Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta galīgais lēmums

Lietā "Natella Kaftailova pret Latviju"

Par pieņemamību izskatīšanai iesniegumu Nr. 59643/00

Natella KAFTAILOVA pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) 2004.gada 21.oktobra palātā, kas sastāv no: C.L.Rozakis, priekšsēdētāja, P.Lorenzen, G.Bonello, F.Tulkens, N.Vajic, E.Steiner, tiesnešiem, J.Briede, tiesneses ad hoc, un S.Nielsen, departamenta sekretāra,

Ņemot vērā augstāk minēto iesniegumu, kas iesniegts 2000.gada 10. aprīlī,

Ņemot vērā 2001.gada 23.oktobra daļējo lēmumu,

Ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos paskaidrojumus un iesniedzēja iesniegtās atbildes uz tiem,

Ņemot vērā to, ka Latviju pārstāvošā tiesneša vieta ir vakanta, atbildētāja valdība nozīmējusi J.Briedes kundzi kā tiesnesi ad hoc (Konvencijas 27.panta 2.punkts un reglamenta 29.panta 1.punkts)

Pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

FAKTI

Iesniedzēja ir dzimusi 1958.gadā Gruzijā un dzīvo Rīgā (Latvijā) kopš 1984.gada. Būdama PSRS pilsone pirms PSRS sabrukuma, patlaban iesniedzēja nav nevienas valsts pilsone. Latvijas valdību Tiesā pārstāv tās pārstāve I.Reine.

Lietas fakti, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti sekojoši.

A. Lietas īpašie apstākļi

1982.gadā iesniedzēja, kas tobrīd dzīvoja Krievijā, apprecējās ar padomju ierēdni, Iekšlietu ministrijas darbinieku. 1984.gadā šai laulībā piedzima meita. Tai pašā gadā iesniedzēja ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Latvijas teritorijā.

1987.gadā iesniedzējas vīrs, pildot profesionālos pienākumus, ieguva īres tiesības uz istabu "dienesta mītnē" Rīgā. 1988.gada jūlijā viņš samainīja dzīvokli, ko līdz tam īrēja Kazaņā (Krievija) pret īres tiesībām valsts dzīvoklī Rīgā, uz kuru viņš nekavējoties pārcēlās kopā ar ģimeni.

1990.gada 16. martā iesniedzēja lika anulēt savu oficiālo pierakstu (ko tai laikā krieviski sauca ????????, latviski - pieraksts vai dzīvesvietas reģistrācija), kas viņai līdz tam laikam bija Volžskā (Krievija). 1990.gada 16. aprīlī iesniedzējas vīrs, viņai nezinot un bez viņas piekrišanas, pierakstīja viņu jaunajā ģimenes adresē Rīgā. 1990.gada augustā viņš arī ieguva šādu pierakstu pēc tās pašas adreses.

Pa to laiku 1990.gada maijā iesniedzēja griezās attiecīgajā pašvaldības iestādē ar sūdzību par savu pierakstu; viņa lūdza atzīt, ka viņas vīrs pierakstu veicis nelegāli, viņu nebrīdinot. Tāpēc 1990.gada 15.jūnijā viņa tika izsvītrota no atbilstošā reģistra. Nepilngadīgā meita toties līdz 1994.gada oktobrim palika pierakstīta sava tēva dzīvesvietā.

1990.gada oktobrī iesniedzēja šķīra laulību. 1991.gadā Padomju Savienība sabruka un tika atjaunota Latvijas neatkarība. Tā kā iesniedzēja iepriekš bija PSRS pilsone, tagad viņa nebija nevienas valsts pilsone.

Ar 1993.gada 3.februāra Rīgas Vidzemes priekšpilsētas pirmās instances tiesas galīgo spriedumu iesniedzējai tika atzītas īres tiesības istabā, ko ieguva viņas bijušais vīrs 1987.gadā un kas atradās "dienesta mītnē" (cf. supra). Neilgi pēc tam, vēl 1993.gada februārī, iesniedzēja lūdza Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departamentu (turpmāk sauktu par "Departamentu") iereģistrēt viņu iedzīvotāju reģistrā kā pastāvīgu Latvijas iedzīvotāju. Tomēr savā iesniegumā viņa norādīja adresi, kurā viņas bijušais vīrs bija viņu nelegāli pierakstījis un nevis savu patlabanējo adresi Rīgā. Valdība paskaidro, ka ir runa par likuma par iedzīvotāju reģistru kļūdainu interpretāciju, liktenīgu kļūdu, jo tā novedusi iesniedzēju pie legālā statusa Latvijā zaudēšanas.

Departaments izskatīja iesniedzējas prasību. 1993.gada martā viņas meita ieguva pierakstu, kas bija identisks mātes pierakstam. Tomēr ar 1993.gada 21.jūlija lēmumu Departaments anulēja iesniedzējas pierakstu, par iemeslu minot to, ka zīmogs, kas bija iespiests iesniedzējas pasē, nav īsts. Lieta uzreiz tika nodota Kurzemes priekšpilsētas prokuroram, kas ar 1994.gada 17. janvāra spriedumu atteicās uzsākt kriminālvajāšanu pret iesniedzēju. Spriedumā bija sacīts, ka pieraksta zīmogs ir autentisks, bet administrācija to uzlikusi, pārkāpjot spēkā esošos noteikumus. Prokurors secināja, ka, kaut gan iesniedzējas dzīvesvietas pieraksts nav derīgs, pret viņu nevar tikt ierosināta lieta par viltošanu vai viltojuma izmantošanu.

