Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 

Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Par Eiropas Konvenciju par izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo mugurkaulnieku aizsardzību un Grozījumu protokolu Eiropas Konvencijai par izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo mugurkaulnieku aizsardzību

1.pants. 1986.gada 18.marta Eiropas Konvencija par izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo mugurkaulnieku aizsardzību (turpmāk - Konvencija) un 1998.gada 22.jūnija Grozījumu protokols Eiropas Konvencijai par izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo mugurkaulnieku aizsardzību (turpmāk - Protokols) ar šo likumu tiek pieņemti un apstiprināti.

2.pants. Konvencijā un Protokolā paredzēto saistību izpildi koordinē Zemkopības ministrija.

3.pants. Pamatojoties uz Konvencijas 35.panta 1.punktu, Latvijas Republika izdara atrunu par Konvencijas 27.panta 2.punkta un 28.panta 1.punkta, kā arī Konvencijas A papildinājuma Vispārīgās sadaļas 3.punkta un 4.3.apakšpunkta un Sugām specifiskās sadaļas nepiemērošanu.

4.pants. Ārlietu ministrija saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.punktu par izdarītajām atrunām paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

5.pants. Konvencija stājas spēkā tās 33.panta 2.punktā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

6.pants. Protokols stājas spēkā tā 5.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

7.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija un Protokols angļu valodā un to tulkojums latviešu valodā.

Likums Saeimā pieņemts 2010.gada 3.jūnijā.

Valsts prezidents V.Zatlers

Rīgā 2010.gada 22.jūnijā

 



European Convention for the Protection of Vertebrate Animals Used for Experimental and other Scientific Purposes

Strasbourg, 18 March 1986

Text amended according to the provisions of the Protocol (ETS No.170), as of its entry into force, on 2 December 2005.

Preamble

The member States of the Council of Europe, signatory hereto,

Recalling that the aim of the Council of Europe is to achieve a greater unity between its members and that it wishes to co‑operate with other States in the protection of live animals used for experimental and other scientific purposes;

Recognising that man has a moral obligation to respect all animals and to have due consideration for their capacity for suffering and memory;

Accepting nevertheless that man in his quest for knowledge, health and safety has a need to use animals where there is a reasonable expectation that the result will be to extend knowledge or be to the overall benefit of man or animal, just as he uses them for food, clothing and as beasts of burden;

Resolved to limit the use of animals for experimental and other scientific purposes, with the aim of replacing such use wherever practical, in particular by seeking alternative measures and encouraging the use of these alternative measures;

Desirous to adopt common provisions in order to protect animals used in those procedures which may possibly cause pain, suffering, distress or lasting harm and to ensure that where unavoidable they shall be kept to a minimum,

Have agreed as follows:

Part I - General principles

Article 1

1. This Convention applies to any animal used or intended for use in any experimental or other scientific procedure where that procedure may cause pain, suffering, distress or lasting harm. It does not apply to any non‑experimental agricultural or clinical veterinary practice.

2. In this Convention:

a) "animal", unless otherwise qualified, means any live non‑human vertebrate, including free-living and/or reproducing larval forms, but excluding other foetal or embryonic forms;

b) "intended for use" means bred or kept for the purpose of sale, disposal or use in any experimental or other scientific procedure;

c) "procedure" means any experimental or other scientific use of an animal which may cause it pain, suffering, distress or lasting harm, including any course of action intended to, or liable to, result in the birth of an animal in any such conditions, but excluding the least painful methods accepted in modern practice (that is "humane" methods) of killing or marking an animal.

A procedure starts when an animal is first prepared for use and ends when no further observations are made for that procedure; the elimination of pain, suffering, distress or lasting harm by the successful use of anesthesia or analgesia or other methods does not place the use of an animal outside the scope of this definition;

d) "competent person" means any person who is considered by a Party to be competent in its territory to perform the relevant function described in this Convention;

e) "responsible authority" means, in the territory of a given Party, any authority, body or person designated for the relevant purpose;

f) "establishment" means any stable or mobile facility, any building, group of buildings or other premises, including a place which is not wholly enclosed or covered;

g) "breeding establishment" means any establishment where animals are bred with a view to their use in procedures;

h) "supplying establishment" means any establishment, other than a breeding establishment, from which animals are supplied with a view to their use in procedures;

i) "user establishment" means any establishment where animals are used in procedures;

j) "humane method of killing" means the killing of an animal with a minimum of physical and mental suffering appropriate to the species.

Article 2

A procedure may be performed for one or more of the following purposes only and subject to the restrictions laid down in this Convention:

a) i avoidance or prevention of disease, ill-health or other abnormality, or their effects, in man, vertebrate or invertebrate animals or plants, including the production and the quality, efficacy and safety testing of drugs, substances or products;

ii diagnosis or treatment of disease, ill-health or other abnormality, or their effects, in man, vertebrate or invertebrate animals or plants;

b) detection, assessment, regulation or modification of physiological conditions in man, vertebrate and invertebrate animals or plants;

c) protection of the environment;

d) scientific research;

e) education and training;

f) forensic inquiries.

Article 3

Each Party undertakes to take all the necessary steps to give effect to the provisions of this Convention and to ensure an effective system of control and supervision as soon as possible and in any case within a period of five years from the date of entry into force of the present Convention in respect of that Party.

Article 4

No provision in this Convention shall affect the liberty of the Parties to adopt stricter measures for the protection of animals used in procedures or for the control and restriction of the use of animals in procedures.

Part II - General care and accommoda­tion

Article 5

1. Any animal used or intended for use in a procedure shall be provided with accommodation, an environment, at least a minimum degree of freedom of movement, food, water and care, appropriate to its health and well‑being. Any restriction on the extent to which an animal can satisfy its physiological and ethological needs shall be limited as far as practicable. In the implementation of this provision, regard should be paid to the guidelines for accommodation and care of animals set out in Appendix A to this Convention.

2. The environmental conditions in which animals are bred, kept or used shall be checked daily.

3. The well-being and state of health of animals shall be observed sufficiently closely and frequently to prevent pain or avoidable suffering, distress or lasting harm.

4. Each Party shall determine arrangements to ensure that any defect or suffering discovered is corrected as quickly as possible.

Part III - Conduct of procedure

Article 6

1. A procedure shall not be performed for any of the purposes referred to in Article 2, if another scientifically satisfactory method, not entailing the use of an animal, is reasonably and practicably available.

2. Each Party should encourage scientific research into the development of methods which could provide the same information as that obtained in procedures.

Article 7

When a procedure has to be performed, the choice of species shall be carefully considered and, where required, be explained to the responsible authority; in a choice between procedures, those should be selected which use the minimum number of animals, cause the least pain, suffering, distress or lasting harm and which are most likely to provide satisfactory results.

Article 8

A procedure shall be performed under general or local anesthesia or analgesia or by other methods designed to eliminate as far as practicable pain, suffering, distress or lasting harm applied throughout the procedure unless:

a) the pain caused by the procedure is less than the impairment of the animal's well‑being caused by the use of anesthesia or analgesia, or

b) the use of anesthesia or analgesia is incompatible with the aim of the procedure. In such cases, appropriate legislative and/or administrative measures shall be taken to ensure that no such procedure is carried out unnecessarily.

Article 9

1. Where it is planned to subject an animal to a procedure in which it will or may experience severe pain which is likely to endure, that procedure must be specifically declared and justified to, or specifically authorized by, the responsible authority.

2. Appropriate legislative and/or administrative measures shall be taken to ensure that no such procedure is carried out unnecessarily.

Such measures shall include:

- either specific authorization by the responsible authority;

- or specific declaration of such procedure to the responsible authority and judicial or administrative action by that authority if it is not satisfied that the procedure is of sufficient importance for meeting the essential needs of man or animal, including the solution of scientific problems.

Article 10

During a procedure, an animal used shall remain subject to the provisions of Article 5 except where those provisions are incompatible with the objective of the procedure.

Article 11

1. At the end of the procedure it shall be decided whether the animal shall be kept alive or killed by a humane method. An animal shall not be kept alive if, even though it has been restored to normal health in all other respects, it is likely to remain in lasting pain or distress.

2. The decision referred to in paragraph 1 of this article shall be taken by a competent person, in particular a veterinarian, or the person who, in accordance with Article 13, is responsible for, or has performed, the procedure.

3. Where, at the end of the procedure:

a) an animal is to be kept alive, it shall receive the care appropriate to its state of health, be placed under the supervision of a veterinarian or other competent person and kept under conditions conforming to the requirements of Article 5. The conditions laid down in this sub-paragraph may, however, be waived where, in the opinion of a veterinarian, the animal would not suffer as a consequence of such exemption;

b) an animal is not to be kept alive or cannot benefit from the provisions of Article 5 for its well-being, it shall be killed by a humane method as soon as possible.

4. No animal which has been used in a procedure entailing severe or enduring pain or suffering, irrespective of whether anesthesia or analgesia was employed, shall be used in a further procedure unless it has returned to good health and well-being and either:

a) the further procedure is one in which the animal is subject throughout to general anesthesia which is to be maintained until the animal is killed; or

b) the further procedure will involve minor interventions only.

Article 12

Notwithstanding the other provisions of this Convention, where it is necessary for the legitimate purposes of the procedure, the responsible authority may allow the animal concerned to be set free provided that it is satisfied that the maximum practicable care has been taken to safeguard the animal's well-being. Procedures that involve setting the animal free shall not be permitted solely for educational or training purposes.

Part IV - Authorisation

Article 13

A procedure for the purposes referred to in Article 2 may be carried out by persons authorized, or under the direct responsibility of a person authorized, or if the experimental or other scientific project concerned is authorized in accordance with the provisions of national legislation. Authorization shall be granted only to persons deemed to be competent by the responsible authority.

Part V - Breeding or supplying establishments

Article 14

Breeding and supplying establishments shall be registered with the responsible authority subject to the grant of an exemption under Article 21 or Article 22. Such registered establishments shall comply with the require­ments of Article 5.

Article 15

The registration provided for in Article 14 shall specify the person in charge of the establishment, who shall be competent to administer or arrange for suitable care for animals of the species bred or kept in the establishment.

Article 16

1. Arrangements shall be made at registered breeding establishments to record, in respect of the animals bred there, the number and species of such animals leaving, the dates they leave and the name and address of the recipient.

2. Arrangements shall be made at registered supplying establishments to record the number and species of such animals entering and leaving, the dates of these movements, from whom the animals concerned were acquired and the name and address of the recipient.

3. The responsible authority shall prescribe the records which are to be kept and made available to it by the person in charge of the establishments mentioned in paragraphs 1 and 2 of this article. Such records shall be kept for a minimum of three years from the date of the last entry.

Article 17

1. Each dog and cat in an establishment shall be individually and permanently marked in the least painful manner possible before it is weaned.

2. Where an unmarked dog or cat is taken into an establishment for the first time after it has been weaned, it shall be marked as soon as possible.

3. Where a dog or cat is transferred from one establishment to another before it is weaned and it is not practical to mark it beforehand, a full documentary record, specifying in particular its mother, shall be kept until it can be marked.

4. Particulars of the identity and origin of each dog or cat shall be entered in the records of the establishment.

Part VI - User establishments

Article 18

User establishments shall be registered with or otherwise approved by the responsible authority and shall comply with the conditions laid down in Article 5.

Article 19

Provisions shall be made at user establishments for installations and equipment appropriate for the species of animals used and the performance of the procedures conducted there. The design, construction and functioning of such installations and equipment shall be such as to ensure that the procedures are performed as effectively as possible, with the object of obtaining consistent results with the minimum number of animals and the minimum degree of pain, suffering, distress or lasting harm.

Article 20

In user establishments:

a) the person or persons who are administratively responsible for the care of the animals and the functioning of the equipment shall be identified;

b) sufficient trained staff shall be provided;

c) adequate arrangements shall be made for the provision of veterinary advice and treatment;

d) a veterinarian or other competent person should be charged with advisory duties in relation to the well‑being of the animals.

Article 21

1. Animals of the species listed below which are for use in procedures shall be acquired directly from or originate from registered breeding establishments, unless a general or special exemption has been obtained under arrangements to be determined by the Party:

Mouse Mus musculus

Rat Rattus norvegicus

Guinea pig Cavia porcellus

Golden hamster Mesocricetus auratus

Rabbit Oryctolagus cuniculus

Dog Canis familiaris

Cat Felis catus

Quail Coturnix coturnix

2. Each Party undertakes to extend the provisions of paragraph 1 of this article to other species, in particular of the order of primates, as soon as there is a reasonable prospect of a sufficient supply of purpose‑bred animals of the species concerned.

3. Straying animals of a domesticated species shall not be used in procedures. A general exemption made under the conditions of paragraph 1 of this article may not extend to stray dogs and cats.

Article 22

In user establishments, only animals supplied from registered breeding or supplying establishments shall be used, unless a general or special exemption has been obtained under arrangements to be determined by the Party.

Article 23

Procedures may, where authorized by the responsible authority, be conducted outside user establishments.

Article 24

Arrangements shall be made at user establishments to maintain records and make them available as required by the responsible authority. In particular, these records shall be sufficient to meet the requirements of Article 27 and, in addition, show the number and species of all animals acquired, from whom they were acquired and their date of arrival.

Part VII - Education and training

Article 25

1. Procedures carried out for the purpose of education, training or further training for professions or other occupations, including the care of animals being used or intended for use in procedures, must be notified to the responsible authority and shall be carried out by or under the supervision of a competent person, who will be responsible for ensuring that the procedures comply with national legislation under the terms of this Convention.

2. Procedures within the scope of education, training, or further training for purposes other than those referred to in paragraph 1 above shall not be permitted.

3. Procedures referred to in paragraph 1 of this article shall be restricted to those absolutely necessary for the purpose of the education or training concerned and be permitted only if their objective cannot be achieved by comparably effective audio‑visual or any other suitable methods.

Article 26

Persons who carry out procedures, or take part in procedures, or take care of animals used in procedures, including supervision, shall have had appropriate education and training.

Part VIII - Statistical information

Article 27

1. Each Party shall collect statistical information on the use of animals in procedures and this information shall where lawful be made available to the public.

2. Information shall be collected in respect of:

a) the numbers and kinds of animals used in procedures;

b) the numbers of animals in selected categories used in procedures directly concerned with medicine and in education and training;

c) the numbers of animals in selected categories used in procedures for the protection of man and the environment;

d) the numbers of animals in selected categories used in procedures required by law.

Article 28

1. Subject to requirements of national legislation relating to secrecy and confidentiality, each Party shall communicate every year to the Secretary General of the Council of Europe information in respect of the items mentioned in paragraph 2 of Article 27, presented in the form set out in Appendix B to this Convention.

2. The Secretary General of the Council of Europe shall publish the statistical information received from the Parties in respect of the items mentioned in paragraph 2 of Article 27.

3. Each Party is invited to communicate to the Secretary General of the Council of Europe the address of its national authority from which informa­tion about more comprehensive national statistics may be obtained on request. Such addresses will be contained in the publications of statistics made by the Secretary General of the Council of Europe.

Part IX - Recognition of procedures carried out in the territory of another Party

Article 29

1. In order to avoid unnecessary repetition of procedures required by law on health and safety, each Party shall, where practicable, recognize the results of procedures carried out in the territory of another Party.

2. To that end the Parties undertake, where practicable and lawful, to render each other mutual assistance, in particular by furnishing information on their legislation and administrative practice relating to the requirements for procedures to be carried out in support of submissions for registration of products, as well as factual information on procedures carried out in their territory and on authorization or any other administrative particulars pertaining to these procedures.

Part X - Multilateral consultations

Article 30

1. The Parties shall, within five years from the entry into force of this Convention and every five years thereafter, or more frequently if a majority of the Parties should so request, hold multilateral consultations within the Council of Europe to examine the application of this Convention, and the advisability of revising it or extending any of its provisions.

2. These consultations shall take place at meetings convened by the Secretary General of the Council of Europe. The Parties shall communicate the name of their representative to the Secretary General of the Council of Europe at least two months before each meeting.

3. Subject to the provisions of this Convention, the Parties shall draw up the rules of procedure for the consultations.

Part XI - Amendments

Article 31

1. Any amendment to Appendices A and B, proposed by a Party or by the Committee of Ministers of the Council of Europe shall be communicated to the Secretary General of the Council of Europe and forwarded by him to the member States of the Council of Europe, to the European Community and to any non-member State which has acceded to, or has been invited to accede to the Convention in accordance with the provisions of Article 34.

2. Any amendments proposed in accordance with the provisions of the preceding paragraph shall be examined, not less than six months after the date of forwarding by the Secretary General, at a multilateral consultation where it may be adopted by a two-thirds majority of the Parties. The text adopted shall be forwarded to the Parties.

3. Twelve months after its adoption at a multilateral consultation, any amendment shall enter into force unless one third of the Parties have notified objections.

Part XII - Final Provisions

Article 32

This Convention shall be open for signature by the member States of the Council of Europe and by the European Communities. It is subject to ratification, acceptance or approval. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.

Article 33

1. This Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date on which four member States of the Council of Europe have expressed their consent to be bound by the Convention in accordance with the provisions of Article 32.

2. In respect of a Signatory which subsequently expresses its consent to be bound by it, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of the deposit of the instrument of ratification, acceptance or approval.

Article 34

1. After the entry into force of this Convention, the Committee of Ministers of the Council of Europe may invite any State not a member of the Council to accede to this Convention, by a decision taken by the majority provided for in Article 20.d of the Statute of the Council of Europe and by the unanimous vote of the representatives of the Contracting States entitled to sit on the Committee.

2. In respect of any acceding State, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of deposit of the instrument of accession with the Secretary General of the Council of Europe.

Article 35

1. Any Signatory may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, make one or more reservations. No reservations may, however, be made in respect of Articles 1 to 14 or Articles 18 to 20.

2. Any Party which has made a reservation under the preceding paragraph may wholly or partly withdraw it by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe. The withdrawal shall take effect on the date of receipt of such notification by the Secretary General.

3. A Party which has made a reservation in respect of a provision of this Convention may not claim the application of that provision by any other Party; it may, however, if its reservation is partial or conditional, claim the application of that provision insofar as it has itself accepted it.

Article 36

1. Any Signatory may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, specify the territory or territories to which this Convention shall apply.

2. Any Party may at any later date, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend the application of this Convention to any other territory specified in the declaration. In respect of such territory, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of receipt of such declaration by the Secretary General.

3. Any declaration made under the two preceding paragraphs may, in respect of any territory specified in such declaration, be withdrawn by a notifica­tion addressed to the Secretary General. The withdrawal shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of receipt of such notification by the Secretary General.

Article 37

1. Any Party may at any time denounce this Convention by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe.

2. Such denunciation shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of receipt of the notification by the Secretary General.

Article 38

The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States of the Council of Europe, the European Communities and any State which has acceded to this Convention of:

a) any signature;

b) the deposit of any instrument of ratification, acceptance, approval or accession;

c) any date of entry into force of this Convention in accordance with Articles 33, 34 and 36;

d) any other act, notification or communication relating to this Convention;

In witness whereof the undersigned, being duly authorised thereto, have signed this Convention.

Done at Strasbourg, this 18th day of March 1986, in English and French, both texts being equally authentic, in a single copy which shall be deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each member State of the Council of Europe, to the European Communities and to any State invited to accede to this Convention.


APPENDIX A

of the European Convention for the Protection of Vertebrate Animals used for Experimental and other Scientific Purposes (ETS NO. 123)

Guidelines for Accommodation and Care of Animals

(Article 5 of the Convention)

Approved by the Multilateral Consultation

TABLE OF CONTENTS

INTRODUCTION

DEFINITIONS

GENERAL SECTION

1. The physical facilities

1.1. Functions and general design

1.2. Holding rooms

1.3. General and special purpose procedure rooms

1.4. Service rooms

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

2.2. Temperature

2.3. Humidity

2.4. Lighting

2.5. Noise

2.6. Alarm systems

3. Education and training

4. Care

4.1. Health

4.2. Capture from the wild

4.3. Transport of animals

4.4. Quarantine, acclimatisation and isolation

4.5. Housing and enrichment

4.6. Feeding

4.7. Watering

4.8. Flooring, substrate, litter, bedding and nesting material

4.9. Cleaning

4.10. Handling

4.11. Humane killing

4.12. Records

4.13. Identification

SPECIES-SPECIFIC SECTION

A. Species-specific provisions for rodents

1. Introduction

2. The environment and its control

3. Health

4. Housing, enrichment and care

B. Species-specific provisions for rabbits

1. Introduction

2. The environment and its control

3. Health

4. Housing, enrichment and care

C. Species-specific provisions for cats

1. Introduction

2. The environment and its control

3. Health

4. Housing, enrichment and care

D. Species-specific provisions for dogs

1. Introduction

2. The environment and its control

3. Health

4. Housing, enrichment and care

E. Species-specific provisions for ferrets

1. Introduction

2. The environment and its control

3. Health

4. Housing, enrichment and care

F. Species-specific provisions for non-human primates

a. General considerations

1. Introduction

2. The environment and its control

3. Health

4. Housing, enrichment and care

5. Training of personnel

6. Transport.

b. Additional provisions for housing and care of marmosets and tamarins

c. Additional provisions for housing and care of squirrel monkeys

d. Additional provisions for housing and care of macaques and vervets

e. Additional provisions for housing and care of baboons

G. Species-specific provisions for farm animals and mini-pigs

a. General considerations

1. Introduction

2. The environment and its control

3. Health

4. Housing, enrichment and care

b. Additional provisions for housing and care of cattle

c. Additional provisions for housing and care of sheep and goats

d. Additional provisions for housing and care of pigs and mini-pigs

e. Additional provisions for housing and care of equines, including horses, ponies, donkeys and mules

H. Species-specific provisions for birds

a. General considerations

1. Introduction

2. The environment and its control

3. Health

4. Housing, enrichment and care

b. Additional provisions for housing and care of the domestic fowl, in stock and during procedures

c. Additional provisions for housing and care of the domestic turkey,in stock and during procedures

d. Additional provisions for housing and care of quail, in stock and during procedures

e. Additional provisions for housing and care of ducks and geese, in stock and during procedures

f. Additional provisions for housing and care of pigeon, in stock and during procedures

g. Additional provisions for housing and care of zebra finch, in stock and during procedures

I. Species-specific provisions for amphibians

1. Introduction

2. The environment and its control

3. Health

4. Housing, enrichment and care

5. Transport

J. Species-specific provisions for reptiles

1. Introduction

2. The environment and its control

3. Health

4. Housing, enrichment and care

5. Transport

K. Species-specific provisions for fish

1. Introduction

2. Environment and its control

3. Health.

4. Housing, enrichment and care

5. Transport


Appendix A

Guidelines for accommodation and care of animals

(Article 5 of the Convention)

Introduction

1. The member states of the Council of Europe have decided that it is their aim to protect live animals used for experimental and other scientific purposes to ensure that any possible pain, suffering, distress or lasting harm inflicted as a consequence of procedures being conducted upon them, shall be kept at a minimum.

2. Some procedures are conducted under field conditions on free-living, self-supporting, wild animals, but such procedures are relatively few in number. The great majority of animals used in procedures are kept in facilities ranging from outdoor corrals to cages for small animals in a laboratory animal house. This is a situation where there are often highly conflicting interests between the scientific requirements and the needs of the animal. In this conflict, the basic physiological and ethological needs of the animals (freedom of movement, social contact, meaningful activity, nutrition, water) should be restricted only for the minimum necessary period of time and degree. Such restrictions should be reviewed by scientists, animal technicians and those competent persons charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals before procedures are undertaken to ensure that the extent of the compromise to animal welfare is minimised to a level consistent with the scientific objectives of the study.

3. This appendix provides guidelines for the accommodation and care of animals, based on present knowledge and good practice. It explains and supplements the basic principles adopted in Article 5 of the Convention. The object of the appendix is thus to help authorities, institutions and individuals in their pursuit of the aims of the Council of Europe in this matter.

4. The General section provides guidelines on accommodation, housing and care relevant to all animals used for experimental and other scientific purposes. Supplementary guidance concerning commonly used species is presented in specific sections. Where no information is included in these specific sections the provisions of the general section apply.

The species-specific sections are based on proposals made by expert groups on rodents, rabbits, dogs, cats, ferrets, non-human primates, farm species, mini-pigs, birds, amphibians, reptiles and fish. In addition to these proposals, the expert groups also submitted background information to support their proposals, based on scientific evidence and practical experiences.

This background information is the sole responsibility of the respective expert groups and is separately available. For some groups of species, namely amphibians, reptiles and fish, these explanatory documents also provide additional information on less commonly used species not referred to in the species-specific provisions.

Should behavioural or breeding problems occur, or should further information on specific requirements for other species be required, advice should be sought from experts specialised in the species concerned and care staff, to ensure that any particular species' needs are adequately addressed.

5. Care is a word which, when used in connection with animals intended for, or in actual use in procedures, or in connection with laboratory animals kept for breeding purposes, covers all aspects of the relationship between animals and man. Its substance is the sum of material and non-material resources provided by man to obtain and maintain an animal in a physical and mental state where it suffers least, and promotes good science. It starts from the moment the animal is intended to be used in procedures, including breeding or keeping for that purpose, and continues until it is humanely killed or otherwise disposed of by the establishment in accordance with Article 11 of the Convention after the completion of the procedure.

6. The appendix includes advice about the design of appropriate animal facilities and provides recommendations and guidance about how the welfare provisions contained within the Convention can be met. However, the recommended standards of space represent minimum allowances. These may have to be increased in some circumstances, as environmental requirements for individual animals might vary according, for example, to species, age, physiological conditions, stocking density and whether the animals are kept as stock, for breeding or experiments, whether long-term or short-term. Environmental enrichment is also an important factor for the welfare of the animals.

7. If existing facilities or equipment do not conform to the present guidelines, these should be altered or replaced within a reasonable period of time, having regard to animal welfare priorities and financial and practical concerns. Pending such replacement or alteration, adjustments should be made to numbers and sizes of animals in existing enclosures in order to comply, as far as possible, with these guidelines.

Definitions

Definition of terms used in Appendix A in addition to those contained in Article 1.2 of the Convention:

"Animal enclosure" is defined as the primary accommodation in which the animals are confined, such as:

- "cage" - a permanently fixed or movable container that is enclosed by solid walls and, at least on one side, by bars or meshed wire or, where appropriate, nets, and in which one or more animals are kept or transported; depending on the stocking density and the size of the container, the freedom of movement of the animals is relatively restricted;

- "pen" - an area enclosed, for example, by walls, bars or meshed wire in which one or more animals are kept; depending on the size of the pen and the stocking density, the freedom of movement of the animals is usually less restricted than in a cage;

- "run" - an area closed, for example, by fences, walls, bars or meshed wire and frequently situated outside permanently fixed buildings, in which animals kept in cages or pens can move freely during certain periods of time in accordance with their ethological and physiological needs, such as exercise;

- "stall" - a small enclosure with three sides, usually a feed-rack and lateral separations, where one or two animals may be kept tethered.

The secondary accommodation, in which the animal enclosure(s), as defined above, may be kept, will be designated as "holding rooms" for the purpose of Appendix A. Examples of "holding rooms" are:

- rooms where animals are normally housed, either for breeding and stocking, or during the course of a procedure;

- "containment systems", such as isolators, laminar flow cabinets and individually ventilated cage systems.

General section

1. The physical facilities

1.1. Functions and general design

1.1.1. All facilities should be so constructed as to provide a suitable environment for the species to be kept, taking into account their physiological and ethological needs. Facilities should also be designed and managed to prevent access by unauthorised persons and the ingress or escape of animals.

Facilities that are part of a larger building complex should also be protected by appropriate security and building measures and arrangements that limit the number of entrances.

1.1.2. There should be an active maintenance programme in order to prevent and remedy any defect of buildings or equipment.

1.2. Holding rooms

1.2.1. All necessary measures should be taken to ensure regular and efficient cleaning of the rooms and the maintenance of satisfactory hygienic standards. Ceilings and walls should be damage-resistant with a smooth, impervious and easily washable surface. Special attention should be paid to junctions, including those with doors, ducts, pipes and cables. Where appropriate, an inspection window should be fitted in the door. Floors should be smooth, impervious and have a non-slippery, easily washable surface, which can carry the weight of racks and other heavy equipment without being damaged. Drains, if present, should be adequately covered and fitted with a barrier, which will prevent vermin from gaining access or animals from escaping.

1.2.2. Where the animals are allowed to run freely, walls and floors should be surfaced with a material resistant to the heavy wear and tear caused by the animals and the cleaning process. The material should not be detrimental to the health of the animals and should be such that the animals cannot hurt themselves. Additional protection should be given to any equipment or fixtures so that they may not be damaged by the animals or injure the animals themselves.

1.2.3. Species that are incompatible, for example predator and prey, or animals requiring different environmental conditions, should not be housed in the same room nor, in the case of predator and prey, within sight, smell or sound.

1.2.4. Holding rooms should, where appropriate, be provided with facilities for carrying out minor procedures and manipulations.

1.3. General and special purpose procedure rooms

1.3.1. At breeding or supplying establishments suitable facilities for making consignments of animals ready for dispatch should be available.

1.3.2. All establishments should also have available, as a minimum, laboratory facilities for the carrying out of simple diagnostic tests, post-mortem examinations, and/or the collection of samples which are to be subjected to more extensive laboratory investigations elsewhere.

1.3.3. Facilities should be provided to enable newly-acquired animals to be isolated until their health status can be determined, and the potential health risk to established animals assessed and minimised.

1.3.4. General and special purpose procedure rooms should be made available for situations where it is undesirable to carry out the procedures or observations in the holding rooms.

1.3.5. Where appropriate, there should be provision for one or more separate rooms suitably equipped for the performance of surgical procedures under aseptic conditions. There should be facilities for post-operative recovery where this is warranted.

1.3.6. There should be accommodation for separate housing of sick or injured animals, where necessary.

1.4. Service rooms

1.4.1. Storerooms should be designed, used and maintained to safeguard the quality of food and bedding. These rooms should be vermin and insect-proof. Other materials, which may be contaminated or present a hazard to animals or staff, should be stored separately.

1.4.2. Separate storerooms for clean cages, instruments and equipment should be provided.

1.4.3. The cleaning and washing areas should be large enough to accommodate the installations necessary to decontaminate and clean used equipment. The cleaning process should be arranged so as to separate the flow of clean and dirty equipment to prevent the contamination of newly-cleaned equipment. Walls and floors should be covered with a suitably durable surface material and the ventilation system should have ample capacity to carry away the excess heat and humidity.

1.4.4. Provision should be made for the hygienic storage and disposal of carcasses and animal waste. If incineration on the site is not possible or necessary, suitable arrangements should be made for the safe disposal of such material, having regard to national and local regulation and by-laws. Special precautions should be taken with toxic, radioactive or infectious waste.

1.4.5. The general design and construction of circulation areas should correspond to the standards of the holding rooms. The corridors should be wide enough to allow easy circulation of movable equipment.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

2.1.1. Adequate ventilation should be provided in the holding room and the animal enclosures to satisfy the requirements of the animals housed. The purpose of the ventilation system is to provide sufficient fresh air of an appropriate quality and to keep down the levels and spread of odours, noxious gases, dust and infectious agents of any kind. It also provides for the removal of excess heat and humidity.

2.1.2. The air in the room should be renewed at frequent intervals. A ventilation rate of fifteen to twenty air changes per hour is normally adequate. However, in some circumstances, for example where stocking density is low, eight to ten air changes per hour may suffice. In some cases, natural ventilation may suffice and mechanical ventilation may not even be needed. Recirculation of untreated air should be avoided. However, it should be emphasised that even the most efficient system cannot compensate for poor cleaning routines or negligence.

2.1.3. The ventilation system should be so designed as to avoid harmful draughts and noise disturbance.

2.1.4. Smoking in rooms where there are animals should be forbidden.

2.2. Temperature

2.2.1. The subsequent species-specific sections give the range within which it is recommended that the temperature should be maintained. It should also be emphasised that the figures given in these sections apply only to adult, normal animals. New-born, young, hairless, newly-operated, sick or injured animals will often require a much higher temperature level. The temperature of the premises should be regulated according to possible changes in the animals' thermal regulation, which may be compromised due to special physiological conditions or to the effects of the procedures.

Temperature in the holding rooms should be measured and logged on a daily basis.

2.2.2. It may be necessary to provide a ventilation system having the capacity both to heat and cool the air supplied.

2.2.3. In user establishments a precise temperature control in the holding rooms may be required, because the temperature of the environment is a physical factor which has a profound effect on the metabolism and behaviour of all animals, and therefore affects the validity of certain scientific outcomes.

2.2.4. Outdoor areas provided for animals to exercise and interact cannot have strict temperature regulation. Animals should not be restricted to such areas under climatic conditions which may cause them distress.

2.3. Humidity

For some species, such as rats and gerbils, the relative humidity may need to be controlled within a fairly narrow range to minimise the possibility of health or welfare problems, whereas other species, such as dogs, tolerate well wide fluctuations in humidity levels.

2.4. Lighting

Where natural light does not provide an appropriate light/dark cycle, it is necessary to provide controlled lighting both to satisfy the biological requirements of the animals and to provide a satisfactory working environment. Exposure of some species to bright light should be avoided and darker areas for withdrawal should be available within the animal enclosures. There should be adequate illumination for the performance of husbandry procedures and inspection of the animals. Regular photoperiods and intensity of light suitable to the species should be provided and interruptions to these should be avoided. When keeping albino animals, one should take into account their sensitivity to light. Consideration should be given to the inclusion of windows in holding rooms, since they are a source of natural light and can provide environmental enrichment for some species, especially non-human primates, dogs, cats, some farm animals and other large mammals.

2.5. Noise

Noise can be a disturbing factor for animals. High noise levels and sudden noises can cause stress which, in addition to the welfare consequences for the animal, may influence experimental data. Noise levels within the hearing ranges of animals, including in some cases ultrasound, that is, sound above the hearing range of the human being, conventionally taken to be sounds exceeding 20 kHz, should be minimised particularly during their resting phase. Alarm systems should sound outside the sensitive hearing range of the animals, where this does not conflict with their audibility to humans. The layout of rooms and corridors can be major factors influencing the acoustic environment and this should be taken into account in their design. Holding rooms should be provided with adequate noise insulation and absorption materials.

2.6. Alarm systems

A technologically dependent animal facility is a vulnerable entity. It is strongly recommended that such facilities are appropriately protected to detect hazards such as fires, the intrusion of unauthorised persons, and the breakdown of essential equipment, such as ventilation fans, air heaters or coolers and humidifiers.

Animal facilities which rely heavily on electrical or mechanical equipment for environmental control and protection should have a stand-by system to maintain essential services and emergency lighting systems as well as to ensure that alarm systems themselves do not fail to operate.

Heating and ventilation systems should be equipped with monitoring devices and alarms to ensure that any faults can be quickly identified and promptly rectified.

Clear instructions on emergency procedures should be prominently displayed. Alarms are recommended for water tanks for fish and other aquatic animals in case of failure of the water or air supply. Care should be taken to ensure that the operation of an alarm system causes as little disturbance as possible to the animals.

3. Education and training

All persons involved in caring for, or otherwise involved with, animals being bred, held or used for experimental or other scientific purposes should be appropriately educated and trained to the standard recommended in the Resolution on education and training of persons working with laboratory animals adopted by the Multilateral Consultation of the Parties to the Convention on 3 December 1993.

4. Care

4.1. Health

4.1.1. Animals within an animal facility are totally dependent on humans for their health and well-being. The physical and psychological state of the animals will be influenced by their local environment, food, water and the care and attention provided by the animal care staff.

A strategy should be in place in all establishments to ensure that an appropriate health status is maintained, which safeguards animal welfare and meets scientific requirements. This strategy should include a microbiological surveillance programme, plans for dealing with health breakdowns, and should define health parameters and procedures for the introduction of new animals.

4.1.2. The person responsible for the establishment should ensure regular inspection of the animals and supervision of the accommodation and care by a veterinarian or other competent person. Inspection of the animals should be made at least daily by a person trained in accordance with paragraph 3 of the General section, to ensure that all sick or injured animals are identified and appropriate action taken. Regular health monitoring should be carried out.

4.1.3. Because of the potential risk of contamination of animals and staff presented by the handling of animals, particular attention should be paid to the institution of hygiene procedures and supervision of staff health.

4.2. Capture from the wild

4.2.1. When animals need to be captured, it should only be done by humane methods and by persons competent to apply them. The impact of the capturing procedures on the remaining wildlife and habitats should be minimised.

4.2.2. Any animal found, at or after capture, to be injured or in poor health should be examined by a competent person as soon as possible, and appropriate action taken. This may require referral to a veterinarian for treatment, or, in the case of serious injury, the animal should be killed immediately by a humane method, in line with the principles set out in the European Commission Recommendations for the euthanasia of experimental animals (Part 1 and Part 2). Appropriate and sufficient transport containers and means of transport should be available at capture sites, in case animals need to be moved for examination or treatment.

4.2.3. Special consideration should be given to the acclimatisation, quarantine, housing, husbandry and care of wild caught animals. The eventual fate of wild caught animals following the conclusion of scientific procedures should also be given due consideration before the work begins. This is to ensure that the practical difficulties and welfare issues associated with any subsequent release to the wild can be satisfactorily addressed.

4.3. Transport of animals

4.3.1. For animals, transportation is a stressful experience which should be mitigated as far as possible. The following principles should apply to all animal movements, from short journeys by vehicle within scientific establishments to international transportation.

Animals should be transported in accordance with the principles of the European Convention on the Protection of Animals during International Transport (ETS No. 65 and ETS No. 193), having regard to the Resolution on the acquisition and transport of laboratory animals, adopted by the May 1997 Multilateral Consultation of the Parties to Convention ETS No. 123.

4.3.2. Both sender and recipient should agree the conditions of transport, departure and arrival times to ensure that full preparation can be made for the animals' arrival. The sender should ensure that the animals are examined and found to be fit for transport before being placed in the transport container.

4.3.3. Animals that are sick or injured shall not be considered fit for transport, except for slightly injured or sick animals whose transport would not cause additional suffering, or where the transport is under veterinary supervision for, or following, veterinary treatment.

Sick or injured animals may also be transported for experimental or other scientific purposes approved by the relevant competent authority, if the illness or injury is part of the research programme. No additional suffering should be imposed by the transport of such animals, and particular attention should be paid to any additional care which may be required. A competent person should confirm that such animals are fit for the intended journey.

4.3.4. The person responsible for the transport of the animals has the overall control over the organisation, carrying out and completion of the whole journey, regardless of whether duties are subcontracted to other Parties during transport.

4.3.5. The person in charge of the welfare of the animals has direct physical responsibility for the care of the animals during transport. Such a person may be the attendant or the driver of a vehicle if fulfilling the same role. The person in charge of the welfare of animals being transported should be aware of the special needs of the laboratory animals in their care.

4.3.6. The route should be planned in order to ensure that the transport is carried out efficiently to minimise journey time, from loading to unloading, and to avoid delays in order to limit any stress and suffering of the animals. Care is needed to ensure that animals are maintained under suitable environmental conditions for the species, and that measures are taken to minimise sudden movements, excessive noise, or vibration during transport.

4.3.7. Where appropriate, the container should be designed to prevent or restrict the entry or spread of micro-organisms. It should allow visual inspection of the animals without compromising the microbiological status of the animals.

4.3.8. On arrival at their destination the animals should be removed from their transport containers and examined by a competent person with the least possible delay. Animals which are sick, injured or otherwise out of condition, should be kept under close observation and housed separately from other animals. These animals should be provided with veterinary treatment as appropriate or, if deemed necessary, promptly killed by a humane method.

4.4. Quarantine, acclimatisation and isolation

The objectives of quarantine and isolation periods are:

a. to protect other animals in the establishment;

b. to protect man against zoonotic infection; and

c. together with an acclimatisation period, to foster good scientific practice.

According to the circumstances, these periods may vary and are either

determined by the national regulations of the Party, or a competent person, normally the veterinarian appointed by the establishment.

4.4.1. Quarantine

Quarantine is defined as a period of housing newly introduced or reintroduced animals separate from existing animals in the establishment to establish the state of health of the animals and to prevent the introduction of disease. Such a period is recommended when the health status of the animal is not known.

4.4.2. Acclimatisation

A period of acclimatisation is needed to allow animals to recover from transport stress, to become accustomed to a new environment and to husbandry and care practices. Even when the animals are seen to be in good health, it is necessary for them to undergo a period of acclimatisation before being used in a procedure. The time required depends on several factors, such as the stress to which the animals have been subjected which in turn depends on several factors such as the duration of the transportation and the age of the animal and change of the social environment. It should also be taken into account that international transport may necessitate an extended period of acclimatization due to disturbance of the diurnal rhythm of the animals.

4.4.3. Isolation

A period of isolation is intended to reduce the risk of infection to other animals or humans. Any animal suspected of posing such a risk should be housed in a separate facility.

4.5. Housing and enrichment

4.5.1. Introduction

All animals should be allowed adequate space to express a wide behavioural repertoire. Animals should be socially housed wherever possible and provided with an adequately complex environment within the animal enclosure to enable them to carry out a range of normal behaviours. Restricted environments can lead to behavioural and physiological abnormalities and affect the validity of scientific data.

Consideration should be given to the potential impact of the type of accommodation, and that of the environmental and social enrichment programmes, on the outcome of scientific studies, in order to avoid the generation of invalid scientific data and consequential animal wastage.

The housing and enrichment strategies used in breeding, supplying and user establishments should be designed to fulfill the needs of the species housed and to ensure that the animals can make the best use of the space available. Their design should also take into account the need to observe the animals with minimum disruption and to facilitate handling. Suggested minimum animal enclosure sizes and space allowances are included in the subsequent individual species sections.

Unless otherwise specified, additional surface areas provided by enclosure additions, such as shelves, should be provided in addition to the recommended minimum floor areas.

4.5.2. Housing

Animals, except those which are naturally solitary, should be socially housed in stable groups of compatible individuals. Single housing should only occur if there is justification on veterinary or welfare grounds. Single housing on experimental grounds should be determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals. In such circumstances, additional resources should be targeted to the welfare and care of these animals. In such cases, the duration should be limited to the minimum period necessary and, where possible, visual, auditory, olfactory and tactile contact should be maintained. The introduction or re-introduction of animals to established groups should be carefully monitored by adequately trained staff, to avoid problems of incompatibility and disrupted social relationships. The possibility of social housing should be promoted by purchasing compatible individuals when procuring animals of gregarious species.

4.5.3. Enrichment

All animals should be provided with sufficient space of adequate complexity to allow expression of a wide range of normal behaviour. They should be given a degree of control and choice over their environment to reduce stress-induced behaviour. This may be achieved by using appropriate enrichment techniques, which extend the range of activities available to the animal and increase their coping activities. In addition to social activities, enrichment can be achieved by allowing and promoting physical exercise, foraging, manipulative and cognitive activities, as appropriate to the species. It is advisable to allow the animals to exercise at every possible opportunity. Environmental enrichment in animal enclosures should be appropriate to the species-specific and individual needs of the animals concerned. Forms of enrichment should be adaptable so that innovation based on new understanding may be incorporated. The enrichment programme should be regularly reviewed and updated. The staff responsible for animal care should understand the natural behaviour and biology of the species, so that they can make sensible and informed choices on enrichment. They should be aware that all enrichment initiatives are not necessarily to the advantage of the animal and therefore should monitor their effects and adjust the programme as required.

4.5.4. Animal enclosures

Animal enclosures should not be made out of materials detrimental to the health of the animals. Their design and construction should be such that no injury to the animals is caused. Unless they are disposable, they should be made from materials that will withstand cleaning and decontamination techniques. In particular, attention should be given to the design of animal enclosure floors, which should be appropriate to the species and age of the animals and be designed to facilitate the removal of excreta.

4.6. Feeding

4.6.1. The form, content and presentation of the diet should meet the nutritional and behavioural needs of the animal. For some species, the opportunity for foraging should be given. Roughage is an important component of the diet for some species of animals, as well as a means of satisfying some behavioural needs.

4.6.2. The animals' diet should be palatable and non-contaminated. In the selection of raw materials, production, preparation and presentation of feed, precautions should be taken to minimise chemical, physical and microbiological contamination. The feed should be packed in bags that provide clear information on the identity of the product and its date of production. An expiry date should be clearly defined by the manufacturer and adhered to.

Packing, transport and storage should also be such as to avoid contamination, deterioration or destruction. Storerooms should be cool, dark, dry and vermin and insect-proof. Perishable feed like greens, vegetables, fruit, meat, fish should be stored in cold rooms, refrigerators or freezers.

All feed hoppers, troughs or other utensils used for feeding should be regularly cleaned and, if necessary, sterilised. If moist feed is used, or if the feed is easily contaminated with for example water or urine, daily cleaning is necessary.

4.6.3. Each animal should be able to access the food, with sufficient feeding space provided to limit competition. In some circumstances, food intake may need to be controlled to avoid obesity.

4.7. Watering

4.7.1. Uncontaminated drinking water should always be available to all animals. Water is, however, a vehicle for micro-organisms, and the supply should therefore be so arranged that the contamination risk is minimised.

4.7.2. Watering systems should be designed and used to provide an adequate quantity of water of suitable quality. Sufficient watering points (drinkers) should be available. When automatic watering systems are used, their functioning should be regularly checked, serviced and flushed to avoid accidents, such as blockages or leakages and the spread of infections. If solid-bottomed cages are used, care should be taken to minimise the risk of flooding.

4.7.3. In fishes, amphibians and reptiles, tolerance for acidity, chlorine and many other chemicals differs widely from species to species. Therefore provision should be made to adapt the water supply for aquaria and tanks to the needs and tolerance limits of the individual species.

4.8. Flooring, substrate, litter, bedding and nesting material

4.8.1. Appropriate bedding materials or sleeping structures should always be provided for animals, as well as appropriate nesting materials or structures for breeding animals.

Various materials are commonly placed into the animal enclosure to serve the following functions: to absorb urine and faeces, and thus facilitate cleaning; to allow the animal to perform certain species-specific behaviour, such as foraging, digging or burrowing; to provide a comfortable, yielding surface or secure area for sleeping; to allow the animal to build a nest for breeding purposes.

Certain materials may not serve all of these needs, and it is therefore important to provide sufficient and appropriate materials. Any such materials should be dry, absorbent, dust-free, non-toxic and free from infectious agents or vermin and other forms of contamination. Materials derived from wood that has been chemically treated or containing toxic natural substances as well as products which cannot be clearly defined and standardised should be avoided.

4.8.2. Within the animal enclosure, the flooring should provide a solid, comfortable resting area for all animals. All sleeping areas should be kept clean and dry.

4.9. Cleaning

4.9.1. The standard of a facility, including good husbandry, depends very much on good hygiene. A very high standard of cleanliness and order should also be maintained in holding, washing and storage rooms. Adequate routines for the cleaning, washing, decontamination and, when necessary, sterilisation of enclosures and accessories, bottles and other equipment should be established and carried out.

4.9.2. These cleaning and disinfection regimes should not be detrimental to animal health or welfare. Clear operating procedures, including a recording system, should be in place for the changing of bedding in animal enclosures.

4.9.3. There should be regular cleaning and, where appropriate, renewal of the materials forming the ground surface in animal enclosures to avoid them becoming a source of infection and parasite infestation.

4.9.4. Odour-marking is an important form of behaviour in some species, and cleaning disturbances will cause some degree of social disruption. Cleaning regimes should have regard for these behavioural needs. Decisions on frequency of cleaning should be based on the type of animal enclosure, the type of animal, the stocking density, and the ability of the ventilation system to maintain suitable air quality.

4.10. Handling

The quality of care animals are given in the laboratory may influence not only breeding success, growth rate and welfare, but also the quality and outcome of experimental procedures. Accustoming animals to competent and confident handling during routine husbandry and procedures reduces stress both to animals and personnel. For some species, for example dogs and non-human primates, a training programme to encourage co-operation during procedures can be beneficial to the animals, the animal care staff and the scientific programme. For certain species, social contact with humans should be a priority.

However, in some cases, handling should be avoided. This may be particularly the case with wild animals, and is one reason why wild animals can be less suitable as experimental subjects. Staff caring for animals are expected, at all times, to have a caring and respectful attitude towards the animals in their care, and to be proficient in the handling and restraint of the animals.

Where appropriate, staff time should be set aside for talking to, handling, training and grooming animals.

4.11. Humane killing

4.11.1. All humane methods of killing animals require expertise, which can only be attained by appropriate training. Animals should be killed using a method that adheres to the principles set by the European Commission Recommendations for the euthanasia of experimental animals (Part 1 and Part2).

4.11.2. A deeply unconscious animal can be exsanguinated, but drugs which paralyse muscles before unconsciousness occurs, drugs with curariform effects and electrocution without passage of current through the brain, should not be used without prior anaesthesia.

Disposal should not be allowed until death has been confirmed.

4.12. Records

Records of source, use and final disposal of all animals bred, kept for breeding, or for subsequent supply for use in scientific procedures should be used not only for statistical purposes but, in conjunction with health and breeding records, as indicators of animal welfare and for husbandry and planning purposes.

4.13. Identification

In some instances, it is necessary for animals to be individually identified, for example, when being used for breeding purposes or scientific procedures, to enable accurate records to be kept. The method chosen should be reliable and cause the minimum pain and discomfort to the animal when applied and in the long-term. Sedatives or local anaesthetics and analgesics should be used if necessary. Staff should be trained in carrying out the identification and marking techniques.

Species-specific section

A. Species-specific provisions for rodents

1. Introduction

Mice

The laboratory mouse is derived from the wild house mouse (Mus musculus) a largely nocturnal burrowing and climbing animal which builds nests for regulation of the microenvironment, shelter and reproduction. Mice are good climbers. Mice do not readily cross open spaces, preferring to remain close to walls or other structures. A wide range of social organisations has been observed depending on population density and intense territoriality may be seen in reproductively active males. Pregnant and lactating females may prove aggressive in nest defence. As mice, particularly albino strains, have poor sight they rely heavily on their sense of smell and create patterns of urine markings in their environment. Mice also have very acute hearing and are sensitive to ultrasound. There are considerable differences in the expression and intensity of behaviour depending on the strain.

Rats

The laboratory rat is derived from the wild brown rat (Rattus norvegicus) and is a highly social animal. Rats avoid open spaces, and use urine to mark territory. Their sense of smell and hearing are highly developed, and rats are particularly sensitive to ultrasound. Daylight vision is poor, but dim- light vision is effective in some pigmented strains. Albino rats avoid areas with light levels over 25 lux. Activity is greater during hours of darkness. Young animals are very exploratory and often engage in social play.

Gerbils

The gerbil or Mongolian jird (Meriones sp.) is a social animal and is largely nocturnal, although in the laboratory it is also active during daylight. In the wild, gerbils build burrows with tunnel entrances as a protection against predators, and in the laboratory often develop stereotypic digging behaviour unless provided with adequate facilities.

Hamsters

The wild ancestors (Mesocricetus sp.) of the laboratory hamster are largely solitary. The female hamster is larger and more aggressive than the male and can inflict serious injury on her mate. Hamsters often make a latrine area within the enclosure, mark areas with secretions from a flank gland, and females frequently selectively reduce the size of their own litter by cannibalism.

Guinea Pigs

Wild guinea pigs (Cavia porcellus) are social, cursorial rodents which do not burrow, but live under cover and may use burrows made by other animals. Adult males may be aggressive to each other, but generally aggression is rare. Guinea pigs tend to freeze at unexpected sounds and may stampede as a group in response to sudden unexpected movements. Guinea pigs are extremely sensitive to being moved and may freeze as a result for thirty minutes or more.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

(See paragraph 2.1. of the General section)

2.2. Temperature

Rodents should be maintained within a temperature range of 20 °C to 24 °C. Local temperatures among groups of rodents in solid-floored enclosures will often be higher than room temperatures. Even with adequate ventilation the enclosure temperatures may be up to 6 oC above room temperature. Nesting material/nestboxes give animals the opportunity to control their own microclimate. Special attention should be paid to the temperature in containment systems as well as to that provided for hairless animals.

2.3. Humidity

The relative humidity in rodent facilities should be kept at 45 to 65%. Excepted from this principle are gerbils, which should be kept at a relative humidity of 35 to 55 %.

2.4. Lighting

Light levels within the enclosure should be low. All racks should have shaded tops to reduce the risk of retinal degeneration. This is of particular importance for albino animals.

A period of red light at frequencies undetectable to the rodents can be useful during the dark period so that staff can monitor the rodents in their active phase.

2.5. Noise

As rodents are very sensitive to ultrasound, and use it for communication, it is important that this extraneous noise is minimised. Ultrasonic noise (over 20 kHz) produced by many common laboratory fittings, including dripping taps, trolley wheels and computer monitors, can cause abnormal behaviour and breeding cycles. It may be advisable to monitor the acoustic environment over a broad range of frequencies and over extended time periods.

2.6. Alarm systems

(See paragraph 2.6. of the General section)

3. Health

(See paragraphs 4.1. and 4.4. of the General section)

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Gregarious species should be group-housed as long as the groups are stable and harmonious. Such groups can be achieved, although it is difficult, when housing male mice, adult hamsters or gerbils, as this can result in severe conspecific aggression.

Animals may be housed individually if adverse effects or damage are likely to occur. Disruption of established stable and harmonious groups should be minimised, as this can be very stressful.

4.2. Enrichment

The enclosures and their enrichment should allow the animals to manifest normal behaviours and to enable conspecifics to reduce competitive situations adequately.

Bedding and nesting material, and refuges are very important resources for rodents in breeding, stock or under procedure and should be provided unless there is a justification on veterinary or welfare grounds against doing so. Withholding of such materials on experimental grounds should be agreed with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals. Nesting materials should allow the rodents to manipulate the material and construct a nest. Nest boxes should be provided if insufficient nesting material is provided for the animals to build a complete, covered nest. Bedding materials should absorb urine and may be used by the rodents to lay down urine marks. Nesting material is important for rats, mice, hamsters and gerbils as it enables them to create appropriate microenvironments for resting and breeding. Nest boxes or other refuges are important for guinea pigs, hamsters and rats.

Guinea pigs should always be provided with manipulable materials such as hay for chewing and concealment.

Wood sticks for chewing and gnawing may be considered for enrichment for all rodent species.

Many rodent species attempt to divide up their own enclosures into areas for feeding, resting, urination and food storage. These divisions may be based on odour marks rather than physical division but partial barriers may be beneficial to allow the animals to initiate or avoid contact with other group members. To increase environmental complexity the addition of some form of enclosure enrichment is strongly recommended. Tubes, boxes and climbing racks are examples of devices which have been used successfully for rodents, and these can have the added benefit of increasing utilisable floor area.

Gerbils need comparatively more space than other rodent species in order to allow them to build and/or use burrows of sufficient size. Gerbils require a thick layer of litter for digging and nesting or a burrow substitute, which needs to be at least 20 cm long. Consideration should be given to the use of translucent or tinted enclosures and inserts which permit good observation of the animals without disturbing them.

The same principles regarding quality and quantity of space, environmental enrichment and other considerations in this document should apply to containment systems such as individually ventilated cages (IVCs), although the design of the system may mean that these may have to be approached differently.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

The enclosures should be made of easy-to-clean materials and their design should allow proper inspection of the animals without causing disturbance to them.

Once young animals become active they require proportionally more space than adults do.

4.3.1. Dimensions

In this and subsequent tables for all rodent recommendations "enclosure height" means the vertical distance between the enclosure floor and the top of the enclosure, and this height should apply over more than 50% of the minimum enclosure floor area prior to the addition of enrichment devices.

When designing procedures, consideration should be given to the potential growth of the animals to ensure adequate space is provided (as detailed in Tables A.1. to A.5) for the duration of the study.

Table A.1. Mice: Minimum enclosure dimensions and space allowances

*Post-weaned mice may be kept at these higher stocking densities, for the short period after weaning until issue, provided that the animals are housed in larger enclosures with adequate enrichment. These housing conditions should not cause any welfare deficit such as: increased levels of aggression, morbidity or mortality, stereotypies and other behavioural deficits, weight loss, or other physiological or behavioural stress responses.

Table A.2. Rats: Minimum enclosure dimensions and space allowances

* In lifetime studies, animals should be provided with enclosures of a suitable size to enable the animals to be socially housed. As stocking densities towards the end of such studies may be difficult to predict, consequentially there may be occasions where space allowances per individual animal may fall below those indicated above. In such circumstances priority should be given to maintaining stable social structures.

** Post-weaned rats may be kept at these stocking densities, for the short period after weaning until issue, provided that the animals are housed in larger enclosures with adequate enrichment. These housing conditions should not cause any welfare deficit such as: increased levels of aggression, morbidity or mortality, stereotypies and other behavioural deficits, weight loss, or other physiological or behavioural stress responses.

Table A.3. Gerbils: Minimum enclosure dimensions and space allowances

Table A.4. Hamsters: Minimum enclosure dimensions and space allowances

*Post-weaned hamsters may be kept at these stocking densities, for the short period after weaning until issue, provided that the animals are housed in larger enclosures with adequate enrichment. These housing conditions should not cause any welfare deficit such as: increased levels of aggression, morbidity or mortality, stereotypies and other behavioural deficits, weight loss, or other physiological or behavioural stress responses.

Table A.5. Guinea pigs: Minimum enclosure dimensions and space allowances

4.3.2. Flooring

Solid floors with bedding or perforated floors are preferable to grid or wire mesh floors. If grids or wire mesh are used, a solid or bedded area or, as an alternative in the case of guinea pigs, a slatted area, should be provided for the animals to rest on unless specific experimental conditions prevent this. Bedding may be withheld as part of time-mating practices.

As mesh floors can lead to serious injuries, the floors should be closely inspected and maintained to ensure that there are no loose or sharp projections.

During late pregnancy, parturition and lactation, breeding females should only be kept on solid floors with bedding.

4.4. Feeding

(See paragraph 4.6. of the General section)

4.5. Watering

(See paragraph 4.7. of the General section)

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

(See paragraph 4.8. of the General section)

4.7. Cleaning

Although high hygiene standards should be maintained, it may be advisable to maintain some odour cues left by animals. Too frequent changing of enclosures should be avoided, particularly where pregnant animals and females with litters are concerned, as such disturbances can result in mis-mothering or cannibalism.

Decisions on frequency of cleaning should therefore be based on the type of the enclosure, type of animal, stocking densities, and the ability of ventilation systems to maintain suitable air quality.

4.8. Handling

When handling, care needs to be taken to minimise disturbance of the animals or their enclosure environment. This is of particular importance with hamsters.

4.9. Humane killing

(See paragraph 4.11. of the General section)

4.10. Records

(See paragraph 4.12. of the General section)

4.11. Identification

(See paragraph 4.13. of the General section)

B. Species-specific provisions for rabbits

1. Introduction

The rabbit (Oryctolagus cuniculi) is a naturally gregarious species. Rabbits should be allowed adequate space and an enriched environment, the denial of which can result in loss of normal locomotor activity and in skeletal abnormalities.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

(See paragraph 2.1. of the General section)

2.2. Temperature

Rabbits should be maintained in a temperature range of 15 °C to 21 °C. Local temperatures among groups of rabbits in solid-floored enclosures will often be higher than room temperatures. Even with adequate ventilation the enclosure temperatures may be up to 6 °C above room temperature.

Nesting material/nestboxes give animals the opportunity to control their own microclimate. Special attention should be paid to the temperature in containment systems.

2.3. Humidity

The relative humidity in rabbit facilities should not be less than 45%.

2.4. Lighting

(See paragraph 2.4. of the General section)

2.5. Noise

(See paragraph 2.5. of the General section)

2.6. Alarm systems

(See paragraph 2.6. of the General section)

3. Health

(See paragraphs 4.1. and 4.4. of the General section)

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Young and female rabbits should be housed in harmonious social groups. Single housing should only occur if there is justification on veterinary or welfare grounds. Single housing on experimental grounds should be determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals. Adult entire males may perform territorial behaviour and should not be housed with other entire males. Enriched floor pens have been used with success to house young rabbits and adult female rabbits although groups may need to be carefully managed to avoid aggression. Ideally rabbits for group housing should be littermates that have been kept together since weaning. Where individuals cannot be group-housed, consideration should be given to housing them in close visual contact.

4.2. Enrichment

Suitable enrichment for rabbits includes roughage, hay blocks or chew sticks as well as an area for withdrawal. In floor pens for group housing, visual barriers and structures to provide refuges and look out behaviour should be provided. For breeding does nesting material and a nest-box should also be provided.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

It is preferable for enclosures to be rectangular. A raised area should be provided within the enclosure. This raised area should allow the animal to lie and sit and easily move underneath, but should not cover more than 40% of the floor space. While the enclosure height should be sufficient for the rabbit to sit upright without its ears touching the roof of the enclosure, this degree of clearance is not considered necessary for the raised area. If there are good scientific or veterinary reasons for not using a shelf then the enclosure should be 33% larger for a single rabbit and 60% larger for two rabbits. Wherever it is possible, rabbits should be kept in pens.

4.3.1. Dimensions

Table B.1. Rabbits over 10 weeks of age: Minimum enclosure dimensions and space allowances

The table is to be used for both cages and pens. In cages a raised area

should be provided (see Table B.4.). Pens should contain structures that subdivide the space to allow animals to initiate or avoid social contact. The additional floor area is 3000 cm2 per rabbit for the third, the fourth, the fifth and the sixth rabbit, while 2500 cm2 should be added for each additional rabbit above a number of six.

Table B.2. Doe plus litter: Minimum enclosure dimensions and space allowances

At least three to four days before giving birth, does should be provided with an extra compartment or a nestbox in which they can build a nest. The nestbox should preferably be outside the enclosure. Straw or other nesting material should be provided. The enclosure should be designed so that the doe can move to another compartment or raised area away from her pups after they have left the nest. After weaning, the littermates should stay together in their breeding enclosure as long as possible. Up to eight littermates may be kept in the breeding enclosure from weaning until seven weeks old, and five littermates may be kept on the minimum floor area from eight to ten weeks of age.

Table B.3. Rabbits less than 10 weeks of age: Minimum enclosure dimensions and space allowances

The table is to be used for both cages and pens. Pens should contain structures that subdivide the space to allow animals to initiate or avoid social contact. After weaning, the littermates should stay together in their breeding enclosure as long as possible.

Table B.4. Rabbits: Optima dimensions for raised areas for enclosures having the dimensions indicated in Table B.1.

To allow proper use of the raised area and of the enclosure as a whole the dimensions given above for the raised area size and height are optima, with very close minima and maxima (within 10 % of optimum size). If there are scientific or veterinary justifications for not providing a raised area then the floor area should be 33 % larger for a single rabbit and 60 % larger for two rabbits, to facilitate the rabbit's locomotor activities and to enhance the opportunity to escape from a more dominant animal.

Where a raised area is provided for rabbits of less than 10 weeks of age, the optimum size of the raised area should be 55 x 25 cm and the height above the floor should be such that the animals can make use of it.

4.3.2. Flooring

Wire floors should not be used without the provision of a resting area large enough to hold all the rabbits at any one time. Solid floors with bedding or perforated floors are preferable to grid or wire mesh floors.

4.4. Feeding

(See paragraph 4.6. of the General section)

4.5. Watering

(See paragraph 4.7. of the General section)

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

(See paragraph 4.8. of the General section)

4.7. Cleaning

(See paragraph 4.9. of the General section)

4.8. Handling

(See paragraph 4.10. of the General section)

4.9. Humane killing

(See paragraph 4.11. of the General section)

4.10. Records

(See paragraph 4.12. of the General section)

4.11. Identification

(See paragraph 4.13. of the General section)

C. Species-specific provisions for cats

1. Introduction

The domestic cat is derived from the solitary African wild cat (Felis silvestris libyca), but has a strong tendency to learn social behaviour. With appropriate socialisation provided at an early age, such behaviour can be expressed both to conspecifics and man.

Good social interaction with humans encourage suitable temperament for subsequent studies. However, as cats lack dominance hierarchies and appear to lack mechanisms for reconciliation post-conflict, forming social relationships may be stressful. Visible signs that cats are stressed are not as straightforward to interpret as are those in dogs.

As cats are territorial and become attached to particular locations they are likely to be stressed by relocation. Cats are excellent climbers and utilise raised structures (e.g. shelves) extensively, both as vantage points and, when housed in groups, to maintain a distance from other cats.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

(See paragraph 2.1. of the General section)

2.2. Temperature

Cats may be maintained within a wide temperature range provided that their welfare is not compromised. A temperature range of 15°C to 21° C should be maintained when precise control is required for cats under procedure (see paragraph 2.2.3 of the General Section).

As kittens have limited thermoregulatory control for around the first ten days of life, additional local heating should be provided during this period.

2.3. Humidity

It is considered unnecessary to control relative humidity, as cats can be exposed to wide fluctuations of ambient relative humidity without adverse effects.

2.4. Lighting

Holding of cats under the natural twenty-four-hour light-dark cycle is acceptable. Where the light part of the photoperiod is provided by artificial lighting, this should be within a range of ten to twelve hours daily.

If natural light is totally excluded, low level night lighting (5 to 10 lux) should be provided to allow cats to retain some vision and to take account of their startle reflex.

2.5. Noise

(See paragraph 2.5. of the General section)

2.6. Alarm systems

(See paragraph 2.6. of the General section)

3. Health

(See paragraphs 4.1. and 4.4. of the General section)

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Female cats and neutered cats of both sexes are generally sociable and are commonly held in groups of up to twelve. However, the establishment of groups of two or more such cats requires careful monitoring of the compatibility of all individuals in the group. Special care is needed when regrouping cats, introducing an unfamiliar cat to a group, housing un-neutered males in a group or maintaining cats in larger groups.

Where cats are normally group-housed, single-housing may be a significant stress factor. Therefore, cats should not be single-housed for more than twenty-four hours without justification on veterinary or welfare grounds. Single housing for more than twenty-four hours on experimental grounds should be determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals.

Cats which are repeatedly aggressive towards other cats should be housed singly only if a compatible companion cannot be found. Social stress in all pair- or group-housed individuals should be monitored at least weekly using an established behavioural and/or physiological stress scoring system. This is especially important for un-neutered males.

Females with kittens under four weeks of age or in the last two weeks of pregnancy may be housed singly. During this time, consideration should also be given to allowing females which are normally group-housed to have access to their group e.g. by connecting kittening enclosures to the group housing animal enclosures.

The development of social behaviour in cats is profoundly affected by social experience between two and eight weeks of age. During this period it is particularly important that the cat has social contacts with other cats (e.g. litter mates) and with humans and is familiarised with environmental conditions likely to be encountered during subsequent use. Daily handling during this sensitive stage of development is a prerequisite for the social behaviour of the adult cat and it has been shown that a short period of handling even on the first day after birth is of importance as the young animals are already able to respond to scent and tactile stimulation.

All cats should have a period of play and general social interactions with humans on a daily basis, plus additional time for regular grooming. Particular attention should be paid to social enrichment for single-housed cats by providing additional human contact.

4.2. Enrichment

Raised, part-enclosed structures should be provided (e.g. a bed with three walls and a roof on a shelf approximately one metre off the floor) to give the cats a view of their surroundings and, if pair- or group-housed, the opportunity to maintain a comfortable distance from other cats. There should be a sufficient number of these structures to minimise competition. Structures should be distributed within the enclosure so that animals can fully use the space available.

There should also be provision for the cats to seek refuge and privacy within their own enclosure and, in particular, away from the sight of cats in other enclosures. Vertical wooden surfaces should be provided to allow claw-sharpening and scent-marking.

Outside runs provide an environmental enrichment opportunity for cats in both breeding and user establishments and should be provided where possible.

Pseudo-predatory and play behaviour should be encouraged. A selection of toys should be available and these should be changed on a regular basis in order to ensure ongoing stimulation and avoid familiarity, which decreases the motivation to play.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

Enclosures, including the divisions between enclosures, should provide a robust and easy to clean environment for the cats. Their design and construction should seek to provide an open and light facility giving the cats comprehensive sight outside of their enclosure.

4.3.1. Dimensions

Table C.1. Cats: Minimum enclosure dimensions and space allowances

The minimum space in which a queen and litter may be held is the space for a single cat, which should be gradually increased so that by four months of age litters have been re-housed to conform with the above space requirements for adults. The normal age for weaning is seven to nine weeks.

Cats should never be forced to spend their entire lives outside and should

always have access to an internal enclosure that meets all standards, including the minimum dimensions, detailed in these guidelines.

Areas for feeding and for litter trays should be not less than 0.5 metres apart and should not be interchanged.

Constraint in a space below the minimum requirement detailed above, such as in a metabolism cage or any similar type of housing for scientific purposes, may severely compromise the welfare of the animals. Such constraint should be for the minimum time and within a space that is as close as possible to that defined above and no less than that required for the animal to stretch fully horizontally and vertically, to lie down and turn around.

4.3.2. Flooring

The preferred flooring for cat enclosures is a solid continuous floor with a smooth non-slip finish. Additional enclosure furniture should provide all cats with a comfortable resting place.

Open flooring systems such as grids or mesh should not be used for cats. Where there is a justification for open flooring, great care should be taken in their design and construction in order to avoid pain, injury or disease and to allow the animals to manifest normal behaviours. Practical experience shows that metabolism cages are not always necessary as cat's urine and faeces can be collected directly from litter trays.

The quality and finish of the floor of an outside run need not be to the standard of the inside enclosure, providing it is easy to clean and not physically injurious to the cats.

4.4. Feeding

(See paragraph 4.6. of the General section)

4.5. Watering

(See paragraph 4.7. of the General section)

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

At least one litter tray of minimum dimension 300 x 400 mm should be provided for every two cats and should contain a suitable absorbent and non-toxic litter or substrate material that is acceptable to and used by the cats. If urine and faeces are regularly deposited outside the trays, additional trays containing alternative substrates should be provided. If this is ineffective in pair- or group-housed cats, social incompatibility is indicated and cats should be removed from the group one at a time until the problem is resolved.

Sufficient beds should be provided for all cats and should be made of a suitable easy to clean material. These beds should contain bedding material such as polyester fleece or similar bedding material.

4.7. Cleaning

Each occupied enclosure should be cleaned at least daily. Litter trays should be emptied daily and litter material replaced.

Cleaning of enclosures should not result in cats becoming wet. When enclosures are hosed down, the cats should be removed from the enclosure to a dry place and returned only when it is reasonably dry.

4.8. Handling

For cats, close contact with the persons caring for them is crucial, especially for single-housed cats.

4.9. Humane killing

(See paragraph 4.11. of the General section)

4.10. Records

(See paragraph 4.12. of the General section)

4.11. Identification

(See paragraph 4.13. of the General section)

D. Species-specific provisions for dogs

1. Introduction

The domestic dog (Canis familiaris) is an inquisitive and highly social animal which actively seeks information about its surroundings, reflecting the behaviour of its ancestors in the wolf family. Although much of the day is spent resting, the dog requires a complex physical and social environment during the active phase.

Bitches seek solitude in a quiet area for parturition and rearing of young.

As aggression is a significant risk, care is needed to maintain dogs in socially harmonious groups. The recommendations provided are for the beagle, the most commonly used breed. Account should be taken of individual breed characteristics if other breeds are used.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

(See paragraph 2.1 of the General section)

2.2. Temperature

Dogs may be maintained within a wide temperature range provided that their welfare is not compromised. A temperature range of 15 °C to 21 °C should be maintained when precise control is required for dogs under procedure (see paragraph 2.2.3 of the General Section).

As puppies have limited thermoregulatory control in the first ten days or so of life, additional local heating should be provided within the whelping enclosure.

2.3. Humidity

It is considered unnecessary to control relative humidity, as dogs can be exposed to wide fluctuations of ambient relative humidity without adverse effects.

2.4. Lighting

The holding of dogs under the natural twenty-four-hour light-dark cycle is acceptable. Where the light part of the photoperiod is provided by artificial lighting, this should be within a range of ten to twelve hours daily.

If natural light is totally excluded, low-level night lighting (5 to 10 lux) should be provided to allow dogs to retain some vision and to take account of their startle reflex.

2.5. Noise

Noise in dog kennels can reach high levels which are known to cause damage to humans, and which could affect dogs' health or physiology. For these reasons it is important to consider methods of reducing noise in dog facilities. By addressing the dogs' behavioural needs in the facility design, the level of vocalisation may be decreased. Much of the noise is generated by the dogs' own vocalisations, but may also be generated by husbandry operations within the facility and ingress from outside sources. Any source of noise that may stimulate further dog barking should therefore be limited as far as possible. Penetration of external noise can be reduced by appropriate sitting of the facility and by appropriate architectural design. Noise generated within the facility can be reduced by noise absorbent materials or structures. Expert advice on noise reduction should be taken when designing or modifying dog accommodation.

2.6. Alarm systems

(See paragraph 2.6. of the General section)

3. Health

(See paragraphs 4.1. and 4.4. of the General section)

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Dogs should be housed in socially harmonious groups within the animal enclosure, unless the scientific procedures or welfare requirements make this impossible. Special care is needed when regrouping dogs or introducing an unfamiliar dog to a group. In all cases, groups should be monitored for social compatibility on an ongoing basis.

Outside runs provide an environmental enrichment opportunity for dogs in both breeding and user establishments and should be provided where possible.

Single-housing of dogs for even short periods can be a significant stress factor. Therefore, dogs should not be single-housed for more than four hours without justification on welfare or veterinary grounds. Single-housing for more than four hours on experimental grounds should be determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals.

In such circumstances, additional resources should be targeted to the welfare and care of these dogs. Additional human socialisation time, and visual, auditory and, where possible, tactile contact with other dogs, should be provided for all single-housed animals on a daily basis.

Unless contra-indicated on scientific grounds, single-housed dogs should be allowed to exercise in a separate area with, if possible, other dogs, and with staff supervision and interaction, on a daily basis.

Stud dogs should, wherever possible, be housed in socially harmonious pairs or groups or with bitches.

Peri-parturient bitches should only be moved to the whelping enclosure between one and two weeks of expected parturition. While in the whelping enclosure they should have additional daily human contact.

Social behaviour in dogs develops between four and twenty weeks of age. During this period it is particularly important that the dog has social contacts with littermates, adult dogs (e.g. the bitch) and with humans, and is familiarised with conditions likely to be encountered during subsequent use. Daily handling during this sensitive stage of development is a prerequisite for the social behaviour of the adult dog and it has been shown that a short period of handling, even from the first day after birth onwards, is of importance as the young animals are already able to respond to scent and tactile stimulation.

4.2. Enrichment

The design of indoor and outdoor enclosures should allow some privacy for the dogs and enable them to exercise some control over their social interactions.

Separate areas for different activities should be provided. This can be achieved by, for example, inclusion of raised platforms and pen sub-divisions.

Dog treats and toys afford welfare benefits to the animals, providing these are used sensibly and adequately monitored. As chewing is an important behaviour, items should be provided which meet this need.

The primary advantages of exercise are to allow additional opportunities for dogs to experience a complex and varied environment and to increase interaction with other dogs and humans. These will be particularly important where these needs cannot be fully met within the space provided by the animal enclosure. Therefore, unless contra-indicated on scientific or veterinary grounds, dogs should be removed to a separate area and allowed to exercise, with other dogs where possible, and with staff supervision and interaction, ideally on a daily basis.

4. 3. Enclosures - dimensions and flooring

Animal enclosures, including the divisions between enclosures, should provide a robust and easy to clean environment for the dogs. In their design and construction they should seek to provide an open and light facility giving the dogs comprehensive sight of other dogs and staff, outside of their immediate animal enclosure.

4.3.1. Dimensions

These guidelines are intended to encourage the social housing of dogs and

to permit adequate environment enrichment. It should be noted that within this concept and strategy every encouragement is given to holding dogs in large and socially-harmonious groups both to increase the available floor space and to enhance socialisation opportunities.

Dogs should never be forced to spend their entire lives outside and should at all times have access to an internal enclosure that meets the standards for construction and environmental control detailed in these guidelines. The internal enclosure should represent not less than 50 % of the minimum space to be made available to the dogs, as detailed in Table D.1 below.

The space allowances detailed below are based on the requirements of beagles, but it should be noted that allowances significantly in excess may be required for giant breeds such as St Bernards or Irish wolfhounds. For breeds other than the laboratory beagle, space allowances should be decided in consultation with veterinary staff and the responsible authority.

Table D.1. Dogs: Minimum enclosure dimensions and space allowances

Dogs that are pair or group housed may each be constrained to half the total space provided (2 m² for a dog under 20 kg, 4 m² for a dog over 20 kg) while they are undergoing procedures as defined in the Convention, if this separation is essential for scientific purposes. The period for which a dog should be so constrained should be minimised and should not in any event exceed four hours. This provision is made to encourage pair housing (particularly in toxicology studies) while at the same time allowing for the need to monitor feed intake and perform post-dosing observations.

Any further social or physical constraint, such as in a metabolism cage or physical restraint in a sling, may severely compromise the welfare of the animals. Constraint in a metabolism cage or any similar type of housing for scientific purposes should be within a space that is as close as possible to that defined above and no less than that required for the animal to stretch fully, lie down and turn around.

4.3.2. Nursing bitches and litters, and puppies up to 7.5 kg

A nursing bitch and litter should have the same space allowance as a single bitch of equivalent weight. The whelping pen should be designed so that the bitch can move to an additional compartment or raised area away from the puppies.

The normal weaning age for puppies is six to nine weeks.

Table D.2. Dogs: Minimum enclosure dimensions and space allowances for postweaned stock

4.3.3. Flooring

The preferred flooring for dog accommodation is a solid continuous floor with a smooth non-slip finish. All dogs should be provided with a comfortable, solid resting area, for example, by the use of enclosure furniture such as raised beds or platforms.

Open flooring systems such as grids or mesh should not be used for dogs. Where there is a justification for open flooring, great care should be taken in their design and construction in order to avoid pain, injury or disease and to allow the animals to manifest normal behaviours. If any welfare problems do arise which are related to the flooring, veterinary advice should be sought and, if necessary, the dogs relocated onto solid flooring.

Pre-weaned puppies and peri-parturient and suckling bitches should not be kept in an open floor system.

The quality and finish of the floor of an outside run need not be to the standard of the inside enclosure, providing it is easily cleanable and not injurious to the dogs.

4.4. Feeding

(See paragraph 4.6. of the General section)

4.5. Watering

(See paragraph 4.7. of the General section)

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

When dogs are held on solid floors, some litter or substrate material facilitates cleaning and minimises the necessity for regular washing or hosing down.

Peri-parturient and suckling bitches should be provided with a bed and bedding material to support whelping and the nursing of puppies. Puppies also benefit from the provision of bedding materials, as may certain breeds such as the greyhound.

4.7. Cleaning

Each occupied enclosure should be cleaned at least daily. All excreta and soiled materials should be removed from all areas used by dogs at least daily, and more frequently if necessary.

Wet cleaning by hosing down of enclosures should be carried out as necessary but should not result in the dogs becoming wet. When enclosures are hosed down, the dogs should be removed from the enclosure to a dry place and returned only when it is reasonably dry.

4.8. Handling

(See paragraph 4.1. above and paragraph 4.10. of the General section)

4.9. Humane killing

(See paragraph 4.11. of the General section)

4.10. Records

(See paragraph 4.12. of the General section)

4.11. Identification

(See paragraph 4.13. of the General section)

E. Species-specific provisions for ferrets

1. Introduction

Ferrets (Mustela putorius furo) are carnivores which under natural conditions feed on small mammals, birds, fish and invertebrates. They have complex hunting behaviour and tend to hoard food, but will not eat decayed matter.

Although in the wild the ferret is generally a solitary animal, there seem to be welfare benefits if they are housed in socially harmonious groups in captivity. Ferrets normally live in burrows, and thus in captivity appreciate the provision of materials, such as tubes in which they can crawl and play games.

Ferrets usually breed once a year, mating in the spring. Male animals are hostile to, and will fight vigorously with, unfamiliar males during the breeding season. As a consequence, at this time single housing of males may prove necessary.

The ferret is an intelligent, inquisitive, playful and agile animal, and this should be taken into account in the design of the accommodation and when handling. A complex, escape-proof enclosure is required which provides opportunities to the ferret to exhibit a wide behavioural repertoire.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

(See paragraph 2.1. of the General section)

2.2. Temperature

Ferrets should be maintained in the temperature range of 15°C to 24°C.

As ferrets do not have well-developed sweat glands, to avoid heat exhaustion they should not be exposed to high temperatures.

2.3. Humidity

It is considered unnecessary to control or record relative humidity as ferrets can be exposed to wide fluctuations of ambient relative humidity without adverse effects.

2.4. Lighting

The light source and type should not be aversive to the animals and particular care should be taken with ferrets, especially if albino, housed in the top tier of tiered racking systems.

Holding of ferrets under the natural twenty-four-hour light-dark cycle is acceptable.

Where the light part of the photoperiod is provided by artificial lighting, this should be for a minimum of eight hours daily and should generally not exceed sixteen hours daily.

However, it should be noted that for manipulation of the reproductive cycle variation in the light-dark cycles is necessary (e.g. the light part of the photoperiod can vary from six to sixteen hours).

If natural light is totally excluded, low level night lighting should be provided to allow animals to retain some vision and to take account of their startle reflex.

2.5. Noise

Lack of sound or auditory stimulation can be detrimental and make ferrets nervous. However, loud unfamiliar noise and vibration have been reported to cause stress-related disorders in ferrets and should be avoided. It is important to consider methods of reducing sudden or unfamiliar noise in ferret facilities, including that generated by husbandry operations within the facility and also by ingress from outside sources. Ingress of noise can be controlled by appropriate sitting of the facility and by appropriate architectural design. Noise generated within the facility can be controlled by noise absorbent materials or structures. Expert advice should be taken when designing or modifying accommodation.

2.6. Alarm systems

(See paragraph 2.6. of the General section)

3. Health

(See paragraphs 4.1. and 4.4. of the General section)

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Animals should be kept in socially harmonious groups unless there are scientific or welfare justifications for single housing.

During the breeding season, adult males may need to be maintained singly to avoid fighting and injury. However, males can be maintained successfully in groups at other times.

Pregnant females should be housed singly only during late pregnancy, no more than two weeks prior to parturition.

Separation of animals that are normally group-housed can be a significant stress factor. Where this is for a period of more than twenty-four hours, it should be regarded as severely compromising the welfare of the animals. Therefore, ferrets should not be single-housed for more than twenty-four hours without justification on veterinary or welfare grounds. Single housing for more than twenty-four hours on experimental grounds should be determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals.

Where animals are single-housed, whether for scientific or welfare reasons, additional resources should be targeted to the welfare and care of these animals. Additional human socialisation time, and visual, auditory and, where possible, tactile contact with other ferrets should be provided for all single-housed animals on a daily basis.

The social behaviour of ferret should be taken into account by providing regular interaction with other ferrets through group housing and regular handling. In general, ferrets seem to benefit from such regular and confident handling and this should be encouraged, as it results in better quality and more sociable animals.

Social behaviour in ferrets develops at an early age and it is important that the young ferret has social contacts with other ferrets (e.g. litter-mates) and with humans (e.g. animal caretakers). Daily handling during this sensitive stage of development is a prerequisite for the social behaviour of the adult ferret. It is reported that the more frequent the interaction, the more placid the animal will become, and this interaction should be continued through into adult life.

4.2. Enrichment

The design of the ferret enclosure should meet the animals' species- and breed-specific needs. It should be adaptable so that innovation based on new understanding may be incorporated.

The design of the enclosure should allow some privacy for the ferrets and enable them to exercise some control over their social interactions.

Separate areas for different activities, such as by raised platforms and pen subdivisions, should be provided in addition to the minimum floor space detailed below. Where nesting boxes are provided, these should be designed to contain the young ferrets within the nest.

Provision of containers and tubes of cardboard or rigid plastic, and paper bags, stimulates both investigative and play behaviour. Water baths and bowls are used extensively by ferrets.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

4.3.1. Dimensions

These guidelines are intended to encourage the social housing of ferrets and to permit adequate enrichment of the environment. It should be noted that within this concept and strategy every encouragement is given to holding ferrets in large and socially harmonious groups both to increase the available floor space and to enhance the socialisation opportunities.

Animal enclosures, including the divisions between enclosures, should provide an easy to clean and robust environment for the ferrets. Their design and construction should seek to provide an open and light facility giving the ferrets comprehensive sight of other ferrets and staff, outside of their immediate animal enclosure. There should also be provision for the ferrets to seek refuge and privacy within their own enclosure and, in particular, away from the sight of ferrets in other enclosures.

As ferrets have a remarkable ability to escape, the design of the enclosur should be such that the animal is unable to escape or to injure itself should any such attempt be made.

The recommended minimum height of the enclosure should be 50 cm. The ferret enjoys climbing and this height facilitates provision of suitable enrichment. The floor space should provide an adequate area for movement and to allow the animal the opportunity to select sleeping, eating and urination/defecation areas. In order to provide enough space for environmental complexity, no animal enclosure should be less than 4500 cm². Minimum space requirements for each ferret are as follows:

Table E.1. Ferrets: Minimum enclosure dimensions and space allowances

Animal enclosures should be of a rectangular shape rather than square, to facilitate locomotor activities.

Constraint in less than the above space requirements for scientific purposes, such as in a metabolism cage, may severely compromise the welfare of the animals.

4.3.2. Flooring

The flooring for ferret accommodation should be a solid continuous floor with a smooth non-slip finish. Additional enclosure furniture such as beds or platforms should provide all ferrets with a warm and comfortable resting place.

Open flooring systems such as grids or mesh should not be used for ferrets.

4.4. Feeding

(See paragraph 4.6. of the General section)

4.5. Watering

(See paragraph 4.7. of the General section)

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

Bedding material is required for all ferrets. In addition, nesting materials such as hay, straw or paper should be provided. Deep litter systems are considered to provide additional enrichment.

It is good practice to use some litter or substrate material at least to facilitate cleaning and minimise the necessity to wash/hose down regularly.

4.7. Cleaning

Wet cleaning by hosing down of animal enclosures should not result in ferrets becoming wet. When animal enclosures are hosed down, the ferrets should be removed from the enclosure to a dry place and returned only when it is reasonably dry.

Ferrets tend to defecate against a vertical surface in one area of the enclosure. Provision of a litter tray may be beneficial and reduce the frequency of cleaning required for the remainder of the enclosure.

All excreta and soiled materials should be emptied at least daily, and more frequently if necessary, from litter trays and/or removed from all other areas used by the animals as a toilet.

Frequency of cleaning of the remainder of the enclosure should be determined on factors such as stocking density, enclosure design and stage of breeding e.g. periparturient period.

4.8. Handling

(See paragraph 4.10. of the General section)

4.9. Humane killing

(See paragraph 4.11. of the General section)

4.10. Records

(See paragraph 4.12. of the General section)

4. 11. Identification

(See paragraph 4.13. of the General section)

F. Species-specific provisions for non-human primates

a. General considerations

1. Introduction

Keeping non-human primates in the laboratory creates a number of problems which are not shared with other commonly used laboratory mammals. Non-human primates are not domesticated, but are wild animals; most are also arboreal. Their wild status means that they are more alert than domesticated species and thus are highly reactive to any unfamiliar and alarming stimuli. Unlike domesticated species, they have not been selected for friendliness to humans and low aggression. Early friendly contact between infants and care-givers will result in a less fearful animal, as the animals learn that familiar humans do not constitute a threat, but the animals will retain most of the attributes of their wild conspecifics. In contrast to non-arboreal laboratory mammals, the flight reaction of non-human primates from terrestrial predators is vertical, rather than horizontal; even the least arboreal species seek refuge in trees or on cliff faces. As a result, enclosure height should be adequate to allow the animal to perch at a sufficiently high level for it to feel secure. The structural division of space in primate enclosures is of paramount importance. It is essential that the animals should be able to utilise as much of the volume as possible because, being arboreal, they occupy a three-dimensional space. To make this possible, perches and climbing structures should be provided.

In addition to their wild nature and climbing habits, non-human primates have advanced cognitive capabilities and complex foraging and social behaviour. As a result, they require complex, enriched environments to allow them to carry out a normal behavioural repertoire. The group structure, however, should be such that normal behaviours indicative of distress or pain or those likely to result in injury are kept to a minimum.

Non-human primates used for scientific research should be captive-bred and, where practicable, reared on site to avoid transport stress. Captive-bred animals are of known age, parentage and health status and have been reared under standardised husbandry practices. Where non-human primates are to be imported they should, whenever possible, be obtained as offspring from established breeding colonies with high welfare and care standards. They should be free from zoonotic diseases. Wild caught animals should only be used in exceptional circumstances as they present health hazards to staff, have unknown histories and are likely to be more afraid of humans. In some instances there can be a significant mortality among the animals at the trapping site and during transfer to the source country holding site.

Additional details are provided for the commonly bred and used laboratory species. Further advice on requirements for other species (or if behavioural or breeding problems occur) should be sought from experienced primatologists and care staff to ensure that any particular species needs are adequately addressed.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

(See paragraph 2.1. of the General section)

2.2. Temperature

As in captivity the animals have restricted opportunities for natural behavioural means of coping with climatic change, the ranges specified for laboratory animals will not necessarily reflect those which they experience in nature. Generally the ranges will be those which are optimal for the animals and comfortable for staff. Where outdoor enclosures are in use, it is essential to provide shelter from inclement weather for all individuals and continuous access to adequate heated indoor accommodation. This is of particular importance in breeding colonies with extensive outdoor enclosures to reduce the risk of frostbite and loss of neonates in the winter months.

2.3. Humidity

Although some non-human primates live in tropical rain forests, where humidity is high, and others in arid regions, it is not necessary for this to be replicated in the laboratory for established colonies. In general, humidity levels of 40 to 70% relative humidity are comfortable for both animals and care staff. Care should be taken (see individual species) not to expose the animals to humidity which is too low and prolonged exposure outside this range should be avoided, particularly for New World monkeys, which may be susceptible to respiratory problems.

2.4. Lighting

Most laboratory non-human primates should have a 12hour/12hour light/dark cycle. Simulated dawn and dusk lighting may be beneficial for some species. For the nocturnal species, such as Aotus trivirgatus, the cycle should be modified so that dim red light is used during part of the normal working day to allow the animals to be observed during their active periods, and also to enable routine husbandry tasks to be carried out safely. Whenever possible, rooms housing non-human primates should be provided with windows, since they are a source of natural light and can provide environmental enrichment.

2.5. Noise

Restful background sound such as music or radio programmes provided during the day can act as a form of environmental enrichment and help to screen out sudden loud noises but it should not be provided permanently. Music may also have a calming effect on the animals in times of stress. For most species, satisfactory sound levels will be the same as those recommended for staff, but some species such as callitrichids can also hear ultrasound, so this should be taken into account. The level of background noise should be kept low and should only exceed 65 dBA for short periods.

2.6. Alarm systems

Most higher non-human primates have similar hearing to humans; to avoid frightening the animals sirens should be avoided. An appropriate alternative would be to use flashing lights visible to staff in all rooms.

3. Health

Though the use of captive-bred animals should ensure that they are in good health and do not pose a risk of infection to staff or other non-human primates in the premises, all newly acquired animals should arrive with full health certification and be quarantined on arrival. During this period their health should be closely monitored and further serological, bacteriological and parasitological tests should be performed by competent laboratories as required.

All non-human primates in the colony should be under expert veterinary control and submitted to periodical diagnostic tests. Their close affinity to humans results in susceptibility to a number of diseases and parasites that are common to both and occasionally life threatening to the other. It is, therefore, of vital importance that there is also regular medical screening of the staff. Any member of staff posing a potential health risk to the animals should not have contact with the animals. Particular care should be taken when dealing with animals which may be contaminated by pathogens transmissible to humans. Staff should be informed, and measures taken to minimise the risk of infection. Lifetime health records should be kept for each animal. The investigation of unexpected morbidity and mortality should be thorough, having regard for potential zoonotic diseases, and be entrusted to competent personnel and laboratories.

Non-human primates from different geographical areas should be strictly separated from each other until their health status has been clarified.

In outdoor enclosures vermin control is of particular importance.

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

A person competent in the behaviour of non-human primates should be available for advice on social behaviour, environmental enrichment strategies and management.

Because the common laboratory non-human primates are social animals, they should be housed with one or more compatible conspecifics. To ensure harmonious relations, it is essential that the group composition of laboratory non-human primates should be appropriate. Compatibility, and hence group composition, in terms of the age and sex of its members depends on the species. In creating groups, the natural social organisation of the species should be taken into account. In confined conditions, however, where the space for extended chases or the emigration of social rejects is not available, the natural age and sex composition of troops may be inappropriate, modifications to group structure may be required. For example, a harem structure may be substituted for the natural multi-male, multi-female troop in macaques. Experimental protocol may also determine group composition, for example, single-sex or same age groups. Visual barriers, which allow the animals to be out of sight of one another, are important in group housing and multiple escape routes provide opportunities to avoid attacks and also prevent dominant individuals from restricting access of subordinates to other parts of the enclosure.

Careful monitoring of animals is necessary following grouping or mixing, and a programme of action should be in place for managing and minimising aggressive interaction.

Where animals are housed in same-sex groups, it is best to avoid housing the two sexes in close proximity, as this can sometimes lead to the males becoming aggressive. The only exceptions to social housing should be either for veterinary reasons or where an experimental protocol demands it to ensure good science. Single housing should only be allowed for as short a time as possible, under close supervision, where there is a justification on veterinary or welfare grounds. Single housing on experimental grounds should be determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals. In such circumstances, additional resources should be targeted to the welfare and care of these animals. For experimental animals, where housing them in large groups is not possible, keeping them in same-sex compatible pairs is probably the best social arrangement.

Where socially housed animals need to be separated for a period of time, for example, for dosing, care and vigilance should be exercised on re-introduction as the social organisation in the group may have changed and the animal may be attacked. Possible solutions include confinement of this animal to an individual enclosure attached to, or within, the main living area or separation of all individuals briefly followed by re-introduction of the whole group simultaneously.

4.1.1. Breeding

The sex ratio and numbers of animals in a breeding colony will depend on the species involved. It is important to ensure that both space and complexity are adequate to prevent the intimidation of individuals, particularly lowranking females and young. In polygamous species, the sex ratio should ensure that the majority of females are mated and give birth to live offspring. Where there is more than one male in the group, care should be taken to ensure that the males are compatible. Monogamous species will be bred in family groups with a breeding pair and two or more sets of their offspring.

For future breeding animals, it is important that the young grow up in stable social groups, preferably their natal group, with their mothers. This ensures that their parenting skills and social interactions within a hierarchical structure develop adequately.

Animals will normally successfully rear single or twin offspring without intervention. However, a management policy for rejected infants is required to minimise suffering in these animals.

4.1.2. Separation from the mother

Young animals have a slow postnatal development lasting several years in cercopithecoids with a period of dependency on their mothers lasting until they are 8 to 12 months old, depending on the species. During this period they learn about their environment under the mother's protective vigilance and socialise through interactions with a diversity of social partners.

They also learn parenting skills by interacting with infants or even helping to care for them. Separation of infants from a colony causes distress to the mother and infant at the time. It is therefore preferable to leave them in their natal colony until they have become independent. Should they, for their own welfare, have to be weaned or separated earlier, it is advisable to incorporate them into a well organised group to avoid damage to their social development, behaviour, physiology and immune competence. The appropriate age ranges for weaning will depend on the species.

4.2. Enrichment

The environment should enable the animal to carry out a complex daily programme of activity. The precise features of the living quarters, however, will vary according to species, due to differences in natural behaviour. The enclosure should allow the animal to adopt as wide a behavioural repertoire as possible, provide it with a sense of security, and a suitably complex environment to allow the animal to run, walk, climb and jump. Materials providing tactile stimuli are also valuable. Opportunities for the animals to have some control over the environment should be provided. Some novelty should also be introduced at intervals, which can include for example minor changes in the conformation or arrangement of enclosure furniture and feeding practices.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

Non-human primates should be housed in such a way that they do not exhibit abnormal behaviour and are able to display a satisfactory range of normal activities.

The following factors will determine the enclosure dimensions for a given species:

- the adult size of the animal (juvenile animals, though smaller, are usually more active than adults, thus requiring similar space allowances for physical development and play), and

- sufficient space to provide a complex and challenging environment and

- the size of group to be accommodated.

4.3.1. Dimensions

The following principles should apply to the housing of all species of non-human primates:

- enclosures should be of adequate height to allow the animal to flee vertically and sit on a perch or a shelf, without its tail contacting the floor;

- the animal should be able to display a normal locomotor and behavioural repertoire;

- there should be room for suitable environmental enrichment;

- apart from exceptional circumstances, the animal should not be singly housed;

- enclosures should not be arranged in two or more tiers vertically.

4.3.2. Outdoor enclosures

Where possible, non-human primates should have access to outdoor enclosures. These are commonly used for breeding larger non-human primates. They have the advantage for the animals that they can include many features of the natural environment and are also useful for holding stock or experimental animals where close climatic control is not required and outdoor temperatures are suitable. Outdoor enclosures are usually constructed of metal, but other materials, including wood, can be used providing it is suitably weather-proofed. Some types of wood are approved by toxicologists provided that a certificate of analysis is available. Wood is easily maintained or replaced, can be custom-built on site and provides a quieter and more natural material. To protect the structural integrity of a wooden enclosure, the framework should either be of a type of wood which the animals will not chew or protected with mesh and a non-toxic treatment. The base of the enclosure can be of concrete or natural vegetation. Concrete-floored enclosures can be covered with a suitable non-toxic substrate. Either part of the outdoor enclosure should be roofed, to allow the animals to be outside in wet weather and to provide protection from the sun or, alternatively, shelters can be provided. Where outdoor enclosures are provided, the non-human primates will utilise them, even in the winter. However, heated indoor enclosures should be provided. It is recommended that the minimum size for an indoor enclosure should meet the minimum values specified to ensure that the animals are not overcrowded in inclement weather. As outdoor enclosures represent additional space, there is no need to set minimum dimensions for these. Where different enclosures are connected, for example outdoor and indoor, more than one connecting door should be provided to prevent subordinates being trapped by more dominant animals.

4.3.3. Indoor housing

Although indoor enclosures will commonly be constructed of metal, other materials, such as wood, laminates and glass have been used successfully and provide a quieter environment.

As height is a critical feature of the enclosure, all non-human primates should be able to climb, jump and occupy a high perch. The walls can include mesh to allow climbing but sufficient diagonal branches or perches should also be provided to allow all animals to sit on them simultaneously. Where mesh is used, care should be taken to ensure that it is of a type which could not lead to injury through animals having their limbs trapped.

Solid floors have the advantage that they can be covered with a substrate in which food can be scattered to encourage foraging. Non-human primates require space for activity, but may need to be confined in smaller home enclosures for short periods of time when justified on veterinary or experimental grounds. Smaller volumes can be created by partitioning the main enclosure using dividers and/or a mobile back to the enclosure, having a cage within the home enclosure, two linked units, or attaching experimental enclosures to a larger exercise enclosure. These methods of confining experimental animals all have the advantage that animals have access to a satisfactory living environment and social companions, allowing however separation for feeding, cleaning and experimental purposes, such as dosing and blood sampling.

Should single-housing in a small enclosure be necessary, because of a special experimental paradigm, the duration and extent of confinement should be justified by the experimenter, balancing the likely effect on the well-being of the animal against the scientific value and requirements of the experiment. Such restrictions should be reviewed by scientists, animal technicians and those competent persons charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals.

More space for activity can be provided by keeping non-human primates in large groups, rather than pairs. Individuals can be isolated by training (see paragraph 4.8 below) or running the group through a race with a trap in it.

The additional provisions provide minimum recommended enclosure sizes for the different species.

4.4. Feeding

Presentation and content of the diet should be varied to provide interest and environmental enrichment. Scattered food will encourage foraging, or where this is difficult food should be provided which requires manipulation, such as whole fruits or vegetables, or puzzle-feeders can be provided. Foraging devices and structures should be designed and situated to minimise contamination. Vitamin C is an essential component of the primate diet. New World monkeys require adequate quantities of vitamin D3. As the enrichment feeding may lead to preferences, to ensure that the animals receive a balanced diet it is advisable to feed the standard diet first thing in the morning when the animals are hungry and have no alternative. The food can be scattered to ensure that it is not monopolised by dominant individuals. A varied diet should not be provided if it is likely to have disturbing effects on experimental results. However, in such circumstances variation can be introduced in the form of nutritionally standard diets available in different shapes, colours and flavours.

4.5. Watering

(See paragraph 4.7. of the General section)

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

Some non-human primates, for example some prosimians, require nesting material, for example wood wool, dry leaves or straw. Non-toxic substrates such as wood chips, wood granulate with a low dust level or shredded paper are valuable to promote foraging in indoor enclosures. Grass, herbage wood chip or bark chip are suitable for outdoor facilities.

4.7. Cleaning

(See paragraph 4.9. of the General section)

4.8. Handling

Various methods of restraint are employed in handling non-human primates, ranging from enclosures with sliding partitions, through netting, holding the animals manually, to using a dart to tranquillise them. Although non-human primates dislike being handled and are stressed by it, training animals to co-operate should be encouraged, as this will reduce the stress otherwise caused by handling. Training the animals is a most important aspect of husbandry, particularly in long-term studies. It has a dual advantage in providing the animal with an intellectual challenge and making work more rewarding for the care-giver. Non-human primates will respond to aural and visual stimuli, and by using simple reward systems, training can often be employed to encourage the animals to accept minor interventions, such as blood sampling.

The response of individuals to training and procedures should be regularly reviewed, as some animals may be particularly difficult or non-responsive and in such cases, careful consideration should be given to their continued use.

Though animals can be trained to accomplish tasks, attention should be paid to appropriate recovery periods when subjected to repeated experiments.

4.9. Humane killing

(See paragraph 4.11. of the General section)

4.10. Records

Individual records containing detailed information for each animal should be maintained. These should include: species, sex, age, weight, origin, clinical and diagnostic information, present and previous housing system, history of experimental use and any other information relevant for management and experimental procedures, such as reports on their behaviour or status, and favoured social companions/social relationship.

4.11. Identification

All non-human primates in a facility should be identified with a permanent and unique laboratory identification code before weaning. Individual animals can be identified visually by using properly fitted necklaces with attached medallions or tattoos for large species. Microchips can be injected into accessible sites (the wrist for larger animals or scruff of the neck for smaller species). As it is important to be able easily to distinguish animals, some laboratories successfully use names for the animals, as these can easily be used to identify dominant and subordinate animals, and are considered by some to encourage the care staff to increase their respect for the non-human primates.

5. Training of personnel

Staff should be trained in the management, husbandry and training of animals under their care. For animal carers and scientists working with non-human primates, training should include species-specific information. This should include the biological and behavioural characteristics and requirements of the species, environmental enrichment, methods used for the introduction and removal of animals and social dynamics. Training should also include information on the health and safety of staff working with non-human primates including zoonotic disease risk, and management.

6. Transport

Animals should, where possible, be transported in compatible pairs. However, adult animals may need to be transported singly.

b. Additional provisions for housing and care of marmosets and tamarins

1. Introduction

Marmosets (Callithrix spp.) are small, highly arboreal, South American diurnal non-human primates. In the wild they have home ranges of 1 to 4 hectares where they live in extended family groups of three to fifteen animals consisting of a breeding pair and their offspring. Females produce litters twice a year (normally twins and in captivity, not infrequently, triplets) and all group members take care of the offspring. Reproductive inhibition of the subordinate females by the dominant occurs due to hormonal and behavioural mechanisms. Marmosets are frugivore-insectivore and are specialised in gum-tree gouging and gum feeding; however, in captivity they would gouge and scent-mark other hardwoods. Foraging and feeding occupy up to 50% of the time available. Marmosets and tamarins can live for up to fifteen to twenty years in captivity.

Tamarins (Saguinus spp.) are similar to marmosets in many respects. They are found in South and Central America, but are slightly larger animals and have larger home ranges, varying from 30 to 100 hectares. The larger home ranges of tamarins are related to more frugivorous diets, while they do not gouge, and eat gum only when readily accessible.

Most marmosets and tamarins show reluctance to descend to the ground and frequently scent-mark their environment.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

(See paragraph 2.1. of the General section)

2.2. Temperature

Marmosets and tamarins should be maintained in a temperature range of 23 °C to 28 °C, although levels slightly higher are acceptable due to the tropical nature of the animals.

2.3. Humidity

Humidity levels of 40 to 70 % should be provided, although the animals will tolerate relative humidity levels higher than 70 %.

2.4. Lighting

A photoperiod of no less than twelve hours of light is recommended. The lighting source should illuminate uniformly the holding room. However, within the animal enclosures, a shaded area should always be provided.

2.5. Noise

Special consideration should be given to minimise exposure to ultra-sound, which is within the hearing range of marmosets and tamarins.

2.6. Alarm system

(See paragraph 2.6. of the General considerations for non-human primates)

3. Health

(See paragraph 3 of the General considerations for non-human primates)

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Marmosets and tamarins should be housed in family groups consisting of unrelated male-female pairs and one or more sets of offspring. Groups of stock animals should consist of compatible same-sex peer individuals or juveniles. Care should be taken when grouping unrelated adult individuals of the same sex since overt aggression may occur.

During experiments, marmosets and tamarins can generally be kept with a compatible same-sex animal (twins, parent/offspring) or in male-female pairs, using contraception. When experimental procedures or veterinary care require single housing, the duration should be minimised and the animals should remain in visual, auditory and olfactory contact with conspecifics.

Breeding pairs should be formed only when the animals are aged about 2 years. In family groups, the presence of the mother will inhibit the ovulatory cycle in her female offspring. New pairs intended for breeding should not be kept close to the parental family since reproduction may be inhibited.

The appropriate age of weaning will depend on the intended use of the animals but should not be earlier than 8 months of age. When animals are to be used as breeders, they should remain in the family group until at least 13 months of age in order to acquire adequate rearing experience.

4.2. Enrichment

The natural behaviour of marmosets and tamarins indicates that the captive environment should provide some degree of complexity and stimulation, factors which are more valuable than simply increasing enclosure dimensions to promote species-typical behaviour. Furniture of natural or artificial materials (for example, wood, PVC) should include: perches, platforms, swings, ropes. It is important to provide a certain degree of variability in orientation, diameter and firmness to allow the animals to perform appropriate locomotor and jumping behaviours. Wooden perches allow marmosets and tamarins to express their natural behaviour of gnawing followed by scent-marking. In addition, a comfortable secure resting area such as nest boxes should be included since they are used for resting, sleeping and hiding in alarming situations. Though visual contact between family groups is normally stimulating for the animals, opaque screens and/or increasing the distance between enclosures in order to avoid territorial interaction may be needed in some cases, and in particular for certain callitrichid species. Foraging devices, which stimulate the natural behaviour of the animals, should be suspended or presented in the upper part of the enclosure, in consideration of the reluctance of the animals to descend to ground level. Wood chips as a substrate will encourage foraging of spilled food at the floor area. In general, the inclusion in the lower part of the enclosure of structural elements and enrichment devices will promote a wider and more diversified use of the space. For marmosets, which are specialised in tree-gnawing to obtain gum, sections of dowel drilled with holes and filled with gum arabic have proved very beneficial.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

For marmosets and tamarins the volume of available space and the vertical height of the enclosure are more important than floor area, due to the arboreal nature and the vertical flight reaction of these species. The minimum dimensions and design of the enclosure should take into account the purpose for which the animals are maintained (breeding, stock, short or long experiments) and enable the inclusion of sufficient devices for improving the environmental complexity.

Table F.1. Marmosets and Tamarins: Minimum enclosure dimensions and space allowances

* Animals should only be kept singly under exceptional circumstances (see paragraph 4.1).

** The top of the enclosure should be at least 1.8m from the floor.

4.4. Feeding

Marmosets and tamarins require a high protein intake and since they are unable to synthesise vitamin D3 without access to UV-B radiation, the diet must be supplemented with adequate levels of vitamin D3.

4.5. Watering

(See paragraph 4.7. of the General section)

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

(See paragraph 4.6. of the General considerations for non-human primates)

4.7. Cleaning

Marmosets and tamarins frequently scent-mark their environment and the total removal of familiar scents may cause behavioural problems. Alternate cleaning and sanitation of the enclosure and the enrichment devices retains some of the territorial scent-marking and has beneficial effects on the psychological well-being of the animals, reducing over-stimulated scent-marking.

4.8. Handling

Regular handling and human contact are beneficial for improving the animals' habituation to monitoring and experimental conditions and facilitate training to cooperate with some procedures. When capture and transport of the animals are required, nest boxes can be used to reduce handling stress.

4.9. Humane killing

(See paragraph 4.11. of the General section)

4.10. Records

(See paragraph 4.10. of the General considerations for non-human primates)

4.11. Identification

(See paragraph 4.11. of the General considerations for non-human primates)

5. Training of personnel

(See paragraph 5 of the General considerations for non-human primates)

6. Transport

(See paragraph 6 of the General considerations for non-human primates)

c. Additional provisions for housing and care of squirrel monkeys

1. Introduction

Squirrel monkeys (Saimiri spp.) inhabit the tropical rain forests of the South American continent at various altitudes. There are various regional subspecies, the two most important are known as S. sc. boliviensis (black headed) and S. sc. sciureus (olive). In addition to differences in coat colour and face masks they also have some minor variations in behavioural characteristics. Body weight of adults ranges from 600 to 1100 g, with males being distinctly heavier than females. Standing upright, adult animals reach about 40cm body length. They are typically arboreal animals living at different levels of the canopy, depending on environmental temperature. They do, however, descend to the ground to look for food and, and in the case of young animals, to play. When in danger, they flee to a high level. When travelling they may take leaps depending on the density of the canopy. In the wild they live in fairly large groups in which females and young animals live together with a dominant breeding male, whereas adult males that are not in breeding condition remain on the periphery, forming groups of their own. Squirrel monkeys in captivity have been known to live for up to twenty-five years.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

(See paragraph 2.1. of the General section)

2.2. Temperature

Though the species live in a wide range of climatic conditions in tropical forests from low to high altitudes in mountain areas, temperature changes in the habitats of individual colonies or troops do not vary greatly. Therefore marked short-term temperature variations should be avoided. In the wild the animals adapt to ambient temperatures by choosing the most suitable level within the canopy (for example, nearer to the ground in cool weather). Whereas normal room temperatures of 22 °C to 26 °C seem to be adequate, for animals with restricted exercise areas temperatures around 26 °C may be more appropriate.

2.3. Humidity

A range of 40 to 70 % is adequate for this species.

2.4. Lighting

As tropical-forest dwellers, squirrel monkeys are adapted to diffuse lighting. Nevertheless, for animals without access to outdoor enclosures, areas with high intensities of light similar to daylight should be provided. The light spectrum should resemble daylight even though the light intensity need not be that of bright sunshine. A 12 hour/12hour light and dark cycle is appropriate. The daylight period should not be less than eight hours. The addition of a UV component or time-limited exposure to UV lamps would enable essential vitamin D3 synthesis in skin.

2.5. Noise

(See paragraph 2.5. of the General considerations for non-human primates)

2.6. Alarm systems

(See paragraph 2.6. of the General considerations for non-human primates)

3. Health

Squirrel monkeys may be silent carriers of a herpes virus (Saimirine herpesvirus 1, syn. Herpesvirus tamarinus, herpes T, Herpesvirus platyrrhinae), which, when transmitted to marmosets, may prove fatal. It is, therefore, recommended to not keep these two animal species in the same units unless tests have shown the colonies to be free from this viral infection.

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Based on their natural social organisation there is no difficulty in keeping saimiris in large single-sex groups. For this purpose, however, male and female groups should be well separated to avoid fighting. Special attention should be paid to identify distressed individuals in a group since aggressive behaviour is not very pronounced in squirrel monkeys.

For breeding purposes a group of seven to ten females kept with one or two males appears to be adequate. Breeding groups should have visual contact, but should be prevented from physical contact, with other groups.

Newborn animals are carried on the backs of their mothers until they are about 6 months old. However, they leave their mothers for exploration or are carried by close relatives at quite an early stage. They thus learn to socialise and, frequently through vocalisations, discover what may be dangerous or beneficial for them. The animals take up solid food from the age of three months onward. Nevertheless it is recommended that young animals should not be separated from their families before 6 months of age or, if hand feeding is necessary, they can be placed for adoption by another female, if possible, in their natal group. Squirrel monkeys reach sexual maturity at about the age of 3 years.

Breeding groups, once established, should not be disturbed, to avoid reduction in breeding performance. Major environmental and social changes should thus be avoided.

4.2. Enrichment

As arboreal animals, squirrel monkeys need sufficient climbing possibilities which can be provided by wire-mesh walls, poles, chains or ropes. Though they do leap over gaps if provided with structures, they prefer to run along or swing on horizontal and diagonal branches or rope bridges. Perches or nest boxes where they can sit huddled together for resting and sleep will be utilised.

A solid base with a substrate encourages foraging activity and play. The animals should be offered a choice of sites within the enclosure to allow for activity, to enable them to retreat from social contact and to allow them to select comfortable temperatures and lighting conditions.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

Table F.2. Squirrel Monkeys: Minimum enclosure dimensions and space allowances

* Animals should only be kept singly under exceptional circumstances (see paragraph 4.1). Squirrel monkeys should preferably be kept in groups of 4 or more animals.

4.4. Feeding

Squirrel monkeys require a high protein intake. As with other South American species, squirrel monkeys require high levels of vitamin D3 in addition to vitamin C. Pregnant females are susceptible to folic acid deficiency, and should be provided with an appropriate powder or liquid supplement containing synthetic folic acid.

4.5. Watering

(See paragraph 4.7. of the General section)

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

(See paragraph 4.6. of the General considerations for non-human primates)

4.7. Cleaning

(See paragraph 4.9. of the General section)

4.8. Handling

Squirrel monkeys can be trained to come forward for titbits or drinks as rewards. They are also capable of learning how to solve tasks for reward. For catching for investigation or treatment, animals should be trained to enter gangways with trap cages or individual enclosures.

4.9. Humane killing

(See paragraph 4.11. of the General section)

4.10. Records

(See paragraph 4.10. of the General considerations for non-human primates)

4.11. Identification

(See paragraph 4.11. of the General considerations for non-human primates)

5. Training of personnel

(See paragraph 5 of the General considerations for non-human primates)

6. Transport

(See paragraph 6 of the General considerations for non-human primates)

d. Additional provisions for housing and care of macaques and vervets

1. Introduction

The three species of macaque which are most commonly kept in laboratories all originate from Asia: Macaca mulatta (the rhesus monkey), Macaca fascicularis (the long-tailed, crab-eating or cynomolgus macaque) and Macaca arctoides (the stump-tailed or bear macaque). The vervet (Cercopithecus aethiops or Chlorocebus aethiops) is a rather similar type of African monkey sometimes kept in laboratories. In the wild, all of these species live in matriarchal multi-male/multi-female groups. There are both male and female dominance hierarchies and females form kinship groups within the troop. Social bonds are strongest between related females, and males compete for access to females in oestrus. Two species, the rhesus monkey and stump-tailed macaque live in warm to temperate climates, while the long-tailed macaque is an exclusively tropical species which particularly favours mangrove swamps and often forages in water. The long-tailed macaque is the most arboreal of the four species and the stump-tailed macaque the most terrestrial. The vervet has a wide range of African habitats, including open grasslands, forests and mountains, with climatic conditions ranging from warm temperate to tropical. Rhesus monkeys are seasonal breeders while the other species breed all year round in captivity. All the species have a predominantly vegetarian diet, although they may also feed on insects. Macaques and vervets in captivity have been known to live for more than thirty years.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

(See paragraph 2.1. of the General section)

2.2. Temperature

Rhesus monkeys and stump-tailed macaques are tolerant of temperate climates, vervets are also adaptable and temperatures of 16°C to 25°C are suitable. For the long tailed macaque, however, a more suitable range is 21°C to 28°C, although it will venture outdoors in much cooler weather.

2.3. Humidity

(See paragraph 2.3. of the General considerations for non-human primates)

2.4. Lighting

(See paragraph 2.4. of the General considerations for non-human primates)

2.5. Noise

(See paragraph 2.5. of the General considerations for non-human primates)

2.6. Alarm systems

(See paragraph 2.6. in the General considerations for non-human primates)

3. Health

Old World monkeys belong to the most susceptible species for tuberculosis and a high percentage of Asiatic macaques in the wild are silent carriers of Herpes B (syn. Herpes simiae, Cercopithicine herpesvirus 1). Vervets may also be susceptible to Marburg Virus and Ebola Virus.

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Macaques and vervets should be kept with social companions. Should larger groupings be feasible, this should be encouraged. Same-sex groups are most easily created at the time when the animals are separated from their mothers. With all social housing, staff should be vigilant to ensure that aggression is minimised. Vervet colonies are particularly prone to outbreaks of violence, especially after any form of disturbance to the group.

Breeding groups in captivity will usually be composed of one male and six to twelve females. With larger groups, to improve conception rates, two males can be included. If one male is considerably younger than the other, competition between them will be reduced. Where linked enclosures are used, care should be taken to monitor female-female aggression when the male is out of sight in the other part of the enclosure.

The age of removal of young macaques from their mothers is an important consideration for the breeding female, future breeders and stock animals. The young should not normally be separated from their mothers earlier than 8 months of age, preferably 12 months, apart from infants which are unable to be reared by their mother, for example due to poor lactation, injury or illness. To avoid major behavioural disturbances, such hand-reared animals should be re-integrated with other compatible animals as soon as possible. Separation before six months can cause distress and may lead to persistent behavioural and physiological abnormalities.

4.2. Enrichment

These animals, having advanced cognitive capabilities, require a suitably complex environment. A solid floor, which can be enriched by providing a non-toxic substrate, will allow for the concealment of scattered food items and encourage foraging. The enclosures should include vertical and diagonal structures for climbing, facilitating the use of the whole volume of the enclosure. Shelves and perches should not be placed one above the other. A space should be left between the shelf and enclosure wall to allow for the animal to suspend its tail freely.

Ladders, perches and toys to chew are all of value. In larger enclosures, a water tank (which is easily emptied) is particularly valuable for M. fascicularis but M. mulatta will also use it. Food can be dropped into the water for the long-tailed macaque and it will dive to retrieve it. Devices to encourage foraging (ranging from food scattered in the substrate to puzzle-feeders) have proved effective. Suitable food material can be placed on the mesh roof to encourage the animals to access it from the top of the enclosure. As novelty is important, toys should be provided and exchanged frequently.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

For the animals to feel secure, the design and interior dimensions of the enclosure should at least allow them to climb above human eye level.

Housing the animals in groups and in enclosures larger than the minimum group sizes and enclosure dimensions proposed in table F.3 should be encouraged

Table F.3. Macaques and vervets: Minimum enclosure dimensions and space allowances*

* Animals should only be kept singly under exceptional circumstances (see paragraph 4.1).

** An enclosure of minimum dimensions may hold up to three animals

*** An enclosure of minimum dimensions may hold up to two animals

**** In breeding colonies no additional space/volume allowance is required for young animals up to 2 years of age housed with their mother.

Animals should be housed in indoor enclosures providing appropriate environmental conditions of sufficient size to permit all animals to be provided with at least the minimum space allowances set out in table F.3 above.

In certain climates, it may be possible to hold breeding and stock animals in entirely outdoor enclosures if adequate shelter from climatic extremes is provided.

4.4. Feeding

(See paragraph 4.4. in the General considerations for non-human primates)

4.5 Watering

(See paragraph 4.7. of the General section)

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

(See paragraphs 4.3. and 4.6. of the General considerations for non-human primates)

4.7. Cleaning

(See paragraph 4.9. of the General section)

4.8. Handling

Macaques can easily be trained to co-operate in simple routine procedures such as injections or blood sampling and to come to an accessible part of the enclosure.

4.9. Humane killing

(See paragraph 4.11. of the General section)

4.10. Records

(See paragraph 4.10. of the General considerations for non-human primates)

4.11. Identification

(See paragraph 4.11. of the General considerations for non-human primates)

5. Training of personnel

(See paragraph 5 of the General considerations for non-human primates)

6. Transport

(See paragraph 6 of the General considerations for non-human primates)

e. Additional provisions for housing and care of baboons

1. Introduction

Baboons include three genera, Papio, Theropithecus and Mandrillus, in which the commonly used species are Papio papio (Guinea baboon) and Papio anubis (Olive baboon).

Baboons inhabit woodlands and savannahs, including arid steppes and mountain deserts. They are heavily built terrestrial and quadrupedal animals. They display a great prognathism. Males are equipped with large canines.

Baboons are omnivorous and eat a wide variety of foods, mostly vegetarian (fruit and roots), although they do eat insects and occasionally mammal prey such as young gazelles or other non-human primates.

Papio papio and Papio anubis live in multi-male/multi-female groups.

Baboons in captivity have been known to live for more than thirty-five years.

The following guidelines are relevant to Papio papio and Papio anubis.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

(See paragraph 2.1. of the General section)

2.2. Temperature

Baboons are tolerant and adaptable of temperate climates and temperatures of 16 °C to 28 °C are suitable.

2.3. Humidity

(See paragraph 2.3. of the General considerations for non-human primates)

2.4. Lighting

(See paragraph 2.4. of the General considerations for non-human primates)

2.5. Noise

(See paragraph 2.5. of the General considerations for non-human primates)

2.6. Alarm system

(See paragraph 2.6. of the General considerations for non-human primates)

3. Health

(See paragraph 3 of the General considerations for non-human primates)

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Adults and juveniles should be kept with social companions. Stock animals can be kept in compatible same-sex groups. Wherever possible, experimental animals should be kept in same-sex pairs or groups.

Breeding groups should be composed of one male and six to seven females, or two males and twelve to fifteen females. Larger groups may be much more difficult to manage. Staff should be vigilant to ensure that aggression is minimised. Baboon colonies are particularly prone to outbreaks of aggression, especially after any form of disturbance to the group.

The young should not normally be separated from their mothers before eight months of age, preferably twelve months, apart from infants which have been rejected or whose mother is not lactating adequately, or other veterinary reasons.

4.2. Enrichment

Baboons, having advanced cognitive capabilities, require a suitably complex environment. A solid floor, which can be enriched by providing a non-toxic substrate, will allow for the concealment of scattered food items and encourage foraging. Ladders, perches and toys to chew are all of value. Food may be placed on the mesh roof to encourage the animals to access it from the top of the enclosure. Due to the size and the behavioural needs of baboons, enclosures should be robust and include broad shelves and blocks. As novelty is important, toys should be provided and exchanged frequently.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring:

For the animals to feel secure, the design and interior dimension of the enclosure should be at least high enough to allow them to climb above human eye level.

Housing the animals in groups and in enclosures larger than the minimum group sizes and enclosures dimensions proposed in table F.4 should be encouraged

Table F.4. Baboons: Minimum enclosure dimensions and space allowances *

* Animals should only be kept singly under exceptional circumstances (see paragraph 4.1.).

** An enclosure of minimum dimensions may hold up to 2 animals.

*** In breeding colonies no additional space/volume allowance is required for young animals up to 2 years of age housed with their mother.

Animals should be housed in indoor enclosures providing appropriate environmental conditions of sufficient size to permit all animals to be provided with at least the minimum space allowances set out in table F.4.above.

In certain climates, it may be possible to hold breeding and stock animals in entirely outdoor enclosures if adequate shelter from climatic extremes is provided.

Enclosures should have a solid floor.

4.4. Feeding

(See paragraph 4.4. of the General considerations for non-human primates)

4.5. Watering

(See paragraph 4.7. of the General section)

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

(See paragraphs 4.3. and 4.6. of the General considerations for non-human primates)

4.7. Cleaning

(See paragraph 4.9. of the General section)

4.8. Handling

Baboons can be easily trained to co-operate in simple routine procedures such as injections or blood sampling and to come to an accessible part of the enclosure. However, for personnel safety considerations, great care should be taken in handling adult animals and suitable restraint deployed.

4.9. Humane killing

(See paragraph 4.11. of the General section)

4.10. Records

(See paragraph 4.10. of the General considerations for non-human primates)

4.11. Identification

(See paragraph 4.11. of the General considerations for non-human primates)

5. Training of personnel

(See paragraph 5 of the General considerations for non-human primates)

6. Transport

(See paragraph 6 of the General considerations for non-human primates)

G. Species-specific provisions for farm animals and mini-pigs

a. General considerations

1. Introduction

For the purposes of this document the term "farm animals" includes cattle, sheep, goats, pigs, mini-pigs and equines, including horses, ponies, donkeys and mules.

The use of farm animals in research varies from applied experiments under farm conditions to more fundamental studies in agricultural, veterinary or biomedical research carried out under laboratory conditions. In the former case, it is important that the housing and management conditions, whilst taking due account of animal health and welfare, produce information which can be reliably applied to commercial farm conditions. In the latter case, where more invasive procedures are frequently involved, a different type of housing and management is necessary. The precise nature of the housing adopted should be suitable to yield information of relevance to the experimental question and appropriate for the procedures involved.

Management systems for all farm animals should accommodate their natural behaviour, in particular the need to graze or forage, exercise and socialise. Farm animals are held in a number of different types of enclosures, often dependent on experimental requirements. For example, farm animals may be held on pasture, in open-sided buildings with access to open yards, in enclosed buildings with natural ventilation or in specialised buildings for quarantine and biocontainment with natural or forced ventilation.

During agricultural research, when the aim of the research requires that the animals are kept under similar conditions to those under which commercial farm animals are kept, the keeping of the animals should at least conform with the standards laid down in the European Convention for the Protection of Animals kept for Farming Purposes (ETS No. 87) and in the related recommendations.

2. The environment and its control

Under natural conditions farm animals are exposed to, and will tolerate, a wide range of temperatures, although there is some variation in the degree of tolerance between species and breeds. They will seek shelter against driving rain and strong wind, and protection from intense sun. Where they are kept in enclosures exposed to outdoor conditions, shelter and shade and a reasonably dry lying area should be provided. Shelters should be carefully positioned taking these factors into consideration. Sufficient shelter should be provided to protect all animals from adverse climatic conditions.

Animals held outdoors or in buildings with natural ventilation will be exposed to ambient environmental conditions. Animals should not be restricted to such areas under climatic conditions which may cause the animals distress.

Environmental parameters, in particular temperature and humidity, are strictly interrelated and should not be considered in isolation.

2.1. Ventilation

All farm animals are sensitive to respiratory problems. In the absence of mechanical ventilation, as is the case in a significant number of farm animal buildings, it is important to ensure that suitable air quality is provided by natural ventilation (see paragraph 2.1.1. of the General section).

Dust levels in the air from feed and bedding should be minimised.

2.2. Temperature

The thermoneutral zones of farm species vary considerably, depending on the conditions to which the animals are acclimatised. Farm animals living outdoors develop a thick layer of hair/wool during the winter months to help them to tolerate low temperatures. They may acclimatise to lower temperatures indoors even without the growth of winter coats, provided the relative humidity is low, draughts are avoided and they have a lying area with sufficient bedding material. In indoor enclosures it is therefore important to avoid wide fluctuations and sudden changes in temperature, particularly when moving animals between indoor and outdoor accommodation. As farm animals may suffer from heat stress, during periods of high temperature it is important to ensure that appropriate measures, for example the shearing of sheep and provision of shaded lying areas, are in place to avoid welfare problems.

Appropriate temperature ranges are dependent on a number of factors including, for example, breed, age, caloric intake, weight, stage of lactation and type of environment.

2.3. Humidity

Under natural conditions, farm animals are exposed to, and tolerate well, a wide range of relative humidities. In controlled environments extremes and sudden wide fluctuations of humidity should be avoided, as both high and low humidity can predispose animals to disease.

In indoor enclosures, buildings should be designed with sufficient ventilation to prevent prolonged periods of high humidity, as this may cause excessive dampness in the animal enclosures, predisposing the animals to respiratory disease, foot-rot and other infectious conditions.

2.4. Lighting

Farm species have evolved to live in different conditions; for example ruminants graze and rest during daylight in open grassland, whereas pigs show crepuscular activity in woodland areas. Provision of adequate light is important for all farm animal species, and natural light is preferred where possible. Where this is not provided, the light part of the photoperiod should be within a range of eight to twelve hours daily, or should reproduce natural light cycles. A controlled photoperiod may be needed for breeding and for some experimental procedures. Sufficient natural or artificial light should also be available for inspection of groups and individuals.

Where windows are provided, breakable glass should be screened using a protective physical barrier or be situated out of reach of the animals.

2.5. Noise

Unavoidable background noise from, for example, ventilation equipment, should be minimised, and sudden noises should be avoided. Handling and restraint facilities should be designed and operated to minimise noise during use.

2.6. Alarm systems

(See paragraph 2.6. of the General section)

3. Health

3.1. Disease control

As farm animals are often sourced from commercial farms, it is important that measures are taken to ensure that animals of a suitable health status are obtained. Mixing animals from different sources is a particular risk.

Preventive medicine programmes should be developed on the basis of veterinary advice for all farm species, and appropriate vaccination regimes adopted as necessary.

Foot care management, parasite control measures and nutritional management are essential parts of all farm-animal health programmes. Regular dental examinations and respiratory disease preventive measures are of particular importance in equine programmes.

Regular review of production indices and condition scoring should also be included. Care is needed to ensure that any substrate provided does not introduce or promote growth of infectious agents or parasites.

3.2. Behavioural abnormalities

Behavioural abnormalities such as tail, ear or flank chewing or biting, wool pulling, navel sucking, weaving and crib biting can occur as a consequence of poor husbandry or environmental conditions, social isolation, or from boredom due to long periods of inactivity. If such abnormalities occur, measures should be taken immediately to rectify these deficiencies including, for example, a review of environmental factors and management practices.

3.3. Husbandry

Disbudding, dehorning of adult animals, castration and tail docking should not be done unless justified on welfare or veterinary grounds. When those techniques are carried out, appropriate anaesthesia and analgesia should be provided.

3.4. Neonatal care

High standards of stockmanship and care are necessary for successful rearing of farm animals during the neonatal period.

Suitable accommodation, with a dry clean area, should be provided for peri-parturient and neonatal animals. Facilities should be designed to facilitate observation and be maintained to high hygiene standards, as young animals are particularly susceptible to infections.

All neonates should receive adequate amounts of colostrum as soon as possible after birth, and preferably within four hours. Adequate supplies of colostrum should be available for use in emergencies.

Suitable feeding practices should be in place to allow normal growth and development, with access to roughage provided to ruminants from two weeks of age.

As neonatal animals have poor thermo-regulatory control, particular care is needed to ensure that suitable temperatures are provided and maintained. A supplementary local heat source may be required, although care is needed to avoid the risk of injury, such as burns, and accidental fires.

To reduce the risk of mis-mothering or rejection, it is important that a strong maternal bond is allowed to develop during the first few days of life. During this period it is important to minimise handling or management procedures, such as transport, castration or tagging, that may disrupt this relationship or prevent the young animals accessing sufficient amounts of colostrum or milk.

Weaning strategies should be given due consideration to minimise stress in the mother and offspring. Weaning into groups of animals of similar ages facilitates the development of compatible and stable social structures.

Naturally reared pigs and mini-pigs should not be weaned before four weeks of age, lambs, kids and beef calves before six weeks of age and equines before twenty weeks of age, unless there is justification on veterinary or welfare grounds.

For animals which are artificially reared, commonly dairy calves, appropriate feeding regimes should be provided to satisfy nutritional requirements, and in the case of ruminants, to promote normal rumen development.

Early weaning from the dam on experimental or veterinary grounds should be determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals. In such circumstances, additional attention and means should be targeted to the welfare and care of these animals.

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Farm animals should be housed in socially harmonious groups within the animal enclosure, and husbandry practices designed to minimise social disruption, unless the scientific procedures or welfare requirements make this impossible.

When kept in groups, a defined hierarchy is quickly established. Some aggressive interaction may be encountered during initial grouping while relative rankings in the social hierarchy are established.

Special care is needed to minimise aggression and potential injury when grouping, regrouping, or introducing an unfamiliar animal to a group. In all cases, animals should be grouped according to size and age and monitored for social compatibility on an ongoing basis.

Separation from a group, and the single-housing of farm animals for even short periods can be a significant stress factor. Therefore, farm animals should not be single-housed unless justified on welfare or veterinary grounds. The exceptions, where animals may prefer to be housed singly include females about to give birth, and adult boars, which can be solitary under natural conditions.

Single-housing on experimental grounds should be determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals. Factors to be taken into consideration should include the nature of the individual animals, their likely reaction to separation from the group and the need for and duration of an habituation period. Where individual housing is necessary, animals should have visual, auditory and olfactory contact with conspecifics.

4.2. Enrichment

As a stimulating environment is an important contributing factor to farm animal welfare, environmental enrichment should be provided to prevent boredom and stereotypic behaviour. All farm animal species naturally spend a large amount of time each day grazing, browsing or rooting for food, and in social interaction. Suitable opportunities should be provided to meet these behaviours, by for example access to pasture, the provision of hay or straw or manipulable objects such as chains or balls.

Enrichment materials and devices should be changed at regular intervals since animals, in particular pigs, tend to lose interest in materials to which they have become accustomed. Sufficient enrichment devices should be provided to minimize aggressive behaviour

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

Appropriate design of farm-animal enclosures is essential to ensure that suitable space is available within the enclosure to allow the animals to carry out a range of normal behaviour. Floor type, drainage, provision of bedding (and hence ease of maintaining hygiene) and the social circumstances (group size and stability) will all impact on the space requirements for the animals.

All enclosures should be designed and maintained to ensure that animals cannot be trapped or injured, for example in partitions or under feeding troughs.

Animals should not be tethered, unless justified on scientific or veterinary grounds, in which case this should be for the minimum time period necessary.

Sufficient space should be provided for each animal to stand up, lie comfortably, stretch and groom themselves, with access to a communal lying area and adequate room for feeding.

The lying area should allow all animals to lie in lateral recumbency simultaneously, bearing in mind that whilst some farm animals, for example pigs, generally prefer to lie in physical contact with other conspecifics, others, such as equines prefer a degree of spatial separation. Under conditions of high temperatures, where animals need to lie with complete spatial separation to facilitate heat loss, a greater lying area should be allowed.

The lying area should be provided with bedding to enhance comfort and reduce the incidence of pressure lesions. Where absence of bedding is necessary for experimental reasons, the floor should be designed and insulated to improve physical and, unless a suitable controlled environment is provided, thermal comfort.

The height of enclosures should allow natural rearing and mounting behaviour.

Enclosure flooring materials should be non-injurious and provide adequate grip for unconstrained locomotion and posture change. Floors should be well maintained and replaced when necessary, as surface damage causing injuries will develop over time.

4.4. Feeding

The diet should provide adequate nutrients to support the maintenance energy requirements of each animal, given the environmental conditions under which animals are kept. Additional energy will be needed to support pregnancy, lactation and growth, and should be tailored to the needs of the animals (for example, high genetic merit dairy cattle). Vitamin and mineral levels in the diet should also be considered, for example to avoid copper toxicity in sheep or the formation of urinary calculi in male castrated sheep, and where necessary, mineral licks should be provided.

When grazed grass is used as forage, stocking densities should be controlled to ensure adequate supplies are available to meet the nutritional requirements of all the animals. Where grass supply is limited, provision of additional feed in the field should be considered.

For ruminants and horses, sudden changes in diet should be avoided, and new items introduced gradually, especially where high-energy feeds are introduced, or during periods of high metabolic demand, for example around parturition. Sufficient roughage should be provided.

In group-housing systems, there should be sufficient food provided in sufficient numbers of sites for all individuals to access without risk of injury.

Forage forms a significant component of the diets of farm animals. Since the amount of forage needed may preclude the use of bags for storage, forage items, including hay, straw, silage and root crops, should be stored in a way that minimizes deterioration in quality and the risk of contamination. A pest-control strategy should be in place in areas where forage and concentrates are stored.

When grass is cut for feeding housed animals (for example, zero-grazing), it should be done frequently, as cut grass heats up when stored and becomes unpalatable.

4.5. Watering

Animals should have access at all times to fresh uncontaminated water, which should be readily accessible to all individuals within the social group. The number of drinking points or trough length should be sufficient to allow access to water for all individuals within the social group. Flow rates should meet the demands of the individual animal as these will vary depending on the feed, physiological status and ambient temperature, for example, lactating animals have much higher water demands than stock animals.

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

(See paragraph 4.8. of the General section)

4.7. Cleaning

(See paragraph 4.9. of the General section)

4.8. Handling

If handling and restraint facilities are required, these should be of robust construction and safe for animals and operators. In particular, a non-slip floor should be provided.

Handling and restraint facilities can take the form of basic equipment provided within the animal enclosure, or more complex, dedicated facilities serving the needs of the whole establishment. Handling and restraint facilities can be provided in the enclosure area, but care should be taken to ensure that these do not compromise space allowances or create a potentially hazardous physical obstruction in the enclosure.

The dedicated facilities should, where possible, incorporate races and pens for separating animals; footbaths; special facilities for some species such as plunge dip baths and shearing pens for sheep; and an area to allow animals to recover after treatments. Ideally these facilities should be protected from prevailing weather conditions for the comfort of both animals and operators.

Animals should be handled quietly and firmly and not be rushed along races and passageways. These should be designed, taking account of the natural behaviour of the animals, to facilitate ease of movement and minimise the risk of injury. Immobilisation devices should not cause injury or unnecessary distress. Aversive stimuli, physical or electrical, should not be used.

Passages and gates should be of sufficient width to permit two animals to pass freely, whereas races should be of width only to permit one-way movement.

Regular handling will allow habituation of animals to human contact. Where frequent handling is required, a programme of training and positive rewards should be considered to minimise fear and distress.

Animals should not be closely confined except for the duration of any examination, treatment or sampling, whilst accommodation is being cleaned, collecting for milking, or loading for transport.

4.9. Humane killing

All systems for the humane killing of farm animals should be designed to ensure that animals are not caused unnecessary distress. Careful handling by experienced staff, with minimum disruption to normal practices, will minimise distress to the animals, before they are humanely killed.

Killing should not be performed in areas where other animals are present, unless in the case of euthanasia of a badly injured animal where additional suffering may be caused by moving the animal.

4.10. Records

(See paragraph 4.12. of the General section)

4.11. Identification

Animals should be individually identified by the appropriate use of transponders, ear tags, plastic neck collars and/or rumen boluses. Freeze branding and tattooing may be less suitable. Hot branding should not be used.

Identification devices should only be applied by trained personnel and at times when the procedure is likely to have minimal adverse effects on the animal. Tagged or tattooed ears should be checked regularly for signs of infection and lost tags should be replaced using the original tag hole where possible.

If electronic devices of identification are used, they should be of the correct size and specification for the animal and should be checked regularly for function and the absence of any adverse reactions, for example, injection site reactions and rubbing or pharyngeal trauma as a result of improper bolus administration.

b. Additional provisions for housing and care of cattle

1. Introduction

Cattle (Bos taurus and Bos indicus) are social animals forming hierarchies based on dominance relationships among herd members. They will frequently develop affinity relationships with conspecifics. As ruminants, cattle spend much of the day foraging, followed by long rest periods. Cattle are normally docile and are easily habituated to human contact.

2. The environment and its control

(See paragraph 2 of the General considerations for farm animals and mini-pigs)

3. Health

(See paragraph 3 of the General considerations for farm animals and mini-pigs)

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Horned and polled animals should not be mixed, except for young calves and their mothers.

4.2. Enclosures - dimensions and flooring

Table G.1. Cattle: Minimum enclosure dimensions and space allowances

Where cattle are housed indoors, a bedded area sufficient to allow all of the animals to lie simultaneously will be provided. Where cubicles are not provided, this area will normally be approximately 70 % of the minimum floor area shown in the above table. The remainder of the enclosure can be non-bedded for feeding and exercise.

If individual open-ended cubicles are provided as the bedded area, this area may be reduced in size, but the total number of cubicles should exceed animal numbers by 5 % to reduce competition and permit all animals to lie simultaneously. The design of cubicles is critical to their comfort, and specialist advice should be sought before installation. It should include consideration of the body size of the animal, a surface sufficiently cushioned to prevent injury, adequate stall drainage, correctly positioned stall dividers and head rails, lateral and vertical freedom for head movement and adequate lunging space. The height of the rear step should prevent dung entering the cubicle during cleaning, but not be of such a height that it causes damage to the feet during ingress and exit. The remainder of the enclosure can be non-bedded for feeding and exercise.

Cubicle length is primarily determined by the weight of the animals. Cubicle width will vary, depending on the type of division used, but must be sufficient to allow the animals to lie comfortably without undue pressure being exerted by the divisions on vulnerable parts of the body. Specialist advice should be sought on the design and installation of cubicles.

4.3. Feeding

The trough space provided will allow all animals to feed at the same time, unless the diet is available ad libidum (see above table). Horned cattle require more trough space than polled animals, and due allowance should be made for this.

4.4. Watering

Water troughs: there should be sufficient linear trough space to allow 10 % of the animals to drink at one time. This equates to a minimum of 0.3 meter per 10 adult cattle. Lactating dairy cows will require 50 % more space.

Water bowls: a minimum of two water bowls should be provided when cattle are group-housed. For groups of over twenty cattle, at least one drinking bowl for ten animals should be provided.

4.5. Handling

Where animals are milked by machine, equipment should be maintained to a high standard to prevent diseases such as mastitis.

Horned cattle may present a danger to personnel in confined spaces. Under these circumstances, it may be necessary to consider dehorning. Wherever possible, this should be carried out on calves under the age of eight weeks.

c. Additional provisions for housing and care of sheep and goats

1. Introduction

Sheep (Ovis aries) are grazing animals which, because of differences between breeds, for example fleece characteristics, will thrive in a wide range of climatic conditions.

Under natural or farming conditions, sheep are very social, spending all their lives close to other members of the flock whom they recognise individually. As a species, they are therefore particularly disturbed by social isolation, a factor which should be taken into account when designing animal accommodation. However, in terms of social cohesion there are recognisable variations between breeds as, for example, hill sheep tend not to flock closely together when left undisturbed.

Goats (Capra hircus) are a naturally inquisitive species and generally interact well with other animal species and humans. Like sheep, goats live in social groups and are disturbed by social isolation. Goats obtain their food by browsing more than by grazing and are best adapted to dry, firm ground. Their ability to climb is considerable and this facilitates their browsing. They prefer warm conditions and do not tolerate wet and windy conditions well.

2. The environment and its control

Under extreme conditions, sheep will require access to natural or artificial wind-break shelter and shade, whilst different coat characteristics mean that goats are less tolerant of prolonged rain and should have free access to roofed shelter areas whilst outside.

Recently shorn animals may need higher environmental temperatures than fleeced animals.

3. Health

Adult sheep and goats of wool breeds should be shorn at least once per year, unless this would compromise their welfare.

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Entire adult males from both species can be more solitary than females and young offspring. They may be aggressive, particularly during the breeding season, requiring careful management to reduce the risks of fighting and injury to handlers.

Horned and polled goats should not be housed together.

4.2. Enrichment

Sufficient raised areas of appropriate size and quantity to prevent dominant animals impeding access should be provided for goats.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

Table G.2. Sheep and Goats: Minimum enclosure dimensions and space allowances

*For adult goats, an increased minimum partition height may be required to prevent escape

The entire enclosure should have a solid floor with appropriate bedding provided.

4.4. Watering

In indoor enclosures for sheep and goats at least one drinking point per twenty animals should be provided.

4.5. Identification

Dyeing the fleece or coat using recognised non-toxic agricultural marker products may be used for short-term experiments in short-wool breeds of sheep and in goats.

d. Additional provisions for housing and care of pigs and mini-pigs

1. Introduction

The domestic pig (Sus scrofa) is descended from the European wild boar. Although subject to intensive selection pressure over many generations for production characteristics of economic importance, domesticated pigs have largely retained the same behavioural repertoire as their ancestors. Under unrestricted conditions, they live in small family groups, show a crepuscular diurnal rhythm and have strongly developed exploratory behaviour. They are omnivorous and a large part of their active time is spent foraging for food. At birth, sows farrow in social isolation and construct a nest prior to parturition. Weaning is gradual and is completed at about four months of age, and piglets integrate gradually into the social group with little aggression.

Mini-pigs differ from the farm pig in many significant respects. A number of different mini-pig strains have been developed by conventional breeding procedures in order to produce a small pig as a laboratory animal suitable for research purposes. For the purpose of this appendix, the mini-pig is defined as a small pig breed for usage for experimental and other scientific purposes and with an adult body weight typically not exceeding 60 kg, but can be as high as 150 kg in some strains. Because of this difference in body size at maturity, recommendations for farm pigs cannot always be extrapolated on a simple weight basis. Recommendations in this document apply to both types of pig, with specific requirements of mini-pigs annotated where necessary.

2. The environment and its control

2.1. Temperature

Pigs and mini-pigs are highly sensitive to environmental temperature and place a high behavioural priority on thermoregulation.

Pigs may be kept in a uniform, temperature-controlled environment, in which case the whole room should be maintained within the thermoneutral zone. Alternatively, they may be kept in an enclosure with different microclimates, by providing localized heating or kennelling of the lying area and provision of adequate bedding material. A temperature gradient within the enclosure is considered beneficial. Outdoor pigs can compensate for lower ambient temperature provided that adequate shelter, with plentiful dry bedding, and additional food is provided.

Table G.3. Pigs and minipigs: Guideline temperature ranges for single-housed animals

In addition to body weight, suitable temperatures will vary according to sexual maturity, the presence or absence of bedding, group housing, and the caloric intake of the animal. Within the ranges given, animals of lower body weight, without bedding or with restricted caloric intake should be provided with the higher temperatures.

Piglets of low body weight are very sensitive to environmental temperature and should be provided with higher temperatures. Litters of newborn piglets should be offered a lying area minimum of 30 °C, decreasing to 26 °C at the age of two weeks. For farrowing/lactation rooms, the minimum room temperature necessary is that required to allow an adequate temperature to be maintained in the piglet lying area, taking account of any local heat supply. Because of their high metabolic activity, lactating sows are prone to heat stress and farrowing room temperatures should ideally not exceed 24 °C.

3. Health

(See paragraph 3 of the general considerations for farm animals and mini-pigs)

4. Housing, enrichment and care

4.1. Enrichment

Pigs show spatial separation of different behaviours such as lying, feeding and excretion. Enclosures should therefore allow for the establishment of separate functional areas by providing either plentiful space or appropriate subdivision of the enclosure area.

Pigs have a high motivation to explore and should be provided with an environment of sufficient complexity to allow expression of species-specific exploratory behaviour. All pigs should at all times have access to adequate amounts of materials for investigation and manipulation, including rooting, in order to reduce the risk of behavioural disorders.

4.2. Enclosures - dimensions and flooring

Table G.4. indicates the minimum space requirement for an animal at any given liveweight. Enclosures should be designed to accommodate the highest liveweight that pigs will finally reach in any given circumstance. The number of enclosure changes should be minimised.

Table G.4. Pigs and Minipigs: Minimum enclosure dimensions and space allowances

* Pigs may be confined in smaller enclosures for short periods of time, for example by partitioning the main enclosure using dividers, when justified on veterinary or experimental grounds, for example where individual food consumption is required.

Where pigs are housed individually or in small groups, greater space allowances per animal are required than for those in larger groups.

Pigs should not be tethered at any time, and should not be confined in stalls or crates except for short periods of time necessary for feeding, insemination, veterinary or experimental purposes. The accommodation for sows and piglets should enable the fulfillment of the special behaviour patterns of the sow before and after parturition, and those of the piglets after birth. Thus, although the use of farrowing crates can safeguard piglet survival and welfare under some conditions, the close confinement of sows during the perinatal and suckling periods should be limited as far as possible and loose housing systems should be aimed at.

The most appropriate flooring material will depend on the size and weight of the pigs. To facilitate provision of rooting/nesting substrate, it is desirable to provide a solid floor in the lying area of the pen. Slatted floors can be of value in facilitating good hygiene, but the slat and void dimensions should be appropriate to the size of the pigs in order to prevent foot injuries.

4.3. Feeding

Pigs kept for meat production are typically fed ad libidum until approaching maturity, after which restricted feeding practices are necessary to avoid obesity. Mini-pigs are prone to become obese on conventional pig diets. Special reduced calorie diets with increased fibre content help to prevent this problem. Where feed restriction is necessary, pigs will show increased foraging motivation which can be expressed as increased activity and aggression, and development of stereotyped oral behaviours. To avoid these problems it is important to modify diets to enhance satiety, for example by provision of increased dietary fibre, and to provide an appropriate foraging substrate such as straw.

With restricted feeding practices, young growing animals should be fed at least twice daily, whereas mature animals should be fed once daily, as an adequate meal size is important for the animal to reach satiety, and will minimise aggression. Where feeding is restricted, all individuals within the social group should have access to feed without causing aggression. Adequate trough space should be provided to ensure that animals can feed simultaneously. Recommended requirements are given in Table G.5. Where animals are housed singly or in small groups, the minimum trough space should be that for restricted feeding. When animals are housed in larger groups and fed ad libidum, trough space can be shared and a lower total space is required.

Table G.5. Pigs and minipigs: Minimum feeding trough space allowances

*Each animal on restricted feeding should be provided with at least the minimum trough space allowance.

4.4. Watering

As pigs are particularly sensitive to the consequences of water deprivation, in cases where they are group-housed, at least two drinking points per unit - or a large bowl allowing more than one pig to drink at the same time - should be provided to prevent dominant animals impeding access to the drinking point. To achieve this, the following drinking space allowances are recommended.

Table G.6. Pigs and minipigs: Minimum drinking point allowances

Where pigs housed in larger groups are watered from an open trough, the minimum length of trough perimeter with access to water should be that allowing a single pig unimpeded access (as indicated in Table G.5. for restricted feeding space), or 12.5 mm of trough length per pig, whichever is the greater.

Table G.7. Pigs and minipigs: minimum drinking water flow rates for pigs

4.5. Substrate, litter, bedding and nesting material

Bedding contributes to pig welfare in many ways. It enhances physical and thermal comfort (except in hot environmental conditions), can be eaten to provide gut fill and enhance satiety, and provides a substrate for foraging and nest-building behaviours. The extent to which each of these different benefits can be provided will depend on the nature of the bedding, with long straw providing the best overall material but alternatives such as chopped straw, sawdust, wood shavings and shredded paper conferring some benefits. Bedding should be non-toxic and, where possible, provide structural diversity to stimulate exploratory behaviour. Bedding should be provided for all pigs, unless precluded for experimental reasons, and is particularly important for farrowing sows, which have a strong motivation to perform nest-building behaviour, and for pigs on restricted feeding regimes, which have a strong motivation to express foraging behaviour.

e. Additional provisions for housing and care of equines, including horses, ponies, donkeys and mules

1. Introduction

Equines evolved as grazers of open grasslands, and domestic horses and ponies (Equus caballus) and donkeys (Equus asinus) have retained the behavioural repertoire of their ancestors. In the feral or free-ranging state, equines live in herds separated into small family groups or bands typically comprising one stallion, with several mares, foals and yearlings. The social structure develops as a clearly defined hierarchy, and individual animals within a group often form close pair bonds which it is important to recognise and maintain if possible. Mutual body care is a particularly important element in their social life.

Unlike ruminants, equines may graze continuously for many hours and under natural conditions they will spend fourteen to sixteen hours daily at this activity. Although their natural food is grass, herbs, and leaves, they are very selective regarding their choice of grass species and which part of the plant to eat. Their normal daily pattern is to graze, move a few steps and graze again. In this way they exercise as well as feed, and can cover long distances in a twenty-four hour period.

Ideally, management systems for equines should accommodate their natural behaviour, in particular the need to graze, exercise, and socialise. They are flight animals and hence easily startled and this should also be taken into account.

2. The environment and its control

Rugs can be used in cool conditions, especially if hair has been clipped, but these should be removed and checked daily.

The mane and tail of equines provide protection from adverse weather conditions and from flies and should not be removed or cut short. Where manes and tails need to be shortened or tidied this should be achieved by trimming rather than by pulling.

3. Health

(See paragraph 3 of the General considerations for farm animals and mini-pigs)

4. Housing, enrichment and care

4.1. Enclosures - dimensions and flooring

Ideally, equines should be kept at pasture or have access to pasture for at least six hours a day. Where equines are kept with minimal or no access to grazing then additional roughage should be provided to extend the time spent feeding and reduce boredom.

In indoor enclosures, group-housing systems are preferred since these provide opportunities for socialisation and exercise. For horses it is essential that great care is taken to ensure social compatibility of groups

The total space requirement for indoor enclosures will depend on whether animals also have daily access to additional areas for grazing and/or other forms of exercise. The figures below assume that such additional areas will be provided. If not, then space allowances should be increased significantly.

Table G.8. Equines: Minimum enclosure dimensions and space allowances

* To ensure adequate space is provided, space allowances for each individual animal should be based on height to withers (WH)

The shortest side should be a minimum of 1.5 x the wither height of the animal.

The height of indoor enclosures should allow animals to rear to their full height to safeguard the welfare of the animals.

Slatted floors should not be used for equines.

4.2. Feeding

Incorrect feeding of equines can have very serious welfare implications, causing illnesses such as colic and laminitis.

Since they naturally graze for long periods, they should ideally have constant access to forage in the form of fresh grass, hay, silage or straw. Where they are not given the opportunity to graze, they should be provided with a suitable quantity of long fibre/roughage every day. Where possible roughage should be fed on the ground or in suitably designed round bale feeders. Hay nets and racks should be designed and positioned to minimise risk of injury.

If "hard" (concentrate) feed is offered to animals, particularly where the animals are housed in groups the feeding order should, where possible, follow the herd order of dominance. Where possible individuals should be fed separately. If this is not possible feeding points should be spaced at least 2.4 m apart and there should be at least one point per animal. Horses fed with concentrates need to be given small amounts of feed frequently.

4.3. Watering

Horses prefer to drink from an open water surface, and this should be provided where possible. If automatic water nipple drinkers are used, animals may need to be trained to use them.

4.4. Identification

Ear tags and tattooing should not be used in equines. If identification other than coat colour is required then transponders should be used. Numbered head-collars and hanging tags for halters have also been used successfully for identification.

H. Species-specific provisions for birds

a. General considerations

1. Introduction

Birds are used for a broad range of purposes including fundamental research, applied veterinary medical studies and toxicology. Domestic fowl and turkeys are the most common laboratory birds and are often used in developmental studies and for the production of biological materials such as tissue and antibodies. Domestic poultry are also the most commonly used species in bird welfare research. Fowl are used for pharmaceutical safety and efficacy evaluation, whereas quail and other birds are more frequently the subjects of ecotoxicology studies. The other, less commonly used species such as the pigeon and wild birds are generally used in psychology and fundamental physiology or zoology research. Catching wild birds to use as experimental animals should be avoided unless it is necessary for the purposes of the experiment.

Although birds are essentially built for flight and share the same basic body plan, they have an extremely diverse range of adaptations for locomotion and feeding. Most species are adapted to range over relatively large, three-dimensional areas by one or more means of locomotion including flying, walking, running, swimming or diving, both while foraging and during migration. Many species of birds are highly social and should be kept in stable groups wherever possible.

Additional details are provided for the commonly bred and used laboratory species. It is essential that the housing and care of less commonly used species not included below pay due regard to their behavioural, physiological and social requirements. Housing, husbandry and care protocols for such species should be researched before birds are obtained or used. Advice on requirements for other species (or if behavioural or breeding problems occur) should be sought from experts and care staff to ensure that any particular species needs are adequately addressed. Information and guidance on less commonly used species is available in the background information document.

During agricultural research when the aim of the research requires that the animals are kept under similar conditions to those under which commercial farm animals are kept, the keeping of the animals should at least conform with the standards laid down in the European Convention for the Protection of Animals kept for Farming Purposes (ETS No. 87) and in the related recommendations.

Many of the potential welfare problems specific to birds are associated with inappropriate pecking behaviour. This can be divided into aggressive pecking; feather pecking (where individuals either peck at other birds' feathers or pluck and pull at their own); and pecking at the skin of other birds, which can cause serious suffering and mortality if unchecked. The cause of inappropriate pecking is not always clear, but it is often possible to avoid outbreaks by rearing chicks with access to substrate that enables them to forage and peck appropriately. Chicks of all species should therefore be housed on solid floors with litter.

Prevention is especially important because fowl are attracted to damaged feathers, and the presence of a few feather-pecked birds may therefore lead to the rapid spread of injurious pecking. There are a number of measures that should be employed to avoid outbreaks of injurious pecking wherever possible and to reduce or prevent this behaviour should it occur. These include providing alternative pecking substrates such as foraging substrate, bunches of string, pecking blocks or straw; providing visual barriers; periodically or temporarily lowering the light intensity or using red light; and using light sources that emit UV rays. Anti-pecking sprays are commercially available and can be used to reduce the incidence of injurious pecking in the short term, but it will still be necessary to address the underlying causes of the behaviour. Some strains of domestic bird have been selectively bred so that inappropriate pecking is reduced and such strains should be researched and used wherever possible.

Methods which cause pain or distress, such as very low lighting (i.e. below 20 lux) for prolonged periods, or for physical modifications such as beak trimming, should not be used.

Birds housed in a poor quality environment that does not permit them to forage, exercise or interact with conspecifics will experience chronic distress that may be indicated by stereotypic behaviour, for example self-mutilation, feather pecking, and pacing. Such behaviour may be indicative of serious welfare problems and should lead to an immediate review of housing, husbandry and care.

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

Many species are especially susceptible to draughts. Measures should therefore be in place to ensure that individuals do not become chilled. Accumulation of dust and gases such as carbon dioxide and ammonia should be kept to a minimum.

2.2. Temperature

Where appropriate, birds should be provided with a range of temperatures so that they can exercise a degree of choice over their thermal environment. All healthy adult quail, pigeon and domestic ducks, geese, fowl and turkeys should be housed at temperatures between 15 °C and 25 °C. It is essential to take account of the interaction between temperature and relative humidity, as some species will suffer from heat stress within the prescribed temperature range if relative humidity is too high. For species where there are no published guidelines on temperature and humidity, the climate experienced in the wild throughout the year should be researched and replicated as closely as possible.

Higher room temperatures than those indicated or a localised source of supplementary heat such as a brooder lamp may be required for sick or juvenile birds (see Table H.1.below).

Table H.1. Guidelines for temperatures and relative humidities for domestic fowl and turkeys, G. gallus domesticus and Meleagris gallopavo

The chicks' behaviour should be used as a guide when setting brooder lamp temperature. If thermally comfortable, chicks of all species will be evenly spaced in the enclosure and making a moderate amount of noise; quiet chicks may be too hot and chicks making noisy distress calls may be too cold.

2.3. Humidity

Relative humidity should be maintained within the range of 40 to 80% for healthy, adult, domestic birds.

2.4. Lighting

Light quality and quantity are critically important for some species at certain times of the year for normal physiological functioning. Appropriate light and dark regimes for each species, life stage and time of year should be known before animals are acquired.

Lights should not be abruptly switched off or on, but should be dimmed and raised in a gradual fashion. This is especially important when housing birds capable of flight. Dim night-lights may facilitate movement at night for heavy-bodied poultry strains. Where provided, care should be taken to ensure that circadian rhythms are not disrupted.

2.5. Noise

Some birds, for example the pigeon, are considered to be able to hear very low frequency sounds. Although infrasound (sound below 16 Hz) is unlikely to cause distress, birds should be housed away from any equipment that emits low frequency vibrations whenever possible.

3. Health

Captive-bred birds should be used wherever possible. Wild birds may present special problems in terms of their behaviour and health when in a laboratory situation. A longer period of quarantine and habituation to captive conditions is generally required before they are used in scientific procedures.

Careful health monitoring and parasite control should minimise health risks in birds with outdoor access.

4. Housing, enrichment and care

Birds should be housed in enclosures which facilitate and encourage a range of desirable natural behaviours, including social behaviour, exercise and foraging. Many birds will benefit from housing that allows them to go outdoors and the feasibility of this should be evaluated with respect to the potential to cause distress or to conflict with experimental aims. Some form of cover such as shrubs should always be provided outdoors to encourage birds to use all the available area.

4.1. Housing

Birds should be housed in socially harmonious groups within the animal enclosure, unless the scientific procedures or welfare requirements make this impossible. Special care is needed when regrouping birds or introducing an unfamiliar bird to a group. In all cases, groups should be monitored for social compatibility on an ongoing basis.

Single-housing of birds for even short periods can be a significant stress factor. Therefore, birds should not be single-housed unless justified on welfare or veterinary grounds. Single-housing on experimental grounds should be determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals.

Most species of bird are social for at least part of the year and highly sensitive to family relationships, so the formation of appropriate, stable, harmonious groups should be given a high priority. As there are significant species variations, the optimal composition of groups, and at what stage in the birds' lives these should be created should be known before groups are formed and procedures are undertaken.

4.2. Enrichment

A stimulating environment is a very important contributor to good bird welfare. Perches, dust and water baths, suitable nest sites and nesting material, pecking objects and substrate for foraging should be provided for species and individuals that will benefit from them unless there is scientific or veterinary justification for withholding such items. Birds should be encouraged to use all three dimensions of their housing for foraging, exercise and social interactions including play wherever possible.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

Guidelines for enclosure dimensions are set out in the species-specific provisions for domestic fowl, domestic turkeys, quail, ducks and geese, pigeons and zebra finches. All birds, especially species that spend a significant proportion of their time walking, such as quail or fowl, should be housed on solid floors with substrate rather than on grid floors. Birds can be prone to foot problems, for example, overgrown claws, faecal accumulation and foot lesions such as foot-pad dermatitis due to standing on wet litter, on any type of flooring, and so frequent monitoring of foot condition is always necessary. In practice, it may be necessary to consider a compromise between solid- and grid flooring for scientific purposes. In such cases, birds should be provided with solid-floored resting areas occupying at least a third of the enclosure floor. Grid areas should be located under perches if faecal collection is required. To reduce the incidence of foot injuries, slats made of plastic should be used in preference to wire mesh wherever possible. If wire mesh has to be used, it should be of a suitable grid size to adequately support the foot and the wire should have rounded edges and be plastic coated.

4.4. Feeding

Feeding patterns of wild birds vary widely and consideration should be given to the nature of the food, the way in which it is presented and the times at which it is made available. Diets that will meet the nutritional requirements of each species and promote natural foraging behaviour should be researched and formulated before any animals are obtained. Part of the diet or additional treats should be scattered on the enclosure floor to encourage foraging wherever appropriate. Dietary enrichment benefits birds, so additions such as fruit, vegetables, seeds or invertebrates should be considered where appropriate even if it is not possible to feed birds on their 'natural' diet. Where new foods are introduced, the previous diet should always be available so that birds will not go hungry if they are unwilling to eat new foods. Some species are more adaptable than others and advice should be sought on appropriate dietary regimes.

As some species, particularly granivores, require grit to digest their food, these should be provided with appropriately-sized grit. Birds will select grit of the size they prefer if material of various sizes is provided. The grit should be renewed regularly. Dietary calcium and phosphorus should also be provided for birds in an appropriate form and at an appropriate level for each life stage, to prevent nutritional bone disease. Any such requirements should be thoroughly researched and catered for. Food can be supplied in feeders that are either attached to the side of the enclosure or standing on the enclosure floor. Space occupied by floor feeders is not available to the birds and should not be included in calculations of pen area. Wall mounted feeders do not occupy floor space but should be designed and fitted with care so that birds cannot become trapped underneath them. Chicks of some species (for example, domestic turkeys) may need to be taught to feed and drink in order to avoid dehydration and potential starvation. Food for all species should be clearly visible and provided at several points to help prevent feeding problems.

4.5. Watering

Water should be provided via nipple or cup drinkers, or as a continuous drinking channel. There should be sufficient drinkers or an adequate length of channel drinker to prevent dominant birds from monopolising them. One nipple or cup drinker should be provided for every three or four birds, with a minimum of two in each enclosure. Supplementary water may also be given as enrichment in birds' feed if appropriate.

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

Suitable substrates for birds should be absorbent, unlikely to cause foot lesions and of an appropriate particle size to minimise dust and prevent excessive accumulation on the birds' feet. Suitable substrates include chipped bark, white wood shavings, chopped straw or washed sand, but not sandpaper. Litter should be maintained in a dry, friable condition and be sufficiently deep to dilute and absorb faeces. Other suitable floor coverings include plastic artificial turf or deep pile rubber mats. A suitable pecking substrate such as pieces of straw should be scattered over the floor.

Hatchlings and juvenile birds should be provided with a substrate that they can grip to avoid developmental problems such as splayed legs. Juvenile birds should also be encouraged if necessary, for instance by tapping with the fingers, to peck at the substrate to help prevent subsequent misdirected pecking.

4.7. Cleaning

(See paragraph 4.9. of the General section).

4.8. Handling

Suitable equipment for catching and handling should be available, for example, well maintained nets in appropriate sizes and darkened nets with padded rims for small birds.

If the experimental procedure requires adult birds to be handled regularly, it is recommended from a welfare and experimental perspective to handle chicks frequently during rearing, as this reduces later fear of humans.

4.9. Humane killing

The preferred method of killing for juvenile and adult birds is an overdose of anaesthetic using an appropriate agent and route. This is preferable to carbon dioxide inhalation, as carbon dioxide may be aversive.

As diving birds and some others, for example, mallard ducks, can slow their heart rates and hold their breath for long periods, care should be taken when killing such species by inhalation to ensure that they do not recover. Ducks, diving birds and very young chicks should not be killed using carbon dioxide.

4.10. Records

(See paragraph 4.12. of the General section)

4.11. Identification

Non-invasive or minimally invasive methods such as noting physical differences, ringing with either closed or split rings and staining or dyeing the feathers are preferable to more invasive techniques such as electronic tagging or wing tagging. Combinations of coloured leg rings minimise handling for identification, although due regard should be paid to any potential impact of colours on behaviour in some species. When using rings as temporary marking for rapidly growing chicks, regular checking is essential to ensure that the ring is not impeding the growth of the leg.

Highly invasive marking methods such as toe-clipping or web-punching cause suffering and should not be used.

b. Additional provisions for housing and care of the domestic fowl, in stock and during procedures

Domestic fowl (Gallus gallus domesticus) retain much of the biology and behaviour of the Jungle fowl from which they were domesticated. Behaviours that are most important to the species are nesting (in females), perching and using litter for foraging, scratching, pecking and dustbathing. Fowl are social and should be housed in groups of around five to twenty birds, with fewer males than females in adult groups, for example, a ratio of 1 to 5. Attempts have been made to select strains of fowl for reduced feather pecking or agonistic behaviour. The existence of appropriate strains of this type should be determined, and the feasibility of acquiring them, should be assessed for each project.

Laying hens should have access to nest boxes from at least two weeks before coming into lay and no later than 16 weeks of age. Single- or pair-housed birds should each have access to a nest box, with a ratio of at least one nest box per two birds provided in larger groups. Nest boxes should be enclosed and large enough to allow one hen to turn around. A loose substrate such as wood-shavings or straw should be supplied within nest boxes to promote nesting behaviour. Substrate should be regularly replaced and kept clean.

Fowl should always be provided with the opportunity to perch, peck appropriate substrates, forage and dust-bathe from one day old. Suitable materials for dust-bathing include sand or soft wood shavings.

Perches should be 3 to 4 cm in diameter and round with a flattened top. The optimum height above the floor varies for different breeds, ages and housing conditions but perches should initially be fixed at 5 to 10 cm and for older birds at 30 cm above the floor. Perch heights should be adjusted in response to the birds' behaviour by seeing how easily birds can get on and off perches and move between them. All birds should be able to perch at the same time and every adult bird should be allowed 15 cm of perch at each level. Especially during the establishment of groups, birds should also be briefly observed during dark periods to confirm that all individuals are roosting.

Fowl are highly motivated to perform 'comfort behaviour' such as wing flapping, feather ruffling and leg stretching, which help to maintain strong leg bones. Birds should therefore be housed in floor enclosures large enough to permit all of these behaviours whenever possible. Ideally, birds should be housed with outdoor access; appropriate cover such as bushes is essential to encourage fowl to go outside.

Flooring for fowl should be solid, as this enables the provision of substrate to encourage foraging and possibly help to reduce the incidence of feather pecking. If fowl need to be caged for scientific purposes, they should be housed in enclosures designed to address behavioural requirements. If there are scientific reasons for not providing a solid floor, a solid area with loose substrate and items such as bunches of string, pecking blocks, rope, turf or straw should be provided for pecking.

Fowl strains developed for rapid growth rates (broilers) are highly susceptible to lameness and their use should be avoided wherever possible. If broilers are used, individuals should be assessed for lameness at least weekly and grown more slowly than those reared commercially unless growth rate is essential for the study.

Table H.2. Domestic fowl: Minimum enclosure dimensions and space allowances

Where these minimum enclosures sizes cannot be provided for scientific reasons, the duration of the confinement should be justified by the experimenter and determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals. In such circumstances, birds can be housed in smaller enclosures containing appropriate enrichment and with a minimum floor area of 0.75 m2. These can be used to house two laying birds or small groups of birds in accordance with the space allowances given above.

c. Additional provisions for housing and care of the domestic turkey, in stock and during procedures

Wild turkeys regularly utilise a diverse range of environments and perform a variety of behaviours including dust-bathing, foraging and hunting. The social behaviour of the wild turkey is complex, particularly during the breeding season. Domestic turkeys (Meleagris gallopavo) retain many of the characteristics of wild birds but there are some fundamental differences, for example domestic turkeys are unable to fly but have retained the ability to run quickly, and jump and glide, especially at younger ages.

Domestic turkeys are highly social and should not be single-housed. Stable groups should be formed as soon as birds are acquired and adequate monitoring is essential as injurious feather-pecking and head-pecking can occur from the first day of life.

Lameness is a common problem and needs to be carefully monitored. Veterinary advice should be sought on a policy for dealing with lameness.

Turkeys should be provided with perches placed at a height where birds on the ground are not able easily to peck and tug at the feathers of perching birds. However, if birds are older and less agile, the access to perches should be facilitated by special equipment such as ramps. Where this is not possible, perches should be placed at a low height (for example at 5 cm). The shape and size of the perch should be in accordance with the rapidly growing claws of the birds. Perches should be ovoid or rectangular with smoothed corners and made of wood or plastic.

Substrate for dust-bathing should always be provided. Suitable materials are fresh sawdust or sand. Straw bales may be used for enrichment and to provide a refuge from dominant birds, but will need to be frequently replaced and older, heavier birds may need ramps to gain access to them.

Table H.3. Domestic Turkey: Minimum enclosure dimensions and space allowances

All enclosure sides should be at least 1.5 m long. Where these minimum dimensions cannot be provided for scientific reasons, the duration of the confinement should be justified by the experimenter and determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals. In such circumstances, birds can be housed in smaller enclosures containing appropriate enrichment and with a minimum floor area of 0.75 m2 and a minimum height of 50 cm for birds below 0.6 kg, 75 cm for birds below 4 kg, and 100 cm for birds over 4 kg. These can be used to house small groups of birds in accordance with the space allowances given above.

d. Additional provisions for housing and care of quail, in stock and during procedures

Wild quail live in small social groups and devote much of their time to scratching and foraging for seeds and invertebrates on the ground. The preferred habitat of many species is dense vegetation such as grasslands, bushes alongside rivers and cereal fields. Domestication does not appear substantially to have altered quail behaviour, so it is essential to design housing systems that respect this and allow the provision of substrate for scratching, pecking and dustbathing, nestboxes and cover wherever possible. The housing of quail in aviaries or pens as opposed to cages is therefore strongly recommended.

Quail (Coturnix spp; Colinus virginianis; Lophortyx californica; Excalfactoria chinensis) should be group housed in either all female or mixed-sex groups. Where the sexes are mixed, the ratio of males to females should be low (for example, 1 to 4) to reduce aggression between males and injuries to females. It may be possible to pair-house males if stable pairs are formed during rearing. The likelihood of aggressive pecking leading to skin lesions and feather loss is reduced if quail are not kept under intensive conditions and established groups are not mixed.

Quail are capable of extremely rapid startle responses, which can lead to head injuries. Staff should therefore always approach birds slowly and calmly and quail should be provided with cover and environmental enrichment, especially early in life, in order to reduce fear. Quail chicks should have access to coloured objects such as balls, tubing and cubes to alleviate fear of both human beings and novel stimuli in adult birds. Adult birds should be given pecking objects such as stones, pine cones, balls and branches of vegetation. Sand, wood shaving or straw substrate for foraging and a place to which the birds can withdraw should be provided, with additional dust baths of sand or sawdust if the foraging substrate is not suitable for dust bathing. Laying hens should have access to nest boxes and nesting material, such as hay.

If quail need to be housed in cages, consideration should be given to combining enclosures and adding enrichment items. Solid enclosure roofs may make birds feel safer, although this could result in unacceptably low light levels in lower enclosures if birds are housed in racks. Birds should be cage-housed for the minimum possible period because many welfare problems become more severe with age, especially in birds kept for one year or more.

Table H.4. Quail: Minimum enclosure dimensions and space allowances.

* The enclosure roof should be made of pliant material to reduce the risk of head injuries.

e. Additional provisions for housing and care of ducks and geese, in stock and during procedures

Domestic ducks and geese commonly used in research and testing include Anas platyrhynchos, Anser anser domesticus and Cairina moschata. All waterfowl are primarily adapted for locomotion and feeding in water, which is also very important for 'comfort' behaviours such as bathing and preening. Ducks and geese should be provided with a pond with a mixture of stones and grit on the bottom, both to increase the birds' behavioural repertoire and to encourage adequate maintenance of the feathers. The very minimum that waterfowl should be able to do is immerse their heads under water and shake water over the body. Drinkers and ponds for waterfowl should be located over grid areas with drains beneath to reduce flooding.

Domestic geese and ducks have been selected for meat and egg production, but all breeds retain most of their 'wild type' behaviour and are generally more nervous and easily upset than other domestic birds, especially when they are moulting.

Within twenty-four hours of hatching and throughout the first week of life, water should be provided to facilitate swimming behaviour, but care should be taken to minimise the risk of drowning by, for example, the use of a shallow bowl. After the first week, a shallow pond (dimensions as in table H.6) with large stones on the bottom should be provided with food or grit scattered among the stones to encourage dabbling or diving, as appropriate. In the absence of the parent birds, access to ponds for juvenile birds should only be under supervision to ensure that they can leave the water and do not become chilled. This should continue until they are clearly capable of leaving the water unaided and their waterproof feathers have begun to emerge. It is not necessary to control the temperature of the water. Ponds should be regularly cleaned and water replaced as necessary to ensure good water quality.

Ducks and geese should be housed on solid floors and have sufficient space to permit foraging, walking, running and wing flapping. A complex environment should be provided, including for example natural or artificial cover, boxes and straw bales. Ducks and geese should always be kept outdoors or have access to outdoor runs unless there is scientific or veterinary justification for keeping them indoors. Birds housed with outside access should be kept secure from predators and should be supplied with a dry shelter to enable them to rest. Vegetation for cover and/or grazing should be provided as applicable. Serious consideration should be given to supplying other features of the habitat that are likely to be important to each species whether birds are housed indoors or outdoors. This includes shallow water with vegetation for dabbling ducks, turf for geese and deeper water with large stones for species whose natural habitat is along rocky coastlines.

Ducks and geese should be housed in appropriately sized groups wherever possible and the amount of time when any individual is left alone should be minimised. Many species become territorial during the breeding season, however, so it may be necessary to reduce group sizes and ensure that there is sufficient enclosure space to reduce the risk of injury, particularly to female birds.

Table H.5. Ducks and geese: Minimum enclosure dimensions and space allowances

* This should include a pond of minimum area 0.5 m2 per 2m2 enclosure with a minimum depth of 30cm. The pond may contribute up to 50% of the minimum enclosure size.

** Pre-fledged birds may be held in enclosures with a minimum height of 75 cm.

Where these minimum enclosure sizes cannot be provided for scientific reasons, the duration of the confinement should be justified by the experimenter and determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals. In such circumstances, birds can be housed in smaller enclosures containing appropriate enrichment and with a minimum floor area of 0.75 m2. These can be used to house small groups of birds in accordance with the space allowances given below.

Table H.6. Ducks and geese: Minimum pond sizes*

* Pond sizes are per 2 m2 enclosure. The pond may contribute up to 50 % of the minimum enclosure size.

f. Additional provisions for housing and care of pigeons, in stock and during procedures

The various strains of domestic pigeon are believed to derive from the rock dove Columbia livia. Rock doves nest and roost on cliffs or within caves, and feral pigeons will utilise sheltered ledges on man-made structures in the same way. In their natural habitat pigeons usually occur in pairs to large flocks, feeding and roosting together, but will defend roosting spaces and nesting areas. Pigeons can be housed in mixed groups, and may lay eggs but will not incubate them if nest boxes are not provided.

Care should be taken when choosing a breed for laboratory use, as some strains may show abnormal or undesirable behaviours and should therefore be avoided. Pigeons are primarily seed-eaters but are omnivorous, so food containing animal protein should be offered regularly.

Pigeons should be allowed an area sufficient for flight wherever possible, with a separate perching area for each bird along at least one wall of the enclosure. Box perches approximately 30 cm x 15 cm located in blocks should be provided. Branches hung from the roof and scaffolding can also be used for perching. Toys hung from chains should be provided, for example, bird bells, mirrors and commercially available toys designed for pets. Each enclosure should have shallow water baths. Where pigeons need to be handled frequently, 'nesting areas' or chambers can be provided so that birds can be trained to retreat to them for capture.

Larger, enriched enclosures with shelving, perches and toys should be used wherever possible rather than 'standard' pigeon enclosures. Pigeons benefit from being able to forage and should not be kept on grid floors without strong scientific justification.

Table H.7. Pigeons: Minimum enclosure dimensions and space allowances

Enclosures should be long and narrow (for example 2 m by 1 m) rather than square to allow birds to perform short flights.

g. Additional provisions for housing and care of zebra finch, in stock and during procedures

Zebra finches (Taeniopygia guttata) occur across most of Australia. They are highly mobile, ranging over wide areas in search of food, and live in flocks of up to several hundred individuals. The species is monogamous and sexually dimorphic, as the male's plumage is more ornate than that of the female. The breeding season is not fixed, but is triggered by the availability of ripening grass seeds. Zebra finches use nests for roosting as well as breeding; roosting nests are used more frequently in cold conditions and may be old breeding nests or purpose-built.

Zebra finches are social and non-breeding birds should be housed in groups. Unwanted breeding can be prevented by housing in single sex groups, or suppressed in mixed-sex groups by withholding both roosting and breeding nests and by feeding a diet of dry seeds supplemented with fresh greens, but never soaked or sprouted seeds. Nests should be provided for breeding birds, for example in the form of wicker or plastic baskets or wooden boxes with dried grass, paper strips or coconut fibres for nesting material, but birds will defend these and it is important to monitor behaviour to ensure that sufficient nests are provided. Sprays of Panicum millet should be continually available as dietary enrichment. As zebra finches feed extensively on the ground, birds should be housed on solid floors to facilitate natural foraging behaviour.

Toys, perches and swings designed for pet birds will benefit zebra finches and these should be provided wherever possible. Perches are particularly important for well-being and should be provided at a range of heights to facilitate normal feeding and roosting behaviour. Water for bathing should be provided at least once a week in shallow trays with water of approximately 0.5 to 1 cm in depth.

Fitting zebra finches with coloured leg bands for identification can have significant effects on their social and reproductive behaviour (for example, red can enhance dominance and green or blue reduce it). Care should be taken in the selection of colours and patterns of leg bands.

Minimum enclosure sizes for zebra finches are set out in Table H.8 below. Enclosures should be long and narrow (for example, 2 m by 1 m) to enable birds to perform short flights. Zebra finches thrive in outdoor enclosures provided they have access to shelter and roosting nests where appropriate. Additional heating should be provided for birds housed outdoors in cold conditions.

Table H.8. Zebra Finch: Minimum enclosure dimensions and space allowances

For breeding studies, pairs may be housed in smaller enclosures containing appropriate enrichment with a minimum floor area of 0.5 m2 and a minimum height of 40 cm. The duration of the confinement should be justified by the experimenter and determined in consultation with the animal technician and with the competent person charged with advisory duties in relation to the well-being of the animals.

I. Species-specific provisions for amphibians

1. Introduction

According to systematics, amphibians involve three main orders: Urodela (Caudata), Gymnophiona (Apoda), and Anura (Ecaudata). The Anura belong to the super-order Salientia. For the present provisions, Urodela (salamanders, newts) and Anura (frogs, toads) are of interest. They differ greatly in their patterns of geographic distribution and in the diversity of living types, such as aquatic (for example, Xenopus laevis), semi-aquatic (for example, Rana temporaria), semiterrestrial (for example, Bufo marinus) and arboreal (for example, Hyla cinerea). Amphibians occupy a wide range of habitat types from arid deserts to deep freshwater lakes. Some may spend most of their life underground or high in cloud forest canopy. Some are found north of the Arctic Circle and can tolerate freezing conditions, while others have evolved a range of adaptations to avoid desiccation in hot areas of the world.

Amphibians are very much adapted to the substrate on/in which they live. In this context, the body skin plays an important role in the transfer of water, soluble substances, including toxic substances and oxygen. Therefore it plays key roles in the survival of amphibians, their interaction with their environment, and their ability to exploit a wide range of habitats and ecological conditions. An amphibian's health depends on certain properties and peculiarities of its body skin, thus making amphibians significant bio-indicators of environmental health.

Where possible, amphibians used for experimental or other scientific purposes should be bred and reared in captivity. Purpose-bred animals should be used in preference to animals taken from the wild.

Table I.1. lists the four main habitats of amphibians and examples of species of each habitat frequently used for experimental and other scientific purposes. The following proposals provide details on the basic accommodation and care conditions to be covered for species of these habitats. Specific procedures may require the use of certain other species which do not fall into the four habitat categories. Further advice on requirements for these and other species (or if behavioural or breeding problems occur) should be sought from expert specialists and care staff to ensure that any particular species needs are adequately addressed. Additional background information on less commonly used species, and habitats is available in the background information document elaborated by the Group of Experts.

Table I.1: Main habitat categories and examples by habitat of species frequently used

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

Enclosures for amphibians should be adequately ventilated. The water in enclosures of aquatic caged amphibians should be filtered, circulated, and aerated (see also paragraph 4.3.1.).

2.2. Temperature

Amphibians are ectothermic. Areas of different temperature and humidity are beneficial, to allow amphibians to seek their preferred microenvironment. Amphibians exposed to frequent fluctuations in temperature and humidity may be severely stressed and may be more prone to health problems. Room and water temperatures should be controlled.

Hibernation in amphibians may be induced or interrupted by regulating light-dark rhythm and room temperature. Before inducing hibernation in captivity, animals should be in good health and body condition. In animals used for breeding, a state of near winter torpor (for example dim light to darkness and 8° C to 10 °C room temperature) may be simulated where appropriate. Under these conditions, the animals can be kept without feeding for as long as four to five months. Restoration of pre-hibernation environmental conditions will induce activity and mating behaviour.

Prevention of hibernation in a laboratory environment will not cause major welfare problems.

2.3. Humidity

Amphibians do not drink but absorb moisture through their skin. Water loss is an especially critical problem in captive terrestrial and semi-terrestrial amphibians, as a properly hydrated integument is essential to the normal function of the amphibian skin. Areas of different humidity within the enclosure are beneficial. Even desert-adapted amphibians should have access to a humid environment.

2.4. Lighting

Photoperiods reflecting the natural cycle from where the animals originate should be used. Light levels in the enclosures should be consistent with that expected to be encountered under natural conditions. Both semi-terrestrial and aquatic caged animals should have the opportunity to withdraw to shaded areas within the enclosure.

2.5. Noise

Amphibians are very sensitive to noise (airborne stimuli) and vibration (substrateborne stimuli) and are disturbed by any new, unexpected stimulus. Therefore, such extraneous disturbances should be minimised.

2.6. Alarm systems

Adequate alarm systems are recommended if circulation systems are used and/or aeration is required.

3. Health

(See paragraph 4.1. of the General section)

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

In most amphibians, social behaviour is mainly restricted to the mating season. However, group-housing of amphibians is advisable, for instance to improve feeding and reduce fear responses. For example, in Xenopus spp. group feeding promotes feeding frenzies inducing all animals to feed. At very low stocking densities such frenzies do not occur and food is frequently not eaten.

To avoid cannibalism in certain species (particularly among larval Ambystoma spp. and Scaphiopus spp.), these animals should be maintained in small groups. Cannibalism in groups can be reduced by size grading.

4.2. Enrichment

The terrestrial habitat of amphibians should be structured, including, for example, branches, leaves, pieces of bark, stones or other suitable man-made materials. Amphibians benefit from such environmental enrichment in different ways: for example, such inclusions allow animals to hide, and provide labels for visual and spatial orientation. The side walls of the terraria should be textured to provide a structured surface.

The provision of hiding places/shelters that are appropriate to the amphibian's needs is recommended, because they can reduce stress on captive amphibians. For example, in Xenopus spp. a tube of ceramic or plastic may be provided. Refuges should be inspected regularly for sick or injured animals. A dark floor to the tank may enhance the sense of security in the animals.

Materials used for enrichment devices should not be detrimental to the health of the amphibians. Enclosures and enrichment structures should have smooth surfaces and rounded edges to minimise the risk of injury to the amphibian's skin.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

4.3.1. Enclosures for aquatic amphibians

Aquatic amphibians such as Xenopus laevis or amphibian larvae are housed in tanks and aquaria. These may be equipped with a gentle flow-through water system for the circulation of uncontaminated (for example, dechlorinated) water, a heating device to maintain suitable temperatures, and a compressed air supply and airstones for aeration. Care is needed to ensure that aeration does not cause injury to the animals. Unless a proper flow system is in place, the water in the enclosures should be renewed with water of an appropriate quality about twice a week.

For Xenopus spp., systems with regular changes of water (fill-and-dump

systems) are sufficient for maintaining appropriate water quality (such as minimising levels in ammonia). Airstones are not required for Xenopus.

Furthermore, long, narrow enclosures should be avoided since they may restrict locomotor activity and social behaviour such as feeding frenzies.

Table I.2. Aquatic urodeles, e.g., Ambystoma spp: Minimum enclosure dimensions and space allowances

*Measured from snout to tail.

Table I.3. Aquatic anurans, e.g., Xenopus spp: Minimum enclosure dimensions and space allowances. *

* These recommendations apply to holding (i.e., husbandry) tanks but not to those tanks used for natural mating and super-ovulation for reasons of efficiency, as the latter procedures require smaller individual tanks. Space requirements determined for adults in the indicated size categories; juveniles and tadpoles should either be excluded, or dimensions altered according to the scaling principle.

** Measured from snout to vent.

4.3.2. Enclosures for semi-aquatic and semi-terrestrial amphibians

Semi-aquatic and semi-terrestrial amphibians are kept in enclosures consisting of a terrestrial part and an aquatic part. The water area of the terrarium should allow animals to submerge. Unless a flow-through system is used, water should be renewed at least twice a week.

Each terrarium should be covered to prevent escape. It is advisable to paint or otherwise cover the outside of transparent walls to minimise damage to the animal. Additions to the interior design can include: soft-foamed plastic material on the floor near the pool area, stones, pieces of artificial bark material, artificial branches and leaves, and shelves. Fine sawdust and any other related small-particle substrate should be avoided, as it affects the sensitive body skin, harbours pathogens and is difficult to clean and re-use.

Table I.4. Semi-aquatic anurans, e.g., Rana temporaria: Minimum enclosure dimensions and space allowances

* Measured from snout to vent.

** One third land division, two thirds water division sufficient for animals to submerge.

*** Measured from the surface of the land division up to the inner part of the top of the terrarium; furthermore, the height of the enclosures should be adapted to the interior design.

Table I.5. Semi-terrestrial anurans, e.g., Bufo marinus: Minimum enclosure dimensions and space allowances

* Measured from snout to vent.

** Two-thirds land division, one-third water division sufficient for animals to submerge.

*** Measured from the surface of the land division up to the inner part of the top of the terrarium; furthermore, the height of the enclosures should be adapted to the interior design.

4.3.3. Enclosures for arboreal amphibians

Having regard for the behaviour of different arboreal species, every effort should be made to allow for this by the provision of appropriate structures for climbing and resting by arboreal species (see section 4.3.2). In addition, it is necessary to provide water in which they can submerge themselves or seek greater humidity. If water dishes are used, they should be arranged in such a way that they are easy for the amphibians to enter or to leave.

Table I.6: Arboreal anurans, e.g., Hyla cinerea: Minimum enclosure dimensions and space allowances

* Measured from snout to vent.

** Two-thirds land division, one-third pool division sufficient for animals to submerge.

*** Measured from the surface of the land division up to the inner part of the top of the terrarium; furthermore, the height of the enclosures should be adapted to the interior design including, e.g., shelves, large artificial branches, and structures for climbing.

4.4. Feeding

The majority of amphibians are carnivores with food preferences for living small invertebrates (such as larvae, insects and worms). Captive animals should be maintained on their natural foods or on foodstuffs approximating those of their natural diets. However, captive aquatic amphibians can successfully be maintained on pieces of fish fillet or scrapings from frozen liver and heart. The feeding frequency should be related to environmental conditions, such as temperature and light intensity. Daily feeding is not advisable for adult animals, but once to three times weekly to satiation at each feeding is recommended.

4.5. Water quality

For aquatic and semi-aquatic amphibians water quality, including the concentration of ammonia and the pH level in water, should be regularly monitored.

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

(See paragraph 4.8 of the General section)

4.7. Cleaning

In order to avoid diseases, the terrestrial and aquatic areas in the terraria should be carefully cleaned to remove dirt, excrement and food particles.

4.8. Handling

The skin of amphibians can be easily damaged. Care is required during handling, which should be kept to a minimum.

4.9. Anaesthesia and humane killing

Invasive, potentially painful procedures should be accompanied both by analgesia and anaesthesia. As amphibians' skin accounts for a significant portion of normal gaseous exchanges, in anaesthetised animals, in which lung respiration is reduced or interrupted, the body skin should always be kept moist, for example with a wet tissue.

4.10. Records

(See paragraph 4.12. of the General section)

4.11. Identification

Where animals need to be identified individually there are a number of suitable methods such as transponders; tank labels for individually housed animals; monitoring pigment or wart configurations; small labels by coloured thread. Chemical markings should not be used, since substances are absorbed through the skin, possibly causing toxic effects. Toe clipping is deleterious and should not be carried out.

5. Transport

During transport, amphibians should be provided with sufficient air and moisture and, if necessary, appropriate devices to maintain the required temperature and humidity.

J. Species-specific provisions for reptiles

1. Introduction

According to morphological systematics, reptiles include the main orders Rhynchocephalia (tuatara), Squamata (lizards, snakes), Chelonia (tortoises, turtles, and terrapins), and Crocodilia (alligators, crocodiles, caimans, and gavials). They differ greatly in their patterns of geographic distribution and in the diversity of living types.

In contrast to the more or less smooth and moist skin seen in amphibians, reptiles have a skin protected by overlapping scales (snakes, lizards), by a box-like shell (chelonians), or by bone plates in the skin (crocodiles, alligators, and caimans). The thick skin is an adaptation to better protect reptiles from the water loss that occurs with the permeable skin of amphibians.

Table J.1. lists two very general habitat categories of reptiles and examples of species of each habitat frequently used for experimental and other scientific purposes. The following proposals provide details on the basic housing and care conditions recommended for species found within these habitats. Specific procedures may require the use of certain other species which do not fall into these categories, such as semi-aquatic, arboreal or rock-climbing reptiles. Should behavioural or breeding problems occur, or should further information on specific requirements for other species be required, advice should be sought from experts specialised in the species concerned and care staff, to ensure that any particular species' needs are adequately addressed Additional information on species and habitats is available in the background information document by the expert group.

Where possible, reptiles used for experimental or other scientific purposes should be procured from reputable suppliers.

Table J.1. Two habitat categories and examples of reptile species of each habitat frequently used

2. The environment and its control

2.1. Ventilation

Enclosures of reptiles should be adequately ventilated. To prevent animals from escaping, ventilation should be screen-covered.

2.2. Temperature

Reptiles are ectothermic. In order to maintain their body temperatures, under natural conditions they will select microenvironments in which they can gain or lose heat. Therefore, enclosures should offer to the animals areas of different temperatures (temperature gradient).

Temperature requirements of different species vary considerably and may even fluctuate in the same species at different times of the year. In the laboratory, room and water temperatures should be controlled. In many reptiles, sex determination and gonadal differentiation are temperature-dependent.

An incandescent lamp positioned over the platform provided as a resting board will allow basking reptiles to increase their body temperature. When the lights are turned off, a flat heating device may be used. Terraria of snakes or lizards from tropical biotopes should be furnished with at least one warmth-plate. Heating devices should be thermostatically-controlled to prevent the animals from overheating and burning.

2.3. Humidity

In order to regulate humidity, it will also be necessary to regulate the ventilation rate. A relative humidity of 70 to 90 % can be maintained by evaporating water from a container placed near the heater. The provision of areas of different humidity (humidity gradient) is beneficial.

2.4. Lighting

Appropriate light and dark regimes for each species, life stage, and time of the year should be provided. Reptiles should have the opportunity to withdraw to shaded areas within the enclosure. Light or sun lamps should not be the sole source of heat. The provision of ultraviolet radiation is necessary to stimulate the animal's production of vitamin D.

2.5. Noise

Reptiles are very sensitive to acoustic noise (airborne stimuli) and to vibratory noise (substrate-borne stimuli) and are disturbed by any new, unexpected stimulus. Therefore, such extraneous disturbances should be minimised.

2.6. Alarm systems

Adequate alarm systems should be provided if water circulation systems are used and/or aeration is required.

3. Health

Care is needed when housing different species of possible different health status.

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

(See paragraph 4.5.2. of the General section)

4.2. Enrichment

The habitat of reptiles should be structured to include, for example, natural or artificial branches, leaves, pieces of bark and stones. Reptiles benefit from such environmental enrichment in different ways: for example, such inclusions allow animals to hide, and provide labels for visual and spatial orientation. To prevent collision with clear glass, the side walls of the terraria should be patterned to provide a structured surface.

4.3. Enclosures - dimensions and flooring

Enclosures and enclosure furniture should have smooth surfaces and rounded edges to minimise the risk of injury, and in the most sensitive species opaque materials should be used.

4.3.1. Enclosures for aquatic reptiles

Aquatic reptiles should be accommodated in water-circulated, filtered, and aerated tanks. The water should be renewed about twice per week. To minimise the bacterial contamination of the water, water temperatures should not exceed 25 °C. Water levels should be sufficient for reptiles to submerge.

A platform should be provided as a resting board on which the reptiles can haul out or under which take shelter. Such platforms should be made of suitable materials, such as wood, so that animals are able to get a purchase with their claws in order to pull themselves out of the water. Platforms should be replaced at intervals as necessary. Platforms made of epoxy or polyurethane may not serve this function and will deteriorate quickly under continuous warm temperatures.

Table J.2. Aquatic chelonians e.g., Trachemys spp.: Minimum enclosure dimensions and space allowances

* Measured in a straight line from the front edge to the back edge of the shell.

4.3.2. Enclosures for terrestrial reptiles.

Terrestrial reptiles should be kept in enclosures consisting of an appropriate terrestrial part and an aquatic part. The water area of the terrarium should allow animals to submerge. It is advisable to renew the water at least twice a week, except in the case of a flow-through system.

Terraria should be transparent, have tight seams, with all holes securely screened, and be provided with well-fitted lids or doors that can be securely fastened down. All doors and lids should be fitted with latches, hooks or hasps. It is advisable to construct doors and lids, so that the entire top or an entire end or side opens to facilitate cleaning (except in the case of venomous reptiles). For some species, except for the front wall, all side walls including the top should be opaque. In case of highly irritable or easily frightened reptiles, the clear wall can be provided with a removable covering. For housing venomous snakes, certain security criteria must be fulfilled.

The provision of appropriate shelter is important for all terrestrial reptiles, both in which to hide and also sometimes to feed. A shelter-box, such as a tube of clay simulates the darkness of a burrow.

Table J.3.: Terrestrial snakes, e.g., Thamnophis spp: Minimum enclosure dimensions and space allowances

* Measured from snout to tail.

** Measured from the surface of the land division up to the inner part of the top of the terrarium; furthermore, the height of the enclosure should be adapted to the interior design including, e.g., shelves and large artificial branches.

4.4. Feeding

Captive reptiles should be maintained on their natural foods, foodstuffs or commercial diets approximating those of their natural diets. Many reptiles are carnivores (all snakes and crocodiles, most lizards, and some turtles), but some are vegetarian and others are omnivores. Some species exhibit very narrow and specific feeding habits. Reptiles, except for some snakes, can be trained to feed on dead prey. Therefore, it should normally not be necessary to feed on live vertebrates. When dead vertebrates are used, they should have been humanely killed using a method that avoids the risk of toxicity to the reptiles. Feeding regimes should be appropriate to the species, stage of development and husbandry system.

4.5. Watering

Drinking water should be provided for all reptiles.

4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material

A variety of substrates may be used for terraria, depending on the requirements of the species. Fine sawdust and any other small-particle substrate should be avoided, as this may cause serious mouth or internal injuries or bowel obstruction, particularly in snakes.

4.7. Cleaning

(See paragraph 4.9. of the General section)

4.8. Handling

Care is needed when handling reptiles, as they can be easily injured. For example, some lizards may shed their tails (autotomy) if handled in an inappropriate way, and other species can easily be traumatised.

4.9. Humane killing

(See also paragraph 4.11. of the General section)

An appropriate method of killing is by an overdose of a suitable anaesthetic.

4.10. Records

(See paragraph 4.12. of the General section)

4.11. Identification

Where animals need to be identified individually a number of suitable methods are available: transponders; enclosure labels for individually housed animals; monitoring individual skin patterns (according to colour, skin damages, etc.); pen markings require renewal after skin shedding; small labels at the toes by coloured thread. Toe clipping is deleterious and should not be done.

5. Transport

During transport reptiles should be provided with adequate air and moisture and, if necessary, appropriate devices included to maintain the required temperature and humidity.

K. Species-specific provisions for fish

1. Introduction

The use of fish as experimental animals has expanded greatly over the past decade for a number of reasons, including the great increase in aquaculture, which has led to a variety of supporting basic studies in areas such as nutrition, disease, physiology and genetics, ecotoxicology and other toxicological research, as well as fundamental studies in genetics and immunology whose results are of relevance to higher vertebrate groups, including mammals. A wide variety of fish species are used for experimental purposes and these have a diverse range of habitats, behaviour and environmental and husbandry requirements.

Fish are ectothermic animals and thus highly adapted to their particular aquatic environment. They react very rapidly to stress with immediate physiological consequences that can be relatively long-lasting and such changes, as well as having obvious welfare implications, will also impact upon experimental results.

Investigators and animal care staff should acquaint themselves with the characteristics of the proposed experimental fish species, to ensure that appropriate facilities and husbandry procedures are in place before animals are obtained. Species-specific guidance on rainbow trout (Oncorhynchus mykiss), Atlantic salmon (Salmo salar), tilapiine cichlids, zebra fish (Danio rerio), sea bass (Dicentrarchus labrax), Atlantic halibut (Hippoglossus hippoglossus), Atlantic cod (Gadus morhua), turbot (Scophthalmus maximus), African catfish (Clarias gariepenus) is available in the background document elaborated by the Group of Experts. Further advice on the requirements of these and other species should be sought from expert specialists and care staff to ensure that any particular species needs are adequately addressed.

During aquaculture research, when the aim of the research requires that fish are kept under similar conditions to those under which commercial fish are kept, the keeping of the animals should at least conform with the standards laid down in the European Convention for the Protection of Animals kept for Farming Purposes (ETS No. 87).

2. Environment and its control

2.1. Water supply

It is essential that an adequate water supply of suitable quality is provided at all times. Water flow in recirculatory systems or filtration within enclosures should be sufficient to remove suspended solids and wastes and to ensure that water quality parameters are maintained within acceptable levels. Monitoring systems should be in place to ensure fish are provided with an appropriate quantity of water of appropriate quality. Water flow should also be appropriate to enable fish to swim correctly and to maintain normal behaviour. In most cases, within enclosures housing post-larval fish, the water supply is best directed onto the water surface at an angle.

2.2. Water quality

Water quality is the most important factor in maintaining the well-being of fish and in reducing stress and the risk of disease. Water-quality parameters should at all times be within the acceptable range that sustains normal activity and physiology for a given species. The definition of acceptable range is complicated in that optimum conditions are not well defined for many species and that the requirements of individual species may vary between different life-stages e.g larvae, juveniles, adults or according to physiological status for example metamorphosis, spawning, feeding, previous history of exposure.

Fish show varying degrees of adaptability to changing water-quality conditions. Some degree of acclimatisation may be necessary and this should be carried out for a period appropriate for the fish species in question.

As most fish species cannot function well in water containing a high level of suspended solids, these should be maintained within an acceptable range. Where necessary water supply to facilities should be appropriately filtered to remove substances harmful to fish and to maintain suitable water physico-chemical parameters.

2.2.1. Oxygen

Oxygen concentration should be appropriate to the species and the context in which they are held. Required oxygen concentration will vary according to temperature, carbon dioxide concentration, salinity, feeding level and amount of handling. Where necessary supplementary aeration of water should be provided.

2.2.2. Nitrogen compounds

Ammonia is the main excretory product of fish. Dissolved urea, as well as

feed and faeces, are converted to inorganic compounds such as ammonia and phosphate. Ammonia will be further converted into nitrite and nitrate. Ammonia and nitrite are very toxic to fish and their accumulation should be avoided by increasing flow rate, reducing density or temperature, or biofiltration.

Susceptibility to ammonia varies between fish species and in general marine and younger fish are more susceptible. The toxic form of ammonia is unionised ammonia, the amount of which depends not only on total ammonia concentration, but also on pH, salinity and temperature.

2.2.3. Carbon dioxide (CO2)

Carbon dioxide is produced by fish during respiration and dissolves in water to form carbonic acid, thus lowering the pH. Accumulation of carbon dioxide can be a problem at a high stocking density if pure oxygen is used instead of air to maintain the oxygen content in the water. Although high concentrations of free carbon dioxide can be fatal to fish this is most unlikely to be a problem under normal housing conditions. However, care should be taken that water supply systems, particularly in the case of groundwater-based systems, do not introduce harmful quantities of carbon dioxide in the enclosures.

2.2.4. pH

Acceptable pH levels depend on many water quality factors, for example,

carbon dioxide and calcium. As far as possible pH should be kept stable as any changes in pH will influence other water quality parameters. In general pH may be lower in freshwater than in salt water. If necessary supply water should be buffered.

2.2.5. Salinity

Salinity requirements of fish will vary according to whether they are marine or freshwater in origin or adapted. Some species are able to tolerate a wide range of salinity. In others salinity tolerance may vary according to life stage. Changes in salinity should be introduced gradually.

2.3. Temperature

Temperature should be maintained within the optimal range of the fish species involved and any changes should take place gradually. At high temperatures it may be necessary to provide supplementary aeration of enclosure water.

2.4. Lighting

Many fish require light for feeding and other behavioural activities. Fish should be maintained on an appropriate photoperiod as far as possible since the day/night cycle influences the physiology and the behaviour of fish.

Many fish species should not normally be kept in bright light, although some tropical species naturally encounter very bright light. As appropriate for the species, lighting should be subdued or tanks should be covered and suitable hiding places provided. Abrupt changes in light should be avoided as far as possible.

2.5. Noise

Fish can be acutely sensitive to sounds, even at very low levels. Noise levels within experimental facilities should be kept to a minimum. Where possible equipment causing noise or vibration, such as power generators or filtration systems, should be separated from fish-holding facilities. Fish reared in a particular environment will adapt to the stimuli presented there and may become stressed if moved to unfamiliar surroundings.

2.6 Alarm systems

(See Paragraph 2.6 of the General Section)

3. Health

3.1. General

Appropriate attention should be paid to hygiene within experimental facilities. The health of fish is intimately bound up with their environmental and husbandry conditions. Most diseases are associated with stress arising from deficiencies in these conditions and any attempt to control disease should address these areas if problems are to be successfully eradicated. Fish health management is almost always concerned with populations rather than single individuals, and control measures should be designed accordingly.

3.2. Hygiene and disinfection

Fish-holding facilities, including associated pipework, should be cleaned and disinfected when appropriate. In closed systems cleaning and disinfection should be compatible with maintenance of optimal microbiological conditions. Equipment, for example nets, should be disinfected between use. Staff should take precautions to prevent cross-contamination between fish enclosures.

3.3. Quarantine

Newly introduced stocks, both from farmed and wild fish, should be given an appropriate quarantine period, as far as possible separate from existing stocks. During quarantine they should be closely monitored and any disease problem which arises should be treated or the stock destroyed. Farmed fish should be procured from reputable suppliers and as far as possible have a verified health status.

4. Housing, enrichment and care

4.1. Housing

Fish behaviour will influence stocking density and schooling or territorial behaviour should be considered. The stocking density of fish should be based on the total needs of the fish in respect of environmental conditions, health and welfare. Fish should have sufficient water volume for normal swimming. Measures should be taken to avoid or minimise conspecific aggression without otherwise compromising animal welfare. Acceptable stocking density for a given species will vary depending on water flow and current, water quality, fish size, age, health and feeding method. In principle, groups should consist of fish of the same size to minimise the risk of injuries or cannibalism.

4.2. Enrichment

For some species, environmental enrichment may be necessary to take account of their behavioural traits, for example, in reproduction or predation. Examples of such needs include provision of hiding places for wrasse, or substrate such as sand for some flatfish. Care is needed to ensure that environmental enrichment does not adversely affect water quality, but this should not impede the development of suitable measures to enhance the welfare of fish.

4.3. Enclosures

4.3.1. Fish holding facilities

Fish can be maintained in land-based enclosures in dedicated buildings or in external areas, or in enclosures in open-water systems. Where practical, these should have controlled access and be arranged to minimize disturbance of the fish, and to facilitate maintenance of suitable environmental conditions.

4.3.2. Land-based enclosures

The materials used to construct the enclosures should be non-toxic, durable and with a smooth internal surface to prevent abrasions to the fish. Enclosures should be of an appropriate size to accommodate the required stocking density of fish and should be able to receive the necessary water flow. Enclosures should be of an appropriate shape to accommodate the behavioural needs and preferences of the particular experimental fish species; for example, circular enclosures are most appropriate for salmonids. Enclosures should be designed to prevent escape. Enclosures should where appropriate be self-cleaning to aid removal of waste products and surplus feed.

4.3.3. Open-water enclosures

Fish, especially marine species, may be kept in large floating enclosures. The enclosure dimensions, including depth, should permit active swimming and shoaling of the fish. Mesh size should permit good water exchange while preventing escape of fish. Enclosures should be designed to minimise the risk of attack by predators. Enclosures should be rigged so as to prevent their shape distorting in tidal flows or running water and thus trapping fish.

4.4. Feeding

Fish may be fed either on artificial diet or fresh/frozen natural feed. Artificial diet is preferable, providing it meets the nutritional requirements of the species, and is acceptable to the fish. Some fish species or life stages will not take artificial diets. Artificial diets also tend to have less impact on water quality.

It is important that fish are fed at an appropriate feeding rate and frequency, and this will depend on a number of factors including temperature, size and maturity. As high temperature increases the metabolic rate, feeding level should also be increased. It may not always be necessary to feed fish daily. Presentation of diet is also very important to ensure adequate feeding. Consideration should be given to the number of meals per day, the age of the fish, the water temperature and the size of the pellet or food fragment offered. Feeding regime, palatability and the presentation of food should ensure that all fish obtain sufficient food. Particular attention should be paid to feeding of larval fish, especially where feeding is switched from live to artificial diets.

4.5. Cleaning of enclosures

All enclosures should be kept free of fish waste products or uneaten feed. If these are allowed to accumulate, water quality and thus fish health will be adversely affected. Enclosures should be regularly treated and cleaned to prevent fouling and reduced water exchange. There should be no risk of back-flushing and consequent fouling of enclosure water and the risk of infection. If enclosures are not self-cleaning, waste material should be siphoned off as necessary, generally as soon as possible after feeding. The sides and bottom of enclosures should be cleaned regularly to avoid build up of algae and other detritus. Care should be taken to minimise stress during cleaning.

4.6. Handling

Fish may be severely stressed by handling which should therefore be kept to the minimum possible. Fish should normally be netted out from the normal enclosure and anaesthetised in a smaller container before handling. Fish should be kept under anaesthetic for as short a time as possible and be placed in clean aerated water for recovery. An effective concentration of anaesthetic should be maintained throughout the procedure.

When catching fish, nets with an appropriate frame and mesh size should be used. Knotted net mesh should be avoided. Nets should be disinfected and rinsed in clean water before use.

Out of water fish should be handled with wet gloves or wet hands and on a moist surface to avoid scale and mucus loss. Particular attention should be paid to handling practices to avoid desiccation, suffocation and other injury.

4.7. Humane killing

Most fish should be killed by either:

- an overdose of anaesthetic using appropriate route and anaesthetic agent for the size and species. When killed by immersion, fish should be left in the anaesthetic solution for at least five minutes following the cessation of opercular movement and/or vestibulo-ocular reflex (VOR), or

- concussion of the brain by striking of the cranium

Death should be confirmed, for example, by physical destruction of the brain or exsanguination.

4.8. Records

Records should be maintained on appropriate water quality parameters.

4.9. Identification

It is not always necessary or feasible to individually identify all fish within a facility.

If it is necessary to mark fish for identification purposes, subcutaneous dye injection is considered the least invasive method of marking. Careful consideration is needed before more invasive methods such as fin clipping or PIT tagging are used. Mechanical tagging should not be used unless no other method is suitable.

Marking should generally be carried out under anaesthesia in order to ease handling and minimise the risk of injury, morbidity and stress.

5. Transport

Fish should be deprived of food prior to transportation for a period sufficient to allow the gut to clear and reduce faecal contamination of the transport system. Care should be taken to prevent injury and stress to fish during capture, loading, transportation and unloading. Abrupt temperature changes, periods of hypoxia and any deterioration in water quality due to excretory products should be avoided.

APPENDIX B

Statistical tables

and

Explanatory notes for their completion in fulfillment of the requirements

in Articles 27 and 28 of the Convention

Introduction

Under Article 27 and 28 of the Convention, each Party shall collect statistical information relating to certain aspects of procedures coming under the Convention and communicate this information to the Secretary General of the Council of Europe who shall publish the information received.

The method used to collect the information is for each Party to decide and, of course, any additional statistical information may be collected to satisfy national requirements. However, in order to facilitate the work of the Secretary General, the information supplied to him must be comparable and in accordance with the attached tables. Data shall be collected per calendar year.

General

The animals to be counted are those which will be put to a use which may cause them pain, suffering, distress or lasting harm (see Article 1.2.c of the Convention). The counting shall take place when the animals are put to use in a procedure. Each animal shall be counted once only in the same table. Animals not subject to procedures as defined in Article 1.2.c shall not be counted for the purpose of collecting statistical information in the context of this Convention.

The very nature of biological research makes it inevitable that occasions will arise when it is difficult to decide in which column of a table an animal being used in a procedure should be recorded. There is no right or wrong method of solving the problem, which is one of individual choice. Subject to such directives as the competent authorities may give, it is for the scientist to decide where to record his animal.

It is, however, essential to ensure that no animal is counted twice in the same table.

Table 1

The number and kinds of animals used in procedures

In this table the total number of animals used in procedures shall be given, this total being broken down by types or classes of animal.

Table 2

The number of animals used in procedures for selected purposes

This table is intended to show the number of animals used in the broad areas of: fundamental research, development of new products, safety evaluation, diagnosis of disease, and education and training. In column 1, "medical" includes veterinary medicine.

Table 3

The number of animals used in procedures for selected purposes for the protection of man, animals and the environment by toxicological or other safety evaluations

This table is intended to give a more detailed breakdown of procedures carried out for the general protection of man, animals and the environment excluding medical purposes. Column 6 includes harmful radiation.

Table 4

The number of animals used in procedures concerned with diseases and disorders

This table is intended to illustrate the number of animals used for medical purposes, including veterinary medicine, with special reference to three areas of human disease which are of particular public concern.

Table 5

The number of animals used in procedures required by law

An entry in the column "Party only" shall be made when the procedure is required by the law of the Party in which the procedure takes place, including international obligations into which that Party has entered (for example as a Party to the Convention on the Elaboration of a European Pharmacopoeia or as a member State of the European Communities).

An entry in the column "Other Parties only" shall be made where the aim of the procedure is specifically to meet requirements, including trade requirements, in countries other than the Party, including also requirements of conventions to which the latter is not a party.

"Both" shall be used where the procedure is intended to meet requirements of both groups; in this case no entry shall be made in either of the other two columns.

TABLE 1

The number and kinds of animals used in procedures during (year) in (Party)

Mice (Mus musculus)  
Rats (Rattus norvegicus)  
Guinea pigs (Cavia porcellus)  
Other rodents (other Rodentia)  
Rabbits (Oryctolagus cuniculus)  
Apes (Hominoidea)  
Other simians (Cercopithecoidea & Ceboidea)  
Prosimians (Prosimia)  
Dogs (Canis familiaris)  
Cats (Felis catus)  
Other carnivores (other Carnivora)  
Horses, donkeys and cross-breds (Equidae)  
Pigs (Sus)  
Goats and sheep (Capra & Ovis)  
Cattle (Bos)  
Other mammals (other Mammalia)  
Birds (Aves)  
Reptiles (Reptilia)  
Amphibians (Amphibia)  
Fish (Pisces)  
Total  


TABLE 2

The number of animals used in procedures for selected purposes during (year) in (Party)

All species Selected species
Rodents and rabbits Dogs and cats Primates
1 Biological (including medical) studies of a fundamental nature        
2 Discovery, development and quality control (including safety evaluation) of products or appliances for human and veterinary medicine        
3 Diagnosis of disease        
4 Protection of man, animals and the environment by toxicological or other safety evaluations        
5 Education and training        

TABLE 3

The number of animals used in procedure for selected purposes for the protection of man, animals and the environment by toxicological or other safety evaluations during (year) in (Party)

Further classification of Item 4 of Table 2 All species Selected species
Rodents and rabbits Dogs and cats Primates
1 Substances used or intended to be used mainly in agriculture        
2 Substances used or intended to be used mainly in industry        
3 Substances used or intended to be used mainly in households        
4 Substances used or intended to be used mainly as cosmetics or toiletries        
5 Substances used or intended to be used mainly as additives in food for human consumption        
6 Potential or actual hazards of contaminants in the general environment        

TABLE 4

The number of animals used in procedures concerned with diseases and disorders during (year) in (Party)

  All species Selected species
Rodents and rabbits Dogs and cats Primates
  1 Cancer (excluding evaluations of carcinogenic hazards)        
  2 Cardiovascular diseases        
  3 Nervous and mental disorders        
  4 Other human and animal diseases        

Note: When a procedure covers cancer under any item from 2 to 4, the cancer classification should take precedence.

TABLE 5

The number of animals used in procedures required by law during (year) in (Party)

All species Selected species
Rodents and rabbits Dogs and cats Primates
Party only        
Other Parties only        
Both        

 



Protocol of amendment
to the European Convention for the Protection of Vertebrate Animals used for Experimental and other Purposes

Strasbourg, 22 June 1998

The member States of the Council of Europe and the European Community, signatories to this Protocol to the European Convention for the Protection of Vertebrate Animals used for Experimental and other Scientific Purposes, opened for signature in Strasbourg, on 18 March 1986 (hereinafter referred to as "the Convention"),

Having regard to the Convention which includes general provisions designed to safeguard animals intended to be used for scientific purposes from suffering, pain and distress, and to the member States' resolve to limit the use of animals for experimental and other scientific purposes, with the aim of replacing such use whenever possible, in particular by seeking alternative measures and encouraging the use of these alternative measures;

Considering the technical nature of the provisions included in the appendices to the Convention;

Acknowledging the need to ensure their consistency with the results of research in the fields covered,

Have agreed as follows:

Article 1

Article 30 of the Convention shall be amended as follows:

1. The Parties shall, within five years from the entry into force of this Convention and every five years thereafter, or more frequently if a majority of the Parties should so request, hold multilateral consultations within the Council of Europe to examine the application of this Convention, and the advisability of revising it or extending any of its provisions.

2. These consultations shall take place at meetings convened by the Secretary General of the Council of Europe. The Parties shall communicate the name of their representative to the Secretary General of the Council of Europe at least two months before each meeting.

3. Subject to the provisions of this Convention, the Parties shall draw up the rules of procedure for the consultations."

Article 2

The Convention shall be supplemented by a new Part XI: "Amendments" including a new Article 31 as follows:

1. Any amendment to Appendices A and B, proposed by a Party or by the Committee of Ministers of the Council of Europe shall be communicated to the Secretary General of the Council of Europe and forwarded by him to the member States of the Council of Europe, to the European Community and to any non-member State which has acceded to, or has been invited to accede to the Convention in accordance with the provisions of Article 34.

2. Any amendments proposed in accordance with the provisions of the preceding paragraph shall be examined, not less than six months after the date of forwarding by the Secretary General, at a multilateral consultation where it may be adopted by a two-thirds majority of the Parties. The text adopted shall be forwarded to the Parties.

3. Twelve months after its adoption at a multilateral consultation, any amendment shall enter into force unless one third of the Parties have notified objections."

Article 3

Articles 31 to 37 of the Convention shall become Articles 32 to 38 respectively.

Article 4

1. This Protocol shall be open for signature by the Signatories to the Convention, which may become Parties to this Protocol by:

a) signature without reservation as to ratification, acceptance or approval; or

b) signature subject to ratification, acceptance or approval, followed by ratification, acceptance or approval.

2. A Signatory of the Convention may not sign this Protocol without reservation as to ratification, acceptance or approval, nor deposit an instrument of ratification, acceptance or approval, unless it has already deposited or simultaneously deposits an instrument of ratification, acceptance or approval of the Convention.

3. States which have acceded to the Convention may also accede to this Protocol.

4. The instruments of ratification, acceptance, approval or accession shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.

Article 5

This Protocol shall enter into force on the thirtieth day after the date on which all the Parties to the Convention have become Parties to this Protocol in accordance with Article 4.

Article 6

The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States of the Council of Europe, the other Parties to the Convention and the European Community of:

a) any signature without reservation in respect of ratification, acceptance or approval;

b) any signature with reservation in respect of ratification, acceptance or approval;

c) any deposit of an instrument of ratification, acceptance, approval or accession;

d) any date of entry into force of this Protocol in accordance with Article 5 thereof;

e) any other act, notification or communication relating to this Protocol.

In witness whereof the undersigned, being duly authorised thereto, have signed this Protocol.

Done at Strasbourg, this 22nd day of June 1998, in English and in French, both texts being equally authentic, in a single copy which shall be deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each Member State of the Council of Europe, to the other Parties to the Convention and to the European Community.



Eiropas konvencija par izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo mugurkaulnieku aizsardzību

Strasbūra, 1986.gada 18.marts

Teksts grozīts saskaņā ar ETS Protokola Nr.170 nosacījumiem, tā kā tie stājās spēkā 2005.gada 2.decembrī.

Preambula

Konvenciju parakstījušās Eiropas Padomes dalībvalstis

Atceroties, ka Eiropas Padomes mērķis ir ciešāku saišu izveide tās dalībvalstu starpā un ka tā vēlas sadarboties ar citām valstīm izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku aizsardzības jomā;

Atzīstot, ka cilvēka morālais pienākums ir respektēt visus dzīvniekus un pienācīgi ievērot dzīvnieku spēju ciest un atcerēties;

Pieņemot, ka cilvēkam savos zināšanu, veselības un drošības meklējumos ir nepieciešams tomēr izmantot dzīvniekus, ja ir pietiekoši pamatotas izredzes, ka iegūtie rezultāti papildinās zināšanas vai kopumā kalpos cilvēka un dzīvnieka labā, tāpat kā cilvēks tos izmanto pārtikā, apģērbam un kā nastu nesējus;

Nolemjot ierobežot dzīvnieku izmantošanu izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos ar mērķi aizstāt, kur vien tas ir praktiski iespējams, šādu dzīvnieku izmantošanu, jo īpaši meklējot alternatīvus pasākumus un veicinot šādu alternatīvu pasākumu izmantošanu;

Vēloties pieņemt kopējus noteikumus, lai aizsargātu izmantojamos dzīvniekus, kuriem minētās procedūras var radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu un lai nodrošinātu, ka tur, kur tas ir neizbēgami, šo procedūru veikšana tiktu samazināta līdz minimumam,

ir vienojušās par turpmāko:

I daļa.

Vispārēji noteikumi

1.pants

1. Šī konvencija piemērojama visiem dzīvniekiem, kurus izmanto vai kuri ir paredzēti izmantošanai jebkādā izmēģinājumā vai citā zinātniskā procedūrā, ja šī procedūra var radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu. Tā neattiecas uz neeksperimentālu lauksaimniecības vai klīnisku veterināro praksi.

2. Šajā konvencijā:

a) "dzīvnieks", ja vien nav cita apzīmējuma, nozīmē jebkuru dzīvu mugurkaulnieku, izņemot cilvēku, ieskaitot patstāvīgas un/vai reproduktīvas kūniņu formas, bet neiekļaujot citas augļa vai embrionālās formas;

b) "paredzēts izmantošanai" nozīmē audzēts vai turēts nolūkā pārdot, atdot vai izmantot jebkurā izmēģinājumā vai zinātniskā procedūrā;

c) "procedūra" nozīmē jebkuru izmēģinājumu ar dzīvnieku vai citu zinātnisku dzīvnieka izmantošanu, kas var radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu, ieskaitot jebkuras secīgas darbības ar nolūku, vai kas var izraisīt dzīvnieka piedzimšanu šādos apstākļos, bet izslēdzot visnesāpīgākās mūsdienu praksē pieņemtās nogalināšanas vai dzīvnieka iezīmēšanas metodes ("humānas" metodes).

Procedūra sākas, kad dzīvnieks tiek sākotnēji sagatavots izmantošanai, un beidzas, kad šīs procedūras nolūkā netiek veikta tālāka novērošana; sāpju, ciešanu, distresa vai ilgstoša kaitējuma novēršanā veiksmīgi izmantojot anestēziju, analģēziju vai citas metodes, nenostāda dzīvnieka izmantošanu ārpus šīs definīcijas darbības jomas;

d) "kompetenta persona" nozīmē jebkuru personu, kuru konvencijas puse savā teritorijā uzskata par kompetentu veikt konvencijā aprakstītās atbilstošās funkcijas;

e) "atbildīgā iestāde" nozīmē jebkuru attiecīgās puses teritorijā esošu un attiecīgajam mērķim nozīmētu iestādi, organizāciju vai personu;

f) "uzņēmums" nozīmē jebkuru stacionāru vai pārvietojamu struktūru, ēku, ēku grupu vai citas telpas, ieskaitot vietu, kura nav pilnībā norobežota vai nosegta;

g) "audzēšanas uzņēmums" nozīmē jebkuru uzņēmumu, kur dzīvnieki tiek audzēti ar nolūku izmantot procedūrās;

h) "piegādes uzņēmums" nozīmē jebkuru uzņēmumu, izņemot audzēšanas uzņēmumu, no kura tiek piegādāti procedūrās izmantojamie dzīvnieki;

i) "izmantošanas uzņēmums" nozīmē uzņēmumu, kur dzīvnieki tiek izmantoti procedūrās;

j) "humāna nogalināšanas metode" nozīmē dzīvnieka nogalināšanu atbilstoši tā sugai ar minimālām fiziskām un garīgām ciešanām.

2.pants

Procedūru var veikt tikai vienam vai vairākiem zemāk norādītajiem mērķiem un atbilstoši šajā konvencijā noteiktajiem ierobežojumiem:

a) i) izvairīšanās no slimības vai slimības profilakse, slikta veselība vai cita novirze no normas, vai to ietekme uz cilvēku, mugurkaulnieku vai bezmugurkaulnieku vai augu, ieskaitot zāļu, vielu vai produktu ražošanu un kvalitātes, iedarbības un drošības testēšanu;

ii) slimības diagnoze vai ārstēšana, slikta veselība vai cita novirze no normas vai to ietekme uz cilvēku, mugurkaulnieku, bezmugurkaulnieku vai augu;

b) cilvēka, mugurkaulnieka un bezmugurkaulnieku, vai auga fizioloģisko stāvokļu noteikšana, izvērtēšana, regulēšana vai pārveidošana;

c) vides aizsardzība;

d) zinātniska pētniecība;

e) izglītība un apmācība;

f) tiesu medicīniska izmeklēšana.

3.pants

Katra puse apņemas spert visus nepieciešamos soļus, lai šīs konvencijas noteikumi stātos spēkā pēc iespējas ātrāk un lai nodrošinātu efektīvu kontroles un uzraudzības sistēmu, jebkurā gadījumā piecu gadu laikā, kopš šī konvencijas stājas spēkā attiecībā uz konkrēto pusi.

4.pants

Neviens no konvencijas noteikumiem neietekmē pušu brīvību pieņemt stingrākus noteikumus attiecībā uz procedūrās izmantojamajiem dzīvniekiem vai kontroli un ierobežojumiem saistībā ar dzīvnieku izmantošanu procedūrās.

II daļa.

Vispārēja aprūpe un mītne

5.pants

1. Dzīvniekam, kuru izmanto vai paredzēts izmantot procedūrās, tiek nodrošināta mītne, vide, vismaz minimāla kustības brīvība, pārtika, ūdens un aprūpe atbilstoši tā veselības un labturības prasībām. Dzīvnieka fizioloģisko un etoloģisko vajadzību apmierināšanas pakāpes ierobežojums ir jāsamazina, ciktāl tas praktiski ir iespējams. Šī noteikuma realizācijā būtu jāņem vērā šīs konvencijas A pielikumā izklāstītās vadlīnijas attiecībā uz dzīvnieku mītni un aprūpi.

2. Vides apstākļi, kādos dzīvnieks tiek audzēts, turēts vai izmantots, tiek katru dienu pārbaudīti.

3. Dzīvnieku labturība un stāvoklis tiek novērots pietiekami rūpīgi un bieži, lai dzīvniekam netiktu nodarītas sāpes vai novēršamas ciešanas, distress vai ilgstošs kaitējums.

4. Katra puse nosaka kārtību, kas nodrošina jebkura atklātā defekta vai ciešanu pēc iespējas ātrāku novēršanu.

III daļa.

Procedūru norise

6.pants

1. Procedūra netiek veikta nevienā no 2.pantā minētajiem nolūkiem, ja ir pieejama cita pieņemama un praktiski iespējama zinātniski apmierinoša metode, kurai nav nepieciešama dzīvnieka izmantošana.

2. Vēlams, lai katra puse veicinātu zinātniskās pētniecības metožu pilnveidošanas jomas, kuras varētu sniegt tādu pašu informāciju, kādu iegūst piemērojot procedūras.

7.pants

Kad ir jāveic procedūra, dzīvnieku sugu izvēle tiek rūpīgi apsvērta un, ja nepieciešams, izskaidrota atbildīgajai institūcijai; izraugoties procedūras, būtu jāizvēlas tādas procedūras, kurās tiek izmantots minimāls dzīvnieku skaits un kuras rada vismazāk sāpju, ciešanu, distresu vai ilgstoša kaitējuma, un kuras paredzams, sniegs apmierinošus rezultātus.

8.pants

Procedūra tiek veikta, piemērojot vispārējo vai vietējo anestēziju vai analģēziju vai citu metodi, kas ir tā veidota, lai novērstu, ciktāl tas praktiski ir iespējams, sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu, piemērojot šādu metodi visā procedūras laikā, ja vien:

a) procedūras radītās sāpes nav mazākas par dzīvnieka labturības pasliktināšanos, kuru izraisa anestēzija vai analģēzija, vai

b) anestēzijas vai analģēzijas izmantošana nav savienojama ar procedūras mērķi. Šādos gadījumos tiek veikti atbilstoši juridiski un/vai administratīvi pasākumi, lai nodrošinātu, ka neviena no šādām procedūrām netiek veikta nevajadzīgi.

9.pants

1. Ja tiek plānots dzīvnieku pakļaut procedūrai, kurā tas noteikti vai iespējami cietīs lielas un, iespējams, ilgstošas sāpes, tad par šādu procedūru ir jāpaziņo un jāpamato tās nepieciešamība vai konkrēti šādai procedūrai jāsaņem atbildīgās iestādes atļauja.

2. Tiek veikti atbilstoši juridiski un/vai administratīvi pasākumi, lai nodrošinātu, ka neviena no šādām procedūrām netiek veikta nevajadzīgi.

Šādi pasākumi ietver:

- atbildīgās iestādes izsniegtu atļauju konkrētam gadījumam, vai

- paziņojumu atbildīgajai iestādei par konkrēto procedūru un šīs atbildīgās iestādes veikto juridisku vai administratīvu darbību gadījumā, ja tā nav pārliecināta, vai procedūra ir pietiekoši nozīmīga cilvēka vai dzīvnieka būtisku vajadzību apmierināšanai, ieskaitot zinātnisku problēmu risinājumu.

10.pants

5.panta prasības attiecas uz izmantojamo dzīvnieku visas procedūras laikā, izņemot gadījumus, kad šie noteikumi nav savienojami ar šīs procedūras mērķi.

11.pants

1. Procedūras beigās tiek nolemts vai dzīvniekam tiek saglabāta dzīvība, vai tas tiek nogalināts ar humānu metodi. Dzīvniekam netiek saglabāta dzīvība, ja, par spīti tam, ka tā veselība visādā citā ziņā ir atjaunota, tas acīmredzot turpinās ciest sāpes vai distresu.

2. Šī panta 1.punktā minēto lēmumu pieņem kompetentā persona, jo īpaši veterinārārsts, vai persona, kura saskaņā ar 13.pantu ir atbildīga par procedūru, vai ir to veikusi.

3. Ja procedūras beigās:

a) dzīvniekam tiek saglabāta dzīvība, tas saņem aprūpi, kas atbilst tā veselības stāvoklim, tam tiek nodrošināta veterinārārsta vai citas kompetentas personas uzraudzība, un tas tiek turēts apstākļos, kuri atbilst 5.panta noteikumiem. Tomēr ir iespējama atkāpe no šajā apakšpunktā noteiktajiem nosacījumiem, ja, pēc veterinārārsta domām, šāda izņēmuma rezultātā dzīvnieks necietīs;

b) ja dzīvniekam netiek saglabāta dzīvība vai tā labturības labā tam nevar piemērot 5.panta noteikumus, tas pēc iespējas ātrāk ar humānu metodi tiek nogalināts.

4. Izmantotais dzīvnieks, kurš neatkarīgi no anestēzijas vai analģēzijas piemērošanas procedūras laikā cietis lielas sāpes vai ciešanas, netiek pakļauts nākamajai procedūrai, ja vien tam netiek atjaunota laba veselība un labturība un:

a) nākamā procedūra ir tāda, kurā dzīvnieks tiek pakļauts vispārējai anestēzijai, kura ir jāuztur līdz dzīvnieka nogalināšanai; vai

b) nākamajā procedūrā tiek veikta tikai neliela iejaukšanās dzīvnieka organismā.

12.pants

Neatkarīgi no pārējiem šīs konvencijas noteikumiem, ja tas ir nepieciešams procedūras leģitimitātes nolūkā, atbildīgā iestāde var atļaut atbrīvot attiecīgo dzīvnieku, ja tā pārliecinās, ka dzīvnieka labturības aizsardzības nolūkā ir nodrošināta maksimālā praktiski iespējamā aprūpe. Procedūras, kuru rezultātā dzīvnieku var atlaist, netiek atļautas tikai izglītojošā vai apmācību nolūkā.

IV daļa.

Atļauja

13.pants

2.pantā minētajos nolūkos procedūru var veikt pilnvarotas personas, vai tiešā pilnvarotas personas uzraudzībā vai ja attiecīgais izmēģinājums vai cits zinātniskais projekts tiek atļauts saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem. Atļauja tiek piešķirta tikai tām personām, kuras atbildīgā iestāde uzskata par kompetentām.

V daļa.

Audzēšanas vai piegādes uzņēmumi

14.pants

Audzēšanas vai piegādes uzņēmumi tiek reģistrēti atbildīgajā iestādē saskaņā ar 21. un 22.pantā paredzēto izņēmumu piešķiršanas kārtību. Šādi reģistrēti uzņēmumi pilda 5.panta prasības.

15.pants

14.pantā paredzētā reģistrācija nosaka par uzņēmumu atbildīgo personu, kura ir tiesīga administrēt vai organizēt uzņēmumā turēto vai audzējamo dzīvnieku sugai piemērotu aprūpi.

16.pants

1. Reģistrētajā audzēšanas uzņēmumā tiek nodrošināta uzskaite par šeit audzējamiem dzīvniekiem, kas ietver datus par realizēto dzīvnieku skaitu un sugām, realizācijas datumus un saņēmēju vārdus un adreses.

2. Reģistrētajā piegādes uzņēmumā tiek nodrošināta uzskaite par ienākošo un izejošo dzīvnieku skaitu un sugām, dzīvnieku pārvietošanas datumiem, vietu no kurienes attiecīgie dzīvnieki ir iegādāti, un saņēmēju vārdiem un adresēm.

3. Atbildīgā iestāde nosaka, kāda uzskaite ir jāved personai, kura ir atbildīga par šī panta 1. un 2.punktā minētajiem uzņēmumiem un, kā personai jānodrošina atbildīgajai iestādei pieeja šai uzskaitei. Šāda uzskaite tiek uzglabāta vismaz trīs gadus kopš pēdējā ieraksta datuma.

17.pants

1. Uzņēmumā katrs suns un kaķis pirms atšķiršanas tiek individuāli visnesāpīgākajā veidā ar pastāvīgu apzīmējumu iezīmēts.

2. Ja pēc atšķiršanas neiezīmēts suns vai kaķis tiek pieņemts uzņēmumā pirmo reizi, tas tiek pēc iespējas ātrāk iezīmēts.

3. Ja suns vai kaķis tiek pirms atšķiršanas tiek pārvietots no viena uzņēmuma uz citu un tā iepriekšēja iezīmēšana nav lietderīga, tad, norādot tā māti, tiek uzglabāta pilnīga dzīvnieka dokumentācija līdz brīdim, kad dzīvnieku varēs iezīmēt.

4. Sīkākas ziņas par suņa vai kaķa identitāti un izcelsmi tiek ierakstītas uzņēmuma uzskaites dokumentos.

VI daļa.

Izmantošanas uzņēmumi

18.pants

Izmantošanas uzņēmumi tiek reģistrēti atbildīgajā iestādē vai tiek citādi atbildīgā iestādē apstiprināti un atbilst 5.pantā noteiktajiem nosacījumiem.

19.pants

Izmantošanas uzņēmumā tiek ieviesti noteikumi par izmantojamo dzīvnieku sugām atbilstoša aprīkojuma un iekārtu iegādi un šajā uzņēmumā veicamajām procedūrām. Minētā aprīkojuma un iekārtu plānojums, konstrukcija un funkcionēšana nodrošina to, ka procedūras tiek veiktas pēc iespējas iedarbīgāk ar mērķi iegūt konsekventus rezultātus ar minimālu dzīvnieku skaitu un minimālu sāpju, ciešanu un distresa vai ilgstoša kaitējuma pakāpi.

20.pants

Izmantošanas uzņēmumos:

a) tiek norādītas par dzīvnieku aprūpi un iekārtu funkcionēšanu administratīvi atbildīgā persona vai personas;

b) tiek nodrošināts pietiekami apmācīts personāls;

c) tiek organizētas atbilstošas veterinārās konsultācijas un ārstēšana;

d) vēlams, lai veterinārārsts vai cita kompetenta persona būtu pilnvarota sniegt konsultāciju pakalpojumus attiecībā uz dzīvnieku labturību.

21.pants

1. Zemāk norādīto sugu dzīvnieki, kurus izmanto procedūrās, tiek iegādāti nepastarpināti no reģistrētajiem audzēšanas uzņēmumiem vai to izcelsmes vieta ir minētie uzņēmumi, ja vien uzņēmums nav ieguvis vispārēja vai konkrēta izņēmuma tiesības atbilstoši konvencijas puses noteiktiem pasākumiem:

Pele Mus musculus

Žurka Rattus norvegicus

Jūras cūciņa Carvia porcellus

Zeltainais kāmis Mesocricetus auratus

Trusis Oryctolagus cuniculus

Suns Canis familiaris

Kaķis Felis catus

Paipala Coturnix coturnix

2. Katra puse apņemas ietvert šī panta 1.punkta noteikumos arī citas sugas, jo īpaši primātus, tiklīdz rodas perspektīvas uz speciālam nolūkam audzētu attiecīgo sugu dzīvnieku piegādēm pietiekamā apjomā.

3. Procedūrās netiek izmantoti klaiņojoši pieradinātu sugu dzīvnieki. Atbilstoši šī panta 1.punktā noteiktais izņēmums nevar ietvert klaiņojošus suņus un kaķus.

22.pants

Izmantošanas uzņēmumos tiek izmantoti tikai no reģistrētiem audzēšanas vai piegādes uzņēmumiem piegādāti dzīvnieki, ja vien uzņēmums nav ieguvis vispārēja vai konkrēta izņēmuma tiesības atbilstoši konvencijas puses noteiktiem pasākumiem.

23.pants

Procedūras, ja ir atbildīgās iestādes atļauja, var veikt ārpus izmantošanas uzņēmumiem.

24.pants

Izmantošanas uzņēmumi nosaka uzskaites vešanas kārtību un to, kādā kārtībā uzskaites dokumenti tiek pēc pieprasījuma uzrādīti atbildīgajai iestādei. Šai uzskaitei ir jāatbilst 27.panta prasībām un bez tam jānorāda visu iegādāto dzīvnieku skaits un sugas, to izcelsmes vieta un to piegādes datums.

VII daļa

Izglītība un apmācība

25.pants

1. Par procedūrām, kuras tiek veiktas izglītības un mācību, tālākmācību nolūkā gan nozares speciālistiem, gan citām profesijām, ieskaitot procedūrās izmantojamo dzīvnieku vai izmantošanai paredzēto dzīvnieku aprūpes speciālistiem, ir jāziņo atbildīgajai iestādei, un šīs procedūras veic kompetenta persona vai kompetentas personas uzraudzībā, kura būs atbildīga, lai procedūras atbilst šīs konvencijas noteikumiem, kas noteikti nacionālajos tiesību aktos.

2. Procedūras, kuras veic izglītības, mācību vai tālākmācību jomā citos kā 1.punktā minētajos nolūkos, netiek atļautas.

3. Šī panta 1.punktā minētās procedūras aprobežojas ar tām, kuras ir pilnīgi nepieciešamas attiecīgās izglītības vai mācību nolūkā un tiek atļautas tikai tad, ja to mērķi nevar sasniegt ar relatīvi iedarbīgu audio, vizuālo vai kādu citu piemērotu metodi.

26.pants

Personas, kuras veic procedūras vai piedalās procedūrās, vai aprūpē procedūrās izmantojamos dzīvniekus, ieskaitot uzraudzību, ir jau iepriekš ieguvušas izglītību un tikušas apmācītas.

VIII daļa.

Statistiskā informācija

27.pants

1. Katra puse apkopo statistisko informāciju par dzīvnieku izmantošanu procedūrās, un šī informācija, ja tā ir likumīgi iegūta, ir sabiedrībai pieejama.

2. Informācija tiek apkopota par:

a) procedūrās izmantojamo dzīvnieku skaitu un veidiem;

b) dzīvnieku skaitu izraudzītās kategorijās, kuri tiek izmantoti ar medicīnu, izglītību un mācībām tieši saistītās procedūrās;

c) dzīvnieku skaitu izraudzītās kategorijās, kuras tiek izmantotas ar cilvēka un vides aizsardzību tieši saistītās procedūrās;

d) dzīvnieku skaitu izraudzītās kategorijās, kuras tiek izmantotas likumā paredzētajās procedūrās.

28.pants

1. Atbilstoši nacionālo tiesību aktu prasībām attiecībā uz noslēpumu saglabāšanu un konfidencialitāti, katra puse katru gadu nosūta Eiropas Padomes ģenerālsekretāram informāciju attiecībā uz 27.panta 2.punkta apakšpunktiem. Šī informācija tiek iesniegta šīs konvencijas B pielikumā norādītajā formā.

2. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs publicē no pusēm saņemto statistisko informāciju attiecībā uz 27.panta 2.punkta apakšpunktiem.

3. Katra puse tiek aicināta paziņot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram valsts ieceltās iestādes adresi, no kuras pēc pieprasījuma var iegūt plašāku informāciju par valsts statistiku. Šādas adreses tiek iekļautas Eiropas Padomes ģenerālsekretāra publicētajos statistikas datos.

IX daļa.

Citas puses teritorijā veikto procedūru atzīšana

29.pants

1. Lai izvairītos no nevajadzīgas veselības aizsardzības un drošības likumos paredzēto procedūru atkārtošanas, katra puse, ja tas ir praktiski iespējams, atzīst citas puses teritorijā veikto procedūru rezultātus.

2. Šajā nolūkā puses apņemas, ja tas ir praktiski iespējams un likumīgi, savstarpēji palīdzēt, jo īpaši sniedzot informāciju par savas valsts nacionālajiem tiesību aktiem un administratīvo praksi attiecībā uz prasībām veikt procedūras, kā pamatojumu produktu reģistrācijas iesniegumam, kā arī faktu informāciju par savā teritorijā veiktajām procedūrām un par atļaujām vai jebkādu citu administratīvu precizējumu šo procedūru sakarā.

X daļa.

Daudzpusējas konsultācijas

30.pants

1. Piecus gadus kopš šīs konvencijas stāšanās spēkā un pēc tam ik pēc pieciem gadiem vai arī biežāk, ja vairākums pušu to pieprasītu, puses Eiropas Padomē rīko daudzpusējas apspriedes, lai izskatītu šīs konvencijas piemērošanu un tās pārskatīšanas lietderību vai tās noteikumu paplašināšanu.

2. Šīs apspriedes notiek sanāksmēs, ko sasauc Eiropas Padomes ģenerālsekretariāts. Puses paziņo pārstāvju vārdus Eiropas Padomes ģenerālsekretariātam vismaz divus mēnešus pirms sanāksmes.

3. Ievērojot šīs konvencijas noteikumus, puses izstrādā apspriežu reglamentu.

XI daļa.

Grozījumi

31.pants

1. Visus A un B pielikuma grozījumus, ko ierosina kāda puse vai Eiropas Padomes Ministru komiteja, paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, un viņš tos nosūta Eiropas Padomes dalībvalstīm, Eiropas Kopienai un visām ārpuskopienas valstīm, kas ir pievienojušās vai ir uzaicinātas pievienoties konvencijai saskaņā ar 34.panta noteikumiem.

2. Visus grozījumus, kas ierosināti saskaņā ar iepriekšējā punkta noteikumiem, izskata daudzpusējās apspriedēs, kurās puses tos var pieņemt ar divu trešdaļu vairākumu, ne ātrāk kā sešus mēnešus pēc tam, kad ģenerālsekretariāts tos nosūtījis. Pieņemto dokumentu nosūta pusēm.

3. Grozījumi stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc pieņemšanas daudzpusējās apspriedēs, ja viena trešdaļa pušu nav izteikusi iebildumus.

XII daļa.

Noslēguma noteikumi

32.pants

Šī konvencija ir pieejama Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas dalībvalstīm parakstīšanai. Tā ir jāratificē, jāpieņem vai jāapstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprinājuma dokumenti tiek iesniegti glabāšanai Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

33.pants

1. Šī konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam, kurš sākas ar datumu, kad četras Eiropas Padomes dalībvalstis ir izteikušas savu piekrišanu uzņemties konvencijas saistības saskaņā ar 32.pantu.

2. Attiecībā uz konvencijas parakstītāju valsti, kura pēc tam izsaka savu piekrišanu uzņemties saistības, konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam, pēc parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas dokumenta iesniegšanas datuma.

34.pants

1. Pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā, Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt jebkuru ārpus Padomes esošu valsti pievienoties konvencijai, pieņemot lēmumu ar Eiropas Padomes Statūtu 20.d pantā paredzēto balsu vairākumu, un vienbalsīgi, balsojot līgumslēdzēju valstu pārstāvjiem, kurām ir tiesības piedalīties Eiropas Padomes Ministru komitejā.

2. Attiecībā uz katru pievienojušos valsti konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam, pēc pievienošanās dokumenta iesniegšanas datuma Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

35.pants

1. Katra valsts, parakstot vai iesniedzot ratifikācijas, pieņemšanas, vai apstiprināšanas dokumentu, var deklarēt, ka tā patur sev vienu vai vairākas atrunas. Tomēr attiecībā uz 1. līdz 14.pantu vai 18. līdz 20.pantu nekādas atrunas netiek pieņemtas.

2. Katra puse, kura atbilstoši iepriekšējam punktam ir iesniegusi atrunas, var pilnīgi vai daļēji tos atsaukt, adresējot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram notifikāciju. Atsaukums stājas spēkā ar to datumu, kad ģenerālsekretārs saņem šādu notifikāciju.

3. Puse, kura ir iesniegusi atrunas attiecībā uz kādu šīs konvencijas noteikumu, nedrīkst pieprasīt, lai cita puse piemēro šo noteikumu; tā tomēr var, ja tās atruna ir daļēja vai saistīta ar kādu nosacījumu, pieprasīt šī noteikuma izpildi, ciktāl minētā puse pati ir šo noteikumu pieņēmusi.

36.pants

1. Katra valsts parakstīšanas laikā vai iesniedzot ratifikācijas, pieņemšanas, vai apstiprināšanas dokumentu, precizē teritoriju vai teritorijas, uz kurām konvencija attiecas.

2. Katra puse vēlāk, adresējot paziņojumu Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, paplašina konvencijas piemērošanu uz jebkuru citu paziņojumā precizētu teritoriju. Attiecībā uz šādu teritoriju konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam pēc datuma, kad ģenerālsekretārs saņem šādu paziņojumu.

3. Jebkuru atbilstoši diviem iepriekšējiem punktiem sniegto paziņojumu attiecībā uz jebkuru šādā paziņojumā precizētu teritoriju var atsaukt ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu notifikāciju. Atsaukums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam pēc datuma, kad ģenerālsekretārs saņem šādu notifikāciju.

37.pants

1. Jebkura puse var katrā laikā denonsēt šo konvenciju, nosūtot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu notifikāciju.

2. Šāda denonsēšana stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam pēc datuma, kad ģenerālsekretārs saņem šādu notifikāciju.

38.pants

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas dalībvalstīm un visām valstīm, kuras ir pievienojušās šai konvencijai, par:

a) katru parakstu;

b) katra ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenta iesniegšanu;

c) jebkuru konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 33., 34. un 36. pantu;

d) jebkuru citu aktu, notifikāciju vai paziņojumu saistībā ar šo konvenciju.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo protokolu.

Strasbūrā 1986.gada 18.martā, angļu un franču valodā, abi teksti ir vienādi autentiski, vienā eksemplārā, kas tiek noguldīti Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūta apliecinātas konvencijas kopijas visām Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas dalībvalstīm un visām šai konvencijai pievienoties uzaicinātām valstīm.

A papildinājums

Dzīvnieku turēšanas un aprūpes vadlīnijas (Konvencijas 5.pants)

Apstiprināts daudzpusējā apspriedē

SATURA RĀDĪTĀJS

IEVADS

DEFINĪCIJAS

VISPĀRĪGĀ SADAĻA

1. Fiziskie objekti

1.1. Funkcijas un plānojums

1.2. Turēšanas telpas

1.3. Vispārējiem un īpašiem mērķiem paredzētas procedūru telpas

1.4. Palīgtelpas

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

2.2. Temperatūra

2.3. Mitrums

2.4. Apgaismojums

2.5. Troksnis

2.6. Signalizācijas sistēmas

3. Izglītība un apmācība

4. Aprūpe

4.1. Veselība

4.2. Sagūstīšana savvaļā

4.3. Dzīvnieku pārvadāšana

4.4. Karantīna, aklimatizācija un izolācija

4.5. Izmitināšana un turēšanas vietas uzlabošana

4.6. Barošana

4.7. Dzirdināšana

4.8. Grīdas segums, substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

4.9. Tīrīšana

4.10. Apiešanās

4.11. Humāna nogalināšana

4.12. Dokumentācija

4.13. Identifikācija

SUGĀM SPECIFISKĀ SADAĻA

A. Noteikumi attiecībā uz grauzējiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

B. Noteikumi attiecībā uz trušiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

C. Noteikumi attiecībā uz kaķiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

D. Noteikumi attiecībā uz suņiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

E. Noteikumi attiecībā uz mājas (istabas) seskiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

F. Noteikumi attiecībā uz primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Darbinieku apmācība

6. Pārvadāšana

b) Papildu noteikumi marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) izmitināšanai un aprūpei

c) Papildu noteikumi vāverpērtiķu (Saimiri spp.) izmitināšanai un aprūpei

d) Papildu noteikumi makaku un zaļo pērtiķu izmitināšanai un aprūpei

e) Papildu noteikumi paviānu izmitināšanai un aprūpei

G. Noteikumi attiecībā uz lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

b) Papildu noteikumi liellopu izmitināšanai un aprūpei

c) Papildu noteikumi aitu un kazu izmitināšanai un aprūpei

d) Papildu noteikumi cūku un pundurcūku izmitināšanai un aprūpei

e) Papildu noteikumi zirgu dzimtas dzīvnieku, tostarp zirgu, poniju, ēzeļu un mūļu, izmitināšanai un aprūpei

H. Noteikumi attiecībā uz putniem

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

b) Papildu noteikumi mājas vistu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

c) Papildu noteikumi mājas tītaru izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

d) Papildu noteikumi paipalu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

e) Papildu noteikumi pīļu un zosu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

f) Papildu noteikumi baložu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

g) Papildu noteikumi zebras žubīšu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

I. Noteikumi attiecībā uz abiniekiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Pārvadāšana

J. Noteikumi attiecībā uz rāpuļiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Pārvadāšana

K. Noteikumi attiecībā uz zivīm

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Pārvadāšana

A papildinājums

Dzīvnieku turēšanas un aprūpes vadlīnijas (Konvencijas 5.pants)

Ievads

1. Eiropas Padomes dalībvalstis ir nolēmušas, ka to uzdevums ir aizsargāt dzīvus dzīvniekus, kas tiek izmantoti izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem, lai nodrošinātu, ka jebkuras iespējamas sāpes, ciešanas, distress vai ilgstošs kaitējums, kas tiek nodarīts dzīvniekiem procedūru rezultātā, tiek ierobežots līdz minimumam.

2. Dažas procedūras tiek veiktas lauka apstākļos ar brīvībā dzīvojošiem un sevi uzturošiem savvaļas dzīvniekiem, tomēr šādu procedūru ir salīdzinoši maz. Lielākā daļa procedūrās izmantoto dzīvnieku tiek turēti dažādos objektos, sākot ar aplokiem ārpus telpām un beidzot ar mazo dzīvnieku būriem laboratorijas dzīvnieku ēkā. Šajā situācijā, kur tie atrodas, bieži vien pastāv lielas pretrunas starp zinātniskajām prasībām un dzīvnieku vajadzībām. Šajā konfliktā dzīvnieku fizioloģisko un etoloģisko pamatvajadzību (pārvietošanās brīvība, sociālie kontakti, jēgpilnas kustības, barošana, ūdens) ierobežošanas laika posmam un apjomam ir jābūt iespējami mazākam. Pirms šādu procedūru uzsākšanas zinātniekiem, zootehniķiem un kompetentajām personām, kas ir atbildīgas par konsultācijām dzīvnieku labsajūtas jautājumos, būtu jāpārskata šie dzīvnieku ierobežojumi, lai nodrošinātu, ka dzīvnieku labturība tiek ierobežota tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams pētījuma zinātnisko mērķu sasniegšanai.

3. Šajā papildinājumā ir sniegtas dzīvnieku turēšanas un aprūpes vadlīnijas, pamatojoties uz pašreizējām zināšanām un labo praksi. Tajā ir izskaidroti un papildināti Konvencijas 5.pantā noteiktie pamatprincipi. Tādējādi šā papildinājuma mērķis ir palīdzēt iestādēm, institūcijām un indivīdiem īstenot mērķus, ko Eiropas Padome ir noteikusi šajā jomā.

4. Vispārīgajā sadaļā ir sniegtas vadlīnijas visiem izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem izmantoto dzīvnieku turēšanai, izmitināšanai un aprūpei. Papildu norādes attiecībā uz visbiežāk izmantotajām dzīvnieku sugām ir iekļautas konkrēto sugu sadaļās. Ja informācija nav sniegta specifiskajā sadaļā, ir jāpiemēro vispārīgajā sadaļā iekļautā informācija.

Sugām specifiskās sadaļas ir balstītas uz ieteikumiem, ko sniegušas ekspertu grupas, kas specializējušās grauzēju, trušu, suņu, kaķu, mājas (istabas) sesku, primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, lauksaimniecības dzīvnieku, pundurcūku, putnu, abinieku, rāpuļu un zivju jautājumos. Papildus šiem ieteikumiem ekspertu grupas iesniedza arī uz zinātniskiem pierādījumiem un praktisko pieredzi balstītu papildu informāciju.

Šī papildu informācija ir pieejama atsevišķi, un par tās saturu ir atbildīga vienīgi attiecīgā ekspertu grupa. Attiecībā uz dažām sugu grupām, proti, abiniekiem, rāpuļiem un zivīm, šajos skaidrojošajos dokumentos ir sniegta arī papildu informācija par retāk izmantotām sugām, kas nav minētas sugu specifiskajās sadaļās.

Ja rodas uzvedības vai audzēšanas sarežģījumi vai ir nepieciešama sīkāka informācija par īpašām prasībām attiecībā uz citām sugām, ir jālūdz papildu informācija gan attiecīgajiem ekspertiem, gan aprūpes darbiniekiem, kas ir specializējušies par minētām sugām, lai nodrošinātu, ka konkrētās sugas vajadzības tiek pienācīgi nodrošinātas.

5. Aprūpe ir vārds, kas, ja to attiecina uz procedūrām paredzētiem vai faktiski izmantotiem dzīvniekiem vai to lieto saistībā ar vaislai turētiem laboratorijas dzīvniekiem, aptver visus dzīvnieku un cilvēka attiecību aspektus. Aprūpe ir materiālo un nemateriālo resursu kopums, ko nodrošina cilvēks, lai panāktu un uzturētu tādu dzīvnieka fizisko un garīgo stāvokli, kurā dzīvnieks cieš vismazāk un vienlaikus veicina zinātnes sasniegumus. Tā sākas no brīža, kad tiek nolemts par dzīvnieka izmantošanu procedūrās, ietver dzīvnieka audzēšanu un turēšanu šim nolūkam un turpinās līdz brīdim, kad pēc procedūras beigām iestāde dzīvnieku humāni nogalina vai citādi atbrīvojas no tā saskaņā ar Konvencijas 11.pantu.

6. Papildinājumā ir sniegti padomi par dzīvnieku turēšanai piemērotu objektu plānojumu, kā arī ieteikumi un norādes par to, kā izpildīt Konvencijā noteiktās labturības prasības. Jāņem vērā, ka ieteiktie platības standarti attiecas uz minimālo nepieciešamo platību. Noteiktos apstākļos šīs platības var palielināt, jo vides prasības atsevišķiem dzīvniekiem var atšķirties atkarībā, piemēram, no to sugas, vecuma, fizioloģiskā stāvokļa, apdzīvotības blīvuma un no tā, vai dzīvnieki tiek turēti krājumā, vaislai vai arī ilgtermiņa vai īstermiņa izmēģinājumiem. Svarīgs dzīvnieku labturības faktors ir arī turēšanas vietas uzlabošana.

7. Ja pastāvošie objekti vai aprīkojums neatbilst šīm vadlīnijām, tie ir attiecīgi jāpielāgo vai jānomaina saprātīgā laika posmā, ņemot vērā dzīvnieku labturības prioritātes un finanšu un praktiskos apsvērumus. Lai iespējami nodrošinātu atbilstību šīm vadlīnijām, līdz objektu un iekārtu nomaiņas un pielāgojumu pabeigšanai ir jākoriģē dzīvnieku skaits un izmēri pastāvošajos iežogojumos.

Definīcijas

A papildinājumā izmantoto terminu definīcijas papildus tām, kas noteiktas Konvencijas 1.panta 2.punktā:

- "dzīvnieku iežogojums" ir galvenā dzīvnieku turēšanas vieta, kur dzīvnieks ir ierobežots, piemēram:

- "būris" ir pastāvīgi nostiprināts vai pārvietojams konteiners, kurš sastāv no vienlaidu sienām un - vismaz vienā pusē - no restēm vai metāla sieta vai, attiecīgajā gadījumā, tīkla un kurā tur vai pārvadā vienu vai vairākus dzīvniekus; atkarībā no apdzīvotības blīvuma un konteinera lieluma dzīvnieku kustību brīvība ir salīdzinoši ierobežota;

- "aizgalds" ir platība, kuru ierobežo, piemēram, sienas, restes vai metāla siets, un kurā tur vienu vai vairākus dzīvniekus; atkarībā no aizgalda lieluma un apdzīvotības blīvuma dzīvnieku kustību brīvība aizgaldā parasti ir mazāk ierobežota nekā būrī;

- "aploks" ir platība, kuru ierobežo, piemēram, žogs, sienas, restes vai metāla siets; aploks bieži vien atrodas ārpus pastāvīgām ēkām, un noteiktos laika posmos būros vai aizgaldos turētie dzīvnieki var brīvi pārvietoties tajā atbilstīgi etoloģiskajām un fizioloģiskajām vajadzībām, piemēram, kustībām;

- "steliņģis" ir neliela, no trim pusēm iežogota vieta, parasti ar barības galdu un starpsienām, kurā var turēt piesietu vienu vai divus dzīvniekus.

Sekundārās turēšanas vietas, kurās var būt izvietoti iepriekš minētie dzīvnieku iežogojumi, A papildinājumā tiks dēvētas par "turēšanas telpām". "Turēšanas telpu" piemēri:

- telpas, kurās dzīvniekus parasti tur audzēšanai un ganāmpulka veidošanai vai procedūras veikšanas laikā;

- "sistēmas dzīvnieku norobežošanai", piemēram, izolatori, laminārās plūsmas telpas un individuāli ventilētu būru sistēmas.

Vispārīgā sadaļa

1. Fiziskie objekti

1.1. Funkcijas un plānojums

1.1.1. Visiem objektiem ir jābūt konstruētiem tā, lai nodrošinātu piemērotu vidi turētajām sugām, ņemot vērā to fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības. Objektiem ir jābūt konstruētiem un apsaimniekotiem tā, lai novērstu nepiederīgu personu piekļuvi, kā arī dzīvnieku iekļūšanu tajos vai izkļūšanu no tiem.

Objektiem, kas ir lielāka ēku kompleksa daļa, ir jābūt aizsargātiem, ievērojot pareizus drošības un celtniecības normatīvus, kas samazina ieeju skaitu.

1.1.2. Ir jāīsteno aktīva uzturēšanas programma, lai novērstu un labotu ikvienu ēkās vai aprīkojumā konstatēto defektu.

1.2. Turēšanas telpas

1.2.1. Jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu regulāru un efektīvu telpu tīrīšanu un apmierinošus higiēniskos standartus. Griestiem un sienām jābūt izturīgām pret bojājumiem, ar gludu, necaurlaidīgu un viegli mazgājamu virsmu. Īpaša uzmanība ir jāpievērš savienojumiem, tostarp savienojumiem ar durvīm, cauruļvadiem, caurulēm un kabeļiem. Ja vajadzīgs, durvīs var izveidot pārbaudes lodziņu. Grīdām jābūt gludām, necaurlaidīgām, ar neslidenu, viegli mazgājamu virsmu, kas var bez bojājumiem izturēt plauktu un cita smaga aprīkojuma svaru. Ja izmanto noteces, tās būtu pienācīgi jānosedz un jāaprīko ar barjeru, lai novērstu kaitēkļu iekļūšanu un dzīvnieku izkļūšanu.

1.2.2. Vietās, kurās dzīvniekiem ir ļauts brīvi pārvietoties, sienām un grīdām ir jābūt pārklātām ar materiālu, kas ir noturīgs pret dzīvnieku un tīrīšanas izraisītu nodilumu un plīsumiem. Materiāls nedrīkst kaitēt dzīvnieku veselībai, un tam jābūt tādam, lai dzīvnieki nevarētu savainoties. Jānodrošina visu iekārtu vai palīgierīču papildu aizsardzība, lai dzīvnieki tās nevarētu sabojāt vai lai tās nesavainotu dzīvniekus.

1.2.3. Nesaderīgas sugas, piemēram, plēsoņas un to upurus, vai sugas, kurām ir nepieciešami atšķirīgi vides apstākļi, nedrīkst izmitināt vienā telpā; plēsoņa un tā dabiskais upuris ir jāizmitina tā, lai tie viens otru nespētu redzēt, saost vai dzirdēt.

1.2.4. Ja nepieciešams, turēšanas telpas ir jāaprīko ar iekārtām nelielu procedūru un manipulāciju veikšanai.

1.3. Vispārējiem un īpašiem mērķiem paredzētas procedūru telpas

1.3.1. Audzēšanas vai piegādes uzņēmumos jābūt pieejamam piemērotam aprīkojumam, lai varētu sagatavot dzīvniekus pārvešanai.

1.3.2. Visos uzņēmumos ir jābūt pieejamam vismaz tādam laboratorijas aprīkojumam, lai veiktu vienkāršas diagnosticējošas pārbaudes, pēcnāves apskates un/vai tādu paraugu noņemšanu, kuru plašāku laboratorisku izmeklēšanu veic citur.

1.3.3. Ir jānodrošina objekti tikko iegādāto dzīvnieku izolēšanai līdz to veselības stāvokļa noteikšanai un potenciālā veselības riska novērtēšanai un samazināšanai pārējiem dzīvniekiem.

1.3.4. Procedūru telpas (vispārīgās un speciālās) ir jāizmanto tad, ja procedūras vai novērojumus nav vēlams veikt dzīvnieku turēšanas telpās.

1.3.5. Ja nepieciešams, jānodrošina viena vai vairākas atsevišķas telpas, kas ir pienācīgi aprīkotas ķirurģisku procedūru veikšanai sterilos apstākļos. Ir jānodrošina pēcoperācijas atlabšanas telpas, ja šāda atlabšana tiek paredzēta.

1.3.6. Jābūt pienācīgām telpām, kurās, ja nepieciešams, atsevišķi izmitināt slimus vai ievainotus dzīvniekus.

1.4. Palīgtelpas

1.4.1. Uzglabāšanas telpām ir jābūt projektētām, ekspluatētām un uzturētām tā, lai nodrošinātu barības un pakaišu kvalitāti. Šīm telpām jābūt aizsargātām pret kaitēkļiem un kukaiņiem. Citi materiāli, kurus var piesārņot vai kuri var apdraudēt dzīvniekus vai darbiniekus, ir jāglabā atsevišķi.

1.4.2. Jābūt pieejamām atsevišķām uzglabāšanas telpām, kas paredzētas tīru būru, instrumentu un aprīkojuma glabāšanai.

1.4.3. Tīrīšanas un mazgāšanas telpām jābūt pietiekami lielām, lai tajās būtu iespējams ievietot iekārtas izmantotā aprīkojuma dezinficēšanai un tīrīšanai. Tīrīšanas process jāorganizē tā, lai nošķirtu tīrā un netīrā aprīkojuma plūsmu, novēršot tikko notīrītā aprīkojuma atkārtotu piesārņošanu. Sienu un grīdu virsmām ir jābūt pārklātām ar piemērotu izturīgu materiālu, un ventilācijas sistēmai jābūt pietiekami jaudīgai, lai aizvadītu lieko karstumu un mitrumu.

1.4.4. Jānodrošina mirušo dzīvnieku un dzīvnieku atkritumu higiēniska uzglabāšana un iznīcināšana. Ja sadedzināšana uz vietas nav iespējama vai nepieciešama, jāveic pienācīgi pasākumi, lai nodrošinātu šo materiālu drošu iznīcināšanu, ņemot vērā valsts tiesību aktus, vietējos noteikumus un nolikumus. Attiecībā uz toksiskiem, radioaktīviem vai infekcioziem atkritumiem ir jāievēro īpaši drošības pasākumi.

1.4.5. Vispārīgam pārvietošanās zonu plānojumam un konstrukcijai ir jāatbilst turēšanas telpu standartiem. Gaiteņiem jābūt pietiekami platiem, lai varētu brīvi pārvietot mobilo aprīkojumu.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

2.1.1. Turēšanas telpās un dzīvnieku iežogojumos ir jābūt pienācīgai ventilācijai, lai nodrošinātu izmitināto dzīvnieku vajadzības. Ventilācijas sistēmas uzdevums ir nodrošināt pietiekamu attiecīgas kvalitātes svaiga gaisa daudzumu, kā arī samazināt smaku, kaitīgu gāzu, putekļu un jebkādu infekcijas ierosinātāju līmeni un izplatību. Tā nodrošina arī liekā karstuma un mitruma aizvadīšanu.

2.1.2. Gaiss telpā ir bieži jāatjauno. Parasti ir jāizmanto tāds ventilācijas režīms, kas nodrošina gaisa apmaiņu 15-20 reizes stundā. Tomēr dažos gadījumos, piemēram, ja apdzīvotības blīvums ir neliels, var pietikt ar 8-10 gaisa apmaiņas reizēm stundā. Dažreiz dabīgā ventilācija nodrošina pietiekamu gaisa apmaiņu, un mehāniskā ventilācija nav nepieciešama. Nedrīkst pieļaut neattīrīta gaisa atkārtotu cirkulāciju. Tomēr jāuzsver, ka pat visefektīvākā ventilācijas sistēma nespēj kompensēt nekvalitatīvi veiktu kārtējo tīrīšanu vai nolaidību.

2.1.3. Ventilācijas sistēmai jābūt konstruētai tā, lai novērstu kaitīgu vilkmi un trokšņus.

2.1.4. Smēķēšana ir jāaizliedz telpās, kurās atrodas dzīvnieki.

2.2. Temperatūra

2.2.1. Turpmākajos noteikumos attiecībā uz konkrētām sugām ir norādīts ieteicamās temperatūras diapazons. Jāņem vērā, ka šie skaitļi attiecas tikai uz pieaugušiem veseliem dzīvniekiem. Jaundzimušajiem, jauniem, bez spalvas, nesen operētiem, slimiem vai ievainotiem dzīvniekiem bieži vien ir nepieciešama ievērojami augstāka temperatūra. Telpu temperatūra jāregulē atbilstīgi iespējamām izmaiņām dzīvnieku termoregulācijā, ko var izraisīt fizioloģiski apstākļi vai procedūras.

Temperatūra turēšanas telpās ir jāmēra un jāreģistrē katru dienu.

2.2.2. Var būt nepieciešama tāda ventilācijas sistēma, kas spēj gan sasildīt, gan atdzesēt pievadīto gaisu.

2.2.3. Dzīvnieku izmantošanas iestādēs var būt vajadzīga precīza turēšanas telpu temperatūras kontrole, jo vides temperatūra ir fizikāls faktors, kas būtiski ietekmē visu dzīvnieku vielmaiņu un uzvedību, tādējādi ietekmējot noteiktu pētījumu rezultātu derīgumu.

2.2.4. Precīza temperatūras kontrole nav iespējama zonās ārpus telpām, kas paredzētas dzīvnieku savstarpējiem kontaktiem un vingrinājumiem. Dzīvniekus nedrīkst turēt šādās zonās, ja tajās pastāvošie klimatiskie apstākļi radītu dzīvniekiem distresu.

2.3. Mitrums

Dažām sugām, piemēram, žurkām un smilšu pelēm, relatīvo gaisa mitrumu var būt nepieciešams nodrošināt salīdzinoši šaurā diapazonā, lai samazinātu veselības un labturības problēmu iespējamību, turpretī citas sugas, piemēram, suņi, labi panes plašas mitruma līmeņa svārstības.

2.4. Apgaismojums

Ja dabīgais apgaismojums nenodrošina piemērotu gaismas/tumsas ciklu, ir nepieciešams regulējams apgaismojums, lai nodrošinātu dzīvnieku bioloģiskās vajadzības un apmierinošu darba vidi. Dažas sugas nedrīkst turēt spilgtā gaismā, un dzīvnieku iežogojumos ir jānodrošina tumšākas vietas, kurās dzīvnieks varētu patverties. Ir jānodrošina pienācīgs apgaismojums zootehnikas procedūru veikšanai un dzīvnieku pārbaudei. Bez pārtraukumiem jānodrošina sugām piemēroti regulāri fotoperiodi un gaismas intensitāte. Turot albīnus dzīvniekus, jāņem vērā to jutīgums pret gaismu. Turēšanas telpās ir vēlams ierīkot logus, jo tie ir dabīgā apgaismojuma avots un var uzlabot vidi dažām sugām, jo īpaši primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, suņiem, kaķiem, dažiem lauksaimniecības dzīvniekiem un citiem lieliem zīdītājiem.

2.5. Troksnis

Troksnis dzīvniekiem var būt traucējošs faktors. Augsts trokšņa līmenis un pēkšņi trokšņi var radīt stresu, kas papildus sekām, kuras tas rada dzīvnieku labturībā, var ietekmēt izmēģinājumu rezultātus. Jo īpaši dzīvnieku atpūtas laikā ir jāsamazina trokšņa līmenis dzīvnieku dzirdamības amplitūdā, tostarp dažos gadījumos arī ultraskaņa, tas ir, skaņa virs cilvēka dzirdamības amplitūdas (parasti pieņem, ka tās ir skaņas virs 20 kHz). Signalizācijas sistēmu skaņas frekvencei ir jābūt ārpus dzīvnieku jutīgās dzirdamības diapazona, ja vien tā joprojām ir dzirdama cilvēkiem. Telpu un koridoru plānojums var būt svarīgākais akustisko vidi ietekmējošais faktors, un tas ir jāņem vērā, plānojot telpas. Turēšanas telpās ir jāizmanto piemēroti skaņas izolācijas un absorbcijas materiāli.

2.6. Signalizācijas sistēmas

No tehnoloģijām atkarīga dzīvnieku mītne ir viegli ietekmējama. Ir ļoti ieteicams, lai šādas telpas būtu pienācīgi aizsargātas pret briesmām, piemēram, ugunsgrēkiem un nepiederošu personu iekļūšanas, kā arī pamataprīkojuma, piemēram, ventilatoru, gaisa sildītāju vai dzesētāju un mitrinātāju bojājumiem.

Dzīvnieku izmitināšanas telpās, kas ir būtiski atkarīgas no vides kontroles un aizsardzības elektriskām un mehāniskām iekārtām, ir jābūt uzstādītai rezerves sistēmai, kas nodrošinātu svarīgās funkcijas un ārkārtas apgaismojuma sistēmu darbību, kā arī signalizācijas sistēmu nepārtrauktu darbību.

Apkures un ventilācijas sistēmām ir jābūt aprīkotām ar kontroles ierīcēm un signalizāciju, lai nodrošinātu, ka jebkuras kļūmes to darbībā nekavējoties tiktu atklātas un novērstas.

Redzamā vietā ir jānovieto saprotamas instrukcijas par rīcību ārkārtas gadījumos. Zivju un citu ūdensdzīvnieku akvārijiem ir ieteicama signalizācija, kas ziņotu par traucējumiem ūdens vai gaisa padevē. Jānodrošina, ka signalizācijas sistēmas darbība iespējami mazāk traucē dzīvniekus.

3. Izglītība un apmācība

Visas personas, kas ir iesaistītas dzīvnieku audzēšanā vai kā citādi to turēšanā un izmantošanā izmēģinājumos vai citiem zinātniskiem nolūkiem, ir attiecīgi jāizglīto un jāapmāca saskaņā standartu, kas ir ieteikts Rezolūcijā par tādu personu izglītošanu un apmācību, kas strādā ar laboratorijas dzīvniekiem, kas tika pieņemta Eiropas Padomes Konvencijas daudzpusējā sanāksmē 1993.gada 3.decembrī.

4. Aprūpe

4.1. Veselība

4.1.1. Šādos objektos turētu dzīvnieku veselība un labsajūta ir pilnīgi atkarīga no cilvēkiem. Dzīvnieka fizisko un psiholoģisko stāvokli ietekmēs apkārtējā vide, barība, ūdens, aprūpe un arī uzmanība, ko aprūpes darbinieki velta šiem dzīvniekiem.

Visās iestādēs ir jābūt izstrādātai stratēģijai tāda veselības stāvokļa nodrošināšanai, kas aizsargātu dzīvnieka labturību un atbilstu zinātniskajām prasībām. Šajā stratēģijā ir jāietilpst mikrobioloģiskās uzraudzības programmai un rīcības plāniem dzīvnieku saslimšanas gadījumā, kā arī tajā ir jānosaka veselības rādītāji un jaunu dzīvnieku ievešanas kārtība.

4.1.2. Iestādes atbildīgajai personai jānodrošina, ka veterinārārsts vai cita kompetenta persona regulāri pārbauda dzīvniekus un pārrauga to turēšanu un aprūpi. Dzīvnieku pārbaudi vismaz reizi dienā veic persona, kas ir apmācīta saskaņā ar vispārējās sadaļas 3.punktu, lai nodrošinātu, ka tiek identificēti visi slimie vai ievainotie dzīvnieki un veikti nepieciešamie pasākumi. Jāveic regulāra veselības uzraudzība.

4.1.3. Ņemot vērā dzīvnieku un darbinieku inficēšanās risku dzīvnieku aprūpes procesā, īpaša uzmanība iestādē ir jāpievērš higiēnas procedūrām un darbinieku veselības uzraudzībai.

4.2. Sagūstīšana savvaļā

4.2.1. Ja ir nepieciešams sagūstīt dzīvniekus, to drīkst veikt vienīgi kompetentas personas, izmantojot humānus paņēmienus. Iespējami jāsamazina gūstīšanas procedūru ietekme uz apkārtējiem savvaļas dzīvniekiem un biotopu.

4.2.2. Ja gūstīšanas laikā vai pēc tās tiek atklāts, ka dzīvnieks ir ievainots vai slims, kompetentai personai iespējami īsākā laikā ir jāizmeklē šis dzīvnieks un jāveic nepieciešamie pasākumi. Var būt nepieciešama dzīvnieka nodošana ārstēšanai veterinārārstam, bet nopietna ievainojuma gadījumā dzīvnieks ir nekavējoties humāni jānogalina, izmantojot humānu paņēmienu saskaņā ar principiem, kas noteikti Eiropas Komisijas Ieteikumos par izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku eitanāziju (1. un 2.daļa). Gūstīšanas vietās ir jābūt pieejamam pietiekamam skaitam piemērotu pārvadāšanas konteineru un pārvadāšanas līdzekļu, ja dzīvniekus nāktos nosūtīt izmeklēšanai vai ārstēšanai.

4.2.3. Īpaša uzmanība ir jāpievērš savvaļā noķerto dzīvnieku aklimatizācijai, karantīnai, izmitināšanai, apkopei un aprūpei. Pirms darba sākšanas vienmēr ir pienācīgi jāapsver savvaļā sagūstīto dzīvnieku liktenis pēc zinātnisko procedūru pabeigšanas. Tas ir nepieciešams, lai pienācīgi novērtētu pastāvošos praktiskos sarežģījumus un dzīvnieku labturības jautājumus, kas saistīti ar dzīvnieku atlaišanu savvaļā.

4.3. Dzīvnieku pārvadāšana

4.3.1. Dzīvniekiem pārvadāšana ir stresa pilna pieredze, kas iespējami jāsamazina. Jebkurai dzīvnieku pārvietošanai - īsiem pārbraucieniem ar transportlīdzekli zinātniskās iestādes robežās līdz starptautiskai pārvadāšanai - ir jāatbilst turpmāk minētajiem principiem.

Dzīvnieki ir jāpārvadā atbilstīgi principiem, kas ir izklāstīti Eiropas Konvencijā par dzīvnieku aizsardzību starptautiskās pārvadāšanas laikā (ETS Nr.65 un ETS Nr.193), ievērojot Rezolūciju par laboratorijas dzīvnieku iegādi un pārvadāšanu, kas pieņemta Eiropas Padomes Konvencijas (ETS Nr.123) līgumslēdzēju pušu daudzpusējā sanāksmē 1997.gada maijā.

4.3.2. Nosūtītājs un saņēmējs savstarpēji vienojas par pārvadāšanas nosacījumiem, izbraukšanas un ierašanās laiku, lai nodrošinātu, ka līdz dzīvnieka atvešanai ir veikti visi sagatavošanas darbi. Nosūtītājam ir jānodrošina, ka pirms dzīvnieka ievietošanas pārvadāšanas konteinerā dzīvnieks ir pārbaudīts un atzīts par piemērotu pārvadāšanai.

4.3.3. Slimi vai ievainoti dzīvnieki nav uzskatāmi par piemērotiem pārvadāšanai, izņemot viegli ievainotus vai slimus dzīvniekus, kuriem pārvadāšana neradītu papildu ciešanas, vai ja dzīvnieku pārvadāšana tiek veikta veterinārārsta uzraudzībā ar nolūku veikt dzīvnieka ārstēšanu vai pēc šādas ārstēšanas.

Slimus vai ievainotus dzīvniekus arī var pārvadāt izmēģinājumiem vai citiem kompetentas iestādes atzītiem nolūkiem, ja slimība vai ievainojums ietilpst pētnieciskajā programmā. Pārvadāšana šiem dzīvniekiem nedrīkst radīt papildu ciešanas, un īpaša uzmanība ir jāpievērš papildu aprūpei, ja tāda ir nepieciešama. Kompetentai personai ir jāapstiprina šādu dzīvnieku piemērotība paredzētajai pārvadāšanai.

4.3.4. Par dzīvnieku pārvadāšanu atbildīgā persona ir pilnīgi atbildīga par brauciena organizēšanu, izpildi un pārvadāšanas pabeigšanu neatkarīgi no tā, vai pārvadāšanas pienākumi ir uzticēti citai pusei.

4.3.5. Par dzīvnieku labturību atbildīgā persona ir tieši atbildīga par dzīvnieku aprūpi pārvadāšanas laikā. Šī persona var būt pavadonis vai transportlīdzekļa vadītājs, ja tas vienlaikus pilda abus šos pienākumus. Par pārvadājamo dzīvnieku labturību atbildīgajai personai ir jābūt informētai par viņa aprūpē nodoto laboratorijas dzīvnieku īpašajām vajadzībām.

4.3.6. Brauciena maršruts ir jāplāno tā, lai nodrošinātu efektīvu pārvadāšanu ar samazinātu brauciena laiku no dzīvnieka iekraušanas līdz izkraušanai un lai izvairītos no aizkavēšanās, tādējādi samazinot dzīvniekiem stresu un ciešanas. Ir jāpārliecinās, ka attiecīgajai sugai pārvadāšanas laikā ir nodrošināti piemēroti vides apstākļi un samazināta pēkšņu kustību, pārmērīga trokšņa vai vibrācijas ietekme.

4.3.7. Ja nepieciešams, konteineram ir jābūt veidotam tā, lai nepieļautu vai ierobežotu mikroorganismu iekļūšanu vai izplatīšanos no tā. Konteineram jābūt tādam, kas ļautu veikt dzīvnieku vizuālu pārbaudi, nepasliktinot dzīvnieku mikrobioloģisko stāvokli.

4.3.8. Ierodoties galamērķī, dzīvnieki ir jāpārvieto no pārvadāšanas konteineriem, un kompetentai personai iespējami īsākā laikā ir jāpārbauda šie dzīvnieki. Slimi, ievainoti, vai neatbilstīgā stāvoklī esoši dzīvnieki ir rūpīgi jānovēro un jātur atsevišķi no citiem dzīvniekiem. Šiem dzīvniekiem ir jāsniedz atbilstošu veterināro aprūpi, vai, ja tas tiek uzskatīts par nepieciešamu, tie ir humāni jānogalina.

4.4. Karantīna, aklimatizācija un izolēšana

Karantīnas un izolēšanas mērķis:

a) aizsargāt citus dzīvniekus iestādē;

b) aizsargāt cilvēkus pret zoonozēm un

c) kopā ar aklimatizācijas periodu veicināt labu zinātnisko praksi.

Karantīnas un izolācijas laika posmu ilgums var atšķirties atkarībā no pastāvošajiem apstākļiem, un to termiņi ir noteikti vai nu līgumslēdzējas puses tiesību aktos, vai arī tos nosaka kompetenta persona, kas parasti ir iestādes norīkots veterinārārsts.

4.4.1. Karantīna

Karantīna ir izmitināšanas laika posms, ko piemēro tikko ievestiem vai atkārtoti ievestiem dzīvniekiem, nošķirot tos no iestādē esošajiem dzīvniekiem, lai noteiktu to veselības stāvokli un nepieļautu slimības izplatīšanos. Šāds periods ir ieteicams, ja nav zināms dzīvnieka veselības stāvoklis.

4.4.2. Aklimatizācija

Aklimatizācijas periods ir nepieciešams, lai ļautu dzīvniekiem atkopties no pārvadāšanas stresa un pierast pie jaunās vides un apkopes un aprūpes pasākumiem. Pat tad, ja dzīvnieki ir veseli, pirms dzīvnieku izmantošanas procedūrās tos ir ieteicams aklimatizēt. Tam nepieciešamais laiks ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, stresa, kam dzīvnieki ir bijuši pakļauti, kas savukārt atkarīgs no vairākiem citiem faktoriem, piemēram, pārvadāšanas ilguma, dzīvnieka vecuma un sociālās vides maiņas. Ir jāņem vērā, ka pēc starptautiskas pārvadāšanas var būt nepieciešama ilgāka aklimatizācija traucējumu dēļ, ko pārvadāšana var būt radījusi dzīvnieka diennakts ritmā.

4.4.3. Izolēšana

Izolēšanas termiņu nosaka, lai samazinātu inficēšanās risku citiem dzīvniekiem vai cilvēkiem. Ja rodas aizdomas, ka dzīvnieks var radīt šādu risku, šo dzīvnieku izmitina atsevišķi.

4.5. Izmitināšana un turēšanas vietas uzlabošana

4.5.1. Ievads

Visiem dzīvniekiem ir jābūt pieejamam pietiekamam vietas daudzumam to dabiskajai uzvedībai. Vienmēr, kad tas ir iespējams, dzīvnieki ir jātur kopā ar citiem dzīvniekiem, un dzīvnieku iežogojumā ir jānodrošina pietiekami kompleksa vide, lai dzīvnieks tajā spētu īstenot virkni tam raksturīgo uzvedības izpausmju. Pārlieku nomācoša vide var izraisīt uzvedības un psiholoģiskas novirzes un nelabvēlīgi ietekmēt zinātnisko datu derīgumu.

Ir jāņem vērā izmitināšanas veida un turēšanas vietas un sociālās uzlabošanas programmu iespējamā ietekme uz zinātnisko pētījumu rezultātiem, lai izvairītos no nederīgu zinātnisko datu iegūšanas un, attiecīgi, nevajadzīgas dzīvnieku zaudēšanas.

Audzēšanas, piegādes un izmantošanas iestādēs īstenotajām izmitināšanas un turēšanas vietas uzlabošanas stratēģijām ir jāspēj apmierināt izmitināto sugu vajadzības un nodrošināt to, ka dzīvnieki spēj izmantot tiem pieejamo telpu iespējami efektīvi. Izstrādājot šīs stratēģijas, ir jāņem vērā arī nepieciešamība novērot dzīvniekus, iespējami maz tos traucējot, un veicināt to aprūpi. Ieteicamie minimālie dzīvnieku iežogojumu izmēri ir norādīti turpmāk sugām veltītajās sadaļās.

Ja vien nav noteikts citādi, papildus ieteiktajām minimālajām grīdas platībām iežogojumos ir jānodrošina arī papildu virsmas, piemēram, plaukti.

4.5.2. Izmitināšana

Dzīvnieki, izņemot tos, kas pēc dabas ir vientuļnieki, ir jāizmitina kopā ar citiem dzīvniekiem stabilās saderīgu īpatņu grupās. Atsevišķa izmitināšana ir jāizmanto vienīgi tad, ja tai ir veterinārs vai ar dzīvnieka labturību saistīts pamatojums. Atsevišķa izmitināšana izmēģinājumu nolūkā ir jānosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Šādos apstākļos šo dzīvnieku labturībai un aprūpei ir jāvelta papildu resursi. Šādos gadījumos izmitināšanas ilgums ir jāsamazina līdz minimālajam nepieciešamajam termiņam, un, ja iespējams, šajā laikā ir jānodrošina dzīvnieka vizuālais, dzirdes, ožas un taustes kontakts ar citiem dzīvniekiem. Pienācīgi apmācītiem darbiniekiem ir rūpīgi jāuzrauga dzīvnieka ierašanās vai atgriešanās jau izveidojušās dzīvnieku grupās, lai novērstu problēmas, kas saistītas ar dzīvnieku nesaderību un traucējumiem to savstarpējās attiecībās. Lai dzīvnieku izmitināšana grupā būtu labvēlīga, ieteicams iegādāties bara dzīvniekus, kas ir savstarpēji saderīgi.

4.5.3. Turēšanas vietas uzlabošana

Visiem dzīvniekiem ir jānodrošina pietiekami daudz telpas, piedāvājot pietiekami kompleksu vidi, lai dzīvnieki varētu īstenot sugai raksturīgas uzvedības izpausmes. Lai samazinātu stresa izraisītu uzvedību, dzīvniekiem ir jāļauj kontrolēt un izvēlēties vidi. To var nodrošināt, izmantojot piemērotus turēšanas vietas uzlabošanas paņēmienus, kas paplašina dzīvniekiem pieejamo darbību klāstu un veicina to adaptāciju. Papildus sociālajām aktivitātēm turēšanas vietu var uzlabot, ļaujot un veicinot attiecīgās sugas fiziskās aktivitātes, barības uzlasīšanu, manipulatīvās un kognitīvās darbības. Ir ieteicams ļaut dzīvniekiem vingrināties vienmēr, kad tas ir iespējams. Uzlabojumiem dzīvnieku iežogojumos jāatbilst attiecīgās sugas un īpatņu vajadzībām. Uzlabojumus ir jāvar pielāgot jauninājumiem, kas tiek ieviesti, pamatojoties uz jaunām zināšanām. Turēšanas vietu uzlabošanas programma ir regulāri jāpārskata un jāatjaunina. Lai par dzīvnieku aprūpi atbildīgie darbinieki spētu ieviest atbilstīgus turēšanas vietas uzlabojumus, tiem ir jāsaprot sugu dabiskā uzvedība un bioloģija, tā lai tie var saprātīgi un zinoši izvēlēties turēšanas vietas uzlabojumus. Darbiniekiem ir jāapzinās, ka ne visi uzlabojumi būs piemēroti dzīvniekam un ka tādēļ ir jāuzrauga uzlabojumu ietekme uz dzīvnieku, attiecīgi pielāgojot turēšanas vietas uzlabošanas programmu, ja nepieciešams.

4.5.4. Dzīvnieku iežogojumi

Dzīvnieku iežogojumi nedrīkst būt darināti no dzīvnieku veselībai kaitīga materiāla. Iežogojumu plānojumam un konstrukcijai ir jābūt tādai, lai dzīvnieki nevarētu iežogojumos savainoties. Ja šie iežogojumi nav paredzēti vienreizējai lietošanai, tiem ir jābūt veidotiem no tīrīšanai un dezinfekcijai piemērotiem materiāliem. Jo īpaši uzmanība ir jāpievērš iežogojumu grīdu konstrukcijai, kam ir jābūt pielāgotai attiecīgajai dzīvnieka sugai un vecumam un veidotai tā, lai veicinātu ekskrementu izvākšanu.

4.6. Barošana

4.6.1. Barības veidam, saturam un pasniegšanai ir jāatbilst dzīvnieka uztura un uzvedības vajadzībām. Dažām sugām ir jānodrošina iespēja uzlasīt barību. Dažām dzīvnieku sugām būtiska uztura sastāvdaļa ir rupja barība, kas nodrošina arī noteiktas uzvedības vajadzības.

4.6.2. Dzīvnieku barībai ir jābūt garšīgai un nepiesārņotai. Izvēloties izejmateriālus, izgatavojot, sagatavojot un pasniedzot barību, ir jāievēro piesardzības pasākumi, lai iespējami samazinātu barības ķīmisko, fizikālo un mikrobioloģisko piesārņojumu. Barība ir jāiesaiņo maisos, kuros ir norādīta nepārprotama informācija par produkta izcelsmi un izgatavošanas datumu. Ražotājam ir skaidri jānorāda un jāievēro barības derīguma termiņš.

Iepakošanai, pārvadāšanai un uzglabāšanai arī jābūt tādai, kas novērš barības piesārņošanu, bojāšanos vai iznīcināšanu. Noliktavām jābūt vēsām, tumšām un aizsargātām no kaitēkļiem un kukaiņiem. Barība, kas ātri bojājas, piemēram, zaļumi, dārzeņi, augļi, gaļa, zivis, jāuzglabā aukstās telpās, ledusskapjos vai saldētavās.

Visas barības padeves vienības, siles vai citi piederumi, ko izmanto barošanā, ir regulāri jātīra un, ja nepieciešams, jāsterilizē. Ja izmanto mitru barību vai barību, ko var viegli piesārņot, piemēram, ar ūdeni vai urīnu, tīrīšana ir jāveic katru dienu.

4.6.3. Katram dzīvniekam ir jānodrošina pieeja barībai pietiekami plašā barošanas vietā, lai samazinātu dzīvnieku savstarpējo konkurenci. Dažreiz barības uzņemšana ir jākontrolē, lai ierobežotu dzīvnieku aptaukošanos.

4.7. Dzirdināšana

4.7.1. Visiem dzīvniekiem vienmēr ir jābūt pieejamam tīram dzeramajam ūdenim. Tomēr ūdens ir mikroorganismu nesējs, tādēļ ūdens piegāde ir jāorganizē tā, lai samazinātu inficēšanās risku.

4.7.2. Dzirdināšanas sistēmas ir jākonstruē un jāekspluatē tā, lai tās nodrošinātu pietiekami daudz ūdens pienācīgā kvalitātē. Jābūt pieejamam pietiekamam skaitam dzirdinātavu. Ja izmanto automātiskās dzirdināšanas sistēmas, ir jānodrošina to regulāra pārbaude, apkope un skalošana, lai novērstu avārijas, piemēram, bloķēšanos, noplūdi vai infekciju izplatīšanos. Ja izmanto būrus ar vienlaidu grīdu, ir jāsamazina to applūšanas risks.

4.7.3. Dažādām zivju, abinieku un rāpuļu sugām panesība attiecībā uz skābumu, hloru un daudzām citām ķīmiskām vielām ievērojami atšķiras. Tāpēc ūdens piegāde akvārijiem un tvertnēm ir jāpielāgo katras sugas vajadzībām un panesībai.

4.8. Grīdas segums, substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

4.8.1. Dzīvniekiem vienmēr ir jānodrošina piemēroti guļvietas materiāli vai konstrukcijas gulēšanai; vaislas dzīvniekiem ir nepieciešami arī piemēroti materiāli vai konstrukcijas migas ierīkošanai.

Dzīvnieku iežogojumā parasti ievieto dažādus materiālus, kuru funkcija ir uzsūkt urīnu un fekālijas, tādējādi atvieglinot tīrīšanu; ļaut dzīvniekam veikt sugai raksturīgās darbības, piemēram, barības uzlasīšanu, rakšanu vai alu veidošanu; nodrošināt ērtu un piemērotu virsmu vai drošu platību gulēšanai; ļaut dzīvniekam veidot migu vairošanās nolūkā.

Daži materiāli nespēj nodrošināt visas šīs vajadzības, tādēļ ir svarīgi nodrošināt piemērotus materiālus pietiekamā daudzumā. Šiem materiāliem ir jābūt sausiem, absorbējošiem, netoksiskiem, bez putekļiem un infekciju ierosinātājiem vai kaitēkļiem vai cita piesārņojuma. Nedrīkst izmantot tādus materiālus, kas ir iegūti no ķīmiski apstrādāta koka vai kas satur toksiskas vielas, kā arī skaidri nenosakāmus un standartam neatbilstošus produktus.

4.8.2. Dzīvnieku iežogojumos grīdas segumam ir jānodrošina stingra, ērta atpūtas vieta visiem dzīvniekiem. Visas guļvietas ir jāuztur sausas un tīras.

4.9. Tīrīšana

4.9.1. Objekta kvalitāte, tostarp laba apkopes prakse, daudzējādā ziņā atkarīga no labas higiēnas. Ļoti augsti tīrības un kārtības standarti ir jāievēro arī turēšanas, mazgāšanas un glabāšanas telpās. Ir jāizstrādā un jāīsteno atbilstīga kārtība iežogojumu un piederumu, pudeļu un cita aprīkojuma tīrīšanai, mazgāšanai, dezinfekcijai un, ja nepieciešams, sterilizēšanai.

4.9.2. Šie tīrīšanas un dezinfekcijas režīmi nedrīkst kaitēt dzīvnieka veselībai vai labturībai. Ir jāievieš skaidri noteikta kārtība, tostarp uzskaites sistēma, pakaišu mainīšanai dzīvnieku iežogojumos.

4.9.3. Regulāri jātīra un, ja vajadzīgs, jāatjauno pamatnes materiāli dzīvnieku iežogojumos, lai nepieļautu, ka tie kļūst par infekcijas un kaitēkļu avotu.

4.9.4. Dažām sugām ir raksturīgi iezīmēt teritoriju ar smaku, un tīrīšana var traucēt šo sociālo kārtību. Tīrīšanas režīmos ir jāņem vērā šīs uzvedības izpausmes. Lēmums par tīrīšanas biežumu ir jāpieņem, ņemot vērā dzīvnieka iežogojuma veidu, dzīvnieka sugu, apdzīvotības blīvumu un ventilācijas sistēmas spēju nodrošināt piemērotu gaisa kvalitāti.

4.10. Apiešanās

Dzīvnieku aprūpes kvalitāte laboratorijā var ietekmēt ne tikai dzīvnieku vairošanos, augšanu un labturību, bet arī izmēģinājumu procedūru kvalitāti un rezultātu. Dzīvnieku pieradināšana pie kompetentas un uzticamas ikdienas aprūpes samazina stresa līmeni gan dzīvniekiem, gan darbiniekiem. Attiecībā uz dažām sugām, piemēram, suņiem un primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, dzīvniekiem, aprūpes darbiniekiem un zinātniskajai programmai lietderīga var būt apmācības programma, kas apmācītu dzīvniekus sadarboties procedūru laikā. Dažām sugām ļoti svarīga ir sociālā saskarsme ar cilvēkiem.

Tomēr dažos gadījumos no saskarsmes ar dzīvnieku ir jāizvairās. Jo īpaši tas attiecas uz savvaļas dzīvniekiem, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc savvaļas dzīvnieki ir mazāk piemēroti izmantošanai izmēģinājumos. Aprūpes darbinieku attieksmei pret dzīvniekiem vienmēr ir jābūt uzmanīgai un cieņas pilnai, un darbā ar dzīvniekiem viņiem ir jābūt profesionāliem un savaldīgiem.

Ja nepieciešams, aprūpes darbiniekiem ir jāatlicina atsevišķs laiks, lai parunātu, paspēlētos, patrenētu dzīvniekus un izrādītu tiem savu gādību.

4.11. Humāna nogalināšana

4.11.1. Visām humānajām dzīvnieku nogalināšanas metodēm ir vajadzīga pieredze, ko var iegūt tikai atbilstīgā apmācībā. Dzīvniekus nogalina, izmantojot tādu paņēmienu, kas atbilst principiem, kas ir izklāstīti Eiropas Komisijas Ieteikumos par izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku eitanāziju (1. un 2.daļa).

4.11.2. Dzīvniekam, kas ir dziļā bezsamaņā, drīkst nolaist asinis, tomēr bez iepriekšējas anestēzijas nedrīkst izmantot zāles, kuras pirms bezsamaņas iestāšanās paralizē muskuļus, kā arī zāles ar kurārei līdzīgu iedarbību un nāvējošu elektrošoku bez strāvas laišanas caur smadzenēm.

Nogalinātos dzīvniekus nedrīkst iznīcināt, pirms nav apstiprināta nāves iestāšanās.

4.12. Dokumentācija

Dokumentāciju par visu to dzīvnieku izcelsmi, izmantošanu un galīgo realizāciju, kurus audzē, tur vairošanai vai turpmākai izmantošanai zinātniskās procedūrās, izmanto ne tikai statistikai, bet arī kopā ar veselības un vairošanās reģistriem gan kā dzīvnieku labturības indikatorus, gan arī zootehnikas un plānošanas nolūkā.

4.13. Identifikācija

Dažos gadījumos ir nepieciešama dzīvnieku atsevišķa identifikācija, piemēram, lai nodrošinātu ierakstu precizitāti, ja dzīvniekus izmanto pavairošanai vai zinātniskās procedūrās. Izvēlētajam identifikācijas paņēmienam ir jābūt uzticamam un tādam, kas rada iespējami mazāk sāpju un neērtību dzīvniekam gan paņēmiena piemērošanas brīdī, gan ilgtermiņā. Ja nepieciešams, ir jāizmanto nomierinoši līdzekļi vai vietējā anestēzija un pretsāpju līdzekļi. Darbiniekiem ir jābūt apmācītiem veikt identifikāciju un izmantot iezīmēšanas paņēmienus.

SUGĀM SPECIFISKĀ SADAĻA

A. Noteikumi attiecībā uz grauzējiem

1. Ievads

Peles

Laboratorijas peles priekštece ir savvaļas mājas pele (Mus musculus); tā galvenokārt ir alas rokošs un kāpelējošs nakts dzīvnieks, kas mikrovides regulācijai, pajumtei un vairošanās vajadzībām veido migas. Peles ir labas kāpelētājas. Peles nelabprāt šķērso atklātas vietas, tās pārvietojas gar sienām vai citām konstrukcijām. Atkarībā no apdzīvotības blīvuma ir iespējams novērot daudz dažādas sociālās organizācijas formas, un tēviņiem reproduktīvajā vecumā var novērot izteiktu teritoriālo uzvedību. Grūsnas un laktācijas periodā esošas mātītes var izrādīt agresiju, aizsargājot migu. Tā kā pelēm, jo īpaši albīnajām peļu līnijām, ir slikta redze, tās paļaujas uz ožu un savu teritoriju iezīmē ar urīnu. Pelēm ir ļoti laba dzirde, un tās ir jutīgas pret ultraskaņu. Atkarībā no peļu līnijas pastāv ievērojamas atšķirības peļu uzvedībā un darbības intensitātē.

Žurkas

Laboratorijas žurkas priekštece ir savvaļas brūnā žurka (Rattus norvegicus), un tā ir ļoti sabiedrisks dzīvnieks. Žurkas vairās no atklātām vietām, un tās izmanto urīnu teritorijas iezīmēšanai. Žurkām ir ļoti labi attīstīta oža un dzirde, un tās ir īpaši jutīgas pret ultraskaņu. Dzīvnieks slikti redz dienas gaismā, taču dažas pigmentētās līnijas labi redz krēslā un tumsā. Albīnās žurkas izvairās no vietām, kurās apgaismojuma līmenis pārsniedz 25 luksus. Žurku aktivitāte ir lielāka tumšajās stundās. Jaunie dzīvnieki ir ļoti ziņkārīgi un ļoti bieži iesaistās rotaļās.

Smilšu peles

Smilšu pele jeb Mongolijas smilšu pele (Meriones sp.) ir sabiedrisks nakts dzīvnieks, lai gan laboratorijā tas ir aktīvs arī dienasgaismā. Savvaļā smilšu peles būvē alas ar tuneļveida ieejām, tādējādi nodrošinoties pret plēsējiem, tāpēc laboratorijā tām nereti ir novērojama stereotipiska rakšanas uzvedība, ja vien tām netiek nodrošināti piemēroti apstākļi.

Kāmji

Laboratorijas kāmja savvaļas priekšteči (Mesocricetus sp.) pēc būtības bija vientuļnieki. Kāmju mātīte ir lielāka un agresīvāka nekā tēviņš, un tā var nopietni ievainot savu dzīvesbiedru. Savā iežogojumā kāmji bieži vien izveido vietu, kur izkārnīties, iezīmē teritoriju, izmantojot savu sānu dziedzera sekrētu, un mātītes nereti samazina sava metienu izlases veidā, liekos mazuļus apēdot.

Jūrascūciņas

Savvaļas jūrascūciņas (Cavia porcellus) ir sabiedriski, skraidelējoši grauzēji, kuri neveido alas, bet dzīvo zem pārsega vai izmanto citu dzīvnieku izveidotas alas. Pieauguši tēviņi var būt agresīvi viens pret otru, taču kopumā agresija ir reti novērojama. Jūrascūciņām ir raksturīga sastingšana, izdzirdot negaidītas skaņas, un, reaģējot uz pēkšņām kustībām, grupa var paniski mesties bēgt. Jūrascūciņas ir ļoti jutīgas pret pārvietošanu, un, reaģējot uz pārvietošanu, tās var sastingt uz trīsdesmit minūtēm vai uz ilgāku laiku.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Grauzēji ir jātur temperatūrā no 20 C līdz 24 C. Temperatūra iežogojumos ar cietu grīdu, kuros ir izmitinātas grauzēju grupas, bieži vien būs augstāka nekā temperatūra telpā. Arī tad, ja ir nodrošināta pietiekama ventilācija, temperatūra iežogojumos var būt līdz 6 C augstāka nekā apkārtējās vides temperatūra. Migu iekārtošanas materiāls/kastes migai ļauj dzīvniekiem kontrolēt tiem nepieciešamo mikroklimatu. Īpaša uzmanība ir jāpievērš temperatūrai dzīvnieku norobežošanas sistēmās, kā arī temperatūrai, kāda tiek nodrošināta bezspalvu dzīvniekiem.

2.3. Mitrums

Objektos, kuros ir izmitināti grauzēji, ir jānodrošina relatīvais gaisa mitrums 45-65 %. Izņēmums ir smilšu peles, kuras ir jātur relatīvajā gaisa mitrumā 35-55 %.

2.4. Apgaismojums

Apgaismojuma līmenim iežogojumā ir jābūt zemam. Visiem plauktiem ir jābūt ar ēnotām virsmām, lai samazinātu tīklenes bojāšanas risku dzīvniekam. Tas jo īpaši attiecas uz albīniem dzīvniekiem.

Grauzēju uzraudzīšanai to aktīvajā fāzē tumšajā laikā var izmantot sarkano gaismu, ko ieslēdz tā, lai grauzēji nespētu prognozēt tās ieslēgšanu.

2.5. Troksnis

Tā kā grauzēji ir ļoti jutīgi pret ultraskaņu un izmanto to saziņai, ir būtiski samazināt svešas izcelsmes troksni. Ultraskaņa (skaņa frekvencē virs 20 kHz), ko rada daudzi laboratorijas piederumi, piemēram, piloši krāni, ratiņu riteņi, datora monitori, var ietekmēt uzvedību un vairošanās ciklus. Ir ieteicams ilgstoši novērot akustisko vidi plašā frekvences diapazonā.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Bara dzīvnieki ir jāizmitina grupās, kamēr tās ir stabilas un saderīgas. Šādas grupas ir iespējams arī izveidot, izmitinot peļu tēviņus, pieaugušus kāmjus vai smilšu peles, lai gan tas ir grūti, jo starp vienas sugas pārstāvjiem var būt novērojama spēcīga agresija.

Ja paredzama agresija vai ievainojumi, dzīvniekus var izmitināt atsevišķi. Ir iespējami jāizvairās no stabilu un saderīgu grupu izjaukšanas, jo šāda rīcība var radīt dzīvniekos stresu.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Dzīvnieku iežogojumiem un vides uzlabojumiem ir jāļauj dzīvniekiem īstenot tiem raksturīgās darbības un jāsamazina starp vienas sugas pārstāvjiem pastāvošā konkurence.

Pakaiši un migas ierīkošanas materiāli, kā arī slēptuves ir ļoti svarīgi resursi grauzējiem gan vairošanās posmā, gan dzīvojot krājumā, gan procedūru laikā, tāpēc tiem vienmēr ir jābūt pieejamiem, ja vien tas nav pretrunā kādiem veterināriem vai ar labturību saistītiem apsvērumiem. Šādu materiālu nenodrošināšana izmēģinājuma veikšanas nolūkā ir jāsaskaņo ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Migas ierīkošanas materiālam ir jābūt tādam, lai grauzēji varētu to apstrādāt un veidot migu. Ja migas ierīkošanas materiāls netiek nodrošināts pietiekamā daudzumā, ir jānodrošina kaste migai, lai dzīvnieks varētu izveidot pilnīgu, nosegtu migu. Pakaišiem ir jāspēj uzsūkt urīns, un grauzēji to var izmantot urīna zīmju atstāšanai. Migas ierīkošanas materiāls ir būtisks žurkām, pelēm, kāmjiem, smilšu pelēm, jo tas ļauj dzīvniekam veidot mikrovidi atpūtai un vairošanās norisēm. Kastes migu ierīkošanai vai citas slēptuves ir būtiskas jūrascūciņām, kāmjiem un žurkām.

Jūrascūciņām ir vienmēr jānodrošina materiāli, ar ko tās var darboties, piemēram, siens, kuru tās var košļāt vai kurā tās var paslēpties.

Grauzēju turēšanas vietas uzlabošanai piemēroti var būt koka sprunguļi, ko grauzēji var košļāt un grauzt.

Daudzām grauzēju sugām ir raksturīga iežogojuma platības sadalīšana ēšanas, atpūtas, urinēšanas un barības uzglabāšanas zonās. Šīs zonas parasti tiek iezīmētas ar smaku, nevis nodalītas ar fiziskām robežām, taču nosacīti norobežojumi varētu būt piemēroti, lai ļautu dzīvniekiem uzsākt kontaktu ar citiem grupas locekļiem vai izvairīties no tā. Ļoti ieteicams ir palielināt vides daudzveidību, ieviešot iežogojumos noteiktus uzlabojumus. Piemēram, iežogojumos kāpelēšanai var ievietot caurules, kastes, konstrukcijas, ko grauzēji labprāt izmanto, un ar to starpniecību var palielināt dzīvniekiem pieejamo platību iežogojumā.

Smilšu pelēm nepieciešams salīdzinoši vairāk vietas nekā citām grauzēju sugām, lai tās varētu veidot un/vai izmantot pietiekami lielas alas. Smilšu pelēm ir nepieciešams biezs, vismaz 20 cm garš pakaišu slānis rakšanai un migas vai alu sistēmas veidošanai. Vēlams izmantot caurspīdīgus vai tonētus iežogojumus un iestarpinājumus, kas ļautu novērot dzīvniekus, tos netraucējot.

Tie paši principi attiecībā uz pieejamās telpas kvalitāti un ietilpību un turēšanas vietas uzlabošanu, kā arī citi šajā dokumentā minētie apsvērumi attiecas arī uz sistēmām dzīvnieku norobežošanai, piemēram, uz atsevišķi ventilējamiem būriem (IVCs), lai gan to piemērošanai var būt nepieciešama atšķirīga pieeja atbilstīgi attiecīgās sistēmas plānojumam.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Iežogojumiem ir jābūt veidotiem no viegli tīrāmiem materiāliem, un tiem ir jābūt konstruētiem tā, lai dzīvniekus būtu iespējams uzraudzīt, tos netraucējot.

Jaunajiem dzīvniekiem kļūstot aktīviem, tiem ir nepieciešams salīdzinoši vairāk vietas nekā pieaugušajiem dzīvniekiem.

4.3.1. Izmēri

Šajā un visās turpmākajās tabulās grauzējiem ieteiktais "iežogojuma augstums" ir vertikālais augstums no iežogojuma grīdas līdz iežogojuma griestiem, un šis augstums ir jāpiemēro vairāk nekā 50 % no iežogojuma minimālās grīdas platības pirms turēšanas vietas uzlabošanas aprīkojuma ievietošanas iežogojumā.

Plānojot procedūras, ir jāņem vērā dzīvnieku iespējamā augšana, lai pētījuma laikā nodrošinātu dzīvniekam pietiekamu telpu (skat. A.1.-A.5.tabulu).

A.1. tabula Peles: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

  Ķermeņa svars
(g)
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2)
Grīdas platība vienam dzīvniekam
(cm2)
Minimālais iežogojuma augstums
(cm)
Krājumā un procedūru laikā

līdz 20

330

60

12

virs 20 un līdz 25

330

70

12

virs 25 un līdz 30

330

80

12

virs 30

330

100

12

Vairošana  

330

Monogāmam pārim (neradniecība/tuvradniecība) vai trijiem (tuvradniecība).
Katrai papildu mātītei ar metienu nepieciešami papildu 180 cm2.

 

12

Krājumā audzētavās*
Iežogojuma lielums 950 cm²
mazāk par 20

950

40

12

Iežogojuma lielums 1500 cm² mazāk par 20

1500

30

12

*Īsu laika posmu pēc atšķiršanas peles līdz to izmantošanas mērķa maiņai var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar nosacījumu, ka dzīvnieki tiek turēti lielākos iežogojumos ar atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.

A.2. tabula Žurkas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

  Ķermeņa svars
(g)
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2)
Grīdas platība vienam dzīvniekam (cm2) Minimālais iežogojuma augstums (cm)
Krājumā un procedūru laikā*

līdz 200

800

200

18

virs 200 un līdz 300

800

250

18

virs 300 un līdz 400

800

350

18

virs 400 un līdz 600

800

450

18

virs 600

1500

600

18

Vairošana  

800

Māte un mazuļi. Katram dzīvniekam, ko papildus ievieto iežogojumā, nepieciešami papildu 400 cm2.

 

18

Krājumā audzētavās**

Iežogojuma lielums 1500 cm²

līdz 50

1500

100

18

virs 50 un līdz 100

1500

125

18

virs 100 un līdz 150

1500

150

18

virs 150 un līdz 200

1500

175

18

Krājumā audzētavās** Iežogojuma lielums 2500 cm²

līdz 100

2500

100

18

virs 100 un līdz 150

2500

125

18

virs 150 un līdz 200

2500

150

18

* Pētījumos mūža garumā dzīvnieki ir jāizmitina piemērota izmēra iežogojumos kopā ar citiem dzīvniekiem. Tā kā ir sarežģīti prognozēt apdzīvotības blīvumu šādu pētījumu beigās, faktiskā vienam dzīvniekam pieejamā platība iežogojumā var izrādīties mazāka nekā tabulā norādītā platība. Šādos apstākļos stabilu sociālo struktūru saglabāšana ir prioritāte.

** Īsu laika posmu pēc atšķiršanas līdz to izmantošanas mērķa maiņai žurkas var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar nosacījumu, ka dzīvnieki tiek izmitināti lielākos iežogojumos ar atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.

A.3. tabula Smilšu peles: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

  Ķermeņa svars
(g)
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2)
Grīdas platība vienam dzīvniekam
(cm2)
Minimālais iežogojuma augstums
(cm)
Krājumā un procedūru laikā

līdz 40

1200

150

18

virs 40

1200

250

18

Vairošana  

1200

Monogāmam pārim vai trijiem dzīvniekiem ar pēcnācējiem

 

18

A.4. tabula Kāmji: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

  Ķermeņa svars
(g)
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2)
Grīdas platība vienam dzīvniekam
(cm2)
Minimālais iežogojuma augstums
Krājumā un procedūru laikā

līdz 60

800

150

14

virs 60 un līdz 100

800

200

14

virs 100

800

250

14

Vairošana  

800

Māte vai monogāms pāris ar mazuļiem

 

14

Krājumā audzētavās** mazāk par 60

1500

100

14

* Īsu laika posmu pēc atšķiršanas līdz to izmantošanas mērķa maiņai kāmjus var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar nosacījumu, ka dzīvnieki tiek izmitināti lielākos iežogojumos ar atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.

A.5.tabula Jūrascūciņas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

  Ķermeņa svars
(g)
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2)
Grīdas platība vienam dzīvniekam
(cm2)
Minimālais iežogojuma augstums
Krājumā un procedūru laikā līdz 200

1800

200

23

virs 200 un līdz 300

1800

350

23

virs 300 un līdz 450

1800

500

23

virs 450 un līdz 700

2500

700

23

virs 700

2500

900

23

Vairošana  

2500

Pāris ar mazuļiem. Katrai papildu vaislas mātītei nepieciešami papildu 1000 cm2.

 

23

4.3.2. Grīdas segums

Ieteicams izmantot cietas grīdas ar pakaišiem vai perforētas grīdas, nevis grīdas, kas veidotas no režģa vai stiepļu sieta. Ja izmanto režģi vai stiepļu sieta grīdas, dzīvnieka atpūtas vietā ir jānodrošina ciets vai ar pakaišiem izklāts segums (ar līstītēm izklāta guļvieta jūrascūciņām), ja vien tas nav pretrunā izmēģinājuma nosacījumiem. Pakaišus var liegt pārošanās periodā.

Stiepļu režģa grīdas var savainot dzīvnieku, tāpēc šādas grīdas ir rūpīgi jāpārbauda un jāuztur, lai nodrošinātu, ka tajās nav spraugu vai asu izvirzījumu.

Grūsnības beidzamajā posmā, atnešanās un laktācijas posmā vaislas mātītes ir jātur tikai uz cietas grīdas ar pakaišiem.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai (Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

Lai gan ir jāuztur augsti higiēnas standarti, ir ieteicams atstāt kādas no dzīvnieku izveidotām smakas norādēm. Pārāk bieža iežogojumu maiņa ir nevēlama, jo īpaši grūsnajiem dzīvniekiem un mātītēm ar mazuļiem, tas var likt mātītēm atteikties no mazuļiem vai izraisīt kanibālismu.

Tāpēc lēmumu par tīrīšanas biežumu pieņem atkarībā no iežogojuma veida, dzīvnieka, apdzīvotības blīvuma un ventilācijas sistēmas spējas nodrošināt pienācīgu gaisa kvalitāti.

4.8. Apiešanās

Aprūpē ir jācenšas iespējami maz traucēt dzīvniekus vai iejaukties to dzīves telpā iežogojumā. Tas jo īpaši attiecas uz kāmjiem.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

B. Noteikumi attiecībā uz trušiem

1. Ievads

Trusis (Oryctolagus cuniculi) parasti ir bara dzīvnieks. Trušiem ir jānodrošina pietiekama vieta un vides daudzveidība - ja tās nav, truši var kļūt mazkustīgi un tiem var parādīties skeleta deformācija.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Truši ir jātur temperatūrā no 15 °C līdz 21 °C. Temperatūra trušu grupā iežogojumā ar cietu segumu bieži vien būs augstāka nekā temperatūra telpā. Temperatūra iežogojumā var būt par 6 °C augstāka nekā temperatūra telpā arī tad, ja ir nodrošināta pietiekama ventilācija.

Migas ierīkošanas materiāls/kastes migai ļauj dzīvniekiem kontrolēt mikroklimatu. Īpaša uzmanība jāpievērš temperatūrai dzīvnieku norobežošanas sistēmās.

2.3. Mitrums

Relatīvajam gaisa mitrumam trušu izmitināšanas objektos ir jābūt ne mazākam par 45 %.

2.4. Apgaismojums

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.4.apakšpunktu.)

2.5. Troksnis

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.5.apakšpunktu.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Sk. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Jaunie truši un trušu mātītes ir jāizmitina saderīgās sociālās grupās. Trusi atsevišķi no pārējiem dzīvniekiem izmitina vienīgi tad, ja šādai izmitināšanai ir veterinārs vai ar dzīvnieka labturību saistīts pamatojums. Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Pieauguši nekastrēti tēviņi var aizsargāt savu teritoriju, tādēļ tos nedrīkst izmitināt kopā ar citiem nekastrētiem tēviņiem. Jauno trušu un pieaugušu trušu mātīšu turēšanai var izmantot uzlabotas grīdas aizgaldus, lai gan grupas ir pastiprināti jāuzrauga, lai novērstu agresiju. Vislabāk vienā grupā ir izmitināt trušus no viena metiena, kas ir turēti kopā kopš atšķiršanas. Ja trušus nevar izmitināt grupā, dzīvnieki ir jāizmitina tā, lai starp tiem būtu iespējams vizuāls kontakts.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Trušiem piemēroti ir tādi turēšanas vietas uzlabojumi kā rupja barība, siena briketes vai sprunguļi graušanai, kā arī patvēruma zonas. Grupas izmitināšanai paredzētā grīdas aizgaldā dzīvniekiem jānodrošina vizuālas barjeras un konstrukcijas slēptuvēm un apkārtnes novērošanai. Lai veicinātu vairošanos, jānodrošina arī materiāli migas ierīkošanai un kaste migai.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Ieteicamas ir taisnstūra formas iežogojumi. Iežogojumā ir jāiekļauj paaugstinājums. Paaugstinājumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieks varētu zem tā ērti pārvietoties, gulēt un sēdēt, taču paaugstinājums nedrīkst aizņemt vairāk nekā 40 % no grīdas platības. Iežogojumam ir jābūt tik augstam, lai trusis tajā varētu sēdēt uz pakaļkājām, tā ausīm neaizskarot iežogojuma griestus; šis nosacījums neattiecas uz augstumu starp minēto paaugstinājumu un iežogojuma griestiem. Ja pamatotu zinātnisku un veterināru apsvērumu dēļ iežogojumā nav ievietots plaukts, iežogojumam ir jābūt par 33 % lielākam, ja tajā ir izmitināts viens trusis, un par 60 % lielākam, ja tajā tur divus trušus. Ja vien tas ir iespējams, truši ir jātur aizgaldos.

4.3.1. Izmēri

B.1.tabula. Truši, kas vecāki par 10 nedēļām: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars beigās
(kg)

Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam vai diviem saderīgiem dzīvniekiem
(cm2)

Minimālais augstums
(cm)

Mazāk par 3

3500

45

No 3 līdz 5

4200

45

Virs 5

5400

60

Tabulā norādītie izmēri attiecas gan uz būriem, gan aizgaldiem. Būros ir jānodrošina paaugstinājumi (skat. B.4.tabulu). Aizgaldos ir jāiekļauj konstrukcijas, kas sadala telpu, lai nodrošinātu dzīvnieku savstarpējo saskarsmi vai arī ļautu dzīvniekiem no tās izvairīties. No trešā līdz sestajam trusim ir jānodrošina papildu grīdas platība 3000 cm2 katram trusim, bet, pārsniedzot sešu trušu skaitu, katram trusim nodrošina papildu grīdas platību 2500 cm2.

B.2.tabula Mātīte ar mazuļiem: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Mātītes svars
(kg)

Minimālais iežogojuma lielums
(cm2)
Papildinājums kastēm, kas paredzētas migas ierīkošanai
(cm2)
Minimālais augstums
(cm)
Mazāk par 3

3500

1000

45

No 3 līdz 5

4200

1200

45

Virs 5

5400

1400

60

Vismaz 3-4 dienas pirms atnešanās mātītei ir jānodrošina atsevišķs nodalījums vai kaste, kurā tā varētu izveidot migu. Kasti migai ir ieteicams novietot ārpus iežogojuma. Jānodrošina salmi vai cits materiāls migas ierīkošanai. Iežogojumam ir jābūt izveidotam tā, lai pēc tam, kad mazuļi ir pametuši migu, mātīte varētu pārvietoties uz citu nodalījumu vai paaugstinājumu. Pēc atšķiršanas metiena mazuļi ir iespējami ilgi jāatstāj kopā iežogojumā, kurā tie ir dzimuši. Vienā iežogojumā pēc to atšķiršanas līdz 7 nedēļu vecumam var turēt ne vairāk kā 8 trušus no viena metiena; 5 trušus no viena metiena var turēt uz minimālas grīdas platības no 8 līdz 10 nedēļu vecumam.

B.3.tabula. Truši, kas ir jaunāki par 10 nedēļām: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Vecums

Minimālais iežogojuma lielums
(cm2)
Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam
(cm²)
Minimālais augstums
(cm)
No atšķiršanas līdz 7 nedēļu vecumam

4000

800

40

No 7 līdz 10 nedēļām

4000

1200

40

Tabulā norādītie izmēri attiecas gan uz būriem, gan aizgaldiem. Aizgaldos ir jāievieto konstrukcijas, kas sadala telpu, lai nodrošinātu dzīvnieku savstarpējo saskarsmi vai arī ļautu dzīvniekiem no tās izvairīties. Pēc atšķiršanas no mātes viena metiena mazuļi ir iespējami ilgi jāatstāj kopā iežogojumā, kurā tie ir dzimuši.

B.4.tabula. Truši: optimālie paaugstinājumu izmēri iežogojumos, kuru izmēri atbilst B.1.tabulā norādītajiem izmēriem

Vecums (nedēļas)

Ķermeņa svars beigās
(kg)
Optimālais izmērs
(cm x cm)
Optimālais augstums no iežogojuma grīdas
(cm)

Virs 10

Mazāk par 3

55 x 25

25

No 3 līdz 5

55 x 30

25

Virs 5

60 x 35

30

Lai iežogojuma paaugstinājums un iežogojums kopumā tiktu pienācīgi izmantots, iepriekš tabulā ir norādīti optimālie paaugstinājuma izmēri un augstums, pastāvot nelielai atšķirībai starp minimālajiem un maksimālajiem paaugstinājuma izmēriem (10 % robežās no norādītajiem optimālajiem izmēriem). Ja zinātnisku vai veterināru apsvērumu dēļ paaugstinājums iežogojumā nav ierīkots, grīdas platība ir jāpalielina par 33 %, ja iežogojumā tur vienu trusi, un par 60 %, ja iežogojumā tur divus trušus, lai veicinātu lokomotoro aktivitāti un ļautu trusim izvairīties no dominējošā truša.

Ja paaugstinājums ir paredzēts trušiem, kas ir jaunāki par 10 nedēļām, optimālie paaugstinājuma izmēri ir 55 x 25 cm, un paaugstinājuma augstumam no grīdas ir jābūt tādam, lai dzīvnieki varētu to izmantot.

4.3.2. Grīdas segums

Ja izmanto stiepļu grīdas, jānodrošina atpūtas vieta, kura būtu pietiekami liela, lai tajā vienlaikus varētu ietilpt visi truši. Ieteicams izmantot cietas grīdas ar pakaišiem vai perforētas grīdas, nevis grīdas, kas veidotas no režģa vai stiepļu sieta.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.10.apakšpunktu.)

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

B. Noteikumi attiecībā uz kaķiem

1. Ievads

Mājas kaķi ir cēlušies no savrupā Āfrikas savvaļas kaķa (Felis silvestris libyca), taču tiem ir raksturīga izteikta tieksme apgūt sociālu uzvedību. Agrīnā vecumā pastāvot pietiekamai socializācijai, sabiedriskums var izpausties gan attiecībā uz citiem kaķiem, gan cilvēku.

Laba mijiedarbība ar cilvēku liecina par kaķa rakstura piemērotību pētījumiem. Tomēr, tā kā kaķiem nav dominējošas hierarhijas un, šķiet, nav attīstīts samierināšanās mehānisms pēc konflikta, sociālo attiecību veidošana var radīt stresu. Salīdzinot ar suņiem, ārējās pazīmes, kas liecina par kaķa stresu, nav tik labi pamanāmas.

Tā kā kaķi ir teritoriāli dzīvnieki un pierod pie konkrētām vietām, pārvietošana tiem, visticamāk, radītu stresu. Kaķi ir lieliski kāpelētāji un aktīvi izmanto paaugstinātas konstrukcijas (piemēram, plauktus) gan kā novērošanas vietas, gan kā privāto telpu, lai patvertos no citiem kaķiem.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.punktu.)

2.2. Temperatūra

Kaķiem piemērots ir plašs temperatūras diapazons, ja vien netiek pasliktināta to labsajūta. Ja procedūrā ar kaķiem ir nepieciešama precīza kontrole, temperatūra ir jāuztur diapazonā no 15 °C līdz 21 °C (skat. Vispārīgajā sadaļā 2.2.3.apakšpunktu).

Tā kā kaķēniem pirmajās desmit dzīves dienās ir ierobežota termoregulācija, šajā laika posmā tiem ir nepieciešama papildu apsilde.

2.3. Mitrums

Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo kaķi labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības.

2.4. Apgaismojums

Kaķiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu gaismas-tumsas cikls. Ja fotoperioda gaišās daļas nodrošināšanai tiek izmantots mākslīgais apgaismojums, tam katru dienu jāilgst no desmit līdz divpadsmit stundām.

Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, jānodrošina neliels nakts apgaismojums (5-10 luksi), lai kaķi saglabātu noteiktu redzamību un atbildes refleksus.

2.5. Troksnis

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.5.apakšpunktu.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Kaķenes un abu dzimumu kastrēti kaķi parasti ir sabiedriski un parasti tiek turēti grupās līdz divpadsmit dzīvniekiem. Tomēr, veidojot grupu, kurā ir divi vai vairāki šādi kaķi, ir rūpīgi jāuzrauga visu grupas locekļu savstarpējā saderība. Īpaši uzmanīgi ir jāveic kaķu pārgrupēšana, iekļaujot grupā iepriekš nepazīstamu kaķi, nekastrētu tēviņu vai veidojot lielākas grupas.

Ja kaķi ir pieraduši pie izmitināšanas grupā, tad kaķa atsevišķa izmitināšana var radīt dzīvniekam ievērojamu stresu. Tāpēc bez veterināra vai ar labturību saistīta iemesla kaķus atsevišķi nedrīkst izmitināt ilgāk par divdesmit četrām stundām. Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu, kas pārsniedz divdesmit četras stundas, izmēģinājuma nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Kaķus, kuri ir izrādījuši atkārtotu agresiju pret citiem kaķiem, izmitina atsevišķi vienīgi tad, ja tiem nav iespējams atrast saderīgus partnerus. Vismaz vienu reizi nedēļā ir jāpārbauda pāros vai grupās izmitināto dzīvnieku sociālā stresa līmenis, izmantojot uzvedības un/vai psiholoģiskā stresa punktu sistēmu. Jo īpaši svarīgi šādu pārbaudi veikt nekastrētiem tēviņiem.

Kaķenes ar kaķēniem, kas jaunāki par četrām nedēļām, vai kaķenes grūsnības pēdējās divās nedēļās var izmitināt atsevišķi. Šajā laikā ir jānodrošina iespēja kaķenei piekļūt grupai, kurā tā pirms tam ir dzīvojusi, piemēram, savienojot kaķēnu turēšanas iežogojumu ar grupas iežogojumu.

Kaķu sociālo uzvedību ļoti ietekmē to sociālā pieredze 2-8 nedēļu vecumā. Šajā posmā ir īpaši svarīgi, lai kaķim ir sociāls kontakts ar citiem kaķiem (piemēram, ar tā paša metiena mazuļiem) un cilvēkiem un ka kaķis iepazīst to vidi, kurā tas, visticamāk, dzīvos arī turpmāk. Ikdienas saskarsme šajā jutīgajā vecumā ietekmēs pieaugoša kaķa sociālo uzvedību, un ir pierādīts, ka pat īss kontakts pirmajā dzīves dienā var būt svarīgs, jo jaunie dzīvnieki jau spēj reaģēt uz smaržu un pieskārieniem.

Ikvienam kaķim katru dienu ir nepieciešams laiks rotaļām un saskarsmei ar cilvēku, kā arī papildu laiks regulārai sevis apkopšanai. Īpaša uzmanība ir jāpievērš atsevišķi izmitināto kaķu sociālās vides uzlabošanai, nodrošinot papildu saskarsmi ar cilvēku.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Jānodrošina paaugstinātas, daļēji slēgtas konstrukcijas (piemēram, gulta ar trim sienām un jumtu uz plaukta aptuveni viena metra augstumā no grīdas), lai kaķi varētu novērot apkārtni un, ja tie ir izmitināti pāros vai grupās, patverties no citiem kaķiem savā privātajā telpā. Lai samazinātu konkurenci, ir jābūt pieejamam pietiekamam daudzumam šādu konstrukciju. Konstrukcijas iežogojumā ir jāizvieto tā, lai dzīvnieki varētu pilnīgi izmantot tiem pieejamo telpu.

Kaķiem ir jābūt arī iespējai patverties savā iežogojumā, atrasties vientulībā un īpaši būt ārpus citu kaķu redzamības lauka. Jānodrošina vertikālas koka virsmas nagu asināšanai un iezīmēšanai, izmantojot smaržas dziedzerus.

Ja iespējams, ir jānodrošina āra aploki, jo tie uzlabos kaķu turēšanas vidi gan audzētavās, gan izmantošanas iestādēs.

Ir jāveicina plēsējiem raksturīgā uzvedība un rotaļīgums. Jābūt pieejamām dažādām rotaļlietām, kas tiek regulāri mainītas, lai nodrošinātu nepārtrauktas situāciju simulācijas un neļautu dzīvniekam pierast pie rotaļlietām, kas samazinātu tā vēlmi rotaļāties.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp iežogojumiem, ir jānodrošina kaķiem veselīga un ērti tīrāma vide. To plānojumam un uzbūvei ir jābūt tādai, kas nodrošinātu atklātu un gaišu vidi, ļaujot kaķiem pilnīgi pārraudzīt apkārtni.

4.3.1. Izmēri

C.1.tabula. Kaķi: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

  Grīda* (m²) Plaukti (m²) Augstums (m)
Minimālais lielums vienam pieaugušam dzīvniekam

1,5

0,5

2

Par katru papildu dzīvnieku papildus jānodrošina

0,75

0,25

-

Piezīme. * Grīdas platība bez plauktiem.

Minimālā telpa, kurā var turēt kaķeni un mazuļus, ir telpa, kas ir paredzēta vienam pieaugušam kaķim; šī telpa ir pakāpeniski jāpaplašina tā, lai četru mēnešu vecumā kaķēni būtu izmitināti telpā, kas atbilst tabulā noteiktajām prasībām attiecībā uz pieaugušiem kaķiem. Piemērots vecums atšķiršanai no mātes ir 7.-9.nedēļa.

Kaķus nekad nedrīkst piespiest pavadīt visu dzīvi ārpus telpām, un tiem vienmēr ir jānodrošina iespēja iekļūt iekšējā iežogojumā, kas atbilst visiem standartiem, tostarp šajās norādēs norādītajiem minimālajiem izmēriem.

Attālums starp barošanas vietām un tualetes kastēm nedrīkst būt mazāks par 0,5 metriem, un tās nedrīkst mainīt vietām.

Ieslodzīšana zinātniskā nolūkā mazākā platībā nekā iepriekš norādīts, piemēram, metabolisma būrī vai citās līdzīgās izmitināšanas vietās, var būtiski pasliktināt dzīvnieku labturību. Šādai ieslodzīšanai ir jābūt iespējami īsai un tādā telpā, kura iespējami atbilst iepriekš noteiktajiem iežogojuma izmēriem un kurā dzīvnieks vismaz var izstiepties horizontāli un vertikāli, apgulties un apgriezties.

4.3.2. Grīdas segums

Ieteicamais grīdas segums kaķu iežogojumos ir cieta vienlaidu grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Ērtas atpūtas vietas izveidošanai kaķiem noderēs iežogojuma papildu aprīkojums.

Kaķu iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas segumu sistēmas, piemēram, grīdas režģus vai stiepļu tīklus. Ja vaļēju grīdas segumu izmantošana ir pamatota, to uzstādīšana ir jāveic ļoti rūpīgi, lai nepieļautu, ka šādas grīdas sagādā dzīvniekiem sāpes, savaino dzīvniekus vai izraisa slimības, un lai neierobežotu dzīvnieku dabisko uzvedību. Prakse liecina, ka metabolisma būri ne vienmēr ir nepieciešami, jo kaķa urīnu un fekālijas var savākt no tualetes kastēm.

Āra aploka seguma kvalitātei un virsmas apdarei nav jāatbilst iekšējo iežogojumu grīdas seguma standartam - tam ir jābūt viegli tīrāmam, un tas nedrīkst fiziski apdraudēt kaķu veselību.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Ir jānodrošina vismaz viena tualetes kaste (minimālie izmēri 300 x 400 mm) diviem kaķiem, un tajā ir jābūt piemērotam absorbentam un netoksiskiem pakaišiem vai substrātam, ko kaķi labprāt izmanto. Ja kaķi dabiskās vajadzības regulāri kārto ārpus tualetes kastēm, ir jānodrošina papildu tualetes kastes ar citiem substrāta materiāliem. Ja iežogojumos, kuros ir izmitināts kaķu pāris vai grupa, šāds pasākums nesniedz vēlamo rezultātu, tas liecina par kaķu savstarpējo nesaderību, un kaķus pa vienam ir jānošķir no grupas, līdz tiek nodrošināts vēlamais rezultāts.

Visiem kaķiem ir jābūt pieejamām guļvietām no viegli tīrāma materiāla. Šajās guļvietās ir jānodrošina piemērots materiāls, piemēram, poliesteris vai cits piemērots materiāls.

4.7. Tīrīšana

Katrs apdzīvotais iežogojums ir jātīra vismaz vienu reizi dienā. Katru dienu ir jāiztukšo tualetes kastes un jānomaina tajās pakaiši.

Iežogojumu tīrīšanas laikā kaķi nedrīkst samirkt. Ja iežogojumi tiek skaloti ar šļūteni, kaķus pārvieto no iežogojuma kādā sausā vietā un ielaiž atpakaļ iežogojumā vienīgi tad, kad iežogojums ir sauss.

4.8. Apiešanās

Kaķiem, jo īpaši kaķiem, kas dzīvo atsevišķi, ļoti svarīga ir cieša saskarsme ar cilvēkiem, kuri tos aprūpē.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

D. Noteikumi attiecībā uz suņiem

1. Ievads

Mājas suns (Canis familiaris) ir ziņkārīgs un ļoti sabiedrisks dzīvnieks, kurš ir ļoti ieinteresēts apkārtnē notiekošajā, atspoguļojot savu vilku dzimtas senču uzvedību. Lai gan lielu dienas daļu suns pavada atpūšoties, aktīvajā dienas posmā sunim ir nepieciešama kompleksa fiziskā un sociālā vide.

Kuces meklē vientulību klusās vietās mazuļu dzemdēšanai un audzēšanai.

Tā kā pastāv ievērojams agresijas risks, ir jānodrošina sociāli saderīgas suņu grupas. Sniegtie ieteikumi attiecas uz dzinējsuņiem, kas ir visbiežāk izmantotā suņu šķirne. Ja izmanto citas šķirnes, ir jāņem vērā attiecīgajai šķirnei raksturīgās īpašības.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārējā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Suņiem piemērots ir plašs temperatūras diapazons, ja vien netiek pasliktināta to labsajūta. Ja procedūrā ar suņiem ir nepieciešama precīza kontrole, temperatūra ir jāuztur diapazonā no 15 °C līdz 21 °C (sk. Vispārīgajā sadaļā 2.2.3.apakšpunktu).

Tā kā kucēnu termoregulācija to pirmajās desmit dzīves dienās ir ierobežota, atnešanās iežogojumā šajā laika posmā ir jānodrošina papildu apsilde.

2.3. Mitrums

Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo suņi labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības.

2.4. Apgaismojums

Suņiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu gaismas-tumsas cikls. Ja fotoperioda gaišā daļa tiek nodrošināta, izmantojot mākslīgo apgaismojumu, tam katru dienu jāilgst no desmit līdz divpadsmit stundām.

Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, jānodrošina neliels nakts apgaismojums (5-10 luksi), lai suņi saglabātu noteiktu redzamību un atbildes refleksus.

2.5. Troksnis

Troksnis suņu audzētavās var sasniegt lielu skaļumu, kas ir kaitīgs cilvēkam un tas var arī nelabvēlīgi ietekmēt suņu veselību un fizioloģiju. Tādēļ suņu turēšanas vietās ir būtiski īstenot trokšņa samazināšanas pasākumus. Trokšņa līmeni ir iespējams samazināt, ja objekta plānošanā tiek ievērotas suņu uzvedības vajadzības. Lielu daļu trokšņa rada suņi, taču troksni var radīt arī apkopes pasākumi objektā un ārēji trokšņa avoti. Tādēļ ir jācenšas apslāpēt ikvienu trokšņa avotu, kas var izraisīt suņu riešanu. Ārējos trokšņus var apslāpēt, izvēloties piemērotu objekta novietojumu un arhitektūras projektu. Troksni, kas rodas objekta iekšienē, var samazināt ar troksni slāpējošu materiālu un konstrukciju starpniecību. Izstrādājot vai pielāgojot suņu turēšanas vietas, jāņem vērā ekspertu padomi par trokšņa samazināšanu.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Suņus ir jāizmitina sociāli saderīgās grupās dzīvnieku iežogojumā, ja vien tas nav pretrunā zinātniskajām procedūrām vai dzīvnieku labturības prasībām. Īpaši uzmanīgi ir jāveic suņu pārgrupēšana vai sveša suņa pievienošana grupai. Visos gadījumos ir nepārtraukti jāuzrauga grupas sociālā saderība.

Ja iespējams, ir jānodrošina āra aploki, jo tie uzlabos suņu turēšanas vidi gan audzētavās, gan izmantošanas iestādēs.

Individuāla suņu izmitināšana pat uz īsu laika posmu var būt būtisks stresa faktors dzīvniekam. Tāpēc bez veterināra vai ar labturību saistīta iemesla suņus atsevišķi nedrīkst izmitināt ilgāk par četrām stundām. Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu, kas pārsniedz četras stundas, izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Atsevišķi izmitinātu suņu labturībai un aprūpei ir jāvelta papildu resursi. Katru dienu ir jāvelta papildu laiks suņa saskarsmei ar cilvēku, un ir jānodrošina suņa vizuālais, dzirdes un, ja iespējams, fizisks kontakts ar citiem suņiem.

Ja vien tas nav pretrunā zinātniskiem argumentiem, atsevišķi turētajiem suņiem katru dienu ir jāļauj fiziski vingrināties norobežotā teritorijā darbinieku pavadībā, ja iespējams, kopā ar citiem suņiem.

Vaislas suņi, ja iespējams, ir jāizmitina sociāli saderīgos pāros vai grupās vai kopā ar kucēm.

Grūsnās kuces ir jāpārvieto uz atnešanās iežogojumu ne ātrāk kā divas nedēļas pirms prognozētās atnešanās. Atnešanās iežogojumā tām katru dienu ir jānodrošina papildu saskarsme ar cilvēku.

Suņu sociālā uzvedība veidojas vecumā no četrām līdz divdesmit nedēļām. Šajā posmā ir īpaši svarīgi, lai sunim ir sociāls kontakts ar citiem suņiem no tā paša metiena, pieaugušu suni (piemēram, ar kuci) un cilvēkiem, un lai suns iepazīst to vidi, kurā tas, visticamāk, dzīvos arī turpmāk. Ikdienas saskarsme šajā jutīgajā vecumā ietekmēs pieaugoša suņa sociālo uzvedību, un ir pierādīts, ka pat īsa saskarsme no pirmās dzīves dienās var būt svarīga, jo jaunie dzīvnieki jau spēj reaģēt uz smaržu un pieskārieniem.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Iekštelpu iežogojumiem un ārējiem iežogojumiem ir jābūt veidotiem tā, lai nodrošinātu suņiem noteiktu privāto telpu un ļautu tiem kontrolēt noteiktus sociālos kontaktus.

Dzīvniekiem jānodrošina atsevišķas zonas dažādām aktivitātēm. To var panākt, piemēram, ierīkojot paaugstinātas platformas un sadalot aploku ar starpsienām.

Dažādi gardumi un rotaļlietas vairo suņu labsajūtu, ja tie tiek nodrošināti saprātīgi un to lietošana tiek uzraudzīta. Tā kā graušana ir svarīga suņu uzvedības izpausme, šīs vajadzības apmierināšanai ir jānodrošina attiecīgi priekšmeti.

Būtiskākais ieguvums no vingrināšanās ir vides daudzveidības palielināšana suņiem, kā arī suņu saskarsmes palielināšana ar citiem suņiem un cilvēkiem. Tas ir jo īpaši svarīgi, ja šīs vajadzības nav iespējams pilnīgi nodrošināt dzīvnieku iežogojumā pieejamajā platībā. Tāpēc, ja vien tas nav pretrunā zinātniskiem argumentiem vai veterināriem iebildumiem, suņiem katru dienu ideālā gadījumā jāļauj vingrināties norobežotā teritorijā darbinieku uzraudzībā un pavadībā, ja iespējams, kopā ar citiem suņiem.

4. 3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Dzīvnieku iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp iežogojumiem, ir jānodrošina suņiem veselīga un ērti tīrāma vide. Iežogojumu plānojumam un uzbūvei ir jābūt tādai, kas nodrošinātu atklātas un gaišas telpas, ļaujot suņiem novērot citus suņus un darbiniekus, kas atrodas ārpus to iežogojuma.

4.3.1. Izmēri

Šo vadlīniju mērķis ir veicināt suņu izmitināšanu grupās un nodrošināt tiem piemērotus turēšanas vietas uzlabojumus. Ir jānorāda, ka vēlamākais risinājums ir suņu turēšana lielās saderīgās grupās, tādējādi ietaupot grīdas platību un uzlabojot dzīvnieku saskarsmes iespējas.

Suņiem nekad nedrīkst likt pavadīt visu dzīvi ārpus telpām, un tiem vienmēr ir jānodrošina iespēja iekļūt iekštelpu iežogojumā, kas atbilst visiem šajās norādēs noteiktajiem konstrukcijas un vides kontroles standartiem. Iekštelpu iežogojumam ir jāveido ne mazāk kā 50% no suņiem pieejamās minimālās telpas atbilstīgi tam, kā norādīts turpmāk D.1.tabulā.

Turpmāk norādītās platības ir noteiktas, pamatojoties uz prasībām dzinējsuņu turēšanai, taču ir jāņem vērā, ka lielāku suņu šķirnēm (piemēram, sanbernāriem vai īru vilku suņiem) var būt nepieciešamas ievērojami lielākas platības. Citu šķirņu suņiem nepieciešamo platību nosaka, apspriežoties ar veterinārārstu un atbildīgo iestādi.

D.1.tabula. Suņi: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Svars (kg) Minimālais iežogojuma lielums
(m²)
Minimālā grīdas platība vienam vai diviem dzīvniekiem
(m²)
Par katru papildu dzīvnieku pievieno vismaz
(m²)
Minimālais augstums
(m)
Līdz 20

4

4

2

2

Virs 20

4

8

4

2

Konvencijā noteikto procedūru laikā pārī vai grupā izmitinātu suni var atsevišķi izmitināt platībā, kas veido pusi no norādītās platības (2 m² sunim, kas sver mazāk par 20 kg, un 4 m² sunim, kas sver vairāk par 20 kg), ja šī nošķiršana ir būtiska zinātnisku mērķu sasniegšanai. Suņa nošķiršanas laika posmam ir jābūt iespējami īsam, un tas nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt četras stundas. Šā noteikuma nolūks ir veicināt suņu izmitināšanu pāros (jo īpaši toksikoloģijas pētījumos), vienlaikus nodrošinot nepieciešamību uzraudzīt barības uzņemšanu un veikt novērojumus pēc devas ievadīšanas.

Jebkura cita saskarsmes ierobežošana vai fiziska ierobežošana, piemēram, ievietošana metabolisma būrī vai kustību ierobežošana, var ievērojami pasliktināt dzīvnieku labturību. Ja suns zinātniskā nolūkā tiek ievietots metabolisma būrī vai arī cita veida iežogojumā, tā lielumam ir iespējami jāatbilst iepriekš norādītajiem izmēriem un vismaz jāļauj dzīvniekam pilnīgi izstiepties, apgulties un apgriezties.

4.3.2. Kuces zīdīšanas periodā ar mazuļiem un kucēni ar svaru līdz 7,5 kg

Kucei zīdīšanas periodā ar mazuļiem ir nepieciešama tikpat liela platība kā vienai kucei ar tādu pašu svaru. Atnešanās aizgaldam ir jābūt veidotam tā, lai kuce varētu pārvietoties uz papildu nodalījumu vai uz paaugstinājumu prom no kucēniem.

Piemērots vecums kucēnu atšķiršanai no mātes ir 6.-9.nedēļa.

D.2.tabula. Suņi: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība kucēniem pēc to atšķiršanas no mātes

Suņa svars (kg) Minimālais iežogojuma lielums m² Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam m2 Minimālais augstums m
Līdz 5

4

0,5

2

Virs 5 un līdz 10

4

1,0

2

Virs 10 un līdz 15

4

1,5

2

Virs 15 un līdz 20

4

2

2

Virs 20

8

4

2

4.3.3. Grīdas segums

Ieteicamais grīdas segums suņu izmitināšanas objektos ir cieta vienlaidu grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Visiem suņiem ir jānodrošina ērtas, cietas atpūtas vietas, piemēram, ievietojot iežogojumā paaugstinātas guļvietas un platformas.

Suņu iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas segumu sistēmas, piemēram, tīklu vai stiepļu režģu grīdas. Ja vaļēju grīdas segumu izmantošana ir pamatota, to uzstādīšana ir jāveic ar lielu rūpību, lai nepieļautu, ka tie nodara dzīvniekiem sāpes, savaino dzīvniekus vai izraisa slimības, un lai neierobežotu dzīvnieku dabisko uzvedību. Ja grīdas segums rada labturības sarežģījumus, jākonsultējas ar veterinārārstu un, ja nepieciešams, suņi ir jāpārvieto uz cietu grīdas segumu.

No mātēm neatšķirtus kucēnus, grūsnas kuces un zīdītājkuces nedrīkst turēt iežogojumos ar vaļēju grīdas sistēmu.

Āra aploka seguma kvalitātei un virsmas apdarei nav jāatbilst iekštelpu iežogojumu grīdas seguma standartam - tam ir jābūt viegli tīrāmam, un tas nedrīkst fiziski apdraudēt suņu veselību.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.punktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.punktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Ja suņi tiek turēti uz cietas grīdas, pakaiši vai substrāta materiāls atvieglinās tīrīšanu un samazinās nepieciešamību regulāri mazgāt vai skalot iežogojumu.

Grūsnām kucēm un zīdītājkucēm nodrošina guļvietas ar piemērotu materiālu, lai atvieglinātu kucēnu laišanu pasaulē un zīdīšanu. Guļvietas materiāli ir nepieciešami arī kucēniem, jo īpaši dažu šķirņu, piemēram, kurtu, kucēniem.

4.7. Tīrīšana

Katrs apdzīvotais iežogojums ir jātīra vismaz vienu reizi dienā. Visus ekskrementus un netīrumus savāc no visām suņu izmantotajām zonām vismaz vienu reizi dienā vai biežāk, ja nepieciešams.

Ja nepieciešams, veic iežogojumu slapjo tīrīšanu, izmantojot skalošanas šļūtenes, bet nesamērcējot suņus. Ja iežogojumi tiek skaloti ar šļūteni, suņus pārvieto no iežogojuma kādā sausā vietā un ielaiž atpakaļ iežogojumā vienīgi tad, kad iežogojums ir sauss.

4.8. Apiešanās

(Skat. iepriekš 4.1.apakšpunktu un Vispārīgajā sadaļā 4.10.apakšpunktu.)

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

E. Noteikumi attiecībā uz mājas (istabas) seskiem

1. Ievads

Mājas (istabas) seski (Mustela putorius furo) ir plēsēji, kas dabiskajā vidē barojas ar maziem zīdītājiem, putniem, zivīm un bezmugurkaulniekiem. Tie izmanto sarežģītus medīšanas paņēmienus un mēdz slēpt un veidot barības krājumus, taču neēd barību, kas sākusi bojāties.

Lai gan savvaļā sesks parasti ir vientuļnieks, nebrīvē turēšana sociāli saderīgās grupās uzlabo sesku labsajūtu. Seski parasti dzīvo alās, tāpēc nebrīvē tiem ir jānodrošina materiāli, pa kuriem tie var ložņāt un rotaļāties, piemēram, caurules.

Mājas seski vairojas vienu reizi gadā - pavasarī. Pārošanās periodā tēviņi ir agresīvi un nikni cīnīsies ar svešiem tēviņiem. Tādēļ šajā laikā tēviņus var būt nepieciešams nošķirt citu no cita un no citiem seskiem.

Mājas sesks ir gudrs, ziņkārīgs, rotaļīgs un enerģisks dzīvnieks, un tas ir jāņem vērā, veidojot mājas seska mājokli un aprūpējot dzīvnieku. Dzīvniekam ir nepieciešams komplekss iežogojums, no kura nav iespējams izbēgt un kurš ļauj seskam pilnībā izpaust tam raksturīgo uzvedību.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Mājas seskiem piemērota ir temperatūra diapazonā no 15 oC līdz 24 oC.

Tā kā mājas seskiem nav labi attīstītu sviedru dziedzeru, tos nedrīkst turēt augstā temperatūrā, lai dzīvnieki nepārkarstu.

2.3. Mitrums

Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo mājas seski labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības.

2.4. Apgaismojums

Gaismas avots un gaismas veids nedrīkst izraisīt dzīvniekam nepatiku, un īpaša uzmanība ir jāpievērš tiem mājas seskiem, jo sevišķi tiem albīnajiem īpatņiem, kas tiek turēti augšējā būru rindā.

Mājas seskiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu gaismas-tumsas cikls.

Ja fotoperioda gaišā daļa tiek nodrošināta, izmantojot mākslīgo apgaismojumu, gaismai katru dienu ir jābūt ieslēgtai vismaz astoņas stundas, bet ne ilgāk par sešpadsmit stundām.

Tomēr ir jāņem vērā, ka manipulācijām ar reproduktīvo ciklu būs nepieciešamas izmaiņas gaismas-tumsas ciklā (piemēram, fotoperioda gaišā daļa var mainīties no sešām līdz sešpadsmit stundām).

Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, ir jānodrošina neliels nakts apgaismojums (5-10 luksi), lai dzīvnieki saglabātu noteiktu redzamību un atbildes refleksus.

2.5. Troksnis

Pilnīgs klusums vai dzirdes nervu nestimulēšana mājas seskiem var būt kaitīga un padarīt tos nervozus. Tomēr skaļš, nepazīstams troksnis un vibrācija var izraisīt seskiem ar stresu saistītus traucējumus, tādēļ no šādiem satricinājumiem dzīvnieki ir jāpasargā. Ir jāapsver paņēmieni pēkšņu un nepazīstamu trokšņu, tostarp apkopšanas pasākumu radītā trokšņa objektā un ārēju avotu radītā trokšņa, samazināšanai mājas sesku turēšanas objektos. Ārējos trokšņus var samazināt, izvēloties piemērotu objekta novietojumu un arhitektūras projektu. Troksni, kas rodas objekta iekšienē, var kontrolēt ar troksni slāpējošu materiālu un konstrukciju starpniecību. Plānojot un pārveidojot izmitināšanas telpas, ir jākonsultējas ar attiecīgo ekspertu.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Dzīvnieki ir jātur sociāli saderīgās grupās, ja vien nepastāv zinātniski vai ar dzīvnieku labturību saistīti iemesli dzīvnieku atsevišķai turēšanai.

Pārošanās periodā pieaugušos tēviņus var būt nepieciešams izolēt, lai novērstu cīniņus un savainojumus. Tomēr pārējā laikā tēviņus var veiksmīgi turēt grupās.

Grūsnas mātītes ir jānošķir atsevišķi tikai grūtniecības perioda beigās, ne ātrāk kā divas nedēļas pirms atnešanās.

Ja dzīvnieki ir pieraduši dzīvot grupās, nošķiršana var radīt dzīvniekam spēcīgu stresu. Nošķiršanai ilgstot vairāk nekā divdesmit četras stundas, tā nopietni pasliktina dzīvnieku labsajūtu. Tāpēc bez veterināra vai ar labturību saistīta iemesla mājas seskus atsevišķi neizmitina ilgāk par divdesmit četrām stundām. Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu, kas pārsniedz divdesmit četras stundas, izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Ja dzīvnieki tiek turēti atsevišķi zinātnisku vai ar labturību saistītu iemeslu dēļ, ir jāvelta papildu resursi šo dzīvnieka labsajūtas un aprūpes nodrošināšanai. Visiem atsevišķi izmitinātajiem seskiem katru dienu ir jāvelta papildu laiks saskarsmei ar cilvēku un ir jānodrošina vizuālais, dzirdes un, ja iespējams, fiziskais kontakts ar citiem seskiem.

Ņemot vērā mājas seska sociālo uzvedību, tam ir jānodrošina regulāra saskarsme ar citiem mājas seskiem, izmitinot dzīvniekus grupā un regulāri veltot tiem uzmanību. Kopumā mājas seskiem patīk regulāra un uzticama aprūpe, un tā ir jānodrošina, jo tādējādi tiek uzlabota rezultātu kvalitāte un dzīvnieki kļūst sabiedriskāki.

Mājas sesku sociālā uzvedība nostiprinās agrā vecumā, un ir svarīgi, ka mazulim tiek nodrošināta saskarsme ar citiem mājas seskiem (piemēram, ar mazuļiem no tā paša metiena) un cilvēkiem (piemēram, ar dzīvnieku kopējiem). Ikdienas aprūpe šajā jutīgajā attīstības stadijā nosaka pieauguša mājas seska sociālo uzvedību. Ir novērots: jo biežāka saskarsme, jo nosvērtāks kļūs dzīvnieks, un šī saskarsme ir nepieciešama arī pieauguša seska dzīves laikā.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Mājas seska iežogojuma plānojumam ir jāatbilst sugas un šķirnes specifiskajām vajadzībām. Iežogojumam ir jābūt tādam, lai to būtu iespējams pielāgot jauninājumiem, kas tiek ieviesti, pamatojoties uz jauniem atklājumiem.

Iežogojumiem ir jābūt veidotiem tā, lai mājas seskiem būtu pieejama noteikta privātā telpa un lai tie spētu kontrolēt noteiktus sociālos kontaktus.

Papildus minimālajai grīdas platībai, kas ir norādīta turpmāk, iežogojumos ir jānodrošina arī vietas dažādu darbību veikšanai, piemēram, paaugstinātas platformas un atsevišķi nodalījumi. Ja tiek nodrošinātas kastes migu ierīkošanai, tām ir jābūt veidotām tā, lai mazuļi neizveltos no migas.

Kartona vai stingras plastmasas caurules un kastes un papīra maisi rosinās dzīvnieku ziņkāri un rotaļīgumu. Mājas seskiem ļoti patīk ūdens vannas un bļodas.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

4.3.1. Izmēri

Šo vadlīniju mērķis ir veicināt mājas sesku izmitināšanu grupās un nodrošināt tiem piemērotus turēšanas vietas uzlabojumus. Ir jānorāda, ka šī koncepcija un stratēģija veicina mājas sesku turēšanu lielās saderīgās grupās, tādējādi ietaupot grīdas platību un uzlabojot dzīvnieku saskarsmes iespējas.

Dzīvnieku iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp iežogojumiem, ir jānodrošina mājas seskiem veselīga un ērti tīrāma vide. Iežogojumu plānojumam un uzbūvei ir jābūt tādai, kas nodrošinātu atklātas un gaišas telpas, ļaujot mājas seskiem novērot citus seskus un darbiniekus, kas atrodas ārpus to iežogojuma. Mājas seskiem ir jābūt arī iespējai patverties savā iežogojumā, atrasties vientulībā un īpaši būt ārpus citu sesku redzamības lauka.

Tā kā mājas seskiem piemīt lielas spējas izbēgt, iežogojuma konstrukcijai ir jābūt tādai, lai dzīvnieks nespētu izbēgt vai savainot sevi, cenšoties izbēgt.

Iežogojuma ieteicamais minimālais augstums ir 50 cm. Mājas seskiem patīk kāpelēt, un šis augstums nodrošina iespēju ieviest piemērotus turēšanas vietas uzlabojumus. Grīdas platībai ir jābūt pietiekami lielai, lai dzīvnieks varētu brīvi kustēties un izvēlēties vietu gulēšanai, ēšanai un tualetei. Lai nodrošinātu pietiekamu vides daudzveidību, neviena iežogojuma platība nedrīkst būt mazāka par 4500 cm². Minimālās platības prasības vienam mājas seskam ir norādītas E.1.tabulā.

E.1.tabula. Mājas seski: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

  Minimālais iežogojuma lielums (cm²) Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam (cm²) Minimālais augstums (cm)
Dzīvnieki līdz 600 g

4500

1500

50

Dzīvnieki virs 600 g

4500

3000

50

Pieauguši tēviņi

6000

6000

50

Mātīte un mazuļi

5400

5400

50

Dzīvnieku iežogojumiem ir jābūt taisnstūra formā, nevis kvadrāta formā, lai tādējādi veicinātu dzīvnieku lokomotoro aktivitāti.

Ierobežošana mazākā platībā zinātniskā nolūkā, piemēram, metabolisma būrī, var ievērojami pasliktināt dzīvnieka labsajūtu.

4.3.2. Grīdas segums

Ieteicamais grīdas segums mājas sesku izmitināšanas objektos ir cieta vienlaidu grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Papildu mēbelējums iežogojumā, piemēram, guļvietas un platformas, nodrošinās visiem mājas seskiem siltu un ērtu atpūtas vietu.

Mājas sesku iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas segumu sistēmas, piemēram, tīklu vai stiepļu režģu grīdas.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Visiem mājas seskiem ir jānodrošina guļvietas materiāls. Turklāt ir jānodrošina arī materiāli migas ierīkošanai, piemēram, siens, salmi vai papīrs. Tiek uzskatīts, ka papildu turēšanas vietas uzlabojumu sniedz dziļas pakaišu sistēmas.

Labā prakse ir izmantot pakaišus vai substrāta materiālu, lai atvieglinātu tīrīšanu un samazinātu nepieciešamību iežogojumu regulāri mazgāt/skalot ar šļūteni.

4.7. Tīrīšana

Dzīvnieku iežogojumus skalojot ar šļūteni, mājas seski nedrīkst samirkt. Ja iežogojumi tiek skaloti ar šļūteni, mājas seskus pārvieto no iežogojuma kādā sausā vietā un ielaiž atpakaļ iežogojumā vienīgi tad, kad iežogojums ir sauss.

Mājas seskiem ir raksturīga tendence izkārnīties pret vertikālu virsmu noteiktā iežogojuma daļā. Tualetes kastes ievietošana var samazināt pārējās iežogojuma platības tīrīšanas biežumu.

Tualetes kastes un/vai vietas, ko dzīvnieks izmanto kā tualeti, ir jātīra tik bieži, cik tas ir nepieciešams, bet vismaz vienu reizi dienā.

Pārējā iežogojuma tīrīšanas biežumu nosaka atkarībā no tādiem faktoriem kā apdzīvotības blīvums, iežogojuma plānojums un vairošanās posma stadija, piemēram, grūsnības periods.

4.8. Apiešanās

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.10.apakšpunktu.)

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4. 11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

F. Noteikumi attiecībā uz primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

Primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, turēšana laboratorijā rada virkni problēmu, kuras nav raksturīgas darbā ar citiem laboratorijās izmantotiem zīdītājiem. Primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir savvaļas dzīvnieki, un lielākā daļa no tiem dzīvo kokos. Tā kā primāti ir savvaļas dzīvnieki, tie ir daudz trauksmaināki nekā pieradināto sugu dzīvnieki un ārkārtīgi spēcīgi reaģē un nepazīstamiem un satraucošiem kairinājumiem. Atšķirībā no pieradinātajām sugām primāti nav selekcionēti to draudzīguma pret cilvēku un mazās agresivitātes dēļ. Draudzīga saskarsme starp kopēju un mazuli agrīnā vecumā mazinās dzīvnieka bailīgumu, jo dzīvnieki iemācīsies, ka pazīstamie cilvēki nav bīstami, tomēr dzīvnieki saglabās lielāko daļu īpašību, kas ir raksturīga to sugas pārstāvjiem savvaļā. Salīdzinājumā ar kokos nedzīvojošiem laboratorijas zīdītājiem primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, no sauszemes plēsējiem bēg vertikālā plaknē, nevis horizontālā plaknē; pat tās sugas, kas kokos dzīvo salīdzinoši maz, meklē patvērumu kokos vai uz klinšu sienas. Tāpēc iežogojumam augstumam ir jābūt pietiekamam, lai dzīvnieks varētu uzrāpties pietiekami augstu, lai justos pasargāts. Ārkārtīgi svarīgs primātu iežogojumos ir telpas sadalījums. Ir ļoti svarīgi, lai dzīvnieki varētu izmantot iespējami lielāku daļu iežogojuma tilpuma, jo kā kokos dzīvojošiem dzīvniekiem tiem ir nepieciešama trīsdimensiju telpa. Lai tas būtu iespējams, ir jānodrošina laktas un kāpelēšanai piemērotas konstrukcijas.

Papildus mežonīgajai dabai un kāpelēšanas paradumiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir attīstīta kognitīvā spēja, kompleksi barības uzlasīšanas paņēmieni un sociālā uzvedība. Tādēļ dabisko izpausmju īstenošanai tiem ir nepieciešama kompleksa vide. Tomēr grupas uzbūvei ir jābūt tādai, lai būtu maksimāli ierobežotas tās dabiskās izpausmes, kas rada dzīvniekos stresu un ciešanas vai kas var radīt ievainojumus.

Zinātniskajos pētījumos izmantotajiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jābūt dzimušiem nebrīvē, un, ja tas ir praktiski iespējams, izaugušiem uz vietas, lai izvairītos no transportēšanas izraisītā stresa. Nebrīvē dzimušo dzīvnieku vecums, vecāki un veselības stāvoklis ir zināms, un tie tiek audzēti saskaņā ar standartizētu zootehnikas praksi. Ja primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jāieved, tos būtu vēlams iegādāties pazīstamās audzēšanas vietās, kurās tiek ievēroti augsti labturības un kopšanas standarti. Tajās nedrīkst būt zoonozes. Savvaļā sagūstītu dzīvnieku izmantošana ir pieļaujama vienīgi ārkārtējos apstākļos, jo tie var apdraudēt darbinieku veselību, to priekšvēsture nav zināma un, visticamāk, tie baidīsies no cilvēka. Dažos gadījumos ir novērojama liela dzīvnieku mirstība dzīvnieku sagūstīšanas vietās vai dzīvnieku pārvešanas laikā uz dzīvnieku turēšanas vietu.

Par sugām, kuras parasti audzē un izmanto laboratorijās, ir pieejama papildu informācija. Lai pienācīgi nodrošinātu citu sugu vajadzības (vai ja novēro izpausmju vai vairošanās problēmas), ir jākonsultējas ar pieredzējušiem primātu speciālistiem un aprūpes darbiniekiem.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Tā kā nebrīvē dzīvniekiem ir ierobežotas iespējas īstenot dabiskos paņēmienus, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, laboratorijas dzīvnieku turēšanai piemērotā temperatūras amplitūda ne vienmēr atbildīs dabiskās vides temperatūrai. Kopumā temperatūrai ir optimāli jāatbilst gan dzīvnieku, gan arī darbinieku labsajūtai. Ja tiek izmantoti āra iežogojumi, tajos ir jānodrošina patvērums pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem un pastāvīga piekļuve pietiekami apsildītām iekštelpām. Šis nosacījums ir jo īpaši būtisks audzētavām, kurās tiek izmantoti plaši āra iežogojumi, lai samazinātu dzīvnieku apsaldēšanās risku un jaundzimušo bojāeju ziemas mēnešos.

2.3. Mitrums

Lai gan daži primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, dzīvo tropiskajos lietus mežos, kuros ir augsts gaisa mitruma līmenis, bet citi - sausajos reģionos, laboratorijās dzīvojošajām kolonijām nav nepieciešams nodrošināt līdzīgus apstākļus. Kopumā relatīvais gaisa mitrums no 40 % līdz 70 % ir piemērots gan dzīvniekiem, gan aprūpes darbiniekiem. Ir jāuzmanās, lai dzīvnieki netiktu turēti pārāk zemā gaisa mitrumā (sk. par atsevišķām sugām) vai lai dzīvnieki, jo īpaši Jaunās pasaules pērtiķi, kas ir uzņēmīgi pret elpošanas orgānu slimībām, ilgstoši netiktu turēti apstākļos, kas neatbilst noteiktajam relatīvā gaisa mitruma diapazonam.

2.4. Apgaismojums

Vairumam laboratorijas primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir nepieciešams 12 stundu gaismas-tumsas cikls. Dažām sugām var būt nepieciešams mākslīgais ausmas un krēslas apgaismojums. Attiecībā uz nakts sugām, piemēram, Aotus trivirgatus, noteiktā darba dienas daļā ir jāizmanto blāvas sarkanās gaismas apgaismojums, lai būtu iespējams novērot dzīvniekus to aktīvajā periodā un lai varētu droši veikt ierastos aprūpes pasākumus. Ja tas ir iespējams, primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, turēšanas telpām ir jābūt ar logiem, jo tie ir dabīgās gaismas avots un var uzlabot dzīvnieku turēšanas vietu.

2.5. Troksnis

Kā turēšanas vietas uzlabojumu un paņēmienu pēkšņu skaļu trokšņu slāpēšanai var izmantot nomierinošu fona skaņu, piemēram, mūziku vai radiopārraides, taču šis paņēmiens nav paredzēts pastāvīgai izmantošanai. Mūzikai var būt arī nomierinoša ietekme uz dzīvniekiem stresa laikā. Lielākajai daļai sugu piemērotais skaņas līmenis atbilst skaņu līmenim, kāds ir ieteicams arī darbiniekiem, taču ir jāņem vērā, ka dažas sugas, piemēram, marmoseti (Callithrix spp.), spēj dzirdēt ultraskaņu. Ir jānodrošina zems fona trokšņu līmenis, un tikai īslaicīgi tas drīkst pārsniegt 65 decibelus.

2.6. Signalizācijas sistēmas

Lielākajai daļai augstāk attīstīto primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, dzirde līdzinās cilvēka dzirdei; lai nebiedētu dzīvniekus, nedrīkst izmantot sirēnas. Kā alternatīvus signalizācijas līdzekļus visās telpās var izmantot darbiniekiem redzamas signālugunis.

3. Veselība

Lai gan nebrīvē audzētu dzīvnieku izmantošanai būtu jāgarantē, ka dzīvnieki ir veseli un nerada inficēšanās draudus darbiniekiem vai citiem iestādē izmitinātajiem primātiem, par visiem jauniegūtajiem dzīvniekiem ir jābūt pilnīgi aizpildītiem veselības sertifikātiem, un pēc ievešanas tie ir jāievieto karantīnā. Šajā laika posmā ir rūpīgi jānovēro ievesto dzīvnieku veselības stāvoklis un jāveic nepieciešamās seroloģiskās, bakterioloģiskās un parazitoloģiskās pārbaudes kompetentās laboratorijās.

Uz visiem kolonijā dzīvojošajiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jāattiecina veterinārā uzraudzība, un tiem ir jāveic regulāras diagnostiskās pārbaudes. To tuvā radniecība ar cilvēkiem nosaka to uzņēmību pret daudzām slimībām un parazītiem, kas ir kopīgi abām sugām un dažreiz var apdraudēt abu sugas veselību. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi veikt regulāras medicīniskās pārbaudes arī darbiniekiem. Ja darbinieks var potenciāli apdraudēt dzīvnieku veselību, ir jānovērš šā darbinieka jebkura iespējamā saskare ar dzīvniekiem. Īpaša piesardzība ir jānodrošina darbā ar dzīvniekiem, kas varētu būt inficēti ar cilvēkam bīstamiem patogēniem. Ir jāinformē darbinieki un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai samazinātu inficēšanās risku. Dzīvnieka dzīves laikā ir jāveic ieraksti par dzīvnieka veselības stāvokli. Pēkšņas saslimšanas un nāves gadījumu izmeklēšana ir jāuztic kompetentiem darbiniekiem un laboratorijām, un tā ir jāveic ļoti rūpīgi, ņemot vērā iespējamās zoonozes.

Dzīvnieki no dažādiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem ir stingri jānošķir cits no cita līdz brīdim, kad ir pārbaudīts to veselības stāvoklis.

Āra iežogojumos īpaši svarīga ir kaitēkļu kontrole.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Par primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, sociālo uzvedību, turēšanas vietu uzlabošanas stratēģijām un aprūpi ir jākonsultējas ar personu, kas ir kompetenta šajos jautājumos.

Tā kā laboratorijās izmantotie primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir sabiedriski dzīvnieki, tie ir jāizmitina kopā ar vienu vai vairākiem saderīgiem tās pašas sugas pārstāvjiem. Lai nodrošinātu saderību grupā, būtiska ir laboratorijas primātu grupas pareiza veidošana. Saderība un no tās izrietošais grupas sadalījums pēc dzīvnieku vecuma un dzimuma ir atkarīgs no sugas. Veidojot grupas, ir jāņem vērā sugai raksturīgā sociālā organizācija. Tomēr nebrīves apstākļos, kur nav pietiekami daudz vietas izvērstu pakaļdzīšanos organizēšanai vai no grupas izstumto dzīvnieku emigrēšanai, dabiskais grupas vecuma un dzimuma sadalījums var būt nepiemērots un var būt nepieciešamas izmaiņas grupas struktūrā. Piemēram, makaku grupas dabisko sastāvu, kurā ietilpst vairāki tēviņi un vairākas mātītes, var aizstāt ar harēma struktūru. Grupas sastāvu var noteikt arī izmēģinājumā, šādi izveidojot, piemēram, viendzimuma grupas vai vienaudžu grupas. Ir svarīgi, lai grupas iežogojumā būtu nodrošinātas vizuālas barjeras, kas ļautu dzīvniekiem patverties ārpus citu dzīvnieku redzes lauka, un vairāki bēgšanas ceļi, kas nodrošinātu iespēju izvairīties no uzbrukumiem un neļautu dominējošajiem īpatņiem liegt pakārtoto dzīvnieku iekļūšanu noteiktās iežogojuma daļās.

Pēc grupas izveidošanas vai pārgrupēšanas dzīvnieki ir rūpīgi jānovēro, un ir jābūt izstrādātai rīcības programmai agresīvas uzvedības ierobežošanai un samazināšanai.

Ja dzīvnieki ir izmitināti viendzimuma grupās, pretēja dzimuma grupas nav vēlams izmitināt tuvu vienu otrai, jo tad tēviņi var kļūt agresīvi. Dzīvniekus var neizmitināt sociālā grupā vienīgi tad, ja tam ir veterinārs pamatojums vai ja to pieprasa izmēģinājuma nosacījumi. Atsevišķa izmitināšana ir pieļaujama vienīgi veterināru vai ar labturību saistītu iemeslu dēļ; tai ir jāilgst iespējami īsāku laika posmu, un tā ir rūpīgi jāuzrauga. Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Atsevišķi izmitinātu primātu labturībai un aprūpei ir jāvelta papildu resursi. Ja nav iespējama izmēģinājumos iesaistīto dzīvnieku izmitināšana lielās grupas, labākais risinājums varētu būt to turēšana saderīgos viendzimuma pāros.

Ja dzīvnieku ir nepieciešams uz laiku nošķirt no grupas, piemēram, lai izmēģinātu kādu preparātu, dzīvnieka atgriešanās grupā ir rūpīgi jāuzrauga, jo var būt mainījusies grupas sociālā organizācija un dzīvniekam var uzbrukt. Dzīvnieku var ievietot atsevišķā iežogojumā, kas ir ievietots grupas iežogojumā vai blakus tam, vai arī var nošķirt visus grupas dzīvniekus, neilgi pēc tam grupu atkal pilnīgi apvienojot.

4.1.1. Vairošana

Dzimumu proporcionālā attiecība un dzīvnieku skaits audzētavā ir atkarīgi no attiecīgās sugas. Ir svarīgi nodrošināt, lai pieejamās telpas apjoms un daudzveidība būtu pietiekama, lai novērstu dzīvnieku, jo īpaši grupā zemu statusu ieņemošo mātīšu un jauno dzīvnieku, iebiedēšanu. Poligāmajās sugās ir jānodrošina tāda dzimumu attiecība, lai nodrošinātu, ka visas mātītes tiek sapārotas un dzemdē dzīvus mazuļus. Ja grupā ir vairāk nekā viens tēviņš, jāpārliecinās par grupas tēviņu savstarpējo saderību. Monogāmās sugas tur ģimenes grupās, kurās ietilpst abi vecāki un divas vai vairākas pēcnācēju paaudzes.

Svarīgs nosacījums attiecībā uz topošajiem vaislas dzīvniekiem ir tāds, ka jaunajiem dzīvniekiem ir jāaug stabilās grupās, vēlams, grupās, kurās tie ir piedzimuši, kopā ar to mātēm. Tas nodrošina to, ka pēcnācēju audzināšanas iemaņas un sociālās attiecības hierarhiskajā struktūrā attīstās pareizi.

Dzīvnieki parasti bez iejaukšanās spēj veiksmīgi uzaudzināt vienu mazuli vai dvīņus. Taču ir nepieciešams rīcības protokols gadījumam, ja māte no mazuļa atsakās, lai mazinātu šo dzīvnieku ciešanas.

4.1.2. Atšķiršana no mātes

Jaunajiem cercopithecoidiem (cercopithecus) raksturīga lēna pēcdzemdību attīstība, kas ilgst vairākus gadus, un atkarībā no sugas to atkarība no mātes ilgst līdz 8-12 mēnešu vecumam. Šajā laika posmā tie mātes modrā aizsardzībā izzina apkārtējo vidi un socializējas, iepazīstoties ar apkārtējiem.

Saskarsmē ar citiem jaundzimušajiem vai pat palīdzot rūpēties par tiem, tiek apgūtas mazuļu audzināšanas iemaņas. Jaundzimušo nošķiršana no kolonijas rada stresu gan mātei, gan jaundzimušajam dzīvniekam. Tādēļ, līdz jaunie dzīvnieki kļūst pastāvīgi, tos ir ieteicams atstāt tajā kolonijā, kurā tie ir dzimuši. Ja paša dzīvnieka labturības apsvērumu dēļ to ir nepieciešams atšķirt no mātes agrāk nekā parasti, šo dzīvnieku ir ieteicams ievietot labi organizētā grupā, lai nekaitētu dzīvnieka sociālajai attīstībai, uzvedībai, fizioloģijai un imūnsistēmai. Atšķiršanai no mātes piemērotā vecuma diapazons katrai sugai var atšķirties.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Videi ir jābūt tādai, lai dzīvnieks tajā spētu īstenot savu ikdienas darbību komplekso programmu. Ņemot vērā atšķirības dažādu sugu dabiskajā uzvedībā, dzīvojamo telpu aprīkojums būs atkarīgs no sugas, kas tajās dzīvos. Iežogojumā dzīvniekam ir jānodrošina iespēja īstenot plašu dabisko izpausmju klāstu, jāsniedz drošības sajūta, kā arī jānodrošina pietiekama daudzveidība, lai dzīvnieks šajā vidē varētu skriet, staigāt, kāpelēt un lēkāt. Ieteicams izmantot arī tausti stimulējošus materiālus. Ir jānodrošina dzīvniekam iespēja kontrolēt tam pieejamo vidi. Dzīvnieka vidē ir jāievieš regulāri jauninājumi, piemēram, nelielas izmaiņas iežogojuma aprīkojuma uzbūvē vai izvietojumā un dzīvnieku barošanas veidā.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jāizmitina tā, lai neprovocētu tos uz neadekvātu rīcību un lai tie spētu īstenot pietiekamu ierasto darbību klāstu.

Katras sugas iežogojuma izmēri ir atkarīgi no šādiem faktoriem:

- pieauguša dzīvnieka lieluma (lai arī jaunie dzīvnieki ir mazāki, tie parasti ir aktīvāki nekā pieaugušie dzīvnieki, tāpēc tiem ir nepieciešams tikpat daudz telpas fiziskajai attīstībai un rotaļām);

- pietiekamas telpas kompleksas un interesantas vides nodrošināšanai un

- izmitināmās grupas lieluma.

4.3.1. Izmēri

Visu sugu primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, izmitināšanā ievēro šādus principus:

- būru augstumam ir jābūt pietiekamam, lai dzīvnieks varētu bēgt vertikālā plaknē un sēdēt uz laktas vai plaukta, ar asti nepieskaroties pie grīdas;

- ir jānodrošina dzīvniekam iespēja īstenot sugai raksturīgās lokomotorās un uzvedības izpausmes;

- vietai ir jābūt pietiekamai, lai tajā būtu iespējams uzlabot turēšanas vietu;

- dzīvnieku nedrīkst izmitināt atsevišķi no pārējiem dzīvniekiem, ja vien nepastāv kādi ārkārtēji apstākļi;

- iežogojumus nedrīkst izvietot vertikāli citu virs cita divās vai vairākās rindās.

4.3.2. Āra iežogojumi

Ja vien tas ir iespējams, ir jānodrošina primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, piekļuve āra iežogojumiem. Āra iežogojumus parasti izmanto lielāku primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, audzēšanai. Šādu iežogojumu priekšrocība ir tā, ka tajos ir iespējams ievietot dzīvnieku dabiskajai videi raksturīgu aprīkojumu un ka tajos var turēt izmēģinājumos izmantojamos vai rezervē esošos dzīvniekus, ja nav nepieciešama precīza klimatiskā kontrole un āra gaisa temperatūra ir piemērota šiem dzīvniekiem. Āra iežogojumi parasti ir veidoti no metāla, taču var izmantot arī citus materiālus (piemēram, koku), ja tie ir pietiekami aizsargāti pret laika apstākļu iedarbību. Toksikologi ir atļāvuši noteiktu koksnes veidu izmantošanu, ja vien ir pieejams koksnes sastāva analīzes sertifikāts. Koka konstrukcijas ir viegli uzturēt un nomainīt, tās var uzstādīt uz vietas atbilstīgi individuālam pasūtījumam, un koks ir neuzkrītošāks un dabīgāks materiāls. Lai aizsargātu koka iežogojuma konstrukcijas, iežogojuma nesošajai konstrukcijai ir jābūt izgatavotai no tādas koksnes, kuru dzīvnieki negrauž vai kura ir aizsargāta ar tīklu vai netoksisku apstrādes līdzekli. Iežogojuma pamatni var izgatavot no betona, vai arī šim nolūkam var izmantot dabīgās veģetācijas pamatni. Ja iežogojuma grīda ir izgatavota no betona, to var pārklāt ar piemērotu netoksisku substrāta materiālu. Daļai no iežogojuma ir jābūt pārsegtai ar jumtu, lai dzīvnieki varētu uzturēties ārā arī mitrā laikā un lai nodrošinātu aizsardzību pret sauli, vai arī ir jānodrošina īpašas nojumes, zem kurām dzīvnieki var patverties no laika apstākļiem. Ja āra iežogojumi ir pieejami, primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tos izmantos arī ziemā. Tomēr ir jānodrošina arī apsildīti iekštelpu iežogojumi. Ir ieteicams, ka iekštelpu iežogojumu izmēri atbilst noteiktajām minimālajām prasībām, lai izvairītos no šo iežogojumu pārblīvēšanas nelabvēlīgu laika apstākļu gadījumā. Tā kā āra iežogojumi nodrošina papildu telpu, nav nepieciešams noteikt šo iežogojumu minimālos izmērus. Ja dažādi iežogojumi ir savstarpēji savienoti, piemēram, ja āra iežogojums ir savienots ar iežogojumu iekštelpās, ir jānodrošina vairāk nekā viena savienojošā eja, lai dominējošie dzīvnieki neiedzītu strupceļā dzīvniekus ar zemāku sociālo statusu grupā.

4.3.3. Izmitināšana iekštelpās

Lai gan iežogojumi parasti tiek izgatavoti no metāla, nomierinošākas vides veidošanai var veiksmīgi izmantot arī citus materiālus, piemēram, koku, laminātu un stiklu.

Tā kā būtisks iežogojuma parametrs ir iežogojuma augstums, iežogojumos visiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jānodrošina iespēja kāpelēt, lēkāt un patverties uz augstu novietotas laktas. Sienas var pārklāt ar tīklu, ko dzīvnieki izmantos kāpelēšanai, taču ir jānodrošina arī pietiekams daudzums diagonālu zaru vai laktu, uz kurām vienlaikus varētu sēdēt visi iežogojumā izmitinātie dzīvnieki. Ja izmanto tīklu, ir jāpārliecinās, ka tas nesavainos dzīvnieku, tīklā iesprūstot kādai no dzīvnieka ekstremitātēm.

Cieta grīdas seguma priekšrocība ir tā, ka šādas grīdas ir iespējams pārklāt ar substrāta materiālu, uz kura ir iespējams izkaisīt barību, veicinot barības uzlasīšanu un vākšanu. Primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir nepieciešama telpa fiziskai aktivitātei, taču veterinārā vai izmēģinājumu nolūkā tos uz īsu laika posmu var ieslodzīt mazākos iežogojumos. Mazākas telpas var veidot, ar starpsienām sadalot galveno iežogojumu un/vai izmantojot pārvietojamu iežogojuma aizmugurējo sienu, kā arī ievietojot iežogojumā būri, divas savstarpēji savienotas novietnes vai arī pievienojot iežogojumam, kas paredzēts dzīvnieku fiziskajam aktivitātēm, izmēģinājumiem paredzētus iežogojumus. Šo ieslodzīšanas paņēmienu priekšrocība ir tā, ka dzīvniekiem ir nodrošināta piekļuve to dzīves telpai un grupas biedriem, bet vienlaikus ir iespējama dzīvnieka atsevišķa barošana, tīrīšana un izmantošana procedūrās, piemēram, preparātu došana un asins paraugu ņemšana.

Ja konkrētam izmēģinājumam ir nepieciešama dzīvnieka atsevišķa izmitināšana nelielā iežogojumā, izmēģinājuma veicējam ir jāspēj pamatot šāda ieslodzījuma ilgums un pakāpe, samērojot ieslodzījuma ietekmi uz dzīvnieka labsajūtu ar izmēģinājuma prasībām un zinātnisko vērtību. Šādi ierobežojumi ir jānovērtē zinātniekiem, zoologiem un kompetentām personām, kas ir atbildīgi par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Vairāk telpas fiziskām aktivitātēm var nodrošināt, ja primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tur lielās grupās, nevis pāros. Dzīvniekus var nošķirt no pārējiem dzīvniekiem, tos apmācot (skatīt turpmāk 4.8.punktu) vai liekot dzīvniekiem skriet cauri ejai, kurā ir ievietots slazds.

Papildu noteikumos ir norādīti ieteicamie minimālie iežogojuma izmēri dažādām sugām.

4.4. Barošana

Ir jānodrošina barības satura un pasniegšanas veida dažādība, lai izraisītu dzīvniekos interesi par barību un uzlabotu dzīvnieku turēšanas vietu. Barības izkaisīšana veicinās tās uzlasīšanu, bet, ja barības izkaisīšanu ir sarežģīti nodrošināt, barība ir jāpasniedz tā, lai tās iegūšanai dzīvniekam būtu jāvelta noteiktas pūles, piemēram, pasniedzot nesadalītus augļus un dārzeņus vai ievietojot barību barotavās, kuru atvēršanai ir nepieciešamas noteiktas dzīvnieka darbības. Barošanas ierīcēm un konstrukcijām ir jābūt veidotām un novietotām tā, lai iespējami novērstu barības bojāšanos. C vitamīns ir būtiska primātu barības sastāvdaļa. Jaunās pasaules pērtiķiem ir nepieciešams noteikts daudzums D3 vitamīna. Tā kā bagātīga barošana var padarīt dzīvniekus izvēlīgus, sabalansēta uztura uzņemšanas nodrošināšanai ir ieteicams standarta barību pasniegt pirmajā dienas ēdienreizē no rīta, kad dzīvnieki ir izsalkuši un nevar izvēlēties citu barību. Barību var izkaisīt iežogojumā, lai nepieļautu, ka dominējošie dzīvnieki saņem visai grupai paredzēto pārtikas devu. Ja paredzams, ka barības dažādība nelabvēlīgi ietekmēs izmēģinājuma rezultātus, dzīvnieki ir jābaro ar vienveidīgu pārtiku. Šajā gadījumā standarta barību var dažādot, mainot tās izskatu, krāsu un garšu.

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Dažiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, piemēram, dažiem prosimianiem (Prosimii), ir nepieciešams materiāls migas ierīkošanai, piemēram, koksne, vilna, sausas lapas vai salmi. Netoksisks substrāta materiāls, piemēram, koksnes šķelda, granulas ar pazeminātu putekļu īpatsvaru vai sadriskāts papīrs ir vērtīgi materiāli, kas iekštelpu iežogojumos veicina barības uzlasīšanas darbības. Āra iežogojumiem piemērota ir zāle, dažādi augi, koku vai mizas šķelda.

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Darbā ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tiek izmantoti dažādi brīvības ierobežošanas - diapazonā no iežogojumiem ar slīdošām starpsienām un dzīvnieku sagūstīšanas ar rokām vai ar tīklu līdz dzīvnieku iemidzināšanas šautru izmantošanai. Lai gan šāda saskarsme ar cilvēku primātus satrauc, ir ieteicams dzīvniekus apmācīt sadarboties, lai tādējādi samazinātu šādas saskarsmes radīto stresu. Dzīvnieku apmācīšana ir vissvarīgākais dzīvnieku aprūpes aspekts, jo īpaši ilgstošos pētījumos. Apmācīšana sniedz dzīvniekam intelektuālu nodarbi un atvieglina aprūpētāja darbu. Primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, reaģē uz skaņas un vizuālajiem kairinājumiem, un, izmantojot vienkāršus "atalgošanas" paņēmienus, dzīvniekus var apmācīt sadarboties nelielās procedūrās, piemēram, asins paraugu noņemšanā.

Ir regulāri jāanalizē dzīvnieku reakcija uz apmācību un procedūrām un rūpīgi jāapsver īpaši neatsaucīgo dzīvnieku turpmāka izmantošana izmēģinājumos.

Lai gan dzīvniekus ir iespējams apmācīt pildīt uzdevumus, starp atkārtotiem izmēģinājumiem dzīvniekiem ir jānodrošina pietiekami atpūtas periodi.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

Par katru dzīvnieku pieraksta sīkus datus. Norāda šādu informāciju: dzīvnieka sugu, dzimumu, vecumu, svaru, izcelsmi, klīnisko un diagnostikas informāciju, pašreizējo un iepriekšējo izmitināšanas sistēmu, izmēģinājumu vēsturi un citu informāciju, kas ir būtiska aprūpes un izmēģinājumu procedūrām, piemēram, pārskatus par dzīvnieka uzvedību vai statusu un par ieteicamajiem grupas biedriem/attiecībām grupā.

4.11. Identifikācija

Visiem iestādē dzīvojošajiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, pirms to atšķiršanas no mātes ir jāpiešķir pastāvīgs un unikāls laboratorijas identifikācijas kods. Dzīvnieku identifikāciju var nodrošināt, izmantojot pareizi uzliktas kakla siksnas ar medaljoniem vai tetovējumus lielo sugu dzīvniekiem. Pieejamās vietās uz dzīvnieka ķermeņa (lielākiem dzīvniekiem uz plaukstas locītavas, mazākiem - skaustā) var ievadīt mikroshēmu. Tā kā ir būtiski nodrošināt konkrētu dzīvnieku vieglu atpazīšanu, dažās laboratorijās ir veiksmīgi ieviesti dzīvnieku vārdi, jo tos var ērti izmantot dominējošo un pakārtoto dzīvnieku identificēšanai, un pastāv uzskats, ka vārdu došana dzīvniekiem vairo aprūpes darbinieku cieņu pret primātiem.

5. Darbinieku apmācība

Darbinieki ir jāapmāca dzīvnieku aprūpē, kopšanā un apmācībā. Dzīvnieku aprūpētāju un ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, strādājošo zinātnieku apmācībā ir jāiekļauj informācija par konkrētajām dzīvnieku sugām. Darbinieki ir jāinformē par sugas bioloģiskajām un uzvedības iezīmēm un prasībām, nepieciešamajiem turēšanas vietas uzlabojumiem, dzīvnieku iekļaušanas un nošķiršanas paņēmieniem un sociālo dinamiku. Apmācībā ir jāiekļauj arī informācija par darbinieku veselības aizsardzību un drošību darbā ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tostarp par iespējamajām zoonozēm, kā arī par terapiju.

6. Pārvadāšana

Ja tas ir iespējams, dzīvnieki ir jāpārvadā saderīgos pāros. Tomēr pieaugušus dzīvniekus var būt nepieciešams pārvadāt atsevišķi.

b) Papildu noteikumi marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Marmoseti (Callithrix spp.) ir nelieli, pārsvarā kokos dzīvojoši Dienvidamerikas dienas primāti. Savvaļā tie apdzīvo 1-4 hektārus lielas platības paplašinātās ģimeņu grupās no trīs līdz piecpadsmit dzīvniekiem, ko veido abi vecāki un to pēcnācēji. Mātītēm metiens ir divreiz gadā (visbiežāk dvīņi, bet nebrīvē nereti trīs mazuļi vienā metienā), un par mazuļiem rūpējas visi grupas locekļi. Dominējošo mātīšu klātbūtnē pakārtotajām mātītēm novērojami noteikti hormonāli un uzvedības mehānismi, kas nomāc to reproduktīvo spēju. Marmoseti (Callithrix spp.) pārtiek no augļiem un kukaiņiem un ir iecienījuši sveķkokus, barojoties ar šo koku sveķiem; tomēr nebrīvē tie grebs un iezīmēs ar smaku citus lapu kokus. Barības uzlasīšanai un uzņemšanai marmoseti (Callithrix spp.) velta līdz 50 % sava laika. Marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) dzīves ilgums nebrīvē ir no piecpadsmit līdz divdesmit gadiem.

Tamarīni (Saguinus spp.) daudzējādā ziņā ir līdzīgi marmosetiem (Callithrix spp.). Tie dzīvo Dienvidamerikā un Centrālamerikā, ir nedaudz lielāki par marmosetiem (Callithrix spp.) un apdzīvo plašākas platības no 30 līdz 100 hektāriem. Tamarīniem (Saguinus spp.) ir nepieciešamas lielākas platības, jo tie patērē vairāk augļu, negrebj kokus un sveķus ēd vienīgi tad, ja tie ir viegli pieejami.

Lielākā daļa marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) negribīgi pamet kokus, lai nokāptu uz zemes, un bieži iezīmē savu teritoriju ar smaku.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus spp.) ir turami temperatūras diapazonā no 23 °C līdz 28 C, lai gan šo dzīvnieku tropiskās izcelsmes dēļ tiem ir piemērota arī nedaudz augstāka temperatūra.

2.3. Mitrums

Relatīvā gaisa mitrums ir jānodrošina diapazonā no 40 % līdz 70 %, lai gan dzīvnieki panes arī mitrumu virs 70 %.

2.4. Apgaismojums

Ir ieteicams fotoperiods, kurā ir ne mazāk kā divpadsmit stundu gaismas. Apgaismojuma avotam ir vienmērīgi jāapgaismo visa turēšanas telpa. Tomēr dzīvnieku iežogojumos vienmēr ir jānodrošina arī ēna.

2.5. Troksnis

Īpaša uzmanība ir jāvelta marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) dzirdamības diapazonā ietilpstošās ultraskaņas mazināšanai.

2.6. Signalizācijas sistēma

(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

(Skat. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus spp.) ir jāizmitina ģimeņu grupās, kas sastāv no neradnieciskiem tēviņa un mātītes pāriem un vienas vai vairākām pēcnācēju paaudzēm. Rezerves dzīvnieku grupas veidojamas no saderīgiem viena dzimuma un vecuma īpatņiem vai jaunajiem dzīvniekiem. Ir jāuzmanās, veidojot grupas no neradnieciskiem viena dzimuma pieaugušiem dzīvniekiem, jo tie var būt pārlieku agresīvi viens pret otru.

Izmēģinājumu laikā marmosetus (Callithrix spp.) un tamarīnus (Saguinus spp.) parasti var turēt saderīgos viena dzimuma pāros (dvīņi, vecāki/pēcnācēji) vai, izmantojot kontracepciju, tēviņa un mātītes pārī. Ja izmēģinājumu procedūrām vai veterinārai aprūpei ir nepieciešama dzīvnieka atsevišķa izmitināšana, tās ilgumam ir jābūt iespējami īsam, un atsevišķi izmitinātajam dzīvniekam ir jāatrodas redzamības, dzirdamības un ožas sasniedzamības attālumā no citiem tā sugas pārstāvjiem.

Vaislas pārus veido tikai tad, kad dzīvnieki ir aptuveni 2 gadus veci. Ģimeņu grupās mātes klātbūtne nomāks sieviešu dzimuma atvašu ovulācijas ciklu. Vaislai paredzētos jaunos pārus nedrīkst turēt vecāku ģimenes tuvumā, jo tādējādi tiktu nomākta to vairošanās spēja.

Piemērotais vecums atšķiršanai no mātes ir atkarīgs no dzīvnieka turēšanas nolūka, taču atšķiršanu nedrīkst veikt ātrāk kā 8 mēnesī. Ja dzīvniekus ir paredzēts izmantot vaislai, tie ir jātur ģimenes grupā līdz vismaz 13 mēnešu vecumam, lai tie pienācīgi apgūtu mazuļu audzināšanu.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) dabiskā uzvedība liecina par to, ka nebrīves videi ir jābūt kompleksai un rosinošai, jo sugai tipiskās uzvedības veicināšanā šie faktori ir svarīgāki nekā vienkārša iežogojumu izmēru palielināšana. Ieteicamais aprīkojums no dabīga un mākslīga materiāla (piemēram, no koka vai PCV) - laktas, paaugstinājumi, šūpoles, virves. Ir būtiski variēt šo priekšmetu novietojumu, diametru un noturību, lai ļautu dzīvniekiem izpildīt tiem raksturīgās kustības un lēcienus. Koka laktas ļauj marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem (Saguinus spp.) izpaust tiem raksturīgo uzvedību - koka graušanu un iezīmēšanu, izmantojot smakas dziedzerus. Turklāt iežogojumos ir jāiekārto arī ērta un droša atpūtas vieta, piemēram, ievietojot iežogojumā kastes migu ierīkošanai, jo dzīvnieki tās var izmantot atpūtai, gulēšanai un arī patvērumam briesmu gadījumā. Lai gan vizuālais kontakts starp ģimeņu grupām parasti stimulē dzīvniekus, dažreiz, jo īpaši dažām marmosetu (Callithrix spp.) sugām, ir nepieciešams ievietot necaurredzamas starpsienas un/vai palielināt attālumu starp iežogojumiem, lai novērstu dzīvnieku teritoriālo mijiedarbību. Barošanas ierīces, kas stimulē dzīvnieku dabisko uzvedību, ir jāpiekarina vai jānovieto iežogojuma augšējā daļā, ņemot vērā, ka dzīvnieki nelabprāt nokāpj uz zemes. Koksnes šķeldas substrāts mudinās dzīvniekus uzlasīt uz grīdas nokritušo barību. Parasti dažādu konstrukciju un turēšanas vietas uzlabošanas ierīču ievietošana iežogojuma apakšējā daļā paplašinās iežogojuma telpu un dažādos tās izmantošanu. Marmosetiem (Callithrix spp.), kas grebj kokos caurumus sveķu iegūšanai, ļoti noderīgas ir ar sveķiem pildītas dobas tapas.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem (Saguinus spp.) pieejamās telpas ietilpība un iežogojuma vertikālais augstums ir ievērojami svarīgāki rādītāji nekā iežogojuma grīdas platība, jo tie ir kokos dzīvojoši dzīvnieki, kuri glābjas no briesmām, bēgot vertikālā plaknē. Iežogojuma minimālie izmēri un plānojums ir atkarīgs no dzīvnieku turēšanas mērķa (turēšana vairošanas nolūkā, krājumā vai izmantošanai īsos vai ilgstošos izmēģinājumos), un tajos ir jāvar ievietot ierīces vides dažādības uzlabošanai.

F.1.tabula. Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus spp.): iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

  Minimālā grīdas platība iežogojumos, kas paredzēti 1* vai 2 dzīvniekiem ar atvasēm līdz 5 mēnešu vecumam (m2) Minimālā telpa vienam papildu dzīvniekam, kas vecāks par 5 mēnešiem (m3) Minimālais iežogojuma augstums (m) **
Marmoseti (Callithrix spp.)

0,5

0,2

1,5

Tamarīni (Saguinus spp.)

1,5

0,2

1,5

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos (sk. 4.1.apakšpunktu).

Iežogojumam griestiem ir jāatrodas vismaz 1,8 m augstumā no grīdas.

4.4. Barošana

Marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem (Saguinus spp.) ir nepieciešams liels daudzums proteīna, un to ēdienkartē ir jāiekļauj pietiekams daudzums D3 vitamīna, jo šie dzīvnieki nespēj sintezēt D3 vitamīnu bez UV-B starojuma.

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos attiecībā uz primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus spp.) teritorijas iezīmēšanai nereti izmanto savus smaržu dziedzerus, un pazīstamo smaržu pilnīga likvidēšana var izraisīt dzīvniekos uzvedības traucējumus. Alternatīvi iežogojuma un turēšanas vietas uzlabošanas aprīkojuma tīrīšanas un dezinficēšanas paņēmieni daļēji saglabās teritorijas iezīmēšanas smaržu un labvēlīgi ietekmēs dzīvnieku psiholoģisko labsajūtu, samazinot nepieciešamību pārlieku nodoties teritorijas iezīmēšanai.

4.8. Apiešanās

Regulāra aprūpe un saskarsme ar cilvēku veicina dzīvnieku pierašanu pie uzraudzības un izmēģinājuma apstākļiem un atvieglina apmācību sadarboties dažās procedūrās. Ja nepieciešama sagūstīšana un pārvadāšana, dzīvnieka stresa mazināšanai var izmantot migu ierīkošanai paredzētās kastes.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Skat. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

c) Papildu noteikumi vāverpērtiķu (Saimiri spp.) izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) dzīvo Dienvidamerikas kontinenta tropiskajos mežos dažādā augstumā. Dažādos reģionos dzīvo dažādas pasugas, no kurām visizplatītākā ir S. sc. boliviensis (melngalvju) un S. sc. sciureus (olīvkrāsas) pasuga. Papildus atšķirībām kažoka krāsā un sejas izskatā pastāv arī nelielas atšķirības to uzvedībā. Pieaugušu dzīvnieka svars var būt no 600 līdz 1100 g, un tēviņi ir ievērojami smagāki par mātītēm. Nostājoties uz pakaļkājām, pieauguši dzīvnieki izslejas aptuveni 40 cm augstumā. Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) ir tipiski koku dzīvnieki, kas atkarībā no temperatūras dzīvo dažādos koku vainagu klāja līmeņos. Tomēr barības meklējumos vai jauniem dzīvniekiem, rotaļājoties, tie mēdz nokāpt uz zemes. Sajūtot briesmas, tie patveras augstu kokos. Atkarībā no vainagu klāja biezuma tie var pārvietoties, lecot no zara uz zaru. Savvaļā tie dzīvo salīdzinoši lielās grupās, mātītēm un jaunajiem dzīvniekiem dzīvojot kopā ar dominējošo vaislas tēviņu, turpretim pieaugušie tēviņi, kas nav vairošanās stadijā, paliek perifērijā, veidojot savas grupas. Nebrīvē vāverpērtiķi (Saimiri spp.) mēdz dzīvot līdz pat divdesmit piecu gadu vecumam.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Lai gan šī suga dzīvo dažādos klimatiskajos apstākļos tropiskajos mežos dažādā augstumā virs jūras līmeņa, tostarp kalnu reģionos, temperatūras izmaiņas dzīvnieku kolonijas vai bara apdzīvotajā teritorijā ir nelielas. Tādēļ ir jānovērš ievērojamas temperatūras īstermiņa svārstības. Savvaļā dzīvnieki pielāgojas apkārtējās vides temperatūrai, izvēloties piemērotāko līmeni vainagu klājā (piemēram, vēsākos laika apstākļos novietojoties tuvāk zemei). Lai gan piemērota ir telpas temperatūra diapazonā no 22 oC līdz 26 oC, dzīvniekiem ierobežotā kustību telpā piemērotāka būs temperatūra ap 26 oC.

2.3. Mitrums

Šai sugai piemērots relatīvais gaisa mitrums diapazonā no 40 % līdz 70 %.

2.4. Apgaismojums

Kā tropisko mežu iemītniekiem vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) piemērots ir izkliedēts apgaismojums. Tomēr dzīvniekiem, kam nav pieejami āra iežogojumi, ir jānodrošina augstas intensitātes gaisma, kas līdzinātos dienasgaismai. Gaismas spektram ir jāatbilst dienasgaismai, lai gan gaismai nav jābūt tik spožai kā saules gaisma. Piemērots ir 12 stundu gaismas-tumsas cikls. Dienasgaismas periods nedrīkst būt īsāks par astoņām stundām. Papildu UV starojums vai īslaicīga UV lampu gaisma nodrošina nepieciešamo D3 vitamīna sintēzi ādā.

2.5. Troksnis

(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Sk. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) var būt slēpti herpesvīrusa (Saimirine herpesvirus 1, syn. Herpesvirus tamarinus, herpes T, Herpesvirus platyrrhinae) nēsātāji, kurš var izrādīties nāvējošs marmosetiem (Callithrix spp.). Tādēļ ir ieteicams šo divu sugu dzīvniekus neturēt vienkopus, ja vien pārbaudēs nav apstiprināts, ka kolonijās nav šā vīrusa nēsātāju.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Ņemot vērā vāverpērtiķu (Saimiri spp.) dabiskās sociālās organizēšanās formas, tos ir viegli turēt lielās viendzimuma grupās. Tomēr tēviņu un mātīšu grupas ir pienācīgi jānošķir viena no otras, lai novērstu cīnīšanos. Īpaša uzmanība ir jāvelta nomākto īpatņu identificēšanai grupā, jo vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) nav raksturīga izteikti agresīva uzvedība.

Vaislai vienā grupā 7-10 mātītes tur kopā ar vienu vai diviem tēviņiem. Vaislas grupām jābūt vizuālam kontaktam ar citām grupām, taču ir jānovērš šo grupu fiziska saskarsme.

Jaundzimušos dzīvniekus mātes nēsā uz muguras līdz 6 mēnešu vecumam. Tomēr salīdzinoši agrā vecumā tie sāk pamest māti, lai izpētītu apkārtni, vai arī tos sāk pārnēsāt tuvi radinieki. Tādējādi tie socializējas un bieži vien ar skaņu palīdzību izzina pastāvošos draudus un izdevīgumu. Dzīvnieki sāk uzņemt cietu pārtiku no trīs mēnešu vecuma. Tomēr nav ieteicams jaunos dzīvniekus atšķirt no to ģimenēm, pirms tie sasnieguši sešu mēnešu vecumu, vai, ja ir nepieciešama barošana ar roku, tos var nodot adoptēšanai citai mātītei, ja iespējams, tajā pašā grupā, kurā tie ir dzimuši. Dzimumbriedumu vāverpērtiķi (Saimiri spp.) sasniedz 3 gadu vecumā.

Pēc vaislas grupu izveides tās nedrīkst traucēt, lai nesamazinātu vairošanās aktivitāti. Tāpēc būtiskas vides vai sociālās izmaiņas vairošanās grupā nav vēlamas.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Tā kā vāverpērtiķi (Saimiri spp.) ir kokos dzīvojoši dzīvnieki, tiem ir jānodrošina kāpelēšanas iespēja, izmantojot stiepļu režģa sienas, kārtis, ķēdes un virves. Lai gan vāverpērtiķi (Saimiri spp.) mēdz lēkāt no vienas konstrukcijas uz citu, tie labprātāk šūpojas un skraidelē pa horizontāli un diagonāli novietotiem zariem vai virvju pārejām. Atpūtai un gulēšanai dzīvnieki izmantos laktas un kastes migām, kurās tie var sēdēt, saspiedušies kopā.

Ciets iežogojuma pamats, pārklāts ar substrāta materiālu, veicinās barības uzlasīšanu un rotaļāšanos. Iežogojumā dzīvniekiem ir jābūt nodrošinātai vietu daudzveidībai, kurā tie varētu izpildīt savas darbības, patverties no citiem grupas locekļiem un izvēlēties sev tīkamo temperatūru un apgaismojumu.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

F.2.tabula. Vāverpērtiķi (Saimiri spp.): iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Minimālā grīdas platība 1* vai 2 dzīvniekiem (m2) Minimālā telpa vienam papildu dzīvniekam, kas vecāks par 6 mēnešiem (m3) Minimālais iežogojuma augstums (m)

2,0

0,5

1,8

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos (sk. 4.1.apakšpunktu). Vāverpērtiķu (Saimiri spp.) grupā ieteicams turēt četrus vai vairāk dzīvniekus.

4.4. Barošana

Vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) ir nepieciešams uzņemt daudz proteīna. Tāpat kā citām Dienvidamerikā dzīvojošām sugām, arī vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) papildus C vitamīnam ir nepieciešams liels daudzums D3 vitamīna. Grūsnas mātītes ir jutīgas pret folijskābes trūkumu, tāpēc tām ir jānodrošina sintētisko folijskābi pietiekamā daudzumā saturošs pulveris vai šķidrā pārtikas piedeva.

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Vāverpērtiķus (Saimiri spp.) var iemācīt tuvoties, lai saņemtu gardumus vai dzērienu. Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) arī spēj iemācīties noteiktu uzdevumu atrisināšanu, lai atalgojumā saņemtu kāroto. Lai dzīvniekus būtu iespējams noķert izmeklēšanas vai ārstēšanas procedūru veikšanai, tie ir jāapmāca ieiet ar slazdu būriem aprīkotās ejās vai nodalītos iežogojumos.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Skat. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Skat. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

d) Papildu noteikumi makaku un zaļo pērtiķu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Visu trīs laboratorijā visbiežāk izmantoto makaku sugu (Macaca mulatta (rēzus pērtiķis), Macaca fascicularis (garastes jeb krabjēdājs makaks jeb cynomolgus makaks) un Macaca arctoides (strupastes jeb lāču makaks)) izcelsmes vieta ir Āzija. Zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops vai Chlorocebus aethiops) ir makakiem līdzīgs pērtiķi no Āfrikas, kuri dažkārt tiek turēti laboratorijās. Savvaļā visas šīs sugas dzīvo matriarhālās jauktās grupās. Sastopamas ir gan tēviņu, gan mātīšu dominētas hierarhijas, un mātītes bara iekšienē veido asinsradinieču grupas. Sociālās saites ir ciešākas starp radnieciskām mātītēm, un tēviņi meklēšanās periodā sacenšas par piekļūšanu mātītēm. Divas sugas - rēzus pērtiķi (Macaca mulatta) un lāču makaki (Macaca arctoides) - dzīvo siltā un mērenā klimatā, savukārt krabjēdāji makaki (Macaca fascicularis) mitinās vienīgi tropiskajā klimatā, jo īpaši priekšroku dodot mangrovju purviem un bieži uzlasot barību ūdenī. No minētajām četrām sugām krabjēdājs makaks (Macaca fascicularis) ir visizteiktākais kokos dzīvojošais primāts, savukārt uz zemes visvairāk uzturas lāču makaks (Macaca arctoides). Zaļais pērtiķis (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) sastopams dažādās vietās Āfrikā, tostarp atklātos zālājos, mežos un kalnos, klimatiskajos apstākļos, kas ir diapazonā no siltām temperatūrām līdz tropiskām. Rēzus pērtiķiem (Macaca mulatta) raksturīga sezonāla vairošanās, savukārt citas sugas nebrīvē vairojas visu gadu. Visas sugas ir pārsvarā veģetārieši, lai gan to ēdienkartē var ietilpt arī kukaiņi. Makaki un zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) nebrīvē mēdz nodzīvot ilgāk par trīsdesmit gadiem.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Rēzus pērtiķi (Macaca mulatta) un lāču makaki (Macaca arctoides) spēj pielāgoties mēreniem klimatiskajiem apstākļiem; arī zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) spēj pielāgoties, un tiem ir piemērota temperatūra diapazonā no 16 °C līdz 25 °C. Krabjēdājiem makakiem (Macaca fascicularis) piemērotāka ir temperatūra diapazonā no 21 °C līdz 28 °C, lai gan tie dosies ārā arī ievērojami vēsākos laika apstākļos.

2.3. Mitrums

(Skat. 2.3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.4. Apgaismojums

(Skat. 2.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.5. Troksnis

(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

Vecās pasaules pērtiķi ir visuzņēmīgākās sugas pret tuberkulozi, un liela daļa savvaļā dzīvojošo Āzijas makaku ir slēptie herpes B vīrusa (Herpes simiae, Cercopithicine herpesvirus 1) nēsātāji. Zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) var būt uzņēmīgi arī pret Mārburgas vīrusu un Ebola vīrusu.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Makaki un zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) ir jātur grupās. Ir ieteicama lielāku grupu veidošana, ja tas ir iespējams. Viendzimuma grupas ir visvieglāk izveidot, atšķirot dzīvniekus no mātes. Vienmēr, kad dzīvnieki tiek izmitināti sociālās grupās, darbiniekiem ir jāuzrauga, lai agresijas līmenis grupā būtu samazināts līdz minimumam. Agresijas uzliesmojumi ir ļoti raksturīgi zaļo pērtiķu (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) kolonijām, jo īpaši pēc tam, kad grupa ir piedzīvojusi kādus satricinājumus.

Vaislas grupas nebrīvē parasti veido no viena tēviņa un 6-12 mātītēm. Lielākās grupās var iekļaut divus tēviņus, lai uzlabotu apaugļošanas rādītājus. Ja viens no tēviņiem ir ievērojami jaunāks par otru tēviņu, starp tiem pastāvēs neliela konkurence. Ja izmanto savienotus iežogojumus, ir rūpīgi jāuzrauga mātīšu savstarpējā agresija, kad tēviņš atrodas ārpus redzamības citā iežogojuma daļā.

Vecums, kādā jaunie makaki tiek atšķirti no mātes, ir būtisks faktors vaislas mātītēm, nākamajiem vaislas dzīvniekiem un rezervē turētajiem dzīvniekiem. Jaunos dzīvniekus nedrīkstētu atšķirt no mātes, pirms tie ir sasnieguši 8 mēnešu vecumu; atšķiršanu vislabāk veikt 12 mēnešu vecumā. Šis nosacījums neattiecas uz mazuļiem, kurus māte nespēj aprūpēt pavājinātas laktācijas, ievainojuma vai slimības dēļ. Lai nepieļautu būtiskus uzvedības traucējumus, šādi ar roku baroti dzīvnieki ir iespējami drīzāk jāintegrē saderīgu dzīvnieku grupā. Dzīvnieku atšķiršana no mātes agrāk nekā sešu mēnešu vecumā var radīt distresu un nepārejošas novirzes dzīvnieka uzvedībā un fizioloģijā.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Šiem dzīvniekiem ir attīstītas izziņas spējas, un tiem ir nepieciešama daudzveidīga vide. Cieta grīda, kuru var pārklāt ar netoksisku substrāta materiālu, veicinās barības slēpšanu un uzlasīšanu. Iežogojumos ir jābūt ievietotām vertikālām un diagonālām konstrukcijām, ko dzīvnieks var izmantot kāpelēšanai, tādējādi ļaujot dzīvniekiem izmantot visu iežogojuma telpu. Plauktus un laktas nedrīkst novietot citu virs cita. Starp plauktu un iežogojuma sienu ir jāatstāj atstarpe, lai dzīvnieks varētu brīvi novietot savu asti.

Lietderīgas ir kāpnes, laktas un rotaļlietas košļāšanai. Lielākos iežogojumos krabjēdājiem makakiem (Macaca fascicularis) īpaši lietderīgas būs ērti iztukšojamas ūdens tvertnes, kuras izmantos arī rēzus pērtiķi (Macaca mulatta). Krabjēdāju makakiem (Macaca fascicularis) paredzētā barība jāmet ūdenī, dzīvnieki nirs, lai to iegūtu. Efektīvas ir izrādījušās arī barošanas ierīces (no barības izkaisīšanas substrāta materiālā līdz īpašām barotavām, kuru atvēršanai dzīvniekiem ir jāveic noteiktas darbības). Piemērotu pārtiku var novietot arī uz tīkla jumta, lai tādējādi mudinātu dzīvniekus piekļūt pie pārtikas iežogojuma augšējā daļā. Tā kā jauninājumi ir svarīgi, iežogojumā dzīvniekiem ir jābūt pieejamām rotaļlietām, kas ir regulāri jāmaina.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Lai dzīvnieki justos droši, iežogojuma plānojumam un iekšējiem izmēriem ir jābūt tādiem, lai dzīvnieki spētu iežogojumā uzrāpties virs cilvēku acu līmeņa.

Dzīvniekus ir ieteicams izmitināt grupās, kurās dzīvnieku skaits pārsniedz F.3. tabulā norādīto minimālo dzīvnieku skaitu grupā, un iežogojumos, kas ir lielāki nekā tabulā norādītie iežogojumi.

F.3.tabula. Makaki un zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops / Chlorocebus aethiops): iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība*

  Minimālais iežogojuma lielums (m2) Minimālais iežogojuma tilpums (m3) Minimālā telpa vienam dzīvniekam (m3) Minimālais iežogojuma augstums (m)
Dzīvnieki līdz 3 gadu vecumam**

2,0

3,6

1,0

1,8

Dzīvnieki no 3 gadu vecuma***

2,0

3,6

1,8

1,8

Dzīvnieki, kurus tur vaislai****    

3,5

2,0

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos (skat. 4.1.apakšpunktu).

** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā 3 dzīvniekus.

*** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā 2 dzīvniekus.

**** Vaislas kolonijās papildu vieta/telpa nav nepieciešama jaunajiem dzīvniekiem līdz divu gadu vecumam, kas tiek turēti kopā ar māti.

Dzīvnieki ir jāizmitina iekštelpu iežogojumos, nodrošinot tiem pietiekami plašu vidi, lai visiem dzīvniekiem būtu pieejama vismaz tiem nepieciešamā minimālā platība, kas ir norādīta F.3.tabulā.

Noteiktos klimatiskajos apstākļos vaislas un rezerves dzīvniekus drīkst turēt āra iežogojumos, ja tajos ir nodrošināta pajumte, kur patverties nelabvēlīgos laika apstākļos.

4.4. Barošana

(Skat. 4.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.3. un 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Makakus var viegli apmācīt sadarboties ikdienas procedūrās, piemēram, tie ļauj veikt injekcijas un noņemt asins paraugus, kā arī labprāt nāk iežogojuma daļā, kurā tos var aizsniegt.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Sk. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

e) Papildu noteikumi paviānu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Ir sastopamas trīs paviānu ģintis - Papio, Theropithecus un Mandrillus - no kuriem visbiežāk izmanto Papio papio (Gvinejas paviānu) un Papio anubis (olīvu paviānu).

Paviāni dzīvo mežos un savannās, tostarp sausās stepēs un kalnu tuksnešos. Tie ir masīvi četrkājaini sauszemes dzīvnieki. Paviāniem ir izteikti izvirzīts žoklis. Tēviņiem ir lieli ilkņi.

Paviāni ir visēdāji un ēd dažādu barību, galvenokārt veģetāru pārtiku (augļus un saknes), lai gan paviāni mēdz ēst arī kukaiņus un dažkārt arī zīdītājus, piemēram, jaunas gazeles vai citus primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti

Gvinejas paviāni (Papio papio) un olīvu paviāni (Papio anubis) dzīvo jauktās grupās.

Paviāni nebrīvē mēdz nodzīvot ilgāk par trīsdesmit pieciem gadiem.

Turpmākie norādījumi attiecas uz Gvinejas paviāniem (Papio papio) un olīvu paviāniem (Papio anubis).

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Paviāni viegli pielāgojas mērenam klimatam, un tiem piemērota ir temperatūra diapazonā no 16 °C līdz 28 °C.

2.3. Mitrums

(Skat. 2.3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.4. Apgaismojums

(Skat. 2.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.5. Troksnis

(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.6. Signalizācijas sistēma

(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

(Skat. 3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Pieaugušie un jaunie paviāni ir jātur sociālās grupās. Rezervē esošos dzīvniekus var turēt saderīgās viendzimuma grupās. Vienmēr, kad tas ir iespējams, izmēģinājumos izmantojamie dzīvnieki ir jātur viendzimuma pāros vai grupās.

Vaislas grupas ir jāveido no viena tēviņa un 6-7 mātītēm vai no diviem tēviņiem un 12-15 mātītēm. Lielas grupas varētu būt grūtāk vadāmas. Darbiniekiem ir jāuzrauga, lai vardarbība grupā būtu samazināta līdz minimumam. Agresijas uzliesmojumi ir ļoti raksturīgi paviānu kolonijām, jo īpaši pēc tam, kad grupa ir piedzīvojusi kādus satricinājumus.

Jaunos dzīvniekus nevajadzētu atšķirt no mātes, pirms tie ir sasnieguši astoņu gadu vecumu; atšķiršanu vēlams veikt divpadsmit mēnešu vecumā. Tas neattiecas uz jaundzimušajiem, no kuriem māte ir atteikusies vai kuru mātēm ir apgrūtināta laktācija, vai uz gadījumiem, kad atšķiršanai ir veterinārs pamatojums.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Šiem dzīvniekiem ir attīstītas izziņas spējas, un tiem ir nepieciešama pietiekami daudzveidīga vide. Cieta grīda, kuru var pārklāt ar netoksisku substrāta materiālu, veicinās barības slēpšanu un uzlasīšanu. Lietderīgas ir kāpnes, laktas un rotaļlietas košļāšanai. Piemērotu pārtiku var novietot arī uz tīkla jumta, lai tādējādi mudinātu dzīvniekus piekļūt pie pārtikas iežogojuma augšējā daļā. Ņemot vērā paviānu auguma izmērus un uzvedības īpatnības, iežogojumiem ir jābūt labi nostiprinātiem, un tajos ir jāievieto plati plaukti un bloki. Tā kā jauninājumi ir svarīgi, iežogojumā dzīvniekiem ir jābūt pieejamām rotaļlietām, kas ir regulāri jāmaina.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Lai dzīvnieki justos droši, iežogojuma plānojumam un iekšējiem izmēriem ir jābūt tādiem, lai dzīvnieki spētu tajā uzrāpties virs cilvēku acu līmeņa.

Dzīvniekus ir ieteicams izmitināt grupās, kurās dzīvnieku skaits pārsniedz F.4.tabulā norādīto minimālo dzīvnieku skaitu grupā, un iežogojumos, kas ir lielāki nekā tabulā norādītie iežogojumi.

F.4.tabula. Paviāni: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība*

  Minimālais iežogojuma lielums (m2) Minimālais iežogojuma tilpums (m3) Minimālā telpa vienam dzīvniekam (m3) Minimālais iežogojuma augstums (m)
Dzīvnieki** līdz 4 gadu vecumam

4,0

7,2

3,0

1,8

Dzīvnieki** no 4 gadu vecuma

7,0

12,6

6,0

1,8

Dzīvnieki, kurus tur vaislai***    

12,0

2,0

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos (skat. 4.1.apakšpunktu).

** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā divus dzīvniekus.

*** Vaislas kolonijās papildu vieta/telpa nav nepieciešama jaunajiem dzīvniekiem līdz divu gadu vecumam, kas tiek turēti kopā ar māti.

Dzīvnieki ir jāizmitina iekštelpu iežogojumos, nodrošinot tiem pietiekami plašu vidi, lai visiem dzīvniekiem būtu pieejama vismaz tiem nepieciešamā minimālā platība, kas ir norādīta F.4.tabulā.

Noteiktos klimatiskajos apstākļos vaislas un rezerves dzīvniekus drīkst turēt āra iežogojumos, ja tajos ir nodrošināta pajumte, kur patverties nelabvēlīgos laika apstākļos.

Iežogojumiem ir jābūt ar cietu grīdu.

4.4. Barošana

(Skat. 4.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.3. un 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Paviāni ir viegli apmācāmi sadarboties ikdienas procedūrās, piemēram, tie ļauj veikt injekcijas un noņemt asins paraugus, kā arī labprāt nāk iežogojuma daļā, kurā tos var aizsniegt. Tomēr darbinieku drošības apsvērumu dēļ pieaugušu dzīvnieku aprūpe ir jāveic īpaši uzmanīgi, ievērojot piemērotus piesardzības pasākumus.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Sk. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

G. Noteikumi attiecībā uz lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

Šajā dokumentā terminā "lauksaimniecības dzīvnieki" ietilpst liellopi, aitas, kazas, cūkas, pundurcūkas un zirgu dzimtas dzīvnieki, tostarp zirgi, poniji, ēzeļi un mūļi.

Lauksaimniecības dzīvniekus izmanto gan izpētē, ko veic saimniecībās, gan fundamentālākos lauksaimniecības, veterinārajos un biomedicīnas pētījumos laboratorijas apstākļos. Saimniecībās veiktajos izmēģinājumos ir būtiski nodrošināt tādus turēšanas un aprūpes apstākļus, kuros ne tikai būtu pienācīgi ņemtas vērā dzīvnieku veselības un labturības prasības, bet arī būtu iespējams iegūt ticamu, komerciālā lauksaimniecībā izmantojamu informāciju. Laboratorijās, kurās bieži vien tiek veiktas invazīvākas procedūras, ir nepieciešami citi turēšanas un aprūpes apstākļi. Turēšanas apstākļiem ir jānodrošina būtiskas informācijas iegūšana par izpētes jautājumu un ir jāatbilst veicamajām procedūrām.

Aprūpes sistēmai ir jāatbilst lauksaimniecības dzīvnieku dabiskajai uzvedībai, jo īpaši nodrošinot tiem iespēju ganīties, uzlasīt barību, kustēties un kontaktēties. Lauksaimniecības dzīvniekus var turēt dažādos iežogojumos, kurus izvēlas atbilstīgi izmēģinājumu prasībām. Piemēram, lauksaimniecības dzīvniekus var turēt ganībās, atklātās ēkās ar piekļuvi nenosegtiem laukumiem, slēgtās ēkās ar dabīgo ventilāciju vai specializētās ēkās ar dabīgo vai mehānisko ventilāciju, kas paredzētas dzīvnieku turēšanai karantīnā vai bioloģiskai izolācijai.

Ja lauksaimniecības pētījumā ir nepieciešams dzīvniekus turēt apstākļos, kas līdzinās komerciālās lauksaimniecības apstākļiem, dzīvnieku turēšanai ir jāatbilst vismaz standartiem, kas ir noteikti Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (ETS Nr. 87) un ar to saistītajos ieteikumos.

2. Vide un tās kontrole

Dabīgajos apstākļos lauksaimniecības dzīvnieki ir pakļauti plašai temperatūras amplitūdai un labi to panes, lai gan dažādām sugām un šķirnēm šī izturība atšķiras. Dzīvnieki meklēs patvērumu no stiprām lietusgāzēm, spēcīga vēja un intensīva saules starojuma. Ja dzīvnieki tiek turēti āra iežogojumos, tajos ir jānodrošina ēna un sausa platība gulēšanai. Izvietojot nojumes, šie apsvērumi ir jāņem vērā. Jānodrošina pietiekami liela nojume visu dzīvnieku pasargāšanai no nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem.

Dzīvnieki, kas tiek turēti ārā vai ēkās ar dabīgo ventilāciju, ir pakļauti apkārtējas vides ietekmei. Dzīvniekus nedrīkst turēt šādās vietās, ja tajās pastāvošie klimatiskie apstākļi var radīt dzīvniekiem distresu.

Vides rādītāji, jo īpaši temperatūra un relatīvais gaisa mitrums, ir savstarpēji saistīti, un tos nedrīkst apsvērt atsevišķi vienu no otra.

2.1. Ventilācija

Visi lauksaimniecības dzīvnieki ir jutīgi pret elpošanas problēmām. Ja nav nodrošināta mehāniskā ventilācija (kā tas ir lielā daļā ēku, kurās tiek turēti lauksaimniecības dzīvnieki), ir būtiski nodrošināt pienācīgu gaisa kvalitāti ar dabīgās ventilācijas starpniecību (skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.1.apakšpunktu).

Ir jāsamazina barības un pakaišu radītais putekļu līmenis gaisā.

2.2. Temperatūra

Termoneitrālā zona dažādām lauksaimniecības dzīvnieku sugām ievērojami atšķiras un ir atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem, pie kuriem dzīvnieki ir pieraduši. Ārā dzīvojošajiem lauksaimniecības dzīvniekiem ziemas mēnešos ir bieza spalva/vilna, kas tos aizsargā pret zemo gaisa temperatūru. Šie dzīvnieki spēj piemēroties zemākai iekštelpu temperatūrai pat bez ziemas kažoka, ja vien telpā pastāv zems relatīvais gaisa mitrums, nav caurvēja un dzīvniekiem ir nodrošināta vieta gulēšanai ar pietiekamu pakaišu daudzumu. Tādēļ iekštelpu nožogojumos ir būtiski nepieļaut plašas un pēkšņas temperatūras svārstības, jo īpaši tad, kad dzīvnieki no iekštelpām tiek pārvietoti āra iežogojumos. Tā kā dzīvnieki var pārkarst, periodos ar augstu gaisa temperatūru ir svarīgi veikt attiecīgus pasākumus, lai nepieļautu dzīvnieku labsajūtas pasliktināšanos, piemēram, apcirpt aitas un nodrošināt ēnu dzīvnieku guļvietās.

Piemērotās temperatūras diapazons ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, tostarp no dzīvnieka sugas, vecuma, uzņemto kaloriju daudzuma, svara, laktācijas stadijas un vides tipa.

2.3. Mitrums

Dabīgos apstākļos lauksaimniecības dzīvnieki ir pakļauti plašām relatīvā gaisa mitruma svārstībām un labi tās panes. Vidē, kurā ir iespējams kontrolēt klimatiskos apstākļus, nedrīkst pieļaut pārāk augstu vai zemu relatīvo gaisa mitrumu vai pēkšņas un plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības, jo gan augsts, gan zems mitruma līmenis var izraisīt dzīvnieku saslimšanu.

Ēkām, kurās atrodas iekštelpu iežogojumi, ir jābūt aprīkotām ar atbilstīgu ventilāciju, lai novērstu ilgstošu augstu relatīvo gaisa mitrumu, jo tas dzīvnieku iežogojumos varētu radīt pārlieku mitrumu, izraisot dzīvniekiem elpošanas orgānu slimības, nagu puvi un radot citus infekciozus apstākļus.

2.4. Apgaismojums

Lauksaimniecības dzīvnieku sugas ir pielāgojušās dzīvei atšķirīgos apstākļos, piemēram, atgremotāji ganās un dienas gaišajā laikā atpūšas atklātās pļavās, turpretī cūkas kļūst aktīvas krēslas stundās mežainā apvidū. Visām lauksaimniecības dzīvnieku sugām ir jānodrošina pietiekams apgaismojums, ja iespējams, priekšroku dodot dabīgajam apgaismojumam. Ja dabīgais apgaismojums nav pieejams, fotoperioda gaišajai daļai katru dienu ir jāilgst no astoņām līdz divpadsmit stundām vai arī ir jāatbilst dabīgās gaismas ciklam. Vairošanās procedūrām un noteiktām izmēģinājumu procedūrām var būt nepieciešams regulējams fotoperiods. Pietiekams dabīgais vai mākslīgais apgaismojums jānodrošina arī dzīvnieku grupu vai atsevišķu dzīvnieku pārbaudēs.

Ja ēkām ir logi, plīstoši stikli, tie ir jāaizsargā ar fizisku norobežojumu vai arī telpas plānojumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieki nevarētu šos stiklus aizsniegt.

2.5. Troksnis

Nenovēršams fona troksnis, ko rada, piemēram, ventilācijas iekārtas, ir iespējami jāsamazina, un ir jānovērš pēkšņi trokšņi. Apkopes iekārtām un ierobežošanas iekārtām ir jābūt konstruētām un darbināmām tā, lai lietošanas laikā to radītais troksnis būtu iespējami samazināts.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

3.1. Slimību kontrole

Tā kā lauksaimniecības dzīvnieki bieži vien tiek iegūti no komerciālām saimniecībām, ir būtiski veikt nepieciešamos pasākumus, lai pārliecinātos, ka šiem dzīvniekiem ir laba veselība. Īpaši riskanta ir no dažādām izcelsmes vietām iegūtu dzīvnieku sajaukšana.

Attiecībā uz visām lauksaimniecības dzīvnieku sugām, pamatojoties uz veterinārārstu ieteikumiem, ir jāizstrādā profilaktiskās medikamentu programmas un jāveic nepieciešamā dzīvnieku vakcinācija.

Nagu kopšana, parazītu kontroles pasākumi un uztura kontrole ir visu lauksaimniecības dzīvnieku veselības aizsardzības programmu būtiska sastāvdaļa. Zirgu dzimtas dzīvniekiem veltītajās programmās īpaši svarīgas ir regulāras zobu pārbaudes un elpošanas orgānu slimību profilakses pasākumi.

Jāiekļauj ir arī regulāra ražošanas rādītāju pārbaude un stāvokļa noteikšana. Substrāts ir jākopj, lai tas neizraisītu vai neveicinātu infekciju vai parazītu rašanos vai vairošanos.

3.2. Uzvedības anomālijas

Uzvedības anomālijas, piemēram, astes, auss vai sāna košļāšanu vai košanu, vilnas plūkāšanu, nabas sūkāšanu, mīņāšanos un barības siles graušanu, var izraisīt nekvalitatīva apkope vai vides apstākļi, sociālā izolācija vai bezdarbības radīts apnikums. Ja novēro šādas anomālijas, nekavējoties ir jāveic nepieciešamie pasākumi šo trūkumu novēršanai, tostarp, piemēram, pārskatot pastāvošos vides faktorus un aprūpes procedūras.

3.3. Veterināras manipulācijas

Atragošanu, kastrāciju vai astes amputāciju pieaugušam dzīvniekam drīkst veikt vienīgi tad, ja tam ir veterinārs vai ar dzīvnieka labturību saistīts pamatojums. Šo pasākumu īstenošanas laikā ir jāizmanto atbilstoša anestēzija un atsāpināšana.

3.4. Jaundzimušo aprūpe

Lai jaundzimušo lauksaimniecības dzīvnieku kopšana būtu veiksmīga, ir jāievēro augsti lopkopības standarti.

Grūsniem dzīvniekiem un jaundzimušajiem dzīvniekiem ir jānodrošina piemēroti izmitināšanas apstākļi un sausas, tīras telpas. Iekārtojumam ir jāatvieglina novērošana, un telpu uzturēšanā ir jāievēro augsti higiēnas standarti, jo jaundzimušie dzīvnieki ir īpaši uzņēmīgi pret infekcijām.

Visiem jaundzimušajiem iespējami drīzāk pēc piedzimšanas (vēlams, pirmo četru stundu laikā) ir jāsaņem pietiekams daudzums jaunpiena. Ir jābūt pieejamiem pietiekamiem jaunpiena krājumiem, kas būtu paredzēti izmantošanai ārkārtas gadījumos.

Lai nodrošinātu dzīvnieku normālu augšanu un attīstību, tie ir pareizi jābaro, atgremotājiem divu nedēļu vecumā sākot dot rupjo lopbarību.

Tā kā jaundzimušo dzīvnieku termoregulācija vēl nav attīstījusies, ir nepieciešama īpaša uzmanība, lai nodrošinātu tiem piemērotu temperatūru. Var būt nepieciešams papildu vietējais siltuma avots, vienlaikus pasargājot dzīvniekus no savainošanās iespējas, piemēram, no apdedzināšanās, vai nejaušām ugunsnelaimēm.

Lai mazinātu risku, ka māte atstumj jaundzimušo vai atsakās no tā, ir būtiski, ka pirmajās jaundzimušā dzīves dienās tam izveidojas spēcīga saikne ar māti. Šajā laika posmā ir svarīgi ierobežot aprūpes un apkopes procedūras, piemēram, pārvadāšanu, kastrāciju vai iezīmēšanu, kas varētu traucēt šīs saites nostiprināšanai vai liegt jaunajiem dzīvniekiem saņemt nepieciešamo jaunpiena daudzumu.

Ir pienācīgi jāapsver atšķiršanas pieejas, lai iespējami samazinātu mātes un mazuļa stresu. Atšķirto jauno dzīvnieku ievietošana līdzīga vecuma grupās veicina saderīgu un stabilu sociālo struktūru veidošanos.

Dabīgi audzētas cūkas un pundurcūkas nedrīkst atšķirt no mātes, ja tās vēl nav četru nedēļu vecas; jērus, kazlēnus un gaļas teļus drīkst atšķirt no sešu nedēļu vecuma, bet zirgu dzimtas dzīvniekus - no divdesmit nedēļu vecuma, ja vien agrāka atšķiršana nav balstīta uz veterināriem vai dzīvnieku labturības apsvērumiem.

Mākslīgi audzētajiem dzīvniekiem, galvenokārt piena liellopu teļiem, ir jānodrošina piemērots barošanas režīms, lai apmierinātu to barošanās vajadzības un lai atgremotājiem veicinātu normālu spurekļa attīstību.

Agru mazuļa atšķiršanu no mātes izmēģinājuma veikšanas nolūkā vai veterināru apsvērumu dēļ var veikt, apspriežoties ar zootehniķi un kompetento personu, kura ir atbildīga par konsultēšanu ar dzīvnieku labsajūtu saistītajos jautājumos. Šādu atšķirto dzīvnieku labsajūtai un aprūpei ir jāvelta papildu uzmanība un resursi.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Lauksaimniecības dzīvnieki ir jāizmitina sociāli saderīgās grupās dzīvnieku iežogojumā, un jāizmanto turēšanas paņēmieni, kas nodrošina sociālo stabilitāti, ja vien tie nav pretrunā zinātniskajām procedūrām vai dzīvnieku labturības prasībām.

Dzīvnieku grupās ātri izveidojas noteikta hierarhija. Sākotnēji, veidojoties nosacītiem sociālās hierarhijas līmeņiem, ir iespējama agresīva uzvedība.

Īpaša uzmanība ir jāvelta šīs agresijas samazināšanai un iespējamo savainojumu novēršanai grupas veidošanas un pārgrupēšanās laikā vai gadījumā, ja grupā tiek iekļauts grupas locekļiem iepriekš nepazīstams dzīvnieks. Dzīvnieku grupas vienmēr ir jāveido atbilstīgi dzīvnieku lielumam un vecumam, un ir nepārtraukti jānovēro dzīvnieku savstarpējā saderība.

Lauksaimniecības dzīvniekam pat īslaicīga atšķiršana no grupas un izmitināšana atsevišķi no citiem dzīvniekiem var būt ievērojams stresa faktors. Tāpēc lauksaimniecības dzīvniekus nedrīkst izmitināt atsevišķi, ja vien atsevišķa izmitināšana nav balstīta uz veterināriem vai labturības apsvērumiem. Atsevišķa izmitināšana varētu būt tīkamāka mātītēm, kurām drīzumā ir jādzemdē, un pieaugušiem kuiļiem, kas arī dabiskos apstākļos var izvēlēties dzīvot vienatnē.

Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Ir jāņem vērā dzīvnieka raksturs, tā iespējamā reakcija uz atšķiršanu no grupas un nepieciešamība pēc pieradināšanas perioda un tā ilgums. Ja dzīvnieks ir jāizmitina atsevišķi, dzīvniekam ir jānodrošina redzes, dzirdes un ožas kontakts ar citiem savas sugas pārstāvjiem.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Tā kā stimulējoša vide būtiski uzlabo lauksaimniecības dzīvnieku labturību, garlaicības mazināšanai un stereotipiskas uzvedības novēršanai ir jāveic dzīvnieku turēšanas vietas uzlabošana. Lauksaimniecības dzīvnieki ikdienā daudz laika pavada ganoties, plūcot zāli vai rakņājoties barības meklējumos un kontaktējoties ar citiem dzīvniekiem. Dzīvniekiem ir jānodrošina viss nepieciešamais šādu darbību īstenošanai, piemēram, ganības, siens vai salmi, vai rotaļu priekšmeti, piemēram, ķēdes vai bumbas.

Turēšanas vietas uzlabošanas materiāli un ierīces ir regulāri jāmaina, jo dzīvnieki, īpaši cūkas, mēdz zaudēt interesi par materiāliem, pie kuriem tie ir pieraduši. Lai mazinātu dzīvnieku agresiju, ir jānodrošina pietiekami daudz turēšanas vietas uzlabošanas elementu.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Atbilstīgs lauksaimniecības dzīvnieku iežogojumu plānojums ir būtisks faktors, lai nodrošinātu iežogojumā pietiekamu telpu dzīvniekiem to dabiskajām uzvedības izpausmēm. Grīdas seguma veids, drenāža, pakaišu nodrošināšana (un tādējādi arī higiēnas uzturēšana) un sociālie apstākļi (grupas lielums un nemainīgums) ietekmē dzīvniekiem nepieciešamās telpas izmērus.

Visi iežogojumi ir jāplāno un jāuztur tā, lai dzīvnieki nevarētu savainoties vai iesprūst, piemēram, nodalījumos vai zem barības silēm.

Dzīvniekus nedrīkst piesiet, ja vien tam nav zinātnisks vai veterinārs pamatojums, šādā gadījumā dzīvnieku turot piesietu iespējami īsu laika posmu.

Iežogojumā ir jābūt pietiekamai vietai, lai visi dzīvnieki spētu piecelties kājās, ērti apgulties, izstaipīties un apkopt sevi, kā arī kopējai gulēšanas zonai un piemērotai barošanās vietai.

Gulēšanas zonai ir jābūt tādai, lai tajā visi dzīvnieki spētu vienlaikus apgulties uz sāniem, ņemot vērā, ka dažiem lauksaimniecības dzīvniekiem, piemēram, cūkām, parasti patīk gulēt fiziskā saskarē ar saviem sugas pārstāvjiem, turpretī citi dzīvnieki, piemēram, zirgu dzimtas dzīvnieki, guļ atstatus cits no cita. Ja pastāv augsta temperatūra un dzīvniekiem, lai atvēsinātos, ir jāguļ atstatus citam no cita, ir jānodrošina plašāka gulēšanas zona.

Gulēšanas zonā ir jānodrošina pakaiši, lai uzlabotu komforta līmeni un mazinātu izgulējumu radītās traumas. Ja pakaišu izmantošana ir pretrunā izmēģinājuma nosacījumiem, grīdai ir jābūt veidotai un norobežotai tā, lai uzlabotu dzīvnieka fizisko un arī termisko labsajūtu (ja dzīvnieku turēšanas vidi nav iespējams regulēt).

Iežogojuma augstumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieks iežogojumā spētu brīvi saslieties pakaļkājās un pakāpties.

Iežogojuma grīdas seguma materiāls nedrīkst savainot dzīvniekus, un tam ir jābūt ērti pārvietojamam un pielāgojamam. Grīdas ir rūpīgi jākopj un, ja nepieciešams, jāmaina, jo ar laiku grīdas virsmā radīsies bojājumi, kas var savainot dzīvniekus.

4.4. Barošana

Lauksaimniecības dzīvnieku uzturā ir jābūt katra dzīvnieka enerģijas uzturēšanai nepieciešamajām barības vielām, ņemot vērā vides apstākļus, kādos šie dzīvnieki tiek turēti. Papildu enerģija būs nepieciešama grūtniecības un laktācijas periodā, kā arī augšanas periodā, un prasības ir jāpielāgo dzīvnieku (piemēram, augstas ģenētiskās vērtības piena govju) vajadzībām. Uzturā ir jāiekļauj arī vitamīni un minerālvielas, kas ir nepieciešami, lai, piemēram, novērstu aitu saindēšanos ar varu vai urīnceļu akmeņu veidošanos kastrētiem auniem, un, ja nepieciešams, ir jānodrošina laizāmā sāls.

Ja ganību zāle tiek izmantota kā lopbarība, ir jāregulē dzīvnieku skaits ganībās, lai nodrošinātu, ka visi dzīvnieki saņem nepieciešamās uzturvielas. Ja zāles krājumi ir ierobežoti, laukā ir jānodrošina papildu barība.

Atgremotāju un zirgu barībā nedrīkst veikt straujas izmaiņas, un jaunas sastāvdaļas ir jāievieš pakāpeniski, jo īpaši, ja ievieš barību ar augstu enerģētisko vērtību, vai periodos ar augstu vielmaiņu, piemēram, neilgi pirms un pēc dzemdībām. Ir jānodrošina pietiekams daudzums rupjās lopbarības.

Grupu izmitināšanas sistēmās ir jānodrošina pietiekams barības daudzums un barošanas vietu skaits, lai visi dzīvnieki spētu piekļūt barībai, neriskējot savainoties.

Lopbarība veido ievērojamu lauksaimniecības dzīvnieku uztura daļu. Tā kā nepieciešamais lopbarības apjoms var būt tik liels, ka lopbarības glabāšana tam īpaši paredzētos iepakojumos var nebūt iespējama, lopbarība, tostarp siens, salmi, skābbarība un sakņaugi, ir jāglabā tā, lai iespējami novērstu barības kvalitātes pasliktināšanos un dzīvnieku saindēšanās risku. Lopbarības un koncentrātu glabāšanas vietās ir jāveic kaitēkļu apkarošanas pasākumi.

Pļaujot zāli dzīvnieku barošanai (piemēram, ja dzīvnieki netiek laisti ganībās), tas ir jādara bieži, jo pļauta zāle glabāšanas laikā uzkarst un kļūst negaršīga.

4.5. Dzirdināšana

Katram dzīvniekam grupā vienmēr ir jābūt pieejamam svaigam, tīram ūdenim. Dzirdināšanas vietu skaitam vai siles garumam ir jābūt tādam, lai visiem dzīvniekiem grupā būtu nodrošināta pieeja ūdenim. Ūdens plūsmai ir jāatbilst katra dzīvnieka vajadzībām, kas atšķirsies atkarībā no barības, fizioloģiskā stāvokļa vai apkārtējas vides temperatūras, piemēram, dzīvniekiem laktācijas periodā ir nepieciešams ievērojami vairāk ūdens nekā citiem dzīvniekiem.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Ja ir jāizmanto rīki apkopei un ierobežošanai, tiem ir jābūt izturīgiem un jāgarantē dzīvnieku un lietotāju drošība. Jo īpaši būtiski ir nodrošināt neslidenu grīdu.

Apkopes un ierobežošanas rīki var ietilpt dzīvnieka iežogojuma pamata aprīkojumā vai arī tie var būt attiecīgajam nolūkam īpaši paredzēti objekti, kas tiek izmantoti visas iestādes vajadzībām. Apkopes un ierobežošanas objekti var būt ievietoti iežogojumā, taču ir jāpārliecinās, ka tādējādi netiek pārkāpti dzīvniekiem nepieciešamās platības nosacījumi vai radīti bīstami fiziski šķēršļi.

Ja iespējams, specializētajos objektos ir jāietilpst ejām un aizgaldiem dzīvnieku nošķiršanai, kāju vannām, dažām sugām īpaši paredzētam aprīkojumam - vannām, kurās iegremdēties, un aitu cirpšanas aplokiem; zonai, kurā dzīvnieki var atgūties pēc apkopes procedūrām. Lai nodrošinātu dzīvnieku un lietotāju labsajūtu, šos objektus ir vēlams aizsargāt pret laika apstākļu ietekmi.

Dzīvnieku aprūpe ir jāveic mierīgi un pārliecinoši, un dzīvniekus nedrīkst steidzināt ejās un koridoros. Ejām un koridoriem ir jābūt veidotiem, ņemot vērā dzīvnieku dabisko uzvedību, lai atvieglinātu pārvietošanu un samazinātu ievainojumu gūšanas risku. Dzīvnieku apstādināšanas ierīces nedrīkst radīt dzīvniekam ievainojumus vai liekas neērtības. Bailes izraisošu fizisku vai elektrisku stimulēšanas līdzekļu izmantošana ir aizliegta.

Koridoriem un vārtiem ir jābūt pietiekami platiem, lai pa tiem vienlaikus spētu brīvi pārvietoties divi dzīvnieki, savukārt ejām ir jābūt tik platām, lai būtu iespējama pārvietošanās tikai vienā virzienā.

Regulāra aprūpe radina dzīvniekus pie saskarsmes ar cilvēkiem. Ja procedūras ir jāveic bieži, ir nepieciešamas apmācības programmas un pozitīvās stimulēšanas programmas, kas mazinātu dzīvnieku bailes un distresu.

Dzīvniekus drīkst ierobežot cieši citu pie cita vienīgi izmēģinājuma, apkopes vai paraugu ņemšanas laikā vai uzkopjot mītni, kā arī pulcējot dzīvniekus slaukšanai vai sagatavojot transportēšanai.

4.9. Humāna nogalināšana

Visām sistēmām lauksaimniecības dzīvnieku humānai nogalināšanai ir jābūt veidotām tā, lai nodrošinātu, ka dzīvniekam netiek radīts nevajadzīgs distress. Pieredzējušu darbinieku rūpība, pieļaujot vien minimālu atkāpšanos no parastās prakses, samazinās dzīvniekam distresu pirms tā humānas nogalināšanas.

Nogalināšanu nedrīkst veikt citu dzīvnieku klātbūtnē, izņemot eitanāziju smagi ievainotam dzīvniekam, kad dzīvnieka pārvietošana radītu tam papildu ciešanas.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Dzīvnieki ir jāiezīmē atsevišķi, izmantojot transponderus, krotālijas, plastmasas kakla siksnas un/vai spurekļa bolusus. Atšķirības zīmes iesaldēšana uz dzīvnieka ķermeņa vai tetovēšana ir mazāk piemēroti iezīmēšanas paņēmieni. Atšķirības zīmes nav vēlams iededzināt.

Identifikācijas ierīces drīkst izmantot vienīgi apmācīti darbinieki un piemērotos laika posmos, kad identifikācijas procedūras vismazāk ietekmēs dzīvnieku. Iezīmētas vai tetovētas ausis ir regulāri jāpārbauda, lai pārliecinātos, vai nav parādījušās infekcijas pazīmes, un pazaudētās krotālijas ir jāaizvieto ar jaunām, ja tas iespējams, tajā pašā caurdurtajā vietā.

Ja izmanto elektroniskas identifikācijas ierīces, to izmēram un specifikācijai ir jāatbilst attiecīgajam dzīvniekam, un ir regulāri jāpārbauda tās darbība un iespējamās blaknes, piemēram, injekcijas vietas reakcija un noberzumi vai rīkles traumas, kas radušies bolusa nepareizas izmantošanas dēļ.

b) Papildu noteikumi liellopu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Liellopi (Bos taurus un Bos indicus) ir sabiedriski dzīvnieki, kuru hierarhijas pamatā ir ganāmpulkā pastāvošās dominances attiecības. Liellopu attiecības ar savas sugas pārstāvjiem bieži vien ir balstīta uz to radniecību. Tā kā liellopi ir atgremotāji, tie lielāko dienas daļu pavada, uzlasot barību un pēc tam ilgi atpūšoties. Liellopi parasti ir paklausīgi, un tos ir viegli pieradināt pie saskarsmes ar cilvēku.

2. Vide un tās kontrole

(Skat. 2.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām.)

3. Veselība

(Skat. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Dzīvniekus ar ragiem nedrīkst izmitināt kopā ar dzīvniekiem bez ragiem, izņemot jaunus teļus un to mātes, uz ko šis nosacījums neattiecas.

4.2. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

G.1.tabula. Liellopi: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars (kg) Minimālais iežogojuma lielums (m2) Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam
(m2/dzīvnieks)
Siles platība bezragu liellopu barošanai ad libitum (m/dzīvnieks) Siles platība bezragu liellopu regulētai barošanai
(m/dzīvnieks)
Līdz 100

2,50

2,30

0,10

0,30

Virs 100 un līdz 200

4,25

3,40

0,15

0,50

Virs 200 un līdz 400

6,00

4,80

0,18

0,60

Virs 400 un līdz 600

9,00

7,50

0,21

0,70

Virs 600 un līdz 800

11,00

8,75

0,24

0,80

Virs 800

16,00

10,00

0,30

1,00

Ja liellopus izmitina iekštelpās, ir jānodrošina pietiekami liela zona gulēšanai, kurā vienlaikus varētu gulēt visi dzīvnieki. Ja nav kabīņu, gulēšanai paredzētā zona parasti aizņem aptuveni 70 % no G.1 tabulā norādītās minimālās grīdas platības. Atlikusī iežogojuma daļa var nebūt pārklāta ar pakaišiem, un tā ir izmantojama barošanai un fiziskām aktivitātēm.

Ja gulēšanai tiek nodrošinātas nenoslēgtas kabīnes, gulēšanas zonas platību var samazināt, taču kabīņu skaitam ir jābūt par 5 % lielākam nekā dzīvnieku skaitam, lai samazinātu konkurenci un visi dzīvnieki varētu gulēt vienlaikus. Kabīņu plānojums ļoti būtiski ietekmē dzīvnieku labsajūtu, tādēļ pirms to ierīkošanas ir jākonsultējas ar speciālistu. Ir jāņem vērā dzīvnieka izmērs; virsmai ir jābūt pietiekami mīkstai, lai novērstu savainojumu iespēju; ir jānodrošina piemērota aizgaldu drenāža, pareizi novietoti aizgaldu sadalītāji, augšējie šķērskoki un pietiekama vieta galvas sāniskajām un vertikālajām kustībām, kā arī galvas "mētāšanai". Aizmugurējam pakāpienam ir jābūt tik augstam, lai novērstu kūtsmēslu iekļūšanu kabīnē tīrīšanas laikā, vienlaikus nesavainojot dzīvnieka kājas, tam ieejot kabīnē vai izejot no tās. Atlikusī iežogojuma daļa var nebūt pārklāta pakaišiem, un tā ir izmantojama barošanai un fiziskām aktivitātēm.

Kabīnes garums ir atkarīgs galvenokārt no dzīvnieka svara. Kabīnes platums ir atkarīgs no to nodalīšanas paņēmiena, taču tām ir jābūt pietiekami platām, lai dzīvnieki varētu ērti apgulties kabīnē, pārmērīgi nenospiežot ķermeņa neaizsargātas daļas. Par kabīņu plānošanu un ierīkošanu ir jākonsultējas ar speciālistu.

4.3. Barošana

Silei ir jānodrošina iespēja visiem dzīvniekiem baroties vienlaikus, ja vien barība nav pieejama ad libitum (sk. tabulu iepriekš). Ragainajiem liellopiem ir nepieciešama lielāka siles platība nekā liellopiem bez ragiem.

4.4. Dzirdināšana

Ūdens silēm jābūt tik garām, lai vienlaikus no tām varētu padzerties 10 % dzīvnieku. Tas atbilst vismaz 0,3 metriem uz 10 pieaugušiem liellopiem. Piena govīm laktācijas periodā ir nepieciešams par 50 % vairāk vietas.

Ūdens bļodas. Ja liellopus tur grupās, ir jānodrošina vismaz divas ūdens bļodas. Grupās, kurās ir vairāk nekā divdesmit liellopu, ir jānodrošina vismaz viena ūdens bļoda uz desmit dzīvniekiem.

4.5. Apiešanās

Ja dzīvnieku slaukšana ir mehanizēta, slaukšanas iekārtas ir jāuztur atbilstīgi augstiem standartiem, lai novērstu tādas slimības kā mastīts.

Ierobežotā telpā ragainie liellopi var apdraudēt darbiniekus. Tādēļ ir jāapsver atragošana. Ja iespējams, atragošana ir jāveic teļiem, kas vēl nav sasnieguši astoņu nedēļu vecumu.

c) Papildu noteikumi aitu un kazu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Aitas (Ovis aries) ir ganību lopi, kuras atbilstīgi attiecīgās šķirnes īpašībām, piemēram, vilnas īpašībām, ir piemērotas dzīvei plašā klimatisko apstākļu diapazonā.

Dabiskajos apstākļos un saimniecībās dzīvojošās aitas ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, kas pavada visu dzīvi kopā ar citiem ganāmpulka locekļiem, katru atpazīstot induviduāli. Aitas īpaši satrauc nošķiršana no ganāmpulka, un šis faktors ir jāņem vērā, plānojot dzīvnieku novietnes. Tomēr attiecībā uz bara saliedētību starp dažādām aitu šķirnēm pastāv atšķirības, piemēram, kalnu aitām nav raksturīga cieša pulcēšanās vienkopus, ja vien tās netiek iztraucētas.

Kazām (Capra hircus) ir raksturīga ziņkārība, un tās parasti labprāt kontaktējas ar cilvēkiem un citu sugu dzīvniekiem. Tāpat kā aitas, kazas dzīvo grupās, un tās satrauc nošķiršana no grupas. Meklējot barību, kazas vairāk pārvietojas pa apkārtni nekā ganās, un tām vispiemērotākā ir sausa, stingra augsne. Kazas ir labas kāpelētājas, un tas pastiprina to izziņas spēju. Kazas dod priekšroku siltiem laika apstākļiem, un tās ne visai labi panes mitrus un vējainus apstākļus.

2. Vide un tās kontrole

Ekstremālos laika apstākļos aitām ir jānodrošina piekļuve dabīgam vai mākslīgi veidotam patvērumam no spēcīga vēja vai karstas saules, savukārt kazas slikti panes ilgstošu lietu atšķirīgo kažoka īpašību dēļ, tāpēc, ja tās tiek turētas ārā, tām ir jānodrošina brīva piekļuve nojumēm.

Nesen cirptiem dzīvniekiem varētu būt nepieciešama augstāka apkārtējās vides temperatūra nekā dzīvniekiem ar vilnu.

3. Veselība

Pieaugušas vilnas šķirņu aitas un kazas ir jācērp vismaz vienreiz gadā, ja vien tas nepasliktina to labsajūtu.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Abu sugu pieaugušie tēviņi var būt piemērotāki dzīvei vienatnei nekā mātītes un jaunie dzīvnieki. Tēviņi var būt agresīvi, jo īpaši pārošanās periodā, tāpēc to aprūpe ir jāveic uzmanīgi, lai samazinātu cīniņu iespējamību un savainojumu risku kopējiem.

Ragainas kazas nedrīkst izmitināt kopā ar kazām, kurām ragu nav.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Kazām ir jānodrošina pietiekamā daudzumā piemērota izmēra paaugstinājumi, lai dominējošie dzīvnieki nespētu bloķēt citu kazu piekļuvi pie tiem.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

G.2.tabula. Aitas un kazas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars (kg) Minimālais iežogojuma lielums (m2) Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam
(m2/dzīvnieks)
Minimālais šķērssienas augstums*
(m)
Siles garums barošai ad-libitum (m/dzīvnieks) Siles garums regulētai barošanai (m/dzīvnieks)
Mazāk par 20

1,0

0,7

1,0

0,10

0,25

Virs 20 un līdz 35

1,5

1,0

1,2

0,10

0,30

Virs 35 un līdz 60

2,0

1,5

1,2

0,12

0,40

Virs 60

3,0

1,8

1,5

0,12

0,50

* Pieaugušām kazām var būt nepieciešamas augstākas šķērssienas, lai nepieļautu dzīvnieku izmukšanu.

Visā iežogojumā ir jānodrošina cieta grīda ar pietiekamu daudzumu pakaišu.

4.4. Dzirdināšana

Aitu un kazu iekštelpu iežogojumos ir jānodrošina vismaz viena dzirdināšanas vieta uz divdesmit dzīvniekiem.

4.5. Identifikācija

Īstermiņa izmēģinājumos īsvilnas šķirņu aitu un kazu iezīmēšanai var izmantot vilnas vai kažoka krāsošanu ar apstiprinātiem netoksiskiem lauksaimniecības iezīmēšanas līdzekļiem.

d) Papildu noteikumi cūku un pundurcūku izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Mājas cūka (Sus scrofa) ir cēlusies no Eiropas mežacūkas. Lai gan mājas cūkas ekonomiski nozīmīgu ražošanas apsvērumu dēļ ir bijušas pakļautas intensīvai selekcijai daudzu paaudžu garumā, tās lielākoties ir saglabājušas to priekštečiem piemītošo uzvedību. Neierobežotos apstākļos tās dzīvo nelielās ģimenes grupās, ir aktīvas krēslainajā diennakts daļā, un tām ir ļoti attīstīts izziņas instinkts. Mājas cūkas ir visēdājas, kas lielu daļu aktīvā laika pavada, uzlasot barību. Sivēnmātes dzemdē vienatnē un pirms atnešanās izveido migu. Sivēnu atšķiršanu no mātes veic pakāpeniski, pabeidzot četru mēnešu vecumā, un sivēni pakāpeniski integrējas sociālā grupā, kurā nepastāv augsts agresivitātes līmenis.

Pundurcūkas daudzējādā ziņā atšķiras no mājas cūkām. Izmantojot vispārpieņemtās vairošanas procedūras, ir izveidotas vairākas atšķirīgas pundurcūku pasugas ar mērķi radīt maza izmēra cūkas, kas būtu piemērotas izmantošanai izmēģinājumos laboratorijās. Šajā papildinājumā par pundurcūkām tiek uzskatīti mazi cūku šķirnes dzīvnieki, kuri paredzēti izmantošanai izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem un kuru ķermeņa svars parasti nepārsniedz 60 kg, taču dažu pasugu pārstāvji var sasniegt pat 150 kg svaru. Ņemot vērā šo ķermeņa svara atšķirību pieaugušiem dzīvniekiem, ieteikumus mājas cūkām ne vienmēr ir iespējams ekstrapolēt, pamatojoties vienīgi uz svaru. Šajā dokumentā sniegtie ieteikumi attiecas uz abiem cūku veidiem, ja nepieciešams, īpašās prasības attiecībā uz pundurcūkām norādot atsevišķi.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Temperatūra

Cūkas un pundurcūkas ir ļoti jutīgas pret apkārtējās vides temperatūru, un termoregulācija ir viens no noteicošajiem aspektiem, kas ietekmē to uzvedību.

Cūkas var turēt vienveidīgā vidē, kurā ir iespējams regulēt temperatūru, un visā telpā ir jāuztur neitrāla temperatūra. Cūkas var turēt arī iežogojumā, kurā pastāv dažādi mikroklimati, nodrošinot vietējo apsildīšanu vai norobežojot guļvietas un nodrošinot piemērotus pakaišus. Iežogojumā ir ieteicama pakāpeniska temperatūras maiņa. Cūkas, kas tiek turētas ārā, spēj dzīvot zemākā apkārtējās vides temperatūrā, ja tām ir nodrošināta atbilstīga pajumte ar lielu daudzumu sausu pakaišu un papildu barību.

G.3.tabula. Cūkas un pundurcūkas: ieteicamā temperatūras amplitūda atsevišķi izmitinātam dzīvniekam

Dzīvsvars

Ieteicamā temperatūras amplitūda (oC)

Mazāk par 3 kg

no 30 līdz 36

No 3 līdz 8 kg

no 26 līdz 30

Virs 8 un līdz 30 kg

no 22 līdz 26

Virs 30 un līdz 100 kg

no 18 līdz 22

Virs 100 kg

no 15 līdz 20

Piemērotā temperatūra atkarīga ne tikai no svara, bet arī no dzimumbrieduma, pakaišu pieejamības, izmitināšanas grupā un uzņemto kaloriju daudzuma. Ievērojot norādītās temperatūras amplitūdas, dzīvniekiem ar mazāku ķermeņa svaru, bez pakaišiem vai ar ierobežotu kaloriju devu ir nepieciešama augstāka temperatūra.

Sivēni ar nelielu ķermeņa svaru ir ļoti jutīgi pret vides temperatūru, un tiem ir nepieciešama augstāka temperatūra. Jaundzimušajiem sivēniem guļvietā ir jābūt vismaz 30 °C, samazinot temperatūru līdz 26 °C, kad sivēni ir sasnieguši divu nedēļu vecumu. Atnešanās/zīdīšanas telpās ir jānodrošina tāda minimālā temperatūra, lai būtu iespējams uzturēt pietiekamu temperatūru sivēnu guļvietā, ņemot vērā ikvienu vietējo siltumapgādes avotu. Sivēnmātes zīdīšanas periodā intensīvās vielmaiņas dēļ var ātri pārkarst, tādēļ temperatūra atnešanās telpā nedrīkstētu būt augstāka par 24 °C.

3. Veselība

(Sk. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Turēšanas vietas uzlabošana

Cūkas sadala telpu dažādu darbību veikšanai, piemēram, gulēšanai, ēšanai un ekskrēcijai. Tāpēc iežogojumos ir jābūt iespējai veidot atsevišķas funkcionālās zonas, nodrošinot pietiekamu platību vai atbilstīgu iežogojuma platības sadalījumu.

Cūkām piemīt izteikts izzināšanas instinkts, tāpēc tām ir nepieciešama pietiekami kompleksa vide, lai tās varētu izpaust sugai raksturīgo ziņkārību. Visām cūkām vienmēr ir jābūt pieejamam pietiekamam daudzumam izpētes un rotaļu materiālu, tostarp arī rakņāšanās vietai, lai mazinātu uzvedības traucējumu risku.

4.2. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

G.4.tabulā ir norādīta minimālās telpas prasības dzīvniekam atkarībā no tā dzīvsvara. Plānojot iežogojumu, ir jāņem vērā lielākais dzīvsvars, kādu iežogojumā izmitinātā cūka sasniegs. Iežogojumi ir jāmaina iespējami retāk.

G.4.tabula. Cūkas un pundurcūkas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Dzīvsvars, (kg)

Minimālais iežogojuma lielums* (m2) Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam (m2/dzīvnieks) Minimālā guļvietas platība vienam dzīvniekam (neitrālā temperatūrā) (m2/dzīvnieks)
Līdz 5

2,0

0,20

0,10

Virs 5 un līdz 10

2,0

0,25

0,11

Virs 10 un līdz 20

2,0

0,35

0,18

Virs 20 un līdz 30

2,0

0,50

0,24

Virs 30 un līdz 50

2,0

0,70

0,33

Virs 50 un līdz 70

3,0

0,80

0,41

Virs 70 un līdz 100

3,0

1,00

0,53

Virs 100 un līdz 150

4,0

1,35

0,70

Virs 150

5,0

2,50

0,95

Pieauguši (parastie) kuiļi

7,5

 

1,30

* Cūkas var ievietot mazākos iežogojumos uz īsu laika posmu, ja tas ir nepieciešams veterinārā nolūkā vai izmēģinājuma veikšanai, piemēram, ar barjeru nodalot noteiktu galvenā iežogojuma daļu.

Ja cūkas izmitina atsevišķi citu no citas vai mazās grupās, šiem dzīvniekiem ir nepieciešama lielāka platība nekā dzīvniekiem lielākās grupās.

Cūkas nekad nedrīkst piesiet, un tās nedrīkst ieslodzīt aizgaldos vai būros, ja vien tas netiek darīts īslaicīgi un ir nepieciešams barošanai, apsēklošanai vai veterinārā vai izmēģinājuma nolūkā. Sivēnmātes un sivēni ir jāizmitina tādos iežogojumos, kas ļauj sivēnmātei pirms un pēc atnešanās un sivēniem pēc piedzimšanas veikt tiem raksturīgās darbības. Tādēļ, lai gan atnešanās būru izmantošana var nodrošināt sivēnu izdzīvošanu un labsajūtu noteiktos apstākļos, ir iespējami jāizvairās no sivēnmāšu ieslodzīšanas pirmsdzemdību periodā un zīdīšanas periodā, un ir vēlams izmantot vaļējas novietnes.

Grīdas seguma piemērotība ir atkarīga no cūku lieluma un svara. Lai varētu ērti izmantot rakņāšanās/migas ierīkošanas substrātu, aizgalda gulēšanas zonā ir nepieciešama cieta grīda. Redeļu grīda var uzlabot higiēniskos apstākļus, taču grīdā izmantoto redeļu un atstarpju izmēriem ir jāatbilst cūku lielumam, lai dzīvnieki uz šādas grīdas nesavainotu kājas.

4.3. Barošana

Gaļas cūkas parasti tiek barotas ad libitum līdz brieduma sasniegšanai, un tad barošana ir jāregulē, lai nepieļautu dzīvnieku aptaukošanos. Pundurcūkas mēdz aptaukoties, ja tās tiek barotas ar parasto cūku barību. Aptaukošanos var novērst īpašs uzturs ar samazinātu kaloriju daudzumu un palielinātu šķiedrvielu saturu. Barošanas ierobežošana liks cūkām uzlasīt barību, kas var izpausties kā pastiprināts darbīgums, agresivitāte un skaļa uzvedība. Lai novērstu šīs problēmas, ir būtiski mainīt uzturu, lai palielinātu barības sātīgumu, piemēram, palielinot diētisko šķiedrvielu daudzumu un nodrošinot pietiekami daudz substrāta barības uzlasīšanai, piemēram, salmus.

Regulējot barošanu, jaunos augošos dzīvniekus ir jābaro vismaz divreiz dienā, bet pieaugušos dzīvniekus - vienreiz dienā, jo piemērots maltītes daudzums ir būtisks sāta sasniegšanai, kas tādējādi mazina dzīvnieka agresivitāti. Ja barošana tiek regulēta, visiem grupas locekļiem ir jāvar piekļūt pie barības bez agresijas izraisīšanas. Silei ir jābūt pietiekami lielai, lai nodrošinātu, ka vienlaikus no tās var baroties visi dzīvnieki. Ieteicamās prasības ir norādītas G.5.tabulā. Ja dzīvnieki tiek izmitināti atsevišķi viens no otra vai mazās grupās, silei ir vismaz jāatbilst regulētajā barošanā izmantotās siles izmēriem. Ja dzīvnieki ir izmitināti lielākās grupās un tiek baroti ad libitum, dzīvnieki var dalīt vietu pie siles un ir nepieciešama mazāka siles platība uz vienu dzīvnieku.

G.5.tabula. Cūkas un pundurcūkas: minimālā nepieciešamā vieta pie barošanas siles vienam dzīvniekam

Dzīvsvars (kg) Minimālā vieta pie siles (cm)
(ad-libitum un regulētajā barošanā*)
Minimālā vieta pie siles vienam dzīvniekam ad-libitum barošanā (cm/dzīvnieks)
Līdz 10

13

2,0

Virs 10 un līdz 20

16

2,5

Virs 20 un līdz 30

18

3,0

Virs 30 un līdz 50

22

3,5

Virs 50 un līdz 70

24

4,0

Virs 70 un līdz 100

27

4,5

Virs 100 un līdz 150

31

5,0

Virs 150

40

7,0

* Regulētajā barošanā katram dzīvniekam ir jānodrošina vismaz minimālā vieta pie siles.

4.4. Dzirdināšana

Tā kā cūkas ir īpaši jutīgas pret atūdeņošanos, gadījumos, kad tās tiek izmitinātas grupās, ir jānodrošina vismaz divas dzirdinātavas uz vienību vai arī liels kubls, no kura vienlaikus var padzerties vairāk nekā viena cūka, lai novērstu, ka dominējošie dzīvnieki bloķē pārējo dzīvnieku piekļuvi pie dzirdinātavas. Lai to panāktu, ir ieteicams nodrošināt turpmāk norādīto dzirdināšanas vietu skaitu.

G.6.tabula. Cūkas un pundurcūkas: minimālais dzirdināšanas vietu skaits

Dzirdinātavas veids

Cūku skaits uz dzirdinātavu

Dzirdinātavas ar pupiņu

10

Lieli dzirdināšanas kubli (no kuriem vienlaikus var dzert vismaz divas cūkas)

20

Ja cūkas tiek turētas lielākās grupās un dzirdītas no vaļējām silēm, minimālajam siles perimetra garumam ir jābūt tādam, lai ikviena cūka varētu netraucēti piekļūt ūdenim (kā norādīts G.5.tabulā norobežotām barotavām), vai arī 12,5 mm siles garuma uz vienu cūku atkarībā no tā, kurš izmērs ir lielāks.

G.7. tabula Cūkas un pundurcūkas: minimālā dzeramā ūdens plūsma

Cūkas veids

Minimālā ūdens plūsma (ml/min)

Atšķirtie sivēni

500

Augošie dzīvnieki

700

Negrūsnās sivēnmātes un kuiļi

1000

Sivēnmātes laktācijas periodā

1500

4.5. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Pakaiši daudzējādā ziņā uzlabo cūku labturību. Tie uzlabo fizisko un termisko labsajūtu (izņemot augstā vides temperatūrā), tos var ēst, lai piepildītu vēderu un gūtu sāta sajūtu, un tie ir izmantojami kā substrāts barības uzlasīšanai un migas veidošanai. No izmantoto pakaišu veida ir atkarīgs tas, cik lielā mērā tiks nodrošināts katrs no šiem atšķirīgajiem labumiem, gariem salmiem kopumā esot labākajam materiālam, lai gan noteiktas priekšrocības piemīt arī citiem pakaišu veidiem, piemēram, sasmalcinātiem salmiem, zāģskaidām, kokskaidām un sasmalcinātam papīram. Pakaišiem ir jābūt netoksiskiem un, ja iespējams, jānodrošina strukturālā dažādība, lai veicinātu izzināšanas instinktu. Pakaiši ir jānodrošina visām cūkām, ja vien tas nav pretrunā izmēģinājuma nosacījumiem, un pakaiši ir jo īpaši svarīgi grūsnām sivēnmātēm, kurām ir spēcīgs migas veidošanas instinkts, un cūkām, kurām ir noteikts ierobežotas barošanas režīms un kurām tādēļ ir spēcīgi izteikts barības uzlasīšanas instinkts.

e) Papildu noteikumi zirgu dzimtas dzīvnieku, tostarp zirgu, poniju, ēzeļu un mūļu, izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Zirgu dzimtas dzīvnieki ir attīstījušies kā atklātu ganību dzīvnieki, un mājas zirgi un poniji (Equus caballus), un ēzeļi (Equus asinus) ir saglabājuši saviem priekštečiem piemītošo uzvedību. Savvaļā vai neierobežotā teritorijā zirgu dzimtas dzīvnieki dzīvo ganāmpulkā, kas ir sadalīts mazās ģimenes grupās vai grupās, kuras parasti sastāv no viena ērzeļa, vairākām ķēvēm, kumeļiem un gadu veciem zirgiem. Sociālā struktūra ir balstīta uz skaidri noteiktu hierarhiju, un atsevišķi dzīvnieki grupā parasti veido ciešus pārus, to ir būtiski pamanīt un saglabāt, ja iespējams. Savstarpēja apkopšana ir īpaši būtisks sociālās dzīves elements.

Pretēji atgremotājiem zirgu dzimtas dzīvnieki var nepārtraukti ganīties daudzas stundas, un dabiskos apstākļos tie šai nodarbei katru dienu veltīs no četrpadsmit līdz sešpadsmit stundām. Lai gan to dabiskā barība ir zāle, augi un lapas, tie ir ļoti izvēlīgi attiecībā uz zāles šķirnēm un to, kuru auga daļu ēst. Savu ikdienu tie parasti pavada, ganoties, pasperot pāris soļu un turpinot ganīties. Tādējādi tie ne tikai barojas, bet arī kustas, divdesmit četru stundu laikā spējot veicot lielus attālumus.

Zirgu dzimtas kopšanas sistēmu ir vēlams pielāgot to dabiskajai uzvedībai, īpaši ņemot vērā to nepieciešamību ganīties, kustēties un kontaktēties ar citiem dzīvniekiem. Ir jāņem vērā, ka no briesmām tie patveras bēgot un ka tos ir viegli izbiedēt.

2. Vide un tās kontrole

Vēsos laika apstākļos var izmantot pledus, jo īpaši, ja dzīvnieka apmatojums ir apcirpts, taču šie pledi katru dienu ir jānoņem un jāpārbauda.

Krēpes un aste zirgu dzimtas dzīvniekiem nodrošina aizsardzību pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem un mušām, tādēļ tos nedrīkst īsi apcirpt vai nogriezt pavisam. Ja krēpes un aste ir jāsaīsina vai jāsakopj, tās ir jāapcērp, nevis jāizrauj.

3. Veselība

(Sk. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Ir vēlams zirgu dzimtas dzīvniekus turēt ganībās vai nodrošināt tiem piekļuvi ganībām vismaz sešas stundas dienā. Ja ganības zirgu dzimtas dzīvniekiem nav pieejamas vai ir minimāli pieejamas, ir jānodrošina papildu rupjā lopbarība, lai pagarinātu barošanās laiku un mazinātu garlaicību.

Iekštelpu iežogojumos dzīvniekus ir vēlams izmitināt grupās, jo tādējādi tiek nodrošināta iespēja kontaktēties ar citiem dzīvniekiem un vingrināties. Zirgus ir būtiski izmitināt sociāli saderīgās grupās.

Nepieciešamā kopējā platība iekštelpu iežogojumos būs atkarīga no tā, vai ikdienā dzīvniekiem ir pieejamas papildu teritorijas ganībām un/vai citiem vingrinājumiem. Norādot turpmākos skaitļus, ir pieņemts, ka šādas papildu teritorijas dzīvniekiem ir pieejamas. Ja nav, tad iežogojumu platība ir ievērojami jāpalielina.

G.8.tabula. Zirgu dzimtas dzīvnieki: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Skausta augstums (m)

Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam
(m2/dzīvnieks)

Minimālais iežogojuma augstums (m)
Katram dzīvniekam,
kuru tur atsevišķi vai grupā līdz 3 dzīvniekiem
Katram dzīvniekam,
kuru tur grupā ar 4 vai vairāk dzīvniekiem
Atnešanās nodalījums/ķēve ar kumeļu
No 1,00 līdz 1,40

9,0

6,0

16

3,00

Virs 1,40 un līdz 1,60

12,0

9,0

20

3,00

Virs 1,60

16,0

(2 x WH)2 *

20

3,00

* Lai nodrošinātu pietiekamu vietu, katram dzīvniekam nepieciešamo platību aprēķina, pamatojoties uz skausta augstumu (WH).

Īsākajai daļai ir jābūt vismaz 1,5 reizes augstākai par dzīvnieka skausta augstumu.

Iekštelpu iežogojumu augstumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieks varētu saslieties pakaļkājās visā augumā, tādējādi gādājot par dzīvnieka labturību.

Zirgu dzimtas dzīvniekiem nedrīkst lietot redeļu grīdas.

4.2. Barošana

Nepareiza zirgu dzimtas dzīvnieku barošana var ļoti būtiski pasliktināt to labturību, izraisot tādas slimības kā kolikas un laminīts.

Tā kā dabā zirgu dzimtas dzīvnieki ilgu laiku pavada ganoties, tiem pastāvīgi jābūt pieejamai svaigai zālei, sienam, skābbarībai vai salmiem. Ja zirgiem nav nodrošināta iespēja ganīties, katru dienu pietiekamā daudzumā tiem ir jābūt pieejamai garajai šķiedrai/rupjajai lopbarībai. Ja iespējams, rupjā lopbarība dzīvniekiem ir jāuzņem no zemes vai no piemērotām apaļām ķīpas barotavām. Siena tīkli un barības galdi ir jākonstruē un jāizvieto tā, lai iespējami samazinātu savainošanās risku.

Grupās izmitinātus dzīvniekus barojot ar "cietu" barību (koncentrātu), dzīvnieki ir jābaro, ja tas ir iespējams, atbilstīgi grupā pastāvošajai hierarhijai. Ja ir iespējams, atsevišķi turētie dzīvnieki arī ir jābaro atsevišķi. Ja tas nav iespējams, barošanas vietas ir jānovieto vismaz 2,4 m attālumā cita no citas, un ir jānodrošina vismaz viena barošanas vieta uz dzīvnieku. Ja zirgus baro ar koncentrātiem, barība ir jādod bieži un mazās devās.

4.3. Dzirdināšana

Zirgi labprātāk dzer no atklātiem avotiem, tādēļ tie ir jānodrošina vienmēr, kad tas ir iespējams. Ja izmanto automatizētas dzirdinātavas ar pupiņu, iespējams, dzīvnieki būs jāapmāca tos izmantot.

4.4. Identifikācija

Zirgu dzimtas dzīvniekiem nedrīkst izmantot krotālijas un tetovējumus. Ja identifikācija pēc kažoka krāsas nav iespējama, identifikācijai ir jāizmanto transponderi. Dzīvnieku identificēšanai tiek veiksmīgi izmantoti arī numurēti iemaukti un žetoni pie pavadas.

H. Noteikumi attiecībā uz putniem

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

Putniem ir plašs izmantojums, tostarp fundamentālos pētījumos, veterinārmedicīniskajos pētījumos un toksikoloģijā. Mājas vistas un tītari ir laboratorijās visbiežāk izmantotie putni, un tos parasti izmanto attīstības pētījumos un bioloģisko materiālu, piemēram, audu un antivielu, ražošanā. Mājputni ir arī visbiežāk izmantotie putnu labturības pētījumos. Vistas izmanto medikamentu drošības un iedarbības novērtēšanā, bet paipalas un citus putnus biežāk izmanto vides toksikoloģijas pētījumos. Citas retāk izmantotas sugas, piemēram, baložus un savvaļas putnus, parasti izmanto psiholoģijas un fundamentālās fizioloģijas vai zooloģijas pētījumos. Izmēģinājumos nedrīkst izmantot savvaļā ķertus putnus, ja vien tas nav nepieciešams izmēģinājuma nolūkā.

Lai arī putni ir radīti lidošanai un tiem ir kopīga ķermeņa pamatuzbūve, tie ievērojami atšķiras pēc pārvietošanās un barošanās veida. Lielākā daļa sugu ir piemērojušās dzīvei salīdzinoši plašās trīsdimensiju teritorijās, kurās barības uzlasīšanai un ceļošanai tie izmanto vienu vai vairākus pārvietošanās veidus, tostarp lidošanu, staigāšanu, skriešanu, peldēšanu un niršanu. Daudzas putnu sugas ir ļoti sabiedriskas, un tās ir jāizmitina pastāvīgās grupās vienmēr, kad tas ir iespējams.

Par sugām, kuras parasti audzē un izmanto laboratorijās, ir sniegta papildu informācija. Izmitinot un kopjot retāk izmantotas sugas, kas turpmāk nav aprakstītas, ir būtiski veltīt pienācīgu uzmanību to uzvedības, fizioloģiskajām un sociālajām vajadzībām. Pirms putnu iegādes vai izmantošanas ir jāizpēta attiecīgas sugas izmitināšanas, zootehnikas un kopšanas prasības. Lai pienācīgi nodrošinātu attiecīgās sugas vajadzības (vai ja rodas uzvedības traucējumi vai vairošanās grūtības), ir jākonsultējas ar pieredzējušiem speciālistiem un aprūpes darbiniekiem. Informācija un norādījumi par retāk izmantotām sugām ir pieejama papildinformācijas dokumentā.

Ja lauksaimniecības pētījumam ir nepieciešama dzīvnieku turēšana komerciālās lauksaimniecības apstākļos, dzīvnieku turēšanai vismaz ir jāatbilst standartiem, kas ir noteikti Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (ETS No. 87) un ar to saistītajos ieteikumos.

Daudzas no putnu labturības problēmām ir saistītas ar novirzēm knābšanas paradumos. Tās var izpausties kā agresīva knābšana, spalvu raušana (kad putni rauj citu putnu spalvas vai plūkā un rauj savas spalvas), kā arī knābšana citu putnu ādā, kas var izraisīt lielas sāpes un nāves gadījumus, ja putnu uzvedība netiek uzraudzīta. Knābšanas uzvedības traucējumu iemesls ne vienmēr ir skaidrs, bet bieži vien tos ir iespējams novērst, cāļu audzēšanā nodrošinot tiem substrātu, kas ļauj attīstīt pareizu barības uzlasīšanas un knābāšanas uzvedību. Tāpēc visu sugu cāļi ir jāizmitina uz cietas grīdas, kas pārklāta ar pakaišiem.

Profilakse ir īpaši būtiska, jo vistas pievērš pastiprinātu uzmanību bojātām spalvām un daži putni, kuriem ir izknābtas spalvas, var izprovocēt strauju traumējošas knābšanas izplatīšanos. Pastāv vairāki pasākumi, kas jāveic, lai novērstu traumējošo knābšanu vienmēr, kad tas ir iespējams, un samazinātu šīs uzvedības izplatīšanos, ja tā ir parādījusies. Šajos pasākumos ietilpst alternatīvu knābāšanai paredzētu materiālu, piemēram, barības uzlasīšanas substrāta, sasietu auklu saišķu, knābāšanas bloku vai salmu nodrošināšana, vizuālu šķēršļu nodrošināšana; gaismas intensitātes periodiska vai īslaicīga samazināšana vai sarkanās gaismas izmantošana; UV staru lampu izmantošana. Tirdzniecībā ir pieejami pret knābšanu paredzēti aerosoli, un tos var izmantot, lai īslaicīgi samazinātu veselībai bīstamo knābšanu, taču joprojām būs nepieciešams novērst šādas uzvedības cēloņus. Selekcijas rezultātā dažām mājputnu šķirnēm šādas knābšanas novirzes ir novērojamas retāk, un šādas šķirnes ir jāpēta un jāizmanto, cik vien tas ir iespējams.

Nedrīkst izmantot sāpīgus vai distresu izraisošus paņēmienus, piemēram, ilgstoši samazinātu apgaismojumu (mazāku par 20 luksiem) vai fizisku izmaiņu izdarīšanu, piemēram, knābja apgriešanu.

Nekvalitatīva vide, kurā putniem ir liegta iespēja uzlasīt barību, veikt fiziskas darbības vai kontaktēties ar citiem putniem, radīs putniem hronisku distresu, kas var izpausties stereotipiskā uzvedībā kā, piemēram, paškropļošana, spalvu raustīšana un neirotiska staigāšana. Šāda uzvedība var liecināt par būtiskiem labturības traucējumiem, un ir nekavējoties jāpārskata pastāvošā izmitināšanas, kopšanas un aprūpes prakse.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

Daudzas sugas ir īpaši jutīgas pret caurvēju. Tāpēc ir jāīsteno pasākumi, lai nodrošinātu, ka putni ir norūdīti. Līdz minimumam jāsamazina putekļu un gāzu, piemēram, oglekļa dioksīda un amonjaka, uzkrāšanās.

2.2. Temperatūra

Ja nepieciešams, putniem ir jānodrošina temperatūras dažādība, lai tie varētu izvēlēties tiem atbilstošo temperatūru. Visas veselās pieaugušās paipalas, baloži un mājas pīles, zosis, vistas un tītari ir jātur temperatūrā no 15 oC līdz 25 oC. Ir jāņem vērā temperatūras un relatīvā gaisa mitruma mijiedarbība, jo dažas sugas var pārkarst šajā temperatūrā, ja relatīvais gaisa mitrums ir pārāk augsts. Attiecībā uz tām sugām, par kurām nav pieejami norādījumi par piemēroto temperatūru un mitrumu, ir jānoskaidro klimats, kādā putni ir uzturējušies savvaļā, un jānodrošina līdzīgi apstākļi arī nebrīvē.

Slimiem putniem vai putnu mazuļiem var būt nepieciešama augstāka temperatūra vai papildu siltuma avots, piemēram, sildlampa (sk. H.1.tabulu).

H.1.tabula. Temperatūra un relatīvais gaisa mitrums mājas vistām un tītariem, G. gallus domesticus un Meleagris gallopavo

Vecums (dienas) Zem lampas (oC) Temperatūra telpā (oC) Relatīvais gaisa mitrums (%)
Līdz 1

35

no 25 līdz 30 no 60 līdz 80
Virs 1 un līdz 7

32

no 22 līdz 27 no 60 līdz 80
Virs 7 un līdz 14

29

no 19 līdz 25 no 40 līdz 80
Virs 14 un līdz 21

26

no 18 līdz 25 no 40 līdz 80
Virs 21 un līdz 28

24

no 18 līdz 25 no 40 līdz 80
Virs 28 un līdz 35

-

no 18 līdz 25 no 40 līdz 80
Virs 35

-

no 15 līdz 25 no 40 līdz 80

Sildlampas temperatūras piemērotību nosaka, novērojot cāļu uzvedību. Ja temperatūra ir piemērota, visu sugu cāļi būs izretinājušies iežogojumā un radīs mērenu troksni; ja cāļi uzvedas klusi, tiem var būt pārāk karsti, bet, ja tie izdod skaļas, satrauktas skaņas, tiem var būt pārāk auksti.

2.3. Mitrums

Veseliem, pieaugušiem putniem piemērots relatīvais gaisa mitrums ir diapazonā no 40 % līdz 80 %.

2.4. Apgaismojums

Gaismas kvalitāte un daudzums dažām sugām noteiktos gada periodos ir ļoti svarīgs normālai fizioloģiskai funkcionēšanai. Pirms dzīvnieku iegādāšanās ir jānoskaidro attiecīgajai sugai, dzīves posmam un gadalaikam piemērotais gaismas un tumsas režīms.

Gaismu nedrīkst pēkšņi ieslēgt vai izslēgt, tai ir jāsatumst un jāiedegas pakāpeniski. Tas ir jo īpaši svarīgi, ja tur lidot spējīgus putnus. Vājš nakts apgaismojums var atvieglināt pārvietošanos nakts laikā smago šķirņu mājputniem. Ir jāuzmanās, lai neizjauktu putnu diennakts ritmu, ja tāds pastāv.

2.5. Troksnis

Tiek uzskatīts, ka daži putni, piemēram, baloži, spēj dzirdēt ļoti zemas frekvences skaņas. Lai gan infraskaņa (skaņa ar frekvenci, kas zemāka par 16 Hz), visticamāk, neradīs satraukumu, putnus nedrīkst turēt zemas frekvences vibrāciju avotu tuvumā, ja no tā ir iespējams izvairīties.

3. Veselība

Vēlams izmantot nebrīvē augušus putnus. Savvaļas putniem laboratorijā var parādīties uzvedības un veselības traucējumi. Parasti pirms izmantošanas zinātniskās procedūrās tos ir nepieciešams ilgāku laiku turēt karantīnā un pieradināt pie nebrīves apstākļiem.

Rūpīga veselības uzraudzība un parazītu pārbaude samazina veselības risku putniem, kas uzturas ārpus telpām.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

Putni ir jāizmitina iežogojumos, kas rosina to dabisko uzvedību, tostarp sociālo uzvedību, fiziskās darbības un barības uzlasīšanu. Daudzus putnus labvēlīgi ietekmēs piekļuve pie āra iežogojumiem, un ir jāvērtē, kā šāda iespēja ietekmēs distresa iemeslus un vai tā nebūs pretrunā izmēģinājumu mērķiem. Āra iežogojumos vienmēr ir jānodrošina noteikts aizsegs, piemēram, krūmi, lai rosinātu putnus izmantot visu tiem pieejamo teritoriju.

4.1. Izmitināšana

Putni ir jāizmitina sociāli saderīgās grupās dzīvnieku iežogojumā, ja vien tas nav pretrunā ar zinātniskajām procedūrām vai dzīvnieku labturības prasībām. Izmaiņas grupās vai nepazīstama putna pievienošana grupai ir jāveic īpaši uzmanīgi. Visos gadījumos ir nepārtraukti jāuzrauga saskaņa starp grupas locekļiem.

Putna izmitināšana atsevišķi no citiem putniem pat uz īsu laika posmu var būt būtisks stresa faktors. Tādēļ putnus nedrīkst izmitināt atsevišķi no citiem putniem, ja vien tam nav veterinārs vai ar labturību saistīts pamatojums. Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Lielākajai daļai putnu sugu piemīt sabiedriskums vismaz noteiktā gada posmā, un tām būtiskas ir ģimeniskās saites, tādēļ atbilstīgu, stabilu un saskanīgu grupu veidošana ir ļoti svarīga. Tā kā pastāv liela sugu daudzveidība, pirms grupas veidošanas un procedūru uzsākšanas ir jānoskaidro optimālais grupas sastāvs un grupas veidošanai piemērotākais putnu dzīves posms.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Rosinoša vide ir ļoti būtisks putnu labsajūtas veicināšanas faktors. Putniem atbilstīgi to vajadzībām ir jānodrošina laktas, smilšu un ūdens vannas, piemērotas ligzdošanas vietas, priekšmeti knābāšanai un substrāts barības uzlasīšanai, ja vien nepastāv zinātnisks vai veterinārs pamatojums šo priekšmetu liegšanai. Ja iespējams, putni ir jāmudina izmantot visu iežogojuma trīsdimensiju telpu barības uzlasīšanai, fiziskām nodarbēm un saskarsmei ar citiem putniem, tostarp rotaļām.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Turpmāk sugām veltītajos noteikumos ir norādīti mājas vistu, mājas tītaru, paipalu, pīļu un zosu, baložu un zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) iežogojumu izmēri. Visi putni un jo īpaši to sugu putni, kas ievērojamu daļu laika pavada staigājot, piemēram, paipalas vai vistas, ir jātur uz cietas grīdas ar substrātu, nevis uz režģa grīdas. Neatkarīgi no grīdas seguma veida putni var ciest no dažādām kāju problēmām, piemēram, pāraugušiem nagiem, izkārnījumu uzkrāšanās un kāju bojājumiem, piemēram, pēdu spilventiņu dermatīta, ko izraisa stāvēšana mitros pakaišos, tāpēc ir bieži jāpārbauda putnu kāju stāvoklis. Izmēģinājuma veikšanas nolūkā praksē var būt nepieciešams cietas grīdas izmantot kopā ar režģa grīdām. Šādos gadījumos putniem ir jānodrošina ciets grīdas segums atpūtas zonās, kas aizņem vismaz vienu trešdaļu no iežogojuma kopējās grīdas platības. Ja ir nepieciešams savākt izkārnījumus, režģa grīdas ir jānovieto zem laktām. Lai samazinātu kāju savainošanas biežumu, stiepļu režģi ir jāaizstāj ar plastmasas līstītēm, kad vien iespējams. Ja ir jāizmanto stiepļu režģis, tam ir jābūt pietiekami smalkam, lai putni uz tā varētu pienācīgi atbalstīt pēdu, un stieplēm ir jābūt apaļām un pārklātām ar plastikāta materiālu.

4.4. Barošana

Savvaļas putnu barošanās paradumi ir ļoti atšķirīgi, un ir jāpievērš uzmanība gan izmantotās barības veidam, gan arī tās pasniegšanas veidam un laikam. Pirms dzīvnieku iegādes ir jāizpēta un jānosaka uzturs, kas atbilstu attiecīgās sugas uztura prasībām un rosinātu dabisko barības uzlasīšanas instinktu. Ja nepieciešams, daļa barības vai papildu gardumi ir jāizkaisa uz iežogojuma grīdas, lai rosinātu barības uzlasīšanu. Putnus labvēlīgi ietekmē bagātināts uzturs, tādēļ, ja nepieciešams, uzturu var papildināt ar augļiem, dārzeņiem, sēklām un bezmugurkaulniekiem pat tad, ja nav iespējams putniem piedāvāt to dabisko uzturu. Iekļaujot ēdienkartē jaunu barību, vienmēr ir jābūt pieejamai iepriekšējai barībai, lai putni neciestu badu, ja tie nevēlas ēst jauno barību. Dažas sugas spēj ātrāk pielāgoties nekā citas, un ir jānoskaidro piemērotie uztura režīmi.

Dažu sugu putniem, jo īpaši graudēdājiem, barības sagremošanai ir jānodrošina grants, kas sastāv no atbilstīga lieluma akmentiņiem. Ja grants sastāvēs no dažāda lieluma akmentiņiem, putni no tiem izvēlēsies sev piemērotākos. Grants ir regulāri jāatjauno. Lai novērstu uzturvielu trūkuma izraisītas kaulu slimības, putnu uzturā ir jāiekļauj kalcijs un fosfors piemērotā formā un attiecīgajam dzīves posmam piemērotā daudzumā. Ikviena šāda prasība ir rūpīgi jāizpēta un jāievēro. Barību var ievietot barotavās, kas ir piestiprinātas pie iežogojuma sienas vai novietotas uz iežogojuma grīdas. Barotavas aizņemtā grīdas platība putniem nav pieejama, tāpēc to nedrīkst iekļaut putniem nepieciešamās iežogojuma platības aprēķināšanā. Pie sienas piestiprinātās barotavas neaizņem vietu uz grīdas, taču tām ir jābūt rūpīgi veidotām un piestiprinātām, lai novērstu, ka putni tiek iesprostoti zem tām. Dažu sugu (piemēram, mājas tītaru) cāļus var būt nepieciešams iemācīt ēst un padzerties, lai nodrošinātu, ka tie neatūdeņojas un necieš badu. Putniem paredzētajai barībai ir jābūt skaidri pamanāmai un izvietotai vairākās barošanas vietās, lai novērstu ar barošanu saistītus sarežģījumus.

4.5. Dzirdināšana

Putnu dzirdināšanai ar ūdeni izmanto dzirdinātavas ar pupiņu, kausiņus vai nepārtrauktu dzirdināšanas tekni. Ir jānodrošina pietiekami daudz dzirdinātavu vai pietiekams dzirdināšanas teknes garums, lai nepieļautu, ka dominējošie putni neļauj padzerties citiem putniem. Ir jānodrošina viena dzirdinātava ar pupiņu vai kausiņš uz trīs vai četriem putniem, katrā iežogojumā ievietojot vismaz divas dzirdinātavas. Ja nepieciešams, kā barības bagātinātāju putniem var dot papildu ūdeni.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls ligzdas ierīkošanai

Putniem paredzētajam substrātam ir jābūt absorbējošam, kas nebojā putna kājas un sastāv no piemērota lieluma daļiņām, lai samazinātu putekļu līmeni un novērstu tā pārmērīgu uzkrāšanos uz putnu kājām. Piemērots substrāta materiāls ir sasmalcināta koka miza, baltās koksnes skaidas, sasmalcināti salmi vai skalota smilts, taču ne smilšpapīrs. Pakaišiem ir jābūt sausiem, irdeniem un pietiekami dziļiem, lai izšķīdinātu un absorbētu izkārnījumus. Citi piemēroti grīdas pārklājuma materiāli ir mākslīgā plastmasas velēna vai biezi plūksnotas gumijas paklāji. Uz grīdas ir jāizkaisa knābāšanai piemērots substrāts, piemēram, salmi.

Tikko izšķīlušos putnus un putnu mazuļus ir jānodrošina ar substrātu, uz kura tie spēj nostāvēt, lai novērstu attīstības traucējumus, piemēram, uz āru izvērstas kājas. Ja nepieciešams, putnu mazuļi ir jāmudina knābāt substrātu, piemēram, izmantojot vieglus pirkstu piesitienus, lai tiem attīstītos pareiza knābāšanas uzvedība.

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārējā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Putnu ķeršanai un apstrādei ir jāizmanto piemērots aprīkojums, piemēram, piemērota izmēra tīkli labā stāvoklī un tumši tīkli ar polsterētām stīpām mazo putnu ķeršanai.

Ja izmēģinājums paredz pieaugušo putnu regulāru izmantošanu procedūrās, no labturības un izmēģinājuma viedokļa ir ieteicams cāļus to augšanas laikā radināt pie cilvēka, tā samazinot to bailes no cilvēkiem.

4.9. Humāna nogalināšana

Putnu mazuļus un pieaugušos putnus ir ieteicams nogalināt ar pārdozētu anestezējošu līdzekli, izmantojot piemērotu vielu un ievadīšanas veidu. Šis ir ieteicamāks paņēmiens nekā ogļskābās gāzes ieelpošana, jo ogļskābā gāze var likt putnam ciest.

Tā kā nirstošie putni un citi putni, piemēram, meža pīles, spēj pazemināt sirdsdarbību un ilglaicīgi aizturēt elpu, nogalinot tās ar ogļskābo gāzi, ir rūpīgi jāpārbauda nāves iestāšanās, lai novērstu, ka putni pēc kāda laika atgūstas no šīs procedūras. Ogļskābās gāzes paņēmiens nav piemērots pīļu, nirstošu putnu un ļoti jaunu cāļu nogalināšanai.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Ieteicams izmantot neinvazīvus vai mazāk invazīvus paņēmienus, piemēram, fizisko atšķirību atzīmēšanu, apgredzenošanu, izmantojot slēgtus vai atvērtus gredzenus un spalvu krāsošanu, nevis invazīvākus paņēmienus, piemēram, elektronisko iezīmēšanu vai spārnu iezīmēšanu. Krāsainu kāju gredzenu kombinācijas izmantošana samazinās nepieciešamību aizskart putnu identificēšanas nolūkā, taču ir pienācīgi jāņem vērā krāsu iespējamā ietekme uz dažu sugu uzvedību. Ja par pagaidu atšķirības zīmi ātri augošiem cāļiem izmanto gredzenus, ir regulāri jāpārbauda, vai gredzens netraucē kājas augšanu.

Nedrīkst izmantot īpaši invazīvus paņēmienus, piemēram, pirkstu apgriešanu vai peldplēves caurduršanu, jo tie ir sāpīgi.

b) Papildu noteikumi mājas vistu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Mājas vista (Gallus gallus domesticus) ir daudzējādā ziņā saglabājusi sava savvaļas priekšteča - džungļu vistas - bioloģiju un uzvedību. Vissvarīgākās sugas uzvedības izpausmes ir ligzdošana (mātītēm), sēdēšana uz laktas un pakaišu izmantošana barības uzlasīšanai, kašņāšanai, knābāšanai un smilšu peldēm. Vistas ir sabiedriski putni, un tās ir jāizmitina grupās no pieciem līdz divdesmit putniem, mātīšu skaitam pārsniedzot tēviņu skaitu pieaugušo putnu grupā, piemēram, viens tēviņš uz piecām mātītēm. Ir veikti mēģinājumi selekcionēt tādas vistu šķirnes, kurām piemistu samazināta agresivitāte un spalvu raustīšana. Katrā projektā ir jāapsver šādu šķirņu izmantošana un iegūšanas iespējas.

Dējējvistām ir jānodrošina piekļuve ligzdošanas kastēm vismaz divas nedēļas pirms dēšanas un ne vēlāk kā ar 16.dzīves nedēļu. Katram atsevišķi vai pāros izmitinātam putnam ir jānodrošina pieeja ligzdošanas kastei, lielākās grupās nodrošinot vismaz vienu ligzdošanas kasti uz diviem putniem. Ligzdošanas kastēm ir jābūt norobežotām un pietiekami lielām, lai viena vista tajā varētu apgriezties. Ligzdošanas kastes grīda ir jāpārklāj ar irdenu substrātu, piemēram, ar koka skaidām vai salmiem, lai veicinātu ligzdošanas uzvedības izpausmes. Substrātam ir jābūt tīram, un tas ir regulāri jāmaina.

Vistām no vienas dienas vecuma ir jābūt nodrošinātai iespējai tupēt uz laktas, knābāt piemērotu substrātu, uzlasīt barību un pērties smiltīs. Piemēroti materiāli smilšu peldēm ir smiltis un mīkstas koka skaidas.

Laktām ir jābūt 3-4 cm diametrā, apaļām un ar plakanu virsmu. Optimālais laktu augstums no grīdas ir atkarīgs no sugas, putnu vecuma un turēšanas apstākļiem, taču laktas sākotnēji ir jānovieto 5-10 cm virs grīdas, vecākiem putniem ierīkojot laktas 30 cm virs grīdas. Laktu augstums ir jāpielāgo putnu uzvedībai, novērojot, cik viegli putni spēj uzlēkt uz laktām un nolēkt no tām, kā arī pārvietoties no laktas uz laktu. Ir jābūt pietiekamai vietai, lai uz laktas vienlaikus varētu tupēt visi putni, un vienam pieaugušam putnam uz katras laktas ir jāatvēl 15 cm. Jo īpaši veidojot grupas, tumšajos dienas posmos ir jāpārbauda, vai visi putni ir devušies pie miera.

Vistām ir ļoti raksturīgas tādas "labsajūtas" izpausmes kā spārnu plivināšana, spalvu bužināšana un kāju staipīšana, kas stiprina kāju kaulus. Tādēļ putni ir jātur grīdas iežogojumos, kas ir pietiekami lieli, lai iespējami vairāk ļautu putniem īstenot šīs uzvedības izpausmes. Vislabāk, ja putniem ir nodrošināta pieeja āra iežogojumam; lai rosinātu putnus doties ārā, svarīgi ir nodrošināt piemērotu aizsegu, piemēram, krūmus.

Vistām ir nepieciešams ciets grīdas segums, jo to var pārklāt ar substrātu, lai veicinātu barības uzlasīšanu un, iespējams, samazinātu spalvu knābšanas biežumu. Ja zinātniskā nolūkā vistas ir nepieciešams ieslodzīt, tās ir jāievieto iežogojumos, kas atbilst to uzvedības prasībām. Savukārt, ja cieta grīdas seguma nenodrošināšana ir zinātniski pamatota, ir jānodrošina cieta seguma zona ar irdenu substrātu un knābāšanai paredzētiem priekšmetiem, piemēram, auklu saišķiem, knābāšanas blokiem, virvēm, velēnu vai salmiem.

Ātri augošajām vistu šķirnēm (broileriem) piemīt izteikta nosliece uz klibumu, un ir iespējami jāvairās šīs šķirnes izmantot izmēģinājumos. Ja tomēr boilerus izmanto, vismaz vienu reizi nedēļā ir jāpārbauda putnu klibums, un putni ir jāaudzē salīdzinoši lēnāk nekā komerciālā lauksaimniecībā, ja vien augšanas ātrums nav būtisks pētījumam.

H.2.tabula. Mājas vistas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (g) Minimālais iežogojuma lielums (m2) Minimālā platība vienam putnam (m2) Minimālais augstums (cm) Minimālais barošanas siles garums vienam putnam (cm)
Līdz 200

1,00

0,025

30

3

Virs 200 un līdz 300

1,00

0,03

30

3

Virs 300 un līdz 600

1,00

0,05

40

7

Virs 600 un līdz 1200

2,00

0,09

50

15

Virs 1200 un līdz 1800

2,00

0,11

75

15

Virs 1800 un līdz 2400

2,00

0,13

75

15

Virs 2400

2,00

0,21

75

15

Ja šos iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt zinātnisku apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos putnus var izmitināt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta pietiekami daudzveidīga vide un minimālā grīdas platība 0,75 m2. Šādos iežogojumos var izmitināt divas dējējvistas vai nelielas putnu grupas atbilstīgi iepriekš norādītajām nepieciešamajām platībām.

c) Papildu noteikumi mājas tītaru izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Savvaļas tītari dzīvo ļoti daudzveidīgā vidē, un to uzvedībai raksturīgas dažādas izpausmes, tostarp smilšu peldes, barības uzlasīšana un medīšana. Jo īpaši vaislas sezonā savvaļas tītaram piemīt kompleksa sociālā uzvedība. Mājas tītars (Meleagris gallopavo) ir saglabājis savvaļas putniem raksturīgās iezīmes, taču pastāv dažas būtiskas atšķirības, piemēram, mājas tītari nespēj lidot, taču spēj ātri skriet, lēkt un planēt, jo īpaši raksturīgi tas ir jaunākiem putniem.

Mājas tītari ir ļoti sabiedriski putni, un tos nedrīkst izmitināt atsevišķi. Stabilas grupas ir jāveido uzreiz pēc putnu iegūšanas, un ir svarīgi putnus novērot, jo veselībai bīstama spalvu raušana vai knābšana galvā var parādīties jau pirmajā dzīves dienā.

Klibums ir izplatīta problēma, kas ir rūpīgi jāuzrauga. Par klibuma apkarošanas pasākumiem ir jākonsultējas ar veterinārārstu.

Tītariem ir nepieciešamas tādas laktas, kas ir novietotas pietiekami augstu, lai uz zemes esošie putni nespētu viegli aizsniegt uz laktas tupošos putnus un izraut to spalvas. Tomēr, ja putni ir vecāki un nav tik izveicīgi, ir jāatvieglina to piekļuve laktām, izmantojot tam paredzētu aprīkojumu, piemēram, rampas. Ja tas nav iespējams, laktas ir jānovieto zemāk (piemēram, 5 cm augstumā no zemes). Laktu formai un izmēram ir jāatbilst putnu ātri augošajiem nagiem. Laktām ir jābūt ovālām vai taisnstūra formā ar nopulētiem stūriem, izgatavotām no koka vai plastmasas.

Lai putni varētu pērties smiltīs, tiem vienmēr ir jābūt pieejamam substrātam. Piemēroti substrāta materiāli ir zāģskaidas vai smiltis. Iežogojuma uzlabošanai un patvēruma nodrošināšanai no dominējošajiem putniem var izmantot salmu ķīpas, taču tās ir bieži jāmaina un vecākiem, smagākiem putniem var būt nepieciešamas rampas, lai tām piekļūtu.

H.3.tabula. Mājas tītars: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (kg) Minimālais iežogojuma lielums (m2) Minimālā platība vienam putnam (m2) Minimālais augstums (cm) Minimālais barošanas siles garums vienam putnam (cm)
Līdz 0,3

2,00

0,13

50

3

Virs 0,3 un līdz 0,6

2,00

0,17

50

7

Virs 0,6 un līdz 1

2,00

0,30

100

15

Virs 1 un līdz 4

2,00

0,35

100

15

Virs 4 un līdz 8

2,00

0,40

100

15

Virs 8 un līdz 12

2,00

0,50

150

20

Virs 12 un līdz 16

2,00

0,55

150

20

Virs 16 un līdz 20

2,00

0,60

150

20

Virs 20

3,00

1,00

150

20

Visām iežogojuma malām ir jābūt vismaz 1,5 m garām. Ja šos iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt zinātnisku apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos putnus var turēt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta pietiekami daudzveidīga vide, ar minimālo platību 0,75 m2 un minimālo augstumu 50 cm, 75 cm un 100 cm putniem, kuru svars attiecīgi nepārsniedz 0,6 kg, nepārsniedz 4 kg un pārsniedz 4 kg. Šos iežogojumus var izmantot arī nelielu grupu izmitināšanai atbilstīgi iepriekš norādītajām nepieciešamajām platībām.

d) Papildu noteikumi paipalu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Savvaļas paipalas dzīvo nelielās grupās un velta daudz laika tādām nodarbēm kā kašņāšanās un sēklu un bezmugurkaulnieku uzlasīšana no zemes. Paipalas mitinās dzīvotnēs ar blīvu veģetāciju, piemēram, pļavās, upmalu krūmājos un graudaugu laukos. Paipalu pieradināšana nav būtiski ietekmējusi to uzvedību, un šo faktu ir svarīgi ņemt vērā, plānojot tādas izmitināšanas sistēmas, kurās būtu iespējams nodrošināt substrātu kašņāšanai, knābāšanai un smilšu peldēm, kastes ligzdām un aizsegu. Tādēļ paipalas ir ļoti ieteicams izmitināt putnu mājās vai aizgaldos, nevis būros.

Paipalas (Coturnix spp; Colinus virginianis; Lophortyx californica; Excalfactoria chinensis) ir jāizmitina mātīšu grupās vai jauktās grupās. Jauktās grupās ir jānodrošina neliela tēviņu un mātīšu attiecība (piemēram, viens tēviņš un četras mātītes), lai samazinātu tēviņu savstarpējo agresiju un mātīšu savainošanu. Tēviņus var izmitināt pāros, ja audzēšanas laikā ir izveidojušies stabili tēviņu pāri. Ādas ievainojumus un spalvu zaudēšanu izraisoša agresīvā knābšana samazinās, ja paipalas netiek turētas saspringtos apstākļos un netiek jauktas stabilas grupas.

Paipalām piemīt ļoti strauja atbildes reakcija, tādēļ tās mēdz gūt galvas traumas. Tāpēc darbiniekiem vienmēr ir jātuvojas putniem lēnām un mierīgi, un paipalām, jo īpaši jaunajiem putniem, ir jābūt pieejamam atbilstīgam aizsegam un turēšanas vietas uzlabojumiem, kas mazinātu to bailes. Paipalu cāļiem ir nepieciešami dažādi krāsaini priekšmeti, piemēram, bumbas, caurules un kubi, ar kuru starpniecību tie spētu mazināt bailes gan no cilvēka, gan no pieaugušajiem putniem. Pieaugušajiem putniem ir nepieciešami priekšmeti knābāšanai, piemēram, akmeņi, priežu čiekuri, bumbas, zari. Ir jānodrošina smiltis, koka skaidas vai salmi barības uzlasīšanai un vieta, kur putni var patverties, kā arī papildu smilšu vannas no smiltīm vai zāģu skaidām, ja barības uzlasīšanas substrāts nav piemērots smilšu peldēm. Dējējputniem ir nepieciešamas kastes ligzdām un materiāls ligzdu ierīkošanai, piemēram, siens.

Ja paipalas ir jāizmitina būros, ir vēlams apvienot vairākus iežogojumus un ievietot tajos turēšanas vietas uzlabošanas priekšmetus. Cieti iežogojuma jumti ļaus putniem justies drošāk, lai gan, ja putnu iežogojumi ir izvietoti rindās cits virs cita, apgaismojuma līmenis zemākajos iežogojumos var būt nepieļaujami zems šādu jumtu dēļ. Putnu turēšanai būrī ir jābūt iespējami īsākai, jo, putnam kļūstot vecākam, saasinās daudzas labturības problēmas (jo īpaši, ja putnus tur ilgāk par vienu gadu).

H.4.tabula. Paipala: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (g) Minimālais iežogojuma lielums (m2) Platība vienam putnam putnu pārī (m2) Platība katram papildu putnam putnu grupā (m2) Minimālais augstums (cm)* Minimālais barības siles garums vienam putnam (cm)
Līdz 150

1,00

0,5

0,10

20

4

Virs 150

1,00

0,6

0,15

30

4

* Iežogojuma jumtam ir jābūt izgatavotam no lokana materiāla, lai samazinātu galvas traumu risku.

b) Papildu noteikumi pīļu un zosu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Izmēģinājumos un pārbaudēs parasti izmanto šādas mājas pīļu un zosu sugas - Anas platyrhynchos, Anser anser domesticus un Cairina moschata. Visi ūdensputni ir pielāgojušies peldēšanai un barības uzņemšanai ūdenī, un ūdens ir ļoti nepieciešams arī tādām "labsajūtas" darbībām kā mazgāšanās un spalvu kārtošana. Pīlēm un zosīm ir jānodrošina baseins ar granti un akmeņiem klātu pamatu, lai veicinātu putnu uzvedības izpausmju daudzveidību un rosinātu putnus kopt spalvas. Ūdensputniem ir jābūt iespējai vismaz iegremdēt ūdenī galvu un apšļakstīt ķermeni ar ūdeni. Ūdensputniem paredzētās dzirdinātavas un baseini ir jānovieto uz režģa pamatnes ar notekām zem tām, lai samazinātu applūšanu.

Mājas zosis un pīles izmanto gaļas un olu ražošanai, taču visas sugas ir lielākoties saglabājušas savu "mežonīgo dabu" un ir nervozākas un ātrāk satraucamas (jo īpaši spalvu maiņas laikā) nekā citi mājputni.

Pirmajās divdesmit četrās stundās pēc izšķilšanās un pirmajā dzīves nedēļā ir jānodrošina ūdens, lai veicinātu peldēšanas prasmju apguvi, bet ir jāsamazina noslīkšanas risks, piemēram, peldēšanai piedāvājot seklu bļodu. No otrās dzīves nedēļas putnu mazuļiem nodrošina seklu baseinu (izmēri norādīti H.6. tabulā) ar lieliem akmeņiem baseina dibenā un starp akmeņiem izkaisītu barību un granti, lai rosinātu vēlmi plunčāties un nirt. Ja putnu mazuļus neuzrauga to vecāki, mazuļu piekļuve baseiniem ir jāuzrauga, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu tiem izkļūt no ūdens un novērstu to saaukstēšanos. Šāda uzraudzība ir nepieciešama līdz brīdim, kad putnu mazuļi spēj pilnīgi patstāvīgi izkļūt no ūdens un kad tiem sāk parādīties ūdensnecaurlaidīgas spalvas. Uzraudzīt ūdens temperatūru nav nepieciešams. Baseini ir regulāri jātīra, un ir jāmaina ūdens, lai nodrošinātu labu ūdens kvalitāti.

Pīles un zosis ir jāizmitina uz cietas grīdas, nodrošinot tām pietiekamu vietu barības uzlasīšanai, staigāšanai, skriešanai un spārnu plivināšanai. Ir jānodrošina daudzveidīga vide, iekļaujot tajā, piemēram, dabīgu un mākslīgu aizsegu, kastes un salmu ķīpas. Ja vien nav zinātniska vai veterināra pamatojuma putnu turēšanai iekštelpās, pīles un zosis vienmēr ir jātur ārā vai arī tām ir jānodrošina piekļuve āra aplokiem. Ja putniem ir pieejami āra iežogojumi, tie ir jāpasargā no plēsējiem un jānodrošina ar sausu pajumti atpūtai. Ja nepieciešams, ir jānodrošina augājs, ko putni var izmantot aizsegam un/vai ganībām. Īpaša uzmanība ir jāpievērš katrai sugai svarīgo dzīvotnes elementu atveidošanā neatkarīgi no tā, vai putni ir izmitināti iekštelpās vai ārā. Piemēram, seklākas ūdenstilpnes ar veģetāciju pīlēm, kūdra zosīm un dziļākas ūdenstilpnes ar lieliem akmeņiem tām putnu sugām, kas savvaļā mitinās klinšainās krastmalās.

Pīles un zosis ir jāizmitina piemērota lieluma grupās, un putna izolācijas laikam ir jābūt iespējami īsākam. Vaislas sezonā daudzu sugu putni sāk sargāt savu teritoriju, tāpēc var būt nepieciešams samazināt grupu un nodrošināt putniem pietiekamu platību iežogojumā, lai samazinātu risku gūt ievainojumus (jo īpaši mātītēm).

H.5.tabula. Pīles un zosis: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (g) Minimālais iežogojuma lielums (m2) Vienam putnam nepieciešamā platība (m2)* Maksimālais augstums (cm) Minimālais barošanas siles garums vienam putnam (cm)
Pīles        
Līdz 300

2,00

0,10

50

10

Virs 300 un līdz 1200**

2,00

0,20

200

10

Virs 1200 un līdz 3500

2,00

0,25

200

15

Virs 3500

2,00

0,50

200

15

Zosis        
Līdz 500

2,00

0,20

200

10

Virs 500 un līdz 2000

2,00

0,33

200

15

Virs 2000

2,00

0,50

200

15

* Ietilpst baseins ar minimālo dziļumu 30 cm un minimālo platību 0,5 m2 uz 2 m2 lielu iežogojumu. Baseins var aizņemt līdz 50 % no iežogojuma platības.

** Nepieaugušus putnus var turēt iežogojumos ar minimālo augstumu 75 cm.

Ja šos iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt zinātnisku apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos putnus var izmitināt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta pietiekami daudzveidīga vide un minimālā grīdas platība 0,75 m2. Šos iežogojumus var izmantot nelielu putnu grupu izmitināšanai, ievērojot turpmāk norādītās nepieciešamās platības.

H.6.tabula. Pīles un zosis: Minimālais baseina lielums*

  Platība (m2) Dziļums (cm)

Pīles

0,5

30

Zosis

0,5

No 10 līdz 30

*Baseina platība uz 2 m2 iežogojuma. Baseins var aizņemt līdz 50 % no iežogojuma platības.

f. Papildu noteikumi baložu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Tiek uzskatīts, ka dažādās mājas baložu sugas ir cēlušās no klinšu baloža Columbia livia. Klinšu baloži ligzdo un mitinās uz klintīm vai alās, un savvaļas baloži izmanto arī nosegtas dzegas cilvēka veidotās būvēs. Savā dabiskajā dzīvotnē baloži parasti dzīvo pāros vai lielākos baros, barojoties un atpūšoties kopā, vienlaikus aizsargājot savu atpūtas un ligzdošanas vietu. Baložus var turēt jauktās grupās; baloži var dēt olas, taču neperēs tās, ja nebūs pieejamas kastes ligzdām.

Izmantošanai laboratorijā paredzētās baložu šķirnes ir jāizvēlas ļoti rūpīgi, jo dažas sugas var izrādīt neadekvātu un nevēlamu uzvedību, tāpēc tās nav izmantojamas. Baloži ēd galvenokārt sēklas, bet kopumā ir visēdāji, tāpēc tiem regulāri ir jāpiedāvā dzīvnieku olbaltumvielas saturoša barība.

Ja iespējams, baložiem ir jānodrošina pietiekama vieta lidošanai, kā arī atsevišķa laktas vieta katram putnam, piestiprināta pie vismaz vienas iežogojuma sienas. Jānodrošina blokos izvietotas 30 cm x 15 cm lielas kastveida laktas. Par nolaišanās vietu var izmantot arī zarus, kas nokarājas no jumta, un sastatnes. Ir jānodrošina ķēdēs iekarinātas rotaļlietas, piemēram, putnu zvani, spoguļi un tirdzniecībā pieejamās rotaļlietas mājdzīvniekiem. Katrā iežogojumā ir jāievieto seklas ūdens vannas. Ja putnus ir nepieciešams bieži ņemt rokās, putnus var sagūstīt šim nolūkam īpaši izveidotās "ligzdošanas vietās" vai kamerās, kurās putniem iemāca atkāpties briesmu gadījumā.

Ja iespējams, baložu turēšanai ir jāizmanto lielāki iežogojumi, papildināti ar plauktiem, laktām un rotaļlietām, nevis "parastie" baložu iežogojumi. Baložiem patīk uzlasīt barību, un tos nedrīkst turēt uz režģa grīdām bez nopietna zinātniska pamatojuma.

H.7.tabula. Baloži: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Grupas lielums

Minimālais iežogojuma lielums (m2) Minimālais augstums (cm) Minimālais barošanas siles garums vienam putnam (cm) Minimālais laktas garums vienam putnam (cm)
Līdz 6

2

200

5

30

No 7 līdz 12

3

200

5

30

Katram papildu putnam grupās, kas lielākas par 12 putniem

0,15

 

5

30

Iežogojumiem ir jābūt gariem un šauriem (piemēram, 2 m x 1 m), nevis kuba formā, lai putni varētu veikt īsus pārlidojumus.

g) Papildu noteikumi zebras žubīšu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) ir plaši izplatītas Austrālijā. Tās ir ļoti aktīvas un barības meklējumos aptver plašas teritorijas. Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) dzīvo baros, kas sastāv no vairākiem simtiem īpatņu. Šīs sugas pārstāvji ir monogāmi, un sugai raksturīgs dzimumu dimorfisms, tēviņu spalvām esot krāšņākām nekā mātītei. Vaislas sezona nav noteikta, un tā sākas, kad ir putniem ir pieejamas nogatavojušās zāles sēklas. Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) ligzdas izmanto gan gulēšanai, gan vairošanās nolūkā; gulēšanas ligzdas biežāk tiek izmantotas aukstos laika apstākļos, un tās var būt vecas vairošanās ligzdas vai arī veidotas kā gulēšanas ligzdas.

Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) ir sabiedriski putni, un putni, kas nevairojas, ir jāizmitina grupās. Nevēlamu vairošanos var novērst, izmitinot putnus viendzimuma grupās; var izmantot arī jauktās grupas, neļaujot putniem veidot gulēšanas un vairošanās ligzdas un barojot tos ar sausām sēklām, kas papildinātas ar zaļbarību, nevis mērcētām vai diedzētām sēklām. Putniem, kas vairojas, ir jānodrošina ligzdas, piemēram, no klūgām vai plastmasas veidoti grozi vai koka kastes ar sausu zāli, papīra strēmelēm vai kokosrieksta šķiedrām kā ligzdas veidošanas materiāls. Putni savas ligzdas aizsargās no citiem putniem, tādēļ ir svarīgi novērot to uzvedību, lai pārliecinātos, ka ir nodrošināts pietiekams daudzums ligzdu. Kā uztura bagātinātājam putniem ir nepārtraukti jābūt pieejamām Panicum prosas graudu vārpām. Tā kā zebras žubītes (Taeniopygia guttata) pārsvarā barojas uz zemes, putni ir jāizmitina uz cietas grīdas, lai sekmētu to dabiskās barības uzlasīšanas darbības.

Mājputniem paredzētās rotaļlietas, laktas un šūpoles uzlabos zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) labsajūtu, tāpēc tās ir jānodrošina, kad vien iespējams. Laktas ir īpaši svarīgas putnu labsajūtai, un tās ir jāizvieto dažādā augstumā, lai sekmētu dabisko barošanās un gulēšanas uzvedību. Vismaz vienreiz nedēļā putniem ir jābūt pieejamam ūdenim peldēm seklos traukos ar 0,5- 1 cm dziļu ūdeni.

Zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) iezīmēšana ar krāsainiem kājas apsējiem identifikācijas nolūkā var būtiski ietekmēt to sociālo un reproduktīvo uzvedību (piemēram, sarkanā krāsa vairo putna autoritāti barā, savukārt zaļā vai zilā krāsa samazina to). Kājas apsēju krāsas un zīmējumi ir jāizvēlas ļoti uzmanīgi.

Zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) iežogojuma minimālie izmēri ir norādīti H.8.tabulā. Iežogojumiem ir jābūt gariem un šauriem (piemēram, 2 m x 1 m), nevis kuba formā, lai putni tajos varētu veikt īsus pārlidojumus. Zebras žubītēm (Taeniopygia guttata) patīk uzturēties āra iežogojumos, ja tām ir nodrošināta pajumte un gulēšanas ligzdas, ja nepieciešams. Aukstos laika apstākļos ārā izmitinātiem putniem ir jānodrošina papildu apsildīšana.

H.8.tabula. Zebras žubīte (Taeniopygia guttata): iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Grupas lielums Minimālais iežogojuma lielums (m2) Minimālais augstums (cm) Minimālais barotavu skaits

Līdz 6

1,0

100

2

No 7 līdz 12

1,5

200

2

No 13 līdz 20

2,0

200

3

Katram papildu putnam grupās, kas lielākas par 20 putniem

0,05

 

1 barotava 6 putniem

Pētot vairošanos, pārus var izmitināt mazākos iežogojumos ar nepieciešamajiem turēšanas vietas uzlabošanas priekšmetiem, minimālo grīdas platību 0,5 m2 un minimālo augstumu 40 cm. Izmēģinājuma veicējam ir jāspēj pamatot izvēlētais ieslodzīšanas ilgumu, un to nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos.

I. Noteikumi attiecībā uz abiniekiem

1. Ievads

Saskaņā ar klasifikāciju abiniekus iedala trīs galvenajās kārtās: Urodela (Caudata), Gymnophiona (Apoda) un Anura (Ecaudata). Anura pieder Salientia kārtai. Šis dokuments attiecas uz Urodela (salamandras, tritoni) un Anura (vardes, krupji). Tie ievērojami atšķiras pēc ģeogrāfiskās izplatības un dzīvesveida, un tos var iedalīt, piemēram, ūdenī dzīvojošajos abiniekos (piemēram, Xenopus laevis), bezastu abiniekos, kas daļu laika pavada ūdenī (Rana temporaria), bezastu abiniekos, kas daļu laika pavada uz sauszemes (piemēram, Bufo marinus) un kokos dzīvojošajos abiniekos (piemēram, Hyla cinerea). Abinieki dzīvo dažādās dzīvotnēs - no sausiem tuksnešiem līdz dziļiem saldūdens ezeriem. Daži abinieki lielāko daļu dzīves pavada zem zemes vai augstu lietus mežu vainagu klājā. Daži ir atrasti aiz ziemeļu polārā loka un spēj izturēt salu, turpretī citi ir pielāgojušies dzīvei sausumā karstajos pasaules reģionos.

Abinieki ir ļoti labi pielāgojušies substrātam, kurā vai uz kura tie dzīvo. Šajā ziņā ķermeņa āda pilda svarīgu ūdens un šķīstošu vielu, tostarp toksisku vielu un skābekļa, pārvadīšanas funkciju. Tādējādi āda nodrošina abinieku izdzīvošanai nozīmīgus procesus, kā arī abinieku mijiedarbību ar apkārtējo vidi un to spēju piemēroties daudzveidīgām dzīvotnēm un ekoloģiskajiem apstākļiem. Abinieka veselība ir atkarīga no dažām ķermeņa ādas īpašībām un īpatnībām, tāpēc abinieki ir nozīmīgi vides veselības bioloģiskie indikatori.

Ja vien tas ir iespējams, izmēģinājumos vai citiem zinātniskiem mērķiem izmantojamie abinieki ir jāaudzē nebrīvē. Ir vēlams izmantot speciāli audzētus dzīvniekus, nevis savvaļā augušus dzīvniekus.

I.1.tabulā ir norādītas četras galvenās abinieku dzīvotnes un katrā dzīvotnē mītošās sugas, kas bieži tiek izmantotas izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem. Turpmākajos ieteikumos ir sniegta informācija par svarīgākajiem izmitināšanas un aprūpes nosacījumiem šajās dzīvotnēs mītošajiem abiniekiem. Noteiktām procedūrām var būt nepieciešams izmantot citas sugas, kas nedzīvo četrās minētajās dzīvotņu kategorijās. Lai pienācīgi nodrošinātu konkrētu sugu vajadzības (vai rodoties uzvedības vai vairošanās sarežģījumiem), par šo un citu sugu prasībām ir jākonsultējas ar pieredzējušiem speciālistiem un aprūpes darbiniekiem. Papildinformācija par retāk izmantotām sugām un to dzīvotnēm ir pieejama ekspertu grupas izstrādātajā informatīvajā dokumentā.

I.1. tabula. Galvenās dzīvotņu kategorijas un biežāk izmantoto sugu dzīvotņu piemēri

Dzīvotne Abinieku suga Lielums (cm) Ģeogrāfiskā izplatība/dzīvotne Optimālā temperatūra Relatīvais gaisa mitrums Galvenais aktivitātes periods
Ūdenī dzīvojošie abinieki

Tritoni un salamandras

Ambystoma mexicanum (Meksikas aksolotls) No 24 līdz 27 Meksika/Hočimilko ezera kanāli No 15 °C līdz 22 °C 100 % Krēsla
Ūdenī dzīvojošie abinieki

Vardes un krupji

Xenopus laevis (Āfrikas piešuvarde) No 6 līdz 12 Centrālāfrika un Dienvidāfrika/gruntsūdeņu un avotu veidoti dīķi No18 °C līdz 22 °C 100 % Krēsla/nakts
Bezastu abinieki, kas daļu laika pavada ūdenī

Vardes un krupji

Rana temporaria (Parastā varde) No 7 līdz 11 No Eiropas (Eiropas vidiene un ziemeļi) līdz Āzijai (izņemot dienvidu Balkānus)/pie dīķiem, ezeriem, strautiem (krastos, pļavās) No 10 °C līdz 15 °C No 50 % līdz 80 % Diena/nakts
Bezastu abinieki, kas daļu laika pavada uz sauszemes

Vardes un krupji

Bufo marinus (Jūraskrupis) No 12 līdz 22 Centrālamerika un Dienvidamerika/mangrovju audzes, meži No 23 °C līdz 27 °C 80 % Nakts
Kokos dzīvojošie abinieki

Vardes un krupji

Hyla cinerea (Zaļā kokuvarde) No 3 līdz 6 ASV dienvidaustrumi/atklāti krūmāji ciprešu purvu malās, līdzeni lauki, mežs No 18 °C līdz 25 °C No 50 % līdz 70 % Diena/nakts

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

Abinieku iežogojumos ir jānodrošina pienācīga gaisa apmaiņa. Ūdenī dzīvojošo abinieku iežogojumos ir jāizmanto filtrēts, aerēts ūdens, nodrošinot ūdens cirkulāciju (skat. arī 4.3.1.paragrāfu).

2.2. Temperatūra

Abinieki ir aukstasiņu dzīvnieki. Abiniekiem ir nepieciešamas zonas ar dažādu temperatūru un mitruma līmeni, lai dzīvnieki varētu izvēlēties tiem piemērotu mikrovidi. Biežas temperatūras un mitruma svārstības var negatīvi ietekmēt abiniekus, un šādā vidē turēti dzīvnieki var būt uzņēmīgāki pret slimībām. Ir jākontrolē telpas un ūdens temperatūra.

Abinieku došanos ziemas guļā var ietekmēt, regulējot gaismas un tumsas ciklu un istabas temperatūru. Pirms ziemas guļas stimulēšanas nebrīvē ir jāpārliecinās, ka dzīvnieki ir labā veselības un fiziskajā stāvoklī. Ja nepieciešams, vairošanai izmantotajiem dzīvniekiem var stimulēt ziemas sastingumam pietuvinātu stāvokli (piemēram, izmantojot blāvu gaismu vai tumsu un uzturot telpas temperatūru no 8 °C līdz 10 °C). Šādos apstākļos dzīvniekus var turēt bez barošanas 4-5 mēnešus. Atjaunojot pirms ziemas guļas pastāvošos apstākļus, tiks stimulēta dzīvnieku aktivitāte un pārošanās periodam raksturīgā uzvedība.

Ziemas guļas nenodrošināšana laboratorijas vidē nepasliktinās abinieku labturību.

2.3. Mitrums

Abinieki neuzņem šķidrumu dzerot, bet gan uzņem mitrumu caur ādu. Nebrīvē turētajiem sauszemes abiniekiem un abiniekiem, kuri lielāko daļu laika pavada uz sauszemes, īpaši būtiska problēma ir ūdens zaudēšana, jo pienācīgi hidrēti segaudi ir būtiski abinieku ādas normālai darbībai. Abiniekus labvēlīgi ietekmē tas, ja iežogojumā tiek nodrošinātas zonas ar atšķirīgu relatīvā gaisa mitruma līmeni. Mitrai videi ir jābūt pieejamai pat tiem abiniekiem, kas ir pielāgojušies dzīvei tuksnesī.

2.4. Apgaismojums

Ir jāizmanto tādi fotoperiodi, kas atbilst dzīvnieku izcelsmes vietas dabiskajam ciklam. Gaismas līmenim iežogojumos ir jāatbilst gaismas līmenim, kāds varētu pastāvēt dabiskajos apstākļos. Gan abiniekiem, kas lielāko daļu dzīves pavada uz sauszemes, gan ūdenī dzīvojošajiem abiniekiem iežogojumā ir jābūt iespējai patverties ēnā.

2.5. Troksnis

Abinieki ir ļoti jutīgi pret troksni (kairekļi, kas izplatās pa gaisu) un vibrāciju (kairekļi, kas izplatās pa zemi), un jauni, pēkšņi kairekļi tos satrauc. Tāpēc šādas nepazīstamas gaisa vai zemes svārstības ir iespējami jāsamazina.

2.6. Signalizācijas sistēmas

Ja tiek izmantotas cirkulācijas sistēmas un/vai ir nepieciešama aerācija, ir ieteicams izmantot piemērotas signalizācijas sistēmas.

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Lielākajai daļai abinieku sociāla uzvedība ir novērojama vienīgi pārošanās periodā. Tomēr abiniekus ir ieteicams izmitināt grupā, lai, piemēram, uzlabotu to barošanu un samazinātu baiļu reakciju. Piemēram, piešuvaržu barošana grupā veicina visu dzīvnieku tieksmi baroties. Ja iežogojumā ir zems apdzīvotības blīvums, dzīvniekiem nerodas tieksme baroties, un barība bieži vien netiek apēsta.

Lai novērstu kanibālismu dažās sugās (jo īpaši starp Ambystoma un Scaphiopus sugu nenobriedušajām formām), šo sugu dzīvnieki ir jātur nelielās grupās. Kanibālismu var samazināt, dzīvniekus šķirojot grupās pēc to lieluma.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Abinieku sauszemes dzīvotne ir jāveido, ievietojot tajā, piemēram, zarus, lapas, mizas gabalus, akmeņus vai citus piemērotus mākslīgus materiālus. Šādi uzlabotas turēšanas vietas lietderība izpaužas dažādi, piemēram, abinieki var izmantot iežogojumā ievietotos priekšmetus, lai slēptos aiz tiem, un tie nodrošina abiniekiem vizuālos un telpas orientierus. Terārija sānu sienām ir jāpiešķir noteikta faktūra, lai radītu virsmas iespaidu.

Ir ieteicams nodrošināt abinieku vajadzībām piemērotas slēpšanās/patvēruma vietas, jo tās var mazināt nebrīvē turēto abinieku stresu. Piemēram, Xenopus sugu abinieku iežogojumā šim nolūkam var ievietot keramikas vai plastmasas cauruli. Patveršanās vietas ir regulāri jāpārbauda, lai konstatētu, vai tajās neatrodas slimi vai ievainoti dzīvnieki. Tumša rezervuāra grīda var palielināt dzīvnieku drošības sajūtu.

Turēšanas vietas uzlabošanai izmantotie materiāli nedrīkst kaitēt abinieku veselībai. Lai samazinātu abinieku ādas ievainojumu risku, iežogojumiem un turēšanas vietas uzlabošanas konstrukcijām ir jābūt ar gludām virsmām un noapaļotām malām.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

4.3.1. Ūdenī dzīvojošo abinieku iežogojumi

Ūdenī dzīvojošos abiniekus, piemēram, Xenopus laevis vai abinieku nenobriedušās formas, izmitina rezervuāros un akvārijos. Tos var aprīkot ar nelielas ūdens plūsmas sistēmu, kas nodrošinātu attīrīta (piemēram, no hlora attīrīta) ūdens cirkulāciju, sildīšanas iekārtu piemērotas temperatūras uzturēšanai, un saspiesta gaisa padevi un piemērotas aerācijas ietaises. Ir jāpārliecinās, ka aerācija nesavainos dzīvniekus. Ja nav ierīkota piemērota ūdens caurteces sistēma, ūdens iežogojumā ir jāatjauno atbilstīgā kvalitātē aptuveni divas reizes nedēļā.

Xenopus sugu abiniekiem nepieciešamās ūdens kvalitātes (piemēram, samazināta amonjaka līmeņa) nodrošināšanai ir pietiekami izmantot sistēmas, kas nodrošina regulāru ūdens apmaiņu (iepildīšanu un novadīšanu). Xenopus sugu abiniekiem aerācijas akmeņu izmantošana nav nepieciešama.

Gari, šauri iežogojumi nav piemēroti abiniekiem, jo tie var ierobežot lokomotoro aktivitāti un sociālo uzvedību, piemēram, kopīgo barošanos.

I.2.tabula. Ūdenī dzīvojošie tritoni un salamandras, piemēram, Ambystoma sugu abinieki:iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm) Minimālā ūdens virsmas platība (cm2) Minimālā ūdens virsmas platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2) Minimālais ūdens dziļums (cm)
Līdz 10

262,5

50

13

Virs 10 un līdz 15

525

110

13

Virs 15 un līdz 20

875

200

15

Virs 20 un līdz 30

1837,5

440

15

Virs 30

3150

800

20

* Mērot no galvas līdz astei.

I.3.tabula. Ūdenī dzīvojošās vardes un krupji, piemēram, Xenopus sugu abinieki: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība.*

Ķermeņa garums** (cm) Minimālā ūdens virsmas platība (cm2) Minimālā ūdens virsmas platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2) Minimālais ūdens dziļums (cm)

Mazāk par 6

160

40

6

No 6 līdz 9

300

75

8

Virs 9 un līdz 12

600

150

10

Virs 12

920

230

12,5

* Šie ieteikumi attiecas uz turēšanas tvertnēm, taču neattiecas uz tvertnēm, ko izmanto dabīgai pārošanai un superovulācijai, lai nesamazinātu šo procedūru efektivitāti, jo tām ir nepieciešamas mazākas atsevišķas tvertnes. Norādītās platības attiecas uz pieaugušiem abiniekiem attiecīgajās ķermeņa izmēra kategorijās; tās neattiecas uz abinieku mazuļiem un kurkuļiem, kuriem, ja vajadzīgs, nepieciešamo platību nosaka saskaņā ar mērogošanas principu.

** Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

4.3.2. Iežogojumi bezastu abiniekiem, kas daļu laika pavada ūdenī, un bezastu abiniekiem, kas daļu laika pavada uz sauszemes

Bezastu abiniekus, kas daļu laika pavada ūdenī, un tos, kas daļu laika pavada uz sauszenes, tur iežogojumos, kas sastāv no sauszemes daļas un ūdens daļas. Ūdens zonai terārijā ir jābūt tik dziļai, lai dzīvnieki tajā spētu pilnīgi iegremdēties. Ja neizmanto caurteces sistēmu, ūdens ir jāatjauno vismaz divas reizes nedēļā.

Visiem terārijiem ir jābūt nosegtiem, lai nepieļautu dzīvnieku bēgšanu. Lai samazinātu kaitējumu dzīvniekiem, ir ieteicams nokrāsot vai pārklāt caurspīdīgo sienu ārpusi. Iekārtojumu var papildināt ar grīdas pārklājumu pie baseina, veidotu no mīkstas un porainas plastmasas, akmeņiem, no mākslīga materiāla veidotiem mizas gabaliem, mākslīgiem zariem un lapām, kā arī ar izciļņiem. Nedrīkst izmantot smalkas zāģu skaidas vai citu no sīkām daļiņām sastāvošu substrātu, jo tajos var uzkrāties slimību izraisītāji un tos ir sarežģīti tīrīt un atkārtoti izmantot, tāpēc tie nelabvēlīgi ietekmē jutīgo dzīvnieka ķermeņa ādu.

I.4.tabula. Vardes un krupji, kas daļu laika pavada ūdenī, piemēram, Rana temporaria:iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm) Minimālais iežogojuma lielums** (cm2) Minimālā platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2) Minimālais iežogojuma augstums*** (cm) Minimālais ūdens dziļums (cm)
Līdz 5,0

1500

200

20

10

Virs 5,0 un līdz 7,5

3500

500

30

10

Virs 7,5

4000

700

30

15

* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

** Viena trešdaļa sauszemes, divas trešdaļas ūdens, kas ir pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi iegremdēties.

*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei; turklāt iežogojuma augstums ir jāpielāgo iežogojuma plānojumam.

I.5.tabula. Vardes un krupji, kas daļu laika pavada uz sauszemes, piemēram, Bufo marinus: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* cm) Minimālais iežogojuma lielums** (cm2) Minimālā platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2) Minimālais iežogojuma augstums*** (cm) Minimālais ūdens dziļums (cm)
Līdz 5,0

1500

200

20

10

Virs 5,0 un līdz 7,5

3500

500

30

10

Virs 7,5

4000

700

30

15

* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

** Divas trešdaļa sauszemes, viena trešdaļa ūdens, kas ir pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi iegremdēties.

*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei; turklāt iežogojuma augstums ir jāpielāgo iežogojuma plānojumam.

4.3.3. Kokos dzīvojošo abinieku iežogojumi

Ņemot vērā dažādu kokos dzīvojošo abinieku sugu uzvedību, ir jādara viss iespējamais, lai dzīvnieki spētu to īstenot arī nebrīvē, nodrošinot tiem piemērotas konstrukcijas kāpelēšanai un atpūtai (skat. 4.3.2.sadaļu). Papildus ir jānodrošina arī ūdens, kurā tie var iegremdēties un saņemt tiem nepieciešamo mitrumu. Ja izmanto lēzenus ūdens traukus, tie ir jāierīko tā, lai abinieki varētu viegli iekļūt tajos vai izkļūt no tiem.

I.6.tabula. Kokos dzīvojošās vardes un krupji, piemēram, Hyla cinerea: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums*
(cm)
Minimālais iežogojuma lielums**
(cm2)
Minimālā platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos
(cm2)
Minimālais iežogojuma augstums***
(cm)
Līdz 3,0

900

100

30

Virs 3,0

1500

200

30

* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

** Divas trešdaļa sauszemes, viena trešdaļa ūdens, kas ir pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi iegremdēties.

*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei; turklāt iežogojumu augstums ir jāpielāgo iežogojuma iekārtojumam, tostarp, izciļņiem, lieliem mākslīgajiem zariem un kāpelēšanai paredzētajām konstrukcijām.

4.4. Barošana

Lielākā daļa abinieku ir plēsēji, kuri uzturā dod priekšroku nelieliem dzīviem bezmugurkaulniekiem (piemēram, kāpuriem, kukaiņiem un tārpiem). Dzīvniekiem nebrīvē ir jānodrošina to dabiskā barība vai barība, kas līdzinās to dabiskajam uzturam. Tomēr ūdenī dzīvojošie abinieki nebrīvē labprāt ēd zivju filejas gabaliņus vai sasaldētu aknu vai siržu skaidiņas. Barošanas biežums ir jānosaka atbilstīgi vides apstākļiem, piemēram, temperatūrai un gaismas intensitātei. Pieaugušus dzīvniekus nav ieteicams barot katru dienu, bet gan trīs reizes nedēļā, nodrošinot dzīvniekiem tik daudz barības, cik tie spēj apēst.

4.5. Ūdens kvalitāte

Regulāri jāpārbauda, kādas kvalitātes ūdens ir pieejams ūdenī dzīvojošajiem dzīvniekiem un tiem, kas ūdenī pavada daļu laika, tostarp jāpārbauda amonjaka koncentrācija ūdenī un ūdens pH līmenis.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

Lai novērstu slimības, terārija sauszemes un ūdens zonas ir rūpīgi jātīra, izvācot netīrumus, ekskrementus un barības daļiņas.

4.8. Apiešanās

Abinieku ādu var viegli ievainot. Abinieki ir jāpārvieto ļoti rūpīgi un iespējami retāk.

4.9. Anestēzija un humāna nogalināšana

Invazīvas un potenciāli sāpīgas procedūras ir jāveic, izmantojot atsāpināšanu un anestēziju. Tā kā abinieku āda nodrošina ievērojamu gāzu apmaiņas daļu, tad, samazinot vai pārtraucot dzīvnieka plaušu darbību ar anestēzijas starpniecību, ir jānodrošina, ka dzīvnieka āda ir pastāvīgi mitra, šim nolūkam izmantojot, piemēram, mitru audumu.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Pastāv vairāki paņēmieni, ko var izmantot dzīvnieku atsevišķai identifikācijai, piemēram, transponderu izmantošana, tvertnes iezīmēšana, ja tajā ir izmitināts viens dzīvnieks, ādas pigmenta vai kārpu izvietojuma novērošana; nelielas atšķirības zīmes izmantošana, kas piestiprināta ar krāsainu pavedienu. Nedrīkst izmantot ķīmisku iezīmēšanu, jo vielas iesūcas ādā un var izraisīt saindēšanos. Pirkstu apgriešana ir kaitīga, un tā ir aizliegta.

5. Pārvadāšana

Pārvadājot abiniekus, tiem ir jānodrošina pietiekami daudz gaisa un mitruma un, ja nepieciešams, ir jāizmanto piemērotas ierīces vajadzīgās temperatūras un mitruma uzturēšanai.

J. Noteikumi attiecībā uz rāpuļiem

1. Ievads

Saskaņā ar morfoloģisko klasifikāciju rāpuļus var iedalīt šādās galvenajās kārtās: Rhynchocephalia (tuatara), Squamata (ķirzakas, čūskas), Chelonia (bruņurupuči) un Crocodilia (aligatori, krokodili, kaimani un gaviali). To ģeogrāfiskā izplatība un dzīvesveids ir ļoti atšķirīgs.

Pretstatā salīdzinoši gludajai un mitrajai abinieku ādai rāpuļu ādu aizsargā zvīņas (čūskas, ķirzakas), šķirstam līdzīgas bruņas (bruņurupuči) vai kaula plātnes (krokodili, aligatori un kaimani). Biezā āda labāk aizsargā rāpuļus pret ūdens zaudēšanu, ko abinieku ūdenscaurlaidīgā āda nespēj nodrošināt.

J.1.tabulā ir norādītas divas galvenās rāpuļu dzīvotnes un katrā dzīvotnē mītošās sugas, kas bieži tiek izmantotas izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem. Turpmākajos ieteikumos ir sniegta informācija par galvenajiem šajās dzīvotnēs mītošo rāpuļu sugu izmitināšanas un aprūpes nosacījumiem. Noteiktās procedūrās var būt nepieciešams izmantot citas sugas, kas neietilpst šajās kategorijās, piemēram, rāpuļus, kas daļu laika pavada ūdenī, kokos dzīvojošos rāpuļus un pa klintīm ložņājošos rāpuļus. Ja rodas uzvedības un vairošanās sarežģījumi vai ir nepieciešama papildu informācija par konkrētām citu sugu turēšanas un izmantošanas prasībām, ir jākonsultējas ar ekspertiem, kas ir kompetenti ar konkrēto sugu saistītajos jautājumos, un aprūpes darbiniekiem, lai nodrošinātu, ka ir pienācīgi ievērotas visas konkrētās sugas dzīvnieka vajadzības. Papildu informācija par sugām un dzīvotnēm ir iekļauta ekspertu grupas sagatavotajā informatīvajā dokumentā.

Ja iespējams, izmēģinājumiem un citiem zinātniskiem pētījumiem paredzētie rāpuļi ir jāiegādājas no piegādātājiem ar labu reputāciju.

J.1.tabula. Divas dzīvotņu kategorijas ar katrā no tām mītošas, izmēģinājumos parasti izmantojamas rāpuļu sugas piemēriem

Dzīvotne Suga Garums (cm) Ģeogrāfiskā izplatība/dzīvotne Optimālā temperatūra Relatīvais gaisa mitrums Galvenais aktivitātes periods
Ūdenī dzīvojošie rāpuļi

Trachemys scripta elegans
Floridas sarkanais bruņrupucis

No 20 līdz 28 Misisipi ielejas meliorācijas kanāli/mierīgi ūdeņi ar duļķainu grunti No 20 °C līdz 25 °C No 80 % līdz 100 % Diena
Sauszemes rāpuļi Thamnophis sirtalis

Parastā prievīščūska

No 40 līdz 70 Ziemeļamerika/mežaini, mitri apgabali No 22 °C līdz 27 °C No 60 % līdz 80 % Diena

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

Rāpuļu iežogojumos ir jānodrošina pietiekama gaisa apmaiņa. Lai novērstu rāpuļu izbēgšanu, ventilācijas atvere ir jānoslēdz ar pārsegu.

2.2. Temperatūra

Rāpuļi ir aukstasiņu dzīvnieki. Lai uzturētu nepieciešamo ķermeņa temperatūru, dabiskajos apstākļos tie izvēlēsies atbilstīgu mikrovidi, kurā sasildīties vai atdzist. Tādēļ rāpuļu iežogojumos ir jānodrošina zonas ar atšķirīgu temperatūru (pakāpeniskas temperatūras izmaiņas).

Temperatūras prasības dažādām sugām ievērojami atšķiras, un pat vienai sugai dažādos gada posmos var būt nepieciešama atšķirīga temperatūra. Laboratorijā ir jākontrolē telpas un ūdens temperatūra. Daudziem rāpuļiem dzimums un gonādas diferenciācija ir atkarīgi no temperatūras.

Kvēlspuldze, kas novietota virs rāpuļa atpūtas platformas, nodrošinās iespēju uz tās guļošajiem rāpuļiem paaugstināt savu temperatūru. Ja gaismas tiek izslēgtas, var izmantot plakanu sildierīci. Tropiskajos biotopos mītošo čūsku un ķirzaku terārijos ir jānodrošina vismaz viena siltuma plāksne. Sildierīcēm ir jābūt termostatējamām, lai novērstu dzīvnieku pārkaršanu un apdegšanu.

2.3. Relatīvais gaisa mitrums

Lai regulētu relatīvo gaisa mitrumu, būs jāregulē arī ventilācija. Relatīvo gaisa mitrumu 70-90 % var uzturēt, tvaicējot ūdeni no tvertnes, kas novietota blakus sildītājam. Rāpuļus labvēlīgi ietekmēs vide ar dažāda gaisa mitruma zonām (ar pakāpenisku gaisa mitruma maiņu).

2.4. Apgaismojums

Ir jānodrošina katrai sugai piemērotais gaismas un tumsas cikls atbilstīgi attiecīgajam dzīvnieka dzīves posmam un gada laikam. Iežogojumā ir jānodrošina arī ēna, kur rāpuļiem patverties. Gaismas vai saules gaismu imitējošās lampas nedrīkst būt vienīgais siltuma avots. Ir jānodrošina arī ultravioletais starojums, lai veicinātu D vitamīna veidošanos dzīvnieka organismā.

2.5. Troksnis

Rāpuļi ir ļoti jutīgi pret troksni (kairekļi, kas izplatās pa gaisu) un vibrāciju (kairekļi, kas izplatās pa zemi), un jauni, negaidīti kairekļi tos satrauc. Tāpēc šādas nepazīstamas gaisa vai zemes svārstības ir iespējami jāsamazina.

2.6. Signalizācijas sistēmas

Ja tiek izmantotas ūdens cirkulācijas sistēmas un/vai ir nepieciešama aerācija, ir jāizmanto piemērotas signalizācijas sistēmas.

3. Veselība

Dažādas sugas ar iespējami atšķirīgu veselības stāvokli jāizmitina īpaši rūpīgi.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.5.2.apakšpunktu.)

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Jāatveido rāpuļu dabiskā dzīvotne, iekļaujot tajā, piemēram, dabīgus vai mākslīgus zarus, lapas, mizas gabalus un akmeņus. Šādi uzlabotas turēšanas vietas lietderība izpaužas dažādi, piemēram, rāpuļi var izmantot iežogojumā ievietotos priekšmetus, lai slēptos aiz tiem, un tie nodrošina rāpuļiem vizuālos un telpas orientierus. Lai novērstu rāpuļu sadursmes ar caurspīdīgu stiklu, terārija sānu sienām ir jāpiešķir noteikta faktūra, lai radītu strukturētas virsmas iespaidu.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Iežogojumiem un tajos ievietotajiem priekšmetiem ir jābūt ar gludu virsmu un noapaļotām malām, lai samazinātu ievainojumu risku, un attiecībā uz visjutīgākajām sugām ir jāizmanto necaurredzami materiāli.

4.3.1. Ūdenī dzīvojošo rāpuļu iežogojumi

Ūdenī dzīvojošie rāpuļi ir jāizmitina ar filtru un ūdens cirkulācijas sistēmu aprīkotās aerētās tvertnēs. Ūdens ir jāatjauno aptuveni divas reizes nedēļā. Lai samazinātu ūdens bakteriālo piesārņojumu, ūdens temperatūra nedrīkst pārsniegt 25 °C. Ūdens līmenim tvertnē ir jābūt tik augstam, lai rāpuļi varētu pilnīgi iegremdēties ūdenī.

Atpūtai rāpuļiem ir jānodrošina platforma, uz kuras tie var uzrāpties vai zem kuras tie var patverties. Šādām platformām ir jābūt izgatavotām no piemērota materiāla, piemēram, no koka, lai dzīvnieki tajā varētu ieķerties ar nagiem un izvilkt sevi no ūdens. Ik pa laikam platformas ir jānomaina. No epoksīdsveķiem vai poliuretāna izgatavotas platformas nav piemērotas šim nolūkam, un tās ātri bojājas, ja tiek nepārtraukti turētas siltā temperatūrā.

J.2.tabula. Ūdenī dzīvojošie bruņurupuči, piemēram, Trachemys sugu bruņurupuči:  iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm) Minimālā ūdens virsmas platība (cm2) Minimālā ūdens virsmas platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2) Minimālais ūdens dziļums (cm)
Līdz 5

600

100

10

Virs 5 un līdz 10

1600

300

15

Virs 10 un līdz 15

3500

600

20

Virs 15 un līdz 20

6000

1200

30

Virs 20 un līdz 30

10000

2000

35

Virs 30

20000

5000

40

* Mērot taisnā līnijā no čaulas priekšējās malas līdz aizmugurējai malai.

4.3.2. Sauszemes rāpuļu iežogojumi

Sauszemes rāpuļi ir jātur iežogojumā, kurā ir nodrošināta pietiekama sauszemes zona un ūdens zona. Ūdens zonai terārijā ir jābūt tik dziļai, lai dzīvnieks tajā spētu pilnīgi iegremdēties. Ūdeni ir ieteicams atjaunot vismaz divas reizes nedēļā, ja vien terārijā nav ierīkota ūdens caurteces sistēma.

Terārijam ir jābūt veidotam no caurspīdīga materiāla, ar cieši savienotām šuvēm, droši noslēgtām atverēm un aprīkotam ar piegulošiem, aizslēdzamiem vākiem vai durvīm. Visām durvīm un vākiem ir jābūt aprīkotiem ar fiksatoriem, āķiem vai aizbīdņiem. Durvis un vākus ir ieteicams veidot tā, lai būtu iespējams atvērt visu terārija jumtu, gala vai sānu malu, tādējādi atvieglinot terārija tīrīšanu (izņemot gadījumus, kad terārijā mīt indīgi rāpuļi). Dažām sugām visām terārija sienām, izņemot priekšējo sienu, ir jābūt necaurredzamām. Ja terārijā izmitināts ātri aizkaitināms vai ļoti bailīgs rāpulis, caurredzamo sienu var aizklāt ar noņemamu pārklāju. Indīgu čūsku turēšanā ir jāievēro noteiktas drošības prasības.

Visiem sauszemes rāpuļiem ir nepieciešama piemērota patvēruma vieta, kurā tie varētu paslēpties un dažreiz arī uzņemt barību. Patvēruma vieta, piemēram, māla caurule, imitēs alas tumsu.

J.3.tabula. Sauszemes čūskas, piemēram, Thamnophis sugu čūskas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm) Minimālā grīdas platība (cm2) Minimālā platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2) Minimālais iežogojuma augstums** (cm)
Līdz 30

300

150

10

Virs 30 un līdz 40

400

200

12

Virs 40 un līdz 50

600

300

15

Virs 50 un līdz 75

1200

600

20

Virs 75

2500

1200

28

* Mērot no galvas līdz astei.

** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei; turklāt iežogojumu augstums ir jāpielāgo iežogojuma iekārtojumam, tostarp izciļņiem, lieliem mākslīgajiem zariem.

4.4. Barošana

Rāpuļiem nebrīvē ir jānodrošina to dabiskā barība vai barība, kas līdzinās to dabiskajam uzturam. Daudzi rāpuļi ir plēsēji (visas čūskas un krokodili, lielākā daļa ķirzaku un daži bruņurupuči), taču daži rāpuļi ir veģetārieši, bet citi - visēdāji. Dažām sugām ir ļoti specifiski barošanās paradumi. Rāpuļus, izņemot dažas čūskas, ir iespējams pieradināt ēst mirušu laupījumu. Tāpēc parasti tos nav nepieciešams barot ar dzīviem mugurkaulniekiem. Ja izmanto mirušus mugurkaulniekus, tie ir humāni jānogalina, izmantojot paņēmienu, kas nerada saindēšanās risku rāpuļiem. Barošanas režīms ir jāpiemēro konkrētā dzīvnieka vajadzībām atbilstīgi tā sugai, attīstības stadijai un pastāvošajai aprūpes sistēmai.

4.5. Dzirdināšana

Dzeramais ūdens ir jānodrošina visiem rāpuļiem.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Terārijā var izmantot dažādus substrātus atbilstīgi konkrētās sugas vajadzībām. Nedrīkst izmantot smalkas zāģskaidas vai citu no sīkām daļiņām sastāvošu substrātu, jo tas var izraisīt nopietnus mutes un iekšējos ievainojumus vai zarnu aizsprostojumus, jo īpaši čūskām.

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Ar rāpuļiem ir jāapietas uzmanīgi, jo tie ir ļoti ievainojami. Piemēram, dažas ķirzakas var nomest asti (autotomija), ja tās nepareizi paņem rokās, un citas sugas ir iespējams viegli ievainot.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

Piemērots nogalināšanas paņēmiens ir anestēzijas pārdozēšana.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Dzīvnieku atsevišķai identificēšanai var izmantot vairākus paņēmienus: transponderu izmantošanu, tvertnes iezīmēšanu, ja tajā ir izmitināts viens dzīvnieks, rāpuļu atpazīšanu pēc ādas pazīmēm (pēc krāsas, ādas bojājumiem u.c.); ādas atšķirības zīmes, kas ir jāatjauno pēc ādas nomaiņas; neliela izmēra atšķirības zīmes, kas ar krāsainu pavedienu piesietas pie kājas. Pirkstu apgraizīšana ir kaitīga, un tā ir aizliegta.

5. Pārvadāšana

Pārvadājot rāpuļus, tiem ir jānodrošina pietiekami daudz gaisa un mitruma un, ja nepieciešams, ir jāizmanto piemērotas ierīces nepieciešamās temperatūras un mitruma uzturēšanai.

K. Noteikumi attiecībā uz zivīm

1. Ievads

Zivju izmantošana izmēģinājumos pēdējā desmitgadē ir ievērojami palielinājusies dažādu iemeslu dēļ, tostarp akvakultūras pieauguma dēļ, kas ir noteicis dažādu pētījumu nepieciešamību uztura, fizioloģijas un ģenētikas, vides toksikoloģijas un cita veida toksikoloģijas jomā; zivis tiek izmantotas arī fundamentālajos ģenētikas un imunoloģijas pētījumos, kuru rezultātus ir iespējams attiecināt uz augstākām mugurkaulnieku grupām, tostarp uz zīdītājiem. Izmēģinājumos tiek izmantotas daudzas zivju sugas, kas mitinās dažādās dzīvotnēs, un tām ir atšķirīgas uzvedības izpausmes un vides un aprūpes vajadzības.

Zivis ir aukstasiņu dzīvnieki, tāpēc tās ir pielāgojušās dzīvei noteiktā zemūdens vidē. Uz stresa situācijām tās reaģē ļoti strauji, un tas izraisa tūlītējas fizioloģiskas sekas, kas var būt salīdzinoši ilglaicīgas, un šādas izmaiņas ietekmēs ne tikai zivju labturību, bet arī izmēģinājumu rezultātus.

Pētniekiem un aprūpes darbiniekiem ir jāiepazīstas ar izmēģinājumiem izvēlēto zivju sugu īpatnībām, lai pirms dzīvnieku iegādes nodrošinātu piemērotu aprīkojumu un izstrādātu atbilstošas aprūpes procedūras. Ekspertu grupas sagatavotajā informatīvajā dokumentā ir pieejama papildu informācija par noteiktām zivju sugām - varavīksnes foreli (Oncorhynchus mykiss), Atlantijas lasi (Salmo salar), tilapiju ciklīdām, zebrzivi (Danio rerio), jūras asari (Dicentrarchus labrax), Atlantijas paltusu (Hippoglossus hippoglossus), Atlantijas mencu (Gadus morhua), akmeņpleksti (Scophthalmus maximus) un Āfrikas samu (Clarias gariepenus). Lai nodrošinātu, ka tiek pietiekami ievērotas visas šo un citu sugu specifiskās prasības, attiecīgās sugas eksperti un aprūpes darbinieki ir jālūdz sniegt sīkāku informāciju un ieteikumus.

Ja akvakultūras pētījuma nosacījumi paredz zivju turēšanu apstākļos, kas līdzinās komerciālās zivsaimniecības apstākļiem, dzīvnieku turēšanai ir jāatbilst vismaz standartiem, kas noteikti Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (ETS No. 87).

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ūdens piegāde

Ir svarīgi, lai pastāvīgi būtu nodrošināta pietiekama atbilstīgas kvalitātes ūdens piegāde. Ūdens plūsmai iežogojumos izmantotajās ūdens cirkulācijas un filtrācijas sistēmās ir jābūt pietiekami spēcīgai, lai aizskalotu ūdenī esošās cietās daļiņas un netīrumus un nodrošinātu, ka ūdens kvalitātes rādītāji atbilst pieļaujamajam līmenim. Ir jāizmanto monitoringa sistēmas, lai pārliecinātos, ka zivīm ir pieejams pietiekams daudzums atbilstīgas kvalitātes ūdens. Ūdens plūsmai ir jābūt tādai, lai zivis ūdenī spētu normāli peldēt un īstenot dabiskās izpausmes. Parasti iežogojumos, kuros tiek turēti zivju mazuļi, ūdens piegādi vislabāk ir vērst pret ūdens virsmu slīpā leņķī.

2.2. Ūdens kvalitāte

Ūdens kvalitāte ir vissvarīgākais faktors zivju labsajūtas nodrošināšanai, kā arī stresa un slimību riska samazināšanai. Ūdens kvalitātes rādītājiem vienmēr ir jāatbilst kvalitātes līmenim, kas nepieciešams attiecīgo sugu normālai funkcionēšanai un fizioloģijai. Nepieciešamo kvalitātes līmeni ir sarežģīti noteikt, jo daudzām sugām optimālie turēšanas apstākļi nav noteikti, un dažām sugām kvalitātes prasības var atšķirties atkarībā no zivs attīstības stadijas (kāpurs, mazuļi, pieaugusi zivs) vai fizioloģiskā stāvokļa (metamorfoze, nārsts, barošanās, iepriekšējie turēšanas apstākļi).

Zivju sugām piemīt atšķirīga pielāgošanās spēja ūdens kvalitātes pārmaiņām. Var gadīties, ka ir jāveic aklimatizācija, un tā jānodrošina tik ilgi, cik attiecīgajai zivju sugai tas ir nepieciešams.

Tā kā lielākā daļa zivju nespēj normāli funkcionēt ūdenī, kas satur augstu suspendēto daļiņu līmeni, ir jānodrošina, ka šo daļiņu daudzums ūdenī atbilst pieļaujamai normai. Ja nepieciešams, zivju iežogojumiem pievadāmais ūdens ir jāfiltrē, lai attīrītu to no zivīm kaitīgajām vielām un nodrošinātu piemērotus ūdens fizikāli ķīmiskos rādītājus.

2.2.1. Skābeklis

Skābekļa koncentrācijai jāatbilst konkrētajām sugām un apstākļiem, kādos tās tiek turētas. Nepieciešamā skābekļa koncentrācija būs atkarīga no temperatūras, oglekļa dioksīda koncentrācijas, sāļuma, barošanas līmeņa un manipulāciju daudzuma. Ja nepieciešams, ir jānodrošina ūdens papildu aerācija.

2.2.2. Slāpekļa savienojumi

Amonjaks ir galvenais zivju ekskrēcijas produkts. Izšķīdusi urīnviela, barība un fekālijas pārvēršas neorganiskajos savienojumos, piemēram, amonjakā un fosfātā. Amonjaks sadalās nitrātos un nitrītos. Amonjaks un nitrīti zivīm ir ļoti kaitīgi, un šo vielu uzkrāšanās ir jānovērš, palielinot caurplūsmu, samazinot apdzīvotības blīvumu vai temperatūru vai izmantojot bioloģisko filtrāciju.

Jutība pret amonjaku dažādām sugām ir atšķirīga, un parasti tā ir izteiktāka jūras zivīm un jaunākām zivīm. Nejonizēts amonjaks ir toksisks, un tā daudzums ir atkarīgs ne tikai no kopējās amonjaka koncentrācijas, bet arī no pH līmeņa, ūdens sāļuma un temperatūras.

2.2.3. Oglekļa dioksīds (CO2)

Zivis elpojot rada oglekļa dioksīdu, un tas izšķīst ūdenī, veidojot ogļskābi un tādējādi pazeminot pH līmeni. Oglekļa dioksīda uzkrāšanās var būt problemātiska iežogojumos ar augstu apdzīvotības blīvumu, ja nepieciešamā skābekļa līmeņa uzturēšanai ūdenī tiek izmantots tīrs skābeklis, nevis gaiss. Lai gan augstā koncentrācijā brīvais oglekļa dioksīds var būt nāvējošs zivīm, normālos turēšanas apstākļos tas, visticamāk, neradīs šādus sarežģījumus. Tomēr ir jānodrošina, lai no ūdens piegādes sistēmām, jo īpaši, ja tiek izmantotas gruntsūdeņu sistēmas, iežogojumos neieplūstu tāds oglekļa dioksīda daudzums, kas var kaitēt zivīm.

2.2.4. pH

Pieļaujamais pH līmenis ir atkarīgs no daudziem ūdens kvalitātes faktoriem, piemēram, no oglekļa dioksīda un kalcija satura ūdenī. Ir jānodrošina iespējami stabilāks pH līmenis, jo izmaiņas tajā ietekmēs arī citus ūdens kvalitātes rādītājus. Parasti saldūdenī ir pieļaujams zemāks pH līmenis nekā sālsūdenī. Ja nepieciešams, ūdens ir jābagātina ar bufervielām.

2.2.5. Sāļums

Zivīm nepieciešamais ūdens sāļuma līmenis ir atkarīgs no tā, vai zivis ir piemērotas vai pielāgojušās dzīvei jūras ūdenī vai saldūdenī. Dažas sugas spēj pielāgoties plašam sāļuma diapazonam. Citām spēja pielāgoties ūdens sāļumam var būt atkarīga no attiecīgās attīstības stadijas. Sāļuma līmenis ir jāmaina pakāpeniski.

2.3. Temperatūra

Temperatūra ir jāuztur attiecīgajai zivju sugai piemērotajā līmenī, un temperatūra ir jāmaina pakāpeniski. Pastāvot augstai temperatūrai, var būt nepieciešama iežogojuma ūdens papildu aerācija.

2.4. Apgaismojums

Daudzām zivīm gaisma ir nepieciešama barības uzņemšanai un citām darbībām. Cik vien tas iespējams, zivīm ir jānodrošina piemērots fotoperiods, jo gaismas/tumsas cikls ietekmē zivju fizioloģiju un uzvedību.

Spilgta gaisma nav piemērota daudzām zivju sugām, lai gan dažas tropu sugas savvaļā dzīvo ļoti spilgtā gaismā. Atkarībā no sugas ir jāsamazina apgaismojums vai jāpārklāj tvertnes, un tvertnēs ir jānodrošina zivīm piemēroti slēpņi. Cik vien iespējams, ir jānovērš pēkšņa gaismas intensitātes maiņa.

2.5. Troksnis

Zivis var būt ļoti jutīgas pret skaņām, pat ļoti klusām skaņām. Trokšņa līmenis izmēģinājumu telpās ir maksimāli jāsamazina. Ja iespējams, troksni un vibrāciju radošas ierīces, piemēram, jaudas ģeneratori vai filtrācijas sistēmas, ir jānovieto ārpus zivju turēšanas objektiem. Noteiktā vidē audzētas zivis būs pieradušas pie šīs vides kairekļiem, un pārvietošana uz nepazīstamu vidi tām var izraisīt stresu.

Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārējā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

3.1. Vispārīga informācija

Ir jāpievērš uzmanība higiēniskajiem apstākļiem izmēģinājumu objektos. Zivju veselība ir cieši saistīta ar tām pieejamiem vides un turēšanas apstākļiem. Lielākā daļa slimību ir saistītas ar stresu, ko izraisa šo nosacījumu neievērošana, un, lai veiksmīgi izskaustu slimības, ikvienam slimību ierobežošanas pasākumam ir jābūt saistītam ar nepieciešamo apstākļu nodrošināšanu. Tā kā zivju veselības aprūpe gandrīz vienmēr ir attiecināma uz visu zivju grupu, nevis tikai atsevišķām zivīm, ir jāizstrādā atbilstīgi kontroles pasākumi.

3.2. Higiēna un dezinfekcija

Zivju turēšanas objekti, tostarp ar tiem saistītās cauruļu sistēmas, ir jātīra un jādezinficē, kad tas ir nepieciešams. Slēgtās sistēmās tīrīšanai un dezinfekcijai ir jāatbilst optimālo mikrobioloģisko apstākļu uzturēšanas nosacījumiem. Aprīkojums, piemēram, tīkli, izmantošanas starplaikos ir jādezinficē. Darbiniekiem ir jāievēro piesardzības pasākumi, lai nepieļautu piesārņojuma pārnešanu starp zivju iežogojumiem.

3.3. Karantīna

Zivis, kas tikko iegūtas savvaļā vai no zivju audzētavas, uz noteiktu laika posmu ir jāievieto karantīnā, pēc iespējams tās nošķirot no pārējām zivīm. Karantīnas periodā tās ir rūpīgi jānovēro; ja tiek konstatētas slimības, tās ir jāārstē vai arī visas karantīnā ievietotās zivis ir jāiznīcina. Saimniecībā audzētas zivis ir jāiegādājas no uzticamiem piegādātājiem, un vēlams, lai to veselības stāvoklis būtu jau iepriekš pārbaudīts.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Apdzīvotības blīvums iežogojumā ir atkarīgs no zivju uzvedības, un ir jāņem vērā zivju uzvedība barā vai teritoriālā uzvedība. Blīvums ir jānosaka, ņemot vērā visas ar vides apstākļiem, veselību un labturību saistītās zivju vajadzības. Zivīm ir jānodrošina pietiekams ūdens daudzums normālai peldēšanai. Ir jāīsteno pasākumi agresijas samazināšanai starp vienas sugas pārstāvjiem, vienlaikus nepasliktinot dzīvnieku labturību. Pieļaujamais apdzīvotības blīvums konkrētām sugām ir atkarīgs no ūdens plūsmas un straumes, ūdens kvalitātes, zivju lieluma, veselības un barošanas paņēmiena. Grupa ir jāveido no vienāda lieluma zivīm, lai samazinātu ievainojumu un kanibālisma risku.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Dažām sugām turēšanas vietas uzlabošana var būt nepieciešama, lai nodrošinātu to uzvedības īpatnības, piemēram, īpašus vairošanās vai medību paņēmienus. Piemēram, Labridae dzimtas zivīm var būt nepieciešamas slēptuves, bet dažām plekstveidīgajām zivīm - substrāts, piemēram, smiltis. Turēšanas vietas uzlabošana nedrīkst pasliktināt ūdens kvalitāti, taču šis apsvērums nedrīkst kavēt piemērotu pasākumu izstrādi zivju labturības uzlabošanai.

4.3. Iežogojumi

4.3.1. Zivju turēšanas objekti

Zivis var turēt uz grunts balstītos iežogojumos vai tam īpaši paredzētās ēkās vai ārējos objektos, vai arī iežogojumos, kas ir izveidoti atklātās ūdens sistēmās. Ja tas ir praktiski iespējams, ir jākontrolē piekļuve pie šiem iežogojumiem, un tie ir jāveido tā, lai zivis tiktu pēc iespējas mazāk traucētas un lai tajos būtu iespējams nodrošināt piemērotus apstākļus.

4.3.2. Uz grunts izveidoti iežogojumi

Šādi iežogojumi ir jāveido no netoksiskiem un izturīgiem materiāliem ar gludu iekšējo virsmu, lai zivis neiegūtu nobrāzumus. Iežogojumiem ir jābūt pietiekami lieliem, lai tajos būtu iespējams izmitināt nepieciešamo zivju daudzumu, un tajos ir jānodrošina nepieciešamā ūdens plūsma. Iežogojuma formai ir jāatbilst attiecīgās izmēģinājumos izmantotās zivju sugas uzvedības vajadzībām, piemēram, lašu dzimtas zivīm vispiemērotākie būs apaļi iežogojumi. Iežogojumi ir jāveido tā, lai būtu novērsta zivju izbēgšana. Ja nepieciešams, iežogojumos ir jānodrošina pašattīrīšanās funkcija, tādējādi veicinot iežogojumu attīrīšanu no atkritumiem un barības pārpalikumiem.

4.3.3. Iežogojumi atklātās ūdenstilpnēs

Zivis, jo īpaši jūras zivju sugas, var turēt lielos peldošos iežogojumos. Iežogojumu izmēriem, tostarp dziļumam, ir jābūt tādiem, lai nodrošinātu iespēju zivīm aktīvi peldēt un pulcēties baros. Linuma acu izmēram ir jānodrošina pietiekama ūdens apmaiņa, vienlaikus neļaujot zivīm izbēgt no iežogojuma. Iežogojumiem ir jābūt veidotiem tā, lai iespējami samazinātu plēsoņu uzbrukumu risku. Iežogojumu pienācīgi nostiprina, lai plūdmaiņā vai ūdens straumē tas netiktu deformēts un neiesprostotu zivis.

4.4. Barošana

Zivis var barot ar mākslīgo barību vai svaigu/sasaldētu dabīgo barību. Mākslīgo barību ir vēlams izmantot, ja tā nodrošina sugai nepieciešamās uzturvielas un ja zivis to ēd. Dažas zivju sugas vai zivis noteiktās attīstības stadijās neēdīs mākslīgo barību. Mākslīgā barība arī mazāk ietekmē ūdens kvalitāti.

Zivis ir būtiski barot saskaņā ar atbilstīgu barošanas grafiku, kas ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā ūdens temperatūra, zivju lielums un briedums. Tā kā augsta temperatūra palielina vielmaiņu, barošanas līmenis ir jāpaaugstina. Zivis ne vienmēr ir nepieciešams barot katru dienu. Būtisks pareizas barošanas apsvērums ir barības pasniegšanas veids. Uzmanība ir jāpievērš ēdienreižu skaitam vienā dienā, zivju vecumam, ūdens temperatūrai un barības granulu vai gabalu lielumam. Izvēlētajam barošanas režīmam, barības garšas īpašībām un barības pasniegšanas veidam ir jāgarantē, ka visas zivis saņem pietiekamu daudzumu barības. Īpaša uzmanība ir jāpievērš zivju kāpuru barošanai, jo īpaši, ja dabīgā barība tiek nomainīta ar mākslīgo barību.

4.5. Iežogojumu tīrīšana

Visi iežogojumi ir jāattīra no zivju radītajiem atkritumiem un barības pārpalikumiem. Ja šiem atkritumiem ļauj uzkrāties, tie nelabvēlīgi ietekmēs ūdens kvalitāti un zivju veselību. Iežogojumi ir regulāri jāapstrādā un jātīra, lai nepieļautu aizsērējumu veidošanos un ūdens apmaiņas samazināšanos. Ir jānovērš risks, ka netīrais ūdens varētu ietecēt atpakaļ iežogojumā, piesārņojot iežogojuma ūdeni, kā arī infekcijas risks. Ja iežogojumā nav paredzēta pašattīrīšanās funkcija, atkritumi no iežogojuma ir jāizsūknē, vislabāk, uzreiz pēc barošanas. Iežogojuma malas un pamatne ir regulāri jātīra, lai novērstu aļģu un citu nosēdumu veidošanos. Tīrīšana ir jāveic uzmanīgi, lai nesatrauktu zivis.

4.6. Apiešanās

Saskarsme ar cilvēku zivis var nopietni satraukt, tādēļ tā ir iespējami jāsamazina. Zivis no iežogojuma izvelk ar tīklu, un pirms procedūrām tās anestezē un ievieto mazākā tvertnē. Anestēzijas iedarbības ilgumam ir jābūt iespējami īsākam, un zivis ir jāievieto tīrā, aerētā ūdenī, kur tās var atgūties. Anestēzijas iedarbībai ir jāilgst visu procedūras laiku.

Zivju ķeršanai ir jāizmanto tīkls ar piemērotu rāmi un linuma acu izmēru. Nedrīkst izmantot mezglotus tīklus. Pirms izmantošanas tīkli ir jādezinficē un jāizskalo tīrā ūdenī.

Ārpus ūdens zivij drīkst pieskarties ar mitriem cimdiem vai mitrām rokām, un zivis ir jānovieto uz mitrām virsmām, lai nenobrāztu to zvīņas un gļotas. Īpaša uzmanība ir jāpievērš, lai izmantotie apstrādes paņēmieni neizraisītu zivs izžūšanu, slāpšanu vai nenodarītu zivij citus bojājumus.

4.7. Humāna nogalināšana

Parasti zivis jānogalina, izmantojot šādus paņēmienus:

- anestezējoša līdzekļa pārdozēšanu, izmantojot zivs lielumam un sugai atbilstošu līdzekli un ievadīšanas paņēmienu. Ja zivi nogalina, iemērcot to anestezējošā šķīdumā, pēc žaunu kustību un/vai vestibulāri okulārā refleksa izbeigšanās tā ir jāatstāj šajā šķīdumā vismaz piecas minūtes;

- smadzeņu darbības apturēšanu, salaužot galvaskausu.

Nāves iestāšanās ir jāapstiprina, piemēram, fiziski iznīcinot zivs smadzenes vai nolaižot zivij asinis.

4.8. Dokumentācija

Ir jādokumentē attiecīgie ūdens kvalitātes rādītāji.

4.9. Identifikācija

Ne vienmēr ir nepieciešams vai iespējams identificēt katru zivi turēšanas iestādē.

Ja zivis ir nepieciešams iezīmēt identifikācijas nolūkā, par vismazāk invazīvo iezīmēšanas paņēmienu tiek uzskatīta zemādas krāsvielas injekcija. Pirms invazīvāku paņēmienu (piemēram, spuru apgraizīšanas vai PIT marķējuma) izmantošanas ir rūpīgi jāapsver to nepieciešamība. Mehānisko iezīmēšanu var izmantot vienīgi tad, ja citi iezīmēšanas paņēmieni nav piemēroti.

Iezīmēšanu parasti veic, zivij atrodoties anestēzijas iedarbībā, lai atvieglinātu procedūras izpildi un samazinātu ievainojumu, saslimšanas vai stresa risku.

5. Pārvadāšana

Pirms pārvadāšanas zivis nebaro tik ilgi, cik nepieciešams, lai tām iztīrītos zarnas, tādējādi samazinot fekālo piesārņojumu pārvadāšanas sistēmā. Zivs ķeršana, sagatavošana pārvadāšanai, pārvadāšana un izlaišana ir jāveic rūpīgi, lai neievainotu zivi un neradītu tai pārlieku stresu. Nedrīkst pieļaut straujas temperatūras pārmaiņas, slāpšanu un ekskrementu izraisītu ūdens kvalitātes pasliktināšanos.

B PIELIKUMS

Statistiskas tabulas un paskaidrojumi to aizpildīšanai, kā to paredz šīs konvencijas 27. un 28.panta prasības

Ievads

Atbilstoši konvencijas 27. un 28.pantam katra puse apkopo statistisko informāciju par noteiktiem procedūru aspektiem, uz kuriem konvencija attiecas un nosūta šo informāciju Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kas saņemto informāciju publicē.

Ar kuru metodi apkopot informāciju, to izlemj katra puse un, protams, atbilstoši katras valsts tiesību aktu prasībām var apkopot jebkādu papildu statistisko informāciju. Tomēr, lai atvieglotu ģenerālsekretāra darbu, iesūtītajai informācijai jābūt salīdzināmai un saskaņā ar pievienotajām tabulām. Datus apkopo par kalendāro gadu.

Vispārēji noteikumi

Jāuzskaita tie dzīvnieki, kuru izmantošana procedūrās var tiem radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu (sk. konvencijas 1.2.panta "c" punktu). Uzskaite tiek sākta, kad ar dzīvnieku sāk veikt procedūras. Katru dzīvnieku vienā un tajā pašā tabulā uzskaita vienu reizi. Dzīvnieki, kuri netiek izmantoti procedūrās, kā to paredz 12.panta c punkts, netiek uzskaitīti šajā konvencijā paredzētās informācijas apkopošanas nolūkā.

Bioloģiskās pētniecības raksturs neizbēgami novedīs pie situācijas, kad būs grūti izlemt, kurā tabulas ailē procedūrā izmantojamais dzīvnieks būtu jāuzskaita. Nepastāv pareiza vai nepareiza šīs problēmas risināšanas metode. Tas ir individuālas izvēles jautājums. Atbilstoši kompetentas iestādes sniegtajiem norādījumiem zinātniekiem pašiem ir jāizlemj, kur dzīvnieku uzskaitīt.

Tomēr ir būtiski svarīgi nodrošināt to, ka neviens dzīvnieks netiek uzskaitīts divas reizes.

1.tabula

Procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits un veidi

Šajā tabulā tiek sniegts kopējais procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits. Kopējais dzīvnieku skaits tiek sadalīts pa dzīvnieku tipiem vai klasēm.

2.tabula

Dzīvnieku skaits, kurus izmanto procedūrās ar noteiktu mērķi

Šajā tabulā ir paredzēts uzrādīt to dzīvnieku skaitu, kuri tiek izmantoti plašās fundamentālu pētījumu, jaunu produktu izstrādes, drošības izvērtējumu, slimību diagnosticēšanas, kā arī izglītības un apmācības jomās. Pirmajā vertikālajā ailē "medicīnisks" ietver veterināro medicīnu.

3.tabula

Dzīvnieku skaits, kuri izmantoti noteiktiem mērķiem cilvēka, dzīvnieku un vides aizsardzībā nolūkā, veicot toksiskus vai citus drošības izvērtējumus

Šajā tabulā ir paredzēts sniegt sīkāku sadalījumu pa procedūrām, kuras tiek veiktas vispārējā cilvēka, dzīvnieku un vides aizsardzības nolūkā, izņemot medicīniskus nolūkus. 6.vertikālā aile ietver kaitīgo radiāciju.

4.tabula

Procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits saistībā ar slimībām un traucējumiem

Šajā tabulā ir paredzēts attēlot medicīniskos nolūkos izmantoto dzīvnieku skaitu, ieskaitot veterinārmedicīnu, ar īpašu atsauci uz trijām cilvēka slimību jomām, kuras ir sabiedrības īpašas izmanības lokā.

5.tabula

Procedūrās, kas noteiktas likumdošanā, izmantoto dzīvnieku skaits

Ieraksts vertikālajā ailē "Tikai attiecīgā puse" tiek izdarīts tad, kad procedūras veikšana ir paredzēta tās puses valsts tiesību aktu ietvaros, kur šī procedūra tiek veikta, ieskaitot starptautiskās saistības, kuras puse ir uzņēmusies (piemēram, kā konvencijai par Eiropas farmakopejas izstrādi pievienojusies puse vai kā Eiropas Kopienas dalībvalsts).

Ieraksts vertikālajā ailē "tikai pārējās puses" nozīmē: ja procedūras konkrētais mērķis ir prasību izpilde, ieskaitot tirdzniecības prasības citās valstīs, ieskaitot arī konvencijas prasības, kurai pēdējās nav pievienojušās.

Aile "Abi" tiek izmantota, ja procedūra ir paredzēta abu grupu prasību izpildes nolūkā; šajā gadījumā nekas netiek ierakstīts nevienā no pārējām divām ailēm.

1.tabula

Procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits un veidi

(Gada)laikā (Puse)

Peles (Mus musculus)  
Žurkas (Rattus norvegicus)  
Jūras cūciņas (Cavia porcellus)  
Pārējie grauzēji (other Rodentia)  
Truši (Oryctolagus cuniculus)  
Pērtiķi (Hominoidea)  
Pārējie pērtiķveidīgie (Cercopithecoidea & Ceboidea)  
Lemūri (Prosimia)  
Suņi (Canis familiaris)  
Kaķi (Felis catus)  
Pārējie gaļēdāji (other Carnivora)  
Zirgi, ēzeļi un krustojumi (Equidae)  
Cūkas (Sus)  
Kazas un aitas (Capra & Ovis)  
Liellopi (Bos)  
Pārējie zīdītāji (other Mammalia)  
Putni (Aves)  
Reptiļi(Reptilia)  
Abinieki (Amphibia)  
Zivis (Pisces)  
Kopā  

2.tabula

Noteiktiem mērķiem izraudzītās procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits (gada) laikā (puse)

Visas sugas Izraudzītās sugas
Grauzēji un truši Suņi un kaķi Primāti
1. Fundamentāla rakstura bioloģiski (ieskaitot medicīniskos) pētījumi        
2. Medicīnas vai veterinārmedicīnas produktu vai ierīču atklāšana, izstrāde un kvalitātes kontrole (ieskaitot drošības vērtējumu)        
3. Slimību diagnosticēšana        
4. Cilvēka, dzīvnieku un vides aizsardzība, veicot toksiskas vai citas drošības vērtējumus        
5. Izglītība un mācības        

3.tabula

Dzīvnieku skaits, kuri izmantoti noteiktiem mērķiem cilvēka, dzīvnieku un vides aizsardzībā nolūkā, veicot toksiskus vai citus drošības izvērtējumus

2.tabulas 4.punkta tālāka klasifikācija Visas sugas Izraudzītās sugas
Grauzēji un truši Suņi un kaķi Primāti
1. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts izmantot galvenokārt lauksaimniecībā        
2. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts izmantot galvenokārt rūpniecībā        
3. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts izmantot galvenokārt mājsaimniecībā        
4. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts izmantot galvenokārt kā kosmētikas vai kā tualetes piederumus        
5. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts izmantot galvenokārt kā pārtikas piedevas cilvēka patēriņam        
6. Potenciāla vai faktiska apkārtējās vides piesārņojuma bīstamība        

4.tabula

Procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits saistībā ar slimībām un traucējumiem (gads) laikā (puse)

  Visas sugas Izraudzītās sugas
Grauzēji un truši Suņi un kaķi Grauzēji un truši
  1. Vēzis (izņemot karcinoģenētiskas bīstamības)        
  2. Kardiovaskulārās slimības        
  3. Nervu un garīgie traucējumi        
  4. Pārējās cilvēka un dzīvnieku slimības        

Piezīme. Ja procedūra ietver vēža pētījumus zem jebkura no 2. līdz 4.punktam, vēža klasifikācijai ir prioritāte.

5.tabula

Procedūrās, kas noteiktas likumdošanā, izmantoto dzīvnieku skaits (gads) laikā (puse)

Visas sugas Izraudzītās sugas
Grauzēji un truši Suņi un kaķi Grauzēji un truši
Tikai puse        
Tikai pārējās puses        
Abi        

 



Grozījumu protokols
Eiropas konvencijai par to mugurkaulnieku aizsardzību, kurus izmanto izmēģinājumiem vai citiem mērķiem

Strasbūra, 1998.gada 22.jūnijs

Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas dalībvalstis, kuras parakstījušas šo protokolu Eiropas Konvencijai par to mugurkaulnieku aizsardzību, kurus izmanto izmēģinājumos un citos zinātniskos mērķos, kas tika atklāta parakstīšanai 1986. gada 18. martā Strasbūrā (turpmāk - Konvencija),

ņemot vērā Konvenciju, kurā ietverti vispārīgi noteikumi, kas paredzēti, lai pasargātu zinātniskiem mērķiem paredzētus dzīvniekus no ciešanām, sāpēm un distresa un dalībvalstu lēmumu ierobežot dzīvnieku izmantošanu izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem, ar mērķi cik vien iespējams aizstāt šādu izmantošanu, jo sevišķi meklējot alternatīvus pasākumus un veicinot šādu alternatīvu pasākumu izmantošanu,

ņemot vērā Konvencijas pielikumos iekļauto noteikumu tehnisko raksturu,

atzīstot nepieciešamību nodrošināt to atbilstību ar attiecīgajās jomās veikto pētījumu rezultātiem,

ir vienojušās par turpmāko:

1.pants

Konvencijas 30. pantā izdara šādus grozījumus:

"1. Piecus gadus kopš šīs Konvencijas stāšanās spēkā un pēc tam ik pēc pieciem gadiem vai arī biežāk, ja vairākums Pušu to pieprasītu, Puses Eiropas Padomē rīko daudzpusējas apspriedes, lai izskatītu šīs Konvencijas piemērošanu un tās pārskatīšanas lietderību vai tās noteikumu paplašināšanu.

2. Šīs apspriedes notiek sanāksmēs, ko sasauc Eiropas Padomes ģenerālsekretārs. Puses paziņo sava pārstāvja vārdu Eiropas Padomes ģenerālsekretāram vismaz divus mēnešus pirms sanāksmēm.

3. Ievērojot šīs Konvencijas noteikumus, Puses izstrādā apspriežu reglamentu."

2.pants

Konvenciju papildina ar jaunu XI daļu "Grozījumi", tostarp iekļaujot jaunu 31. pantu:

"1. Visus A un B pielikuma grozījumus, ko ierosina kāda Puse vai Eiropas Padomes Ministru komiteja, paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, un viņš tos nosūta Eiropas Padomes dalībvalstīm, Eiropas Kopienai un visām ārpuskopienas valstīm, kas ir pievienojušās vai ir uzaicinātas pievienoties Konvencijai saskaņā ar 34. panta noteikumiem.

2. Visus grozījumus, kas ierosināti saskaņā ar iepriekšējā punkta noteikumiem, izskata daudzpusējās apspriedēs, kurās Puses tos var pieņemt ar divu trešdaļu vairākumu, ne ātrāk kā sešus mēnešus pēc tam, kad ģenerālsekretārs tos nosūtījis. Pieņemto dokumentu nosūta Pusēm.

3. Grozījumi stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc pieņemšanas daudzpusējās apspriedēs, ja viena trešdaļa Pušu nav izteikusi iebildumus."

3.pants

Konvencijas 31. līdz 37. pants kļūst attiecīgi par Konvencijas 32. līdz 38. pantu.

4.pants

1. Šis protokols ir pieejams parakstīšanai Konvencijas parakstītājiem, kas var kļūt par šī protokola Līgumslēdzējām pusēm:

a) parakstot to bez atrunām par ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu vai

b)ar tam sekojošu ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu.

2. Valstis, kas parakstījušas konvenciju, nedrīkst parakstīt protokolu bez atrunām par ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu vai deponēt ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentu, ja vien tās jau nav deponējušas vai vienlaicīgi nedeponē konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentu.

3. Valstis, kuras ir pievienojušās konvencijai, var pievienoties arī šim protokolam.

4. Dokumentus par ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos deponē Eiropas Padomes ģenerālsekretariātā.

5.pants

Šis protokols stājas spēkā 30. dienā pēc tam, kad visas Konvencijas Līgumslēdzējas puses ir kļuvušas par šī protokola Līgumslēdzējām pusēm saskaņā ar 4.pantu.

6.pants

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs ziņo Eiropas Padomes dalībvalstīm, citām Konvencijas Līgumslēdzējām pusēm un Eiropas Kopienai par:

a) valstīm, kas konvenciju parakstījušas bez atrunām par ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu;

b) valstīm, kas konvenciju parakstījušas ar atrunām par ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu;

c) katra ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanu;

d) dienu, kurā protokols stājas spēkā saskaņā ar tā 5. pantu;

e) jebkādu citu darbību, paziņošanu vai informēšanu saistībā ar šo protokolu.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo protokolu.

Protokols parakstīts 1998. gada 22. jūnijā Strasbūrā angļu un franču valodā, abiem tekstiem esot vienlīdz autentiskiem, vienā eksemplārā, ko deponē Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs izsūta apstiprinātas kopijas visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, pārējām konvencijas Pusēm un Eiropas Kopienai.

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
spēkā esošs
Izdevējs: Saeima Veids: likums Pieņemts: 03.06.2010.Stājas spēkā: 22.06.2010.Tēma:  Dzīvnieku aizsardzībaPublicēts: Latvijas Vēstnesis, 99, 22.06.2010.
Saistītie dokumenti
  • Anotācija / tiesību akta projekts
  • Citi saistītie dokumenti
212193
22.06.2010
84
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
RSS logo
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība) Kvalitātes balva