Arhitektūras un celtniecības ministrija

28.12.1992. pavēle nr. 118

Teritoriālplānošana. Pilsētu un pagastu izbūve LBN 100

1. Vispārējie noteikumi

1. Šis pagaidu būvnormatīvs nosaka galvenās prasības LR likumā "Par teritoriālplānojumiem" minētajiem teritoriālplānojumu projektiem un detalizē, ka arī konkretizē projektēšanas procesa mērķus un uzdevumus, papildinot to ar normām, kas nav ietvertas likumā.

1.2. Pagaidu būvnormatīvs ir saistošs visām juridiskām un fiziskām personām, kas nodarbojas ar teritoriālplānojumu projektiem, LR teritorijā izvietotajiem objektiem, neatkarīgi no to juridiskā statusa.

1 3. Šis pagaidu būvnormatīvs neattiecas uz viensētu un citu apbūves projektu saturu, kā ari civilās aizsardzības pasākumiem, ko nosaka īpaši būvnormatīvi.

2. Pagastu un pilsētu teritorijas izkārtojums

2.1. Pagastu un pilsētu teritoriju izbūve jāprojektē, pamatojoties uz pašvaldības ekonomiskās un sociālās attīstības programmu, saskaņā ar LR likumu "Par teritoriālplānojumiem", citiem LR likumiem, kā arī ievērojot attiecīgās nacionālās un reģionālās programmas un projektus (ja tādi ir izstrādāti)

2.2. Izvēloties teritoriju apdzīvoto vietu attīstībai, jāņem vērā:

- tās racionālas funkcionālas izmantošanas iespējas, salīdzinot plānojuma variantu tehniskos, ekonomiskos, sanitāros un higiēniskos faktorus, enerģētikas, ūdens un teritorijas resursus, vides stāvokļa un citus nosacījumus, ievērojot perspektīvo izmaiņu prognozi

Teritorijās, kur iespējami bīstami un katastrofāli dabas procesi (plūdi, noslīdeņi, nogruvumi u.c.), apdzīvotās vietas plānojums jāveido, ievērojot riska pakāpi un realizējamo funkciju stabilitātes nodrošinājumu. Pilsētu, pagastu un to apdzīvoto vietu plānojuma struktūra jāprojektē, ievērojot vietējās īpatnības un kultūrvēsturiskās vērtības, vides aizsardzības prasības, funkcionālo zonu savstarpējo saistību, transporta un inženierapgāde, infrastruktūru racionālu izmantošanu un attīstību.

2.3. Apdzīvoto vietu teritorijas jānodrošina ar inženierkomunikācijām, labiekārtojumu un apzaļumojumu, kā arī apkalpes uzņēmumiem.

2.4. Pagasta vai pilsētas teritoriju saskaņā ar LR likumiem: "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību", "Par pilsētu zemi" iedala apdzīvotņu zemēs, centru zemēs, ražotņu zemēs, līnijbūvju zemēs, rekreāciju zemēs, lauksaimniecības zemes, mežsaimniecības zemēs, neizmantotās zemēs.

Apdzīvotņu zemes (teritorijas)

Apdzīvotņu zemēs izvieto dzīvojamo apbūvi, sabiedriskās ēkas un būves, t.sk., zinātniskās pētniecības institūtus, atsevišķus komunālās saimniecības un ražošanas objektus, kuriem nav nepieciešamās sanitārās aizsargzonas, kā arī apdzīvotņu zemes inženierapgādi, saistītās inženierkomunikācijas un būves un ietver apdzīvotās vietas iekšējās satiksmes maģistrāles, ielas, bulvārus, laukumus, parkus, dārzus , skvērus un citas teritorijas sabiedriskai lietošanai. Apdzīvotņu zemes pilsētas pašvaldība patur savā īpašumā zemes gabalus kā rezervi sabiedriskai un dzīvojamai apbūvei, pieļaujot to pagaidu izmantošanu.

Centru zemes

Pagasta vai pilsētas centra (viena vai vairāku) zemes nosaka plānojuma struktūras ietvaros. Centru zemes izmanto sabiedriskam vajadzībām un sabiedriskai apbūvei. Centrā atkarība no tā izmēriem un plānojuma, jāveido savstarpēji saistītu sabiedrisku ārtelpu sistēma (ielas laukumi Gājēju , zonas u.c.). Vēsturiskās apbūves zonas apstākļos šis sistēmas veidošana nedrīkst graut vēsturiskas vides kvalitāti.

Ražotņu zemes

Ražotņu zemēs atrodas vai izvieto uzņēmumus, iestādes un organizācijas, kurām noteiktas sanitārās vai citas aizsardzības zonas, kuras parasti nedrīkst pārsniegt ražotnes zemes gabala robežas.

Ražotņu zemēs nedrīkst atrasties dzīvokļi vai dzīvojamās mājas un rekreācijas objekti Ražotņu zemesgabalos pašvaldība drīkst pieprasīt sabiedriskās iestādes vai telpas, ja tajos strādās vai tos apmeklēs vairāk kā 250 cilvēku dienā.

Līnijbūvju zemes

Visas kopējas lietošanas ielas, ceļus, dzelzceļa joslas, lidlaukus, energotransporta un sakaru līnijbūvju zemes izdala kā līnijbūvju zemes. Dzelzceļa pasažieru staciju ēkas ar pieguļošo visiem pieejamo teritoriju pieskaita attiecīgi centru zemju vai apdzīvotņu zemju izmantošanas veidiem.

Rekreācijas zemes

Vispārpieejamus akvatorijus un piekrastes teritorijas zemes izdala kā rekreācijas zemes. Rekreāciju zemēs pašvaldības drīkst pieprasīt sabiedriskās telpas vai ēkas, ja zemesgabalā atradīsies vairāk ka 250 cilvēki dienā. Rekreācijas teritorijas ietver apdzīvotās vietas, mežus, mežaparkus meža aizsargjoslas, kā arī ūdenstilpnes, kas kopā ar apdzīvotās teritorijas parkiem, dārziem, skvēriem veido atklāto telpu sistēmu.

Lauksaimniecības zemes

Teritoriju, kuru paredzēts ilgstoši (ne mazāk kā 10 gadus) izmantot lauksaimnieciskajai ražošanai un zivsaimniecībai (dīķsaimniecībai), izdala kā lauksaimniecības zemes. Lauksaimniecības zemēs izvieto zemnieku saimniecības, lauku paju un akciju sabiedrības, agrofirmas, atsevišķus lauksaimniecību apkalpojušus ražošanas, meliorācijas u.c. objektus, kā arī sakņu un augļu dārzus, palīgsaimniecības. Pilsētas pašvaldība var prasīt sabiedriskās telpas vai ēkas lauksaimniecības zemēs, ja to kompakta nogabala platība pārsniedz 100 ha.

Mežsaimniecības zemes

Mežsaimniecības zemes ir mežu teritorijas. Apdzīvotās vietās kā mežsaimniecības zemes izdala mežus, kuru platība pārsniedz 15 ha. Pilsētas pašvaldība var prasīt sabiedriskas telpas vai ēkas rekreatīvām vajadzībām, ja kompakta meža nogabala platība pārsniedz 100 ha.

Neizmantotās zemes

Zemes, kuras bez to īpašas sagatavošanas un labiekārtošanas nevar pieskaitīt iepriekš minētajām zemes izmantošanas kategorijām, pieskaita pie neizmantojamām zemēm (pārpurvotas zemes, izstrādāti karjeri).

2.5. Minētajās zemēs, atkarībā no funkcionālās izmantošanas un tās intensitates, veidojamas zonas:

- pagasta vai pilsētas centra,

- sabiedrisko centru,

- dzīvojamās,

- ražošanas,

- komunālās,

- ārējā transporta,

- atpūtas,

- kūrorta (ja ir ārstnieciskie resursi),

- aizsargājamo objektu vai teritoriju

- sanitārās un citas aizsargzonas.

Plānojot pilsētas (apdzīvotas vietas), jāņem vēra teritorijas ar vēsturisku un vērtīgu apbūvi.

2.6. Sanitārajās aizsargzonās nav pieļaujams izvietot dzīvojamās ēkas, bērnu pirmsskolas iestādes, vispārizglītojošās skolas, veselības aizsardzības un atpūtas iestādes, sporta būves sabiedriskos zaļumus, augļu un sakņu dārzus.

2.7. Teritorijās, kas piekļaujas pilsētām, jāievēro pilsētas intereses, kas pašvaldībām vienojoties, iekļaujamas pagasta ģenerālplānā vai reģionālplānojumā.

3. Dzīvojamā apbūve (zona)

3.1. Apbūve jāplāno tā, lai katram zemesgabalam būtu patstāvīga piebrauktuve, lai piebrauktuves apbūves teritorijas iekšienē un caurbrauktuves ēkās viena no otras izvietotos ne tālāk par 300 m, bet perimetrālās apbūves gadījumā - ne tālāk par 180 m.

Piebrauktuvju un caurbrauktuvju pieslēgums pie regulējamās kustības maģistrālo ielu piebrauktuvēm pieļaujams ne tuvāk par 50 m no krustojuma.

Dzīvojamo ēku grupām, iestādēm, tirdzniecības un apkalpes centriem, piebrauktuves jāparedz ar divām kustības joslām un ietvi, bet savrup izvietotām ēkām - ar vienu kustības joslu un ietvi, bet savrup izvietotām ēkām - ar vienu kustības joslu un ietvi.

Piebrauktuvju aprēķina parametri pilsētās jāpieņem pēc 4.tabulas, bet lauku apdzīvotās vietās (ciemos) pēc 5.tabulas.

Vienas kustības joslas piebrauktuvēm jāparedz izmainīšanās laukumi ne tālāk par 75 m vienu no otra 6 m platumā un 15 m garumā.

Visā ēku garumā pretī ieejām piebrauktuvju platums jāparedz ne mazāks par 5,5 m.

Strupceļa garums nedrīkst pārsniegt 150 m. Tā galā jāveido apgriešanās laukums ugunsdzēsības, ielu tīrīšanas un atkritumu savācējmašīnām.

Ietves un veloceliņi jāparedz 15 cm augstāk par brauktuvēm. To krustojumi ar piebrauktuvēm jāveido vienā līmenī visā to platumā ar pandusu palīdzību. Pie savrupstāvošām dzīvojamām ēkām, ne augstākām par 9 stāviem, tāpat pie objektiem, kurus apmeklē invalīdi ar ratiņiem, piebrauktuves līdz 150 m garumam var veidot vienā līmenī ar ietvēm. Kopējais piebrauktuves platums šajā gadījumā nedrīkst būs mazāks par 4,2 m.

Projektējot apbūvi jāievēro, ka minimālais platums, lai izmainītos invalīdu ratiņi, ir 1,5 m.

3.2. Zemesgabalu izmērus nosaka projektēšanas procesa, vadoties no pilsētbūvnieciskās situācijas īpatnībām un apbūves veida, un zemes vērtības.

3.3. Dzīvojamās apbūves apzaļumotā teritorija nedrīkst būt mazāka par 5 m; uz vienu iedzīvotāju (neierēķinot skolu un bērnu dārzu teritoriju apzaļumojumu).

3.4. Attālumi starp dzīvojamām ēkām, dzīvojamām un sabiedriskām, kā ari ražošanas ēkām, jāpieņem saskaņā ar insolācijas, apgaismojuma un ugunsdrošības prasībām.

3.5. Attālums starp 2-3 stāvu dzīvojamām ēkām, izvietojot tās ar garākajam fasādēm vienu pretī otrai, psiholoģiska komforta nodrošināšanai jāpieņem ne mazāks par 1 5 m, bet starp 4 stāvu ēkām- ne mazāks par 20 m. Izvietojot pretī vienas ēkas garākajai fasādei otras ēkas gala fasādi ar dzīvojamo istabu logiem, attālums starp tiem jāpieņem ne mazāks par 10 m. Ja tiek nodrošināta istabu nepārskatāmība no ēku logiem un ievērotas insolācijas un apgaismojuma normas, minētos attālumus var samazināt.

3.6. Ģimenes māju apbūves apstākļos attālumam no dzīvojamo telpu logiem līdz saimniecības ēkām blakus apbūves gabalos jābūt ne mazākam par 6 m. Saimniecības ēkas jāizvieto ne tuvāk par 1 m no apbūves gabala robežas, ja pēc blakus apbūves gabala īpašnieku vienošanās saimniecības ēkas netiek bloķētas un apbūves noteikumi neparedz citas prasības.

