Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Starptautisko līgumu uzskaiti veic Ārlietu ministrija. Starptautisko līgumu pamatteksti netiek apvienoti ar tajos izdarītajiem grozījumiem.

KONVENCIJA PAR PIERĀDĪJUMU IEGŪŠANU ĀRVALSTĪS CIVILLIETĀS VAI KOMERCLIETĀS

Šīs konvencijas parakstītājas valstis,

Vēloties atvieglot tiesiskās palīdzības lūgumu nosūtīšanu un to izpildi, kā arī sabalansēt dažādu veidu izmantošanu, ko valstis lieto šim nolūkam,

Vēloties uzlabot savstarpēju tiesisko sadarbību civillietās vai komerclietās,

Lai to izpildītu, ir nolēmušas noslēgt konvenciju, un ir vienojušās par sekojošiem noteikumiem.

I nodaļa - Tiesiskās palīdzības lūgumi

1.pants

Civillietās vai komerclietās līgumslēdzējas valsts tiesu iestāde saskaņā ar šīs valsts nacionālo tiesību normās paredzētajiem noteikumiem var lūgt citas līgumslēdzējas valsts kompetento iestādi, izmantojot tiesiskās palīdzības lūgumu, iegūt pierādījumus vai izpildīt kādu citu procesuālu darbību.

Tiesiskās palīdzības lūgumu neizmanto tādu pierādījumu iegūšanā, kurus nav paredzēts izmantot uzsāktā vai paredzētā tiesvedībā.

Termins "cita procesuāla darbība" neietver tiesas dokumentu izsniegšanu vai jebkuru citu procesuālu darbību spriedumu vai nolēmumu izpildes procesā, vai rīkojumu par pagaidu vai drošības pasākumiem.

2.pants

Līgumslēdzēja valsts nozīmē centrālo iestādi, kas apņemas saņemt tiesiskās palīdzības lūgumus no citas līgumslēdzējas valsts tiesu iestādes un nosūtīt tos kompetentai iestādei izpildei. Katra valsts centrālo iestādi organizē saskaņā ar savas valsts nacionālo tiesību normām.

Tiesiskās palīdzības lūgumu sūta izpildes valsts centrālajai iestādei tieši, to nepārsūtot kādai citai šīs valsts iestādei.

3.pants

Tiesiskās palīdzības lūgumā norāda:

a) lūguma iesniedzēju iestādi un iestādi, kas ir lūgta to izpildīt, ja tā ir zināma lūguma iesniedzējai iestādei;

b) tiesvedībā iesaistīto pušu un to pārstāvju, ja tādi ir, uzvārdus un adreses;

c) tiesvedības būtību, kurā ir nepieciešams iegūt pierādījumus, sniedzot visu nepieciešamo informāciju attiecībā uz to;

d) iegūstamos pierādījumus vai citas veicamās procesuālās darbības.

Ja nepieciešams, lūgumā norāda:

e) nopratināmo personu uzvārdus un adreses;

f) nopratināmajām personām uzdodamos jautājumus vai lietas izklāstu, par ko tās jānopratina;

g) apskatāmos dokumentus vai citu mantu (nekustamu vai personisku);

h) lūgumu par to, ka pierādījumi jāsniedz ar zvērestu vai apstiprināšanu, un par to, ka ir jāizmanto kādas citas īpašas formas prasības;

i) jebkādu īpašu veidu vai procesuālo kārtību, kas jāizmanto saskaņā ar 9.pantu.

Lūgumā var arī minēt informāciju, kas nepieciešama 11.panta piemērošanai.

Nekāda legalizācija vai citas formalitātes nevar tikt prasītas.

4.pants

Tiesiskās palīdzības lūgumu sagatavo lūguma saņēmējas iestādes valodā vai arī pievieno tulkojumu šajā valodā.

Tomēr līgumslēdzējai valstij ir jāpieņem tiesiskās palīdzības lūgums angļu vai franču valodā, vai ar tulkojumu kādā no šīm valodām, izņemot gadījumus, kad valsts ir izteikusi atrunu saskaņā ar 33. pantu.