1994.gada 15.februārī Departaments izsvītroja iesniedzēju no iedzīvotāju reģistra un anulēja viņas personas kodu (personas kodu). 1994.gada 21.septembrī identisks lēmums tika pieņemts attiecībā pret viņas nepilngadīgo meitu.

1994.gada 30.novembrī Augstākās tiesas Civillietu palāta izskatīja Ģenerālprokuratūras protestu un atcēla 1993.gada 3.februāra galīgo spriedumu attiecībā uz iesniedzējas īres tiesībām uz viņas apdzīvoto istabu. Lieta tika nosūtīta atpakaļ Vidzemes priekšpilsētas pirmās instances tiesai, kas ar 1999.gada 29. decembra lēmumu nolēma "atstāt lietu bez izskatīšanas".

1995.gada 9. janvārī Departaments nosūtīja iesniedzējai izbraukšanas rīkojumu, pavēlot atstāt Latviju kopā ar meitu līdz 1995.gada 15.janvārim. Patiešām, Departaments konstatēja, ka uz 1992.gada 1.jūliju, kritisko datumu, kas noteikts likumā "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" (turpmāk "Ārvalstnieku likums") iesniedzējai nebija pastāvīgas, oficiāli piereģistrētas dzīvesvietas Latvijā, tādējādi saskaņā ar 1992.gada 10.jūnija Augstākās padomes lēmuma 1.paragrāfu par minētā likuma spēkā esamību un piemērošanu, sākot ar tā stāšanos spēkā, iesniedzējai mēneša laikā vajadzēja lūgt uzturēšanās atļauju, pretējā gadījumā saņemot izbraukšanas rīkojumu; tātad viņa to nebija darījusi.

Pēc veltīgiem mēģinājumiem hierarhiskā secībā griezties pie Departamenta direktora iesniedzēja iesniedza administratīva rakstura sūdzību Vidzemes priekšpilsētas pirmās instances tiesā, pieprasot atcelt pret viņu pieņemto izbraukšanas rīkojumu un viņas vēlreizēju iereģistrēšanu iedzīvotāju reģistrā.

Ar 1995.gada 26. aprīļa lēmumu pirmās instances tiesa iesniedzējas prasību noraidīja. Tā kā pēc tiesas lēmuma iesniedzējas pieraksts dzīves vietā nekad nav bijis spēkā esošs, viņai nav piemērojams likums par bijušās PSRS pilsoņu statusu, kam nav Latvijas vai citas valsts pilsonības (turpmāk "Likums par nepilsoņiem"), un viņa atrodas Latvijā nelikumīgi.

Par šo lēmumu iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā, kas ar 1995.gada 19.maija galīgo spriedumu noraidīja prasību, pamatojoties uz tiem pašiem motīviem kā zemākstāvošā jurisdikcija.

1997.gada martā iesniedzēja iesniedza Departamentā jaunu iesniegumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai, bet viņas lūgums tika noraidīts.

Pēc tam, kad 1998.gada 25.septembrī stājās spēkā Nepilsoņu likuma 1.panta grozījumi, iesniedzēja lūdza Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (turpmāk sauktu par "Pārvaldi"), kas pa to laiku bija nomainījusi Departamentu, legalizēt viņas situāciju. Tā kā viņas iesniegums tika noraidīts, viņa atkal griezās Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā. Savā iesniegumā viņa pasvītroja to, ka dzīvo Latvijā jau sešpadsmit gadus un ka ne viņai, ne viņas meitai nav citas valsts, kurā pārcelties uz dzīvi.

Ar 1999.gada 8.septembra spriedumu tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību. Spriedumā sacīts, ka iesniedzēja nav pildījusi noteikumus, kas minēti Nepilsoņu likuma 1.panta 1.daļā, jo 1992.gada 1.jūlijā viņas dzīvesvieta Latvijā nebija iereģistrēta atbilstoši likumam. Starp citu, šai datumā viņas uzturēšanās ilgums Latvijas teritorijā bija tikai astoņi gadi noteikto desmit gadu vietā. Īpaši ņemot vērā to, ka iesniedzējai dzīvesvietas pieraksta nebija, tiesa balstījās uz argumentiem un konstatējumiem, ko saturēja 1995.gada 19.maija Augstākās tiesas spriedums, kas bija stājies spēkā.

Par šo spriedumu iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kas ar 2000.gada 15.maija spriedumu to arī noraidīja, pēc būtības pievienojoties pirmās instances tiesas apsvērumiem. Iesniedzēja tad iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Ar 2000.gada 10.jūlija galīgo spriedumu slēgtā rīcības sēdē Senāts nosprieda, ka pārsūdzība nav pieņemama, jo tai trūka pamatojuma.

Pa to laiku 2000.gada 6.jūlijā iesniedzēja griezās Pārvaldē ar trešo iesniegumu legalizēt viņas situāciju, lūdzot "atzīt viņai legālas uzturēšanās tiesības Latvijā". Šis lūgums tika noraidīts.

2000.gada 22.septembra Iekšlietu minis­trijai adresētā vēstulē Valsts cilvēktiesību biroja direktors izteicās par labu iesniedzējas lietai un aicināja ministriju legalizēt viņas uzturēšanos Latvijā. Uz šo vēstuli netika saņemta nekāda atbilde.

