1. Šie noteikumi nosaka:

1.1. meža atjaunošanas termiņus atsevišķiem meža augšanas apstākļu tipiem;

1.2. kritērijus, pēc kuriem mežaudzi atzīst par atjaunotu;

1.3. atjaunotās mežaudzes (jaunaudzes) kopšanas pārbaudes kritērijus.

2. Mežs atjaunojams ne vēlāk kā piecus gadus pēc cirtes veikšanas (ieskaitot ciršanas gadu) vai citu faktoru ietekmes, ja tās dēļ mežaudzes šķērslaukums kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu, šādu meža augšanas apstākļu tipu mežos: grīnī, slapjajā mētrājā, purvājā, niedrājā, viršu ārenī, mētru ārenī, viršu kūdrenī un mētru kūdrenī. Meža augšanas apstākļu tips ir mežaudžu sistematizācijas vienība. Mežaudzes sistematizē pēc mežaudzes augsnes, mitruma apstākļiem, uzbūves, atjaunošanās gaitas un produktivitātes. Viena meža augšanas apstākļu tipa mežaudzēs piemēro vienveidīgus meža apsaimniekošanas principus.

(Grozīts ar MK 05.12.2000. noteikumiem Nr. 427)

3. Mežaudzi atzīst par atjaunotu, ja tā atbilst šādiem kritērijiem:

3.1. jaunās mežaudzes sugu sastāvs atbilst šo noteikumu pielikumā noteiktajam;

3.2. minimālais atjaunotās mežaudzes koku augstums skuju kokiem ir 0,1 metrs, lapu kokiem - 0,2 metri. Silā, mētrājā un lānā, ja veic mežaudzes dabiskās atjaunošanas pasākumus, priedes sējeņu minimālais augstums ir pieci centimetri;

3.3. atjaunotajā platībā ieaugušo koku skaits atkarībā no valdošās koku sugas ir:

3.3.1. priedei - ne mazāk kā 3000 koku uz hektāra;

3.3.2. eglei - ne mazāk kā 2000 koku uz hektāra;

3.3.3. ozolam, osim, vīksnai, gobai, kļavai, dižskābardim un skābardim - ne mazāk kā 1500 koku uz hektāra;

3.3.4. apsei, bērzam, melnalksnim, baltalksnim un liepai - ne mazāk kā 2000 koku uz hektāra;

3.4. ieaugušo koku izvietojums ir vienmērīgs - koku skaits atsevišķos uzskaites parauglaukumos neatšķiras vairāk kā par 30 procentiem no vidējā koku skaita atjaunotajā mežaudzē;

3.5. maksimālā platība, kurā nav iespējama mežaudzes atjaunošana (piemēram, tērces, pārmitras vietas), nedrīkst pārsniegt desmit procentu no kopējās atjaunojamās platības. Minētajās vietās uzskaiti neveic;

3.6. zālaugu un to sugu koku augstums, kuras nav piemērotas attiecīgajam meža augšanas apstākļu tipam, nepārsniedz trīs ceturtdaļas no attiecīgajam augšanas apstākļu tipam piemēroto koku sugu (pielikums) ieaugušo koku augstuma vismaz 50 centimetru rādiusā ap tiem;

3.7. priedes sējumos un platībās, kur pēc dabiskās atjaunošanās pasākumiem mežaudze ir atjaunojusies ar skuju kokiem, zālaugu un citu koku sugu koku augstums nepārsniedz attiecīgajam augšanas apstākļu tipam piemēroto skuju koku sugu (pielikums) ieaugušo koku augstumu vismaz 30 centimetru rādiusā ap tiem.

