1. Šie noteikumi nosaka infekcijas slimības un kārtību, kādā veicama personu vai atsevišķu iedzīvotāju grupu obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana, lai novērstu sabiedrībai bīstamu infekcijas slimību izplatīšanos.

2. Obligātajai medicīniskajai un laboratoriskajai pārbaudei tiek pakļautas personas, par kurām ārstniecības personai vai Sabiedrības veselības dienesta epidemiologam radušās profesionāli pamatotas aizdomas, ka attiecīgās personas ir inficējušās ar kādu no infekcijas slimībām, kas minētas:

2.1. šo noteikumu 1.pielikumā;

2.2. šo noteikumu 2.pielikumā (ja personas rada vai var radīt inficēšanās risku apkārtējiem).

3. Personas obligāti izolē un ārstē, ja ir konstatēta personas inficēšanās (vai par personas inficēšanos radušās profesionāli pamatotas aizdomas) ar kādu no šo noteikumu 1.pielikumā minētajām infekcijas slimībām, bet brīvības atņemšanas iestādēs — ar kādu no šo noteikumu 1. vai 2.pielikumā minētajām infekcijas slimībām.

4. Personu izolē ārstniecības iestādē, ja attiecīgā persona ir inficējusies ar kādu no šo noteikumu 1.pielikumā minētajām slimībām un ja:

4.1. persona nepakļaujas ārstniecības personas vai epidemiologa norādījumiem attiecībā uz ārstēšanu un noteiktā režīma ievērošanu;

4.2. persona nav spējīga izpildīt ārstniecības personas vai epidemiologa norādījumus pilnā apjomā un noteiktā laikā;

4.3. personas dzīvesvietā nav iespējams tās ārstēšanas laikā nodrošināt nepieciešamos apstākļus, lai nepieļautu citu personu inficēšanos.

5. Ja konstatēta personas inficēšanās ar kādu no šo noteikumu 1. vai 2.pielikumā minētajām slimībām, ārstniecības personas pienākums, bet attiecībā uz obligātajām medicīniskajām un laboratoriskajām pārbaudēm — arī Sabiedrības veselības dienesta epidemiologa pienākums ir:

5.1. informēt personu par obligātās medicīniskās un laboratoriskās pārbaudes nepieciešamību, organizēt pārbaudes un informēt personu, ka šī slimība apdraud tās dzīvību un ir īpaši bīstama citām personām, kā arī informēt par attiecīgās slimības izplatīšanās ceļiem, izskaidrot personai tās izolēšanas nepieciešamību un apstiprināt to rakstiski medicīniskajā dokumentācijā;

5.2. ja nepieciešams, organizēt personas izolēšanu ārstniecības iestādē;

5.3. ziņot par personas izolēšanu Sabiedrības veselības dienesta teritoriālajai institūcijai labklājības ministra noteiktajā kārtībā, bet brīvības atņemšanas iestādē strādājošas ārstniecības personas pienākums ir ziņot Iekšlietu ministrijas sanitārās uzraudzības un vides veselības dienestam (turpmāk — Iekšlietu ministrijas vides veselības dienests);

5.4. organizēt neatliekamos pretepidēmijas pasākumus vietā, kur veikta personas apskate.

7. Pēc tam kad saņemts šo noteikumu 6.1.4. un 6.2.2.apakšpunktā minētais pieprasījums, Valsts sanitārās inspekcijas teritoriālās kontroles un uzraudzības daļas vadītājs izvērtē pieprasījuma pamatotību un, ja nepieciešams, pieprasa papildu informāciju, kā arī nekavējoties informē galveno valsts sanitāro inspektoru vai viņa vietnieku, nosūtot iesniegto pieprasījumu par nepieciešamību personu izolēt piespiedu kārtā.

8. Valsts sanitārās inspekcijas teritoriālās kontroles un uzraudzības daļas vadītājam ir tiesības iesniegt darba devējiem priekšlikumu par personas atstādināšanu no darba saskaņā ar šo noteikumu 2.2.apakšpunktā minēto, ja ir radies citu cilvēku inficēšanas risks, uz laiku, kamēr tiks veikta personas obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude. Valsts sanitārais inspektors par to rakstiski informē attiecīgo personu.

