1. Šie noteikumi nosaka kārtību, kādā var tikt apliecināts dokumenta tulkojums valsts valodā, ja normatīvajos aktos nav noteikts iesniegt notariāli apliecinātu dokumenta tulkojumu vai nav noteikta cita kārtība.

2. Aizliegts apliecināt:

2.1. pases, to aizstājoša dokumenta, dienesta apliecības, deputāta apliecības, politiskās un sabiedriskās organizācijas biedra kartes tulkojuma pareizību;

2.2. tāda dokumenta tulkojumu, kurš ir rakstīts ar zīmuli vai uz vairākām lapām, ja tās nav sanumurētas, caurauklotas un to skaits nav apliecināts ar dokumenta izsniedzēja zīmoga nospiedumu un kompetentas amatpersonas parakstu, kā arī tāda dokumenta tulkojumu, kurā ir neatrunāti labojumi, dzēsumi un svītrojumi.

3. Prasība par dokumenta lapu caurauklošanu, zīmoga nospieduma un kompetentas amatpersonas parakstu nav attiecināma uz dokumentu, kura autors ir fiziska persona.

4. Valsts un pašvaldību iestādes, tiesas un tiesu sistēmai piederīgās iestādes, kā arī valsts un pašvaldību uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) (turpmāk — iestāde) dokumentu svešvalodā izskata, ja fiziskā vai juridiskā persona dokumentu ir iesniegusi iestādē atbilstoši tās kompetencei, pievienojot arī dokumenta tulkojumu valsts valodā.

5. Iestādē drīkst iesniegt tikai dokumenta oriģinālu vai notariāli apliecinātu attiecīgā dokumenta atvasinājumu (norakstu, izrakstu vai dublikātu).

6. Apliecinot dokumenta tulkojuma pareizību, tulks tulkojuma pēdējā lapā aiz teksta noformē apliecinājuma uzrakstu valsts valodā. Apliecinājuma uzrakstā ir:

6.1. ar lielajiem burtiem rakstīti vārdi "TULKOJUMS PAREIZS";

6.2. tulka vārds, uzvārds un personas kods;

6.3. tulka paraksts;

6.4. apliecinājuma vietas nosaukums;

6.5. apliecinājuma datums.

7. Par kaitējumu, kas radies dokumenta tulkojuma nepareizības dēļ, tulks atbild likumā noteiktajā kārtībā.

(Grozīts ar MK 06.01.2004. noteikumiem Nr.6)

8. Noteikumu ievērošanu pārrauga Valsts valodas centrs.

9. Noteikumi stājas spēkā ar 2000.gada 1.septembri.