KONVENCIJA CIVILPROCESA JAUTĀJUMOS

Noslēgta 1954.gada 1.martā

Stājusies spēkā 1957.gada 12.aprīlī

Šīs konvencijas parakstītājas valstis,

vēlēdamās savā pieredzē iegūtos uzlabojumus iestrādāt 1905.gada 17.jūlija Konvencijā civilprocesa jautājumos,

nolēmušas šādā nolūkā noslēgt jaunu konvenciju, ir vienojušās par turpmāk minētajiem noteikumiem.

I. TIESAS UN ĀRPUSTIESAS DOKUMENTU IZSNIEGŠANA

1. pants

Tos dokumentus civillietās un komerc­lietās, kas adresēti personām, kuras atrodas ārvalstīs, līgumslēdzējās valstīs izsniedz pēc lūguma iesniedzējas valsts konsula lūguma, kas nosūtīts iestādei, kuru norādījusi lūguma saņēmēja valsts. Lūgumam, kurā norādīta pārsūtāmā dokumenta izcelsmes iestāde, pušu vārdi, uzvārdi un statuss, dokumenta adresāta adrese un attiecīgā dokumenta veids, jābūt lūguma saņēmējas iestādes [valsts] valodā. Šī iestāde nosūta konsulam apliecinājumu par to, ka dokuments izsniegts, vai paskaidrojumus par iemesliem, kāpēc tas nav izsniegts.

Visas grūtības, kas rodas saistībā ar šādu konsula lūgumu, atrisināmas, izmantojot diplomātiskos kanālus.

Ikviena līgumslēdzēja valsts var paziņot pārējām līgumslēdzējām valstīm, ka tā vēlas, lai lūgums par tādu dokumentu izsniegšanu, kuros ir šā panta pirmajā daļā norādītie dati, tiktu tai izsniegts, izmantojot diplomātiskos kanālus.

Iepriekšējie noteikumi neliedz divām līgumslēdzējām valstīm vienoties par to, ka tās atļaus tiešus sakarus starp to attiecīgajām iestādēm.

2. pants

Dokumentus izsniedz tā iestāde, kas ir kompetenta saskaņā ar lūguma saņēmējas valsts tiesību aktiem. Minētā iestāde, izņemot šīs konvencijas 3.pantā paredzētos gadījumus, var izsniegt attiecīgo dokumentu, izsniedzot to tikai adresātam, kas to labprātīgi pieņem.

3. pants

Lūgumam pievieno divus izsniedzamo dokumentu eksemplārus.

Ja izsniedzamais dokuments ir lūguma saņēmējas iestādes [valsts] valodā vai valodā, par kuras lietošanu abas attiecīgās valstis vienojušās, vai ja šim dokumentam pievienots tā tulkojums vienā no iepriekšminētajām valodām un ja lūgumā izteikts attiecīgs lūgums, lūguma saņēmēja iestāde var izsniegt minēto dokumentu tādā veidā, kādu šāda veida gadījumiem paredz šīs iestādes valsts tiesību akti, vai sevišķā veidā, ja vien tas nav pretrunā šiem valsts tiesību aktiem. Ja šāds lūgums nav izteikts, lūguma saņēmēja iestāde izsniedz to saskaņā ar šīs konvencijas 2.pantu.

Ja nav vienošanās par citādu veidu, šā panta iepriekšējā daļā minēto tulkojumu apliecina lūguma iesniedzējas valsts diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvis vai lūguma saņēmējas valsts zvērināts tulkotājs.

4. pants

Ja dokumenta izsniegšanas lūgums atbilst 1., 2. un 3.panta noteikumiem, tā valsts, kuras teritorijā jāveic izsniegšana, var atteikt izsniegšanu tikai tad, ja tā uzskata, ka izsniegšana var apdraudēt tās suverenitāti vai drošību.

5. pants

[Dokumenta] izsniegšanu apstiprina vai nu legalizēts [dokumenta] saņemšanas apstiprinājums no adresāta ar norādītu datumu, vai pieprasījuma saņēmējas valsts iestādes izsniegts apliecinājums, kurā norādīts dokumenta izsniegšanas fakts, tā izsniegšanas veids un izsniegšanas diena.

