas uzsākšanas paredzēts atjaunot vai pārbūvēt atbilstoši šā likuma 4.panta trešajā daļā noteiktajām prasībām vai arī nojaukt.

(5) Šā panta trešajā daļā noteiktās prasības var nepiemērot, ja pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) ēkas atbilstību šā likuma 4.pantā noteiktajām energoefektivitātes minimālajām prasībām tehniski vai funkcionāli nav iespējams nodrošināt;

2) starp nekustamo īpašumu tirgotājiem vai iznomātājiem nepastāv pietiekama konkurence;

3) augstākiem energoefektivitātes kritērijiem atbilstošas ēkas pirkšana vai noma nav ekonomiski izdevīga.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.03.2016. un 15.06.2017. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2017.)

15. pants. Par ēku energoefektivitāti atbildīgo institūciju kompetence

(1) Ēku energoefektivitātes vispārējo pārraudzību un koordināciju veic Ekonomikas ministrija.

(2) Ekonomikas ministrija:

1) izstrādā un īsteno ēku energoefektivitātes politiku;

2) (izslēgts ar 15.06.2017. likumu);

3) veic pasākumus, lai informētu sabiedrību par dažādām metodēm un praksi, kā arī izstrādā un administrē atbalsta instrumentus, kas kalpo ēku energoefektivitātes palielināšanai;

4) veic pasākumus, kas veicina ēku atjaunošanu un zema vai gandrīz nulles enerģijas patēriņa ēku būvniecību;

5) veic pasākumus, lai lietotājiem tiktu sniegti ieteikumi attiecībā uz apkures sistēmu un gaisa kondicionēšanas sistēmu pārbaudi un to efektivitātes uzlabošanu;

6) veic citus normatīvajos aktos vai politikas plānošanas dokumentos noteiktos ar ēku energoefektivitātes politiku saistītos uzdevumus.

(3)  Ēku energosertifikācijas, apkures sistēmu un gaisa kondicionēšanas sistēmu pārbaudes administrēšanai nepieciešamās informācijas sistēmas uztur Būvniecības valsts kontroles birojs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.06.2017. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2017.)

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Ēku energoefektivitātes likums (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2008, 9.nr.; Latvijas Vēstnesis, 2010, 43.nr.).

2. Līdz 2015.gada 9.jūlijam šā likuma 7.panta pirmās daļas 5.punktā noteikto ēku energosertifikāciju veic ekspluatējamām valstij vai pašvaldībai piederošām publiskām ēkām, kuru apkurināmā platība pārsniedz 500 kvadrātmetrus.

3. Līdz 2015.gada 31.decembrim šā likuma 7.panta pirmās daļas 4.punktā noteikto ēkas daļas energosertifikāciju nepiemēro, ja attiecīgo ēkas daļu izīrē vai iznomā.

4. Līdz 2015.gada 31.decembrim šā likuma 7.panta pirmās daļas 4.punktā noteikto ēkas daļas energosertifikāciju nepiemēro attiecīgās ēkas daļai, ja tā ir izīrēta vai iznomāta līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai.

5. Ministru kabinets līdz 2013.gada 30.jūnijam izdod šā likuma 6.panta piektajā daļā, 7.panta trešajā daļā, 8.panta septītajā daļā, 9.panta piektajā daļā, 10.panta trešajā daļā, 11.panta trešajā daļā un 12.panta ceturtajā daļā minētos noteikumus.

6. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2013.gada 30.jūnijam piemērojami šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) Ministru kabineta 2009.gada 13.janvāra noteikumi Nr.26 "Noteikumi par energoauditoriem";

2) Ministru kabineta 2009.gada 13.janvāra noteikumi Nr.39 "Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode";

3) Ministru kabineta 2010.gada 8.jūnija noteikumi Nr.504 "Noteikumi par ēku energosertifikāciju".

7. Ēkās, kuras tiek nodotas lietošanā tiešās pārvaldes iestādei, sākot ar 2016.gada 1.aprīli, un kuras neatbilst energoefektivitātes minimālajām prasībām, triju gadu laikā no nomas līguma noslēgšanas dienas ievieš vismaz trīs attiecīgās ēkas energosertifikāta pārskatā norādītos energoefektivitāti uzlabojošos pasākumus, kuru izmaksas ir rentablas paredzamajā (plānotajā) kalpošanas laikā.

(10.03.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.04.2016.)

8. Ēkām, kuras nodotas lietošanā tiešās pārvaldes iestādei līdz 2016.gada 31.martam, nomas līguma darbības laikā nav piemērojama šā likuma 13.panta pirmās daļas 2.punktā noteiktā prasība.

(10.03.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.04.2016.)

9. Grozījumi šā likuma 8. panta septītajā daļā attiecībā uz ēku pagaidu energosertifikāta derīguma termiņu stājas spēkā 2017. gada 1. augustā. Pirms 2017. gada 1. augusta izsniegto ēkas pagaidu energosertifikātu derīguma termiņš ir trīs gadi, ja ēkas pagaidu energosertifikāts nav zaudējis spēku.

(15.06.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2017.)

10. Šā likuma 12. panta piektā un sestā daļa stājas spēkā 2018. gada 1. janvārī.

(15.06.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2017.)

(10.03.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.04.2016.)

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010.gada 19.maija direktīvas 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti;

2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 25.oktobra direktīvas 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK, prasībām attiecībā uz valsts veiktajiem ēku iepirkumiem.