Aptauja ilgs līdz 23. oktobrim.
Ārlietu ministrijas dienesta informācija Nr.41/150-981
Rīgā 2008.gada 5.februārī Par starptautisko līgumu spēkā stāšanos
Ārlietu ministrija nosūta publicēšanai 1948.gada 9.jūlija Konvenciju par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās, 1949.gada 1.jūlija Konvenciju par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu, kā arī 1954.gada 1.marta Konvenciju civilprocesa jautājumos. Konvencija par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās, un Konvencija par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu stājās spēkā Latvijas Republikā 1993.gada 27.janvārī. Konvencija civilprocesa jautājumos stājās spēkā Latvijas Republikā 1993.gada 15.jūlijā. Konvencijas par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās, un Konvencijas par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu teksts līdz šim nav publicēts. Konvencijas civilprocesa jautājumos teksts franču valodā un tā tulkojums latviešu valodā publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 2003.gada 15.aprīlī, Nr.58 (2823). Ārlietu ministrija nosūta minētās konvencijas teksta tulkojuma rediģēto versiju, kas aizstāj iepriekšējo. Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktore I.Mangule
The General Conference of the International Labour Organisation, Having been convened at San Francisco by the Governing Body of the International Labour Office, and having met in its Thirty-first Session on 17 June 1948; Having decided to adopt, in the form of a Convention, certain proposals concerning freedom of association and protection of the right to organise, which is the seventh item on the agenda of the session; Considering that the Preamble to the Constitution of the International Labour Organisation declares “recognition of the principle of freedom of association” to be a means of improving conditions of labour and of establishing peace; Considering that the Declaration of Philadelphia reaffirms that “freedom of expression and of association are essential to sustained progress”; Considering that the International Labour Conference, at its Thirtieth Session, unanimously adopted the principles which should form the basis for international regulation; Considering that the General Assembly of the United Nations, at its Second Session, endorsed these principles and requested the International Labour Organisation to continue every effort in order that it may be possible to adopt one or several international Conventions; adopts this ninth day of July of the year one thousand nine hundred and forty-eight the following Convention, which may be cited as the Freedom of Association and Protection of the Right to Organise Convention, 1948: PART I FREEDOM OF ASSOCIATION Article 1 Each Member of the International Labour Organisation for which this Convention is in force undertakes to give effect to the following provisions. Article 2 Workers and employers, without distinction whatsoever, shall have the right to establish and, subject only to the rules of the organisation concerned, to join organisations of their own choosing without previous authorisation. Article 3 1. Workers’ and employers’ organisations shall have the right to draw up their constitutions and rules, to elect their representatives in full freedom, to organise their administration and activities and to formulate their programmes. 2. The public authorities shall refrain from any interference which would restrict this right or impede the lawful exercise thereof. Article 4 Workers’ and employers’ organisations shall not be liable to be dissolved or suspended by administrative authority. Article 5 Workers’ and employers’ organisations shall have the right to establish and join federations and confederations and any such organisation, federation or confederation shall have the right to affiliate with international organisations of workers and employers. Article 6 The provisions of Articles 2, 3 and 4 hereof apply to federations and confederations of workers’ and employers’ organisations. Article 7 The acquisition of legal personality by workers’ and employers’ organisations, federations and confederations shall not be made subject to conditions of such a character as to restrict the application of the provisions of Articles 2, 3 and 4 hereof. Article 8 1. In exercising the rights provided for in this Convention workers and employers and their respective organisations, like other persons or organised collectivities, shall respect the law of the land. 2. The law of the land shall not be such as to impair, nor shall it be so applied as to impair, the guarantees provided for in this Convention. Article 9 1. The extent to which the guarantees provided for in this Convention shall apply to the armed forces and the police shall be determined by national laws or regulations. 2. In accordance with the principle set forth in paragraph 8 of Article 19 of the Constitution of the International Labour Organisation the ratification of this Convention by any Member shall not be deemed to affect any existing law, award, custom or agreement in virtue of which members of the armed forces or the police enjoy any right guaranteed by this Convention. Article 10 In this Convention the term organisation means any organisation of workers or of employers for furthering and defending the interests of workers or of employers. PART II PROTECTION OF THE RIGHT TO ORGANISE Article 11 Each Member of the International Labour Organisation for which this Convention is in force undertakes to take all necessary and appropriate measures to ensure that workers and employers may exercise freely the right to organise. PART III MISCELLANEOUS PROVISIONS Article 12 1.In respect of the territories referred to in Article 35 of the Constitution of the International Labour Organisation as amended by the Constitution of the International Labour Organisation Instrument of Amendment 1946, other than the territories referred to in paragraphs 4 and 5 of the said article as so amended, each Member of the Organisation which ratifies this Convention shall communicate to the Director-General of the International Labour Office with or as soon as possible after its ratification a declaration stating: a) the territories in respect of which it undertakes that the provisions of the Convention shall be applied without modification; b) the territories in respect of which it undertakes that the provisions of the Convention shall be applied subject to modifications, together with details of the said modifications; c) the territories in respect of which the Convention is inapplicable and in such cases the grounds on which it is inapplicable; d) the territories in respect of which it reserves its decision. 2. The undertakings referred to in subparagraphs (a) and (b) of paragraph 1 of this Article shall be deemed to be an integral part of the ratification and shall have the force of ratification. 3. Any Member may at any time by a subsequent declaration cancel in whole or in part any reservations made in its original declaration in virtue of subparagraphs (b), (c) or (d) of paragraph 1 of this Article. 4. Any Member may, at any time at which the Convention is subject to denunciation in accordance with the provisions of Article 16, communicate to the Director-General a declaration modifying in any other respect the terms of any former declaration and stating the present position in respect of such territories as it may specify. Article 13 1. Where the subject-matter of this Convention is within the self-governing powers of any non-metropolitan territory, the Member responsible for the international relations of that territory may, in agreement with the government of the territory, communicate to the Director-General of the International Labour Office a declaration accepting on behalf of the territory the obligations of this Convention. 2. A declaration accepting the obligations of this Convention may be communicated to the Director-General of the International Labour Office: a) by two or more Members of the Organisation in respect of any territory which is under their joint authority; or b) by any international authority responsible for the administration of any territory, in virtue of the Charter of the United Nations or otherwise, in respect of any such territory. 3. Declarations communicated to the Director-General of the International Labour Office in accordance with the preceding paragraphs of this Article shall indicate whether the provisions of the Convention will be applied in the territory concerned without modification or subject to modifications; when the declaration indicates that the provisions of the Convention will be applied subject to modifications it shall give details of the said modifications. 4. The Member, Members or international authority concerned may at any time by a subsequent declaration renounce in whole or in part the right to have recourse to any modification indicated in any former declaration. 5. The Member, Members or international authority concerned may, at any time at which this Convention is subject to denunciation in accordance with the provisions of Article 16, communicate to the Director-General a declaration modifying in any other respect the terms of any former declaration and stating the present position in respect of the application of the Convention. PART IV FINAL PROVISIONS Article 14 The formal ratifications of this Convention shall be communicated to the Director-General of the International Labour Office for registration. Article 15 1. This Convention shall be binding only upon those Members of the International Labour Organisation whose ratifications have been registered with the Director-General. 2. It shall come into force twelve months after the date on which the ratifications of two Members have been registered with the Director-General. 3. Thereafter, this Convention shall come into force for any Member twelve months after the date on which its ratifications has been registered. Article 16 1. A Member which has ratified this Convention may denounce it after the expiration of ten years from the date on which the Convention first comes into force, by an act communicated to the Director-General of the International Labour Office for registration. Such denunciation shall not take effect until one year after the date on which it is registered. 