1. Noteikumi nosaka vispārīgās labturības prasības lauksaimniecības dzīvnieku (izņemot bezmugurkaulniekus) turēšanai un izmantošanai.

2. Noteikumu izpildi kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests.

3. Dzīvniekus tur lauksaimniecības mērķiem, ja pēc to genotipa (organisma iedzimtības faktoru kopuma) vai fenotipa (organisma ārējo un iekšējo struktūru un funkciju vai pazīmju un īpašību kopuma) šāda dzīvnieku turēšana nekaitē to veselībai un labsajūtai.

4. Lauksaimniecības dzīvnieku labturību regulējošajos normatīvajos aktos minētajos gadījumos lauksaimniecības dzīvnieku īpašnieks nodrošina, ka novietnē ir darbinieks, kuram ir kompetentas iestādes izsniegts sertifikāts, kas apliecina tā zināšanas attiecīgās lauksaimniecības dzīvnieku sugas labturības prasībās. Šis darbinieks nodrošina, ka dzīvnieku novietnē nodarbinātās personas tiek apmācītas labturības prasību ievērošanā.

5. Lauksaimniecības dzīvniekus noteiktos laika intervālos baro ar to vecumam, sugai un fizioloģiskajām vajadzībām atbilstošu pilnvērtīgu barību un nodrošina piekļuvi svaigam ūdenim. Dzīvnieku barība un ūdens nesatur vielas un priekšmetus, kas dzīvniekam var izraisīt ciešanas vai savainojumus. Dzīvnieku barība un ūdens drīkst saturēt tikai tās vielas, kuras atļauts lietot saskaņā ar normatīvajiem aktiem par veterināro zāļu un dzīvnieku barības apriti.

(Grozīts ar MK 26.03.2019. noteikumiem Nr. 133; MK 19.10.2021. noteikumiem Nr. 702)

6. Lauksaimniecības dzīvnieku novietnes automātisko un mehānisko aprīkojumu pārbauda ne retāk kā reizi dienā un konstatētos bojājumus nekavējoties novērš. Ja tas nav iespējams, nekavējoties veic nepieciešamos pasākumus lauksaimniecības dzīvnieku veselības un labturības nodrošināšanai. Lai novērstu ugunsbīstamības risku un elektrotraumas, novietni apsaim­nieko saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ugunsdrošību un elektrodrošību.

7. Lauksaimniecības dzīvniekiem nodrošina to sugai, fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām nepieciešamo fizisko aktivitāti. Ja dzīvnieks ilgstoši vai pastāvīgi ir piesiets vai tas atrodas norobežotā aizgaldā, dzīvniekam nodrošina pietiekami daudz vietas, lai tas varētu kustēties atbilstoši savām fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām un negūtu traumas. Dzīvnieku drīkst turēt ar sapītām kājām, ja to ir noteicis praktizējošs veterinārārsts ārstnieciskos nolūkos, norādot valga turēšanas ilgumu.

(Grozīts ar MK 26.03.2019. noteikumiem Nr. 133; MK 19.10.2021. noteikumiem Nr. 702)

7.¹ Ja dzīvnieka kājas ir sapītas ar valgu, lauksaimniecības dzīvnieka īpašnieks pārliecinās, vai valgs dzīvniekam nerada traumas un audu bojājumus. Ja valgs radījis audu bojājumus un traumas, to nekavējoties noņem un nodrošina pienācīgu dzīvnieka aprūpi.

(MK 26.03.2019. noteikumu Nr. 133 redakcijā)

8. Nepieļauj lauksaimniecības dzīvnieka turēšanu pastāvīgā tumsā. Ja dzīvnieku tur pastāvīgā mākslīgā apgaismojumā, tam nodrošina nepieciešamo atpūtu no šī apgaismojuma. Ja lauksaimniecības dzīvnieka fizioloģisko un etoloģisko vajadzību nodrošināšanai dabiskais apgaismojums nav pietiekams, nodrošina pienācīgu mākslīgo apgaismojumu.