Līgumslēdzējas valstis ar vairāk nekā vienu oficiālo valodu, kas nevar, pamatojoties uz nacionālajām tiesību normām, pieņemt tiesiskās palīdzības lūgumu vienā no šīm valodām attiecībā uz visu tās teritoriju, var paziņot par valodu, kādā iesniedzams tiesiskās palīdzības lūgums vai tā tulkojums atsevišķās valsts teritorijas daļās. Gadījumā, ja šie konvencijas noteikumi netiek ievēroti bez pamatota iemesla, ar tulkošanu uz norādīto valodu saistītās izmaksas sedz lūguma iesniedzēja valsts.

Līgumslēdzēja valsts var paziņot par citu noteiktu valodu vai valodām, kas nav minētas iepriekšējās šā panta daļās, kādās tiesiskās palīdzības lūgums var tikt nosūtīts centrālajai iestādei.

Jebkurš tulkojums, kas ir pievienots tiesiskās palīdzības lūgumam, ir jāapliecina kā pareizs vai nu diplomātiskai vai konsulārai amatpersonai vai zvērinātam tulkam, vai kādai citai personai, kas ir pilnvarota to veikt kādā no valstīm.

5.pants

Ja centrālā iestāde uzskata, ka tiesiskās palīdzības lūgums neatbilst šīs konvencijas noteikumiem, tā nekavējoties informē lūguma iesniedzēju iestādi, norādot iebildumus attiecībā uz šo palīdzības lūgumu.

6.pants

Ja lūguma saņēmēja iestāde nav kompetenta to izpildīt, tiesiskās palīdzības lūgums nekavējoties jānosūta iestādei tajā pašā valstī, kas ir kompetenta to izpildīt saskaņā ar šīs valsts nacionālo tiesību normām.

7.pants

Ja lūguma iesniedzēja iestāde ir norādījusi, tā ir jāinformē par pierādījumu iegūšanas norises vietu un laiku, lai ieinteresētās puses un to pārstāvji, ja tādi ir, varētu būt klāt. Šī informācija ir jānosūta tieši pusēm vai to pārstāvjiem, ja lūguma iesniedzēja iestāde to prasa.

8.pants

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka lūguma iesniedzējas tiesu iestādes pārstāvji no citas līgumslēdzējas valsts var būt klāt tiesiskās palīdzības lūguma izpildē. Vienlaikus var tikt lūgta paziņojuma izteikušās valsts kompetentās iestādes iepriekšēja atļauja.

9.pants

Tiesu iestāde, kas izpilda tiesiskās palīdzības lūgumu, piemēro savas valsts nacionālo tiesību normas attiecībā uz procesuālo kārtību.

Tomēr lūguma saņēmēja iestāde pēc lūguma iesniedzējas iestādes lūguma tiesiskās palīdzības lūguma izpildē piemēro īpašu veidu vai procesuālo kārtību, izņemot gadījumus, kad tas ir nesavienojami ar izpildes valsts nacionālo tiesību normām vai šo tiesiskās palīdzības lūgumu nav iespējams izpildīt valsts iekšējās prakses, procesuālās kārtības vai praktisku grūtību dēļ.

Tiesiskās palīdzības lūgums ir jāizpilda nekavējoties.

10.pants

Lūguma saņēmēja iestāde, izpildot tiesiskās palīdzības lūgumu, piemēro atbilstošus piespiedu līdzekļus un tādā pašā apmērā, kā tas ir noteikts šīs valsts nacionālo tiesību normās par nacionālo valsts iestāžu izdoto nolēmumu vai arī pušu pieteikto lūgumu izpildi nacionālajos tiesvedības procesos.

11.pants

Izpildot tiesiskās palīdzības lūgumu, attiecīgā persona var atteikties sniegt pierādījumus, ciktāl tai ir tiesības vai pienākums atteikties sniegt pierādījumus -

a) pamatojoties uz lūguma saņēmējas valsts nacionālo tiesību normām, vai

b) pamatojoties uz lūguma iesniedzējas valsts nacionālo tiesību normām, ja tiesības vai pienākumi ir norādīti tiesiskās palīdzības lūgumā, vai arī pēc lūguma saņēmējas iestādes pieprasījuma to citādi ir apstiprinājusi lūguma iesniedzēja iestāde.