2. Each Member which has ratified this Convention and which does not, within the year following the expiration of the period of ten years mentioned in the preceding paragraph, exercise the right of denunciation provided for in this Article, will be bound for another period of ten years and, thereafter, may denounce this Convention at the expiration of each period of ten years under the terms provided for in this Article. Article 17 1. The Director-General of the International Labour Office shall notify all Members of the International Labour Organisation of the registration of all ratifications, declarations and denunciations communicated to him by the Members of the Organisation. 2. When notifying the Members of the Organisation of the registration of the second ratification communicated to him, the Director-General shall draw the attention of the Members of the Organisation to the date upon which the Convention will come into force. Article 18 The Director-General of the International Labour Office shall communicate to the Secretary-General of the United Nations for registration in accordance with Article 102 of the Charter of the United Nations full particulars of all ratifications, declarations and acts of denunciation registered by him in accordance with the provisions of the preceding articles. Article 19 At such times as it may consider necessary the Governing Body of the International Labour Office shall present to the General Conference a report on the working of this Convention and shall examine the desirability of placing on the agenda of the Conference the question of its revision in whole or in part. Article 20 1. Should the Conference adopt a new Convention revising this Convention in whole or in part, then, unless the new Convention otherwise provides: a) the ratification by a Member of the new revising Convention shall ipso jure involve the immediate denunciation of this Convention, notwithstanding the provisions of Article 16 above, if and when the new revising Convention shall have come into force; b) as from the date when the new revising Convention comes into force this Convention shall cease to be open to ratification by the Members. 2. This Convention shall in any case remain in force in its actual form and content for those Members which have ratified it but have not ratified the revising Convention. Article 21 The English and French versions of the text of this Convention are equally authoritative. 1948.gada Konvencija par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās (C87)
Starptautiskās Darba organizācijas ģenerālkonference, ko Ženēvā sasaukusi Starptautiskā Darba biroja Administratīvā padome un kas 1948.gada 17.jūnijā sanākusi uz savu trīsdesmit pirmo sesiju; nolēmusi pieņemt konkrētus priekšlikumus attiecībā uz biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties organizācijās aizsardzību, kas ir sesijas darba kārtības septītais jautājums; ņemot vērā to, ka Starptautiskās Darba organizācijas konstitūcijas ievadā deklarēts, ka tiek atzīts biedrošanās brīvības princips – līdzeklis darba apstākļu uzlabošanai un miera nostiprināšanai; ņemot vērā to, ka Filadelfijas deklarācijā atkārtoti apstiprināts, ka “vārda brīvība un biedrošanās brīvība ir ilgstoša progresa pamats”; ņemot vērā to, ka Starptautiskā Darba konference savā trīsdesmitajā sesijā vienbalsīgi pieņēmusi principus, kam jābūt starptautiskā tiesiskā regulējuma pamatā; ņemot vērā to, ka Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja savā otrajā sesijā apstiprinājusi šos principus un lūgusi Starptautiskajai Darba organizācijai turpināt veikt pasākumus, lai varētu pieņemt vienu vai vairākas starptautiskas konvencijas, tūkstoš deviņi simti četrdesmit astotā gada devītajā jūlijā pieņem šo konvenciju, kas pazīstama kā 1948.gada Konvencija par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties organizācijās aizsardzību. I DAĻA BIEDROŠANĀS BRĪVĪBA Ikviena Starptautiskās Darba organizācijas dalībvalsts, kurā ir spēkā šī Konvencija, apņemas ievērot turpmāk minētos noteikumus. 2. pants Darba ņēmējiem un darba devējiem bez jebkādiem izņēmumiem ir tiesības nodibināt organizācijas un, pamatojoties tikai uz attiecīgās organizācijas noteikumiem, iestāties tajās pēc pašu izvēles bez iepriekšējas atļaujas. 3. pants 1. Darba ņēmēju un darba devēju organizācijām ir tiesības izstrādāt savu konstitūciju un noteikumus, brīvi ievēlēt savus pārstāvjus, izveidot pārvaldi, noteikt savu darbību un izstrādāt programmu. 2. Valsts institūcijas apņemas atturēties no jebkādas iejaukšanās, kas ierobežotu iepriekšminētās tiesības vai kavētu šo tiesību likumīgu izmantošanu. Valsts institūcijām nav tiesību izbeigt vai pārtraukt darba ņēmēju un darba devēju organizāciju darbību. Darba ņēmēju un darba devēju organizācijām ir tiesības dibināt savienības un apvienības un pievienoties tām, un ikvienai šādai organizācijai, savienībai un apvienībai ir tiesības pievienoties starptautiskām darba ņēmēju un darba devēju organizācijām. Šīs konvencijas 2., 3. un 4.panta noteikumi attiecas uz darba ņēmēju un darba devēju organizāciju savienībām un apvienībām. 7. pants Juridiskas personas statusa iegūšanai darba ņēmēju un darba devēju organizācijām, savienībām un apvienībām nedrīkst izvirzīt tādus nosacījumus, kas varētu liegt šīs konvencijas 2., 3. un 4.panta noteikumu piemērošanu. 8. pants 1. Izmantojot šajā konvencijā paredzētās tiesības, darba ņēmēji, darba devēji un viņu attiecīgās organizācijas tāpat kā citas personas un organizētas grupas respektē savas valsts tiesību aktus. 2. Valsts tiesību akti nedrīkst vājināt šajā konvencijā paredzētās garantijas, kā arī nedrīkst tikt piemēroti tā, lai tās vājinātu. 1. Apjomu, kādā šajā konvencijā paredzētās garantijas attiecas uz bruņotajiem spēkiem un policijas spēkiem, nosaka valsts tiesību aktos. 2. Saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas konstitūcijas 19.panta 8.punktā izklāstīto principu, ja dalībvalsts ratificējusi šo konvenciju, netiek uzskatīts, ka šī ratifikācija skar tos spēkā esošos tiesību aktus, nolēmumus, paražas vai nolīgumus, atbilstoši kuriem militārpersonas un policijas darbinieki bauda šajā konvencijā garantētās tiesības. Šajā konvencijā termins organizācija nozīmē visas darba ņēmēju vai darba devēju organizācijas, kas veicina un aizstāv darba ņēmēju vai darba devēju intereses. II DAĻA TIESĪBU APVIENOTIES ORGANIZĀCIJĀS AIZSARDZĪBA Visas Starptautiskās Darba organizācijas dalībvalstis, kurās ir spēkā šī konvencija, apņemas veikt visus pasākumus, kas ir vajadzīgi un piemēroti, lai nodrošinātu, ka darba ņēmēji un darba devēji var brīvi izmantot tiesības apvienoties organizācijās. III DAĻA DAŽĀDI NOTEIKUMI 1. Attiecībā uz teritorijām, kas minētas Starptautiskās Darba organizācijas konstitūcijas 35.pantā, kurš grozīts saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas konstitūcijas 1946.gada Grozījumu dokumentu, izņemot teritorijām, kas minētas šā pantu 4. un 5.punktā, kuri attiecīgi grozīti, visām šīs organizācijas dalībvalstīm, kas ratificējušas šo konvenciju, cik drīz vien iespējams pēc ratifikācijas jānosūta Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram deklarācija, kurā norāda šādu informāciju: a) teritorijas, attiecībā uz kurām attiecīgā dalībvalsts apņemas nodrošināt, ka Konvencijas noteikumus piemēros bez grozījumiem; b) teritorijas, attiecībā uz kurām tā apņemas nodrošināt, ka Konvencijas noteikumus piemēros ar grozījumiem, un šo grozījumu aprakstu; c) teritorijas, attiecībā uz kurām Konvencija nav piemērojama, un iemeslus, kāpēc tā nav piemērojama; d) teritorijas, attiecībā uz kurām dalībvalsts saglabā savas lemšanas tiesības. 2. Šā panta pirmā punkta a) un b) apakšpunktā minētās saistības uzskatāmas par ratifikācijas sastāvdaļu, un tām ir ratifikācijas spēks. 3. Ikviena dalībvalsts var jebkurā laikā ar vēlāku deklarāciju pilnīgi vai daļēji atcelt jebkuru atrunu, kas izteikta tās sākotnējā deklarācijā saskaņā ar šā panta pirmā punkta b), c) vai d) apakšpunktu. 4. Jebkurā laikā, kad Konvenciju var denonsēt saskaņā ar 16.panta noteikumiem, ikviena dalībvalsts var iesniegt ģenerāldirektoram deklarāciju, ar kuru tā groza kādu no iepriekšējām deklarācijām un nosaka pašreizējo stāvokli attiecībā uz konkrētām teritorijām. 13. pants 1. Ja šīs konvencijas priekšmets ietilpst tās teritorijas pašpārvaldes pilnvarās, kura nav valsts pamatteritorija, dalībvalsts, kas ir atbildīga par šīs teritorijas starptautiskajām attiecībām, vienojusies ar minētās teritorijas pārvaldi, nosūta Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram deklarāciju, kurā norāda, ka tā uzņemas šajā konvencijā paredzētās saistības minētās teritorijas vārdā. 2. Deklarāciju, kurā norādīts, ka dalībvalsts uzņemas šajā konvencijā paredzētās saistības, Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram nosūta: a) divas vai vairākas organizācijas dalībvalstis attiecībā uz visām teritorijām, kas atrodas šo dalībvalstu kopīgā pārvaldē, vai b) visas starptautiskās institūcijas, kas ir atbildīga par kādas teritorijas pārvaldi, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem vai citādi attiecībā uz ikvienu šādu teritoriju. 3. Deklarācijā, kas nosūtīta Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram saskaņā ar šā panta iepriekšējiem punktiem, norāda, vai Konvencijas noteikumus attiecīgajā teritorijā piemēros ar grozījumiem vai bez tiem; ja deklarācijā norādīts, ka Konvencijas noteikumus piemēros ar grozījumiem, tajā norāda informāciju par minētajiem grozījumiem. 4. Attiecīgā dalībvalsts, dalībvalstis vai starptautiskā institūcija var jebkurā brīdī ar turpmāku deklarāciju pilnīgi vai daļēji atteikties no tiesībām atsaukties uz jebkādiem grozījumus, kas norādīti kādā no iepriekšējām deklarācijām. 5. Jebkurā laikā, kad Konvenciju var denonsēt saskaņā ar 16.panta noteikumiem, attiecīgā dalībvalsts, dalībvalstis vai starptautiskā institūcija var nosūtīt ģenerāldirektoram deklarāciju, ar kuru tā groza kādu no iepriekšējām deklarācijām un nosaka pašreizējo stāvokli attiecībā uz konkrētām teritorijām. IV DAĻA NOBEIGUMA NOTEIKUMI Šīs konvencijas oficiālie ratifikācijas raksti tiek nosūtīti Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram, kas tos reģistrē. 