3.7. Apbūves augstums un blīvums tiek reglamentēts ar apbūves noteikumiem. Ar apbūves noteikumiem var tikt reglamentēts arī saimniecības ēku veids un lielums.

3.8. Rekonstruējot esošos I, II un III tehniskas kategorijas autoceļus, kuri šķērso buku apdzīvoto vietu apdzīvotņu teritoriju, pamatojoties uz aprēķiniem, jāparedz pasākumi, kas novērs to kaitīgo ietekmi uz apbūvi un iedzīvotajiem.

Jaunas I, II un III tehniskās kategorijas autoceļu un ceļu trases lauksaimniecības mašīnu kustībai pagastos jāparedz ārpus apdzīvotņu teritorijām.

4. Ražotņu teritorija (zona)

4.1. Ražošanas uzņēmumi, galvenokārt, jāizvieto ražotņu teritorijās. To izvietošana apdzīvotņu teritorijās pieļaujama, ja uzņēmuma ražošanas procesi neprasa sanitārās aizsargzonas, vai ja zonu ierīkošana netraucē apdzīvotņu teritorijas izmantošanu atbilstoši šā normatīva prasībām.

Citas pilsētbūvnieciskās prasības jānosaka projektēšanas procesā vai atbilstoši apbūves noteikumiem. Saskaņā ar pastāvošo likumdošanu pieļaujama ražošanas, komunālo u.c. uzņēmumu izvietošana ārpus apdzīvoto vietu robežām. Šajā gadījumā to izvietošana jāpamato un jāiekļauj pagasta plānojuma un apbūves projektā.

4.2. Ražotņu teritoriju jānosaka pagasta un pilsētas izbūves projektēšanas procesā, ņemot vērā likumdošanas aktus, kā arī attiecīgās pašvaldības) ekonomiskās un sociālās attīstības programmas vai uzdevumu projektēšanai,

4.3. Ražotņu teritorijā plānojuma struktūra, ja tas ir mērķtiecīgi, projektējama, veidojot zonas (rūpniecības, zinātnes iestāžu ražotnēm, komunālās! u.c.) atkarība no objektu ražošanas procesu rakstura, to savstarpējas iedarbības, sanitārās klasifikācijas, ka arī citām apdzīvotām vietas pilsētbūvnieciskajām prasībām. Minēto mērķtiecību nosaka pagastu un pilsētu izbūves ģenerālplāni.

4.4. Ja ražošanas objektu kaitīgā ietekme izplatās ārpus1 to teritorijas, sanitārās aizsargzonas ietvaros jāveido funkcionālā aizsargzona, kurā veicami pasākumi šīs ietekmes novēršanai. Šī funkcionālā aizsargzona pieskaitāma pie attiecīgā ražošanas objekta teritorijas, nosakot izmantošanas ierobežojumus.

4.5. Sanitāro aizsargzonu nosaka ražošanas uzņēmumam (objektam), kura visi tehniskie un tehnoloģiskie pasākumi nespēj nodrošināt tā teritorijā kaitīgo izmešu galējo pieļaujamo koncentrāciju un pieļaujamo trokšņa vai izstarojuma līmeni.

Objektiem, kuros ražo vai uzglabā sprāgstvielas, materiālus un izstrādājumus uz to pamata, toksiskas vielas vai indes, jāparedz speciālos normatīvos noteiktas lieguma zonas un rajoni, dzīvojamo, sabiedrisko un ražošanas objektu celtniecība šajās zonās un rajonos nav pieļaujama.

4.6. Ražošanas rezerves teritorijām pagastu un pilsētu projektēšanas procesā atkarībā no pieļaujamajiem sanitāro aizsargzonu izmēriem, jānosaka ierobežojumi.

Piezīme.

Vides atveseļošanas, sanitārie un higiēniskie, celtnieciskie un citi pasākumi, saistīti ar uzņēmumam (objektam) piegulošās piesārņotās teritorijas vides aizsardzību, ieskaitot sanitārās aizsargzonas iekārtošanu, jāveic uz attiecīgā uzņēmuma rēķina.

4.7. Sanitārās aizsargzonas minimāla apzaļumošanas pakāpe nosakāma atkarībā no zonas platuma: līdz 300 m 60 %; virs 300 līdz 1000 m 50%; virs 1000 līdz 3000 m 40%.

No apdzīvotņu teritorijas puses jāparedz koku un krūmu stādījumi joslā, kuras platums ne mazāks pār 50 m, bet pie zonas platuma līdz 100 m -nē mazāks par 20 m. Minētās apzaļumotās teritorijas veido funkcionālās aizsargzonas apzaļumoto daļu.

4.8. Ražošanas atlieku un atkritumu savāktuvju, izgāztuvju, duļķu uzkrājēju, minerālizejvielu bagātināšanas atkritumu savāktuvju iekārtošana pieļaujama tikai pamatojot to utilizācijas neiespējamību. Šie objekti iekārtojami centralizēti ārpus uzņēmumu teritorijas un aiz pazemes ūdens ņemšanas vietu otrās sanitārās aizsargzonas, ievērojot sanitārās, ka arī citas normas un drošības pasākumus (noteikumus). Savāktuves,

kuras satur ogli, slāpekli arsēnu, svinu, dzīvsudrabu un citas degošas un toksiskas vielas, izvietojamas ar aprēķinu noteiktā attālumā no dzīvojamām un sabiedriskām ēkām un būvēm, bet ne tuvāk par nogruvuma aprēķina prizmas bīstamo lielumu.

4.9. Valsts rezervju noliktavas, naftas un pirmās grupas naftas produktu noliktavas, naftas un naftas produktu pārkraušanas bāzes, šķidrās gāzes noliktavas, sprāgstvielu noliktavas, stipri iedarbīgu indīgo vielu bāzes noliktavas, pārtikas, lopbarības un rūpniecības izejvielu bāzes noliktavas, būvmateriālu bāzes noliktavas, kokmateriālu pārkraušanas bāzes, ievērojot sanitārās, ugunsdrošības un speciālas normas, izvietojamas decentralizētos noliktavu rajonos piepilsētas zonā aiz pilsētu zaļo zonu robežām. Šiem rajoniem jābūt iekļautiem pagasta plānojuma un apbūves projektā.

4.10. Plaša patēriņa preču un specializēto noliktavu, sakņu, kartupeļu un augļu uzglabāšanai, kurināmā un būvmateriālu noliktavu ietilpības un izvietojuma noteikšanā galvenie ir tehnoloģiskie un sanitārhigiēniskie apsvērumi.

Kartupeļu, sakņu un augļu glabātuvēm jāparedz 50 m plata sanitārā aizsargzona.

4.11. Izvietojot lauksaimniecības ražošanas uzņēmumus, ēkas un būves, jāievēro sanitārās, veterinārās un ugunsdrošības prasības, kā arī tehnoloģiskās projektēšanas normas.

4.12. Elektropārvades līnijas, sakaru un citas vietējas nozīmes līnijbūves jāizvieto ņemot vērā zemes lietojuma un izmantošanas robežas, esošo līnijbūvju trases, ceļus, meža stigas un citas ainavas robežiezīmes, kā arī nodrošinot tām piekļūšanu ar minimālu kaitējumu (atlīdzināmu zaudējumu).

5. Rekreācijas teritorija

5.1. Dažādas nozīmes apzaļumotājām teritorijām pilsētas apbūves robežās jābūt ne mazāk par 40%. Pilsētās ar uzņēmumiem, kuriem nepieciešama sanitārā aizsargzona lielāka par 1 km, apzaļojuma līmenis jāpalielina ne mazāk kā par 15%.

5.2. Apdzīvotās vietas sabiedriskas lietošanas apzaļumotās platības (parku, dārzu, skvēru un bulvāru) apdzīvotņu teritorijās jāpieņem no 7-12 m²/cilv. atkarībā no apdzīvotās vietas lieluma. (Mazākais normatīvs atbilst lielākai apdzīvotai vietai). Rīgai, Daugavpilij un Liepājai šis normatīvs jāpieņem 10 m²/cilv. Pilsētu dzīvojamās zonās šo apzaļumoto teritoriju platība jāpieņem 6 m²/cilv.

Pilsētas mežu masīvus Rīgā, Daugavpilī un Liepājā jāparedz pārveidot par pilsētas mežaparkiem, rēķinot līdz 5m²/cilv., papildus augstāk minētajam sabiedriskas lietošanas apzaļumoto teritoriju normatīvam šīm pilsētām.

Pārējām apdzīvotām vietām, kuras atrodas mežu ieskāvumā, lielu upju vai ezeru krastos, sabiedriskas lietošanas apzaļumotas teritorijas var samazināt, bet ne vairāk kā par 20%.

5.3. Sabiedriskas lietošanas apzaļumoto teritoriju struktūrā parkiem un mežaparkiem, kuri platāki par 0,5 km, jābūt ne mazāk par 10%, Pilsētas nozīmes parku sasniedzamībai jābūt ne ilgākai par 20 min., bet vietējas nozīmes parku - 15 min.

5.4. Projektējot sabiedriskas lietošanas apzaļumotās teritorijas, vienlaicīgi apmeklētāju skaita aprēķins jāpieņem ne vairāk par: 100 cilv./ha pilsētas parkos, 70 cilv./ha atpūtas zonu parkos, 50 cilv./ha kūrortu parkos, 10 cilv./ha mežaparkos, pļavu un hidroparkos, 1- 3 cilv./ha mežos.

Ja apmeklētāju skaits vienlaicīgi ir 10-50 cilv./ha, jāparedz celiņu un taku tīkls apmeklētāju kustības organizēšanai, bet klajumos un mežmalās - augsnes aizsargstādījumi.

Ja apmeklētāju skaits vienlaicīgi ir lielāks par 50 cilv./ha, jāparedz meža pārveidošana par parku.

5.5. Specializēti bērnu, sporta, izstāžu, zooloģiskie un citi parki, botāniskie dārzi jāparedz saskaņā ar projektēšanas uzdevuma prasībām.

5.6. Teritorijas ar augstu dabiskas ainavas saglabājamības pakāpi, ja tām ir liela estētiska un izziņas vērtība, jāveido kā aizsargājamas dabas teritorijas (dabas parki, rezervāti u.c).

5.7. Nosakot parku un dārzu izvietojumu, maksimāli jāaizmanto esošās teritorijas ar stādījumiem un ūdenstilpnes. Parku un dārzu minimālā platība jāpieņem: pilsētas parkam - 15 ha, citiem parkiem - 10 ha, dārziem - 3 ha, skvēriem - 0,5 ha. Parku un dārzu teritorijas kopējo bilancē apzaļumotām teritorijām jābūt ne mazāk par 70%.

5.8. Veidojot parkus palieņu teritorijās, jāievēro šo teritoriju vides aizsardzības prasības.

5.9. Bulvārus un gājēju alejas jāparedz gājēju plūsmu galvenajos virzienos. Bulvāru parametrus nosaka projektēšanas gaitā, ievērojot konkrētās apdzīvotās vietas prasības.

Bulvāru un gājēju aleju plānojumā jāparedz laukumi īslaicīgai atpūtai. Bulvāra ar vienu gājēju aleju platums jāpieņem ne mazāks par: 18 m, ja aleja izvietota uz ielas ass un 10m, ja aleja izvietota vienā pusē ielai starp brauktuvi un apbūvi.

5.10. Sabiedriskas lietošanas apzaļumotām teritorijām jābūt labiekārtotām.

5.11. Celiņu, aleju un taku tīkls rekreācijas teritorijās jāveido, ievērojot īsākos attālumus gājēju plūsmu galvenajos virzienos, kā arī minimālu kritumu (slīpuma) nepieciešamību.

Celiņa platumam jābūt 75 cm modulī (viena cilvēka kustības joslas platums un 150cm celiņiem, kur paredzēta pārvietošanās ar invalīdu ratiņiem).

Laukumu, celiņu, aleju un taku segumam rekreācijas teritorijās jābūt plātnīšu, šķembu vai citiem izturīgiem minerāliem materiāliem. Asfalta segums pieļaujams tikai izņēmuma gadījumos.