4. Atjaunotās mežaudzes (jaunaudzes) kopšana ir kopšanas cirte mežaudzē, kuras vidējais augstums ir līdz sešiem metriem. Mežaudzi uzskata par koptu, ja tā atbilst šādiem kritērijiem:

4.1. koku sugu sastāvs atkarībā no meža augšanas apstākļu tipa atbilst šo noteikumu pielikumā noteiktajam;

4.2. priežu mežaudzēs apšu piemistrojuma nav vairāk par pieciem procentiem no kopējā koku skaita;

4.3. atjaunotajā mežaudzē (jaunaudzē) pēc kopšanas cirtes iespējama pūkainā bērza nomaiņa ar egli, kā arī atjaunoto koku sugu nomaiņa ar cietajiem lapu kokiem;

4.4. mežaudzē, kur valdošās sugas koku vidējais augstums ir no diviem līdz sešiem metriem, izņemot šo noteikumu 6.punktā noteiktos gadījumus, atkarībā no valdošās sugas ir šāds koku skaits:

4.4.1. priedes - ne vairāk kā 3000 koku uz hektāra;

4.4.2. egles - ne vairāk kā 2000 koku uz hektāra;

4.4.3. apses, bērzi, melnalkšņi, baltalkšņi un liepas - ne vairāk kā 2000 koku uz hektāra;

4.4.4. ozolam, osim, vīksnai, gobai, kļavai, dižskābardim un skābardim koku skaits nav ierobežots.

5. Koku minimālais un kritiskais skaits jaunaudzē ir noteikts citos normatīvajos aktos.

6. Maksimālais koku skaits netiek ierobežots:

6.1. purvājā un niedrājā;

6.2. lapu koku mežaudzēs, kur kopšanu veic, atbrīvojot augšanas telpu ne mazāk kā 500 nākotnes kokiem - mežaudzes augstākajiem kokiem ar taisnu stumbru un simetrisku, labi attīstītu vainagu, kurus paredzēts audzēt līdz nociršanai galvenajā cirtē un kuru suga ir piemērota meža augšanas apstākļu tipam.

7. Kopšanas pārbaudēs neuzskaita to sugu kokus, kuras nav paredzēts audzēt attiecīgā tipa meža augšanas apstākļos, ja koka augstums nepārsniedz trīs ceturtdaļas no valdošās sugas koku vidējā augstuma.

8. Valsts meža dienests no 1.jūnija līdz 1.oktobrim jebkura apsaimniekotāja mežā pārbauda meža atjaunošanas un atjaunoto mežaudžu (jaunaudžu) kopšanas kvalitāti:

8.1. līdz 1.oktobrim Valsts meža dienests pārbauda visas platības, kurām kārtējā gadā beidzas noteiktais atjaunošanas termiņš;

8.2. pēc meža īpašnieka vai tiesiskā valdītāja iesniegtās informācijas par meža atjaunošanu Valsts meža dienests pārbauda arī pārējās saņemtajā informācijā minētās platības;

8.3. atjaunoto mežaudžu (jaunaudžu) kopšanu Valsts meža dienests pārbauda periodiski izlases veidā.

9. Silā, mētrājā un lānā, kur kailcirte veikta līdz 2001.gada 1.janvārim un uzsākta priedes dabiskā atjaunošana, meža atjaunošanas termiņš ir pieci gadi.

10. Līdz 2001.gada 1.janvārim ir spēkā šādas meža atjaunošanas prasības:

10.1. meža sēšanai vai stādīšanai atļauts izmantot tikai noteiktas izcelsmes un valsts standartam atbilstošu reproduktīvo materiālu;

10.2. attiecīgajā teritorijā (piemēram, virsmežniecībā, mežniecībā) atļautā reproduktīvā materiāla izcelsmi katrai koku sugai, pamatojoties uz zinātniskajiem pētījumiem, apstiprina un mežsaimniecības nozares preses izdevumā publicē Valsts meža dienests;

10.3. ārpus valsts ievākto reproduktīvo materiālu meža kultūru ierīkošanai drīkst ievest un izmantot tikai ar Valsts meža dienesta ikreizēju rakstisku atļauju. Atļauju izsniedz, ja paredzamais ieguvums no attiecīgā reproduktīvā materiāla koksnes pieauguma un ieguvums ekoloģiskās stabilitātes ziņā ir lielāks nekā no vietējās izcelsmes reproduktīvā materiāla, kā arī introducētā reproduktīvā materiāla iespējamā negatīvā ietekme novērtēta pietiekami ilgā laikposmā.

11. Atzīt par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 1995.gada 24.janvāra noteikumus Nr.25 "Meža atjaunošanas noteikumi" (Latvijas Vēstnesis, 1995, 17.nr.).