1. Šī konvencija ir saistoša tikai tām Starptautiskās Darba organizācijas dalībvalstīm, kuru ratifikācijas rakstus ir reģistrējis ģenerāldirektors. 2. Tā stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc tam, kad ģenerāldirektors ir reģistrējis divu dalībvalstu ratifikācijas rakstus. 3. Vēlāk attiecībā uz jebkuru dalībvalsti šī konvencija stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc tam, kad ir reģistrēts attiecīgās valsts ratifikācijas raksts. 1. Dalībvalsts, kas ratificējusi šo konvenciju, var to denonsēt desmit gadus pēc tam, kad šī konvencija pirmoreiz stājusies spēkā, denonsēšanas aktu nosūtot Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram reģistrēšanai. Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc tās reģistrēšanas datuma. 2. Ikvienai dalībvalstij, kas ratificējusi šo konvenciju un gada laikā pēc iepriekšējā punktā minētā desmit gadu posma beigām nav izmantojusi šajā pantā paredzētās denonsēšanas tiesības, tā paliek saistoša nākamos desmit gadus, un turpmāk dalībvalstij ir tiesības denonsēt šo konvenciju pēc katra desmit gadu posma beigām, ievērojot šajā pantā paredzētos noteikumus. 17. pants 1. Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektors informē visas Starptautiskās Darba organizācijas dalībvalstis par visu viņam iesniegto organizācijas dalībvalstu ratifikācijas rakstu, deklarāciju un denonsēšanas aktu reģistrāciju. 2. Paziņojot organizācijas dalībvalstīm par otrā saņemtā ratifikācijas raksta reģistrāciju, ģenerāldirektors informē dalībvalstis par datumu, kurā šī konvencija stāsies spēkā. Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektors saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu 102.pantu nosūta Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram precīzu informāciju par visiem ratifikācijas rakstiem un denonsēšanas aktiem, kas reģistrēti saskaņā ar iepriekšējiem pantiem. Pēc katra desmit gadu posma beigām pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā Starptautiskā Darba biroja Administratīvā padome iesniedz ģenerālkonferencei ziņojumu par šīs konvencijas īstenošanu un apsver, vai konferences darba kārtībā būtu jāiekļauj jautājums par tās pilnīgu vai daļēju pārskatīšanu. 1. Ja konferencē tiek pieņemta jauna konvencija, kurā pilnīgi vai daļēji pārskatīti pašreizējās konvencijas noteikumi, tad, ja vien jaunajā konvencijā nav noteikts citādi: a) jaunās konvencijas ratifikācija neatkarīgi no 16.panta noteikumiem attiecībā uz konkrēto dalībvalsti ipso jure nozīmē tūlītēju pašreizējās konvencijas denonsēšanu, tiklīdz jaunā konvencija ir stājusies spēkā; b) no dienas, kad stājas spēkā jaunā konvencija, pašreizējā konvencija vairs nav pieejama ratifikācijai. 2. Šī konvencija paliek spēkā pašreizējā formā un ar pašreizējo saturu attiecībā uz dalībvalstīm, kas to ir ratificējušas, bet nav ratificējušas jauno konvenciju. Šīs konvencijas teksts angļu un franču valodā ir vienlīdz autentisks. The General Conference of the International Labour Organisation, Having been convened at Geneva by the Governing Body of the International Labour Office, and having met in its Thirty-second Session on 8 June 1949, and Having decided upon the adoption of certain proposals concerning the application of the principles of the right to organise and to bargain collectively, which is the fourth item on the agenda of the session, and Having determined that these proposals shall take the form of an international Convention, adopts this first day of July of the year one thousand nine hundred and forty-nine the following Convention, which may be cited as the Right to Organise and Collective Bargaining Convention, 1949: Article 1 1. Workers shall enjoy adequate protection against acts of anti-union discrimination in respect of their employment. 2. Such protection shall apply more particularly in respect of acts calculated to – (a) make the employment of a worker subject to the condition that he shall not join a union or shall relinquish trade union membership; (b) cause the dismissal of or otherwise prejudice a worker by reason of union membership or because of participation in union activities outside working hours or, with the consent of the employer, within working hours. Article 2 1. Workers’ and employers’ organisations shall enjoy adequate protection against any acts of interference by each other or each other’s agents or members in their establishment, functioning or administration. 2. In particular, acts which are designed to promote the establishment of workers’ organisations under the domination of employers or employers’ organisations, or to support workers’ organisations by financial or other means, with the object of placing such organisations under the control of employers or employers’ organisations, shall be deemed to constitute acts of interference within the meaning of this Article. Article 3 Machinery appropriate to national conditions shall be established, where necessary, for the purpose of ensuring respect for the right to organise as defined in the preceding Articles. Article 4 Measures appropriate to national conditions shall be taken, where necessary, to encourage and promote the full development and utilisation of machinery for voluntary negotiation between employers or employers’ organisations and workers’ organisations, with a view to the regulation of terms and conditions of employment by means of collective agreements. Article 5 1. The extent to which the guarantees provided for in this Convention shall apply to the armed forces and the police shall be determined by national laws or regulations. 2. In accordance with the principle set forth in paragraph 8 of Article 19 of the Constitution of the International Labour Organisation the ratification of this Convention by any Member shall not be deemed to affect any existing law, award, custom or agreement in virtue of which members of the armed forces or the police enjoy any right guaranteed by this Convention. Article 6 This Convention does not deal with the position of public servants engaged in the administration of the State, nor shall it be construed as prejudicing their rights or status in any way. Article 7 The formal ratifications of this Convention shall be communicated to the Director-General of the International Labour Office for registration. Article 8 1. This Convention shall be binding only upon those Members of the International Labour Organisation whose ratifications have been registered with the Director-General. 2. It shall come into force twelve months after the date on which the ratifications of two Members have been registered with the Director-General. 3. Thereafter, this Convention shall come into force for any Member twelve months after the date on which its ratification has been registered. Article 9 1. Declarations communicated to the Director-General of the International Labour Office in accordance with paragraph 2 of Article 35 of the Constitution of the International Labour Organisation shall indicate – a) the territories in respect of which the Member concerned undertakes that the provisions of the Convention shall be applied without modification; b) the territories in respect of which it undertakes that the provisions of the Convention shall be applied subject to modifications, together with details of the said modifications; c) the territories in respect of which the Convention is inapplicable and in such cases the grounds on which it is inapplicable; d) the territories in respect of which it reserves its decision pending further consideration of the position. 2. The undertakings referred to in subparagraphs (a) and (b) of paragraph 1 of this Article shall be deemed to be an integral part of the ratification and shall have the force of ratification. 3. Any Member may at any time by a subsequent declaration cancel in whole or in part any reservation made in its original declaration in virtue of subparagraph (b), (c) or (d) of paragraph 1 of this Article. 4. Any Member may, at any time at which the Convention is subject to denunciation in accordance with the provisions of Article 11, communicate to the Director-General a declaration modifying in any other respect the terms of any former declaration and stating the present position in respect of such territories as it may specify. Article 10 1. Declarations communicated to the Director-General of the International Labour Office in accordance with paragraph 4 or 5 of Article 35 of the Constitution of the International Labour Organisation shall indicate whether the provisions of the Convention will be applied in the territory concerned without modification or subject to modifications; when the declaration indicates that the provisions of the Convention will be applied subject to modifications, it shall give details of the said modifications. 2. The Member, Members or international authority concerned may at any time by a subsequent declaration renounce in whole or in part the right to have recourse to any modification indicated in any former declaration. 3. The Member, Members or international authority concerned may, at any time at which this Convention is subject to denunciation in accordance with the provisions of Article 11, communicate to the Director-General a declaration modifying in any other respect the terms of any former declaration and stating the present position in respect of the application of the Convention. Article 11 1. A Member which has ratified this Convention may denounce it after the expiration of ten years from the date on which the Convention first comes into force, by an act communicated to the Director-General of the International Labour Office for registration. Such denunciation shall not take effect until one year after the date on which it is registered. 