2001.gada augustā Pārvaldes vadītājs nolēma atjaunot iesniedzējas meitas lietu, kas tad bija sasniegusi 17gadu vecumu. Viņš konstatēja, ka uz 1992.gada 1.jūliju viņa bijusi pierakstīta tēva dzīvesvietā kā Latvijas "nepilsone, pastāvīgā iedzīvotāja" un ka viņa līdz ar to atbilda Nepilsoņu likuma 1.panta prasībām. Tādējādi 2001.gada oktobrī Pārvalde izsniedza iesniedzējas meitai pasi kā "nepilsonei, pastāvīgai iedzīvotājai" un piereģistrēja iedzīvotāju reģistrā, un atkal piešķīra viņai personas kodu.

No lietas sastāvdaļām izriet, ka, tā kā izceļošanas rīkojums vēl nav ticis izpildīts, iesniedzēja turpina uzturēties Latvijā.

Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

Attiecīgās Nacionālo tiesību normas izklāstītas spriedumā Slivenko pret Latviju ([GC], Nr. 48321/99, § 50-56, 60 un 63, izdoti ECT 2003) un spriedumā Ivanovs pret Latviju (Nr. 55933/00, 2004.gada 25. marts).

Bez tam Ārvalstnieku likuma 48.1 pants, pievienots ar 1996.gada 18. decembra likuma grozījumiem, un spēkā neesošs, sākot ar 2003.gada 1.maiju, noteica:

"(...)Pārvaldes priekšnieks vai teritoriālās nodaļas vadītājs var pieņemt lēmumu par personas piespiedu izraidīšanu no valsts, ja šī persona septiņu dienu laikā no brīža, kad tai paziņots izbraukšanas rīkojums, nav atstājusi valsti un šā likuma 40.panta otrajā un trešajā daļā noteiktajā kārtībā nav pārsūdzējusi izbraukšanas rīkojumu vai ja sūdzība ir noraidīta.

Lēmumu par tādas personas piespiedu izraidīšanu, kurai pasē ir vai ir bijusi atzīme par pierakstu Latvijas teritorijā, pieņem tikai Pārvaldes priekšnieks.

Šajā pantā noteiktajā kārtībā pieņemtais lēmums par piespiedu izraidīšanu no valsts nav pārsūdzams."

2003.gada 1.maijā Ārvalstnieku likumu aizvietoja Imigrācijas likums, kura 47.pants formulēts šādi:

Pārvaldes priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona 10 dienu laikā no šā panta pirmās daļas 1. vai 2.punktā minēto apstākļu konstatēšanas dienas pieņem lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu, ja:

1) ārzemnieks nav izceļojis no Latvijas Republikas septiņu dienu laikā pēc izbraukšanas rīkojuma saņemšanas un šā likuma 42.pantā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējis izbraukšanas rīkojumu Pārvaldes priekšniekam vai Pārvaldes priekšnieks iesniegumu noraidījis;

(...)

2) (2) Šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajā gadījumā pieņemtais lēmums par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu no Latvijas Republikas nav pārsūdzams.

(...)

(4) Pārvaldes priekšniekam, ja mainījušies apstākļi, ir tiesības lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu atcelt."

1999.gada 18.februāra likuma 2.panta 1.daļā par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā, kas spēkā no 1999.gada 16. marta līdz 2004.gada 2. martam, noteikts:

"Bezvalstnieka statusu var iegūt persona, kuras statusu nenosaka likums "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" un likums "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā" un kura:

1) ieceļojusi, uzrādot Latvijas Republikas atzītu ceļošanas dokumentu, un likumīgi uzturas Latvijas teritorijā;

2) likumīgi uzturas Latvijas teritorijā."

SŪDZĪBA

Atsaucoties uz Konvencijas 8.panta par tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi ievērošanu, iesniedzēja sūdzas, ka netiek legalizēts viņas statuss Latvijā, kur viņa pastāvīgi dzīvo jau divdesmit gadus. Šai sakarā viņa lūdz ņemt vērā, ka zaudējusi jebkādas ģimenes saites ārpus Latvijas teritorijas un viņas meita, kas dzimusi 1984.gadā un iebraukusi Latvijā neilgi pēc dzimšanas, nekad nav dzīvojusi citā mītnes zemē kā Latvijā. Iesniedzēja īpaši uzsver, ka viņas sociālais un ekonomiskais stāvoklis ir ļoti trūcīgs un ka viņa riskē jebkurā brīdī tikt apcietināta un ievietota nelegālo imigrantu uzturēšanās nometnē.

JURIDISKAIS ASPEKTS

Iesniedzēja uzskata sevi par Konvencijas 8.panta pārkāpuma upuri, jo tajā noteikts sekojošais:

"1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi (..).

2. Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības."

A. Par valdības iebildumiem

Valdība uzrāda kopumā četrus iebildumus lietas pieņemamībai izskatīšanai, kas izriet atbilstoši no iesnieguma iesniegšanas tiesību ļaunprātīgas izmantošanas, "upura" īpašību trūkuma šai gadījumā, iekšējo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu un sešu mēnešu termiņa neievērošanas no iesniedzējas puses. Tiesa izskatīs atsevišķi katru no šiem iebildumiem.