9. Lauksaimniecības dzīvniekus, kas tiek turēti āra apstākļos, aizsargā no nelabvēlīgiem laikapstākļiem un plēsējiem, kā arī nepieļauj draudus to veselībai un dzīvībai.

9.¹ Lauksaimniecības dzīvniekus, kas laikposmā no 1. novembra līdz 30. aprīlim tiek turēti ārā, pasargā no nelabvēlīgiem laikapstākļiem (piemēram, vēja, nokrišņiem), ierīkojot vai izveidojot atbilstošu šim nolūkam paredzētu nojumi vai citu būvi, kurā vienlaikus var patverties visi vienā teritorijā esošie dzīvnieki.

(MK 19.10.2021. noteikumu Nr. 702 redakcijā)

10. Novietnes, aplokus, aizgaldus un aprīkojumu izgatavo no materiāliem, kas:

10.1. nekaitē lauksaimniecības dzīvnieka veselībai;

10.2. ir tīrāmi un dezinficējami.

11. Lauksaimniecības dzīvnieku novietņu aprīkojums nedrīkst būt ar asām malām vai izciļņiem, kas varētu dzīvniekus savainot.

12. Lauksaimniecības dzīvnieku barošanas un dzirdināšanas vietas iekārto tā, lai nepieļautu barības un ūdens piesārņojumu un nodrošinātu visu dzīvnieku ērtu piekļūšanu barošanas un dzirdināšanas vietām, novēršot savstarpējās konkurences negatīvo ietekmi. Lauksaimniecības dzīvnieku dzirdināšanai drīkst izmantot atklātu ūdenstilpi, neradot risku dzīvnieku veselībai.

(Grozīts ar MK 19.10.2021. noteikumiem Nr. 702)

13. Lauksaimniecības dzīvnieku slimību profilaksei un ārstēšanai izmanto veterinārās zāles saskaņā ar normatīvajiem aktiem par veterināro zāļu apriti.

(MK 26.03.2019. noteikumu Nr. 133 redakcijā)

14. Lauksaimniecības dzīvnieka īpašnieks dzīvnieka pārbaudes veikšanai jebkurā diennakts laikā nodrošina atbilstošu (pastāvīgu vai pārvietojamu) apgaismojumu.

15. Lauksaimniecības dzīvnieka īpašnieks nodrošina, ka gaisa apmaiņa, ventilācija, putekļu daudzums, temperatūra, relatīvais gaisa mitrums, gāzu koncentrācija un trokšņu intensitāte nekaitē lauksaimniecības dzīvniekam un atbilst dzīvnieka fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām.

16. Novietnes, kas aprīkotas ar mākslīgās ventilācijas iekārtu:

16.1. apgādā ar trauksmes ierīci, kas iekārtas bojājuma laikā brīdina par ventilācijas traucējumiem. Trauksmes ierīci regulāri pārbauda;

16.2. nodrošina ar rezerves ventilāciju, kas garantē pietiekamu gaisa apmaiņu un saglabā dzīvnieka veselību un labsajūtu, ja pamatsistēma ir bojāta.

17. Lauksaimniecības dzīvnieku īpašniekam un turētājam ir šādas tiesības:

17.1. saņemt neatliekamo veterinārmedicīnisko palīdzību, kas nepiecie­šama lauksaimniecības dzīvniekam;

17.2. saņemt praktizējoša veterinārārsta atzinumu par lauksaimniecības dzīvnieka veselības stāvokli vai tā nobeigšanās cēloni;

17.3. pieprasīt praktizējoša veterinārārsta rakstisku apliecinājumu par lauksaimniecības dzīvniekam izdarītajām veterinārmedicīniskajām darbībām un to rezultātiem.