5.12. Attālums no ēkām, būvēm, inženiertīkliem un labiekārtojums elementiem līdz kokiem un krūmiem jāpieņem saskaņā ar 1.tabulu

1.tabula

Ēkas, būves, inženiertīkli, labiekārtojuma elementi	attālums metros līdz vidum
	koka stumbram krūmam
Ēkas un būves ārsiena	5,0	1,5
Tramvajs sliežu ceļa mala	5,0	3,0
Ietves un gājēju celiņa mala	0,7	0,5
Ielas brauktuves, ceļa nostiprinātās apmales mala vai grāvja nogāzes augšmala	2,0	1,0
Tilta, estakādes, tramvaja līnijas, apgaismojuma balsts vai stabs	4,0	-
Nogāzes, terases pamata pēda	1,0	0,5
Atbalsta sieniņas pamata pēda vai iekšējā mala	3,0	1,0
Pazemes inženierkomunikācijas:
- gāzesvads, kanalizācija	1,5	-
- siltumtrase (no ārējā trases gabarīta)	2,0	1,0
-ūdensvads, drenāža	2,0
- strāvas un sakaru kabelis	2,0	0,7

Piezīme

1. Norādītie normatīvie attālumi attiecināmi uz kokiem ar lapotnes (kroņa) diametru

līdz 5 metriem. Lielāka diametra kokiem attālumi jāpalielina.

2. Attālumus no gaisa elektropārvades līnijām nosaka īpaši noteikumi.

3. Ēku tuvumā stādāmie koki nedrīkst traucēt dzīvojamo un sabiedrisko telpu insolāciju un izgaismošanu

Atpūtas un kūrorta zonas

5.13. Iedzīvotāju īslaicīgas vai masveidīgas atpūtas zonai jāatbilst sekojošām prasībām:

- sasniedzamība ar sabiedrisko transportu 1,3 km robežās,

- teritorijas lielums vienam apmeklētājam jāparedz 500-1000 m² robežās, t.sk., tās daļas, kas intensīvi lietojamas aktīvās atpūtas veidiem, ne mazāk par 100 m² uz apmeklētāju,

- zona var būt dalīta, bet ne mazākās teritorijās par 50 ha,

-atpūtas zonas attālums līdz sanatorijām, bērnu atpūtas nometnēm, maģistrālajiem autoceļiem un dzelzceļiem nedrīkst būt mazāks par 500 m, bet līdz atpūtas centriem - mazāks par 300 m.

5.14. Kūrorta zona jāveido teritorijās ar dabiskiem ārstnieciskajiem resursiem (faktoriem), labvēlīgiem mikroklimata, ainavas, sanitārajiem un higiēniskajiem apstākļiem. Tajā jāizvieto kūrorta ārstniecības un atpūtas iestādes, apkalpes objekti, t.sk., kūrorta centrs, kūrorta parki un citas sabiedriskas lietošanas apzaļumotās teritorijas, pludmales.

5.15 Autostāvvietu skaits pie mežaparkiem, atpūtas un kūrorta zonām jānosaka projektēšanas uzdevumā vai projektēšanas gaitā.

5.16. Izstrādājot kūrorta zonas projektus, jāparedz:

- ilgstošas uzturēšanās pieaugušo un bērnu kūrorta iestāžu savstarpēji izolēts izvietojums vietās ar pieļaujamu trokšņu līmeni;

-ar kūrortu nesaistītu objektu izvietošanas ierobežojumi;

- transporta kustības ierobežojumi, tranzīta transporta plūsmu pilnīga izslēgšana.

5.17. Attālumi no projektējamo kūrorta ārstniecisko un atpūtas iestāžu zemes gabalu robežām jāpieņem ne mazāk par:

500 m līdz dzīvojamai apbūvei, komunālās saimniecības un noliktavu objektiem, bet rekonstrukcijas apstākļos - ne mazāk par 100 m, 500 m līdz I, II un III kategorijas autoceļiem. 200 m līdz IV kategorijas autoceļiem.

5.18. Kūrorta zonas sabiedriskās lietošanas teritorijas jāparēķina pēc normas uz vienu kūrorta ārstniecības un atpūtas iestādēs: kūrorta centrā - 10 m²; apzaļumotās - 100 m².

Piezīme

Rekonstrukcijas apstākļos normu piejūras kūrortu sabiedriskās lietošanas apzaļumoto teritoriju aprēķinam var samazināt, bet ne vairāk par 50%,

5.19.Pludmales teritorija kūrorta un atpūtas zonās jāpieņem ne mazāk par:

5 m² - uz vienu apmeklētāju pie jūras, 8 m² - uz vienu apmeklētāju pie upes vai ezera.

Apmeklētājiem ar kustību traucējumiem jāveido specializētas ārstnieciskas pludmales pēc aprēķina: 8 - 12 m² uz vienu apmeklētāju.

Pludmales noslodzes koeficents vienlaicīgi apmeklētāju skaita aprēķinam:

sanatorijām	0,6	- 0,8
atpūtas un tūrisma iestādēm	0,7	- 0,9
atpūtas nometnēm	0,5	- 1,0
vietējiem iedzīvotājiem	0,2
citiem kūrorta atpūtniekiem	0,5

 

6. Apkalpes iestādes un uzņēmumi

6.1. Apkalpes iestāžu un uzņēmumu ietilpību (jaudu) un izvietojumu jānosaka projektēšanas gaitā, pamatojoties uz konkrētu pagasta vai pilsētas ekonomiskās un sociālās attīstības programmu, kā arī pilsētbūvniecisko situāciju. Projektā jāparedz arī nepieciešamās rezerves teritorijas šo objektu izvietošanai tālākā nākotnē..

Piezīme:

Apkalpes iestāžu un uzņēmumu ietilpības noteikšanā papildus jāņem vērā citu apdzīvoto vietu iedzīvotāji, kuri izmanto to pakalpojumus, kā arī tūristi.

6.2. Apdzīvotajās vietās, kuras raksturo ievērojamas iedzīvotāju skaita svārstības atkarībā no: sezonas, jāparedz sezonas rakstura apkalpes iestādes un uzņēmumi,

6.3. No sevišķam apkalpes iestādēm un uzņēmumiem attālumi jāpieņem pēc 2.tabulas.

2. tabula

* Lauku apdzīvotās vietas var samazināt līdz 10 m.

** Ar ieejām un logiem.

* * * Pēc 25 gadiem, kopš kapsētā pārtraukta apglabāšana, attālumu var samazināt līdz 100 m.

Piezīme

1. Otrreizējo izejvielu pieņemšanas punkti no pārējās teritorijas jānorobežo ar apstādījumu joslu, pareģot autotransporta piebrauktuvi.

2. Bērnu pirmsskolas iestāžu un jaunceļamo slimnīcu teritorijas nedrīkst robežoties ar maģistrālajām ielām.

3. Pagastos attālumus no kapsētām līdz dzīvojamām mājām un apkalpes iestāžu teritorijām var pieņemt, saskaņojot ar vietējiem higiēnas un epidemioloģijas centriem.

6.4. Vispārizglītojošo skolu ar pamatskolas klasēm pieejas ceļu krustojumi ar maģistrālo ielu braucamo daļu jāveido dalītos līmeņos.

6.5. Slimnīcu teritorijām jābūt vairākām atsevišķām piebrauktuvēm pie:

- ārstniecības korpusiem,

- infekcijas slimību ārstniecības korpusiem,

- patoloģiskās anatomijas korpusiem

- saimniecības zonas.

7. Transports un ielu tīkls

7.1. Projektējot pagastu un pilsētu plānojumu un apbūvi, jāparedz vienota transporta, ceļu un ielu tīkla sistēma saistībā ar apdzīvotās vietas un teritorijas, kas tai piekļaujas, plānojuma struktūru, lai nodrošinātu ērtus, ātrus un drošus sakarus starp visām funkcionālajām zonām, arī pagastā vai piepilsētā izvietotajiem objektiem, kā arī ar citām apdzīvotības sistēmas apdzīvotām vielām.

7.2. Pagastu un pilsētu transporta un ielu tīkla sistēmai jānodrošina, lai 90% strādājošo ceļā "mājas-darbs" (vienā virzienā patērētu, pilsētās ar iedzīvotāju perspektīvo (aprēķina) skaitu 1 milj., ne vairāk par 40 min., 100 tūkst, un mazāk , ne vairāk par 30 min. Citam iedzīvotāju skaitam laika patēriņa norma jānosaka interpolējot.

7.3. Ielu tīkla caurlaides spēju, automobiļu glabāšanas vietu skaitu jānosaka, izejot no aprēķina perioda automobilizācijas līmeņa (automobiļu skaits uz 1000 iedzīvotājiem) prognozes, atsevišķi prognozējot vieglo automašīnu, t.sk., taksometru un iestāžu vieglo automašīnu skaitu, kravas automašīnu, motociklu, invalīdu motorratiņu un mopēdu skaitu. Automobiļu papildu plūsmu no citām apdzīvotām vietām, kā ari tranzītu, nosaka ar īpašu aprēķinu.

Ielu tīkls

7.18. Apdzīvoto vietu tīkls jāattīsta kā vienota sistēma, ievērojot ielu funkcionālo nozīmi, transporta, velosipēdistu un gājēju kustības intensitāti, teritorijas plānojuma un apbūves raksturu. Ielu tīklā jāizdala autoceļi, maģistrāles un vietējas nozīmes ielas, kā ari galvenās ielas. Pilsētu ielu kategorijas jānosaka pēc 3.tabulā dotās klasifikācijas, ievērojot prognozējamās transporta un gājēju plūsmas.

7.19. Pilsētu ielu aprēķina parametri jāpieņem pēc 4.tabulas, bet lauku apdzīvot vietu - pēc 5.tabulas, kā ari ievērojot transporta būvju projektēšanas normatīvu prasības.

3.tabula

 

 

Piezīmes:

1. Galvenās ielas nosaka pēc apdzīvotās vietas centra plānojuma arhitektoniskās uzbūves un ielas funkcionālās nozīmes.

2. Ielu kategorijas nosaka, ievērojot padzīvotās vieta lomu apdzīvotības sistēma, lielumu, plānojuma struktūru, kā arī transporta un gājēju plūsmu apjomus.

 

4.tabula

* ievērojot, ka viena josla, izmantota vieglo automobiļi stāvvietām.

Piezīme

1. Ielu un ceļu platumu aprēķina, atkarībā no transporta un gājēju kustības intensitātes, no šķērsprofilā izvietojamo elementu sastāva brauktuvju skaita, tehniskās joslas pazemes komunikācijām un trotuāru platuma, apstādījumu veida u.c.) ņemot vērā sanitārās, higiēnas un civilās aizsardzības prasības. Tehnisko joslu, kā arī sadalošo joslu platumu nosaka saskaņā ar transporta būvju projektēšanas normatīvu prasībām.

2. Sarežģīta reljefa vai rekonstrukcijas apstākļos pieļaujams samazināt kustības aprēķina ātrumu ātrgaitas autoceļiem un nepārtrauktās kustības maģistrālēm par 20 km/h, bet citām ielām un ceļiem par 10 km/h.

3. Autobusu un trolejbusu kustībai pa autoceļiem un maģistrālēm malējās joslas jāparedz 4 m platas. Autobusu satiksmes nodrošināšanai maksimālās slodzes stundās, ja intensitāte lielāka par 40 vien./h, bet rekonstrukcijas apstākļos - par 20 vien./h, pieļaujams ierīkot 8-12 platas nodalītas brauktuves. Autoceļiem pārsvarā ar kravas automobiļu kustību, kustības joslas platumu pieļaujams palielināt līdz 4 m.

4. Gājēju ietvju un celiņu norādītajā platumā nav iekļautas teritorijas, kas nepieciešamas kiosku, solu u.c. izvietošanai.

5. Rekonstrukcijas apstākļos vietējas nozīmes ielām, kā arī, ja gājēju kustības aprēķina intensitāte mazāka par 50 cilv./h abos ceļa virzienos, pieļaujams ierīkot 1 m platas ietves un celiņus.

6. Ja ietves tieši piekļaujas ēku sienām, atbalsta sienām vai žogiem, ietvju platums jāpalielina ne mazāk kā par 0,5 m.

7.Pieļaujams paredzēt autoceļu un maģistrāļu, kā arī krustojumu, aprēķina parametru pakāpenisku sasniegšanu, ņemot vērā konkrētus transporta un gājēju kustības apjomus, obligāti rezervējot teritoriju un pazemes telpu celtniecībai perspektīvā.