1. Par iesnieguma iesniegšanas tiesību ļaunprātīgu izmantošanu

a) Pušu argumenti

Pēc Valdības domām, iesniedzēja ir ļaunprātīgi izmantojusi savas iesnieguma iesniegšanas tiesības Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Šai sakarā tā uzskata, ka vēstules, ko iesniedzēja adresējusi Tiesas sekretariātam 2000.gada 31.jūlijā, 25.septembrī un 16.oktobrī, satur "provocējošus un apvainojošus izteikumus attiecībā uz Valdību", kas - vēl jo vairāk - neatbilst patiesībai. Patiešām, iesniedzēja cenšas atspoguļot Latvijas iestāžu izturēšanos tā, lai "aizstāvētu domu par savas prasības likumību (...), pamatojoties uz sagrozītiem faktiem, kas kalpo tam, lai novērstu uzmanību no viņas pašas nevērības (...) un modinātu aizdomas attiecībā uz Valdības aktu spēkā esamību un likumību". Tādējādi pretēji tam, ko viņa apgalvo Tiesai, iesniedzēja pilnībā apzinājās, ka tai nav nekādu tiesību uz Latvijas pilsonību un ka viņas pieraksts adresē, ko tika minējusi savā iesniegumā par stāvokļa legalizēšanu, bija nelikumīgs. Tāpat bailes tikt aizturētai un ievietotai nelegālo imigrantu uzturēšanās nometnē, ko min iesniedzēja, ir bez pamata, jo vienīgi lēmums par piespiedu izraidīšanu no valsts var kalpot par pamatu šādai ievietošanai. Rezumējot, pēc valdības domām, iesniedzēja cenšas to nomelnot un diskreditēt valsts iestādes, tātad viņas prasība ir acīmredzami ļaunprātīga.

Iesniedzēja šai jautājumā neizsakās.

b) Tiesas vērtējums

Tiesa atgādina, ka saskaņā ar vispārpieņemto kārtību prasība nevar tikt noraidīta kā ļaunprātīga, izņemot gadījumu, kad tā apzināti pamatojas uz faktu sagrozīšanu (skatīt kā pēdējo Kolosovskis pret Latviju (spried.), Nr.50193/99, 2004.gada 29. janvāris). Tomēr šai gadījumā Valdība nav paskaidrojusi, kuri no iesniedzējas minētajiem faktiem ir melīgi. Kas attiecas uz novērtējošiem izteikumiem, ko iesniedzēja izteikusi par viņas subjektīvo tiesību apjomu attiecībā uz Latvijas likumdošanu, tad tie nevar pēc būtības tikt saistīti ar "faktu sagrozīšanu".

Tiesa, dažos izņēmuma gadījumos līdz iesnieguma noraidīšanai var novest un tikt kvalificēti kā "iesnieguma iesniegšanas tiesību ļaunprātīga izmantošana" iesniedzēja lietoti īpaši aizvainojoši, draudīgi vai provocējoši izteikumi attiecībā uz atbildētāju Valdību, Tiesu vai tās sekretariātu. Lai kā arī būtu, šai lietā Valdība nav precizējusi, kurus no iesniedzējas izteikumiem tā uzskata par apvainojošiem, un Tiesa no savas puses tai iesniegtajos tekstos nesaskata nekādus nevajadzīgus apvainojumus, draudus vai provokācijas. Patiešām, iesniedzējas vēstules ir sacerētas polemiskā tonī, bet valoda, ko viņa lieto, acīmredzami nesasniedz tādu līmeni, lai to varētu kvalificēt kā ļaunprātīgu (līdzīgā gadījumā skatīt iepriekšminēto spriedumu Kolosovskis pret Latviju).

Tādējādi šis valdības iebildums ir noraidāms.

2. Par iesniedzējas "upura" stāvokli

a) Pušu argumenti

Valdība atgādina, ka Latvijas varas iestādes 1995.gada izbraukšanas rīkojumu attiecībā uz iesniedzēju nav izpildījušas. Ņemot vērā apritējušo laiku, maz ticams, ka tas tiks izpildīts. Starp citu, pat ja lēmums par piespiedu izraidīšanu attiecībā uz iesniedzēju ticis kādreiz pieņemts, viņai būtu vajadzējis parakstīt piekrišanu, norādot valsti, uz kuru tā dodas. Tātad, ja viņa atteiktos norādīt tādu valsti un neviena valsts nepiekristu viņu uzņemt, izraidīšana kļūtu neiespējama. Piemēram, pieļaujot, ka Latvijas varas iestādes būtu nodomājušas izraidīt viņu uz Krieviju, krievu varas iestādes varētu atteikties uzņemt viņu savā teritorijā personību apliecinošu vai ceļojuma dokumentu trūkuma dēļ, ko pieprasa Krievijas tiesībsargājošās iestādes. Tādā gadījumā iesniedzēja, protams, netiktu izraidīta no Latvijas.

Rezumējot, Valdība uzskata, ka vienkāršs brīdinājums par izceļošanu, kas izteikts iesniedzējai, nav pietiekams, lai viņu uzskatītu par "upuri" un attiecinātu Konvencijas 34.panta satura pārkāpumu. Aizstāvot savu pozīciju, Valdība min 1992.gada 27. augusta spriedumu Vijaynathan un Pusparajah pret Franciju (A sērija, nr.241-B, 87. lpp. §46.). Pēc tās domām, no šī sprieduma skaidri izriet, ka "vienīgi izraidīšanas rīkojuma izsniegšana, norādot zemi, uz kuru dodas, var pēc iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanas piešķirt atbilstošajai personai upura statusu"; un pretēji, "ja pavēle atstāt valsts teritoriju vēl nav izpildīta un ja sekojoši nevar tikt paredzēts iespējamais minētais kaitējums nākotnē, persona nevar pretendēt tikt uzskatīta par upuri".

Visbeidzot, Valdība apgalvo, ka iesniedzēja nevar uzskatīt sevi par minētā pārkāpuma "upuri" tāpēc, ka atbilstošais likums par bezvalstnieka statusu viņai deva tiesības šo statusu pieprasīt un palikt Latvijā tādā veidā.

Iesniedzēja neizsaka nevienu argumentu pret šiem Valdības iebildumiem.

b) Tiesas vērtējums

Tiesa atgādina, ka ar "upuri" 34.pants apzīmē personu, ko tieši skāruši apstrīdami akti vai to neievērošana (skatīt, piemēram, Nsona pret Nīderlandi, 1996.gada 28.novembra spriedums, Lēmumu un spriedumu krājums, 1996-V, 2004.-2005. lpp., §106). Dažos gadījumos un ar dažiem nosacījumiem indivīds var uzskatīt sevi par upuri, ja to izraisījusi vienkārša likumdošanas aktu vai noteikumu pastāvēšana un nav nepieciešamības pierādīt, ka tie pret viņu tiešām piemēroti (skatīt Norris pret Īriju, 1988.gada 26.oktobra lēmums, A sērija Nr. 142, 15.-16. lpp., §30-31). Starp citu, pat spriedums vai iesniedzējam labvēlīgs pasākums principā nav pietiekami, lai viņam atņemtu "upura" statusu; nepieciešams, lai valsts varas iestādes to atzītu tieši vai pēc būtības un labotu Konvencijas pārkāpumu (skatīt, citu lēmumu starpā, Amuur pret Franciju, 1996.gada 25.jūnija lēmums, Lēmumu un spriedumu krājums, 1996, III, 846. lpp., §36, un Dalban pret Rumāniju [GC], Nr. 28114/95, §44, ECT 1999-VI) "īpaši, kad iesniedzējs sūdzas par izraidīšanu vai nelegālu statusu valsts teritorijā, minimālie piemērojamie pasākumi šai sakarā, pirmkārt, ir izraidīšanas akta anulēšana un, otrkārt, uzturēšanās atļaujas izsniegšana vai atzīšana (skatīt Mikhejeva pret Latviju (spried.) Nr. 50029/99, 2002.gada 12.septembrī).

Tiesa atzīst, ka Latvijas tiesībās rīkojums par izbraukšanu ir tikai uzaicinājums attiecīgajai personai atstāt Latviju; tas nevar pats par sevi būt par iemeslu piespiedu izraidīšanai. Tikai lēmums par piespiedu izraidīšanu, ko pieņēmis Pārvaldes vadītājs vai tā teritoriālā vienība gadījumā, ja ieinteresētā persona turpina nepakļauties, ļauj policijai ķerties pie šādas izraidīšanas. Kaut arī šai gadījumā nav ticis pieņemts nekāds lēmums par piespiedu izraidīšanu attiecībā uz iesniedzēju, 1995.gada 9. janvāra rīkojums par izbraukšanu nav ticis atcelts un joprojām ir spēkā. Sekojoši, lēmums par piespiedu izraidīšanu jebkurā brīdī var tikt pieņemts, pamatojoties uz minēto rīkojumu. Valdības apgalvojums par rīkojuma neizpildīšanu Tiesu nepārliecina tādā nozīmē, ka tas dibināts uz hipotētiskiem apsvērumiem, kas vienmēr var tikt apšaubīti, mainoties valsts politikai (skatīt, mutatis mutandis, Dudgeon pret Apvienoto Karalisti, 1981.gada 22.oktobra lēmums, A sērija, Nr. 45. 18.-19. lpp. §41; iepriekšminētais lēmums Norris pret Īriju, 16. lpp., §33 un Modinos pret Kipru, 1993.gada 22. aprīļa lēmums, A sērija, Nr. 259, 11. lpp. §23).

Tiesa atgādina, ka 8.pantam jātiek interpretētam tādā pašā veidā kā jebkuram citam Konvencijas vai tās protokolu nosacījumam, tas ir, tā, lai garantētu konkrētas un pastāvošas, nevis teorētiskas vai iluzoras tiesības (skatīt, mutatis mutandis, Artico pret Itāliju, 1980.gada 13.maija lēmums, A sērija, Nr. 33, un Soering c. Royaume-Uni, 1989.gada 7.jūlija lēmums, A sērija nr.161. 34.lpp., § 87). Starp citu, ja 8.pants galvenokārt tiecas aizsargāt indivīdu pret valsts varas iestāžu patvaļīgu iejaukšanos, tas neaprobežojas ar to, ka liek Valstij atturēties no tādas iejaukšanās: šīm drīzāk negatīvajām saistībām var pievienoties pozitīvi pienākumi, kas attiecas uz privātās un ģimenes dzīves ievērošanu (skatīt, piemēram, Gül pret Šveici, 1996.gada 19.februāra lēmums, Krājums, 1996 - I, 174.-175. lpp. §38, Ignaccolo-Zenide pret Rumāniju, Nr. 31679/96, §94, ECT 2000-I, un Mehemi pret Franciju, Nr. 53470/99, § 45, 2003.gada 10 aprīlī). Citiem vārdiem runājot, nepietiek ar to, ka mītnes valsts atturas izraidīt attiecīgo personu, nepieciešams arī, lai, veicot nepieciešamos pozitīvos pasākumus, nodrošinātu tai iespēju bez šķēršļiem baudīt Konvencijas 8.panta garantētās tiesības. Šajā gadījumā iesniedzēja sūdzas galvenokārt un vispirms par šo aspektu, jo viņas juridiskais statuss Latvijas teritorijā tiek uzskatīts par nelegālu un nedrošu, kā arī no tā izrietošajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apgrūtinājumiem.