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka papildus tā ņems vērā tiesības un pienākumus, ko nosaka citas valsts nacionālo tiesību normas un kas atšķiras no tiesībām un pienākumiem, kas pastāv lūguma iesniedzējā valstī un saņēmējā valstī, tādā apjomā, kā noteikts šajā paziņojumā.

12.pants

Tiesiskās palīdzības lūguma izpildi var atteikt tikai tādā apmērā, ciktāl -

a) lūguma saņēmējā valstī tiesiskā palīdzības lūguma izpilde neietilpst šīs valsts tiesu iestāžu funkcijās; vai

b) lūguma saņēmēja valsts uzskata, ka, izpildot šo tiesiskās palīdzības lūgumu, tiks aizskarta tās suverenitāte vai radīti draudi tās drošībai.

Tiesiskās palīdzības lūguma izpilde nevar atteikt, pamatojoties tikai uz to, ka valsts nacionālo tiesību normas paredz izņēmuma piekritību attiecībā uz prasības priekšmetu, vai ka šīs valsts nacionālo tiesību normas neparedz tiesības veikt jebkādas darbības jautājumā, par kuru celta prasība.

13.pants

Lūguma saņēmēja iestāde ar tiesiskās palīdzības lūguma izpildi saistītos dokumentus lūguma iesniedzējai iestādei nosūta tādā pašā veidā, kā tos iesniedza lūguma iesniedzēja iestāde.

Jebkurā gadījumā, ja tiesiskās palīdzības lūgums nav izpildīts pilnībā vai arī ir izpildīts tikai daļā, lūguma iesniedzējai iestādei nekavējoties par to paziņo tādā pašā veidā, informējot par neizpildes iemesliem.

14.pants

Tiesiskās palīdzības lūguma izpilde nav par pamatu jebkādai nodokļu vai citu izmaksu segšanai.

Tomēr lūguma saņēmējai valstij ir tiesības prasīt lūguma iesniedzējai valstij atlīdzināt maksājumus par ekspertu, tulku izmantošanu, kā arī maksājumus, kas radušies, izmantojot īpašu procesuālo kārtību pēc lūguma iesniedzējas valsts lūguma atbilstoši 9.panta otrajai daļai.

Ja lūguma saņēmējas valsts nacionālo tiesību normas nosaka pienākumu pusēm pašām iegūt pierādījumus un lūguma izpildes iestāde pati nevar izpildīt palīdzības lūgumu, saņemot piekrišanu no lūguma iesniedzējas iestādes, tā var iecelt personu šī lūgumu izpildei. Lūdzot piekrišanu, lūguma saņēmējai iestādei ir jānorāda aptuvenie izdevumi, kas varētu rasties, izmantojot šādu procesuālo kārtību. Ja lūguma iesniedzēja iestāde dod piekrišanu, tai ir jāatlīdzina jebkuri radušies izdevumi, bet bez šādas piekrišanas lūguma iesniedzēja valsts nav atbildīga par izdevumu atlīdzināšanu.

II nodaļa - Pierādījumu iegūšana, ko veic diplomātiskās amatpersonas, konsulārās amatpersonas un pilnvarotās personas

15.pants

Civillietās vai komerclietās līgumslēdzējas valsts diplomātiskā amatpersona vai konsulārā amatpersona citas līgumslēdzējas valsts teritorijā, kur šī amatpersona veic savas funkcijas, var iegūt pierādījumus, nelietojot piespiedu līdzekļus, no tās valsts pilsoņiem, ko šī amatpersona pārstāv, lai sniegtu palīdzību uzsāktā tiesvedībā valstī, kuru šī amatpersona pārstāv.

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka diplomātiskās vai konsulārās amatpersonas pierādījumus var iegūt tikai tad, ja šīs valsts nozīmētā attiecīgā iestāde pēc attiecīga amatpersonas pieteikuma tam ir devusi atļauju.

16.pants

Līgumslēdzējas valsts diplomātiskā amatpersona vai konsulārā amatpersona citas līgumslēdzējas valsts teritorijā, kurā šī persona veic savas funkcijas, bez piespiedu līdzekļu piemērošanas var iegūt pierādījumus no šīs valsts vai arī trešās valsts pilsoņiem, lai sniegtu palīdzību jau uzsāktā tiesas tiesvedībā, kuru šī persona pārstāv, ja:

a) tās valsts nozīmēta kompetentā iestāde, kurā šī persona veic savas funkcijas, ir devusi vai nu vispārīgu atļauju vai arī attiecībā uz konkrēto lietu;

b) šī persona rīkojas atbilstoši kompetentās iestādes izdotajā atļaujā paredzētajiem noteikumiem.

