Ministru kabineta rīkojums
Nr.14
Rīgā 2009.gada 15.janvārī (prot.
Nr.1 31.§)
Par Politisko partiju
finansēšanas koncepciju
1. Atbalstīt Politisko
partiju finansēšanas koncepcijas (turpmāk - koncepcija)
kopsavilkumā ietverto risinājuma 3.variantu, neparedzot papildu
štata vietu izveidošanu, un Korupcijas novēršanas un apkarošanas
birojam iesniegt precizēto koncepciju Valsts kancelejā.
2. Noteikt Tieslietu
ministriju par atbildīgo institūciju un Korupcijas novēršanas un
apkarošanas biroju par līdzatbildīgo institūciju koncepcijas
īstenošanā.
3. Tieslietu ministrijai
sadarbībā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju
sagatavot un tieslietu ministram līdz 2009.gada 30.martam
iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā normatīvo aktu
projektus, kas nepieciešami koncepcijas kopsavilkumā ietvertā
risinājuma 3.varianta īstenošanai.
4. Tieslietu ministrijai
sadarbībā ar Valsts kanceleju izstrādāt un līdz 2009.gada
30.aprīlim publiskot koncepcijā minētās ētikas vadlīnijas valsts
pārvaldes un pašvaldību amatpersonām, kuras iesaistās politiskajā
darbībā.
5. Jautājumu par papildu
valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu koncepcijas īstenošanai
2010.gadā un turpmākajos gados izskatīt Ministru kabinetā
vienlaikus ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu
jauno politikas iniciatīvu pieteikumiem, sagatavojot valsts
budžeta projektu kārtējam gadam.
Ministru prezidents
I.Godmanis
Tieslietu ministrs
G.Bērziņš
(Ministru kabineta
2009.gada 15.janvāra rīkojums
Nr.14)
Politisko partiju finansēšanas
koncepcijas
kopsavilkums
Šobrīd politisko partiju (turpmāk
- partija) finansēšanas noteikumi ir ietverti Politisko
organizāciju (partiju) finansēšanas likumā. Priekšvēlēšanu
aģitāciju regulē likumi "Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms
Saeimas vēlēšanām un Eiropas Parlamenta vēlēšanām" un "Par
priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām".
Partiju finansēšanai Latvijā
raksturīgi privātie finansēšanas avoti un niecīgs valsts
finansējums - apmaksāts priekšvēlēšanu raidlaiks sabiedriskajās
raidorganizācijās. Priekšvēlēšanu aģitācijas laikā plaši
izvērsta partiju kampaņa radio un televīzijā, kas ir samērā
dārga, tādēļ prasa ievērojamus finanšu resursus. Turklāt vēlētāju
izvēle tiek ietekmēta ar reklāmai raksturīgiem paņēmieniem, nevis
izglītojot un informējot. Tādēļ partiju rīcībā esošajam
finansējumam priekšvēlēšanu cīņā ir lielāka nozīme nekā
priekšvēlēšanu aģitācijas saturam, partiju programmām un to
pārstāvētajai ideoloģijai. Šā iemesla dēļ partijas kļūst
finansiāli atkarīgas no privātpersonu ziedojumiem, un tas
palielina risku partijām kļūt atkarīgām no attiecīgo personu
izvirzītajām prasībām. Tad vēlētāju (arī vēlētāju vairākuma)
viedoklis var netikt uzklausīts, un starp partijām, politiskajām
amatpersonām un vēlētājiem veidojas uzticības krīze.
Savukārt par vienu no
pozitīvākajām Latvijas partiju finansēšanas iezīmēm ārvalstu
eksperti atzīst augsto atklātības līmeni, kas raksturīgs
informācijai par partiju finansiālo darbību.
Politisko organizāciju (partiju)
finansēšanas likumā ir noteikti daudzi ierobežojumi ziedotājiem
(piemēram, maksimālais ziedojuma apmērs, tā atkarība no
ienākumiem iepriekšējā laikposmā), tomēr nepieciešams izvērtēt,
kādā veidā varētu sekmēt plašāka personu loka iesaistīšanu
dāvināšanā (ziedošanā) partijām, tādējādi samazinot partiju
atkarību no atsevišķu personu liela apjoma ziedojumiem. Tāpat
nepieciešams izvērtēt, vai partiju finansēšanai nebūtu lietderīgi
piesaistīt valsts finansējumu.
Partiju finansēšanas sistēmu
Latvijā raksturo arī vairāki neatrisināti jautājumi saistībā ar
priekšvēlēšanu aģitāciju. Nav noteikta "trešo personu" darbība
(personas, kas piedalās priekšvēlēšanu aģitācijā, aģitējot par
vai pret kādu partiju vai deputātu kandidātu, bet nav saistītas
ar partijām), slēptās politiskās reklāmas izvietošana, maksa par
politiskās reklāmas izvietošanu, valsts institūcijām nav
nodrošināta iespēja laikus reaģēt uz konstatētajiem pārkāpumiem,
nav noregulēti arī citi jautājumi.
Jāpiezīmē, ka Latvijā nav ieviesta
adekvāta sodu sistēma par pārkāpumiem partiju finansēšanas
jomā.