2. Each Member which has ratified this Convention and which does not, within the year following the expiration of the period of ten years mentioned in the preceding paragraph, exercise the right of denunciation provided for in this Article, will be bound for another period of ten years and, thereafter, may denounce this Convention at the expiration of each period of ten years under the terms provided for in this Article. Article 12 1. The Director-General of the International Labour Office shall notify all Members of the International Labour Organisation of the registration of all ratifications, declarations and denunciations communicated to him by the Members of the Organisation. 2. When notifying the Members of the Organisation of the registration of the second ratification communicated to him, the Director-General shall draw the attention of the Members of the Organisation to the date upon which the Convention will come into force. Article 13 The Director-General of the International Labour Office shall communicate to the Secretary-General of the United Nations for registration in accordance with Article 102 of the Charter of the United Nations full particulars of all ratifications, declarations and acts of denunciation registered by him in accordance with the provisions of the preceding articles. Article 14 At such times as it may consider necessary the Governing Body of the International Labour Office shall present to the General Conference a report on the working of this Convention and shall examine the desirability of placing on the agenda of the Conference the question of its revision in whole or in part. Article 15 1. Should the Conference adopt a new Convention revising this Convention in whole or in part, then, unless the new Convention otherwise provides, a) the ratification by a Member of the new revising Convention shall ipso jure involve the immediate denunciation of this Convention, notwithstanding the provisions of Article 11 above, if and when the new revising Convention shall have come into force; b) as from the date when the new revising Convention comes into force, this Convention shall cease to be open to ratification by the Members. 2. This Convention shall in any case remain in force in its actual form and content for those Members which have ratified it but have not ratified the revising Convention. Article 16 The English and French versions of the text of this Convention are equally authoritative. Starptautiskās Darba organizācijas ģenerālkonference, ko Ženēvā sasaukusi Starptautiskā Darba biroja Administratīvā padome un kas 1949.gada 8.jūnijā sanākusi uz savu trīsdesmit otro sesiju; nolēmusi pieņemt konkrētus priekšlikumus attiecībā uz apvienošanās organizācijās un sarunu par darba koplīguma slēgšanu principu piemērošanu, kas ir sesijas darba kārtības ceturtais jautājums; noteikusi, ka šie priekšlikumi jāpieņem starptautiskas konvencijas formā, tūkstoš deviņi simti četrdesmit devītā gada pirmajā jūlijā pieņem šo konvenciju, kas pazīstama kā 1949.gada Konvencija par tiesībām apvienoties organizācijās un sarunām par darba koplīguma slēgšanu. 1. Darba ņēmējiem nodrošina pienācīgu aizsardzību pret arodbiedrību diskrimināciju saistībā ar viņu nodarbinātību. 2. Šāda aizsardzība īpaši attiecas uz pasākumiem, kas paredzēti, lai: a) darbinieka pieņemšanai darbā izvirzītu nosacījumu, ka tas neiestāsies arodbiedrībā vai atteiksies no dalības tajā; b) veicinātu atlaišanu vai citādi sodītu darbinieku par tā dalību arodbiedrībā vai piedalīšanos tās darbībās ārpus darba laika, vai, ar darba devēja piekrišanu, darba laikā. 2. pants 1. Darba ņēmēju un darba devēju organizācijām nodrošina pienācīgu aizsardzību pret pretējās puses, tās aģentu un biedru iejaukšanos to nodibināšanā, darbībā un administrācijā. 2. Par šā panta pārkāpumu jo īpaši tiek uzskatīti pasākumi, kas paredzēti, lai veicinātu tādu darbinieku organizāciju veidošanu, kuras pārvalda darba devēji vai darba devēju organizācijas, vai lai atbalstītu darbinieku organizācijas ar finanšu vai citiem līdzekļiem nolūkā nodot attiecīgās organizācijas darba devēju vai darba devēju organizāciju kontrolē. Vajadzības gadījumā veido valsts apstākļiem atbilstošu mehānismu, lai nodrošinātu tiesību apvienoties organizācijās aizsardzību, kā noteikts iepriekšējos pantos. Vajadzības gadījumā veic valsts apstākļiem atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu un veicinātu brīvprātīgu pārrunu mehānisma izveidošanu un izmantošanu tādās pārrunās par darba koplīgumu starp darba devējiem un darba devēju organizācijām, no vienas puses, un darba ņēmēju organizācijām, no otras puses, kas paredzētas, lai šajā koplīgumā reglamentētu nodarbinātības nosacījumus. 1. Apjomu, kādā šajā konvencijā paredzētās garantijas attiecas uz bruņotajiem spēkiem un policijas spēkiem, nosaka valsts tiesību aktos. 2. Saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas konstitūcijas 19.panta 8.punktā izklāstīto principu, ja dalībvalsts ratificējusi šo konvenciju, netiek uzskatīts, ka šī ratifikācija skar tos spēkā esošos tiesību aktus, nolēmumus, paražas vai nolīgumus, atbilstoši kuriem militārpersonas un policijas darbinieki bauda šajā konvencijā garantētās tiesības. Šī konvencija neattiecas uz valsts pārvaldē nodarbinātajiem ierēdņiem, un to nedrīkst iztulkot kā tādu, kas jebkādā veidā kaitē viņu tiesībām vai statusam. Šīs konvencijas oficiālie ratifikācijas raksti tiek nosūtīti Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram, kas tos reģistrē. 1. Šī konvencija ir saistoša tikai tām Starptautiskās Darba organizācijas dalībvalstīm, kuru ratifikācijas rakstus ir reģistrējis ģenerāldirektors. 2. Tā stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc tam, kad ģenerāldirektors ir reģistrējis divu dalībvalstu ratifikācijas rakstus. 3. Vēlāk attiecībā uz jebkuru dalībvalsti šī konvencija stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc tam, kad ir reģistrēts attiecīgās valsts ratifikācijas raksts. 1. Deklarācijās, kas iesniegtas Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram saskaņā ar Starptautiskā Darba biroja konstitūcijas 35.panta 2.punktu, norāda: a) teritorijas, attiecībā uz kurām attiecīgā dalībvalsts apņemas nodrošināt, ka Konvencijas noteikumus piemēros bez grozījumiem; b) teritorijas, attiecībā uz kurām tā apņemas nodrošināt, ka Konvencijas noteikumus piemēros ar grozījumiem, un šo grozījumu aprakstu; c) teritorijas, attiecībā uz kurām Konvencija nav piemērojama, un iemeslus, kāpēc tā nav piemērojama; d) teritorijas, attiecībā uz kurām tā saglabā savas lemšanas tiesības, kamēr būs padziļināti izpētīts šo teritoriju statuss. 2. Šā panta pirmā punkta a) un b) apakšpunktā minētās saistības uzskatāmas par ratifikācijas sastāvdaļu, un tām ir ratifikācijas spēks. 3. Ikviena dalībvalsts var jebkurā laikā ar vēlāku deklarāciju pilnīgi vai daļēji atcelt jebkuru atrunu, kas izteikta tās sākotnējā deklarācijā saskaņā ar šā panta pirmā punkta b), c) vai d) apakšpunktu. 4. Jebkurā laikā, kad Konvenciju var denonsēt saskaņā ar 11.panta noteikumiem, ikviena dalībvalsts var iesniegt ģenerāldirektoram deklarāciju, ar kuru tā groza kādu no iepriekšējām deklarācijām un nosaka pašreizējo stāvokli attiecībā uz konkrētām teritorijām. 10. pants 1. Deklarācijās, kas iesniegtas Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas konstitūcijas 35.panta 4. vai 5.punktu, norāda, vai Konvencijas noteikumus attiecīgajā teritorijā piemēros ar vai bez grozījumiem; ja deklarācijā norādīts, ka Konvenciju piemēros ar grozījumiem, tajā jāsniedz paskaidrojumi par minētajiem grozījumiem. 2. Attiecīgā dalībvalsts, dalībvalstis vai starptautiskā institūcija var jebkurā brīdī ar turpmāku deklarāciju pilnīgi vai daļēji atteikties no tiesībām atsaukties uz jebkādiem grozījumus, kas norādīti kādā no iepriekšējām deklarācijām. 3. Jebkurā laikā, kad Konvenciju var denonsēt saskaņā ar 11.panta noteikumiem, attiecīgā dalībvalsts, dalībvalstis vai starptautiskā institūcija var nosūtīt ģenerāldirektoram deklarāciju, ar kuru tā groza kādu no iepriekšējām deklarācijām un nosaka pašreizējo stāvokli attiecībā uz konkrētām teritorijām. 11. pants 1. Dalībvalsts, kas ratificējusi šo konvenciju, var to denonsēt desmit gadus pēc tam, kad šī konvencija pirmoreiz stājusies spēkā, denonsēšanas aktu nosūtot Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektoram reģistrēšanai. Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc tās reģistrēšanas datuma. 2. Ikvienai dalībvalstij, kas ratificējusi šo konvenciju un gada laikā pēc iepriekšējā punktā minētā desmit gadu posma beigām nav izmantojusi šajā pantā paredzētās denonsēšanas tiesības, tā paliek saistoša nākamos desmit gadus, un turpmāk dalībvalstij ir tiesības denonsēt šo konvenciju pēc katra desmit gadu posma beigām, ievērojot šajā pantā paredzētos noteikumus. 12. pants 1. Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektors informē visas Starptautiskās Darba organizācijas dalībvalstis par visu viņam iesniegto organizācijas dalībvalstu ratifikācijas rakstu, deklarāciju un denonsēšanas aktu reģistrāciju. 2. Paziņojot organizācijas dalībvalstīm par otrā saņemtā ratifikācijas raksta reģistrāciju, ģenerāldirektors informē dalībvalstis par datumu, kurā šī konvencija stāsies spēkā. Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektors saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu 102.pantu nosūta Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram precīzu informāciju par visiem ratifikācijas rakstiem, deklarācijām un denonsēšanas aktiem, kas reģistrēti saskaņā ar iepriekšējiem pantiem. Ja Starptautiskā Darba biroja Administratīvā padome uzskata par vajadzīgu, tā iesniedz ģenerālkonferencei ziņojumu par šīs konvencijas īstenošanu un apsver, vai konferences darba kārtībā būtu jāiekļauj jautājums par tās pilnīgu vai daļēju pārskatīšanu. 1. Ja konferencē tiek pieņemta jauna konvencija, kurā pilnīgi vai daļēji pārskatīti pašreizējās konvencijas noteikumi, tad, ja vien jaunajā konvencijā nav noteikts citādi: a) jaunās konvencijas ratifikācija neatkarīgi no 11.panta noteikumiem attiecībā uz konkrēto dalībvalsti ipso jure nozīmē tūlītēju pašreizējās konvencijas denonsēšanu, tiklīdz jaunā konvencija ir stājusies spēkā; b) no dienas, kad stājas spēkā jaunā konvencija, pašreizējā konvencija vairs nav pieejama ratifikācijai. 