Pamatojoties uz republikas Konstitūciju un vispārcilvēcisko vērtību prioritāti, kā arī ievērojot starptautiskos paktus un nolīgumus par cilvēktiesībām reliģijas jomā, likums «Par reliģiskajām organizācijām» regulē sabiedriskās attiecības, kas veidojas, realizējot republikas Konstitūcijā noteikto apziņas brīvību attiecībā uz reliģisko organizāciju darbību.

Katram Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tiesības uz apziņas, pārliecības un reliģijas brīvību, kas ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties jebkurai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, piedalīties reliģiskajos rituālos, brīvi mainīt savu reliģisko vai citu pārliecību, kā arī atbilstoši republikas Konstitūcijas un likumu normām paust un izplatīt savu pārliecību un uzskatus.

1. pants. Iedzīvotāju līdztiesība neatkarīgi no viņu attieksmes pret reliģiju

Latvijas Republikas iedzīvotāji ir vienlīdzīgi savās tiesībās neatkarīgi no viņu attieksmes pret reliģiju. Šī līdztiesība nodrošināma visās dzīves sfērās.

Tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana, jebkuru priekšrocību radīšana iedzīvotājiem sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju, kā arī iedzīvotāju jūtu aizskaršana vai naida celšana sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju vai ateismu ir aizliegta. Par minēto darbību izdarīšanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

Nevienai personai savas reliģiskās pārliecības dēļ nav tiesību atteikties pildīt likumā noteiktos pienākumus, izņemot gadījumus, kas speciāli paredzēti likumā.

Norāde par attieksmi pret reliģiju vai par konfesionālo piederību valsts izdotajos personas dokumentos netiek fiksēta.

Valsts institūcijas, uzņēmumi, iestādes un organizācijas nevar no saviem darbiniekiem un citiem pilsoņiem pieprasīt ziņas par viņu attieksmi pret reliģiju, kā arī par konfesionālo piederību.

2. pants. Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati

Latvijas Republikā valsts institūtiem un iestādēm ir laicīgs raksturs. Reliģiskās organizācijas neveic valsts un tās institūciju funkcijas, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumos par laulību un ģimeni. Likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības un intereses aizsargā valsts. Valsts nepiešķir privilēģijas nevienai no reliģijām vai konfesijām. Valstij un tās institūcijām, kā arī sabiedriskajām un citām organizācijām nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju iekšējā darbībā.

Valsts un reliģisko organizāciju savstarpējās attiecības kārto Reliģijas lietu departaments, kas pēc reliģisko organizāciju lūguma sniedz tam nepieciešamo palīdzību organizatorisko, juridisko, sociālo, saimniecisko un citu jautājumu risināšanā, kā arī Ministru Padomes uzdevumā pārstāv valdību attiecībās ar reliģiskajām organizācijām un to pārstāvjiem.

Visārn Latvijas Republikā pastāvošajām konfesijām, kuru statūti (satversme, nolikums) reģistrēti likumā noteiktajā kārtībā, ir tiesības deleģēt savu pārstāvi uz Latvijas Republikas Augstākās Padomes Reliģijas lietu konsultatīvo padomi, kam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības.

Reliģijas lietu departaments kopīgi ar attiecīgo pašvaldības iestādi ir atbildīgs Latvijas Republikas Augstākās Padomes Reliģijas lietu konsultatīvajai padomei par tā pārziņā esošo jautājumu izlemšanu.

Reliģiskās organizācijas un to pārstāvji atbilstoši likumam un saviem statūtiem (satversmei, nolikumam) var piedalīties valsts un sabiedriskajā dzīvē, dibināt un izmantot masu informācijas līdzekļus, dibināt un uzturēt starptautiskus sakarus.

Reliģisko organizāciju un to pārstāvju darbība ir ierobežojama tikai tajos gadījumos, ja tiek pārkāpta republikas Konstitūcija un likumi, apdraudēta sabiedriskā kārtība un drošība, citu iedzīvotāju tiesības un brīvības, kā arī veselība

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.06.1991. likumu, kas stājas spēkā 13.06.1991.)

3. pants. Izglītība un reliģiskās organizācijas

Valsts atzīst tiesības nodrošināt bērnu reliģisko audzināšanu atbilstoši vecāku (adoptētāju), likumīgo aizbildņu vai aizgādņu pārliecībai.