8. Rekonstrukcijas apstākļos, kā arī paredzot transporta vienvirziena kustību pieļaujams

izmantot rajona nozīmes maģistrāļu parametrus pilsētas nozīmes maģistrāļu projektēšanai.

Lauku teritoriju ielu un ceļu kategorija	Pamatnozīme	Kustības aprēķina ātrums km/h	Kustības joslas platums, m	Kustības joslu skaits	Gājēju ietves platums, m
Ciema ceļš	Lauku apdzīvotās vietas sakari ar ārējiem ceļiem	60	3,5	2	-
Galvenā iela	Dzīvojamo teritoriju sakari ar centru	40	2,5	2-3	1,5 - 2,25
Dzīvojamā iela	Sakari dzīvojamo teritoriju iekšienē un ar galveno ielu, virzienos ar intensīvu kustību	30 - 40	2,75 - 3,0	2	1,0 - 1,5
Piebrauktuve	Kvartāla iekšienē izvietoto dzīvojamo māju sakari ar ielu	20 - 30	3,0 - 3,5	1	0 - 1,0
Saimnieciskais ceļš, lopu ceļš	Kravas automobiļu piebraukšana pie mājas zemes gabaliem, lopu izdzīšanai ganībās	30	4,5	1	-

 

7.20.Attālums no autoceļu galvenās brauktuves malas līdz dzīvojamas apbūves līnijai jāpieņem ne mazāks par 50 m, bet paredzot prettrokšņu būvju pielietojumu - ne mazāks par 25 m, ja šīs būves nodrošina normatīvā pieļaujamā trokšņa līmeņa nepārsniegšanu.

7.21.Ja iela veido strupceļu, tad brauktuvju galos jāveido autotransporta apgriešanās laukumi ar iekšējo diametru ne mazāku kā 16 m un ne mazāku kā 30 m, ja jāierīko apgriešanās laukums sabiedriskajam pasažieru transportam. Apgriešanās laukumi nav izmantojami autostāvvietām.

7.22.Regulējamas kustības maģistrāles var paredzēt veloceliņus, kas nodalīti ar sadalošām joslām, iedzīvotāju masveida atpūtas zonās un citās apzaļumotās teritorijās jāparedz veloceliņi, kas izolēti no ielām, ceļiem un gājēju kustības. Veloceliņi var būt vienvirziena un divvirziena kustības ar ne mazāk kā 0,5 m platām drošības joslām sānos. Šauros apstākļos drošības joslu vietā pieļaujams ierīkot 0,75 augstas norobežojošas barjeras.

Pieļaujams ierīkot velosipēdu joslas ielu un ceļu brauktuvju malās, atdalot tās ar dubultlīnijas marķējumu. Joslas platumam jābūt ne mazākam par 1,2 m transporta plūsmas kustības virziena. Joslas platumam, ko ierīko gar ietvi, jābūt ne mazākam par 1 m.

7.23. ielu un ceļu un brauktuvju noapaļojuma rādiusi krustojumos un pieslēgumos ar regulējamas kustības autoceļiem un maģistrālēm jāpieņem ne mazāki par 8 m, bet transporta laukumos - ne mazāki par 12 m.

Rekonstrukcijas apstākļos un vietējas nozīmes ielu krustojumos un pieslēgumos samazināt minētos lielumus attiecīgi līdz 5 un 8 m.

Ja brauktuve nav norobežota ar apmales akmeņiem, pagriezienos brauktuves platums abas pusēs jāpaplašina par 2 m.

7.24. Neregulējamu ielu un ceļu krustojumiem un gājēju pārejām jābūt pārredzamiem.

Tas jāpanāk, nodrošinot redzamības trīsstūri.

Redzamības taisnleņķa trīsstūra sānu malu izmēriem jābūt ne mazākiem par:

- apstākļos "transporta-transports", pie kustības aprēķina ātruma 40 un 60 km/h attiecīgi ne mazākiem par 25 un 40 m;

- apstākļos "kājāmgājējs-transports" pie kustības aprēķina ātrumu 25 un 40 km/h attiecīgi: 8 x 40 un 10 x60.

Redzamības trīsstūra robežās nedrīkst atrasties ēkas, būves, mobili objekti (kioski, furgoni, reklāmas stendi, mazos arhitektūras formas u.c), koki un krūmi augstāki par 0,5 m.

Piezīme

Ja esoša kapitālā apbūve neļauj izveidot nepieciešamos redzamības trīsstūrus, gājēju un transporta kustības drošību jānodrošina ar kustības regulēšanas vai speciālām tehniskām ierīcēm.

7.25. Apdzīvotņu teritorijās, kur izvietotas mājas veciem ļaudīm un invalīdiem, kā arī veselības aizsardzības un citas īpaši intensīvi apmeklētas iestādes, jāparedz gājēju ceļi (trases) ar mehānisko invalīdu ratiņu pārvietošanās iespējām. Tas nozīmē, ka vertikālo šķēršļu augstums nedrīkst pārsniegt 2,5 cm, nav pieļaujams stāvs virsmas slīpums (lielāks par 100/00) īsā posmā, kā arī ietvju un gājēju ceļu kritums garenvirzienā lielāks par 500/00. Ja to virsmas kritums garenvirzienā ir 30-600/00, nepieciešams veidot ne retāk kā ik pēc 100 m horizontālus posmus, kuru garumam jābūt ne mazākam par 5 m. Ietvēm, kas domātas arī invalīdu ratiņiem, jābūt skaidri iezīmētām, ar līdzenu un cietu virsmu, uz kuras neslīd, ne šaurākām par 1,2 m vienvirziena un 1,8 m kustībai abos virzienos. Uz ietvēm, kas pieslēdzas ēkām, jāierīko 1,8 m platas uzbrauktuves invalīdu ratiņiem, kuru garenkritums 1:20 - 1:15. Horizontālā laukuma garums pie šo ēku ieejām - 1,5 - 2 m, bet slīpo posmu maksimālais garums 9 m. Ja uzbrauktuves iekārto ar 80 - 90 cm augstām margām, slīpā posma garenkritums var tikt paredzēts 1:12 - 1:8, posma garumam nepārsniedzot 3 m.

7.26. Apbūvētas teritorijas robežās regulējamas kustības autoceļiem un maģistrālēm jāparedz gājēju pārejas vienā līmenī - 200 - 300 m intervālā.

Ar kāpnēm un pandusiem iekārtotas gājēju pārejas dažādos līmeņos jāparedz:

- 400-800 m intervālā ātrgaitas autoceļiem, ātrgaitas tramvaja līnijām un dzelzceļam;

- 300-400 m intervālā nepārtrauktas kustības maģistrālēm.

Piezīme

1. Regulējamas kustības maģistrālēm gājēju pārejas jāiekārto divos līmeņos, ja gājēju plūsma pāri braucamajai daļā ir lielāka par 3000 cilv./h.

2. Projektējot gājēju ceļus (ietves, laukums, kāpnes) lielas gājēju plūsmas intensitātes apstākļos jāvadās pēc aprēķina ne vairāk kā 0,3 - 0,8 cilv.m² maksimumstundās.

Pasažieru transporta un gājēju kustības organizācija

7.27. Sabiedriskā pasažieru transporta veids jāizvēlas uz pasažieru plūsmu un braukšanas attālumu aprēķinu pamata. Dažādu transporta veidu pārvadāšanas spēju, kā arī attiecīgo būvju (platformu un iekāpšanas laukumu) parametrus nosaka pēc ritošā sastāva pasažierietilpības normas aprēķina periodā:

4 cilv./m² - brīvā pasažieru salona grīdas laukums parastajiem virszemes transporta veidiem; 3 cilv./ m² - ātrgaitas transportam.

7.28. Izvietojot virszemes sabiedriskā pasažieru transporta līnijas autoceļos un maģistrālēs, transporta līdzekļu kustība kopējā plūsmā jāorganizē no brauktuves izdalītā joslā vai pa savrup izveidotu klātni, saskaņā ar, transporta būvju projektēšanas normatīvu prasībām.

Rekonstrukcijas apstākļos, kā arī vēsturiskās apbūves teritorijā, kur ielu tīkla caurlaides spēja ierobežota, paredzami ārpusielas sabiedriskā transporta līniju posmi, kā arī sabiedriskais transports pa gājēju ielām vai gājēju-transporta maģistrālēm, ja tā intensitāte nepārsniedz 30 vienības stundā abos virzienos, bet aprēķina ātrums 40 km/h.

7.29. Virszemes sabiedriskā pasažieru transporta līniju tīkla blīvumu apbūvētajās teritorijās jāpieņem, atkarībā no funkcionālās izmantošanas un pasažierplūsmu intensitātes, bet ne mazāku par l,5km/km².

7.30. Attālumi starp sabiedriskā pasažieru transporta līniju pieturām apdzīvoto vietu teritorijās jāpieņem: autobusiem, trolejbusiem un tramvajiem - līdz 600 m, ekspresautobusiem un ātrgaitas tramvajiem - līdz 1200 m, elektrificētajam dzelzceļam - līdz 2000 m.

7.31. Pārsēšanās mezglos, neatkarīgi no aprēķināto plūsmu lieluma, pasažieru pārvietošanās laiks, lai pārsēstos, nedrīkst pārsniegt 3 min. (nerēķinot transporta gaidīšanas laiku). Pārsēšanās mezglu komunikāciju elementi, kā ari laukumi masveidīgi apmeklējamo objektu priekšā jāprojektē, izejot no plūsmu kustības aprēķina blīvums cilv./m², ne vairāk par: 1,0 - ja vienvirziena kustība, 0,8 - ja ir arī pretimnākoša kustība, 0,5 - ja krustojuma vietās tiek ierīkoti sadalošie laukumi.

Transporta līdzekļu glabāšanas un apkopes būves

7.32. Apdzīvotņu teritorijās un tām pieguļošajās ražotņu teritorijās jāparedz garāžas un atklāto stāvvietu iekārtošana personīgo vieglo automobiļu pastāvīgai glabāšanai.

Bez minētā vēl jāparedz autostāvvietu ierīkošana īslaicīgai glabāšanai ne mazāk par 70% personīgo automobiļu, no to aprēķina skaita:

25% izvietojot dzīvojamā apbūvē, 25% ražošanas teritorijā, 5% apdzīvotas vietas centrā un dažādas nozīmes sabiedriskajos centros, 15% intensīvi apmeklētās atpūtas zonās.

Piezīme

Aprēķinot vajadzīgo pastāvīgas glabāšanas vietu kopskaitu, jāievēro visi personīgā transporta līdzekļu veidi (invalīdu motorratiņi, motocikli, motorolleri, mopēdi), kuru skaitu reducē uz vieglo automobiļu skaitu, pielietojot attiecīgus koeficientus:

Motociklu un motorolleru ar blakusvāģi, invalidu motorratiņu skaitam - 0,5 m, motociklu un motorolleru bez blakusvāģa skaitam - 0,25, mopēdu un velosipēdu skaitam - 0,1.

7.33. Iebūvētas (piebūvētas) vieglo automobiļu garāžas dzīvojamās un sabiedriskās ēkās (izņemot skolas, pirmsskolas bērnu iestādes un ārstniecības iestādes ar stacionāriem) jāparedz saskaņā ar šo ēku projektēšanas normatīviem. Garāžu izvietojums un skaits invalidu personīgajiem automobiļiem jāparedz saskaņā ar projektēšanas uzdevumu.

7.34. Attālumi no stāvvietām īslaicīgai vieglo automobiļu glabāšanai jāpieņem ne lielāki par: 100 m līdz ieejām dzīvojamās ēkās, 150 m ieejām staciju pasažieru telpās un tirdzniecības centros, 250 m līdz iedzīvotāju apkalpes iestādēm, uzņēmumiem un administratīvajām ēkām, 400 m līdz ieejām parkos, izstāžu teritorijās un stadionos.

7.35. Atkarībā no stāvu skaita jāpieņem sekojoši vieglo automobiļu garāžu un stāvvietu zemesgabalu izmēri, m² uz vienu mašīnvietu: garāžām - vienstāvu - 30, divstāvu - 20, trīsstāvu - 14, četrstāvu - 12, piecstāvu - 10, virszemes stāvvietām.

7.36. Iebrauktuves garāžā vai izbrauktuves no tās attālums jāpieņem ne mazāks par: 50 m no krustojuma ar maģistrāli, 20 m no krustojuma ar vietējas nozīmes ielu, 30 m no sabiedriskā pasažieru transporta pieturvietas.