2. Šī konvencija paliek spēkā pašreizējā formā un ar pašreizējo saturu attiecībā uz dalībvalstīm, kas to ir ratificējušas, bet nav ratificējušas jauno konvenciju. Šīs konvencijas teksts angļu un franču valodā ir vienlīdz autentisks. (Concluded 1 March 1954) (Entered into force 12 April 1957) The States signatory to the present Convention; Desiring to make in the Convention of 17th July 1905, on civil procedure, the improvements suggested by experience; Have resolved to conclude a new Convention to this effect, and have agreed upon the following provisions – I. COMMUNICATION OF JUDICIAL AND EXTRAJUDICIAL DOCUMENTS Article 1 In civil or commercial matters, the service of documents addressed to persons abroad shall be effected in the Contracting States on request of a consul of the requesting State, made to the authority which shall be designated by the State addressed. The request, specifying the authority originating the document forwarded, the names and capacities of the parties, the address of the addressee, and the nature of the document in question, shall be in the language of the requested authority. This authority shall send to the consul the certificate showing service or indicating the fact which prevented it. All difficulties which may arise in connection with the consul’s request shall be settled through diplomatic channels. Any Contracting State may declare, in a communication addressed to the other Contracting States, that it intends that requests for service to be effected on its territory, giving the specifications mentioned in the first paragraph, be addressed to it through diplomatic channels. The foregoing provisions shall not prevent two Contracting States from agreeing to allow direct communication between their respective authorities. Article 2 Service shall be effected by the authority which is competent according to the laws of the State addressed. That authority, except in the cases mentioned in Article 3, may confine itself to serving the document by delivery to an addressee who accepts it voluntarily. Article 3 The request shall be accompanied by the document to be served in duplicate. If the document to be served is written, either in the language of the requested authority, or in the language agreed on between the two States concerned, or if it is accompanied by a translation into one of those languages, the requested authority, should the desire be expressed in the request, shall have the document served by a method prescribed by its internal legislation for effecting similar service, or by a special method, unless it is contrary to that law. If such a desire is not expressed, the requested authority shall first seek to effect delivery in accordance with Article 2. Unless there is agreement to the contrary, the translation provided for in the preceding paragraph shall be certified as correct by the diplomatic officer or consular agent of the requesting State or by a sworn translator of the State addressed. Article 4 Where a request for service complies with Articles 1, 2 and 3, the State on the territory of which it has to be effected may refuse to comply therewith only if it deems that compliance would infringe its sovereignty or security. Article 5 Service shall be proved by either a dated and legalised receipt from the addressee or a certificate from the authority of the State addressed, establishing the fact, method and date of the service. The receipt or the certificate should appear on one of the two copies of the document served, or be annexed thereto. Article 6 The provisions of the foregoing Articles shall not interfere with – (1) the freedom to send documents, through postal channels, directly to the persons concerned abroad; (2) the freedom of the persons concerned to have service effected directly through the judicial officers or competent officials of the country of destination; (3) the freedom of each State to have service effected directly by its diplomatic or consular agents of documents intended for persons abroad. In each of these cases, the freedom mentioned shall only exist if allowed by conventions concluded between the States concerned or if, should there be no convention, the State on the territory of which service must be effected does not object. That State may not object when, in the cases mentioned in sub-paragraph 3 of the above paragraph, the document is to be served without any compulsion on a national of the requesting State. Article 7 The service of judicial documents shall not give rise to reimbursement of taxes or costs of any nature. However, should there be no agreement to the contrary, the State addressed will have the right to require from the requesting State the reimbursement of the costs occasioned by the employment of a judicial officer or by the use of a particular method of service in the cases mentioned in Article 3. II. LETTERS OF REQUEST Article 8 In civil or commercial matters a judicial authority of a Contracting State may, in accordance with the provisions of the law of that State, apply, by means of a Letter of Request, to the competent authority of another Contracting State to request it, within its jurisdiction, to obtain evidence, or to perform some other judicial act. Article 9 Letters of Request shall be transmitted by the consul of the requesting State to the authority which shall be designated by the State of execution. That authority shall send to the consul the document establishing the execution of the Letter of Request or indicating the fact which prevented its execution. Any difficulties which may arise in connection with the transmission shall be settled through diplomatic channels. Any Contracting State may declare, by a communication addressed to the other Contracting States, that it intends that Letters of Request to be executed on its territory be transmitted through diplomatic channels. The foregoing provisions shall not prevent two Contracting States agreeing to allow the direct transmission of Letters of Request between their respective authorities. Article 10 Unless there is agreement to the contrary, the Letter of Request must be written either in the language of the requested authority, or in the language agreed between the two States concerned, or else it must be accompanied by a translation, done in one of those languages and certified as correct by a diplomatic officer or consular agent of the requesting State of origin or by a sworn translator of the State of execution. Article 11 The judicial authority, to which the Letter of Request is addressed, shall be obliged to comply with it using the same measures of compulsion as for the execution of orders issued by the authorities of the State of execution or of requests made by parties in internal proceedings. These measures of compulsion shall not necessarily be employed where the appearance of the parties to the case is involved. The requesting authority shall, if it so requests, be informed of the date and place of execution of the measure sought, so that the party concerned may be able to be present. The execution of the Letter of Request may be refused only – (1) if the authenticity of the document is not established; (2) if, in the State of execution, the execution of the Letter does not fall within the functions of the judiciary; (3) if the State, on the territory of which the execution is to be effected, considers that its sovereignty or its security would be prejudiced thereby. Article 12 If the authority to whom a Letter of Request has been transmitted is not competent to execute it, the Letter shall be automatically sent to the authority in the same State which is competent to execute it in accordance with the provisions of its own law. Article 13 In all cases where the Letter of Request is not executed by the requested authority, the latter shall immediately so inform the requesting authority, indicating, in the case of Article 11, the reasons why execution of the Letter was refused and, in the case of Article 12, the authority to which the Letter has been transmitted. Article 14 The judicial authority which executes a Letter of Request shall apply its own law as to the methods and procedures to be followed. However, it will follow a request of the requesting authority that a special method or procedure be followed, provided that this is not contrary to the law of the State of execution. Article 15 The provisions of the foregoing Articles shall not exclude the right of each State to have Letters of Request executed directly by its diplomatic officers or consular agents, if that is allowed by conventions concluded between the States concerned or if the State on the territory of which the Letter is to be executed does not object. Article 16 The execution of Letters of Request shall not give rise to reimbursement of taxes or costs of any nature. However, unless there is agreement to the contrary, the State of execution shall have the right to require the State of origin to reimburse the fees paid to witnesses or experts, and the costs occasioned by the employment of a judicial officer, rendered necessary because the witnesses did not appear voluntarily, or the costs resulting from any application of the second paragraph of Article 14. III. SECURITY FOR COSTS Article 17 No security, bond or deposit of any kind, may be imposed by reason of their foreign nationality, or of lack of domicile or residence in the country, upon nationals of one of the Contracting States, having their domicile in one of these States, who are plaintiffs or parties intervening before the courts of another of those States. The same rule shall apply to any payment required of plaintiffs or intervening parties as security for court fees. All conventions under which Contracting States have agreed that their nationals will be exempt from providing security for costs or for payment of court fees regardless of domicile shall continue to apply. Article 18 Orders for costs and expenses of the proceedings, made in one of the Contracting States against the plaintiff or party intervening exempted from the provision of security, deposit or payment under the first and second paragraphs of Article 17, or under the law of the State where the proceedings have been instituted, shall, upon request made through diplomatic channels, be rendered enforceable without charge by the competent authority, in each of the other Contracting States. The same rule shall apply to the judicial decisions whereby the amount of the costs of the proceedings is subsequently fixed. Nothing in the foregoing provisions shall prevent two Contracting States from agreeing that applications for enforcement may also be made directly by the interested party. Article 19 The order for costs and expenses shall be rendered enforceable without a hearing, but subject to subsequent appeal by the losing party in accordance with the legislation of the country where enforcement is sought. The authority competent to decide on the request for enforcement shall itself examine - (1) whether, under the law of the country where the judgment was rendered, the copy of the judgment fulfils the conditions required for its authenticity; (2) whether, under the same law, the decision has the force of res judicata; (3) whether that part of the judgment which constitutes the decision is worded in the language of the authority addressed, or in the language agreed between the two States concerned, or whether it is accompanied by a translation, in one of those languages and, unless there is agreement to the contrary, certified as correct by a diplomatic officer or consular agent of the requesting State or by a sworn translator of the State addressed. To satisfy the conditions laid down in the second paragraph, sub-paragraphs 1 and 2, it shall be sufficient either for there to be a statement by the competent authority of the State of origin establishing that the judgment has the force of res judicata, or for duly legalised documents to be presented showing that the judgment has the force of res judicata. The competence of the authority mentioned above shall, unless there is agreement to the contrary, be certified by the highest official in charge of the administration of justice in the requesting State of origin. The statement and the certificate just mentioned must be worded or translated in accordance with the rule laid down in the second paragraph, sub-paragraph 3. The authority competent to decide on the request for enforcement shall assess, provided the party concerned so requests at the same time, the amount of the cost of attestation, translation and legalisation referred to in sub-paragraph 3 of the second paragraph. Those costs shall be considered to be costs and expenses of the proceedings. IV. FREE LEGAL AID Article 20 In civil and commercial matters, nationals of the Contracting States shall be granted free legal aid in all the other Contracting States, on the same basis as nationals of these States, upon compliance with the legislation of the State where the free legal aid is sought. In the States where legal aid is provided in administrative matters, the provisions of the preceding paragraph shall also apply to cases brought before the courts or tribunals competent in such matters. Article 21 In all cases, the certificate or declaration of need must be issued or received by the authorities of the habitual residence of the foreigner, or, if not by them, by the authorities of his current residence. Should the latter authorities not belong to a Contracting State and not receive or issue certificates or declarations of that kind, it will be enough to have a certificate or a declaration issued or received by a diplomatic officer or consular agent of the country to which the foreigner belongs. If the petitioner does not reside in the country were the request is made, the certificate or declaration of need shall be legalised free of charge by a diplomatic officer or consular agent of the country where the document is to be produced. Article 22 The authority competent to issue the certificate or receive the declaration of need may obtain information about the financial position of the petitioner from the authorities of the other Contracting States. The authority responsible for deciding on the application for free legal aid shall retain, within the limits of its powers, the right to verify the certificates, declarations and information given to it and to secure for purposes of further clarification, additional information. Article 23 When the indigent person concerned is in a country other than that in which the free legal aid is to be sought, his application for legal aid, accompanied by certificates, declarations of need and, where necessary, other supporting documents which would facilitate examination of the application, may be transmitted by the consul of his country to the authority competent to decide on that application, or to the authority designated by the State where the application is to be examined. The provisions in Article 9, paragraphs 2, 3 and 4, and in Articles 10 and 12 above, concerning Letters of Request, shall apply to the transmission of applications for free legal aid, and their annexes. Article 24 If the benefit of legal aid has been granted to a national of one of the Contracting States, service of documents relating to his case in another Contracting State, regardless of the method to which it is to be effected, shall not give rise to any reimbursement of costs by the State of origin to the State addressed. The same shall apply to Letters of Request, with the exception of the fees paid to experts. V. FREE ISSUE OF EXTRACTS FROM CIVIL STATUS RECORDS Article 25 Indigent persons who are nationals of one of the Contracting States may obtain on the same terms as nationals of the State concerned extracts from civil status records, without charge. The documents necessary for their marriage shall be legalised without cost by the diplomatic officers or consular agents of the Contracting States. VI. PHYSICAL DETENTION Article 26 Physical detention, either as a means of enforcement, or as a merely precautionary measure, shall not, in civil or commercial matters, be employed against foreigners, belonging to one of the Contracting States, in circumstances where it cannot be employed against nationals of the country concerned. A fact, which may be invoked by a national domiciled in such a country, to obtain release from physical detention, may be invoked with the same effect by a national of a Contracting State, even if the fact occurred abroad. VII. FINAL CLAUSES Article 27 This Convention shall be open for signature by the States represented at the Seventh Session of the Conference on Private International Law. It shall be ratified and the instruments of ratification shall be deposited with the Ministry of Foreign Affairs of the Netherlands. A record shall be made of every deposit of instruments of ratification, and a certified copy of that record shall be sent through diplomatic channels to each of the signatory States. Article 28 This Convention shall enter into force on the sixtieth day after the deposit of the fourth instrument of ratification as provided in the second paragraph of Article 27. For each signatory State subsequently ratifying the Convention, it shall enter into force on the sixtieth day after the day of deposit of its instrument of ratification. Article 29 The present Convention shall replace, in relations between the States which have ratified it, the Convention on Civil Procedure signed at The Hague on 17th July 1905. Article 30 The present Convention shall apply by law in the metropolitan territories of the Contracting States. If a Contracting State desires it to be put into force in all or certain of the other territories, for the international relations of which it is responsible, it shall give notice of its intention to that effect in a document which shall be deposited with the Netherlands Ministry of Foreign Affairs. The latter shall send, through diplomatic channels, a certified copy to each of the Contracting States. The Convention shall enter into force in relations between the States which have not raised an objection in the six months following that communication and the territory or territories for the international relations of which the State in question is responsible, and in respect of which the said notice has been given. Article 31 Any State not represented at the Seventh Session of the Conference may accede to the present Convention, unless a State or several States which have ratified the Convention object, within a period of six months from the date of the notification by the Netherlands Government of that accession. Accession shall be by the method indicated in the second paragraph of Article 27. It is understood that the accessions shall not be able to take place until after the entry into force of the present Convention, by virtue of the first paragraph of Article 28. Article 32 Each Contracting State, on signing or ratifying this Convention or on acceding to it, may reserve the right to limit the application of Article 17 to the nationals of Contracting States having their habitual residence in its territory. A State availing itself of the right mentioned in the preceding paragraph shall be able to claim application of Article 17 by the other Contracting States only on behalf of its nationals who have their habitual residence within the territory of the Contracting State before the court of which they are plaintiffs or intervening parties. Article 33 The present Convention shall remain in force for five years from the date indicated in the first paragraph of Article 28 of the Convention. This period shall start to run as from that date, even for States which shall have ratified it or acceded to it subsequently. The Convention shall be renewed tacitly every five years, unless denounced. Denunciation must, at least six months before expiry of the period, be notified to the Ministry of Foreign Affairs of the Netherlands, which shall inform all the other Contracting States of it. The denunciation may be limited to the territories or to certain of the territories indicated in a notification, given in accordance with the second paragraph of Article 30. The denunciation shall only take effect in respect of the State which has notified it. The Convention shall remain in force for the other Contracting States. In witness whereof, the undersigned, being duly authorised by their respective Governments, have signed this Convention. Done at The Hague, on the first day of March, 1954, in a single copy, which shall be deposited in the archives of the Government of the Netherlands and of which a certified copy shall be sent through diplomatic channels to each of the States represented at the Seventh Session of the Hague Conference on Private International Law. Attiecībās starp līgumslēdzējām valstīm šī konvencija aizstāj
KONVENCIJA CIVILPROCESA JAUTĀJUMOS Noslēgta 1954.gada 1.martā Stājusies spēkā 1957.gada 12.aprīlī Šīs konvencijas parakstītājas valstis, vēlēdamās savā pieredzē iegūtos uzlabojumus iestrādāt 1905.gada 17.jūlija Konvencijā civilprocesa jautājumos, nolēmušas šādā nolūkā noslēgt jaunu konvenciju, ir vienojušās par turpmāk minētajiem noteikumiem. I. TIESAS UN ĀRPUSTIESAS DOKUMENTU IZSNIEGŠANA 1. pants Tos dokumentus civillietās un komerclietās, kas adresēti personām, kuras atrodas ārvalstīs, līgumslēdzējās valstīs izsniedz pēc lūguma iesniedzējas valsts konsula lūguma, kas nosūtīts iestādei, kuru norādījusi lūguma saņēmēja valsts. Lūgumam, kurā norādīta pārsūtāmā dokumenta izcelsmes iestāde, pušu vārdi, uzvārdi un statuss, dokumenta adresāta adrese un attiecīgā dokumenta veids, jābūt lūguma saņēmējas iestādes [valsts] valodā. Šī iestāde nosūta konsulam apliecinājumu par to, ka dokuments izsniegts, vai paskaidrojumus par iemesliem, kāpēc tas nav izsniegts. Visas grūtības, kas rodas saistībā ar šādu konsula lūgumu, atrisināmas, izmantojot diplomātiskos kanālus. Ikviena līgumslēdzēja valsts var paziņot pārējām līgumslēdzējām valstīm, ka tā vēlas, lai lūgums par tādu dokumentu izsniegšanu, kuros ir šā panta pirmajā daļā norādītie dati, tiktu tai izsniegts, izmantojot diplomātiskos kanālus. Iepriekšējie noteikumi neliedz divām līgumslēdzējām valstīm vienoties par to, ka tās atļaus tiešus sakarus starp to attiecīgajām iestādēm. 2. pants Dokumentus izsniedz tā iestāde, kas ir kompetenta saskaņā ar lūguma saņēmējas valsts tiesību aktiem. Minētā iestāde, izņemot šīs konvencijas 3.pantā paredzētos gadījumus, var izsniegt attiecīgo dokumentu, izsniedzot to tikai adresātam, kas to labprātīgi pieņem. Lūgumam pievieno divus izsniedzamo dokumentu eksemplārus. Ja izsniedzamais dokuments ir lūguma saņēmējas iestādes [valsts] valodā vai valodā, par kuras lietošanu abas attiecīgās valstis vienojušās, vai ja šim dokumentam pievienots tā tulkojums vienā no iepriekšminētajām valodām un ja lūgumā izteikts attiecīgs lūgums, lūguma saņēmēja iestāde var izsniegt minēto dokumentu tādā veidā, kādu šāda veida gadījumiem paredz šīs iestādes valsts tiesību akti, vai sevišķā veidā, ja vien tas nav pretrunā šiem valsts tiesību aktiem. Ja šāds lūgums nav izteikts, lūguma saņēmēja iestāde izsniedz to saskaņā ar šīs konvencijas 2.pantu. Ja nav vienošanās par citādu veidu, šā panta iepriekšējā daļā minēto tulkojumu apliecina lūguma iesniedzējas valsts diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvis vai lūguma saņēmējas valsts zvērināts tulkotājs. Ja dokumenta izsniegšanas lūgums atbilst 1., 2. un 3.panta noteikumiem, tā valsts, kuras teritorijā jāveic izsniegšana, var atteikt izsniegšanu tikai tad, ja tā uzskata, ka izsniegšana var apdraudēt tās suverenitāti vai drošību. 5. pants [Dokumenta] izsniegšanu apstiprina vai nu legalizēts [dokumenta] saņemšanas apstiprinājums no adresāta ar norādītu datumu, vai pieprasījuma saņēmējas valsts iestādes izsniegts apliecinājums, kurā norādīts dokumenta izsniegšanas fakts, tā izsniegšanas veids un izsniegšanas diena. Minētais apstiprinājums vai apliecinājums noformējams uz viena no abiem dokumenta eksemplāriem vai pievienojams šā dokumenta pielikumā. Iepriekšējo pantu noteikumi neliedz: 1) iespēju nosūtīt dokumentus pa pastu tieši attiecīgajām personām, kas atrodas ārvalstīs; 2) iespēju attiecīgajām personām saņemt šos dokumentus tieši ar tās valsts tiesu varas amatpersonu vai kompetentu amatpersonu starpniecību, kurā dokuments jā izsniedz; 3) iespēju valstīm dokumentus, kas paredzēti personām, kuras atrodas ārvalstīs, izsniegt šīm personām ar sava diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvju starpniecību. Minētajos gadījumos minētās iespējas pastāv tikai tad, ja to pieļauj starp attiecīgajām valstīm noslēgtās konvencijas vai, ja šādu konvenciju nav, ja neiebilst tā valsts, kurā dokuments izsniedzams. Šī valsts nedrīkst iebilst pret dokumenta izsniegšanu, ja vien šā panta pirmās daļas 3.punktā paredzētajos gadījumos attiecīgais dokuments lūguma iesniedzējas valsts pilsonim nav jāizsniedz piespiedu kārtā. Nedrīkst prasīt atlīdzināt ar tiesas dokumentu izsniegšanu saistītos nodokļus un izdevumus. Tomēr, ja nav vienošanās par citādu kārtību, lūguma saņēmējai valstij ir tiesības prasīt, lai lūguma iesniedzēja valsts atlīdzina tai izdevumus, kas radušies saistībā ar tiesu varas amatpersonas nodarbināšanu vai īpaša izsniegšanas veida izmantošanu šīs konvencijas 3.pantā minētajos gadījumos. II. TIESISKĀS PALĪDZĪBAS LŪGUMS Līgumslēdzējas valsts tiesu iestāde saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, izmantojot tiesiskās palīdzības lūgumu, civillietās un komerclietās var lūgt citas līgumslēdzējas valsts kompetento iestādi, lai tā atbilstoši savai kompetencei iegūst pierādījumus vai veic citas procesuālas darbības. Tiesiskās palīdzības lūgumu lūguma iesniedzējas valsts konsuls pārsūta tai iestādei, kuru norādījusi lūguma saņēmēja valsts. Šī iestāde nosūta konsulam dokumentu, kurā apliecināta tiesiskās palīdzības lūguma izpilde vai norādīti iemesli, kāpēc tas nav izpildīts. Visas grūtības, kuras varētu rasties saistībā ar pārsūtīšanu, atrisina, izmantojot diplomātiskos kanālus. Līgumslēdzēja valsts, nosūtot paziņojumu pārējām līgumslēdzējam valstīm, var deklarēt, ka tā vēlas, lai tās teritorijā izpildāmie tiesiskās palīdzības lūgumi tiktu tai pārsūtīti, izmantojot diplomātiskos kanālus. Iepriekšējie noteikumi neliedz divām līgumslēdzējām valstīm vienoties par to, ka tās atļaus tiesiskās palīdzības lūgumu tiešu pārsūtīšanu starp to attiecīgajām iestādēm. 10. pants Ja nav vienošanās, kas paredz citādu kārtību, tiesiskās palīdzības lūgumam jābūt vai nu lūguma saņēmējas iestādes [valsts] valodā vai valodā, par kuras lietošanu vienojušās abas attiecīgās valstis, vai šim tiesiskās palīdzības lūgumam jāpievieno tāds tulkojums kādā no minētajām valodām, ko apliecinājis lūguma iesniedzējas valsts diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvis vai lūguma saņēmējas valsts zvērināts tulkotājs. 11.pants Tiesu iestādei, kurai adresēts tiesiskās palīdzības lūgums, tas jāizpilda, izmantojot tādus pašus piespiedu pasākumus, kādus tā izmanto izpildes valsts rīkojumu vai pušu pieteikto lūgumu izpildē attiecīgās valsts tiesvedības procesos. Šo piespiedu pasākumu piemērošana nav obligāta tajos gadījumos, kas saistīti ar pušu ierašanos tiesā. Ja lūguma iesniedzējas valsts iestāde to lūdz, tai jāsaņem informācija par tiesiskās palīdzības lūguma izpildes laiku un vietu, lai attiecīgā puse varētu piedalīties šā lūguma izpildē. Tiesiskās palīdzības lūguma izpilde var tikt atteikta tikai šādos gadījumos: 1) ja nav noteikts dokumenta autentiskums; 2) ja tiesiskās palīdzības lūguma izpilde neietilpst lūguma saņēmējas valsts tiesu iestāžu kompetencē; 3) ja valsts, kuras teritorijā jāizpilda tiesiskās palīdzības lūgums, uzskata, ka šī izpilde varētu kaitēt tās suverenitātei vai drošībai. Ja iestāde, kurai pārsūtīts tiesiskās palīdzības lūgums, nav kompetenta attiecīgajā jautājumā, tad šo lūgumu automātiski pārsūta tās pašas valsts iestādei, kura saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem ir kompetenta izpildīt šādu lūgumu. Visos gadījumos, kad lūguma saņēmēja iestāde nav izpildījusi tiesiskās palīdzības lūgumu, tā par to nekavējoties paziņo lūguma iesniedzējai iestādei, norādot, kādu iemeslu dēļ tiesiskās palīdzības lūguma izpilde atteikta saskaņā ar 11.pantu, vai iestādei, kurai tiesiskās palīdzības lūgums pārsūtīts saskaņā ar 12.pantu. Tiesu iestāde, kas izpilda tiesiskās palīdzības lūgumu, ievēro veidus un procesuālo kārtību, kuru paredz šīs iestādes valsts tiesību akti. Tomēr ja lūguma iesniedzēja iestāde lūdz ievērot kādu īpašu veidu vai procesuālo kārtību, šāds lūgums apmierināms ar nosacījumu, ka attiecīgais veids vai procesuālā kārtība nav pretrunā lūguma saņēmējas valsts tiesību aktiem. Iepriekšējo pantu noteikumi neliedz valstīm tiesības izpildīt tiesiskās palīdzības lūgumus tieši ar savu diplomātisko vai konsulāro dienestu pārstāvju starpniecību, ja to pieļauj starp attiecīgajām valstīm noslēgta konvencija vai ja pret to neiebilst valsts, kuras teritorijā jāizpilda tiesiskās palīdzības lūgums. 16. pants Nedrīkst prasīt atlīdzināt ar tiesiskās palīdzības lūguma izpildi saistītos nodokļus un izdevumus. Tomēr, ja nav vienošanās par citādu kārtību, lūguma saņēmējai valstij ir tiesības prasīt, lai lūguma iesniedzēja valsts atlīdzina tai izdevumus, kas radušies saistībā ar liecinieku vai ekspertu pieaicināšanu, kā arī saistībā ar tiesu varas amatpersonas nodarbināšanu gadījumos, kad liecinieki nav ieradušies tiesā labprātīgi, un izdevumus, kādi radušies saistībā ar šīs Konvencijas 14.panta otrās daļas piemērošanu. III. CAUTIO JUDICATUM SOLVI No Konvencijas jebkuras vienas līgumslēdzējas pilsoņiem, kuri citas līgumslēdzējas valsts tiesās ir prasītāji vai personas, kas iestājas lietā, un kuriem vienā no šīm valstīm ir domicils jeb pastāvīgā dzīvesvieta, nedrīkst prasīt nodrošinājumu, garantiju vai ķīlu, pamatojoties uz to, ka viņi ir ārvalstnieki vai ka viņiem nav pastāvīgās dzīvesvietas vai dzīvesvietas attiecīgajā valstī. Šis pats noteikums attiecas uz visiem maksājumiem, kas varētu tikt pieprasīti no prasītājiem vai personām, kuras iestājas lietā, kā nodrošinājums tiesas izdevumu segšanai. Visas konvencijas starp līgumslēdzējām valstīm par savu pilsoņu atbrīvošanu no cautio judicatum solvi vai nodrošinājuma tiesāšanās izdevumu segšanai neatkarīgi no domicila paliek spēkā. 