Ticības mācību var apgūt individuāli vai kopā ar citiem reliģisko organizāciju skolās, svētdienas skolās, pulciņos, vasaras nometnēs, kā arī pēc brīvprātības principa ārpusklases nodarbībās valsts un privātajās mācību iestādēs. Ticības mācības pasniegšana ir vienīgi attiecīgo reliģisko konfesiju kompetencē.

Valsts un privāto skolu audzēkņiem mācību procesā tiek nodrošināta iespēja iepazīties ar dažādu reliģiju saturu, raksturu un vēsturi.

Vietējās pašvaldības valsts iestādēm pēc reliģisko organizāciju vai bērnu vecāku lūguma iespēju robežās ir jānodrošina nepieciešamie materiālie priekšnoteikumi ticības mācības apgūšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.06.1991. likumu, kas stājas spēkā 13.06.1991.)

4. pants. Reliģiskās organizācijas

Reliģiskās organizācijas ir Latvijas Republikas pastāvīgo iedzīvotāju brīvprātīgas apvienības, kuras tiek izveidotas uz reliģiskās pārliecības pamata, lai apmierinātu un nodrošinātu savu locekļu reliģiskās intereses un vajadzības.

Netradicionālās reliģiskās organizācijas ir tādas organizācijas, kuras atdalījušās no pasaules reliģiju konfesijām un nacionālajām reliģijām vai kuru mācība, dogmatiskās nostādnes, reliģiskās ceremonijas un organizatoriskā uzbūve nav pietiekami skaidri identificējamas ar kādu no tām.

Par reliģiskajām konfesijām uzskatāmi vēsturiski izveidojušies pasaules reliģiju paveidi, kā arī nacionālās reliģijas, kurām ir sava mācība (svētie raksti, dogmatika), reliģisko ceremoniju un organizatoriskās uzbūves tradīcijas.

Par reliģisko draudzi uzskatāma vienas konfesijas vai netradicionālās reliģiskās organizācijas ticīgo apvienība, kas piedalās kopīgā reliģisko ceremoniju norisē, veido vienu (singulāru) organizatorisku struktūru un ir lokalizēta noteiktā apdzīvotajā vietā.

Reliģisko draudzi izveido pilngadīgi Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji, ja viņu nav mazāk par desmit. Draudzi pārstāv tās ievēlēta pārvaldes institūcija.

Par reliģisko centru uzskatāma vienas konfesijas izveidota reliģisko organizāciju pārvaldes institūcija Latvijas Republikas mērogā. Vienai konfesijai var būt viens šāds centrs, kuru izveido attiecīgā konfesija tās noteiktajā kārtībā, un tas darbojas, pamatojoties uz saviem statūtiem (satversmi, nolikumu).

Reliģiskajiem centriem ir tiesības izveidot klosterus, mācību iestādes, misijas, biedrības vai citas reliģiska rakstura organizācijas, kas darbojas, pamatojoties uz saviem statūtiem (satversmi, nolikumu), kuri reģistrēti Reliģijas lietu departamentā.

Reliģiskās organizācijas saskaņā ar saviem statūtiem (satversmi, nolikumu) ievēlē, ieceļ un atbrīvo garīgo personālu.

Reliģiskās organizācijas, kuru centri atrodas ārvalstīs, vadās pēc to kanoniskajiem statūtiem (satversmes, nolikuma), ja ar to netiek pārkāpti Latvijas Republikas likumdošanas akti.

Latvijas Republikas attiecības ar reliģisko organizāciju centriem, kuri atrodas ārvalstīs, šis likums neregulē. Tās tiek kārtotas uz savstarpējas vienošanās pamata.

(13.06.1991. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 13.06.1991.)

5. pants. Reliģisko organizāciju tiesiskais statuss

Iesniegumu par reliģiskās draudzes, reliģiskā centra vai citas reliģiskās organizācijas statūtu (satversmes, nolikuma) reģistrāciju tās dibinātājs iesniedz Reliģijas lietu departamentam. Statūtos (satversmē, nolikumā) jānorāda: attiecīgās reliģiskās organizācijas attieksme pret Latvijas Republikas likumdošanas aktiem, organizācijas izveidošanas kārtība, struktūra un darbības vieta, mērķis un uzdevumi, pamatmācība, organizācijas un tās locekļu tiesības un pienākumi, organizācijas līdzekļi, likvidēšanas un tās rezultātā palikušās mantas izmantošanas kārtība. Statūtos organizācija var regulēt arī citus jautājumus. Reliģijas lietu departamentam mēneša laikā jāizskata iesniegums un jāpieņem attiecīgs lēmums.

Ja draudze atzīst savu piederību pie kādas Latvijas Republikā funkcionējošas konfesijas (reliģiskā centra), tas tiek norādīts draudzes iesniegumā un to apstiprina attiecīgās konfesijas (reliģiskā centra) vadība. Ja draudze nevēlas iekļauties kādā no jau esošajiem centriem, tā var darboties autonomi, norādot to savos statūtos (satversmē, nolikumā).

Netradicionālajām reliģiskajām organizācijām, kas pirmo reizi uzsāk darbību Latvijas Republikā, statūtus (satversmi, nolikumu) Reliģijas lietu departaments var reģistrēt ne agrāk kā trīs gadus pēc to iesniegšanas.

Jautājumu par jaunu reliģisko centru statūtu (satversmes, nolikuma) reģistrāciju Reliģijas lietu departaments izlemj pēc Latvijas Republikas Augstākās Padomes Reliģijas lietu konsultatīvās padomes ieteikuma.

No brīža, kad statūti (satversme, nolikums) reģistrēti Reliģijas lietu departamentā, reliģiskā draudze, reliģiskais centrs vai cita reliģiskā organizācija iegūst juridiskās personas statusu.

Reliģiskajām draudzēm, kuru statūti (satversme, nolikums) nav reģistrēti likumā noteiktajā kārtībā, ir tiesības darboties (noturēt dievkalpojumus, rīkot reliģiskos rituālus un ceremonijas, veikt žēlsirdības un labdarības darbu) saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem.

Atteikt reģistrēt reliģiskās draudzes, reliģiskā centra vai citas reliģiskās organizācijas statūtus (satversmi, nolikumu) var tikai tad, ja tie ir pretrunā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem.

Ja statūtu (satversmes, nolikuma) reģistrācija tiek atteikta, motivēts lēmums rakstveidā jādara zināms to iesniedzējam mēneša laikā.

Atteikumu reģistrēt reliģiskās draudzes, reliģiskā centra vai citas reliģiskās organizācijas statūtus (satversmi, nolikumu) var pārsūdzēt tautas tiesā.

(13.06.1991. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 13.06.1991.)

6. pants. Reliģisko organizāciju darbība

Reliģiskajām organizācijām ir tiesības izveidot un uzturēt brīvi pieejamas dievkalpojumu un reliģisko sanāksmju vietas.

Reliģiskos rituālus, ceremonijas un citas reliģiska rakstura darbības var rīkot lūgšanu ēkās (baznīcās) vai tām blakusesošajā teritorijā, iedzīvotāju mājās un dzīvokļos, kapsētās un kapličās, bet ar vietējo valsts varas institūciju piekrišanu — arī citās sabiedriskajās vietās.

Slimnīcās, sociālās nodrošināšanas pansionātos, kā arī soda izciešanas vietās reliģiskos rituālus var veikt pēc tajos atrodošos personu vēlēšanās ar minēto iestāžu administrāciju saskaņotajā laikā un vietā.

Administrācijai jānodrošina pieņemami apstākļi rituālu norisei. Misijas un žēlsirdības darbu šajās iestādēs reliģiskās organizācijas veic ar administrācijas piekrišanu, ievērojot pilnīgas brīvprātības principu.

7. pants. Reliģisko organizāciju īpašums

Reliģisko organizāciju īpašumā var atrasties kulta celtnes, dzīvojamās, saimniecības un citas ēkas, kulta priekšmeti, naudas līdzekļi, kā arī cita manta, ko tās iegādājušās, izgatavojušas, uzcēlušas vai saņēmušas no valsts, citām organizācijām vai personām likumā noteiktajā kārtībā.

Reliģiskajām organizācijām atsavināto mantu pēc šo organizāciju pieprasījuma valsts atdod atpakaļ to īpašumā likumā noteiktajā kārtībā.

Reliģisko organizāciju īpašums tiek aizsargāts ar likumu.

Kulta celtnes, mākslas un citas vērtības, kuras atzītas par vēstures un kultūras pieminekļiem, reliģiskās organizācijas uztur atbilstoši pieminekļu statusam, slēdzot līgumus ar valsts iestādēm par abpusējām saistībām šo objektu uzturēšanā, saglabāšanā un izmantošanā sabiedrības interesēs.

Jautājumu par jaunu kulta un citu ēku celtniecību reliģiskās organizācijas risina likumā noteiktajā kārtībā.

Zemi reliģiskās organizācijas saņem un lieto saskaņā ar zemes likumiem.

Uz kulta ēkām un kulta priekšmetiem nevar vērst piedziņu pēc kreditoru prasījuma.

8. pants. Reliģisko organizāciju uzņēmējdarbība un izdevējdarbība

Reliģiskajām organizācijām saskaņā ar likumu un atbilstoši saviem statūtiem (satversmei, nolikumam) ir tiesības veikt uzņēmējdarbību.

Reliģiskajām organizācijām ir tiesības izdot, iegādāties, importēt un izplatīt reliģisko literatūru, ražot, iegādāties, importēt un izplatīt kulta priekšmetus un citus materiālus.

Reliģiskajām organizācijām saskaņā ar likumu ir tiesības izdot savus preses izdevumus.

Ienākumus (peļņu) no uzņēmējdarbības un izdevējdarbības apliek ar nodokli atbilstoši Latvijas Republikas nodokļu likumiem.

Līdzekļus, kurus atskaita labdarības mērķiem, ēku celtniecībai un uzturēšanai, kā arī ziedojumus (naudu, mantu u. tml.) un visu veidu naudas iemaksas, kuras no iedzīvotājiem saņem reliģiskās organizācijas, ar nodokli neapliek.

9. pants. Reliģisko organizāciju un to darbinieku darba attiecības un tiesības

Reliģiskās organizācijas saskaņā ar darba likumiem ir tiesīgas pieņemt darbā darbiniekus un noslēgt ar viņiem darba līgumus, paredzot darba samaksas kārtību un apmēru.

Reliģiskajās organizācijās strādājošiem darbiniekiem (arī garīgajam personālam) ir tādas pašas darba tiesības, kādas ir valsts un sabiedrisko uzņēmumu, iestāžu, organizāciju strādniekiem un kalpotājiem. Viņu algu apliek ar nodokli tādos pašos apmēros kā strādniekiem un kalpotājiem.

Visi darbinieki, kas strādā reliģiskajās organizācijās (arī garīgais personāls), var būt esošo arodbiedrību biedri vai arī izveidot savu arodbiedrību.

10. pants. Reliģisko organizāciju darbinieku sociālā apdrošināšana un sociālā nodrošināšana

Uz reliģisko organizāciju darbiniekiem (arī garīgo personālu) valsts sociālā apdrošināšana un sociālā nodrošināšana attiecas tādā pašā mērā kā uz valsts un sabiedrisko uzņēmumu, iestāžu un organizāciju strādniekiem un kalpotājiem.

Reliģiskās organizācijas iemaksā valsts sociālās apdrošināšanas fondā atskaitījumus no darba algas fonda tādos pašos apmēros kā valsts un sabiedriskie uzņēmumi, iestādes un organizācijas.

Reliģisko organizāciju darbiniekiem (arī garīgajam personālam) pensiju piešķir un izmaksā pēc vispārējiem noteikumiem saskaņā ar likumu un neatkarīgi no reliģisko organizāciju piešķirtās pensijas.

11. pants. Reliģisko organizāciju darbības izbeigšana

Reliģiskās organizācijas var pašlikvidēties saskaņā ar saviem statūtiem (satversmi, nolikumu), to darbība var tikt izbeigta republikas Konstitūcijas un likumu pārkāpšanas gadījumā.

Ja reliģisko organizāciju darbība ir pretrunā ar republikas Konstitūciju un likumiem, Reliģijas lietu departaments var ierosināt tautas tiesā lietu par to darbības izbeigšanu.

12. pants. Pēc reliģisko organizāciju likvidācijas palikušās mantas izlietošana

Reliģiskās draudzes vai citas reliģiskās organizācijas pašlikvidēšanās vai citā tās darbības izbeigšanas gadījumā tās īpašums pāriet attiecīgās reliģiskās konfesijas (centra) vai citas reliģiskās organizācijas īpašumā to statūtos (satversmē, nolikumā) noteiktajā kārtībā. Gadījumos, kad īpašuma tiesību pārņēmēja nav, to pārņem valsts.

Kultūras un vēstures pieminekļi, kas ir reliģisko organizāciju īpašums, to darbības izbeigšanas gadījumā tiek izmantoti atbilstoši likumam par kultūras un vēstures pieminekļiem.

13. pants. Atbildība par šā likuma pārkāpšanu

Personas, kas pārkāpušas šo likumu, saucamas pie likumā noteiktās atbildības.