Iebrauktuve vieglo automobiļu pazemes garāžā, vai izbrauktuve no tā jāizvieto tuvāk par 15 m no dzīvojamo ēku un sabiedrisko ēku darba telpu logiem, kā arī no pirmsskolas bērnu iestāžu, vispārizglītojošo skolu un ārstniecības iestāžu zemesgabaliem.

7.37. Garāžās iestāžu un uzņēmumu automobiļiem, autobusu parki, trolejbusu un tramvaju depo, kā arī centralizētas tehniskās apkalpes un automobiļu sezonas glabāšanas uzņēmumi jāizvieto ražošanas teritorijās.

7.38. Attālumi no virszemes un daļēji ieraktām (iegremdētām) garāžām, atklātām auto stāvvietām pastāvīgai un īslaicīgai automobiļu glabāšanai, kā ari no tehniskās apkalpes stacijām līdz dzīvojamām un sabiedriskām ēkām, kā arī līdz skolu, pirmskolas bērnu iestāžu, ārstniecības iestāžu (ar stacionāriem) zemesgabaliem, jāpieņem ne mazāki par 6.tabulā norādītajiem.

7.39. Tehniskās apkalpes stacijas jāprojektē, rēķinot vienu posteni uz 200 vieglajiem automobiļiem, pieņemot zemesgabalu lielumu stacijām: ar 10 posteņiem - 1,0 ha, ar 15 posteņiem - 1,5 ha, ar 25 posteņiem - 2,0 ha, ar 40 posteņiem - 3,5 ha.

7.40. Degvielas uzpildes stacijas jāprojektē, rēķinot vienu degvielas pildni uz 1200 vieglajiem automobiļiem, pieņemot zemesgabala lielumu stacijām ar 2 pildnēm - 0,1 ha, ar 5 pildnēm - 0,2 ha, ar 7 pildnēm - 0,3 ha, ar 9 pildnēm - 0,35 ha, ar 11 pildnēm 0,4 ha.

7.41. Attālums no degvielas uzpildes stacijām ar pazemes rezervuāriem šķidrās degvielas glabāšanai līdz pirmsskolas bērnu iestāžu, vispārizglītojošo skolu,, internātskolu, ārstniecības iestāžu ar stacionāriem zemesgabalu robežām vai līdz dzīvojamo un sabiedrisko ēku un būvju sienām jāpieņem ne mazāks par 50 m. Šis attālums jānosaka no degvielas pildnēm un degvielas pazemes rezervuāriem.

6.tabula

* nosaka, saskaņojot ar republikas Nacionālo sabiedrības veselības un vides institūtu.

** no III -V ugunsdrošības pakāpes garāžu ēkām attālums jāpieņem ne mazāks par 12 m. to pieļaujams samazināt, bet ne vairāk kā par 25 m, ja degvielas uzpildes stacija paredzēta tikai vieglo automobiļu uzpildei un ne vairāk par 500 uzpildēm dienā.

1. Attālumi jānosaka no dzīvojamo un sabiedrisko ēku logiem, bet no vispārizglītojošo skolu, pirmsskolu bērnu iestāžu un ārstniecības iestāžu ar stacionāru zemesgabala robežām, līdz garāžas sienai vai atklātas stāvvietas robežai.

2. Attālums no sekciju dzīvojamām ēkām līdz atklātām stāvvietām ar ietilpību 101-300 automašīnas, ja tās tiek izvietotas gar garenfasādi, jāpieņem ne mazāks par 50 m.

3. Tabulā norādītos attālumus I un II ugunsdrošības pakāpes garāžām pieļaujams samazināt par 25%, ja garāžām nav atveramu logu, kā arī uz dzīvojamo un sabiedrisko ēku pusi orientētu iebrauktuvju.

4. Garāžas un atklātas stāvvietas vieglo automobiļu glabāšanai, kuru ietilpība lielāka par 300 automašīnām, jāizvieto ārpus dzīvojamās apbūves teritorijas, bet ja lielāka par 800 vietām - ražošanas teritorijās.

5. Attālums līdz garāžām ar ietilpību lielāku par 10 automašīnām var pieņemt interpolējot tabulā norādītos.

6. Pilsoņiem piederošās boksveida garāžas pieļaujams celt kompleksā ar pagrabu.

8. Inženierkomunikācijas un iekārtas ūdensapgāde un kanalizācija

8.1. Ūdens attīrīšanas staciju zemesgabalu lielums, atkarībā no to jaudas (tūkst. m3/d), jāpieņem pēc projekta, bet ne vairāk kā ha: līdz 0,8... 1

vairāk par 0,8 līdz 12...2

vairāk par 12 līdz 32...3

vairāk par 32 līdz 32...3

vairāk par 80 līdz 125...6

vairāk par 125 līdz 250... 12

vairāk par 250 līdz 400... 18

vairāk par 400 līdz 800...24

8.2. Kanalizācijas attīrīšana ietaišu zemesgabalu lielums jāpieņem pēc projekta, bet ne lielāks par 7.tabulā norādīto.

7.tabula

Zemesgabalu izmēri, ha
Kanalizācijas attīrīšanas ietaišu jauda, tūkst. m3/d	Attīrīšanas ietaisēm	Dūņu laukiem	Bioloģiskajiem dīķiem notekūdeņu pēcattīrīšanai
Līdz 0,7	0,5	0,2	-
Vairāk par 0,7 līdz 17	4	3	3
Vairāk par 17 līdz 40	6	9	6
Vairāk par 40 līdz 130	12	25	20
Vairāk par 130 līdz 175	14	30	30
Vairāk par 175 līdz 280	18	55	-

 

Piezīme

Zemesgabalu lielums attīrīšanas ietaisēm, kuru jauda lielāka par 280 tūkst. m3/d, jāpieņem pēc noteiktā kārtībā izstrādātiem analoģisku ietaišu projektiem.

8.3. Lokālu kanalizācijas sistēmu attīrīšana ietaišu zemes gabalu lielums un to sanitāro aizsargzonu izmērus jāpieņem atkarībā no grunts apstākļiem un notekūdeņu daudzuma, bet ne lielākas par 0,25 ha, saskaņā ar īpašu projektēšanas normatīvu prasībām.

8.4. Ja centralizētas kanalizācijas sistēmas nav, tad, saskaņojot ar vietējo higiēnas un epidemioloģiļas centru, jāparedz asenizācijas stacijas. Asenizācijas staciju zemesgabalu lielums un to sanitāro aizsargzonu izmēri jāpieņem saskaņā ar īpašu projektēšanas normatīvu prasībām.

Sanitāra apkope

8.5. Pilsētām vai pilsētu grupām ar iedzīvotāju skaitu lielāku par 100 tūkstošiem, kā arī kūrortpilsētām un pilsētām nacionālo parku teritorijā, jāparedz sadzīves atkritumu rūpnieciska pārstrāde.

8.6. Sadzīves atkritumu transportēšana, apstrādes (neitralizēšanas un pārstrādes būvju un uzņēmumu zemesgabalu lielums un sanitāro aizsargzonu izmēri jāpieņem pēc 8.tabulas.

8.tabula

* Izņemot rūpniecības toksisko atkritumu atūdeņošanas, neitralizācijas un glabāšanas

poligonu, kuru izvietojumu jānosaka pēc īpašiem normatīviem.

Piezīme

Asenizācijas un kompostēšanas lauku minimālie zemesgabalu lielumi jānosaka, ņemot vērā hidroģeoloģiskos, klimatiskos un grunts apstākļus.

Elektroapgāde, siltumapgāde un gāzes apgāde, sakari, radiotranslācija un televīzija

8.7. Elektroenerģijas patēriņš, nepieciešamais siltuma un gāzes daudzums, kā arī elektroenerģijas avotu jauda, jānosaka:

-rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumiem - pēc darbojošos uzņēmumu pieprasījumiem, jaunu rekonstruējamu vai analoģisku uzņēmumu projektiem, kā arī aptuveniem rādītājiem, ņemot vērā vietēja rakstura īpatnības - sadzīves, saimnieciskām un komunālām vajadzībām -atbilstoši īpašiem normatīviem.

8.8. 110 kV un augstāka sprieguma elektropārvades gaisvadu līnijas izvietojamas ārpus apdzīvotņu teritorijas. 110 kV un augstāka sprieguma elektropārvades tīkla izbūve līdz dziļo ievadu apakšstacijām apdzīvotņu teritorijas robežās jāparedz ar kabeļu līnijām.

Elektropārvades līnijas, kas ietilpst vienotajā energosistēmā, aizliegts izvietot rūpniecības zonu (rajonu) teritorijā, kā arī lauksaimniecības uzņēmumu ražošanas zonās.

8.9. Pilsētu rekonstrukcijas apstākļos jāparedz sprieguma elektropārvades gaisvadu līniju pārvietošana ārpus apdzīvotņu teritorijām vai arī to nomaiņa ar kabeļu līnijām.

8.10. Četru stāvu un augstāku ēku apbūves vietās pilsētu un ciemu apdzīvojamās teritorijās elektriskie tīkli ar spriegumu līdz 20kV ieskaitot, bet kūrorts visu spriegumu tīkli, jāparedz ar kabeļu līnijām.

8.11. Apdzīvotņu teritorijā izvietojamās apakšstacijas ar 16 MVA un lielākas jaudas transformatoriem un gaisvadu-kabeļu līniju pārejas punkti, bet kūrortos visas apakšstacijas un sadales iekārtas, jāparedz slēgtā tipa.

Apakšstaciju un gaisvadu-kabeļu līniju pārejas punktu pieejām jāparedz tehniskās joslas kabeļu un gaisvadu līniju ievadiem un izvadiem.

8.12. 110 kV slēgto apakšstaciju, kā arī kompleksu un sadales iekārtu, zemesgabalu platība jāpieņem ne lielāka par 0,6 ha, bet gaisvadu-kabeļu līniju pārejas punktiem - ne lielāka par 0,1 ha.

8.13. Izvietojot atsevišķus 6-20 kV sprieguma sadales punktus un apakšstacijas ar ne vairāk kā diviem 1000 kVA un lielākas jaudas transformatoriem un, izpildot prasības aizsardzībai pret troksni, attālums no tiem līdz dzīvojamo un sabiedrisko ēku logiem jāpieņem nemazāks par 10 m, bet ārstnieciskās profilakses iestāžu teritorijās - pēc nozaru normatīviem.

8.14. Apdzīvotņu teritorijās ar apbūvi augstāku par diviem stāviem siltumapgāde jāparedz atbilstoši apstiprinātai siltumapgādes shēmai.

8.15. Ja siltumapgādes shēma nav izstrādāta, viena un divu stāvu ēku apbūves teritorijā ar iedzīvotāju blīvumu 40 cilv./ha un lielāku, kā arī lauku apdzīvotās vietās, var paredzēt grupveida centralizētas siltumapgādes sistēmu jeb apsildīšanu ar lokālām apkures ierīcēm.

8.16. Zemesgabalu lielumu brīvstāvošām katlu mājām, kas izvietotas dzīvojamās apbūves tentortļās, jānosaka pēc 9.tabulas.

9.tabula

Zemesgabala platība (ha) katlu mājām, kas paredzētas
Katlu mājas jauda Gcal/h (MW)	Ar cieto kurināmo	Ar gāzes, mazuta kurināmo
Līdz 5	0,7	0,7
No 5-10 (no 6 - 12)	1,0	1,0
Virs 10-50 (virs 12-58)	2,0	1,5
Virs 50-100 (virs 58-116)	3,0	2,5
Virs 100-200 (virs 116-233)	3,7	3,0
Virs 200-400 (virs 233-466)	4,3	3,5

Piezīme

1 Katlu mājām, kas nodrošina patērētājiem karsta ūdens sagatavošanu, kā arī katlu mājām, kurām kurināmo paredzēts piegādāt pa dzelzceļu, zemesgabalu platība jāpalielina par 20%.

2 Pelnu un izdedžu izgāztuves jāparedz izvietot ārpus apdzīvotņu teritorijas.

3 Katlu māju sanitāro aizsargzonu izmēri jānosaka atbilstoši sanitārajam normām.

8.17. Gāzes uzpildes stacijas zemesgabala platība jāpieņem pēc projekta, bet no vairāk par: 6 ha, ja stacijas jauda 10 tūkst, t/gadā; 7 ha, ja stacijas jauda 20 tūkst, t/gadā; 8 ha, ja stacijas jauda 40 tūkst, t/gadā.

8.18. Gāzes uzpildes punktu un balonu noliktavu zemesgabalu platība jāpieņem ne vairāk par 0 6 ha Attālums no tiem līdz dažādas nozīmes ēkām un būvēm jāpieņem atbilstoši normatīvam "Gāzesapgāde" CNuN 2.04.08-87.

8.19. Sakaru, radiotranslācijas un televīzijas, ugunsdzēsības un apsardzes signalizācijas, inženieriekārtu dispečeru sistēmas uzņēmumu ēku un būvju izvietojums jāparedz atbilstoši attiecīgo projektēšanas normatīvu prasībām.

Inženierkomunikāciju izvietošana

8.20. Inženierkomunikācijas jāizvieto galvenokārt ielu šķērsprofilu robežās:

- zem ietvēm vai zem sadalošām joslām - komunikācijas kolektors, kanālos vai tuneļos;

- zem sadalošām joslām - ūdensvads, gāzes vads, sadzīves notekūdeņu vai lietusūdeņu kanalizācija, siltumvadi.

Zem joslas starp sarkano līniju un apbūves līniju jāizvieto zemo spiediena gāzes vadi un kabeļi (elektrības signalizācijas un dispečerizācijas).

Ja brauktuves platums lielāks par 22 m, ūdensvads jāparedz abās ielas pusēs.

8.21. ja paredz rekonstruēt ielas, zem kuru brauktuvēm izvietotas pazemes inženierkomunikācijas, un ierīkot kapitālu ielas segumu, tad vienlaicīgi jāparedz šo komunikāciju pārlikšana zem ietvēm un sadalošām joslām. Esošo komunikāciju saglabāšana, kā arī jaunu komunikāciju izvietošana kanālos un tuneļos zem brauktuvēm pieļaujama,, ja tas ir attiecīgi pamatos. Esošajās ielās, kurām nav sadalošo joslu, pieļaujama jaunu inženierkomunikāciju izvietošana zem brauktuvēm ar nosacījumu, ka tās izvietotas tunelī vai kanālā. Gāzes vadu izvietošana zem ielu brauktuvēm pieļaujama tikai tad, ja tas nepieciešams tehnisku grūtību dēļ.

8.22. Pazemes inženierkomunikāciju izvietošana jāparedz: apvienota kopējās tranšejās; tuneļos - ja nepieciešams vienlaicīgi izvietot 500 līdz 900 mm, bet rekonstrukciju apstākļos no 200 mm diametra siltuma vadus, līdz 300 mm diametra ūdensvadu, vairāk par desmit sakaru kabeļiem un desmit elektrības kabeļiem ar spriegumu līdz 10 kV, ja maģistrālās ielas un vēsturiskās apbūves rajonus nepieciešams rekonstruēt, ja ielu šķērsprofilā nepietiek vietas, lai izvietotu komunikācijas tranšejās, kā arī veidojot krustojumus ar maģistrālēm un dzelzceļiem. Tuneļos pieļaujama arī gaisa vadu, kanalizācijas spiedvadu un citu inženierkomunikāciju ielikšana. Nav pieļaujama vienlaicīga gāzes vada un cauruļvadu, pa kuriem transportē viegli uzliesmojošus un degošus šķidrumus, izvietošana kopā ar kabeļiem.

Piezīme

1. Apbūves vietas ar sarežģītiem grunts apstākļiem (kūdra, dūņas) nepieciešams paredzēt inženierkomunikāciju izvietošanu pieejamos tuneļos.

2. Apdzīvotņu teritorijās ar sarežģītiem apstākļiem no plānojuma viedokļa, pieļaujama siltuma vadu virszemes izvietošana, ja tam piekrīt vietējā pašvaldība.

8.23. Horizontālie attālumi no tuvākām inženierkomunikācijām līdz ēkām un būvēm jāpieņem pēc 10.tabulas. horizontālie attālumi starp paralēlām blakus izvietotām pazemes inženierkomunikācijām jāpieņem pēc 11 .tabulas, bet starp inženierkomunikāciju ievadiem ēkās lauku apdzīvotos vietās - ne mazāk par 0,5 m, ja blakus izvietotu cauruļvadu dzijuma starpība ir lielāka par 0,4 m, tad 11 .tabulā norādītie attālumi jāpalielina, ņemot vērā tranšeju nogāžu stāvumu, bet tiem jābūt ne mazākiem par tranšejas dziļumi. Ja inženierkomunikācijas krustojas savā starpā, vertikālais attālums jāpieņem saskaņā ar inženierkomunikāciju projektēšanas normatīviem.

10. un 11.tabulās norādītos attālumus var samazināt, ja tas ir tehniski pamatots.

10.tabula

Horizontālais attālums m, no pazemes komunikācijām līdz :
Inženierkomunikācijas	Ēku un būvju pamatiem	Uzņēmumu žogu, estakāžu, dzelzceļu, kontakttīklu un sakaru tīklu balstu pamatiem	Malējāsliežu ceļa asij		Ielas, ceļa apmales akmenim (brauktuves malai, nostiprinātajai joslas nomalei)	Ceļa grāvja ārējai malai vai ceļa uzbēruma pēdai	Gaisvadu balstu pamatiem elektropārvades līnijām ar spriegumu
			1520 mm sliežu ceļa, bet ne mazāk par tranšejas dziļumu	750 mm sliežu dzelzceļa un tramvaja			Līdz 1kV ārējā apgaismojuma, tramvaja un trolejbusa kontakttīkla	Virs 1-35 kV	Virs 35-110 kV un lielākam
Ūdensvads un kanalizācijas spiedvads	5	3	4	2,8	2	1	1	2	3
Saimnieciski, fekālo un lietus notekūdeņu pašteces kanalizācija	3	1,5	4	2,8	1,5	1	1	2	3
Drenāža	3	1,5	4	2,8	1,5	1	1	2	3
Līdztekusdrenāža	0,4	0,4	0,4	0	0,4	-	-	-	-
Deggāžu vadi ar spiedienu, Mpa (skg/cm2 :
zemu līdz 0,005 (0,05)	2	1	3,8	2,8	1,5	1	1	5	10
Vidēju virs 0,005 (0,05) + 0,3 (3)	4	1	4,8	2,8	1,5	1	1	5	10
Augstu virs 0,3 (3) + 0,6 (6)	7	1	7,8	3,8	2,5	1	1	5	10
Augstu virs 0,6 (6) + 1,2 (12)	10	1	108	3,8	2,5	2	1	5	10
Siltuma vadi:
no kanāla, tuneļa ārējās sieniņas	2	1,5	4	2,8	1,5	1	1	2	3
No bezkanāla veidā ieliktās caurules apvalka	5	1,5	4	2,8	1,5	1	1	2	3
Visu veidu elektrības kabeļi un sakaru kabeļi	0,6	0,5	3,2	2,8	1,5	1	0,5*	5*	10*
Ārējie pneimatiskie atkritumu vadi	2	1	3,8	2,8	15	1	1	3	5

*Attiecas tikai uz attālumiem no elektrības kabeļiem

Piezīme

1. No pazemes inženierkomunikācijām līdz cauruļvadu un kontakttīklu balstu un estakāžu pamatiem pieļaujams paredzēt mazākus attālumus nekā doti 10.tabulā, ja veic pasākumus, kas izslēdz iespējas, ka pamatu nosēšanās gadījumā tiek bojātas inženierkomunikācijas, kā ari avārijas gadījumā šajās komunikācijās netiek bojāti pamati.

Izvietojot komunikācijas, kuru ielikšanai jāpielieto ūdenslīmeņa pazemināšanas paņēmieni, attālumi līdz ēkām un būvēm jānosaka, ņemot vērā zonu, kurā iespējama zempamatu grunts nestspējas pazemināšanās.

2. No siltuma vadiem, kuru ielikšanai izmantots bezkanāla paņēmiens, attālums līdz ēkām un būvēm jāpieņem kā no ūdensvada.

3. Attālums no 110-220 kV sprieguma elektrības kabeļiem uzņēmumu žogu, estakāžu, kontakttīklu un sakaru balstu pamatiem jāpieņem 1,5 m.

11.tabula

Horizontālais attālums starp vadu ārējām sienām
Inženierkomunikācijas	Ūdensvadam	Saimniecības un fekālo notekūdeņu kanalizācijai	Drenāžai un lietus ūdeņu kanalizācijai	Gāzes vadiem ar spiedienu, Mpa (kgs/cm2)				Visu spriegumu elektrības kabeļiem	Sakaru kabeļiem	Siltuma vadu		Kanāliem, tuneļiem	Ārējiem pneimatiskiem atkritumu veidiem
				Zemu, līdz 0,005 (0,5)	Vidēju, virs 0,005 (0,5)	augstu				Kanālu un tuneļu ārējām sieniņām	Bezkanālu veidā ieliktas caurules apvalkam
						Virs 0,3 (3) - 0,6 (6)	Virs 0,6 (6) - 1,2 (12)
Ūdensvads	Skat. 1.piez.	Skat. 2.piez	1,5	1	1	1,5	2	0,5*	0,5	1,5	1,5	1,5	1
Saimniecisko un fekālo notekūdeņu kanalizācija	Skat. 2.piez	0,4	0,4	1	1,5	2	5	0,5*	0,5	1	1	1	1
Lietus ūdeņu kanalizācija	1,5	0,4	0,4	1	1,5	2	5	0,5*	0,5	1	1	1	1
Gāzes vadi ar spiedienu, MPa (kgs/cm2): zemu līdz 0,005 (0,05)	1	1	1	0,5	0,5	0,5	0,5	1	1	2	1	2	1
Vidēju virs 0,005 (0,05) - 0,3 (3)	1	1,5	1,5	0,5	0,5	0,5	0,5	1	1	2	1,5	2	2
Augstu virs 0,3 (3) - 0,6 (6)	1,5	2	2	0,5	0,5	0,5	0,5	1	1	2	1,5	2	2
Augstu virs 0,6 (6) - 1,2 (12)	2	5	5	0,5	0,5	0,5	0,5	2	1	4	2	4	2
Elektrības kabeļi ar spriegumu līdz 36 kV	1,0*	1,0*	1,0*	1	1	1	20,	1-0,5*	0,5	2	2	2	1,5
Sakaru kabeļi	0,5	0,5	0,5	1	1	1	1	0,5	-	1	1	1	1
Siltuma veidi: No kanālu ārējās sieniņas	1,5	1	1	2	2	2	4	2	1	-	-	2	1
Bezkanāla veidā ieliktas caurules apvalka 1,5	1,5	1	1	1	1	1,5	2	2	1	-	-	2	1
Kanāli, tuneļi	1,5	1	1	2	2	2	4	2	1	2	2	-	1
Ārējie, pneimatiskie atkritumu vadi	1	1	1	1	1,5	2	2	1,5	1	1	1	1	-

*Saskaņā ar īpašiem elektroiekārtu ierīkošanas noteikumiem

Piezīme

1. Liekot paralēli vairākus ūdensvadus, attālumi starp tiem jāpieņem atkarībā no tehniskajiem un inženierģeoloģiskajiem apstākļiem, saskaņā ar projektēšanas normatīvu prasībām.

2. Attālumi no saimniecisko un fekālo notekūdeņu kanalizācijas līdz dzeramā ūdensvadam jāpieņem, m: līdz dzelzsbetona un azbestcementa cauruļu ūdensvadam - 5, līdz čuguna cauruļu ūdensvadam ar diametru mazāku par 200 mm - 1,5, bet ar diametru lielāku par 200 mm - 3, līdz plastmasas cauruļu ūdensvadam - 1,5.

3. Izvietojot vienlaikus vienā tranšejā paralēli divus vai vairākus gāzes vadus ar cauruļu diametru līdz 300 m, pieļaujams starp tiem noteikt 0 4m attālumu, bet ja cauruļu diametrs lielāks par 300 m - 0,5 m.

4. 11.tabulā norādīti attālumi līdz tērauda gāzes vadiem. Nemetāla cauruļu gāzes vadu izvietošana jāparedz saskaņā ar īpašām normām.

8.24. pazemes inženierkomunikāciju un gājēju pāreju krustošanās vietās jāparedz cauruļvadu izvietošana zem tuneļiem, bet elektrības un sakaru kabeļu - virs tuneļiem.

8.25. Apdzīvotņu teritorijā nav pieļaujami viegli uzliesmojošu un degošu šķidrumu, kā arī sašķidrinātas gāzes caurļvadu izvietošana rūpniecības uzņēmumu un noliktavu apgādei.

Maģistrālie cauruļvadi jāizvieto ārpus apdzīvotņu teritorijām saskaņā ar īpašiem normatīviem. Naftas produktu vadu izvietošana apdzīvoto vietu teritorijās jāvadās pēc īpašiem normatīviem.

9. Teritorijas tehniskā sagatavošana un aizsardzība

9.1. Teritorijās tehniskā sagatavošana jāparedz, ievērojot tās izmantošanas veidu, plānojuma struktūru un prognozējamās inženiertehnoloģisko apstākļu izmaiņas.

Izstrādājot pilsētu un pagastu plānojuma un apbūves projektus, vajadzības gadījumā jāparedz pasākumi teritorijas pasargāšanai no plūdiem, pārpurvošanās un applūšanas ar gruntsūdeņiem (to līmenim paaugstinoties), noslīdeņiem, nogruvumiem u.c. bīstamiem dabas procesiem.

9.2. Projektējot teritorijas vertikālo plānojumu, maksimāli jāsaglabā dabiskais reljefs, augsnes kārta un kokaudzes. Zemes darbu apjomam jābūt minimālam, izrakto grunti izmantojot uz vietas būvlaukumā. Virszemes ūdeņu noteces ātrums nedrīkst izsaukt nogāžu eroziju.

9.3. Virszemes ūdeņi jānovada no visa baseina (notece uz ūdenstilpnēm, ūdenstecēm, gravām utt.) atbilstoši ārējo komunikāciju un transporti būvju projektēšanas normatīviem, šim nolūkam pilsētās paredzot lietus ūdeņu kanalizāciju aiļu notekūdeņu pirmsattīrīšanu.

Vaļējas ūdens novadīšanas būves - grāvji, ceļu sāngrāvji, teknes - pieļaujamas pilsētas mazstāvu (1-2) apbūves teritorijās, lauku apdzīvotās vietās, parkos, pagastu teritorijās.

9.4. Apdzīvotās vietās apbūvei paredzētām teritorijām, kur gruntsūdens līmenis atrodas tuvu zemes virsmai, jāparedz tā pazemināšana. Šim nolūkam kapitālās būvniecības zonās jāparedz drenāžas ierīkošana, bet ģimenes māju rajonos pilsētās, lauku apdzīvotās vietās, parkos un citās apzaļumotās koplietošanas teritorijās pieļaujama vaļēju nosusināšanas sistēmu ierīkošana.

Šiem pasākumiem jānodrošina gruntsūdens līmeņa pazemināšana kapitālās būvniecības zonās vismaz līdz 2 m dziļumam, bet stadionu, parku skvēru un citu apstādījumu teritorijās vismaz līdz 1 m dzijumam, no projektētās zemes virsmas.

9.5. Apbūvei paredzētām teritorijām ar kūdras iegulām, līdzās gruntsūdens līmeņa pazemināšanai, jāparedz teritorijas pieslogošana ar minerālgrunts uzbērumu. Uzbērumu biezumu nosaka, ievērojot paredzamo kūdras sēšanos un nodrošinot virszemes ūdeņu notecei nepieciešamo zemes virsmas slīpumu. Atsevišķos gadījumos pieļaujama kūdras nomaiņa ar minerālgtrunti.

Dzīvojamās teritorijās minerālgrunts slāņa minimālais biezums jāpieņem 1 m, bet zem ielu braucamajām daļām atkarībā no transporta kustības intensitātes, ievērojot transporta kustības intensitātes, ievērojot transporta būvju projektēšanas normatīvus.

9.6. Apdzīvotas vietas jūras, upju, ezeru u.c. ūdenstilpņu piekrastēs jāaizsargā no plūdiem, pārpurvošanās un applūšanas ar gruntsūdeņiem, to līmenim paaugstinoties.

Šim nolūkam jāparedz teritorijas uzbēršana (uzskalošana) vai iedambēšana.

Uzbēruma virsai jābūt vismaz 0,5 m augstākai par maksimālo aprēķina ūdenslīmeni, ievērojot viļņu augstumu vēja uzplūdos.

Aizsargdambja virsas augstuma atzīmei jāpārsniedz maksimālā aprēķina ūdens atzīmi atkarībā no būves klases saskaņā ar īpašu projektēšanas normatīvu prasībām.

Par maksimālo aprēķina līmeni jāpieņem:

- dzīvojamās un sabiedriskās apbūves teritorijām - augstākais plūdu līmenis ar varbūtību (atkārtotību) vienu reizi 100 gados;

- parku un sporta laukumu teritorijām - ar varbūtību (atkārtotību) vienu reizi 10 gados.

9.7. Gravu erozijas apdraudētām teritorijām jāparedz virszemes ūdeņu novadīšana, gravu gultņu nostiprināšana, nogāžu terasēšana un apmežošana.

Atsevišķos gadījumos pieļaujama ūdens novadīšanas sistēmu ierīkošana gravu gultnēs un pilnīga vai daļēja gravu aizbēršana.

Pēc preterozijas pasākumu veikšanas, gravās var izvietot transporta būves, garāžas, noliktavas, komunālās saimniecības, objektus un parkus.

9.8. Apdzīvotos vietās kur iespējami noslīdeņi, jāparedz virszemes un pazemes ūdeņu, plūsmu regulēšana un novadīšana no apdraudētajām nogāzēm, noslīdeņa masas dabīgā atbalstmasīva saglabāšana, nogāzes stabilitātes palielināšana ar mehāniskiem un fizikāliķīmiskiem paņēmieniem, terasēšana, apzaļumošana.

Pretnoslīdeņu pasākumi jāparedz, pamatojoties uz kompleksu rajona ģeoloģisko un hidroloģisko apstākļu izpēti.

10. Apkārtējās vides, vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzība. Dabas resursu aizsardzība un racionāla izmantošana

10.1. Pilsētu un lauku apdzīvoto vietu attīstībai teritoriju izvēli nosaka pilsētbūvnieciskās projektēšanas procesā republikas likumdošanā noteiktā kārtībā. Teritorijas kur aizliegta vai ierobežota būvniecība un citas saimnieciskas darbības, nosaka vietējās pašvaldības atbilstoši republikas likumdošanai un pieņemtajiem plānojuma projektiem.

Jebkura būvniecība iespējama tikai republikas likumdošanā noteiktā kartībā, būvuzņēmējam iegūstot zemi īpašumā vai lietojumā un atlīdzinot visus ar būvniecību saistītos ekoloģiskos zaudējumus.

10.2. Jebkura projektēšana un būvniecība teritorijās, zem kurām ir derīgie izrakteņi saskaņojama ar Valsts uzraudzības iestādēm republikas likumdošanā noteiktā kārtībā.

10.3. Nav pieļaujams izvietot celtnes un inženierkomunikāciju būves:

- rezervātu, dabas liegumu un dendroloģisko parku teritorijās un ūdenstilpņu aizsardzības joslās,

- pilsētu zaļajās zonās, ietverot pilsētu mežu teritorijās, ja projektējamais objekts nav domāts atpūtai, sportam vai piepilsētas mežsaimniecību apkalpei,

- hidrometeoroloģisko staciju aizsargzonā,

- pirmajā ūdens apgādes avotu un ietaišu sanitārajā zonā, ja projektējamie objekti nav saistīti ar avotu ekspluatāciju,

- pirmajā kūrorta sanitārajā aizsargzonā, ja projektējamie objekti nav saistīti ar dabīgo ārstniecisko faktoru ekspluatāciju.

Otrajā kūrorta sanitārajā aizsargzonā ir pieļaujams izvietot objektus, kas saistīti ar kūrorta ekspluatāciju, attīstību un labiekārtojumu, kā arī objektus, ja tie nepiesārņo apkārtējo vidi (gaisu, augsni un ūdeni), neizsauc trokšņa līmeņa un elektromagnētiskā lauka sprieguma palielināšanos virs normatīvā pieļaujamā līmeņa.

Trešajā kūrorta sanitārajā aizsargzonā pieļaujams tādu objektu izvietojums, kuri neatstāj negatīvu ietekmi uz ārstniecisko līdzekļu atradnēm, citiem ārstnieciskiem faktoriem un kūrorta sanitāro stāvokli.

Piezīme

1. Nav pieļaujama ēku un būvju izvietošana:

- vietās, kuras piesārņotos ar organiskiem un radioaktīviem atkritumiem,

- teritorijās, kuras pakļautas applūšanai katastrofas vai aizsargdambju bojājumu gadījumā (par applūšanas zonu pieņem teritoriju, kurā aprēķinātais applūšanas dziļums var būt 1,5 m un vairāk, izsaucot cilvēku bojāeju, celtņu, būvju un iekārtu bojājumus),

- maģistrālo transportvadu aizsargzonās.

2. Lauksaimniecības uzņēmumiem atļauts izvietot būves rezervātu un dabas liegumu teritorijā, ja objekta celtniecība un ekspluatācija neizjauc teritorijas dabisko līdzsvaru.

Objekta būvniecībai jābūt saskaņotai ar vides aizsardzības iestādēm, kuru pārziņā atrodas aizsargājamas teritorijas (aizsargājamie objekti).

3. Transporta komunikācijām, būvēm, ierīcēm un citiem transporta objektiem, ja nepieciešamas, jānosaka aizsargzonas šo objektu normālas ekspluatācijas nodrošināšana, vai apkārtnes aizsargāšanai no to kaitīgas ietekmes.

10.4. Pilsētu zaļo zonu meži, pilsētu un kūrortu meži, kas ietverti I kategorijas mežu grupā, jāizmanto rekreācijas, sanitārajām, higiēniskajām un atveseļošanas vajadzībām.

Apdzīvoto vietu un piepilsētas zonu pārpurvotajiem mežiem jāparedz meliorācijas darbu veikšana.

Atjauju izsniegšana celtniecībai uz zemes gabaliem, kuri atrodas valsts mežu fonda zemēs, iespējam tikai izņēmuma gadījumā, republikas likumdošanā noteiktā kārtībā.

Apbūves izvietojums valsts meža fonda zemēs pieļaujams tikai izņēmuma gadījumā teritorijās, kuras nesedz augstvērtīgas meža audzes, bet gan krūmāji.

10.5. No valsts meža fonda zemēm, kuras atrodas piepilsētu teritorijās, veido pilsētu zaļās zonas ar mežaparkiem. īpaši jāizdala iedzīvotāju atpūtai izmantojamās un aizsargājamās teritorijās, kuras nodrošina atveseļošanās un dabas aizsardzības funkcijas.

10.6. Ap pilsētām un apdzīvotām vietām, kur nav izplatīti meži, jāparedz veidot vēja aizsargstādījumus, apmežojot (apstādot) pakalnus, nogāzes, kā arī gravas. Šo aizsargstādījumu teritorijām jābūt ne šaurākām par 100 m pilsētu un 50 m lauku apdzīvoto vietu tuvumā. Ja nav dabīga aizsega,, vēja aizsargstādījumi jāveido arī ap zemnieku sētām.

10.7. Pilsētu un pagastu plānojuma projektos jāparedz racionāla ainaviski, vērtīgu teritoriju izmantošana un aizsardzība: ainaviski-rekreatīvo teritoriju noteikšana, rekreatīvo slodžu ierobežošana atbilstoši ainavas noturībai (spējai pretoties degradācijai), īpaši aizsargājamo teritoriju (rezervāti, nacionālie parki, botāniskie dārzi, dendroloģiskie parki, dabas pieminekļi u.c.) režīmu ievērošana.

Gaisa, ūdens un augsnes aizsardzība

10.8. Apdzīvotņu teritorijas jāizvieto vēja pusē (ņemot vērā valdošos vējus) attiecībā pret rūpniecības uzņēmumiem, kuri ir gaisa piesārņotāji, kā ari tiem, kuriem ir paaugstināta ugunsnedrošība. Uzņēmumus, kuru ražošanas procesiem nepieciešams tīrs gaiss, nedrīkst novietot tā, lai tie atrastos pa vējam no citiem rūpniecības uzņēmumiem - piesārņotājiem.