10. Pamatojoties uz šo noteikumu 6.1.4. un 6.2.2.apakšpunktā minētajā pieprasījumā izteiktajiem priekšlikumiem, galvenais valsts sanitārais inspektors vai viņa vietnieks lēmumā norāda personas izolācijas ilgumu, kas nedrīkst pārsniegt trīs nedēļas. Ja personai ir tuberkuloze, izolācijas ilgums nedrīkst pārsniegt trīs mēnešus, bet obligātās medicīniskās un laboratoriskās pārbaudes veikšanai — septiņas dienas.

11. Ja personai pēc šo noteikumu 10.punktā minētā piespiedu izolācijas termiņa beigām nepieciešama turpmāka piespiedu izolācija, jāveic pasākumi saskaņā ar šo noteikumu 6.1.4. un 6.2.2.apakšpunktā un 7. un 9.punktā noteikto kārtību.

12. Personai ir tiesības galvenā valsts sanitārā inspektora lēmumu pārsūdzēt tiesā, bet tas personu neatbrīvo no pienākuma ievērot šo noteikumu 9.punktā minētā lēmuma prasības.

13. Ja ir konstatēta inficēšanās vai radušās aizdomas par inficēšanos ar poliomielītu, holeru, mēri, trakumsērgu vai ar neskaidras etioloģijas hemorāģisku drudzi un epidemioloģisku apsvērumu dēļ ir nepieciešama steidzama personas piespiedu izolācija, ārstniecības persona vai epidemiologs nekavējoties nodrošina (ja nepieciešams, pieaicinot policijas pārstāvi) personas piespiedu izolāciju, steidzami telefoniski un rakstiski ziņo un nosūta šo noteikumu 6.1.4. un 6.2.2.apakšpunktā minēto pieprasījumu galvenajam valsts sanitārajam inspektoram, bet brīvības atņemšanas iestādēs — Iekšlietu ministrijas vides veselības dienesta priekšniekam, kurš vienas darbdienas laikā pieņem šo noteikumu 9.punktā minēto lēmumu.

14. Par šo noteikumu 9.punktā minēto lēmumu un rīkojumu galvenais valsts sanitārais inspektors vai viņa vietnieks informē rīkojuma izpildītāju, izolējamo personu, Valsts sanitārās inspekcijas teritoriālās kontroles un uzraudzības daļas vadītāju un policijas pārvaldi (nodaļu), nosūtot lēmuma un rīkojuma kopiju.

15. Ja izolējamā persona ir nepilngadīga vai ar tiesas lēmumu atzīta par rīcības nespējīgu, Valsts sanitārās inspekcijas teritoriālās kontroles un uzraudzības daļas vadītājs pēc lēmuma par piespiedu izolāciju pieņemšanas rakstiski par to informē izolējamās personas likumīgo pārstāvi (aizgādni vai aizbildni), bet, ja tāda nav, — attiecīgās atbildīgās institūcijas. Ja izolējamās personas aizgādnībā vai aizbildnībā atrodas nepilngadīgas personas vai personas, kas ar tiesas lēmumu atzītas par rīcības nespējīgām, inspektora pienākums ir informēt pašvaldības pagasttiesu (bāriņtiesu) vai sociālās aprūpes dienestu.

16. Personu piespiedu kārtā ārstniecības iestādē nogādā 48 stundu laikā no lēmuma saņemšanas dienas policijas darbinieks ārstniecības personas, epidemiologa vai valsts sanitārā inspektora klātbūtnē. Ja persona dzīvesvietā nav atrodama, policijas darbinieka uzdevums ir turpināt personas meklēšanu un noskaidrot tās atrašanās vietu.

17. Ārstniecības personas, epidemiologa vai valsts sanitārā inspektora pienākums ir informēt policijas darbinieku un citas amatpersonas, kuras izolē personu, par aizsarglīdzekļu lietošanu un piesardzības pasākumiem, kas jāievēro, atrodoties saskarē ar infekcijas slimnieku. Instrukciju par aizsarglīdzekļu lietošanu un nepieciešamajiem piesardzības pasākumiem apstiprina labklājības ministrs.

18. Personas nogādāšanai ārstniecības iestādē nepieciešamo autotransportu un aizsarglīdzekļus nodrošina neatliekamās medicīniskās palīdzības iestāde.

19. Policija nodrošina piespiedu kārtā izolētās personas apsardzi ārstniecības iestādē visā personas izolācijas laikā, ja tas nepieciešams pretepidēmijas režīma ievērošanai un to pieprasa ārstniecības iestādes vadītājs. Policijas darbinieki personas apsardzi veic saskaņā ar ārstniecības iestādes režīma prasībām.

21. Ārstniecības personai vai epidemiologam, kurš ir organizējis personas obligāto medicīnisko un laboratorisko pārbaudi vai izolēšanu, jākontrolē, vai persona ierodas uz obligāto pārbaudi, kā arī vai persona iestājas slimnīcā. Ja persona nepilda ārstniecības personas vai epidemiologa norādījumus vai, atrodoties ārstniecības iestādē, nepakļaujas ārstniecības personas norādījumiem par ārstēšanu un noteiktā režīma ievērošanu, tā tiek pakļauta piespiedu izolēšanai saskaņā ar šo noteikumu 6.1.4. un 6.2.2.apakšpunktā un 7. un 9.punktā minēto kārtību.

22. Lēmumu par personas izolācijas pārtraukšanu pirms termiņa beigām, kas norādīts galvenā valsts sanitārā inspektora lēmumā, pieņem ārstējošais ārsts (pamatojoties uz izmeklēšanas rezultātiem, kas liecina, ka pacients vairs nav infekciozs). Strīda gadījumā lēmumu par personas izolācijas pārtraukšanu pieņem ārstu konsilijs, kurā par konsultantiem tiek pieaicināti infekcionists, mikrobiologs, ftiziatrs (ja ir konstatēta saslimšana ar tuberkulozi) un Sabiedrības veselības dienesta epidemiologs.

23. Obligātā rentgenoloģiskā vai fluorogrāfiskā izmeklēšana tuberkulozes diagnostikai veicama:

23.1. personām, kuras ir nonākušas tiešā saskarē ar tuberkulozes slimnieku slimības izraisītāju izdalīšanas periodā;

23.2. Iekšlietu ministrijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoros aizturētajām personām bez noteiktas dzīvesvietas;

23.3. patvēruma meklētājiem un personām, kas ir pieteikušās uzturēšanās atļaujas saņemšanai Latvijas Republikā.

24. Obligātā medicīniskā pārbaude, lai noteiktu, vai personas matos un drēbēs nav utu, veicama:

24.1. pacientiem, iestājoties slimnīcā;

24.2. bērniem, uzsākot mācību gadu mācību iestādēs;

24.3. bērniem pirms iestāšanās ārpusskolas audzināšanas iestādēs (nometnēs).

25. Obligātajai medicīniskajai un laboratoriskajai pārbaudei, kas nepieciešama, lai veiktu pretepidēmijas pasākumus atbilstoši šo noteikumu 1. un 2.pielikumā minētajām slimībām, tiek pakļautas personas, kas ievietotas brīvības atņemšanas iestādēs.

26. Par šo noteikumu 23.1.apakšpunktā minētās pārbaudes izpildi ir atbildīgas ārstniecības personas, par 23.2.apakšpunktā minētās pārbaudes izpildi — Iekšlietu ministrijas vides veselības dienests, par 23.3.apakšpunktā minētās pārbaudes izpildi — Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde.

27. Par šo noteikumu 24.1.apakšpunktā minētās pārbaudes izpildi ir atbildīgi ārstniecības iestāžu vadītāji, par 24.2. un 24.3.apakšpunktā minētās pārbaudes izpildi — mācību iestāžu un ārpusskolas audzināšanas iestāžu (nometņu) vadītāji.

28. Par šo noteikumu 25.punktā minēto pārbaužu izpildi ir atbildīga Iekšlietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvalde.

29. Personu obligātās medicīniskās un laboratoriskās pārbaudes, kā arī obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana ārstniecības iestādēs finansējama no Labklājības ministrijai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem, izņemot šo noteikumu 23.3., 24.2. un 24.3.apakšpunktā minētos gadījumus un policijas darbinieku darba samaksu par personu piespiedu izolēšanu un apsardzi.

31. Šo noteikumu izpildi kontrolē Valsts sanitārā inspekcija un Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija.

32. Līdz Sabiedrības veselības dienesta izveidošanai Sabiedrības veselības dienesta teritoriālo institūciju funkcijas pilda teritoriālie vides veselības centri.