1. Noteikumi nosaka kārtību, kādā Valsts robežsardze sadarbībā ar muitas iestādēm, Pārtikas un veterināro dienestu un Radiācijas drošības centru veic pārbaudes uz Latvijas Republikas valsts robežas (kas vienlaikus ir Eiropas Ekonomikas zonas ārējā robeža), lai nodrošinātu, ka pāri robežai tiek pārvietotas tikai tādas kravas, kurās radioaktīvo vielu daudzums nepārsniedz pieļaujamās normas, kā arī netiek ievesti un izvesti nedeklarēti jonizējošā starojuma avoti.

2. Jonizējošā starojuma mērījumus (turpmāk — radiometriskā kontrole) sauszemes ceļu, starptautisko jūras ostu, lidostu un dzelzceļa staciju robežkon­troles un robežpārejas punktos (turpmāk — robežkontroles punkts) kravai vai citai kustamai mantai (turpmāk — prece) un transportlīdzeklim veic Valsts robežsardze.

3. Valsts robežsardzes amatpersonām, kuras veic radiometrisko kontroli, apmācības un tālākapmācības kārtību radiācijas drošībā un kodoldrošībā nosaka Valsts robežsardzes priekšnieks sadarbībā ar Radiācijas drošības centru (turpmāk — centrs).

4. Apmācību un tālākapmācību pro­grammā Valsts robežsardzes amat­personām ietver:

4.1. teorētiskās mācības par normatīvo aktu prasībām radiācijas drošībā;

4.2. informāciju par iespējamo veselības apdraudējumu, piesardzības pasākumiem un aizsardzību pret jonizējošo starojumu;

4.3. teorētiskās mācības un praktisko apmācību par preču un transport­līdzekļu radiometrisko kontroli;

4.4. informāciju par pasākumiem, kurus veic, konstatējot nedeklarētu jonizējošā starojuma avotu precē vai transportlīdzeklī vai paaugstinātu gamma starojuma fona līmeni.

5. Muitas amatpersonām, kuras iesais­tītas kontrolē uz valsts robežas, tālākapmācību radiācijas drošībā un kodoldrošībā nodrošina attiecīgo dienestu vadība.

6. Pārtikas un veterinārā dienesta speciālistiem, kuri iesaistīti kontrolē uz valsts robežas, tālākapmācību radiācijas drošībā un kodoldrošībā nodrošina attiecīgo struktūrvienību vadība sadarbībā ar centru.

7. Tālākapmācību programmā muitas amatpersonām un Pārtikas un veterinārā dienesta speciālistiem ietver:

7.1. teorētiskās mācības par normatīvo aktu prasībām radiācijas drošībā;

7.2. informāciju par iespējamo veselības apdraudējumu, piesardzības pasākumiem un aizsardzību pret jonizējošo starojumu;

7.3. informāciju par pasākumiem, kurus veic, konstatējot nedeklarētu jonizējošā starojuma avotu precē vai transportlīdzeklī vai paaugstinātu gamma starojuma fona līmeni.

8. Valsts robežsardzes, muitas iestāžu un Pārtikas un veterinārā dienesta (turpmāk — robežkontroles punktu kontroles dienesti) amatpersonām šo dienestu vadība ne retāk kā reizi divos gados organizē zināšanu pārbaudi par radiometrisko kontroli, aizsardzību pret jonizējošo starojumu un citiem radiācijas drošības un kodoldrošības pasākumiem.

9. Ārpuskārtas apmācību un zināšanu pārbaudi organizē, ja izdarīti būtiski grozījumi normatīvajos aktos, kas regulē radiācijas drošības un kodoldrošības jautājumus, mainīti robežkontroles punktu kontroles dienestu amatpersonu amata pienākumi vai ieviesti cita veida radiometri.

10. Radiometriskajiem mērījumiem izmanto kalibrētu pārnēsājamo radio­metru vai testētu stacionāro radiometru. Radiometrs atbilst šādām prasībām:

10.1. lietojams 60 keV—1,5 MeV enerģijas diapazonā;

10.2. spēj atklāt šādus gamma starojuma avotus:

10.2.1. sākot ar 0,05 µSv/h — pārnēsājamais radiometrs;

10.2.2. sākot ar 0,1 µSv/h — stacionārais radiometrs;

10.3. nodrošina, ka kļūdaini atklāto avotu skaits nepārsniedz 0,01 % no kopējā atklāto nedeklarēto jonizējošā starojuma avotu skaita.

11. Neitronu detektoram jāatklāj tāds neitronu starojuma avots, kas rada neitronu plūsmu 20000 neitronu sekundē. Radiometra jutīguma pārbaudei izmanto neitronu starojuma avotu, kas satur 300 gramus plutonija un kurā 239Pu koncentrācija ir 93,3 %, vai citu jonizējošā starojuma avotu, kas rada attiecīgo nei­tronu plūsmu.