Lopkopības, putnkopības un zvērkopības uzņēmumiem, indīgo ķimikāliju, biopreparātu, neorganiskā mēslojuma, sprādzienbīstamu un ugunsnedrošu vielu noliktavām un ražotnēm, veterināriem uzņēmumiem, atkritumu pārstrādes rūpnīcām, katlu mājām, attīrīšanas ietaisēm, atklāta tipa organiskā mēslojuma krātuvēm, jābūt izvietotiem apdzīvotņu teritoriju un citu ražošanas zonu uzņēmumu un objektu aizvēja pusē (vadoties pēc valdošo vēju virziena), ievērojot spēkā esošos projektēšanas normatīvus.

Piezīme

Katrā konkrētā gadījumā minēto objektu izvietošana jāpamato ar to gaisu piesārņojuma parēķinu.

10.9. Ūdens tilpņu aizsardzības pasākumiem, atbilstoši likumdošanas un sanitārajām prasībām, jānovērš iespējamā pazemes un virszemes ūdeņu piesārņošana un ūdens tilpnes, kuras izmanto dzeramā ūdens vai tehniskā ūdens ieguvei, iedzīvotāju atpūtai un zivsaimniecībai, jānodrošina ūdens sastāva atbilstība Valsts standarta prasībām.

10.10. Pagastu un pilsētu teritorijās, kūrortu zonas un masveida atpūtas vietas jāizvieto augšpus rūpnieciski, saimnieciski un fekālo notekūdeņu izvadiem ūdenstilpnēs (ņemot vērā ūdens tecēšanas virzienu). To izvietošanai zemāk iespējama ievērojot īpašu projektēšanas normatīvu prasības, kā arī likumdošanu ūdens objektu aizsardzības jomā.

10.11. Ražošanas uzņēmuma izvietojums tiešā ūdenstilpņu tuvumā, saskaņojot noteiktajā kārtībā ar republikas Vides aizsardzības komiteju, kā arī ar vietējo pašvaldību, pieļaujama vienīgi gadījumā, ja tas nepieciešams tehnoloģiskajam procesam. Šo uzņēmumu robežām gar ūdenstilpnēm jābūt minimālām.

Izvietojot minerālmēslu, augu aizsardzības ķīmisko līdzekļu un naftas produktu noliktavas, lopkopības un putnkopības uzņēmumus, jāveic pasākumi, kuri izslēdz ūdens piesārņošanas iespēju. Minerālmēslu, augu aizsardzības ķīmisko līdzekļu un naftas produktu noliktavu izvietošanas attālumi no zivsaimniecībās izmantojamām ūdenstilpnēm, atkarībā no ietilpības, tiek noteikti ar īpašiem normatīviem.

10.12. Projektējot apdzīvotās vietas ūdenskrātuvju un dīķu ar platību 10 ha un vairāk, un upju un kanālu, ar garumu 10 km un vairāk, krastos jāorganizē ūdens aizsargjoslas:

10.12.1. Stingrā režīma joslu 10 m platumā. Sāja joslā aizliegts celt un izvietot jebkādas ēkas un būves, atskaitot ūdens ieņēmējietaises, ūdens regulēšanas ietaises un citas hidrotehniskās būves peldētavas, laivu un kuģu piestātnes būves, kas nepieciešamas kuģošanas drošībai, kā arī aizžogojumus, kas nejauj brīvi piekļūt ūdenstilpnei.

10.12.2. ierobežotas darbības joslu 200 m platuma. Sājā joslā aizliegts izvietot un celt naftas produktu glabātavas un noliktavas, lopkopības kompleksus un fermas, notekūdeņu krātuves, mehāniskās darbnīcas, tehnikas un autotransporta tehniskās apkopes un mazgāšanas punktus, kā arī citus objektus, kas var negatīvi ietekmēt ūdeņu stāvokli, aizliegts iekārtot rūpniecības un saimniecības atkritumu izgāztuves.

10.12.3. Risinot meliorācijas jautājumus, projektos paredzami pasākumi, kas novērš piesārņotāju vielu nokļūšanu ūdenstilpnē virszemes noteces veidā.

10.12.4. Ārpus apdzīvotās vietām stingrā režīma joslās ieteicams ierīkot stādījumu joslas augsnes erozijas apkarošanai.

10.12.5. Pilsētu un lauku apdzīvoto vietu teritoriju robežās aizsargjoslās ar vides aizsardzības dienestu piekrišanu (saskaņojumu) pieļaujama atsevišķu ražošanas un sociālās sfēras objektu izvietošana, ja tie ir pieslēgti centralizētai kanalizācijai.

10.12.6. Ja ūdenskrātuves un zemākos to objektus paredzēts izmantot kā dzeramā un tehniskā ūdens ieguves avotus, neieciešams ievērot īpašas ūdenskrātuvju projektēšanas, celtniecības un ekspluatācijas sanitāros normatīvus.

10.12.7. Ūdenstilpņu un upju krastos esošo un projektējamo atpūtas zonu ūdens aizsardzības pasākumiem jāatbilst īpašam Valsts standartam.

10.13. Virszemes ūdeņi (atmosfēras nokrišņi) pirms ievadīšanas atklātajās ūdenstilpnēs mehāniski jāattīra attīrīšanas ierīcēs vai nosēdrezervuāros.

Virszemes ūdeņu savākšana nav pieļaujama pludmaļu tuvumā, ūdens krātuvēs bez caurteces, noslēgtās pārpurvotās ieplakās, viegli izskalojamās gravās, ja nav paredzēta nogāžu nostiprināšana, zivju dīķos ja nav attiecīgu atļauju.

10.14. Apdzīvoto vietu ūdenstilpnēs, kuras izmanto iedzīvotāju peldēšanas vajadzībām vai kā dekoratīvus baseinus, jāparedz regulāra ūdens apmaiņa vasaras-rudens periodā.

Apmaiņas biežums atkarīgs no ūdens krātuves virsmas laukuma: dekoratīvajos baseinos, kuru lielums līdz 3 ha - 2 reizes, lielākos - 1 reizi, peldēšanai paredzētās ūdens tilpnēs atbilstoši 4 un 3 reizes, bet lielākās par 6 h - 2 reizes. Dzīvojamās zonas teritorijā izvietotos ūdens tilpņu dziļumam pavasara-vasaras periodā jābūt ne mazākam par 1,5 m, bet to krasta joslā, ja regulāri tiek iztīrīti ūdensaugi - ne mazākam par 1 m.

Pludmaļu un ūdens spoguļa laukums jāpieņem atbilstoši GOST 17.15.02.-80 un šo normu 5.19. punktam, Dīķu un citu ūdenstilpņu krasta joslām jābūt labiekārtotām. Jāparedz pasākumi, kas novērš ūdens piesārņošanu ar virszemes ūdeņiem.

10.15. Augsni aizsargājošie pasākumi jāizvēlas atbilstoši likumdošanai par augsnes aizsardzību un sanitārajiem normatīviem, nepārsniedzot piesārņotāju elementu pieļaujamās koncentrācijas.

Aizsardzība pret trokšņiem, vibrācijām, elektrisko un magnētisko lauku izstarojumu un apstarojumu

10.16. Pieļaujamo trokšņa līmeni dzīvojamām mājām un sabiedriskiem objektiem un to teritorijām, trokšņa līmeņa rādītājus galvenajiem trokšņu avotiem, sagaidāmā trokšņa līmeņa noteikšanas kārtību un tā nepieciešamo samazināšanu aprēķinam izraudzītajos punktos, arhitektūras, plānojuma un celtniecības akustikas trokšņa samazināšanas līdzekļu efektivitātes aprēķina metodiku, kā arī galvenās prasības projektēšanai jāpieņem atbilstoši īpašiem projektēšanas normatīviem.

10.17. Pieļaujamo vibrāciju līmenis dzīvojamās mājās jāatbilst sanitāro normatīvu prasībām. Lai nodrošinātu šo prasību ievērošanu, jāparedz nepieciešamie attālumi starp dzīvojamām mājām un vibrāciju avotiem, izmantojot šo avotu celtniecībā efektīvus, vibrācijas slāpējošus materiālus un konstrukcijas.

10.18. Izvietojot radiotehniskus objektus (radiotranslācijas, radio televīzijas pārraidīšanas un radiolokācijas stacijas), rūpnieciskos ģeneratorus, augstsprieguma elektropārvades gaisvadu līnijas un citus objektus, kas izstaro elektromagnētisko enerģiju, nepieciešams ievērot sanitāros normatīvus.

Drošības panākšana pret radiāciju, radioaktīvo vielu un citu jonizējošā starojuma avotu ražošanā, apstrādē, pārstrādē, pielietošanā, glabāšanā, transportēšanā, neitralizēšanā un apbedīšanā jāveic atbilstoši īpašu sanitāro normatīvu prasībām.

Mikroklimata regulēšana

10.19. Dzīvojamo un sabiedrisko ēku izvietojumam un orientācijai (izņemot pirmsskolas bērnu iestādes, vispārizglītojošās un internātskolas) jānodrošina dzīvojamo telpu un teritoriju nepārtraukta insolācija ne īsāka par 2,5 st. dienā, laika posmā no 22.marta līdz

22 septembrim. Izvietojot pirmsskolas bērnu iestādes, vispārizglītojošās un internātskolas, veselības aizsardzības un atpūtas iestādes, jānodrošina nepārtraukta 3 st. ilga to telpu insolācija, kuras noteiktas sanitāros un projektēšanas normatīvos.

Piezīme

1. Deviņstāvu apbūves apstākļos pieļaujama noteiktās nepārtrauktās telpu insolācijas pārtraukšana vienu reizi, pagarinot insolācijas noteikto ilgumu par 0,5 st.

2. Meridionāli orientētās dzīvojamas mājās, kurās tiek insolētas visas dzīvokļa istabas, kā arī dzīvojamās apbūves rekonstrukcijas gadījumā, vai arī izvietojot jaunus objektus sevišķi sarežģītos pilsētbūvniecisko apstākļos (vērtīga vēsturiska pilsētvide, dārga teritorijas sagatavošana, pilsētas centra zona) pieļaujama telpu nepārtrauktas insolācijas laika samazināšana par 0,5 st.

Vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzība

10.20. Vēstures un kultūras pieminekļus aizliegts nojaukt. Projektējot pagasta un pilsētas izbūvi, nepieciešams noteikt vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības, apbūves regulācijas un aizsargājamo dabas ainavu zonas. Kultūras un vēstures pieminekļu aizsardzības zonas tiek paredzētas kā atsevišķām ēkām un būvēm, tā arī to ansambļiem un kompleksiem, kā arī citiem vērtīgiem kultūrvēsturiskiem pilsētbūvnieciskiem elementiem.

10.21. Pilsētu un pagastu plānojuma un apbūves projekti nedrīkst paredzēt vēstures un kultūras pieminekļu nojaukšanu, pārvietošanu vai citas esošā stāvokļa izmaiņas.

Izņēmuma gadījumā priekšlikumus, kuri skar pieminekļu esošā stāvokļa izmaiņas, jānodod izskatīšanai LR Kultūras ministrijai, tos iepriekš saskaņojot ar pašvaldību un sabiedriskajām pieminekļu aizsardzības institūcijām.

Vērtīgas vēsturiskas vides aizsardzība jānodrošina, veicot, kompleksu rekonstrukciju, vienlaicīgi restaurējot arhitektoniski un kultūrvēsturiski nozīmīgās ēkas, rekonstruējot, modernizējot kapitāli remontējot esošās ēkas izlases kārtībā būvējot jaunus objektus, saglabājot vides īpatnības, attīstot inženierkomunikācijas un uzlabojot teritorijas labiekārtojumu.

10.22. Attālums starp vēstures un kultūras pieminekļiem un transporta un inženierkomunikācijām jāpieņem, ne mazāks par:

100 m līdz autoceļiem sarežģīta reljefa apstākļos; 50 m, ja reljefs līdzens; 15 m līdz ūdensvadu, kanalizācijas un siltuma sistēmu vadiem (izņemot pievadtīklus); 5 m līdz pārējām inženierkomunikācijām.

Rekonstrukcijas situācijā attālums līdz inženierkomunikācijām pieļaujams samazināt, bet tie jāpieņem ne mazāki kā:

5 m līdz ūdensvadam, kanalizācijai vai siltumvadam, 2 m līdz pārējām inženierkomunikācijām.

Šajos gadījumos jāgarantē speciālu tehnisku pasākumu veikšana celtniecības darbu laikā.