Ievērojot iepriekš teikto, Tiesa uzskata, ka šī lieta ir būtiski atšķirīga no lēmuma Vijaynathan un Pusparajah pret Franciju, ko minējusi Valdība. Pirmkārt, Vijaynathan un Pusparajah kungi sūdzējās par sliktu izturēšanos, ar kuru tie saskārušies gadījumā, kad tika izraidīti uz savu izcelsmes valsti, kaut arī šīs izraidīšanas realitāte palika hipotētiska un nedroša tai faktu stadijā (op.cit., 87. lpp., § 46). Turpretī Kaftailovas kundze no Konvencijas 8.panta redzespunkta kritizē situāciju, kādā viņa atrodas jau vairākus gadus. Otrkārt, apstrīdamu administratīvu aktu juridiskā daba Vijaynathan un Pusparajah kungu gadījumā ir jūtami atšķirīga no dotās lietas. Patiešām, prefektūras pavēle par nogādāšanu līdz robežai (Francijas tiesību izpratnē) varēja tikt uzskatīta par atsevišķu sūdzības objektu, lai abi iesniedzēji ar to vērstos tiesā (ibidem), kamēr Latvijas tiesībās lēmums par piespiedu izraidīšanu ir galīgs un nav pārsūdzams (izņemot jaunā Imigrācijas likuma 47.panta 4.punktā paredzētās tiesības lēmumu atcelt).

Rezumējot, Valdības arguments par "upura" statusa neesamību iesniedzējas gadījumā nevar tikt pieņemts. Kas attiecas uz jautājumu par to, vai iesniedzēja varēja atsaukties uz likumu par bezvalstnieku statusu, Tiesa uzskata, ka šim jautājumam jātiek izskatītam sadaļā par pilnīgu iekšējās tiesību aizsardzības iespēju neizmantošanu (cf. Infra).

3. Par iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu

a) Pušu argumenti

Bez tam Valdība atsaucas uz iekšējo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu no iesniedzējas puses Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē. Pēc Valdības domām, iesniedzēja patiešām veltīgi centusies iegūt "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa" statusu, tomēr tā nav pieprasījusi "bezvalstnieka" statusu, kā to paredz Latvijas Republikas likums par bezvalstnieka statusu (cf. Supra, attiecīgās nacionālās tiesību normas). Patiešām, šis likums speciāli izveidots, lai leģitimizētu uzturēšanos personām bez pavalstniecības un tādām, kas nevar pretendēt uz "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa" statusu. Ja iesniedzēja iegūtu "bezvalstnieka" statusu, tā baudītu šīs kategorijas personām garantēto tiesību kopumu, proti, viņa tiktu ierakstīta iedzīvotāju reģistrā, saņemtu personas kodu un viņai tiktu atzītas tiesības uz darbu un sociālu pabalstu saņemšanu. Vēl vairāk, "bezvalstnieka" statuss viņai ļautu vēlāk pieprasīt Latvijas pilsonību naturalizācijas ceļā.

Valdība pie tam lūdz ņemt vērā, ka iesniedzēja tīši nav formulējusi sūdzību par Konvencijas 8.panta neievērošanu nacionālās tiesībsargājošās instancēs. Tātad šeit ir notikusi iekšējo tiesību aizsardzības iespēju nepietiekama izmantošana.

Iesniedzēja neizsaka savu viedokli šai punktā.

b) Tiesas vērtējums

Tiesa atgādina, ka Konvencijas 35.panta 1.punkta mērķis ir aiztaupīt līgumslēdzējām Valstīm iespēju izvairīties vai labot - parasti tiesas ceļā - pārkāpumus, kas tai piedēvēti, pirms tie tiktu iesniegti Tiesā. Šo nosacījumu var piemērot ar zināmu elastību un bez pārmērīga formāluma, īpaši 35.panta 1.punkts neliek izmantot neadekvātus vai neefektīvus līdzekļus, tas ir tādus, kas nav spējīgi labot kritizēto situāciju (skatīt, piemēram, Aksoy pret Turciju, 1996.gada 18. decembra lēmums, Krājums 1996- VI, 2276. lpp., §52 un Podkolzina pret Latviju (spried.), Nr. 46726/99, 8.februāris 2001). Citiem vārdiem runājot, noteikums par iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu nevar tikt automātiski piemērots un nav ar absolūtu raksturu; kontrolējot tā ievērošanu, vajag ievērot arī lietas apstākļus. Tas, proti, nozīmē, ka Tiesai reālistiski jāņem vērā ne tikai teorētiski paredzētās iespējas attiecīgās līgumslēdzējas Puses juridiskajā sistēmā, bet arī juridiskajā un politiskajā kontekstā, kādā tās atrodas (skatīt iepriekšminēto lēmumu Aksoy pret Turciju, 2276. lpp., § 53, un Akdivar un citi pret Turciju, 1996.gada 16.septembra lēmums, Krājums 1996-IV, 1211. lpp., §69).

Šai gadījumā no lietas izriet, ka iesniedzējas sūdzība tika izskatīta visu instanču tiesās divas reizes: vispirms prasības ietvaros par tāda izbraukšanas rīkojuma atcelšanu, kas bija pieņemts attiecībā pret viņu - galīgais lēmums par sūdzības noraidīšanu 1995.gada 19.maijā -, tad otrās procedūras laikā, kuras objekts bija viņas atzīšana "pastāvīgi dzīvojošas nepilsones" statusā. Šai ziņā iesniedzējai nevar pārmest nevienas procedūras izlaišanu.