Minētais apstiprinājums vai apliecinājums noformējams uz viena no abiem dokumenta eksemplāriem vai pievienojams šā dokumenta pielikumā.

6. pants

Iepriekšējo pantu noteikumi neliedz:

1) iespēju nosūtīt dokumentus pa pastu tieši attiecīgajām personām, kas atrodas ārvalstīs;

2) iespēju attiecīgajām personām saņemt šos dokumentus tieši ar tās valsts tiesu varas amatpersonu vai kompetentu amatpersonu starpniecību, kurā dokuments jā izsniedz;

3) iespēju valstīm dokumentus, kas paredzēti personām, kuras atrodas ārvalstīs, izsniegt šīm personām ar sava diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvju starpniecību.

Minētajos gadījumos minētās iespējas pastāv tikai tad, ja to pieļauj starp attiecīgajām valstīm noslēgtās konvencijas vai, ja šādu konvenciju nav, ja neiebilst tā valsts, kurā dokuments izsniedzams. Šī valsts nedrīkst iebilst pret dokumenta izsniegšanu, ja vien šā panta pirmās daļas 3.punktā paredzētajos gadījumos attiecīgais dokuments lūguma iesniedzējas valsts pilsonim nav jāizsniedz piespiedu kārtā.

7. pants

Nedrīkst prasīt atlīdzināt ar tiesas dokumentu izsniegšanu saistītos nodokļus un izdevumus.

Tomēr, ja nav vienošanās par citādu kārtību, lūguma saņēmējai valstij ir tiesības prasīt, lai lūguma iesniedzēja valsts atlīdzina tai izdevumus, kas radušies saistībā ar tiesu varas amatpersonas nodarbināšanu vai īpaša izsniegšanas veida izmantošanu šīs konvencijas 3.pantā minētajos gadījumos.

II. TIESISKĀS PALĪDZĪBAS LŪGUMS

8. pants

Līgumslēdzējas valsts tiesu iestāde saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, izmantojot tiesiskās palīdzības lūgumu, civillietās un komerclietās var lūgt citas līgumslēdzējas valsts kompetento iestādi, lai tā atbilstoši savai kompetencei iegūst pierādījumus vai veic citas procesuālas darbības.

9. pants

Tiesiskās palīdzības lūgumu lūguma iesniedzējas valsts konsuls pārsūta tai iestādei, kuru norādījusi lūguma saņēmēja valsts. Šī iestāde nosūta konsulam dokumentu, kurā apliecināta tiesiskās palīdzības lūguma izpilde vai norādīti iemesli, kāpēc tas nav izpildīts.

Visas grūtības, kuras varētu rasties saistībā ar pārsūtīšanu, atrisina, izmantojot diplomātiskos kanālus.

Līgumslēdzēja valsts, nosūtot paziņojumu pārējām līgumslēdzējam valstīm, var deklarēt, ka tā vēlas, lai tās teritorijā izpildāmie tiesiskās palīdzības lūgumi tiktu tai pārsūtīti, izmantojot diplomātiskos kanālus.

Iepriekšējie noteikumi neliedz divām līgumslēdzējām valstīm vienoties par to, ka tās atļaus tiesiskās palīdzības lūgumu tiešu pārsūtīšanu starp to attiecīgajām iestādēm.

10. pants

Ja nav vienošanās, kas paredz citādu kārtību, tiesiskās palīdzības lūgumam jābūt vai nu lūguma saņēmējas iestādes [valsts] valodā vai valodā, par kuras lietošanu vienojušās abas attiecīgās valstis, vai šim tiesiskās palīdzības lūgumam jāpievieno tāds tulkojums kādā no minētajām valodām, ko apliecinājis lūguma iesniedzējas valsts diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvis vai lūguma saņēmējas valsts zvērināts tulkotājs.

11.pants

Tiesu iestādei, kurai adresēts tiesiskās palīdzības lūgums, tas jāizpilda, izmantojot tādus pašus piespiedu pasākumus, kādus tā izmanto izpildes valsts rīkojumu vai pušu pieteikto lūgumu izpildē attiecīgās valsts tiesvedības procesos. Šo piespiedu pasākumu piemērošana nav obligāta tajos gadījumos, kas saistīti ar pušu ierašanos tiesā.