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka pierādījumus saskaņā ar šo pantu var iegūt bez tās iepriekšējas atļaujas saņemšanas.

17.pants

Civillietās vai komerclietās pienācīgi šim nolūkam pilnvarota persona var bez piespiedu līdzekļu piemērošanas iegūt pierādījumus līgumslēdzējā valstī, lai sniegtu palīdzību jau uzsāktā tiesvedībā citā līgumslēdzējā valstī, ja -

a) pierādījumu iegūšanas valsts nozīmēta kompetenta iestāde, ir devusi vai nu vispārīgu atļauju vai arī attiecībā uz konkrēto lietu, un

b) šī persona rīkojas atbilstoši kompetentās iestādes izdotajā atļaujā paredzētajiem noteikumiem.

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka pierādījumus saskaņā ar šo pantu var iegūt bez tās iepriekšējas atļaujas saņemšanas.

18.pants

Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka diplomātiskās amatpersonas, konsulārās amatpersonas vai pilnvarotās personas, iegūstot pierādījumus saskaņā ar 15., 16. vai 17.pantu, var vērsties ar pieteikumu pie šīs valsts nozīmētās kompetentās iestādes pēc nepieciešamās palīdzības, lai iegūtu pierādījumus piespiedu kārtā. Paziņojumā var paredzēt tādus nosacījumus, ko paziņotāja valsts uzskata par piemērotiem.

Ja iestāde atbalsta iesniegto pieteikumu, tā izmanto jebkurus atbilstošos un likumā paredzētos piespiedu līdzekļus, ko izmanto nacionālos tiesvedības procesos.

19.pants

Kompetentā iestāde, izdodot 15., 16. vai 17.pantā minēto atļauju vai, atbalstot palīdzības sniegšanas pieteikumu saskaņā ar 18.pantu, var izvirzīt tādus nosacījumus, ko uzskata par piemērotiem, tajā skaitā par laiku un vietu pierādījumu iegūšanai. Tāpat tā var lūgt, lai tai tiktu paziņots iepriekš, saprātīgā laikā par laiku, datumu un vietu pierādījumu iegūšanai; šādos gadījumos iestādes pārstāvim ir tiesības būt klāt pierādījumu iegūšanā.

20.pants

Iegūstot pierādījumus saskaņā ar jebkuru šīs nodaļas pantu, attiecīgās personas var pārstāvēt pārstāvis.

21.pants

Ja diplomātiskā amatpersona, konsulārā amatpersona vai pilnvarotā persona ir tiesīga saskaņā ar 15., 16. vai 17.pantu iegūt pierādījumus -

a) tā var iegūt visa veida pierādījumus, ja to iegūšana nav pretrunā tās valsts nacionālo tiesību normām, kurā šie pierādījumi tiek iegūti, vai saskaņā ar iepriekšējiem pantiem izsniegtai jebkurai atļaujai, un tai ir tiesības, ievērojot iepriekš minētos ierobežojumus, pieņemt zvērestu vai apstiprinājumu;

b) lūgumam personām ierasties vai sniegt pierādījumus, izņemot gadījumus, kad saņēmējs ir tās valsts pilsonis, kurā notiek tiesvedība, ir jābūt sagatavotam tās vietas valodā, kurā pierādījumi tiek iegūti, vai jābūt pievienotam tulkojumam šajā valodā;

c) ar lūgumu ir jāinformē persona, ka to var pārstāvēt pārstāvis, un jebkurā valstī, kas nav iesniegusi paziņojumu saskaņā ar 18.pantu, persona ir jāinformē arī par to, ka tai nav pienākuma ierasties un sniegt pierādījumus;

d) pierādījumi var tikt iegūti saskaņā ar tiesvedības valsts likumā noteikto kārtību, ja šāda kārtība nav aizliegta ar pierādījumu iegūšanas valsts nacionālo tiesību normām;

e) persona, kurai lūdz sniegt pierādījumus, var izmantot tiesības un pienākumus atteikties sniegt pierādījumus saskaņā ar 11.pantu.

