1. Noteikumi nosaka:

1.1. gadījumus, kad sabiedrības informēšanai paredzētajā sabiedrībai pieejamās vietās sniegtajā informācijā līdztekus valsts valodai pieļaujama svešvalodu lietošana;

1.2. gadījumus, kad Valsts valodas likuma 21.panta pirmajā daļā minētās institūcijas un personas var sniegt informāciju svešvalodā;

1.3. valodu lietošanas kārtību, sniedzot Valsts valodas likuma 21.panta pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā daļā paredzēto informāciju.

2. Līdztekus valsts valodai Valsts valodas likuma 21.panta pirmajā daļā minētās institūcijas un personas var lietot svešvalodu, sniedzot publisku informāciju sabiedrībai pieejamās vietās, ja šī informācija ir saistīta ar:

2.1. starptautisko tūrismu;

2.2. starptautiskiem pasākumiem;

2.3. drošības apsvērumiem;

2.4. Eiropas Savienības brīvu preču apriti;

2.5. epidēmijām vai bīstamām infekcijas slimībām;

2.6. ieslodzījumu vietās ievietoto ārvalstu pilsoņu tiesībām un pienā­kumiem;

2.7. ārkārtas situācijām.

3. Šo noteikumu 2.punktā minētās institūcijas un personas publisko informāciju svešvalodā var sniegt arī:

3.1. prospektos, biļetenos, katalogos un citos materiālos (piemēram, brošūrās, bukletos, vienlapēs), kuri atspoguļo iestāžu, uzņēmumu (uzņēmēj­sabiedrību), organizāciju un pašnodarbināto personu darbību un kurus nosūta vai izsniedz fiziskajām vai juridiskajām personām pēc to pieprasījuma;

3.2. statistiskās, socioloģiskās un medicīniskās aptaujās;

3.3. pēc personas lūguma — informējot personu mutiski un rakstiski.

4. Privātpersonas, publiski sniedzot informāciju, kas ir saistīta ar sabiedrības likumīgajām interesēm, to sniedz valsts valodā vai līdztekus valsts valodai arī svešvalodā. Ja informāciju svešvalodā publicē brošūrā, bukletā vai vienlapē, tad informāciju, kas ir saistīta ar sabiedrības likumīgajām interesēm, publicē arī valsts valodā tajā pašā vai atsevišķā izdevumā.

5. Ja informāciju par piedāvātajām precēm un pakalpojumiem apkopo katalogā vai kartotēkā, tad informāciju, kas ir saistīta ar sabiedrības likumīgajām interesēm, sniedz valsts valodā vai līdztekus valsts valodai arī svešvalodā.

6. Eiropas Savienībā ražoto preču piedāvātājs patērētājam nepieciešamo informāciju par preces lietošanu vai tās īpašībām var nodrošināt ar attēlu, piktogrammu vai simbolu palīdzību, ja preces marķējumā, lietošanas pamācībā, garantijas dokumentā vai tehniskajā pasē ietvertā informācija ir svešvalodā.

7. Atzīt par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumus Nr.292 “Noteikumi par valodu lietošanu informācijā” (Latvijas Vēstnesis, 2000, 302.nr.).