12. Pirms pārnēsājamo radiometriskās kontroles ierīču izmantošanas mēra dabiskā starojuma fonu:

12.1. mērot dabisko gamma starojuma fonu ar pārnēsājamo radiometru, radiometra reģistrējošā daļa (zonde) atrodas 1 m augstumā no zemes;

12.2. mērījumi robežkontroles punktos notiek vismaz vienu reizi dienā ta­jās vietās, kur paredzēts veikt preču vai transportlīdzekļu radiometrisko kontroli;

12.3. mērījumu skaitu un ilgumu izvēlas atbilstoši radiometra ražotāja tehniskajos dokumentos noteiktajiem parametriem.

13. Preces un transportlīdzekļa pārbaudē ar stacionāro radiometru ievēro šādas prasības:

13.1. radiometrs ir nepārtraukti ieslēgts;

13.2. prece un transportlīdzeklis virzās cauri detektoru ailei ar vienmērīgu ātrumu, kas nepārsniedz stacionārā radiometra tehniskajos rādītājos noteikto maksimālo ātrumu;

13.3. ja tiek pārsniegts stacionārā radiometra brīdināšanas slieksnis, veic detalizētu pārbaudi ar pārnēsājamo radiometru.

14. Preces un transportlīdzekļa pārbaudē ar pārnēsājamo radiometru ievēro šādas prasības:

14.1. radiometra reģistrējošā daļa (zonde) atrodas ne tālāk par 5 cm no preces vai transportlīdzekļa virsmas;

14.2. liela gabarīta preci vai transportlīdzekli, izņemot dzelzceļa transportu, pārbauda pa perimetru dažādos līmeņos, katrā līmenī vairākos punktos, lai attālums starp mērīšanas punktiem nepārsniegtu 1 m;

14.3. dzelzceļa sastāvam pārbauda katru vagonu pa perimetru vienā līmenī, bet, ja radiometriskās kontroles rezultāti mērīšanas vietā kādam vagonam par 50 % pārsniedz dabisko gamma starojuma fona līmeni, šo vagonu pārbauda pa perimetru dažādos līmeņos, katrā līmenī vairākos punktos, lai attālums starp mērīšanas punktiem nepārsniegtu 1 m;

14.4. mazgabarīta precei, ja tā nav iepakota, pārbauda visas pieejamās virsmas.

15. Valsts robežsardzes amatpersona, kura veic radiometrisko kontroli, ir atbildīga par:

15.1. radiometra ekspluatācijas noteikumu ievērošanu;

15.2. radiometrisko mērījumu veikšanas kvalitāti;

15.3. iegūtās informācijas pareizību.

16. Ja radiometriskās kontroles rezultāti mērīšanas vietā par 50 % pārsniedz dabisko gamma starojuma fona līmeni vai tiek konstatēts neitronu starojums no preces vai transportlīdzekļa, Valsts robežsardzes amatpersona sastāda ziņojumu par paaugstināta jonizējošā starojuma līmeņa konstatēšanu (pielikums) un nekavējoties nodod to muitas maiņas vecākajam. Muitas maiņas vecākais aizpilda ziņojuma sadaļu par kravu un nosūta ziņojumu centram un Drošības policijai. Robežkontroles punktā, kurā nav muitas amatpersonu, ziņojumu centram un Drošības policijai nosūta Valsts robežsardzes maiņas vecākais.

17. Ja kravas deklarācijā jonizējošā starojuma avots nav norādīts, bet radiometriskajā kontrolē tiek konstatēts neitronu starojums no preces vai transportlīdzekļa vai jonizējošā starojuma ekspozīcijas dozas jaudas līmenis ir lielāks par 0,20 mSv/h, muitas maiņas vecākais (ja robežkontroles punktā nav muitas amatpersonu — Valsts robežsardzes maiņas vecākais) pieņem lēmumu par preces vai transportlīdzekļa novietošanu paredzētajā uzglabāšanas vietā un lūdz centru organizēt detalizētu preces un transport­līdzekļa izpēti.

18. Ja ir saņemta informācija, ka precē vai transportlīdzeklī ir nedeklarēts jonizējošā starojuma avots, robežkontroles punktu kontroles dienesti nosūta centram paziņojumu un lūdz organizēt detalizētu preces un transportlīdzekļa izpēti.

19. Centrs izvērtē saņemto ziņojumu un informāciju un sniedz atzinumu muitas maiņas vecākajam (Valsts robežsardzes maiņas vecākajam) par nepieciešamajiem radiācijas drošības un kodoldrošības pasākumiem, turpmāko rīcību (atļaut vai liegt pārvietot preci un transportlīdzekli pāri valsts robežai) un kārtību, kādā tiks veikta papildu izpēte.

20. Preču un transportlīdzekļu detalizētu izpēti veic centra eksperti, bet, ja tiek konstatēts neitronu starojums no preces vai transportlīdzekļa vai, pārbaudot dokumentus, rodas aizdomas par nedeklarētu kodolmateriālu precē vai transportlīdzeklī, centrs par to informē Drošības policiju un preces un transportlīdzekļa detalizētu izpēti veic kopā ar muitas un Drošības policijas ekspertiem.

21. Veicot preču un transportlīdzekļu izpēti, centra eksperti:

21.1. ievēro radiācijas drošības un kodoldrošības prasības, kā arī veic piesardzības pasākumus (ieskaitot rentgencaurskati), pirms tiek atvērts iepakojums ar radioaktīvu saturu, ja ir pamatotas aizdomas par tā bīstamību personālam;

21.2. novērtē apstarojuma iespējamību robežkontroles punktu kontroles dienestu darbiniekiem un citām personām, kurām ir bijusi saskare ar preci vai transportlīdzekli, un nosaka:

21.2.1. gamma starojuma un neitronu starojuma dozu;

21.2.2. preces un transportlīdzekļa radioaktīvo piesārņojumu;

21.3. sagatavo jonizējošā starojuma avotu aprakstu, izmantojot muitas amatpersonas sniegtos datus par kravu.

22. Centra eksperti kopīgi ar muitas vai Drošības policijas amatpersonu nodrošina pierādījumu saglabāšanu kriminālistiskajai ekspertīzei, ja konstatēts nedeklarēts jonizējošā starojuma avots.

23. Konstatējot nedeklarētu jonizējošā starojuma avotu precēs vai transportlīdzeklī, centra eksperti:

23.1. kopīgi ar robežkontroles punkta muitas maiņas vecāko (ja robežkontroles punktā nav muitas amatpersonu - ar Valsts robežsardzes maiņas vecāko) izņem jonizējošā starojuma avotu un organizē tā uzglabāšanu līdz tālākai transportēšanai;

23.2. patstāvīgi vai kopīgi ar Bīstamo atkritumu pārvaldības valsts aģen­tūras darbiniekiem sagatavo jonizējošā starojuma avotu transportēšanai uz radiometrijas vai radioķīmijas laboratoriju (turpmāk — laboratorija) tālākai izpētei vai uzglabāšanas vietu;

23.3. organizē jonizējošā starojuma avota transportēšanu uz laboratoriju vai uzglabāšanas vietu.

24. Laboratorijas eksperti:

24.1. saglabā pierādījumus un analizē neradioaktīvo iepakojuma materiālu un pēdas uz iepakojuma;

24.2. veic jonizējošā starojuma avota vizuālo apskati;

24.3. nosaka jonizējošā starojuma avota daudzumu;

24.4. pārbauda jonizējošā starojuma avota īpašības (ja nepieciešams);

24.5. veic jonizējošā starojuma avota analīzi tādā apjomā, lai būtu iespējams noteikt tā izcelsmi, paredzēto izmantošanu un pēdējo īpašnieku.

25. Ja Latvijā neviena laboratorija nespēj veikt nepieciešamās analīzes, centrs organizē jonizējošā starojuma avota parau­ga pārvešanu uz specializētu laboratoriju ārvalstīs.

26. Ne vēlāk kā 24 stundas pēc nede­klarēta jonizējošā starojuma avota atklāšanas centrs nosūta sākotnējo paziņojumu par atklāto nedeklarēto jonizējošā starojuma avotu Starptautiskajai atomenerģijas aģentūrai. Ja saņemta papildu informācija, centrs sagatavo un nosūta Starptautiskajai atomenerģijas aģentūrai atkārtotu papildinātu paziņojumu.

27. Nedeklarēto jonizējošā starojuma avotu atdod tās valsts radiācijas drošības un kodoldrošības uzraudzības institūcijai, no kuras avots ievests Latvijā.

28. Nedeklarētu kodolmateriālu saskaņā ar 1968.gada 1.jūlija Kodolieroču neizplatīšanas līgumu atdod nosūtītājvalstij. Ja nosūtītājvalsti nav iespējams noteikt, nedeklarēto kodolmateriālu atdod valstij, no kuras tas ievests Latvijā. Ja attiecīgā valsts nav pievienojusies Kodol­ieroču neizplatīšanas līgumam, jautājumu par nedeklarētā kodolmateriāla atdošanu centrs risina ar Starptautisko atomenerģijas aģentūru.

29. Visus izdevumus, kas rodas, veicot šo noteikumu 21., 22., 23., 24., 25., 27. un 28.punktā noteiktās darbības, sedz:

29.1. preces nosūtītājs vai saņēmējs, ja nedeklarētais jonizējošā starojuma avots ir bijis precē (pārvadājot tranzītā pa dzelzceļu — kravas ekspeditors);

29.2. preces pārvadātājs, ja nedeklarētais jonizējošā starojuma avots ir bijis trans­portlīdzeklī (pārvadājot tranzītā pa dzelzceļu — kravas ekspeditors, ja krava tiek pārvadāta ar transportlīdzekli, kas atrodas viņa īpašumā vai likumīgā valdījumā).

Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no Padomes 2003.gada 22.decembra Direktīvas 2003/122/EAEK par slēgtu augstas radioaktivitātes starojuma avotu un bezīpašnieka jonizējošā starojuma avotu kontroli.