18. Lauksaimniecības dzīvnieka īpašnieks nodrošina, lai:

18.1. tiktu ievērotas šo noteikumu prasības;

18.2. ne retāk kā reizi diennaktī lauksaimniecības dzīvnieki tiktu vizuāli apskatīti un novērtēts to veselības stāvoklis un turēšanas apstākļu atbilstība lauksaimniecības dzīvnieku labturības prasībām;

18.3. (svītrots ar MK 26.03.2019. noteikumiem Nr. 133);

18.4. tiktu izvākti kūtsmēsli atbilstoši novietnē paredzētajai kūtsmēslu izvākšanas tehnoloģijai;

18.5. ne retāk kā reizi diennaktī tiktu izvākti bojātie barības pārpalikumi;

18.6. tiktu veikta uzskaite par lauksaimniecības dzīvnieka saslimšanas gadījumiem, tā ārstēšanu vai dzīvnieka nāvi. Šo informāciju glabā trīs gadus un pēc pieprasījuma uzrāda Pārtikas un veterinārā dienesta inspektoram;

18.7. lauksaimniecības dzīvnieks netiktu pakļauts sāpēm, ciešanām un iespējai savainoties;

18.8. par lauksaimniecības dzīvnieku rūpētos atbilstošs skaits darbinieku ar attiecīgām prasmēm un profesionālajām iemaņām.

(Grozīts ar MK 19.10.2021. noteikumiem Nr. 702)

18.¹ Dzīvniekam, kas ir slims vai savainots, tā īpašnieks nekavējoties nodrošina pienācīgu aprūpi. Ja tā dzīvniekam nepalīdz, tad, cik drīz vien iespējams, jākonsultējas ar praktizējošu veterinārārstu. Ja nepieciešams, slimus vai savainotus dzīvniekus nošķir, nodrošinot tiem piemērotus apstākļus, arī sausu un ērtu guļvietu. Dzīvnieka saslimšanas gadījumā ievēro dzīvnieku veselības jomu reglamentējošo normatīvo aktu prasības.

(MK 26.03.2019. noteikumu Nr. 133 redakcijā)

19. Ir atļautas šādas liellopu izskatu pārveidojošas procedūras:

19.1. raga aizmetņa atdalīšana;

19.2. vīriešu kārtas dzīvnieku ķirurģiska kastrācija.

(MK 26.03.2019. noteikumu Nr. 133 redakcijā)

19.¹ Šo noteikumu 19. punktā minētās dzīvnieka izskatu pārveidojošās procedūras veic praktizējošs veterinārārsts, izvēloties pēc iespējas mazsāpīgāku metodi, kas dzīvniekam nerada ilgstošas sāpes un ciešanas.

(MK 26.03.2019. noteikumu Nr. 133 redakcijā)

19.² Šo noteikumu 19.1. apakšpunktā minēto dzīvnieka izskatu pārveidojošo procedūru dzīvniekiem, kas ir jaunāki par četrām nedēļām, var veikt persona, kuru ir teorētiski un praktiski apmācījis praktizējošs veterinārārsts un kura saņēmusi veterinārārsta rakstisku apliecinājumu. Procedūru veic, izmantojot vienu no šādām metodēm:

19.² 1. ķīmiskā kauterizācija, ja nodrošina, ka dzīvnieks vismaz sešas stundas pēc procedūras nenonāk mitrumā vai lietū, vai kontaktā ar citiem dzīvniekiem;

19.² 2. kauterizācija ar karstumu, izmantojot instrumentu, kas vismaz 10 sekundes rada atbilstošu karstumu.

(MK 26.03.2019. noteikumu Nr. 133 redakcijā)

20. Aizliegts izmantot lauksaimniecības dzīvnieku dabisko vai mākslīgo vairošanu vai vairošanas procedūras, kas izraisa vai var izraisīt dzīvniekam sāpes vai savainojumus. Saskaņā ar dzīvnieku aizsardzības un labturības jomu regulējošajiem normatīvajiem aktiem ir atļauts izmantot veidus, kas varētu izraisīt nelielas vai īslaicīgas ciešanas vai savainojumus.

21. Atzīt par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 2003.gada 9.septembra noteikumus Nr.511 "Lauksaimniecības dzīvnieku vispārīgās labturības prasības" (Latvijas Vēstnesis, 2003, 125.nr.).

Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no Padomes 1998.gada 20.jūlija Direktīvas 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību.