Šobrīd Komerclikumā ietvertais tiesiskais regulējums — bez komercdarījumu daļas — ir nepilnīgs un tikai daļēji atbilst Latvijas tiesībās pastāvošajai privāttiesību duālisma sistēmai. Komerctiesību galvenais uzdevums ir vienkāršot un paātrināt privāttiesisko (komerctiesisko) apgrozību, vienlaikus nodrošinot arī šīs apgrozības stabilitāti, paaugstinot uzticības aizsardzību un komersantu atbildību.

Šajā ziņā nozīmīga loma ir speciālajām normām, kas regulē komerc­darījumus, jo Civillikuma noteikumi par tiesiskajiem darījumiem, kas attiecas uz visiem privāttiesību subjektiem, nespēj pilnībā nodrošināt vienkāršu un ātru komercdarījumu noslēgšanu un izpildi. Turklāt atšķirībā no civiltiesībām, kur ir spēkā sociāli vājāku, tiesiski un saimnieciski nepieredzējušu personu aiz­sardzības princips, komerctiesībām kā speciālajām privāttiesībām nav raksturīga šāda saim­nieciski pieredzējušu tiesību subjektu — komersantu — aizsardzība, kuriem, ņemot vērā komerctiesisko attiecību īpatnības, bieži vien jārēķinās ar tiesiski nelabvēlīgāku seku iestāšanos. Tādi klasiski komerctiesību pamat­principi kā atlīdzības princips (piemēram, noteikumi par komersanta tiesību arī bez sevišķas norunas prasīt atlīdzību par sniegtajiem pakalpojumiem), privāttiesiskās apgrozības paātrināšanas princips (piemēram, noteikumi par pircēja pienākumu nekavējoties aizrādīt pārdevējam par piegādātās preces trūkumiem), paaugstinātas uzticības aizsardzības princips (piemēram, speciālie noteikumi par kustamas lietas labticīga ieguvēja aizsardzību) un paplašinātas pašpalīdzības princips (piemēram, speciālie noteikumi par aizturējuma tiesību un likumisko ķīlas tiesību, un šo tiesību izlietošanu) pirmām kārtām tiek īstenoti ar komercdarījumus regulējošo normu palīdzību.

Tā kā Komerclikumā nav ietverti noteikumi par komercdarījumiem (ja neskaita noteikumus par prokūru un parasto komercpilnvaru, kā arī noteikumus par komercaģenta un māklera līgumu, kas tradicionāli netiek pieskaitīti pie “komercdarījumus regulējošajām normām”), šobrīd arī tādiem darījumiem, kas tiek slēgti komerctiesiskās apgrozības ietvaros, piemērojami vienīgi Civillikuma noteikumi. Civillikumā gan ir ietvertas atsevišķas normas, kas adresētas īpaši komersantiem (sk. CL 1538.p., 1758.p., 1759.p. 4.pk.). Taču šāds nepil­nīgs tiesiskais regulējums nav piemērots komerctiesiskās apgrozības specifikai, un tas nespēj pilnā mērā nodrošināt šīs apgrozības operativitāti un stabilitāti. Līdz ar to preču un pakalpojumu komerciālā apgrozība valstī tiek nevajadzīgi sarežģīta un palēnināta, kas negatīvi ietekmē komercdarbības attīstību valstī un tās starptautisko konkurētspēju.

1.variants. Ņemot vērā, ka 1992.–1993.gadā tika atjaunots 1937.gada Civillikums, bet 2000.gada 13.aprīlī tika pieņemts atsevišķs Komerclikums (bez sākotnēji iecerētās komercdarījumu daļas), arī šo­brīd optimālais problēmas risinājums būtu papildināt Komerclikumu ar speciālajām normām (attiecībā pret Civillikuma noteikumiem), kas regulētu komercdarījumus. Šāds risinājums pilnībā atbilstu Latvijas tiesībās pastāvošajai privāttiesību duālisma sistēmai, kā arī no Latvijas komerctiesību vēsturiskās attīstības un kontinuitātes viedokļa līdz galam satuvinātu Latvijas privāttiesību sistēmu ar Vācijas privāttiesību sistēmu, kurai jau XX gs. 20.–30.gados bija liela ietekme uz Latvijas tiesu praksi, tiesību doktrīnu un komerctiesību jaunradi. Šajā ziņā jāatzīmē, ka Komerclikumā jau ietvertās normas (jo īpaši — noteikumi par uzņēmumu un filiāli, firmu, prokūru un parasto komercpilnvaru, komercaģentu, mākleri un personālsabiedrībām) ir tikušas izstrādātas, galvenokārt pārņemot Vācijas komerctiesības.

2.variants. XX gs. trīsdesmito gadu Latvijas juridiskajā literatūrā tika izteikts arī viedoklis daļēji sekot Šveices paraugam un komercdarījumus regulējošās normas ietvert Civillikumā, bet Tirdzniecības likumā atstāt vienīgi noteikumus par tirgotājiem, tirdzniecības reģistru, tirdzniecības uzņēmumu un tirdzniecības sabiedrībām. Šādu risinājumu XX gs. deviņdesmitajos gados izvēlējās Igaunija. Taču šim Igaunijā izvēlētajam risinājumam ir savs izskaidrojums, kas neatbilst Latvijas tiesiski vēsturiskajai situācijai. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā tika atjaunots 1937.gada Civillikums, turpretī Igaunijā nebija šāda likuma, ko atjaunot. Tāpēc Igaunijā tika nolemts turpināt darbu pie jauna Civilkodeksa izstrādāšanas, Saistību tiesību likumā ietverot arī komercdarījumus regulējošās normas.

Lai šādu risinājumu īstenotu Latvijā, būtu nepieciešams reformēt Civillikuma Saistību tiesību daļas noteikumus un izdarīt tajos būtiskus grozījumus (galvenokārt — iestarpinājumu veidā). Taču šāds risinājums ne tikai ir ievērojami darbietilpīgāks, bet arī nenodrošinās to pārskatāmību, kāda tiktu panākta, ja komercdarījumus regulējošās normas tiktu ietvertas Komerc­likumā kā atsevišķa daļa.

Koncepcijas risinājuma variantu īstenošanai papildu finansējums nav nepieciešams.