22.pants

Gadījumā, kad nav izdevies iegūt pierādījumus saskaņā ar šajā nodaļā noteikto kārtību tāpēc, ka persona ir atteikusies sniegt pierādījumus, tas neizslēdz iespēju lūgt pierādījumu iegūšanu saskaņā ar I nodaļas noteikumiem.

III nodaļa - Vispārējie noteikumi

23.pants

Līgumslēdzēja valsts var parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās laikā paziņot, ka tā neizpildīs tiesiskās palīdzības lūgumus, kas iesniegti nolūkā panākt pirmstiesas izmeklēšanas dokumentu atklāšanu, kas zināma anglo-sakšu tiesību sistēmu valstīs.

24.pants

Līgumslēdzēja valsts var nozīmēt citas iestādes papildus centrālajai iestādei, nosakot to kompetenci. Tomēr visos gadījumos tiesiskās palīdzības lūgumu var iesniegt centrālajai iestādei.

Federālas valstis ir tiesīgas nozīmēt vairāk nekā vienu centrālo iestādi.

25.pants

Līgumslēdzēja valsts ar vairāk nekā vienu tiesību sistēmu var nozīmēt tikai vienas tiesību sistēmas iestādes ar ekskluzīvu kompetenci izpildīt tiesiskās palīdzības lūgumus saskaņā ar šo konvenciju.

26.pants

Ja līgumslēdzējai valstij ir attiecīgi jārīkojas tāpēc, ka to paredz konstitucionālajās normās noteiktie ierobežojumi, tā var lūgt lūguma iesniedzējai valstij atlīdzināt pierādījumu iegūšanas izpildei nepieciešamos maksājumus, izdevumus par dokumentu izsniegšanu personām, lai nodrošinātu personu ierašanos piespiedu kārtā sniegt pierādījumus, izdevumus, kas saistīti ar šādu personu ierašanos, un izdevumus par jebkuru pierādījumu norakstu sagatavošanu.

Ja valsts ir izteikusi lūgumu saskaņā ar iepriekšējo daļu, jebkura cita līgumslēdzēja valsts var prasīt atlīdzību no šīs valsts par līdzīgiem maksājumiem un izdevumiem.

27.pants

Šīs konvencijas noteikumi neierobežo līgumslēdzēju valsti -

a) paziņot, ka tiesiskās palīdzības lūgumus var pārsūtīt tiesu iestādēm citā veidā, nekā paredzēts 2.pantā;

b) ar nacionālo tiesību normām vai praksē pieļaut jebkuras darbības ar mazāk ierobežojošiem nosacījumiem, nekā tas ir noteikts šajā konvencijā;

c) ar nacionālo tiesību normām vai praksē pieļaut citus pierādījumu iegūšanas veidus, nekā tas ir noteikts šajā konvencijā.

28.pants

Šī konvencija nekādi neierobežo vienošanās starp jebkurām divām vai vairākām līgumslēdzējām valstīm, ja šāda vienošanās paredz atkāpes no:

a) 2.panta noteikumiem attiecībā uz tiesiskās palīdzības lūguma pārsūtīšanas veidiem;

b) 4.panta noteikumiem attiecībā uz izmantojamām valodām;

c) 8.panta noteikumiem attiecībā uz tiesu iestādes pārstāvja klātbūtni tiesiskās palīdzības lūguma izpildē;

d) 11.panta noteikumiem attiecībā uz liecinieku tiesībām un pienākumiem atteikties sniegt pierādījumus;

e) 13.panta noteikumiem attiecībā uz izpildīto tiesiskās palīdzības lūguma nosūtīšanu lūguma iesniedzējai iestādei;

f) 14.panta noteikumiem attiecībā uz maksājumu un izdevumu segšanu;

g) II nodaļas noteikumiem.

29.pants

Ja šīs konvencijas līgumslēdzējas valstis ir arī līgumslēdzējas valstis vienai vai abām Konvencijām par civilprocesu, kas parakstītas Hāgā 1905.gada 17.jūlijā un 1954.gada 1.martā, tad šī konvencija aizstāj iepriekšējo konvenciju 8.-16.pantu.