Ja lūguma iesniedzējas valsts iestāde to lūdz, tai jāsaņem informācija par tiesiskās palīdzības lūguma izpildes laiku un vietu, lai attiecīgā puse varētu piedalīties šā lūguma izpildē.

Tiesiskās palīdzības lūguma izpilde var tikt atteikta tikai šādos gadījumos:

1) ja nav noteikts dokumenta autentiskums;

2) ja tiesiskās palīdzības lūguma izpilde neietilpst lūguma saņēmējas valsts tiesu iestāžu kompetencē;

3) ja valsts, kuras teritorijā jāizpilda tiesiskās palīdzības lūgums, uzskata, ka šī izpilde varētu kaitēt tās suverenitātei vai drošībai.

12. pants

Ja iestāde, kurai pārsūtīts tiesiskās palīdzības lūgums, nav kompetenta attiecīgajā jautājumā, tad šo lūgumu automātiski pārsūta tās pašas valsts iestādei, kura saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem ir kompetenta izpildīt šādu lūgumu.

13. pants

Visos gadījumos, kad lūguma saņēmēja iestāde nav izpildījusi tiesiskās palīdzības lūgumu, tā par to nekavējoties paziņo lūguma iesniedzējai iestādei, norādot, kādu iemeslu dēļ tiesiskās palīdzības lūguma izpilde atteikta saskaņā ar 11.pantu, vai iestādei, kurai tiesiskās palīdzības lūgums pārsūtīts saskaņā ar 12.pantu.

14. pants

Tiesu iestāde, kas izpilda tiesiskās palīdzības lūgumu, ievēro veidus un procesuālo kārtību, kuru paredz šīs iestādes valsts tiesību akti.

Tomēr ja lūguma iesniedzēja iestāde lūdz ievērot kādu īpašu veidu vai procesuālo kārtību, šāds lūgums apmierināms ar nosacījumu, ka attiecīgais veids vai procesuālā kārtība nav pretrunā lūguma saņēmējas valsts tiesību aktiem.

15. pants

Iepriekšējo pantu noteikumi neliedz valstīm tiesības izpildīt tiesiskās palīdzības lūgumus tieši ar savu diplomātisko vai konsulāro dienestu pārstāvju starpniecību, ja to pieļauj starp attiecīgajām valstīm noslēgta konvencija vai ja pret to neiebilst valsts, kuras teritorijā jāizpilda tiesiskās palīdzības lūgums.

16. pants

Nedrīkst prasīt atlīdzināt ar tiesiskās palīdzības lūguma izpildi saistītos nodokļus un izdevumus.

Tomēr, ja nav vienošanās par citādu kārtību, lūguma saņēmējai valstij ir tiesības prasīt, lai lūguma iesniedzēja valsts atlīdzina tai izdevumus, kas radušies saistībā ar liecinieku vai ekspertu pieaicināšanu, kā arī saistībā ar tiesu varas amatpersonas nodarbināšanu gadījumos, kad liecinieki nav ieradušies tiesā labprātīgi, un izdevumus, kādi radušies saistībā ar šīs Konvencijas 14.panta otrās daļas piemērošanu.

III. CAUTIO JUDICATUM SOLVI

17. pants

No Konvencijas jebkuras vienas līgumslēdzējas pilsoņiem, kuri citas līgumslēdzējas valsts tiesās ir prasītāji vai personas, kas iestājas lietā, un kuriem vienā no šīm valstīm ir domicils jeb pastāvīgā dzīvesvieta, nedrīkst prasīt nodrošinājumu, garantiju vai ķīlu, pamatojoties uz to, ka viņi ir ārvalstnieki vai ka viņiem nav pastāvīgās dzīvesvietas vai dzīvesvietas attiecīgajā valstī.

Šis pats noteikums attiecas uz visiem maksājumiem, kas varētu tikt pieprasīti no prasītājiem vai personām, kuras iestājas lietā, kā nodrošinājums tiesas izdevumu segšanai.

Visas konvencijas starp līgumslēdzējām valstīm par savu pilsoņu atbrīvošanu no cautio judicatum solvi vai nodrošinājuma tiesāšanās izdevumu segšanai neatkarīgi no domicila paliek spēkā.

18. pants

Tos tiesas rīkojumus par tiesāšanās izdevumiem, kuri pieņemti vienā no līgumslēdzējām valstīm pret prasītāju vai personu, kas iestājas lietā, kuri atbrīvoti no nodrošinājuma, ķīlas vai maksājuma saskaņā ar šīs Konvencijas 17.panta pirmo un otro daļu vai saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā uzsākta tiesvedība, pasludina par izpildāmiem bez maksas kompetentas iestādes katrā no pārējām līgumslēdzējām valstīm pēc lūguma, kas nosūtīts, izmantojot diplomātiskos kanālus.

Tas pats noteikums piemērojams arī attiecībā uz tiesas nolēmumiem, kuros tiesāšanās izdevumu summa noteikta vēlāk.

Iepriekšminētie noteikumi neliedz divām līgumslēdzējām valstīm vienoties atļaut ieinteresētajām pusēm nosūtīt izpildes pieteikumu tieši.

19. pants

Rīkojumi par tiesāšanās izdevumiem pasludināmi par izpildāmiem bez pušu piedalīšanās ar nosacījumu, ka lietā zaudējušajai pusei ir tiesības vēlāk pārsūdzēt šādu lēmumu saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā lūgta attiecīgā lēmuma izpilde.

Iestāde, kura ir kompetenta lemt par izpildes lūgumu, izskata šādus jautājumus:

1) vai lēmuma kopija attiecībā uz tās autentiskumu atbilst tās valsts tiesību aktu prasībām, kurā šis lēmums pieņemts;

2) vai lēmumam saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem ir res judicata spēks;

3) vai lēmuma noteikumi ir izklāstīti lūguma saņēmējas iestādes valsts valodā vai valodā, par kuru vienojušās divas attiecīgās valstis, kā arī vai dokumentam pievienots tāds šā dokumenta tulkojums vienā no minētajām valodām, ko, ja vien nav vienošanās, kura paredz citādu kārtību, apliecinājis lūguma iesniedzējas valsts diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvis vai lūguma saņēmējas valsts zvērināts tulkotājs.

Lai izpildītu šā panta otrās daļas 1. un 2.punktā paredzētos noteikumus, pietiek vai nu tikai ar izcelsmes valsts kompetentās iestādes paziņojumu, kas apliecina, ka lēmumam ir res judicata spēks, vai ar tādu pienācīgi legalizētu dokumentu uzrādīšanu, kuri apliecina, ka attiecīgajam lēmumam ir res judicata spēks. Ja nav vienošanās, kas paredz citādu kārtību, tad iepriekšminētās iestādes kompetenci apliecina tieslietu administrācijas augstākā amatpersona lūguma iesniedzējā valstī. Minētajam paziņojumam un apliecinājumam jābūt rakstītam vai tulkotam saskaņā ar šā panta otrās daļas 3.punktā paredzētajiem noteikumiem.

Iestāde, kura ir kompetenta lemt par izpildes lūgumu, ja to vienlaikus lūdz attiecīgā puse, novērtē otrās daļas 3.punktā minētās lēmuma apliecināšanas, tulkošanas un legalizācijas izdevumu summu. Šādus izdevumus atzīst par tiesāšanās izdevumiem.

IV. BEZMAKSAS JURIDISKĀ PALĪDZĪBA

20. pants

Civillietās un komerclietās līgumslēdzēju valstu pilsoņiem pārējās līgumslēdzējās valstīs sniedz bezmaksas juridisko palīdzību tāpat kā šo valstu pilsoņiem saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā šo bezmaksas juridisko palīdzību lūdz.

Valstīs, kurās sniedz juridisko palīdzību administratīvajās lietās, šā panta iepriekšējās daļas noteikumi attiecas arī uz lietām, kurās tiesvedība uzsākta tiesās, kas kompetentas izskatīt šādas lietas.

21. pants

Jebkurā gadījumā apliecinājumu vai [personas] deklarāciju par [bezmaksas juridiskās palīdzības] nepieciešamību izdod vai saņem ārvalstnieka pastāvīgās dzīvesvietas iestādes vai, ja tādu nav, viņa pašreizējās dzīvesvietas iestādes. Ja pēdējās minētās iestādes nepieder līgumslēdzējai valstij un tās nesaņem vai neizdod šāda veida apliecinājumus vai deklarācijas, pietiek ar apliecinājumu vai deklarāciju, ko izdevis vai pieņēmis tās valsts diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvis, kuras pilsonis ir attiecīgais ārvalstnieks.

Ja prasītājs nedzīvo valstī, kurā iesniegts lūgums, apliecinājumu vai [personas] deklarāciju par [bezmaksas juridiskās palīdzības] nepieciešamību bez maksas legalizē tās valsts diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvis, kurā attiecīgais dokuments jāuzrāda.

22. pants

Iestāde, kura ir kompetenta izsniegt apliecinājumu vai saņemt [personas] deklarāciju par [bezmaksas juridiskās palīdzības] nepieciešamību, no pārējo līgumslēdzēju valstu iestādēm var saņemt informāciju par lūdzēja finansiālo stāvokli.

Iestādei, kas atbildīga par bezmaksas juridiskās palīdzības lūguma izskatīšanu, ir tiesības atbilstoši savai kompetencei pārbaudīt tai iesniegtos apliecinājumus, deklarācijas un informāciju un lūgt papildu informāciju.

23. pants

Ja attiecīgā persona, kam vajadzīga bezmaksas juridiskā palīdzība, neatrodas tajā valstī, kurā tiek lūgts sniegt šādu juridisko palīdzību, tad šīs personas bezmaksas juridiskās palīdzības lūgumu, kam pievienots apliecinājums vai [personas] deklarācija par [bezmaksas juridiskās palīdzības] nepieciešamību, un, ja vajadzīgs, arī citus apstiprinošus dokumentus, kuri varētu sekmēt tā izskatīšanu, tās valsts konsuls, kurā šī persona dzīvo, var pārsūtīt iestādei, kas ir kompetenta izskatīt šādu lūgumu, vai iestādei, kuru norādījusi valsts, kurā šo lūgumu izskatīs.

9.panta otrās, trešās un ceturtās daļas noteikumi un 10. un 12.panta noteikumi par tiesiskās palīdzības lūgumiem, attiecas arī uz bezmaksas juridiskās palīdzības lūgumu un tiem pievienoto dokumentu pārsūtīšanu.

24. pants

Ja kādas līgumslēdzējas valsts pilsonim piešķirtas tiesības saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, tad lūguma saņēmēja valsts nedrīkst prasīt, lai lūguma iesniedzēja valsts atlīdzina izdevumus par tādu dokumentu izsniegšanu citā līgumslēdzējā valstī, kas saistīti ar šā pilsoņa lietu, - neatkarīgi no to izsniegšanas veida.

Tas pats attiecas uz tiesiskās palīdzības lūgumiem, izņemot ekspertiem samaksāto atlīdzību.

V. CIVILSTĀVOKĻA AKTU REĢISTRA IZRAKSTU BEZMAKSAS IZSNIEGŠANA

25. pants

Personas, kam vajadzīga bezmaksas juridiskā palīdzība un kas ir kādas līgumslēdzējas valsts pilsoņi, var saņemt civilstāvokļa aktu reģistra izrakstus bez maksas un ar tādiem pašiem noteikumiem kā šīs valsts pilsoņi. Laulības noslēgšanai vajadzīgos dokumentus šīm personām bez maksas legalizē līgumslēdzēju valstu diplomātiskā vai konsulārā dienesta pārstāvji.

VI. AIZTURĒŠANA

26. pants

Aizturēšanu - kā piespiedu līdzekli vai tikai kā aizsardzības līdzekli - civillietās un komerclietās gadījumos, kad to nepiemēro kādas līgumslēdzējas valsts pilsoņiem, nedrīkst piemērot arī ārvalstniekiem, kuri ir šīs valsts pilsoņi. Uz faktu, uz ko var atsaukties pilsonis, kura domicils ir šajā valstī, lai tiktu atbrīvots no aizturēšanas, var atsaukties arī kādas līgumslēdzējas valsts pilsonis, pat ja šis fakts noticis ārvalstī.

VII. NOBEIGUMA NOTEIKUMI

27. pants

Šo konvenciju var parakstīt valstis, kas bijušas pārstāvētas Starptautisko privāttiesību konferences septītajā sesijā.

Konvenciju ratificē un ratifikācijas rakstus deponē Nīderlandes Ārlietu ministrijā.

Katra ratifikācijas raksta deponēšanu ieprotokolē, un protokola apliecinātas kopijas nosūta visām parakstītājām valstīm, izmantojot diplomātiskos kanālus.

28. pants

Šī konvencija stājas spēkā sešdesmitajā dienā pēc datuma, kad saskaņā ar 27.panta otro daļu deponēts ceturtais ratifikācijas raksts.

Attiecībā uz katru parakstītāju valsti, kas pēc tam to ratificē, Konvencija stājas spēkā sešdesmitajā dienā pēc datuma, kad deponēts tās ratifikācijas raksts.

29. pants

Šī konvencija attiecībās starp valstīm, kuras to ratificējušas, aizstās 1905.gada 17.jūlijā Hāgā parakstīto Konvenciju civilprocesa jautājumos.

30. pants

Šo Konvencija pilnīgi piemēro līgumslēdzēju valstu pamatteritorijās.

Ja līgumslēdzēja valsts vēlas, lai Konvencija stātos spēkā visās pārējās teritorijās vai tajās pārējās teritorijās, par kuru starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga, tad šī valsts paziņo par šādu nodomu dokumentā, ko deponē Nīderlandes Ārlietu ministrijā. Pēdējā nosūta minētā dokumenta apliecinātu kopiju visām līgumslēdzējām valstīm, izmantojot diplomātiskos kanālus.

Šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz valstu, kuras nav cēlušas iebildumus sešu mēnešu laikā pēc šāda paziņojuma, attiecībām ar teritoriju (teritorijām), par kuras (kuru) starptautiskajām saistībām ir atbildīga attiecīgā valsts un attiecībā uz kuru (kurām) izteikts minētais paziņojums.

31. pants

Valstis, kas nav bijušas pārstāvētas minētās konferences septītajā sesijā, var pievienoties šai Konvencijai, ja viena vai vairākas valstis, kuras ratificējušas Konvenciju, necels iebildumus sešu mēnešu laikā pēc datuma, kad Nīderlandes valdība paziņojusi par šo pievienošanos. Pievienošanās notiek tādā kārtībā, kāda norādīta 27.panta otrajā daļā.

Pievienošanās var notikt tikai pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā saskaņā ar 28.panta pirmo daļu.

32. pants

Katra līgumslēdzēja valsts, parakstot vai ratificējot šo konvenciju, vai pievienojoties tai, var izteikt atrunu, ka tā piemēros Konvencijas 17.pantu tikai tiem līgumslēdzēju valstu pilsoņiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir šīs valsts teritorijā.

Valsts, kura izmanto šā panta iepriekšējā daļā paredzētās tiesības, var prasīt, lai pārējās līgumslēdzējas valstis piemēro 17.panta noteikumus tikai attiecībā uz tiem šīs valsts pilsoņiem, kā pastāvīgā dzīvesvieta ir tās līgumslēdzējas valsts teritorijā, kuras tiesā viņi ir prasītāji vai personas, kas iestājas lietā.

33. pants

Šī konvencija paliek spēkā piecus gadus kopš 28.panta pirmajā daļā norādītā datuma.

Šis termiņš sākas minētajā datumā arī attiecībā uz tām valstīm, kuras ratificē Konvenciju vai pievienojas tai vēlāk.

Ja Konvencija nav denonsēta, tās darbības termiņš pēc katru piecu gadu paiešanas tiek pagarināts klusuciešot. Denonsēšanas aktu nosūta vismaz sešus mēnešus pirms Konvencijas darbības termiņa beigām Nīderlandes Ārlietu ministrijai, kura par to informē pārējās līgumslēdzējas valstis.

Denonsēšana var attiekties uz visām tām teritorijām vai dažām no tām teritorijām, kas minētas paziņojumā saskaņā ar 30.panta otro daļu.

Denonsēšana stājas spēkā tikai attiecībā uz to valsti, kura par to paziņojusi. Attiecībā uz pārējām līgumslēdzējām valstīm Konvencija paliek spēkā.

To apliecinot, savu valdību attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo konvenciju.

Hāgā 1954.gada 1.martā vienā eksemplārā, kuru deponē Nīderlandes valdības arhīvos un kura apstiprinātas kopijas nosūta visām valstīm, kas bijušas pārstāvētas Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences septītajā sesijā.

 

Pastāvīgā biroja tulkojums