Kas attiecas uz "bezvalstnieka" statusu, iesniedzēja, bez šaubām, varēja pieprasīt šo statusu, sākot ar 1999.gada 16. martu, datumu, kad stājās spēkā attiecīgais likums. Tomēr Tiesa atzīmē, ka šī likuma 2.panta 1.daļa attiecināja šo statusu tikai uz personām, kas "likumīgi uzturas Latvijas teritorijā". Tādējādi iesniedzēju, par kuru bija izdots rīkojums par izbraukšanu, nevarēja uzskatīt par "likumīgi" uzturošos Latvijā (skatīt, mutatis mutandis un Konvencijas protokola Nr. 7 1.panta saturu, Vikulov un citi pret Latviju (spried.), Nr. 16870/03, 2004.gada 25. martā). Šādos apstākļos un nevēloties izteikties par nacionālās likumdošanas interpretāciju, Tiesa pieļauj, ka iesniedzēja nevarēja pamatoti atzīt, ka viņai ir kaut kādas tiesības iepriekšminētā likuma ietvaros. Lai kā tas būtu, viņa nesaņēma no Latvijas varas iestādēm nekādus ieteikumus, nedz arī norādes šai jautājumā.

Kas attiecas uz Valdības iebildumu otro daļu, Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.daļu pietiek ar to, ka attiecīgā persona uzrāda valsts varas iestādēm nacionālās likumdošanas noteiktajos apstākļos un termiņos "vismaz pēc būtības" sūdzību, ko tā nodomājusi iesniegt vēlāk Strasbūrā (skat. Castells pret Spāniju, 1992.gada 23. aprīļa lēmums, A sērija, Nr. 236, 19. lpp. § 27, Fressoz un Roire pret Franciju [GC], n^o 29183/95, § 37, ECT 1999-I, un Civet pret Franciju [GC], n^o 29340/95, § 41, ECT 1999-VI). Tomēr nepietiek ar to, ka iesniedzējs vienkārši vēršas pret Valsts izturēšanos nacionālo tiesību normu ietvaros. Nepieciešams arī, lai viņš atsauktos vai nu tieši uz Konvenciju vai tās protokoliem, vai arī tādas pašas vai līdzīgas iedarbības līdzekļiem nacionālajās tiesību normās; tomēr dažreiz pietiek ar to, ka viņš aprobežojas ar to, ka identificē apstrīdamu situāciju kā tādu, kas sagādā problēmu vienu vai vairāku Konvencijas garantēto tiesību punktos (skat. Ahmet Sad?k pret Grieķiju, 1996.gada 15.novembra lēmums, Krājums 1996-V, 1653.-1655.lpp., §§29-34, un Ždanoka pret Latviju (spried.), n^o58278/00, 2003.gada 6. marts).

Šajā gadījumā no lietas pierādījumiem izriet, ka tiesvedības laikā nacionālajās tiesu instancēs iesniedzēja pastāvēja uz viņas pamata tiesību pārkāpumu, proti, faktu, ka viņa bija dzīvojusi Latvijā jau sešpadsmit gadus, un viņai nav vietas, uz kurieni doties piespiedu izraidīšanas gadījumā. Tiesas viedoklis ir, ka visus attiecīgos apstākļus izskatot, tāds apgalvojums ir pietiekams, lai tiktu izpildītas 35.panta 1. paragrāfa prasības.

Ņemot vērā iepriekš teikto, šis iebildums arī jāuzskata par noraidāmu.

4. Par sešu mēnešu termiņa ievērošanu

Valdība apgalvo, ka iesniedzēja nav ievērojusi sešu mēnešu termiņu, ko nosaka Konvencijas 35.panta §1. Iesniedzēja neizsakās šajā jautājumā.

Tiesa konstatē, ka "valstī pieņemtais galīgais spriedums", kā tas jāsaprot pēc iepriekšminētajiem norādījumiem, ir Augstākās tiesas Senāta 2000.gada 10.jūlija spriedums, kurā paziņots, ka iesniedzējas prasība nav pieņemama. Pirmo vēstuli, kurā īsumā izklāstīta sūdzības būtība, iesniedzēja Tiesai nosūtīja 2000.gada 10. aprīlī, tas ir, pirms valstī pieņemtā galīgā sprieduma. Šai sakarā Tiesa atgādina savu pastāvīgo judikatūru, pēc kuras pēdējā instancē nacionālajās tiesību normās saskaņā ar 35.panta 1.paragrāfu var griezties pēc prasības iesniegšanas, ievērojot to, lai iekšējās tiesību aizsardzības iespējas tiktu izsmeltas pirms lēmuma par pieņemamību pieņemšanas (skat. Ringeisen pret Austriju, 1971.gada 16.jūlija lēmums,A sērija n^o 13, 37.-38. lpp., §§89-93; Vgt Verein gegen Tierfabriken pret Šveici, n^o 24699/94, § 33, ECT 2001-VI,un Leyla ?ahin pret Turciju, n^o 44774/98, § 62, ECT 2004-...). Tātad ir pamats noraidīt šo Valdības iebildumu.

B. Par sūdzību pēc būtības

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība noliedz to, ka notikusi iejaukšanās iesniedzējas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. Tā izvērš garu juridisko analīzi, lai pierādītu, ka visi Latvijas varas iestāžu pieņemtie lēmumi šai gadījumā ir likumīgi no nacionālo tiesību normu viedokļa, ka iesniedzējai nav un nekad nav bijušas tiesības uz "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa" statusu, ko viņa pieprasa, un ka nav nekādu patvaļības pazīmju valsts varas iestāžu rīcībā. Bez tam Valdība atgādina, ka iesniedzēja patlaban neriskē tikt izraidīta no Latvijas un ka var legalizēt savu uzturēšanos, pieprasot "bezvalstnieka" statusu" (skat. Supra). Sekojoši, iesniedzējas izvēlētie pasākumi neatbilst tādam nopietnības līmenim, ka varētu runāt par "iejaukšanos" Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē.

Pieļaujot tomēr pretējo, Valdība apgalvo, ka tai pārmestā iejaukšanās ir atbilstoša iepriekšminētā 8.panta 2.daļas prasībām. Valdība uzskata, ka, pirmkārt, tas bija "likumā paredzēts", un, otrkārt, ka tā rīkojās "likumīga mērķa" labā, proti, "aizstāvot kārtību", proti, ņemot vērā īpaši plašo rīcības brīvību, kas valstīm atstāta imigrācijas jautājumos.

Valdība tāpat ir pārliecināta, ka apstrīdamā iejaukšanās ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", ka tā ir proporcionāla likumīgajam mērķim. Šai sakarā Valdība atgādina, ka iesniedzēja ir dzimusi Gruzijā un no divdesmit sešu gadu vecuma dzīvojusi Krievijā. Viņa tur izglītojusies un ieguvusi profesionālo kvalifikāciju. Tur viņa arī apprecējusies ar krievu izcelsmes vīru, un tur 1984.gadā piedzimusi viņas meita. Valdība uzsver, ka iesākumā iesniedzēja pati nebija izvēlējusies ierasties Latvijas teritorijā; viņa pavadīja vīru, PSRS Iekšlietu ministrijas darbinieku, kas uz Latviju bija nozīmēts darbā uz laiku. No Valdības viedokļa to pierāda fakts, ka iesniedzējas bijušais vīrs varēja iegūt tikai istabu "dienesta mītnē" pastāvīga dzīvokļa vietā.

Sekojoši, iesniedzēja nevar tikt pielīdzināta "integrētam ārvalstniekam" parastās Tiesas judikatūras nozīmē. Tieši pretēji, viņai ir pietiekami ciešas saites ar Krievijas valodas un kultūras vidi. Kā viņa to pati apliecinājusi savā pieraksta iesniegumā, kas iesniegts 1993.gadā (cf. Supra), valodas, kurā viņa runā ģimenē, ir krievu un gruzīnu, turpretī viņa tikpat kā nemaz neprot latviešu valodu. Šajos apstākļos viņai nebūtu nepārvaramu grūtību sociāli un kulturāli adaptēties Krievijā, ja viņai piespiedu kārtā būtu tur jāpārceļas.

Kas attiecas uz iesniedzējas meitu, Valdība atgādina, ka iesniedzēja pati ir bezdarbniece; sekojoši, nevar būt nekādu ekonomiskās atkarības saišu starp viņām. Tāpat no lietas izriet, ka līdz 1994.gadam iesniedzējas meita dzīvoja kopā ar tēvu, kas līdz šim brīdim turpina viņu finansiāli atbalstīt. Visbeidzot, iesniedzēja nav uzrādījusi nevienu šķērsli, kas traucētu viņai apciemot meitu Latvijā, saņemot vīzu, vai uzņemt viņu pie sevis Krievijā. Saites starp iesniedzēju un viņas meitu nav tāda rakstura, lai padarītu iejaukšanos šai lietā neatbilstošu.

b) iesniedzēja

Iesniedzēja apstrīd Valdības nostāju. Tāpat kā pēdējā, viņa uzsāk garu analīzi, lai pierādītu, ka viņas izsvītrošana no iedzīvotāju reģistra bijusi nelikumīga no nacionālās likumdošanas viedokļa. Viņa tāpat atgādina, ka pati un viņas meita dzīvo Latvijā kopš 1984.gada, šai laikā Latvijas teritorija bija iekļauta Padomju Savienībā un personu pārvietošanās starp tās dažādajām daļām šai valstī bija brīva. Šai sakarā iesniedzēja pasvītro, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma viņai atņemta jebkura pilsonība; pēc viņas domām, Latvijas varas iestādes viņai atņēmušas Latvijas pilsonību, kas viņai agrāk bijusi. Vēl jo vairāk, tās noraidījušas lūgumu piešķirt viņai "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa" statusu, uz kuru viņai bija tiesības. Iesniedzēja pasvītro problēmu sociāli ekonomisko aspektu, ko viņa izjūt, neatrodoties Latvijā likumīgā statusā; viņa nevar ne legāli strādāt, ne izmantot sociālos pabalstus un palīdzību; vēl jo vairāk, viņa jebkurā brīdī riskē zaudēt vienīgo dzīvojamo platību, kāda viņai ir. Kas attiecas uz lūgumu piešķirt viņas meitai "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa statusu" 2001.gadā, iesniedzēja uzskata, ka šis līdzeklis adekvāti nelīdzsvaro kaitējumu, kas viņām nodarīts viņu morālo ciešanu dēļ. Rezumējot, ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums.

2. Tiesas vērtējums

Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu izteiktos argumentus, šī sūdzība satur faktiski un tiesiski nopietnus jautājumus, kas nevar tikt atrisināti šai sūdzības izskatīšanas stadijā, bet kas prasa izskatīšanu pēc būtības, no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt uzskatīta kā acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Neviens cits nepieņemamības iemesls nav ticis norādīts.

Šo iemeslu dēļ Tiesa vienprātīgi

atzīst sūdzību par pieņemamu un izskatāmu pēc būtības.

Søren Nielsen	Christos Rozakis
Sekretārs	Priekšsēdētājs

LR Ārlietu ministrijas tulkojums