Lai gan iepriekšējā laikposmā
normatīvie akti, kas regulē ar partiju finansēšanu saistītos
jautājumus, vairākkārt tikuši grozīti, tomēr nav pieņemti
konceptuāli lēmumi par turpmāko virzību partiju finansēšanā un
partiju finansēšanas sistēma nav aplūkota kopumā. Lai uzlabotu
partiju finansēšanas sistēmu Latvijā, nepieciešams īstenot
pasākumu kopumu, bet tas savukārt saistīts ar grozījumu
izdarīšanu normatīvajos aktos un, iespējams, papildu finansējumu
kontroles mehānismam. Būtu nepieciešams pilnveidot normatīvos
aktus, novēršot pretrunas un nepilnības, kā arī, lai mazinātu
partiju atkarību no atsevišķu ziedotāju interesēm, iespējams,
nodrošināt partijām valsts finansējumu.
2008.gada 17.jūlijā Saeima pieņēma
likumu "Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas
likumā", likuma pārejas noteikumus papildinot ar 17.punktu. Tas
nosaka, ka Ministru kabinets līdz 2009.gada 1.maijam izstrādā šā
likuma grozījumus, kas nosaka politisko organizāciju (partiju)
daļēju finansēšanu no valsts budžeta līdzekļiem.
Ir nepieciešama konceptuāla
vienošanās par partiju finansēšanas sistēmas attīstību un
nepieciešamajiem būtiskajiem grozījumiem normatīvajos aktos.
Ja netiks atrisinātas Politisko
partiju finansēšanas koncepcijas (turpmāk - koncepcija)
I nodaļā minētās problēmas, turpināsies finansiāli dārgas
priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņas, partiju atkarība no
atsevišķu ziedotāju interesēm, partiju, politisko amatpersonu un
vēlētāju pārstāvēto viedokļu atšķirības, kā arī tiks apgrūtināts
kontrolējošo institūciju darbs. Tādēļ Politisko organizāciju
(partiju) finansēšanas likuma 1.panta otrajā daļā noteiktais
mērķis - nodrošināt partiju finansiālās darbības atklātumu,
likumību un atbilstību parlamentārās demokrātijas sistēmai - var
netikt sasniegts.
Koncepcijā minēto problēmu
risināšanai piedāvāti trīs risinājuma varianti.
1.variants
Pašreizējās partiju finansēšanas
sistēmas pilnveidošana, nepiesaistot būtisku valsts finansējumu.
Risinājuma variants paredz pilnveidot spēkā esošos normatīvos
aktus, precizējot tajos noteikto regulējumu un tādējādi novēršot
pretrunas vai nosakot regulējumu jomās, kurās tā trūkst, -
noteikt nodokļu atvieglojumus personām, kuras dāvina (ziedo)
partijām, likumā noteiktos atklātības principus attiecināt arī uz
partiju biedru naudā iemaksātajiem finanšu līdzekļiem, noteikt
dāvinājuma (ziedojuma) maksimālā apjoma ierobežojumus
vienlaicīgai partiju un to apvienību finansēšanai, definēt, kas
ir "trešās personas", kā arī noteikt to tiesības un pienākumus,
definēt, kas ir slēptā priekšvēlēšanu aģitācija, nodrošināt visām
partijām vienlīdzīgas iespējas izvietot priekšvēlēšanu aģitāciju.
Nepieciešams arī noteikt Korupcijas novēršanas un apkarošanas
biroja un Nacionālās radio un televīzijas padomes tiesības un
pienākumus atbilstoši to kompetencei laikus reaģēt uz normatīvo
aktu pārkāpumiem, diferencēt atbildību par normatīvo aktu
pārkāpumiem partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas
jomā, kā arī veikt citus pasākumus.
Lai īstenotu šajā variantā
paredzētos pasākumus, nepieciešamais papildu finansējums no
valsts budžeta: 2009.gadā - nav nepieciešams, 2010.gadā -
333,9 tūkst. latu, 2011.gadā un 2012.gadā - nav nepieciešams.
2.variants
Risinājuma 2.variants paredz
1.variantā minēto pasākumu īstenošanu un valsts finansējumu
partijām, daļēji apmaksājot raidlaiku, kas nepieciešams
priekšvēlēšanu aģitācijas izvietošanai televīzijā un radio.
Lai īstenotu šajā variantā
paredzētos pasākumus, nepieciešamais papildu finansējums no
valsts budžeta: 2009.gadā - nav nepieciešams, 2010.gadā -
1 419,5 tūkst. latu, 2011.gadā un 2012.gadā - nav
nepieciešams.
3.variants
Risinājuma 3.variants paredz
1.variantā minēto pasākumu īstenošanu un valsts finansējuma
piešķiršanu partijas izdevumu segšanai, sākot ar 2010.gada
novembri (pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām). Paredzēts apmaksāt
partiju tēriņus par priekšvēlēšanu aģitācijas materiālu
izgatavošanu un izvietošanu, telpu un sakaru līdzekļu
izmantošanu, kā arī citām vajadzībām.
Lai īstenotu šajā variantā
paredzētos pasākumus, nepieciešamais papildu finansējums no
valsts budžeta: 2009.gadā - nav nepieciešams, 2010.gadā -
436,1 tūkst. latu, 2011.gadā - 427,3 tūkst. latu un
2012.gadā - 427,3 tūkst. latu.
Tieslietu ministrs
M.Segliņš