18. pants Tos tiesas rīkojumus par tiesāšanās izdevumiem, kuri pieņemti vienā no līgumslēdzējām valstīm pret prasītāju vai personu, kas iestājas lietā, kuri atbrīvoti no nodrošinājuma, ķīlas vai maksājuma saskaņā ar šīs Konvencijas 17.panta pirmo un otro daļu vai saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā uzsākta tiesvedība, pasludina par izpildāmiem bez maksas kompetentas iestādes katrā no pārējām līgumslēdzējām valstīm pēc lūguma, kas nosūtīts, izmantojot diplomātiskos kanālus. Tas pats noteikums piemērojams arī attiecībā uz tiesas nolēmumiem, kuros tiesāšanās izdevumu summa noteikta vēlāk. Iepriekšminētie noteikumi neliedz divām līgumslēdzējām valstīm vienoties atļaut ieinteresētajām pusēm nosūtīt izpildes pieteikumu tieši. 19. pants Rīkojumi par tiesāšanās izdevumiem pasludināmi par izpildāmiem bez pušu piedalīšanās ar nosacījumu, ka lietā zaudējušajai pusei ir tiesības vēlāk pārsūdzēt šādu lēmumu saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā lūgta attiecīgā lēmuma izpilde. Iestāde, kura ir kompetenta lemt par izpildes lūgumu, izskata šādus jautājumus: 1) vai lēmuma kopija attiecībā uz tās autentiskumu atbilst tās valsts tiesību aktu prasībām, kurā šis lēmums pieņemts; 2) vai lēmumam saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem ir res judicata spēks; 3) vai lēmuma noteikumi ir izklāstīti lūguma saņēmējas iestādes valsts valodā vai valodā, par kuru vienojušās divas attiecīgās valstis, kā arī vai dokumentam pievienots tāds šā dokumenta tulkojums vienā no minētajām valodām, ko, ja vien nav vienošanās, kura paredz citādu kārtību, apliecinājis lūguma iesniedzējas valsts diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvis vai lūguma saņēmējas valsts zvērināts tulkotājs. Lai izpildītu šā panta otrās daļas 1. un 2.punktā paredzētos noteikumus, pietiek vai nu tikai ar izcelsmes valsts kompetentās iestādes paziņojumu, kas apliecina, ka lēmumam ir res judicata spēks, vai ar tādu pienācīgi legalizētu dokumentu uzrādīšanu, kuri apliecina, ka attiecīgajam lēmumam ir res judicata spēks. Ja nav vienošanās, kas paredz citādu kārtību, tad iepriekšminētās iestādes kompetenci apliecina tieslietu administrācijas augstākā amatpersona lūguma iesniedzējā valstī. Minētajam paziņojumam un apliecinājumam jābūt rakstītam vai tulkotam saskaņā ar šā panta otrās daļas 3.punktā paredzētajiem noteikumiem. Iestāde, kura ir kompetenta lemt par izpildes lūgumu, ja to vienlaikus lūdz attiecīgā puse, novērtē otrās daļas 3.punktā minētās lēmuma apliecināšanas, tulkošanas un legalizācijas izdevumu summu. Šādus izdevumus atzīst par tiesāšanās izdevumiem. IV. BEZMAKSAS JURIDISKĀ PALĪDZĪBA 20. pants Civillietās un komerclietās līgumslēdzēju valstu pilsoņiem pārējās līgumslēdzējās valstīs sniedz bezmaksas juridisko palīdzību tāpat kā šo valstu pilsoņiem saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā šo bezmaksas juridisko palīdzību lūdz. Valstīs, kurās sniedz juridisko palīdzību administratīvajās lietās, šā panta iepriekšējās daļas noteikumi attiecas arī uz lietām, kurās tiesvedība uzsākta tiesās, kas kompetentas izskatīt šādas lietas. 21. pants Jebkurā gadījumā apliecinājumu vai [personas] deklarāciju par [bezmaksas juridiskās palīdzības] nepieciešamību izdod vai saņem ārvalstnieka pastāvīgās dzīvesvietas iestādes vai, ja tādu nav, viņa pašreizējās dzīvesvietas iestādes. Ja pēdējās minētās iestādes nepieder līgumslēdzējai valstij un tās nesaņem vai neizdod šāda veida apliecinājumus vai deklarācijas, pietiek ar apliecinājumu vai deklarāciju, ko izdevis vai pieņēmis tās valsts diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvis, kuras pilsonis ir attiecīgais ārvalstnieks. Ja prasītājs nedzīvo valstī, kurā iesniegts lūgums, apliecinājumu vai [personas] deklarāciju par [bezmaksas juridiskās palīdzības] nepieciešamību bez maksas legalizē tās valsts diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvis, kurā attiecīgais dokuments jāuzrāda. 22. pants Iestāde, kura ir kompetenta izsniegt apliecinājumu vai saņemt [personas] deklarāciju par [bezmaksas juridiskās palīdzības] nepieciešamību, no pārējo līgumslēdzēju valstu iestādēm var saņemt informāciju par lūdzēja finansiālo stāvokli. Iestādei, kas atbildīga par bezmaksas juridiskās palīdzības lūguma izskatīšanu, ir tiesības atbilstoši savai kompetencei pārbaudīt tai iesniegtos apliecinājumus, deklarācijas un informāciju un lūgt papildu informāciju. 23. pants Ja attiecīgā persona, kam vajadzīga bezmaksas juridiskā palīdzība, neatrodas tajā valstī, kurā tiek lūgts sniegt šādu juridisko palīdzību, tad šīs personas bezmaksas juridiskās palīdzības lūgumu, kam pievienots apliecinājums vai [personas] deklarācija par [bezmaksas juridiskās palīdzības] nepieciešamību, un, ja vajadzīgs, arī citus apstiprinošus dokumentus, kuri varētu sekmēt tā izskatīšanu, tās valsts konsuls, kurā šī persona dzīvo, var pārsūtīt iestādei, kas ir kompetenta izskatīt šādu lūgumu, vai iestādei, kuru norādījusi valsts, kurā šo lūgumu izskatīs. 9.panta otrās, trešās un ceturtās daļas noteikumi un 10. un 12.panta noteikumi par tiesiskās palīdzības lūgumiem, attiecas arī uz bezmaksas juridiskās palīdzības lūgumu un tiem pievienoto dokumentu pārsūtīšanu. 24. pants Ja kādas līgumslēdzējas valsts pilsonim piešķirtas tiesības saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, tad lūguma saņēmēja valsts nedrīkst prasīt, lai lūguma iesniedzēja valsts atlīdzina izdevumus par tādu dokumentu izsniegšanu citā līgumslēdzējā valstī, kas saistīti ar šā pilsoņa lietu, – neatkarīgi no to izsniegšanas veida. Tas pats attiecas uz tiesiskās palīdzības lūgumiem, izņemot ekspertiem samaksāto atlīdzību. V. CIVILSTĀVOKĻA AKTU REĢISTRA IZRAKSTU BEZMAKSAS IZSNIEGŠANA Personas, kam vajadzīga bezmaksas juridiskā palīdzība un kas ir kādas līgumslēdzējas valsts pilsoņi, var saņemt civilstāvokļa aktu reģistra izrakstus bez maksas un ar tādiem pašiem noteikumiem kā šīs valsts pilsoņi. Laulības noslēgšanai vajadzīgos dokumentus šīm personām bez maksas legalizē līgumslēdzēju valstu diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvji. VI. AIZTURĒŠANA Aizturēšanu – kā piespiedu līdzekli vai tikai kā aizsardzības līdzekli – civillietās un komerclietās gadījumos, kad to nepiemēro kādas līgumslēdzējas valsts pilsoņiem, nedrīkst piemērot arī ārvalstniekiem, kuri ir šīs valsts pilsoņi. Uz faktu, uz ko var atsaukties pilsonis, kura domicils ir šajā valstī, lai tiktu atbrīvots no aizturēšanas, var atsaukties arī kādas līgumslēdzējas valsts pilsonis, pat ja šis fakts noticis ārvalstī. VII. NOBEIGUMA NOTEIKUMI Šo konvenciju var parakstīt valstis, kas bijušas pārstāvētas Starptautisko privāttiesību konferences septītajā sesijā. Konvenciju ratificē un ratifikācijas rakstus deponē Nīderlandes Ārlietu ministrijā. Katra ratifikācijas raksta deponēšanu ieprotokolē, un protokola apliecinātas kopijas nosūta visām parakstītājām valstīm, izmantojot diplomātiskos kanālus. Šī konvencija stājas spēkā sešdesmitajā dienā pēc datuma, kad saskaņā ar 27.panta otro daļu deponēts ceturtais ratifikācijas raksts. Attiecībā uz katru parakstītāju valsti, kas pēc tam to ratificē, Konvencija stājas spēkā sešdesmitajā dienā pēc datuma, kad deponēts tās ratifikācijas raksts. Šī konvencija attiecībās starp valstīm, kuras to ratificējušas, aizstās 1905.gada 17.jūlijā Hāgā parakstīto Konvenciju civilprocesa jautājumos. Šo Konvencija pilnīgi piemēro līgumslēdzēju valstu pamatteritorijās. Ja līgumslēdzēja valsts vēlas, lai Konvencija stātos spēkā visās pārējās teritorijās vai tajās pārējās teritorijās, par kuru starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga, tad šī valsts paziņo par šādu nodomu dokumentā, ko deponē Nīderlandes Ārlietu ministrijā. Pēdējā nosūta minētā dokumenta apliecinātu kopiju visām līgumslēdzējām valstīm, izmantojot diplomātiskos kanālus. Šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz valstu, kuras nav cēlušas iebildumus sešu mēnešu laikā pēc šāda paziņojuma, attiecībām ar teritoriju (teritorijām), par kuras (kuru) starptautiskajām saistībām ir atbildīga attiecīgā valsts un attiecībā uz kuru (kurām) izteikts minētais paziņojums. Valstis, kas nav bijušas pārstāvētas minētās konferences septītajā sesijā, var pievienoties šai Konvencijai, ja viena vai vairākas valstis, kuras ratificējušas Konvenciju, necels iebildumus sešu mēnešu laikā pēc datuma, kad Nīderlandes valdība paziņojusi par šo pievienošanos. Pievienošanās notiek tādā kārtībā, kāda norādīta 27.panta otrajā daļā. Pievienošanās var notikt tikai pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā saskaņā ar 28.panta pirmo daļu. Katra līgumslēdzēja valsts, parakstot vai ratificējot šo konvenciju, vai pievienojoties tai, var izteikt atrunu, ka tā piemēros Konvencijas 17.pantu tikai tiem līgumslēdzēju valstu pilsoņiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir šīs valsts teritorijā. Valsts, kura izmanto šā panta iepriekšējā daļā paredzētās tiesības, var prasīt, lai pārējās līgumslēdzējas valstis piemēro 17.panta noteikumus tikai attiecībā uz tiem šīs valsts pilsoņiem, kā pastāvīgā dzīvesvieta ir tās līgumslēdzējas valsts teritorijā, kuras tiesā viņi ir prasītāji vai personas, kas iestājas lietā. Šī konvencija paliek spēkā piecus gadus kopš 28.panta pirmajā daļā norādītā datuma. Šis termiņš sākas minētajā datumā arī attiecībā uz tām valstīm, kuras ratificē Konvenciju vai pievienojas tai vēlāk. Ja Konvencija nav denonsēta, tās darbības termiņš pēc katru piecu gadu paiešanas tiek pagarināts klusuciešot. Denonsēšanas aktu nosūta vismaz sešus mēnešus pirms Konvencijas darbības termiņa beigām Nīderlandes Ārlietu ministrijai, kura par to informē pārējās līgumslēdzējas valstis. Denonsēšana var attiekties uz visām tām teritorijām vai dažām no tām teritorijām, kas minētas paziņojumā saskaņā ar 30.panta otro daļu. Denonsēšana stājas spēkā tikai attiecībā uz to valsti, kura par to paziņojusi. Attiecībā uz pārējām līgumslēdzējām valstīm Konvencija paliek spēkā. To apliecinot, savu valdību attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo konvenciju. Hāgā 1954.gada 1.martā vienā eksemplārā, kuru deponē Nīderlandes valdības arhīvos un kura apstiprinātas kopijas nosūta visām valstīm, kas bijušas pārstāvētas Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences septītajā sesijā.
Pastāvīgā biroja tulkojums |
Tiesību akta pase
Nosaukums: Par starptautisko līgumu spēkā stāšanos
Izdevējs: Ārlietu ministrija
Veids:
informācija
Numurs: 41/150-981Pieņemts: 05.02.2008.Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 27, 19.02.2008.
Satura rādītājs
Saistītie dokumenti
|