30.pants

Šī konvencija neietekmē 1905.gada konvencijas 23.panta piemērošanu vai 1954.gada konvencijas 24.panta piemērošanu.

31.pants

Papildu vienošanās starp līgumslēdzējām pusēm 1905.gada un 1954.gada konvencijām ir uzskatāmas par piemērojamām arī attiecībā uz šo konvenciju, izņemot gadījumus, kad līgumslēdzējas puses ir vienojušās citādi.

32.pants

Neskarot 29. un 31.panta noteikumus, šī konvencija neietekmē citu konvenciju noteikumus par jautājumiem, ko regulē šī konvencija, kuras puses līgumslēdzējas valstis ir vai par kuras līgumslēdzējām pusēm līgumslēdzējas valstis kļūs.

33.pants

Valsts parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās laikā var izslēgt pilnībā vai daļā 4.panta otrās daļas vai II nodaļas noteikumu piemērošanu. Citas atrunas nav pieļaujamas.

Jebkura līgumslēdzēja valsts var katrā laikā atsaukt atrunu, ko tā ir izteikusi; atruna zaudē spēku sešdesmitajā dienā pēc paziņojuma par atrunas atsaukšanu.

Ja valsts ir izteikusi atrunu, jebkura cita valsts, kuru tā ietekmē, var izteikt tādu pašu atrunu attiecībā pret atrunu izteikušo valsti.

34.pants

Valsts var katrā laikā atsaukt paziņojumu vai to mainīt.

35.pants

Katra līgumslēdzēja valsts ratifikācijas vai pievienošanās dokumenta deponēšanas laikā vai vēlākā laikā informē Nīderlandes Ārlietu ministriju par iestāžu nozīmēšanu saskaņā ar 2., 8., 24. un 25.pantu.

Ja nepieciešams līgumslēdzēja valsts informē ministriju par -

a) iestāžu nozīmēšanu, kuras ir jāinformē, kuru atļauja vai kuru palīdzība var tikt lūgta, diplomātiskajām amatpersonām un konsulārajām amatpersonām iegūstot pierādījumus saskaņā ar 15., 16. vai 18.pantu;

b) iestāžu nozīmēšanu, kuru atļauja var tikt prasīta, pilnvarotajām personām iegūstot pierādījumus saskaņā ar 17.pantu, un par iestāžu nozīmēšanu, kuras var sniegt 18.pantā paredzēto palīdzību;

c) paziņojumiem saskaņā ar 4., 8., 11., 15., 16., 17., 18., 23. un 27.pantu;

d) jebkuru atsaukšanu vai izmaiņām iepriekš minēto iestāžu nozīmēšanā un paziņojumos;

e) jebkuru atrunu atsaukšanu.

36.pants

Jebkuras grūtības, kas var rasties līgumslēdzēju valstu starpā sakarā ar šīs konvencijas izpildīšanu, tiek novērstas diplomātiskā ceļā.

37.pants

Šī konvencija ir atvērta parakstīšanai valstīm, kas ir pārstāvētas Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences 11.sesijā.

Tā ir jāratificē, un ratifikācijas dokuments ir jādeponē Nīderlandes Ārlietu ministrijā.

38.pants

Šī konvencija stājas spēkā sešdesmitajā dienā pēc tam, kad trešais ratifikācijas dokuments saskaņā ar 37.panta otro daļu ir deponēts Nīderlandes Ārlietu ministrijā.

Konvencija stājas spēkā attiecībā uz katru valsti, kas to ratificē vēlākā laikā, sešdesmitajā dienā pēc tās ratifikācijas instrumenta deponēšanas.

39.pants

Jebkura valsts, kas nav pārstāvēta Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences 11.sesijā, bet kas ir šīs konferences dalībvalsts vai Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsts, vai specializētas institūcijas dalībvalsts, vai Starptautiskās Tiesas Statūtu dalībvalsts, var pievienoties šai konvencijai pēc tam, kad tā ir stājusies spēkā saskaņā ar 38.panta pirmo daļu.

Pievienošanās dokuments ir deponējams Nīderlandes Ārlietu ministrijā.

Konvencija stājas spēkā attiecībā uz valsti, kas tai pievienojas, sešdesmitajā dienā pēc pievienošanās dokumenta deponēšanas.

Pievienošanās konvencijai stājas spēkā tikai attiecībās starp valsti, kas pievienojas konvencijai, un to līgumslēdzēju valsti, kas ir paziņojusi par piekrišanu šādai pievienošanās. Šāds paziņojums ir jādeponē Nīderlandes Ārlietu ministrijā, un ministrija nosūta diplomātiskā ceļā apliecinātu kopiju katrai līgumslēdzējai valstij.

Konvencija starp valsti, kas tai pievienojusies un valsti, kas ir paziņojusi par piekrišanu šādai pievienošanās, stājas spēkā sešdesmitajā dienā pēc paziņojuma par piekrišanu iesniegšanas.

40.pants

Jebkura valsts var parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās laikā paziņot, ka šī konvencija tiks piemērota visās teritorijās, par kurām valsts ir atbildīga starptautiskajās attiecībās, vai arī vienā vai vairākās no šīm teritorijām. Šāds paziņojums stājas spēkā dienā, kad šī konvencija stājas spēkā attiecīgajā valstī.

Jebkurā vēlākā laikā par šīs konvencijas piemērošanas paplašināšanu ir jāpaziņo Nīderlandes Ārlietu ministrijai.

Konvencija stājas spēkā attiecībā uz paziņojumā minētajām teritorijām sešdesmitajā dienā pēc iepriekšējā daļā paredzētā paziņojuma.

41.pants

Šī konvencija ir spēkā piecus gadus no datuma, kad tā ir stājusies spēkā saskaņā ar 38. panta pirmo daļu pat attiecībā uz valstīm, kas to ir ratificējušas vai pievienojušās vēlākā laikā.

Ja šī konvencija nav denonsēta, tā ir uzskatāma par pagarinātu uz vēl pieciem gadiem.

Par jebkuru denonsēšanu ir jāpaziņo Nīderlandes Ārlietu ministrijai vismaz sešus mēnešus pirms piecu gadu perioda beigām.

Tā var tikt ierobežota attiecībā uz noteiktām teritorijām, kurās šī konvencija ir spēkā.

Denonsēšana ir spēkā attiecībā tikai uz to valsti, kura par to ir paziņojusi. Šī konvencija paliek spēkā visu pārējo līgumslēdzēju valstu starpā.

42. pants

Nīderlandes Ārlietu ministrija paziņo 37.pantā minētajām valstīm un valstīm, kas ir pievienojušās saskaņā ar 39.pantu, par:

a) parakstīšanu un ratifikāciju saskaņā ar 37.pantu;

b) šīs konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 38.panta pirmo daļu;

c) pievienošanos saskaņā ar 39.pantu un datumu, kad tā stājas spēkā;

d) piemērošanas paplašināšanu, kas norādīta 40.pantā un datumu, kad tā stājas spēkā;

e) nozīmēšanām, atrunām un paziņojumiem saskaņā ar 33. un 35.pantu;

f) denonsēšanu saskaņā ar 41.panta trešo daļu.

To apliecinot, būdami pienācīgi pilnvaroti, ir parakstījuši šo konvenciju.

Parakstīta Hāgā 1970.gada 18.martā angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā kopijā, ko deponē Nīderlandes valdības arhīvos un kuras apliecinātu kopiju izsūta, izmantojot diplomātiskos kanālus, katrai valstij, kas ir pārstāvēta Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences 11.sesijā.

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
Spēkā esošs
Starpt. org.:
Veids:
 starptautisks dokuments
 daudzpusējs
Pieņemts:
 18.03.1970.
Stājas spēkā:
 12.11.2010.
Piemēro no:
 27.05.1995.
Pievienošanās:
 28.03.1995.
Pieņemšanas vieta: 
Hāga
Ratificēja:
 Saeima
Atruna: Nav
Deklarācija: Ir
Publicēts:
 "Latvijas Vēstnesis", 43, 18.03.2009.
Dokumenta valoda:
Saistītie dokumenti
  • Paziņojums par spēkā stāšanos
  • Deklarācija
  • Citi saistītie dokumenti
823
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitātes
Noderīgas saites
Atsauksmēm
Kontakti
Mobilā versija
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2015 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība)