1. Būvnormatīvs nosaka prasības meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju projektēšanai un virszemes ūdensobjektu hidroloģiskajiem aprēķiniem.

2. Būvnormatīvā lietotie termini:

2.1. aizsargdambis – grunts hidrotehniska būve teritorijas aizsardzībai pret applūšanu;

2.2. aizsprosts – hidrotehniska būve ūdens noteces aizturēšanai un ūdens līmeņa regulēšanai augšpus tās;

2.3. aizvars – hidrotehniskās būves ietaise, ar kuru noslēdz ūdens caurplūdes ailu;

2.4. apgrieztais filtrs – hidrotehniskās būves ietaise filtrācijas deformāciju novēršanai gruntī ar divām vai vairākām dažāda rupjuma ūdens caurlaidīgas grunts kārtām, kuras sakārtotas grunts daļiņu izmēru pieaugošā secībā filtrācijas plūsmas virzienā;

2.5. aplēses hidroloģiskie lielumi – ar noteiktu pārsniegšanas varbūtību aprēķināti hidroloģiskie lielumi (caurplūdumi, ūdens līmeņi), kas kalpo par pamatu meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju svarīgāko izmēru noteikšanai un ūdens resursu plānošanai;

2.6. apūdeņošana – mākslīga ūdens padeve un sadale augsnes mitruma krājumu papildināšanai augu veģetācijas periodā;

2.7. apūdeņošanas norma – ūdens daudzums vai ūdens slāņa biezums, kāds jāpadod ar apūdeņošanu, lai visā veģetācijas periodā apūdeņojamam kultūraugam uzturētu optimālo augsnes mitruma režīmu;

2.8. apūdeņošanas sistēma – meliorācijas būvju (specializētu būvju) un ierīču kopums zemes apūdeņošanai;

2.9. bjefs – virszemes ūdensobjekta posms, kas robežojas ar uzstādināšanas būvi (aizsprostu) un atrodas katrā tās pusē, augšējā pusē - augšas bjefs, lejas pusē - lejas bjefs;

2.10. caurplūdums – ūdens daudzums, kas vienā laika vienībā izplūst caur ūdensteces vai būves aktīvā šķērsgriezuma laukumu;

2.11. caurvades spēja – caurplūdums, ko spēj izvadīt ūdensteces gultne vai hidrotehniskā būve pie nepieciešamā ūdens plūsmas dziļuma un citiem nosacījumiem;

2.12. dambis – hidrotehniska būve ūdens plūsmas sadalīšanai, regulēšanai vai ūdens uzkrāšanai;

2.13. dibena slīpums – ūdensteces gultnes posma dibena augstumu starpības attiecība pret šī posma garumu;

2.14. divpusējās darbības meliorācijas sistēma – nosusināšanas sistēma, kas izmantojama arī zemes apūdeņošanai;

2.15. drena – meliorācijas sistēmas vai hidrotehniskās būves pazemes konstrukcija augsnes un filtrācijas ūdeņu uztveršanai un novadīšanai, kas izveidota kā caurule vai dobumains ķermenis no grunts, vietējiem vai rūpnieciski ražotiem materiāliem;

2.16. drenu aka – drenu sistēmas būve drenāžā iekļuvušo sanesumu izgulsnēšanai, kolektoru pievienošanai, kolektoru garenslīpuma un trases virziena krasai maiņai, virszemes noteces vai ūdens pieteces ievadīšanai drenu sistēmā un drenāžas darbības vizuālai kontrolēšanai;

2.17. filtrs – drenu sistēmas būve drenāžas darbības efektivitātes paaugstināšanai reljefa ieplakās, ūdeni mazcaurlaidīgās, sablīvētās augsnēs, kas aizsargā drenu vadu no suspendēto cieto grunts daļinu iekļūšanas drenā;

2.18. drenu kolektors – drenu cauruļvads, kas savāc susinātājdrenu uzņemtos augsnes vai filtrācijas ūdeņus, un novada atklātā gultnē;

2.19. drenu sistēma (drenāža) – hidrauliski saistītu un pakārtotu drenu kopums, kas uztver un novada augsnes vai filtrācijas ūdeņus atklātā gultnē caur vienu izteku;

2.20. ekoloģiskais caurplūdums – ūdens pieteces daļa, kāda jebkādos aizsprosta hidromezgla ekspluatācijas apstākļos jānovada hidromezgla lejas bjefā;

2.21. fašīna – meliorācijas sistēmu vai hidrotehnisko būvju gultņu, uzbērumu vai ierakumu nogāžu nostiprināšanai lietots no zariem vai žagariem sasiets cilindriskas formas saišķis;

2.22. grāvis – meliorācijas sistēmas būve, kas uztver meliorējamās platības virszemes un pazemes ūdens noteci un pazemina gruntsūdens līmeni (susinātājgrāvis), norobežo meliorējamo platību no apkārtējās platības virszemes ūdeņiem un gruntsūdeņiem (kontūrgrāvis, uztvērējgrāvis).

2.23. gultne – dabisks vai mākslīgi veidots iedziļinājums zemes virsmā, kurā notiek ūdens plūsma vai uzkrājas ūdens;

2.24. gultnes raupjums – gultnes nelīdzenumu kopums, kas rada pretestību ūdens plūsmai un rada tās spiediena zudumus;

2.25. hidrauliskais rādiuss – ūdens plūsmu raksturojošs lielums - gultnes aktīvā šķērsgriezuma laukuma attiecība pret ūdens plūsmu raksturojošu lielums, kas ir ūdens un gultnes saskares līnijas garums no ūdens līnijas vienā krastā līdz ūdens līnijai otrā krastā (apslapēto perimetru);

2.26. hidrotehniskās būves – būves, uz kurām iedarbojas ūdens spiediens un kuras kalpo ūdens resursu izmantošanai vai ūdeņu kaitīgās iedarbības novēršanai;

2.27. inženieraizsardzība – ūdenstilpes piekrastes teritorijas aizsardzība pret applūšanu vai pārmitrināšanu;

2.28. izteka – drenu sistēmas būve drenu kolektora izvadīšanai atklātā gultnē;

2.29. ostu un jūras hidrotehniskās būves – hidrotehniskās un navigācijas būves jūrā, ostās, kuģu būves uzņēmumos un kuģojamās ūdenstecēs un ūdenstilpēs, kurās noteiktas speciālas prasības kuģošanai;

2.30. kanāls – mākslīgs virszemes ūdensobjekts, kas uztver un novada ūdens noteci no meliorācijas sistēmām, citām teritorijām vai virszemes ūdensobjektiem.

2.31. kartu grāvis – kūdras atradnes nosusināšanas sistēmas susinātājgrāvis;

2.32. kolmatāža – grunts vai filtra poru aizpildīšanās vai sīko grunts daļiņu un ķīmisko savienojumu izgulsnēšanās uz grunts vai filtra poru virsmas ūdens filtrācijas procesā, samazinot grunts un filtra ūdenscaurlaidību, kā arī mākslīga zemes virsmas paaugstināšana ar pievestu vai uzpludinātu grunti;

2.33. liela diametra kolektors – nosusināšanas sistēmas cauruļvads, pa kuru novada drenu sistēmas un virszemes ūdeņu noteci un kura diametrs ir vienāds vai lielāks par 300 mm;

2.34. meliorācijas sistēma – meliorācijas būvju (specializētu būvju) un ierīču kopums zemes ūdens režīma regulēšanai;

2.35. nogāzes slīpuma koeficients – attiecība starp uzbēruma vai ierakuma nogāzes horizontālo un vertikālo projekciju;

2.36. nosusināšanas sistēma – meliorācijas būvju (specializētu būvju) kopums zemes nosusināšanai;

2.37. notece – ūdens aprites dabā sauszemes posms, kurš notiek pa zemes virsmu (virszemes notece), augsni un iežu slāņiem (pazemes notece);

2.38. noteces slānis – noteces apjoms no sateces baseina laukuma vienības, kas izteikts ūdens slāņa milimetros;

2.39. novadgrāvis – nosusināšanas sistēmas būve, kas uztver ūdens pieteci no viena īpašuma nosusināšanas sistēmas regulējošā un norobežojošā tīkla un novada to līdz ūdensnotekai, ūdenstilpei vai jūrai;

2.40. pali – virszemes ūdensobjekta hidroloģiskā režīma fāze, kam pavasarī raksturīgs augsts ūdens līmenis sniega un ledus kušanas rezultātā;

2.41. paliene – ūdensteces ielejas daļa, kas palos vai plūdos periodiski applūst;

2.42. pārbaudes hidroloģiskie lielumi – ar noteiktu pārsniegšanas varbūtību aprēķinātie hidroloģiskie lielumi (caurplūdums, ūdens līmeņi) ūdens uzstādināšanas un novadbūvju svarīgāko izmēru pārbaudei, būves darbībai ekstremālos apstākļos;

2.43. pārgāzne – ūdens novadbūve, kurā ūdens plūst pāri slieksnim, veidojot brīvu plūsmas virsu;

2.44. pārsniegšanas varbūtība – hidroloģisko aplēses un pārbaudes lielumu gadījumu skaits procentos no kopējā lielumu gadījumu skaita, kad kāds lielums tiek pārsniegts;

2.45. polderis – nosusināta platība, kas norobežota no uzplūstošiem ūdeņiem, bet ūdens noteci no aizsargātās platības novada sūknējot;

2.46. poldera baseins – teritorija, no kuras tiek novadīta virszemes un pazemes ūdeņu notece no poldera platības, kā arī no piegulošās platības;

2.47. poldera platība – teritorija, kura līdz aizsargdambju būvniecībai applūda aplēses palos vai plūdos un tiek aizsargāta no pārmitrināšanas un kuras notece tiek pārsūknēta ar sūkņu staciju;

2.48. sateka – drenu sistēmas būve drenu kolektoru savienošanai;

2.49. segtā aka – drenu aka, kura atrodas zem zemes virsas līmeņa;

2.50. sprostsija – horizontāli hidrotehnisko būvju caurplūdumu ailā ievietota brusa ailas nosprostošanai un ūdens līmeņa regulēšanai;

2.51. uztvērējaka – drenu aka virszemes noteces un kontūrgrāvja vai ceļa grāvja ūdens pieteces ievadīšanai drenāžā, kā arī drenāžas darbības vizuālai kontrolei;

2.52. ūdensnoteka – dabiska vai regulēta ūdenstece (upe, strauts), kā arī speciāli rakta gultne, kas uztver un novada ūdens noteci no vairākām meliorācijas sistēmām, citām teritorijām vai virszemes ūdensobjektiem. Ūdensnotekai nepieskaita hidroenerģētikas vajadzībām raktus derivācijas kanālus;

2.53. ūdens ņēmējietaise – ietaise ūdens ieņemšanai no virszemes vai pazemes ūdensobjekta;

2.54. ūdens resursi – noteiktā laikā un vietā (teritorijā) potenciāli izmantojamais ūdens apjoms;

2.55. virszemes noteces novadīšanas tekne – nosusināšanas sistēmas būve (vaga, caurule, fašīna) virszemes ūdeņu novadīšanai no nosusināmās platības grāvī, novadgrāvī vai ūdensnotekā;

2.56. virszemes ūdens uztvērējs – drenu sistēmas būve virszemes noteces uztveršanai un ievadīšanai drenāžā.

3. Būvnormatīvs neattiecas uz:

3.1. ostu un jūras hidrotehniskajām būvēm;

3.2. ūdens novadbūvēm ar caurvades spēju lielāku par 1000 m³/s;

3.3. A klases hidroelektrostaciju hidrotehniskajām būvēm.

4. Meliorācijas sistēmas un hidrotehniskās būves projektē saskaņā ar šo būvnormatīvu un citiem normatīvajiem aktiem būvniecības, meliorācijas un vides aizsardzības jomā.

5. Meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju projektēšanā piemēro standartus, kuru sarakstu interneta vietnē www.lvs.lv ir publicējusi nacionālā standartizācijas institūcija.

6. Meliorācijas sistēmu būvniecības iespējas, apdzīvotu vietu inženieraizsardzības, hidrotehnisko un transporta būvju parametrus un noturību nosaka atkarībā no virszemes ūdensobjektu hidroloģiskā režīma.

7. Meliorācijas sistēmu, inženieraizsardzības, hidrotehnisko un transporta būvju un virszemes ūdensobjektu hidroloģiskajos aprēķinos lieto aplēses caurplūdumus Q (m³/s), ūdens līmeņus H (m), straumes ātrumus v (m/s), noteces moduļus (l/s × ha) ar ikgadējo pārsniegšanas varbūtību procentos (šī būvnormatīva 1. pielikums).

8. Aplēses hidroloģiskos lielumus nosaka:

8.1. ar matemātiskās statistikas metodēm pēc tiešajiem hidrometriskajiem novērojumiem, ja projektējamā sateces baseinā ir veikti hidrometriskie novērojumi un ir pieejami dati ar vismaz 25 gadus nepārtrauktu novērojumu rindu. Rindu statistisko parametru noteikšanai izmanto momentu metodi (ar attiecīgu pamatojumu pieļaujama citu metožu izmantošana, piemēram, ūdens līmeņu datu apstrādei – empīriskās nodrošinājuma līknes) un Pirsona III varbūtību sadalījumu, bet maksimālajiem caurplūdumiem – Gumbela varbūtību sadalījumu;

8.2. ar empīriskām formulām un izolīniju kartēm, kas sastādītas, apkopojot veiktos hidrometriskos novērojumus, ja projektējamā sateces baseinā novērojumi nav veikti;

8.3. izmantojot novērojumu rindu pagarināšanas statistiskās metodes, ja nepārtrauktu novērojumu rinda sateces baseinā ir īsāka par 25 gadiem. Novērojumu rindu statistisko pagarināšanu var lietot, ja korelācijas koeficients starp caurplūdumiem noteces sakritīgās veidošanās fāzēs pagarināmajam un atbalstpostenim nav mazāks par 0,75.

9. Pavasara palu maksimālo caurplūdumu ar 1 % pārsniegšanas varbūtību Q1% (m³/s) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Q_1% = K_1% × δ × δ₁ × δ₂ (A + 1)^{- 0,14} × A, kur (1):

K_1% – parametrs, kas raksturo pavasara palu straujumu ar 1 % pārsniegšanas varbūtību; tā vērtības noteiktas šī būvnormatīva 2. pielikuma 1. kartogrammā;

δ – koeficients, kas ievērtē ūdenstilpju regulējošo ietekmi;

δ₁ – koeficients, kas ievērtē maksimālo caurplūdumu atkarībā no mežu platības sateces baseinā;

δ₂ – koeficients, kas ievērtē maksimālo caurplūdumu atkarībā no purvu platības sateces baseinā;

A – sateces baseina laukums (km²).

9.1. koeficientu δ aprēķina, reizinot visu sateces baseina ūdenstilpju atsevišķos ietekmes koeficientus:

δ = r₁ ×  r₂ ... r_i ... r_n-1... r_n, kur (2):

r_i – i-tās ūdenstilpes (ezera) ietekmes koeficients, kas attiecināts uz aprēķina vērumu;

9.2. katras ūdenstilpes ietekmes koeficientus uz maksimālo caurplūdumu aprēķina vērumā nosaka, izmantojot šādu formulu:

A_i – sateces baseina laukums i- tai ūdenstilpei (km²);

A – sateces baseina laukums aprēķina vērumā (km²);

S_i – i-tās ūdenstilpes virsmas laukums (km²);

h_1% – pavasara palu noteces slānis (mm) ar 1 % pārsniegšanas varbūtību, kura vērtības noteiktas šī būvnormatīva 2. pielikuma 2. kartogrammā;

9.3. mežu ietekmes koeficientu δ ₁ aprēķina, izmantojot šādu formulu:

δ₁ = (A_m + 1) ^{– 0,22}, kur (4):

A_m – relatīvā mežu platība baseinā (%). Ja relatīvā mežu platība ir mazāka par 5 %, tad pieņem A_m = 5 %;

9.4. purvu ietekmes koeficientu δ ₂ aprēķina, izmantojot šādu formulu:

δ₂ = 1 - 0,7 × lg (0,1 A_p + 1), kur (5):

A_p – relatīvā purvu platība baseinā (%);

9.5. caurplūdumu ar citu pārsniegšanas varbūtību iegūst, pielietojot šādus pārejas koeficientus:

9.5.1. Q_2% = 0,88 × Q_1%;

9.5.2. Q_3% = 0,82 × Q_1%;

9.5.3. Q_5% = 0,74 × Q_1%;

9.5.4. Q_10% = 0,63 × Q_1%.

10. Vasaras vai rudens plūdu maksimālo caurplūdumu Q_p% (m³/s) nosaka, izmantojot šādu formulu:

q₂₀₀ – vasaras - rudens plūdu maksimālās noteces modulis (m³/s × km²) ar 1 % ikgadējo pārsniegšanas varbūtību sateces baseinam ar laukumu 200 km² pie δ  = δ ₂ = 1, kas noteikts šī būvnormatīva 3. pielikuma kartogrammā;

λ _p% – pārejas koeficients no maksimālā caurplūduma ar 1 % pārsniegšanas varbūtību uz citiem varbūtības lielumiem:

λ _{1 %} = 1,00; λ _{2 %} = 0,85; λ _{3 %} = 0,77; λ _{5 %} = 0,67; λ _{10 %} = 0,55;

A – sateces baseina laukums (km²);

δ – koeficients, kas ievērtē ūdenstilpju regulējošo ietekmi;

δ₂ – koeficients, kas ievērtē purvu regulējošo ietekmi;

10.1. koeficientu δ aprēķina, izmantojot šādas formulas:

δ = (1 + 0,4 × A_ez)^-1, kur (7):

A_ez – reducētā ūdenstilpju platība (%);

n –ūdenstilpju skaits,

i – ūdenstilpes kārtas numurs,

S_i – ūdenstilpes virsmas laukums (km²),

A_i – ūdenstilpes sateces baseina laukums (km²);

10.2. koeficientu δ ₂ aprēķina, izmantojot šādu formulu:

δ ₂ = 1 – 0,5 × lg (0,1 × A_p + 1), kur (9):

A_p – relatīvā purvu platība baseinā (%).

11. Ilggadējās gada vidējās noteces slāni (mm) nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 4. pielikuma kartogrammu. Dalot šā noteces slāņa lielumu ar 31,56, iegūst ilggadīgās vidējās noteces moduli q (l/s × km²).

12. Vasaras pusgada vidējās noteces moduli q_v (l/s × km²) nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 5. pielikuma kartogrammu.

13. Vasaras un ziemas mazūdens periodu 30 dienu minimālos caurplūdumus Q_{min. 30 d.} (l/s) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

A – sateces baseina laukums (km²);

a un c – parametri, kas atkarīgi no baseina ģeogrāfiskā novietojuma, kā arī ģeomorfoloģiskajiem un hidroģeoloģiskajiem apstākļiem:

13.1. atkarībā no ģeomorfoloģiskajiem un grunts apstākļiem Latvijas teritorijā izdalītas četras zonas (šī būvnormatīva 6. pielikuma 1. kartogramma):

13.1.1. mālainie līdzenumi (R₁);

13.1.2. morēnu un smilšainie līdzenumi (R₂);

13.1.3. morēnu pauguraines (R₃);

13.1.4. piekāpļu zonas (R₄);

13.2. ja sateces baseins ietilpst vairākās zonās, nosaka to proporcionālo sadalījumu pa attiecīgajām zonām; vispārīgajā gadījumā: R₁ + R₂ + R₃ +R₄ = 100. Pēc sateces baseina sadalījuma pa zonām aprēķina parametrus a un c, izmantojot šādas formulas:

g – minimālās noteces formēšanās klimatisko apstākļu parametrs, kuru nosaka ar šī būvnormatīva 6. pielikuma 2. un 3. kartogrammu;

a₁, a₂, a₃, a₄, b – parametri, kuri doti šī būvnormatīva 6. pielikuma 1. tabulā.

14. Lauksaimniecības zemju meliorācijas sistēmas nodrošina kultūraugu audzēšanai un lauku apstrādāšanai nepieciešamo optimālo ūdens - gaisa režīmu augsnē.

15. Pārmitrās augsnēs projektē nosusināšanas (drenu vai grāvju) sistēmas. Ja augsnes mitrums dabiskos apstākļos nenodrošina kultūraugu vajadzības pēc ūdens, projektē apūdeņošanas vai divpusējās darbības meliorācijas sistēmas.

16. Lauksaimniecības zemju nosusināšana ar sistemātisku drenāžu ir efektīvākais un radikālākais zemes uzlabošanas un augsnes auglības ilglaicīgas paaugstināšanas paņēmiens. Vieglās (smilts vai vairākslāņu) gruntīs pieņemama arī susinātājgrāvju tīkla projektēšana, bet drenāža projektējama zemēs, kuras paredz izmantot intensīvi, un māla gruntīs.

17. Platības ar sarežģītiem hidroģeoloģiskiem apstākļiem nosusina vairākos paņēmienos vai rekomendē neizmantot tās kā lauksaimniecībā izmantojamu zemi. Ja platību nosusināšanu projektē lauksaimnieciskai izmantošanai vairākās kārtās, tad pirmajā nosusināšanas kārtā rok novadgrāvi, norobežojošos grāvjus un galvenos susinātājgrāvjus tikai izteikti pārmitrās vietās. Otrā kārtā ierīko pārējo nosusināšanas grāvju tīklu vai drenāžu.

18. Vienlaikus ar meliorācijas sistēmu būvniecību projektē virszemes noteces regulēšanu, augsnes dziļirdināšanu un nepieciešamos kultūrtehnikas pasākumus.

19. Ūdens noteces uztveršanai un aizvadīšanai no nosusināmās platības projektē ūdensnotekas un novadgrāvjus. Ūdensnoteka parasti ir tiešs novadgrāvja turpinājums ārpus nosusināmās teritorijas.

20. Novadgrāvis sākas ar drenu sistēmas izteku, divu susinātājgrāvju, kontūrgrāvju vai ceļa grāvju sateci.

21. Ūdensnoteka un novadgrāvis nodrošina:

21.1. aplēses caurplūduma – pavasara palu maksimālo caurplūdumu ar 10 % pārsniegšanas varbūtību – izvadīšanu pa izvēlēto šķērsgriezumu, neappludinot apkārtējās tīrumu platības, vai atkarībā no zālāju sugas pieļaujot zālāju īslaicīgu applūšanu ne ilgāk par 10 līdz 30 diennaktīm;

21.2. aplēses caurplūduma – vasaras - rudens plūdu maksimālo caurplūdumu ar 2 % pārsniegšanas varbūtību – izvadīšanu pa izvēlēto šķērsgriezumu, neappludinot apkārtējos tīrumus un ganības;

21.3. pārbaudes caurplūduma – vasaras - rudens plūdu maksimālo caurplūdumu ar 10 % pārsniegšanas varbūtību – izvadīšanu pa izvēlēto šķērsgriezumu, neappludinot apkārtējās pļavas vai mežus;

21.4. lai vasaras pusgada vidējie ūdens līmeņi ūdensnotekā vai novadgrāvī garantētu nosusināšanas tīkla (drenāžas, susinātājgrāvju, kontūrgrāvju, ceļa grāvju) aplēses caurplūduma uztveršanu un novadīšanu bez ūdens līmeņa uzstādinājuma.

22. Ja ūdenstece dabiskā stāvoklī nespēj nodrošināt šī būvnormatīva 21. punktā noteiktās prasības, projektē tās regulēšanu – palielina gultnes šķērsgriezumu vai garenslīpumu, samazina gultnes raupjumu vai apkārtējās platības aizsargā no applūšanas ar aizsargdambi un noteces pārsūknēšanu, ierīkojot polderi.

23. Ūdensnotekas vai novadgrāvja gultnes caurvades spēju nosaka ar gultnes hidraulisko aprēķinu un pārbauda izvēlēto gultnes parametru pietiekamību aplēses caurplūduma novadīšanai atbilstoši šī būvnormatīva 21. punkta prasībām. Projektētās gultnes šķērsgriezums ir stabils un aplēses caurplūdums tajā nedrīkst attīstīt lielāku velkmes spēku vai straumes ātrumu, kāds gultnes attiecīgajai gruntij vai nostiprinājumiem pieļaujams:

23.1. vienmērīgas ūdens plūsmas gadījumā izmanto šādu formulu:

Q_ap. – aplēses caurplūdums (m³/s);

Q – gultnes caurvades spēja (m³/s);

ω – ūdens plūsmas aktīvā šķērsgriezuma laukums (m²);

v_vid – straumes vidējais ātrums (m/s);

C – ātruma (Šezī) koeficients (m^0,5/s);

R – aktīvā šķērsgriezuma laukuma hidrauliskais rādiuss (m);

i – gultnes dibena garenslīpums;

23.2. Šezī koeficienta C skaitliskās vērtības atkarībā no gultnes raupjuma koeficienta nosaka, izmantojot 15.formulu vai speciālas aprēķinu palīgtabulas.

n – raupjuma koeficients, kura vērtības ūdensnoteku un novadgrāvju projektēšanai pieņem:

n = 0,035 - 0,040 – ja ūdensnotekas aplēses caurplūdums ir mazāks par 3 m³/s;

n = 0,030 - 0,0325 – ja ūdensnotekas aplēses caurplūdums ir no 3 līdz 25 m³/s;

n = 0,025 - 0,0275 – ja ūdensnotekas aplēses caurplūdums ir lielāks par 25 m³/s;

n = 0,040 – novadgrāvim.

Mazākās n vērtības lietojamas, ja grunts ir bez akmeņiem vai oļiem, bet lielākās – ja grunts ir ar akmeņiem vai oļiem.

24. Ūdensnotekas, novadgrāvji vai to posmi ar laiku piesērē, aizaug ar ūdensaugiem, krūmiem vai citādi zaudē ūdens uztveršanas un aizvadīšanas spējas. Lai atjaunotu gultnes parametrus un nodrošinātu nepieciešamos ūdens līmeņus, projektē ūdensnotekas vai novadgrāvja pārbūves vai atjaunošanas darbus.

25. Novadgrāvju trases projektē kompleksi ar detālās nosusināšanas, apūdeņošanas un ceļu tīklu projektēšanu, racionālas formas un lieluma lauku veidošanu, kā arī ievērojot konkrētos inženierģeoloģiskos un hidroģeoloģiskos apstākļus meliorējamajā platībā.

26. Novadgrāvja trases divus taisnus posmus savieno ar līkni, kuras liekuma minimālo rādiusu r (m) pieņem r = 5 × B, kur B – gultnes platums ūdens līmenī (m) pie aplēses caurplūduma.

27. Ūdensnotekas trases divus taisnus posmus savieno ar līkni, kuras liekuma minimālo rādiusu aprēķina, izmantojot šādu formulu:

v – straumes ātrums (m/s) pie aplēses caurplūduma;

v₀ – pieļaujamais straumes ātrums (m/s), ko nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 7. pielikuma 1. un 2. tabulu;

R - hidrauliskais rādiuss (m);

cos φ – gultnes ārējās (ieliektās) nogāzes slīpuma leņķa kosinusa funkcija. Trapecveida gultnēm ar nogāzes slīpuma koeficientu m = 1,5, cos φ = 0,832, bet ar m = 2, cosφ = 0,894. Paraboliska, riņķa segmenta un kombinēta šķērsgriezuma gultnēm cos φ =1.

28. Pieļaujamos straumes ātrumus v₀ (m/s) nenostiprinātās un nostiprinātās gultnēs atkarībā no grunts raksturojuma un ūdens dziļuma gultnē pie aplēses caurplūduma nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 7. pielikuma 1. un 2. tabulu.

29. Gadījumos, kad jānostiprina gultnes taisnie posmi, kas ja v > v₀, līknes rādiusu aprēķina atkarībā no izvēlētajam nostiprinājuma veidam atbilstošā pieļaujamā straumes ātruma v₀ (būvnormatīva 7.pielikuma 2.tabula). Pārbūvējamām ūdensnotekām ar aprēķina caurplūdumu, kas lielāks par 5 m³/s līkņu liekuma rādiusu pieņem robežās no 5 × B līdz 20 × B, pieskaņojoties dabā pastāvošajai gultnes trasei, kur B – gultnes platums ūdens līmenī (m) pie aplēses caurplūduma.

30. Gultnes nostiprinājumu veida izvēlei līknes ieliektai (ārējai) nogāzei aprēķina iedarbīgo straumes ātrumu uz ārējo nogāzi v₁ (m/s) izmantojot šādu formulu:

v – straumes ātrums taisnā posmā pie tā paša aktīvā šķērsgriezuma laukuma (m/s);

r₁ – brīvi izvēlēts vai pastāvošais gultnes liekuma rādiuss (m). Ja aprēķinātais v₁ ir lielāks par pieļaujamo ātrumu taisnā posmā v₀ (šī būvnormatīva 7. pielikuma 1. tabula), tad līknes ārējo (ieliekto) nogāzi nostiprina. Ja ar 16. formulu aprēķinātais līknes liekuma rādiuss pārsniedz 20 × B, vai izrādās negatīvs, tad jāizvēlas piemērots gultnes nostiprinājums, kuram līknes liekuma rādiuss ir noteiktajās robežās, bet ne mazāks par 5 × B.

31. Ūdensnoteku un novadgrāvju gultnes dziļums un šķērsgriezums ir tāds, lai nodrošinātu šī būvnormatīva 21. punkta prasības un ietekošo drenu izteku dibena atzīmes būtu vismaz 0,5 m virs gultnes dibena un 0,2 m virs vasaras pusgada vidējā ūdens līmeņa. Novadgrāvju augšgalos drenu izteku atzīmes pieļaujams projektēt 0,3 m virs gultnes dibena.

32. Ja drenas izvada ūdenstilpē, tad drenu izteku atzīmes atrodas vismaz 0,2 m virs normālā uzstādinājuma ūdens līmeņa ūdenskrātuvē un vidējā ūdens līmeņa ezerā vai dīķī.

33. Savienojot divus mazbaseina novadgrāvjus, kuru sateces baseina platība mazāka par 0,5 km², to gultņu dibena atzīmes projektē uz vienas atzīmes. Ja pievienojamais novadgrāvis ir seklāks, tad tā lejasdaļā jāpalielina gultnes dibena garenslīpumu vai nostiprina.

34. Mazbaseina novadgrāvi pievieno gultnei ar pastāvīgu ūdens teci tā, lai novadgrāvja dibens būtu uz vienādas atzīmes ar vasaras pusgada vidējo ūdens līmeni ietekošajā gultnē.

35. Savienojot gultnes ar pastāvīgu ūdens teci, tās savieno tā, lai ūdens līmeņi pie aplēses caurplūdumiem būtu uz vienādas atzīmes.

36. Ūdensnoteku un novadgrāvju šķērsprofilu parametrus (dziļumu, dibena platumu) nosaka ar hidraulisko aprēķinu, bet nogāžu slīpuma koeficientus pieņem atkarībā no grunts apstākļiem:

36.1. m = 1,5 māla un smaga smilšmāla gruntīs;

36.2. m = 3,0 putekļainās smilts gruntīs;

36.3. m = 2,0 pārējās gruntīs;

36.4. m = 1,5 mežos, neatkarīgi no grunts apstākļiem.

37. Novadgrāvju šķērsprofilu projektē trapecveida ar minimālo dibena platumu 0,4 m un nogāžu slīpuma koeficientu atbilstoši šī būvnormatīva 36. punktam.

38. Ja ūdensnotekas sateces baseins ir no 50 līdz 100 km² vai hidrauliskais aprēķins nosaka, ka ūdensnotekas trapecveida šķērsprofila dibena platums ir lielāks par 2,0 m, projektē parabolisku vai riņķa segmenta šķērsprofilu.

39. Vietās, kur liela starpība noturības ziņā starp grunts augšējiem un apakšējiem slāņiem vai arī liela starpība starp palu un vasaras pusgada vidējiem caurplūduma daudzumiem, projektē saliktu dubulttrapeces šķērsgriezumu.

40. Gultņu nogāžu noturību vieglās (smilts, mālsmilts) gruntīs pārbauda aprēķinot nogāžu noturības koeficientu η , izmantojot šādu formulu:

γ – grunts īpatnējā masa (t/m³);

P – grunts porozitāte (%);

α – gultnes nogāzes slīpuma leņķis;

φ - ar ūdeni piesātinātas grunts iekšējās berzes leņķis. Ja koeficients η lielāks par 1, tad grāvja nogāze ir noturīga, ja koeficients η mazāks par 1, tad nogāze nav noturīga un projektē nostiprinājumus.

41. Gruntsūdens plūsmas izsauktās nogāžu deformācijas novērš, ierīkojot gultnes nostiprinājumus vai krasta drenāžu gruntsūdens plūsmas pārtveršanai. Krasta drenas ar caurules diametru 75 mm vai lielāku diametru iebūvē ne tālāk par 1/4 drenu atstatuma un ne tuvāk par 4 m no gultnes krotes.

42. Ja gultnes nenoturību rada straumes ātrumi ūdensnotekas vai novadgrāvja palielināta dibena garenslīpuma dēļ, gultni nostiprina visā garumā, vai garenslīpumu koncentrē īsos speciāli nostiprinātos gultnes posmos, projektējot straujteku vai kritni.

43. Gultnes nogāzes nostiprina no 0,1 līdz 0,2 m augstāk par ūdens līmeni aplēses caurplūduma gadījumā.

44. Koncentrētas virszemes ūdens ieplūdes vietās ierīko virszemes noteces novadīšanas teknes.

45. Novadgrāvja dibena minimālais garenslīpums ir 0,5 ‰. Ūdensnotekas dibena minimālais garenslīpums nodrošina vasaras pusgada vidējā caurplūduma straumes ātrumu vismaz 0,1 m/s.

46. Ūdensnotekas un novadgrāvja dziļumu kūdrājā, ja kūdras slānis ir dziļāk par projektētās gultnes dibena atzīmi, projektē, ievērtējot kūdrāja virsmas un gultnes dibena (pamatnes) nosēšanos. Gultnes garenslīpumu projektē tādu, lai pēc kūdras nosēdes gultne iegūtu vienmērīgu dibena garenslīpumu.

47. Transporta un pārvietošanās iespējai starp dažādām nosusināmās platības teritorijām, kā arī meliorācijas sistēmu apsaimniekošanas nodrošināšanai projektē caurtekas, tiltus, kājnieku tiltus un laipas.

48. Caurteku caurvades spēju meliorācijas sistēmās un virszemes ūdensobjektos nosaka ar hidraulisko aprēķinu vai, izmantojot cauruļu izgatavotāja sastādītās hidraulisko parametru nomogrammas, ar aplēses caurplūduma pildījumu līdz 3/4 caurules diametra vai līdz 5/6 taisnstūra caurules augstuma (bezspiediena režīms). Ja paredz daļēju spiediena režīmu (ūdens dziļums pirms caurtekas par 20 līdz 40 % pārsniedz caurtekas diametru, augstumu) vai spiediena režīmu (ūdens dziļums pirms caurtekas vairāk par 40 % pārsniedz caurtekas diametru, augstumu), zem caurulēm un gala sieniņām iebūvē speciālus pamatus un, ja saskaņā ar filtrācijas aprēķinu nepieciešams pagarināt filtrācijas ceļu – izbūvē diafragmas, ievērojot, ka:

48.1. caurtekas minimālais diametrs susinātājgrāvjos un kontūrgrāvjos, ja caurtekas garums nepārsniedz 10 m, ir 0,3 m;

48.2. caurtekas minimālais diametrs novadgrāvjos un ūdensnotekās, ja caurtekas garums nepārsniedz 10 m, ir 0,5 m un 0,8 m, ja caurtekas garums ir no 10 līdz 15 m;

48.3. ceļa klātnes virsas atzīme ir tāda, lai atkarībā no caurules materiāla un izmēriem nodrošinātu minimālo caurules pārsegumu 0,5 m un bezspiediena darbības režīmā tā būtu vismaz par 0,5 m augstāk par aplēses caurplūduma ūdens līmeni caurtekā, bet daļēja spiediena vai spiediena darba režīmā – vismaz 1,0 m augstāk par uzstādinājuma ūdens līmeni;

48.4. lai mazinātu caurtekas piesērēšanas iespēju, caurtekas dibena garenslīpumu projektē ne mazāku par 0,005 un ne mazāku par gultnes dibena slīpumu augšpus caurtekas.

49. Tiltu, kājnieku tiltu un laipu laiduma apakšas atzīme ir vismaz 0,5 m virs aplēses caurplūduma ūdens līmeņa un 0,75 m virs augstākā ūdens līmeņa ledus iešanas laikā.

50. Nosusināmās lauksaimniecībā izmantojamās zemes norobežošanai no apkārtējo platību (meža, purva, paaugstinātām reljefa vietām) virszemes ūdens noteces un pieplūstošajiem gruntsūdeņiem projektē kontūrgrāvjus un uztvērējgrāvjus.

51. Kontūrgrāvi virszemes ūdens noteces uztveršanai gar meža kontūru projektē neatkarīgi no meža ekspozīcijas pret debespusēm, ja zemes virsa, pārejot mežā, paaugstinās, bet gar meža ziemeļu, ziemeļaustrumu un austrumu malu arī tad, ja zemes virsa, pārejot mežā, nepaaugstinās.

52. Uztvērējgrāvi projektē gruntsūdeņu uztveršanai palienē, kur tā pāriet virsas pacēlumā, slīpās nogāzēs un citās reljefa lūzuma vietās, kā arī vietās, kur iespējami spiedienūdeņi.

53. Kontūrgrāvi un uztvērējgrāvi ievada tieši novadgrāvī, ūdensnotekā vai ūdenstilpē, atsevišķos gadījumos arī uztvērējakā, no kuras noteci uz novadgrāvi novada pa atsevišķu novadkolektoru.

54. Kontūrgrāvja un uztvērējgrāvja šķērsprofilus projektē trapecveidā, ar dibena platumu 0,4 m un nogāžu slīpuma koeficientu m = 1,5, bet smilts un mālsmilts gruntīs m = 2,0. Slīpā nogāzē uztvērējgrāvja augšējo nogāzi var veidot lēzenāku, bet nogāzes lejaspuses atbērtni - kā aizsargvalnīti.

55. Kontūrgrāvja un uztvērējgrāvja dziļumu minerālgruntīs un seklos, līdz 0,8 m dziļos kūdrājos, projektē no 1,1 līdz 1,2 m, dziļos kūdrājos – no 1,2 līdz 1,3 m. Ja kūdras dziļums ir no 0,8 līdz 2,0 m, tad kontūrgrāvja un uztvērējgrāvja dziļumu projektē līdz minerālgrunts pamatnei.

56. Kontūrgrāvja un uztvērējgrāvja dibena garenslīpumu projektē robežās no 0,5 līdz 5,0 ‰.

57. Lauksaimniecības zemes detālai nosusināšanai projektē regulējošo (detālās nosusināšanas) tīklu (drenu vai susinātājgrāvju sistēmas).

58. Drenu sistēmu veido susinātājdrenas un kolektori ar drenāžas būvēm, kas uztver augsnes lieko ūdeni un novada līdz novadošajam tīklam (novadgrāvim, ūdensnotekai vai ūdenstilpei).

59. Atkarībā no nosusināmās platības hidroģeoloģiskajiem un topogrāfiskajiem apstākļiem un zemes izmantošanas veida projektē sistemātisko (vienlaidu) vai vietumējo (izlases) drenāžu:

59.1. vienmērīgi pārmitru purva augšņu, trūdainu gleja un glejotu minerālaugšņu nosusināšanai maz mainīga reljefa apstākļos projektē sistemātisko drenāžu, kurā susinātājdrenas visā nosusināmā platībā izvietotas regulāri vienādos vai arī mazmainīgos atstatumos;

59.2. paugurainā reljefā starppauguru ieplaku, atsevišķu avotainu un pārmitru vietu nosusināšanai projektē vietumējo drenāžu, kurā susinātājdrenas izvietotas neregulāri, atsevišķās kopās ar mainīgiem drenu atstatumiem, kas nepārklāj visu nosusināmo platību.

60. Platībās, kurās gaidāma virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu pieplūde no blakus platībām, avotu vai spiedienūdeņu izplūdes vietās, nogāžu lejasdaļā, pakājē un vietās, kur zemes virsas slīpums pārsniedz 3 %, projektē šķērsdrenāžu, t.i., tā, lai susinātājdrenas ar reljefa horizontālēm veidotu šauru leņķi.

61. Platībās ar nelielu zemes virsas vidējo slīpumu (līdz 3 %) projektē garendrenāžu, lai susinātājdrenas būtu aptuveni stateniski reljefa horizontālēm.

62. Susinātājdrenu optimālais garenslīpums ir no 1,0 līdz 1,5 %. Ja zemes virsas slīpums ir lielāks par 0,5 %, susinātājdrenas nedrīkst projektēt ar minimālo (šī būvnormatīva 8. pielikuma 2. tabula) vai mākslīgo garenslīpumu.

63. Drenāžai lieto māla un polimēru materiālu (platmasas) drenu caurules. Par 1,5 m dziļāku kūdrāju nosusināšanai var lietot koka kastīšu vai žagaru fašīnu drenas. Plastmasas cauruļu drenas nedrīkst lietot vietās, kur dzelzs savienojumu koncentrācija gruntsūdenī ir lielāka par 3 mg/l.

64. Parastos hidroģeoloģiskos apstākļos projektē 50 mm diametra māla vai 63 (65) mm diametra plastmasas susinātājdrenas. Vietās, kur gaidāma spiedienūdens vai virszemes ūdens pieplūde no blakus platības, starppauguru ieplakās, pauguru pakājēs un avoksnājos susinātājdrenu diametru palielina par vienu gradāciju - projektējot 75 mm diametra māla vai 90 (80) mm diametra plastmasas drenu caurules.

65. Susinātājdrenu savstarpējo atstatumu aprēķina atkarībā no drenējamās augsnes mehāniskā sastāva un tās fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām:

65.1. viendabīgās minerālaugsnēs drenu atstatumu E_p (m) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

E_p = E_n × K_ū × K_v × K_k × K_i, kur (19):

E_n – normatīvais drenu atstatums (m). Saistīgās augsnēs (māls,smilšmāls) E_n nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 8.pielikuma 1.grafiku. Nesaistīgās augsnēs (smilts, mālsmilts) E_n nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 8. pielikuma 2. nomogrammu;

K_ū – koeficients, kas atkarīgs no attiecīgā rajona ūdenīguma pakāpes (šī būvnormatīva 8. pielikuma 1. kartogramma);

K_v – vietējo apstākļu kompleksais koeficients (būvnormatīva 8.pielikuma 1.tabula);

K_k – koeficients, kas atkarīgs no minerālaugšņu ķīmiskajām īpašībām (šī būvnormatīva 8. pielikuma 2. tabula);

K_i – koeficients, kas atkarīgs no minerālaugšņu izmantošanas veida:

aramzemei - 1,0;

ganībām - 1,1;

pļavām - 1,2

augļu dārziem - 0,6 - 0,7;

65.2. slāņainās augsnēs normatīvo drenu atstatumu E_n (m) nosaka, izmantojot šādu formulu:

E₁ – virsējam viendabīgam augsnes slānim atbilstošais normatīvais drenu atstatums (m);

E₂, E₃ – pārējiem viendabīgiem augsnes slāņiem atbilstošie normatīvie drenu atstatumi (m);

h₁ – virsējā augsnes slāņa biezums bez aramkārtas (m);

a – aramkārta (m);

h₂, h₃ – pārējo augsnes slāņu biezumi (m). Zemākā slāņa biezumam pieskaita 0,2 m;

t – drenu dziļums (m) (t = a + h₁ + h₂ + h₃);

65.3. ja viendabīgās nesaistīgās augsnes slāņa biezums ir mazāks par drenu dziļumu plus 0,2 m vai reljefs paugurains, tad E_n (m) noteikšanai lieto saistīgām minerālaugsnēm atbilstošo šī būvnormatīva 8. pielikuma 1. grafiku;

65.4. kūdrājos ar kūdras slāņa biezumu līdz 0,6 m drenu atstatumu E_p (m) nosaka tāpat kā minerālaugsnēm, bet ievērtējot kūdras dziļumu pēc tās pirmreizējās nosēšanās. Ja zem kūdras ir mazcaurlaidīga minerālaugsne un pēc pirmreizējās nosēšanās kūdras slāņa biezums ir no 0,3 līdz 0,6 m, tad purva pamatnei noteikto nominālo drenu atstatumu koriģē ar koeficientu no 1,1 līdz 1,2. Ja kūdras dziļums pēc pirmreizējās nosēšanās ir 0,3 m un mazāks, tad pieņem purva pamatnei noteikto nominālo drenu atstatumu;

65.5. kūdrājos ar kūdras slāņa biezumu, kas lielāks par 0,6 m, drenu atstatumu E_p (m) nosaka, izmantojot šādu formulu:

E_p = E_n' × K_ū × K_h' × K_a' × K_k', kur (21):

E_n' – normatīvais drenu atstatums (m) atmosfēriskās barošanās apstākļos zemajos purvos, kas atkarībā no kūdras botāniskā sastāva un ar vāji filtrējošu minerālo (māla, smilšmāla, mālsmilts) pamatni, noteikts šī būvnoteikuma 8. pielikuma 3. tabulā, bet ar labi filtrējošu minerālo (grants, rupja smilts, smilts) pamatni (šī būvnoteikuma 8. pielikuma 4. tabula);

K_ū – koeficients, kas atkarīgs no attiecīgā rajona ūdenīguma pakāpes (šī būvnormatīva 8. pielikuma 1. kartogramma);

K_h' – koeficients, kas atkarīgs no purva hidroģeoloģiskajiem apstākļiem (šī būvnormatīva 8. pielikuma 5. tabula);

K_a' – koeficients, kas atkarīgs no purva hidroloģiskajiem apstākļiem (šī būvnormatīva 8.pielikuma 6. tabula);

K_k' – koeficients, kas atkarīgs no dzelzs savienojumu koncentrācijas purva gruntsūdenī (šī būvnormatīva 8. pielikuma 7. tabula).

66. Paugurainā reljefā aprēķināto drenu atstatumu diferencē atkarībā no zemes virsas slīpuma, grunts mehāniskā sastāva, glejošanās pakāpes un no platību izmantošanas veida. Smilts un mālsmilts gruntīs bez gleja pazīmēm drenāžu neprojektē.

67. Drenu sistēmas projektē, ievērojot būvnormatīva 8. pielikuma 8. tabulā norādīto nosusināšanas sistēmas elementu izvietojumu attiecībā pret aprēķināto susinātājdrenu savstarpējo atstatumu E_p.

68. Susinātājdrenas kolektoram pievieno pēc iespējas stateniski pret kolektoru, bet ne šaurāk kā 60° leņķī.

69. Drenu kolektoru trases projektē taisnas, bez liekiem pagriezieniem, pa tuvāko ceļu uz novadgrāvi, ūdensnoteku vai ūdenstilpi.

70. Drenu vadu trases koku un krūmu tuvumā virza tā, lai nodrošinātu šādu minimālo atstatumu:

70.1. 30 m – līdz skuju kokiem;

70.2. 20 m – līdz lapu kokiem;

70.3. 15 m – līdz vītoliem, kārkliem, alkšņiem;

70.4. 10 m – līdz citiem krūmiem un ogulājiem;

70.5. 7 m – līdz augļu kokiem.

71. Kolektora būvēšanas dziļumam jānodrošina projektētā dziļuma susinātājdrenu pievienošanas iespējas. Virs kolektora caurules virsas ir vismaz 0,9 m grunts pārsegums, bet virs liela diametra kolektora – 0,8 m.

72. Drenu kolektora šķērsojumos ar citiem cauruļvadiem atstarpei starp caurulēm vertikālā plaknē ir vismaz 0,3 m. Šķērsojot ar kolektoru ceļa vai citu seklu grāvi, atstarpei starp kolektora caurules virsu un grāvja dibenu ir vismaz 0,6 m.

73. Projektētais drenu dziļums un atstatums nodrošina lauku apstrādei un lauksaimniecības kultūru atbilstošai attīstībai nepieciešamo optimālo gruntsūdens dziļumu – nosusināšanas prasības. Projektējamās nosusināšanas vidējās prasības (m) dažādiem platību izmantošanas veidiem noteiktas šī būvnormatīva 8. pielikuma 9. tabulā. Nosusināšanas prasības mazākās vērtības attiecas uz smilts un mālsmilts augsnēm, lielākās – māla augsnēm un kūdrājiem.

74. Drenu būvēšanas dziļums ir vertikālais atstatums starp zemes virsas un drenas apakšmalas atzīmēm. Susinātājdrenu vidējais būvēšanas dziļums atkarībā no platību izmantošanas veida, augsnes sastāva un ūdenīguma koeficienta noteikts šī būvnormatīva 8. pielikuma 1. kartogrammā.

75. Drenu sistēmu dimensionēšanai ar hidroloģiskiem aprēķiniem ir noteikta ūdens novadīšanas intensitāte – noteces moduļi:

75.1. drenu noteces moduļi aramzemē un ganībās (l/s × ha) noteikti šī būvnormatīva 9. pielikuma 1. kartogrammā. Drenu noteces moduļa vērtību pļavās nosaka 80 % apjomā no aramzemei noteiktās. Starppauguru ieplakās bez izteiktas spiedienūdeņu pieplūdes kartogrammā noteikto drenu noteces moduli palielina par 20 %;

75.2. virszemes ūdens noteci no lauksaimniecības zemēm aprēķina atkarībā no uztvērējbūves sateces baseina platības un diennakts maksimālo nokrišņu intensitātes ar 10 % pārsniegšanas varbūtību. Nokrišņu intensitāte aramzemē (l/s × ha) noteikta šī būvnormatīva 9. pielikuma 2. kartogrammā. Virszemes noteces moduli (l/s × ha) aramzemē atkarībā no augsnes mehāniskā sastāva un sateces baseina vidējā zemes virsas slīpuma, nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 9. pielikuma 1. tabulu. Virszemes ūdens noteces moduli no pļavām un ganībām nosaka 70 %, bet meža un purva - 60 % apmērā no aramzemei noteiktā;

75.3. virszemes noteci no platībām ar ūdeni mazcaurlaidīgu segumu (asfaltu, betonu, bruģi u.tml.) un ēku un būvju jumtiem aprēķina, izmantojot šī būvnormatīva 9. pielikuma 2. kartogrammā noteikto nokrišņu intensitātes skaitlisko vērtību (l/s × ha), reizinot to ar segto platību laukumu (ha) un koeficientu 0,85.

76. Ar drenu sistēmas kolektoru hidrauliskā aprēķina grafoanalītisko vai analītiskās skaitļošanas metodi atkarībā no noteiktajiem noteces moduļiem un izmantojot speciālas drenu hidrauliskās dimensionēšanas nomogrammas vai tabulas, izvēlas tādus drenu parametrus (šķērsgriezumu un dibena slīpumu), kas nodrošina drenu un virszemes noteces savlaicīgu aizvadīšanu optimālā plūsmas režīmā:

76.1. lielākais pieļaujamais plūsmas ātrums drenu vados nesaistīgās augsnēs ir 1,5 m/s, bet saistīgās – 2,0 m/s;

76.2. susinātājdrenu un kolektoru minimālie garenslīpumi noteikti šī būvnormatīva 9. pielikuma 2. tabulā;

76.3. liela diametra drenu kolektoru garenslīpums nodrošina plūsmas ātrumu, kas nav mazāks par 0,30 m/s.

77. Lai aizsargātu drenu vadus no mehāniskas sērēšanas visos iespējamos būvdarbu izpildes apstākļos un visā drenāžas kalpošanas laikā un lai nodrošinātu pietiekami intensīvu ūdens ieplūdi drenā, drenu caurules vai to saduru vietas pārsedz ar dabisku vai sintētisku filtrējošu materiālu, ievērojot, ka:

77.1. sintētisku filtrmateriālu nedrīkst lietot māla, smilšmāla un kūdras augsnēs, kā arī būvējot drenas ar ūdeni piesātinātā plūstošā gruntī;

77.2. ar salmiem aptītas plastmasas drenu caurules drīkst lietot māla, smilšmāla un kūdras augsnēs, bet nedrīkst – smilts augsnēs;

77.3. paklājam zem māla drenu caurulēm nedrīkst lietot sintētiska materiāla plēvi.

78. Ja projektējamās platības gruntsūdenī ir paaugstināta divvērtīgās dzelzs savienojumu koncentrācija, veic papildu pasākumus pret māla cauruļu drenu aizsērēšanu ar dzelzs savienojumiem:

78.1. ja dzelzs savienojumu koncentrācija ir no 3 līdz 8 mg/l, tad:

78.1.1. palielina minimālo drenu garenslīpumu vismaz līdz 0,4 %;

78.1.2. drenu kolektora garenslīpumu no 10 līdz 15 m garā lejasgala posmā palielina vismaz līdz 1,0 %;

78.1.3. par 10 % samazina drenu savstarpējos atstatumus.

78.2. ja dzelzs savienojumu koncentrācija gruntsūdenī ir lielāka par 8 mg/l, drenāžu projektēt nav ieteicams. Nosusināšanu var veikt ar iepriekšējās nosusināšanas grāvjiem, un tikai pēc trīs līdz pieciem gadiem, ja dzelzs savienojumu koncentrācija būs samazinājusies zem 8 mg/l, var projektēt drenāžu.

79. Drenu sistēmas normālas darbības nodrošināšanai un kontrolei projektē drenāžas būves (drenu iztekas, drenu akas, uztvērējakas, filtrus, virszemes ūdens uztvērējus un citas būves), ievērojot sekojošo:

79.1. katras drenu sistēmas ūdeņu izvadīšanai novadgrāvī, ūdensnotekā vai ūdenstilpē lieto drenu izteku;

79.2. drenu akas projektē šādos gadījumos:

79.2.1. ja vienā drenu sistēmas mezglā savieno vairāk nekā trīs kolektorus;

79.2.2. ja kolektora trases pagrieziens ir lielāks par 60°;

79.2.3. ja ūdens plūsmas ātrums kolektorā samazinās līdz minimālajam pieļaujamajam ātrumam;

79.2.4. pēc katriem 500 metriem, ja kolektors ir garāks par vienu kilometru;

79.3. atklātas drenu akas virszemes daļas augstums ir vismaz 0,2 m, bet ne vairāk par 0,5 m;

79.4. virs segtās akas vāka ir vismaz 0,6 m biezs grunts slānis;

79.5. smagās, mazcaurlaidīgās augsnēs lokālās zemes virsas ieplakās lieto labi filtrējoša materiāla (piemēram, koksnes šķeldu, keramzīta, grants, salmu) filtru kolonas, filtrus, drenu apbērumus vai drenu tranšejas aizbērumus;

79.6. sevišķi izteiktas, intensīvas gruntsūdens pieplūdes vietās lieto drenu tranšejas aizbērumus ūdens nesošā slāņa biezumā ar granti vai šķeldu un drenu pārklājumus ar fašīnu vai presētu salmu ķīpām;

79.7. virszemes noteces uztveršanai no nosusināmās platības seklām, izteiktām reljefa ieplakām un ievadīšanai drenu sistēmā projektē virszemes ūdens uztvērējus;

79.8. virszemes ūdeņu novadīšanai virszemes ūdensobjektos projektē nostiprinātas teknes.

80. Susinātājgrāvju sistēmas vai atsevišķus susinātājgrāvjus projektē ar pagaidu nozīmi, ja nepieciešama platību iepriekšējā nosusināšana (šī būvnormatīva 17. punkts un 78.2. apakšpunkts).

81. Smilts un mālsmilts augsnēs un līdz 2 m dziļos kūdrājos uz minerālgrunts pamatnes susinātājgrāvju sistēmas var pietiekami intensīvi pazemināt gruntsūdens līmeni augsnē, bet smagās, mazcaurlaidīgās minerālaugsnēs susinātājgrāvju galvenais uzdevums ir virszemes ūdens noteces uztveršana un novadīšana novadgrāvī.

82. Susinātājgrāvjus projektē ieslīpi pret reljefa horizontālēm, lai grāvis šķērsotu virszemes ūdens tecēšanas un gruntsūdens plūsmas galveno virzienu.

83. Susinātājgrāvju minimālais garenslīpums ir 0,5 ‰, bet maksimālais – 5 ‰.

84. Susinātājgrāvju dibena platums ir 0,4 m, maksimālais garums 1500 m, bet galvenos parametrus izvēlas atkarībā no nosusināmās platības reljefa, situācijas un augsnes apstākļiem atbilstoši šī būvnormatīva 9. pielikuma 3. tabulai. Susinātājgrāvju vidējo dziļumu kūdrājos nosaka, ievērtējot kūdras slāņa nosēšanos.

85. Ar virszemes noteces regulēšanu sekmē nosusināmās platības virszemes ūdeņu ātrāku novadīšanu regulējošajā un norobežojošajā tīklā, ūdensnotekā, novadgrāvī vai ūdenstilpē un infiltrāciju augsnes pamatslānī, novērš ūdens uzkrāšanās iespēju nosusināmās platības ieplakās un citos reljefa pazeminājumos un mazina augsnes sablīvēšanos.

86. Izpildot platību planēšanu, virszemes noteces vagu izveidošanu, noslēgtu nelielu ieplaku, bedru, grāvju, vecupju aizbēršanu, ežmalu un kraujiņu nolīdzināšanu nodrošina, lai pēc grunts pārvietošanas un grunts sēšanās tiktu saglabāts projektētais drenu dziļums.

87. Izveidojot noteces vagas, novērtē zemes apstrādāšanas iespējas un drenu sistēmas, vagu nogāzes veido ar slīpumu 1:10 vai lēzenāk, garenslīpumu, kas nav mazāks par 0,1 % un dziļumu, kas nav lielāks par 0,4 m. Noteces vagu trases nedrīkst sakrist ar drenu kolektoru trasēm.

88. Zemaramkārtas dziļirdināšanai piemērota smagās glejotās māla un smilšmāla augsnēs ar filtrācijas koeficientu, kas mazāks par 0,2 m/d, pauguraina reljefa minerālgrunts ieplakās un augsnēs ar ortšteina horizontu.

89. Dziļirdināšanu var veikt pēc drenu būvniecības un laikā, kad augsnei ir optimāla mitruma pakāpe:

89.1. dziļirdinātāja darba virziens ir statenisks susinātājdrenu virzienam un ar savstarpējo atstatumu starp spraugām māla un smaga smilšmāla augsnēs un augsnēs ar ortšteina horizontu 0,8 m, pārējās augsnēs – 1,6 m;

89.2. irdināšanas dziļums ir vismaz par 0,2 līdz 0,3 m mazāks par drenu dziļumu.

90. Lai nosusināmās platībās veģetācijas periodā augsnes aktīvajā slānī veidotu kultūraugiem optimālo gaisa un mitruma režīmu, nosusināšanas sistēmas var piemērot gruntsūdens līmeņa regulēšanai un būvēt divpusējās darbības meliorācijas sistēmas.

91. Divpusējās darbības meliorācijas sistēmas projektē:

91.1. līdzenās platībās, kurās zemes virsas slīpums ir mazāks par 0,5 ‰;

91.2. smilts, mālsmilts un zemo purvu kūdras augsnēs, kurās filtrācijas koeficients ir lielāks par 0,5 m/d;

91.3. ja mazūdens periodā ir iespējams nodrošināt ūdens resursus, vismaz 0,5 l/s × ha.

92. Atkarībā no apūdeņošanai izmantojamiem ūdens resursiem, augsnes caurlaidības un audzējamām kultūrām ar divpusējās darbības meliorācijas sistēmām zemaugsnes mitrināšanu var veikt:

92.1. uzturot gruntsūdens līmeni nosacīti pastāvīgu visā veģetācijas periodā;

92.2. ar ciklisku ūdens uzstādināšanu un novadīšanu, uzturot paaugstinātu gruntsūdens līmeni periodiski no trīs līdz sešas reizes veģetācijas periodā.

93. Optimālo gruntsūdens līmeni (m), kādu, uzstādinot nosusinātā platībā, nodrošina veģetācijas periodā, var noteikt, izmantojot šī būvnormatīva 9. pielikuma 4. tabulas datus.

94. Cikliskas gruntsūdens līmeņa regulēšanas gadījumā ūdens līmeni paceļ līdz 0,3 – 0,4 m no zemes virsas un uztur nemainīgu no trīs līdz četras dienas.

95. Ja novadgrāvī vasaras pusgadā ir pietiekami liels caurplūdums, tajā būvējot ūdens līmeņa uzstādināšanas būves, var uzstādināt ūdens līmeni un pastāvīgi visā veģetācijas periodā vai cikliski ūdeni ievadīt regulējošajā tīklā. Ūdens no regulējošā tīkla caur drenu sadurām vai perforāciju un susinātājgrāvju gultnēm spiediena ietekmē izplūst augsnē un paceļ gruntsūdens līmeni optimālā dziļumā.

96. Vasaras pusgada 30 dienu minimālais caurplūdums ar 75 % pārsniegšanas varbūtību Q (l/s) novadgrāvī ir lielāks par kultūraugu ūdens patēriņu un iztvaikošanu no augsnes, ko raksturo apūdeņošanas vidējais diennakts hidromodulis q_m (l/s × ha) (šī būvnormatīva 10. pielikuma 1. tabula):

F – mitrināmā platība (ha).

97. Ja novadgrāvī vasaras pusgadā nav pietiekamas pieteces gruntsūdens līmeņa pacelšanai, tad nepieciešamo ūdeni speciāli pievada no ūdens avota – ūdensteces vai ūdenstilpes. Ūdens pievadīšanai projektē pašteces cauruļvadu vai spiedvadu.

98. Lai gruntsūdens līmeņa regulēšanai izmantotu nosusināšanas sistēmas regulējošo tīklu:

98.1. vismaz par vienu gradāciju palielina drenu cauruļu diametru;

98.2. par 30 līdz 40 % jāsamazina susinātājdrenu un susinātājgrāvju savstarpējos atstatumus;

98.3. līdz 150 m samazina susinātājdrenu garumu;

98.4. drenas caurules perimetru nosedz ar filtrējošu segmateriālu visā garumā;

98.5. ierīko ūdens līmens regulēšanas būves novadgrāvjos, susinātājgrāvjos vai drenu akās;

98.6. gultņu nostiprinājumiem lieto materiālus, kas pieļauj ilgstošu appludinājumu;

98.7. gruntsūdens līmeņu novērošanai izviedo novērošanas aciņas (urbumus).

99. Lauksaimniecības kultūraugu, galvenokārt dārzeņu, kultivēto zālāju un intensīvo augļu - ogulāju attīstībai veģetācijas periodā nepieciešamā augsnes mitruma un barības vielu režīma optimizēšanai projektē apūdeņošanas sistēmas.

100. Laikā, kad kultūraugi veģetācijas periodā cieš no mitruma deficīta, to attīstībai nepieciešamo ūdeni (ar izšķīdinātām barības vielām vai arī bez tām) var nodrošināt ar speciālām iekārtām vai mašīnām, izsmidzinot mākslīgo lietu (laistīšana) vai ar nelielu intensitāti padodot ūdeni pa neliela diametra cauruļvadu tīklu caur speciālām ūdens izlaidēm – pilinātājiem tieši augu sakņu zonā (pilienveida apūdeņošana).

101. Apūdeņošanas sistēmas nepieciešamo apūdeņošanas režīmu – apūdeņošanas devas un termiņus nosaka vidēji sausam veģetācijas periodam, kurā klimatiskā ūdens patēriņa deficīts aprēķināts ar 75 % pārsniegšanas varbūtību, ievērojot, ka:

101.1. apūdeņošanas prasības ir atkarīgas no iztvaikošanas un transpirācijas intensitātes, nokrišņu daudzuma, mitruma krājuma augsnē veģetācijas perioda sākumā, augsnes īpašībām, agrotehnikas un kultūrauga īpatnībām;

101.2. apūdeņojumu termiņi un devu lielumi ir atkarīgi no mitruma deficīta veģetācijas periodā, no laistāmo kultūraugu bioloģiskajām īpatnībām un augsnes aktīvā slāņa mitrumietilpības;

101.4. lauksaimniecības kultūru vidējās apūdeņošanas prasības dažādos Latvijas agroklimatiskajos rajonos (šī būvnormatīva 10. pielikuma 1. kartogramma) apkopotas šī būvnormatīva 10. pielikuma 1. tabulā, bet katrā konkrētā gadījumā tās nosaka ar augsnes aktīvā slāņa ūdens bilances vienādojumu.

102. Par apūdeņošanas sistēmas ūdens avotu var izmantot ar ūdens resursiem pietiekoši nodrošinātas ūdensteces, ūdenstilpes vai pazemes ūdens resursus, ievērojot, ka:

102.1. kultūraugu laistīšanai bez ierobežojumiem var izmantot ūdeni ar mineralizācijas pakāpi līdz 1,5 mg/l, ūdens aktīvās reakcijas skaitli pH lielāku par 5,5 un ūdens temperatūru virs 10° C;

102.2. ūdens piemērotību kultūraugu apūdeņošanai nosaka arī natrija un kalcija katjonu attiecība miligramekvivalentos, kura ir mazāka par vienu;

102.3. pilienveida apūdeņošanas sistēmas sastāvā projektē speciālus filtrus mehānisko sīko piemaisījumu un hidrobiantu (piemēram, aļģu) atdalīšanai no ieņemtā ūdens, kā arī nepieciešamības gadījumos – īpašas ierīces dzelzs hidroksīda, karbonātu un citu sāļu samazināšanai ūdenī.

103. Ūdens ieņēmējbūves tips atkarīgs no ūdens ieguves avota, izvēlētā apūdeņošanas paņēmiena un tehnikas. Sūkņu stacija nodrošina ūdens padevi ar nepieciešamo spiedienu atbilstoši visu vienlaicīgi darbojošos laistīšanas ierīču vai pilinātāju ūdens patēriņam, ieskaitot zudumus pievadtīklā. Sūkņu attīstītais maksimālais spiediens nedrīkst pārsniegt spiedvadu caurulēm pieļaujamo spiedienu.

104. Laistīšanas sistēmas ūdens patēriņu Q_s (l/s) nosaka, izmantojot šādu formulu:

F – sistēmas platība (ha);

q_m – apūdeņošanas diennakts vidējais hidromodulis (l/s × ha), kura vērtības nosaka sakaņā ar šī būvnormatīva 10. pielikuma 1. tabulu;

t – sistēmas darbināšanas laiks (h);

k – iekārtas izmantošanas laika koeficients.

105. Laistīšanas sistēmas atkarībā no pielietojamo sūkņu staciju, spiedvadu un laistīšanas iekārtu veida projektē stacionāras, pusstacionāras vai pārvietojamas:

105.1. pārvietojamās sistēmās visi elementi, ieskaitot sūkņu staciju, ir pārvietojami;

105.2. pusstacionārās sistēmās kāds no sistēmas pamatelementiem var būt stacionārs;

105.3. stacionārās sistēmās visi sistēmas elementi ir stacionāri.

106. Atkarībā no laistīšanas iekārtai nepieciešamā darba spiediena, ražīguma, strūklas tāluma un izsmidzināšanas veida izvēlas laistīšanas sistēmas pievadtīkla materiālu un izvietojumu.

107. Stacionāru laistīšanas sistēmu ūdens pievadtīklu projektē atbilstoši hidrauliskam aprēķinam kā spiedvadu ar nepieciešamo armatūru (hidrantiem, aizbīdņiem, ūdens izlaidēm, vienvirziena vārstiem, drošības ventiļiem, ūdens mērītājiem un citu armatūru), ievēojot šādas prasības:

107.1. uz visiem spiedvada atzarojumiem ir aizbīdņi;

107.2. spiedvadu lūzumu punktos vertikālajā plaknē, kur iespējama gaisa uzkrāšanās caurulē, paredz gaisa izlaides vārstus;

107.3. spiedvada iztukšošanai spiedvada zemākajās vietās projektē ūdens izlaides un tā garenslīpums izlaides virzienā ir lielāks par 0,1 %;

107.4. ja spiedvada pagrieziena leņķis horizontālā vai vertikālā plaknē, kā arī cauruļvadu galos pārsniedz 10°, projektē betona balstus;

107.5. ja aprēķinātais spiediens hidrauliskā trieciena gadījumā pārsniedz attiecīgajam cauruļvadam pieļaujamo, uzstāda prettrieciena vārstus;

107.6. laistīšanas ierīču pievienošanas hidranta augstumu nodrošina atbilstošu pievienojamās ierīces prasībām, bet, ja nelieto hidrauliski izbīdāmos hidrantus – ne mazāku par 0,5 m virs zemes virsas.

108. Projektējot laistīšanas sistēmu izvietojumu, nodrošina nepieciešamo drošības joslu gar elektrolīnijām. Laistīšanas iekārtas ūdens strūklas, ievērtējot iespējamo vēja radīto novirzi, pilieni nedrīkst krist tuvāk par 10 metriem no 20 kV elektrolīnijas malējā vada horizontālās projekcijas uz zemes un ne tuvāk par 20 m no augstāka sprieguma elektrolīnijas.

109. Projektējot pilienveida apūdeņošanas sistēmas, diennaktī pievadāmais aprēķina ūdens daudzums W (m³/d) nosakāms, izmantojot šādu formulu:

q_m – apūdeņošanas diennakts vidējais hidromodulis (l/s × ha) atbilstoši šī būvnormatīva 10. pielikuma 1. tabulai;

F – apūdeņošanas sistēmas platība (ha);

P – daļa no apūdeņošanas sistēmas platības, kurā izvietota augu sakņu zona, kuru nosaka kā augu virszemes daļu projekcijas laukumu uz zemes virsas (%). Ja augu virszemes daļas pilnīgi sakļaujas visā platībā, tad P = 100 %. Intensīvos augļu dārzos (piemēram, pundurābeles, plūmes, ķirši) P ir robežās no 30 % līdz 60 %.

110. Pilienveida apūdeņošanas sistēmas ūdens patēriņš Q_s (l /s) atkarīgs no sistēmas platības, pilinātāju izvietojuma, skaita un caurplūduma, kas nodrošinātu vismaz 25 % augu sakņu zonas platības samitrināšanu.

111. Pilienveida apūdeņošanas sistēmās maģistrālie, sadalošie un apūdeņošanas spiedvadi projektējami no polimēru materiāla caurulēm. Aiz sistēmas filtra uz cauruļvada nav pieļaujama korozijai pakļautu metāla veidgabalu un armatūras lietošana. Cauruļu savienošanai lietojami plastmasas kompresijas veidgabali, metināmi plastmasas veidgabali (polietilēna caurulēm) vai līmējami veidgabali (polivinilhlorīda caurulēm).

112. Pilienveida apūdeņošanas spiedvadu tīkla izvietojumu nosaka atkarībā no platības topogrāfiskajiem apstākļiem, apūdeņojamo kultūru izvietojuma, apūdeņošanas apakšsistēmu skaita, nepieciešamā darba spiediena un caurplūduma. Sistēmas parametrus nosaka cauruļvadu hidrauliskais aprēķins.

113. Pilienveida apūdeņošanas pusstacionārās sistēmās maģistrālie, bet stacionārās sistēmās arī sadalošie spiedvadi būvējami zemē, nodrošinot cauruļvadu iztukšošanu un atgaisošanu. Cauruļvadu būvēšanas minimālais dziļums no zemes virsas līdz caurules virsai nav mazāks par 0,8 m. Pilinātāju caurules izvieto stādījumu rindās virs zemes, bet mulčētās platībās – arī zem mulčas.

114. Meža zemju nosusināšanas sistēmas nodrošina tehniski un mežsaimnieciski pamatota, meža augšanas apstākļu un meža tipiem diferencēta nosusināšanas pakāpe, ar kuru nosusināšanas efekts līdz ar attālināšanos no susinātājgrāvja nesamazinātos vairāk kā par vienu bonitāti un kas nodrošinātu meža infrastruktūras, tajā skaitā meža ceļu nepieciešamā tīkla izveidošanu.

115. Meža ceļu trases un ceļa klātnes veidošanu projektē vienlaikus ar regulējošā nosusināšanas tīkla projektēšanu.

116. Meža zemju mitruma regulēšanu nodrošina regulējošais tīkls – susinātājgrāvji, noteces vadziņas un ceļa grāvji. Dziļas kūdras un avotainās vietās vai noslēgtās ieplakās pirms pastāvīgā regulējošā tīkla būvniecības ieteicams rakt pagaidu nosusināšanas grāvjus – pioniergrāvjus.

117. Susinātājgrāvju trases projektē, izvērtējot:

117.1. meža augšanas apstākļu un meža tipus;

117.2. meža ierīcības elementus (piemēram, kvartālstigas, cirsmu virzienus, kokmateriālu izvešanas iespējas);

117.3. reljefu;

117.4. augsnes un hidroģeoloģiskos apstākļus;

117.5. esošo hidrogrāfisko tīklu;

117.6. esošo un projektējamo ceļu tīklu.

118. Susinātājgrāvjus meža kvartālu robežās projektē līdz kvartālu stigām un ievada gar stigas augstāko malu virzītajā novadgrāvī vai ceļa grāvī:

118.1. lai neaizkavētu virszemes noteci, grāvja atbērtni veido susinātājgrāvja zemākajā pusē un pietuvina ceļam vai kvartāla stigas braucamajai joslai;

118.2. virszemes ūdens noteci novada caur grāvja atbērtni pa caurulēm vai fašīnām.

119. Meža izcirtumos un mazcaurlaidīgās augsnēs ātrākai atkušņa un nokrišņu ūdeņu novadīšanai pa reljefa zemākajām vietām uz susinātājgrāvjiem, projektē noteces vadziņas.

120. Susinātājgrāvju savstarpējos atstatumus (m) nosaka diferencēti atkarībā no meža augšanas apstākļu un meža tipa, augsnes un hidroģeoloģiskajiem apstākļiem, lai vienas bonitātes robežās nodrošinātu līdzīgu nosusināšanas pakāpi atbilstoši šī būvnormatīva 11. pielikuma 1. tabulai.

121. Susinātājgrāvju vidējo dziļumu (m) nosaka atkarībā no augsnes apstākļiem saskaņā ar būvnormatīva 11. pielikuma 2. tabulu.

122. Susinātājgrāvju dziļums kūdrājā pēc kūdras nosēšanās nav mazāks par 1 m.

123. Susinātājgrāvju dibena platums ir 0,4 m, bet nogāzes slīpuma koeficientu nosaka saskaņā ar būvnormatīva 11. pielikuma 3. tabulu.

124. Susinātājgrāvju dibena minimālais garenslīpums ir 0,5 ‰.

125. Susinātājgrāvjus novadgrāvim pievieno no 60 līdz 90° leņķī, un savienojumu veido ar līkni, kuras rādiusu pieņem aptuveni 5 m.

126. Noteces vadziņu vidējo dziļumu projektē 0,4 m.

127. Ceļa grāvju parametrus projektē atbilstoši susinātājgrāvju parametriem, bet, ja nepieciešams nodrošināt grunti ceļa klātnes veidošanai, ceļa grāvja platumu vai dziļumu var palielināt.

128. Kontūrgrāvjus projektē gar nosusināmās platības kontūru ar parametriem, kas atbilst susinātājgrāvju parametriem.

129. Kūdrājos ar kūdras dziļumu, kas mazāks par 2 m, kontūrgrāvja dibenu iedziļina minerālgrunts pamatnē.

130. Mazbaseina novadgrāvju (kuru sateces baseins mazāks par 0,5 km²) gultnes dibena platumu projektē 0,4 m, nogāžu slīpuma koeficients m = 1,5. Lielākiem novadgrāvjiem un ūdensnotekām šķērsgriezumu nosaka ar hidrauliskiem aprēķiniem (šī būvnormatīva 23. punkts).

131. Lai nodrošinātu novadgrāvju un ūdensnoteku gultņu stabilitāti, pēc iespējas garākā posmā projektē izlīdzinātus dibena garenslīpumus un pārbauda aprēķina caurplūduma straumes ātrumu. Meža zemēs gultņu aprēķina straumes ātrumi pieļaujami lielāki kā līdzīgās gultnēs lauksaimniecības zemēs:

131.1. pieļaujamie maksimālie straumes ātrumi meža zemju nenostiprinātās gultnēs ar hidraulisko rādiusu, kas mazāks par 0,5 m, noteikti šī būvnormatīva 11. pielikuma 4. tabulā;

131.2. pieļaujamie maksimālie straumes ātrumi nostiprinātās gultnēs noteikti šī būvnormatīva 7. pielikuma 2. tabulā;

131.3. novadgrāvju un ūdensnoteku līkņu vietās pieļaujamie maksimālie straumes ātrumi samazināmi par 20 %.

132. Novadgrāvju un ūdensnoteku trasu pagriezienus veido ar līkni, kuru minimālos rādiusus atkarībā no hidrauliskā rādiusa var pieņemt atbilstoši šī būvnormatīva 11. pielikuma 5. tabulai.

133. Novadgrāvju un ūdensnoteku gultņu noturību pārbauda, aprēķinot straumes ātrumu pie pavasara palu maksimālā caurplūduma ar 5 % pārsniegšanas varbūtību.

134. Kūdras atradņu nosusināšanas sistēmas projektē, lai nodrošinātu piemērotus apstākļus kūdras atradnes virsējā uzirdinātā slāņa žāvēšanai, kā arī lauku sagatavošanas, kūdras ieguves un transportēšanas mehānismu darbam nepieciešamo gruntsūdens līmeni – nosusināšanas prasības.

135. Atkarībā no kūdras iegulas tipa un ieguves veida vidējo nosusināšanas prasības pieņem:

135.1. augstā tipa purvos (pēc slāņu ieguves metodes) – no 0,8 līdz 1,0 m;

135.2. zemā un pārejas tipu purvos – no 0,6 līdz 0,8 m.

136. Kūdras atradnes nosusināšanu nodrošina regulējošais tīkls – kartu grāvji, kā arī susinātājgrāvji, ceļa grāvji un drenāža.

137. Regulējošo tīklu projektē, izvērtējot:

137.1. purva virsmas un minerālgrunts pamatnes reljefa raksturu;

137.2. atradnes konfigurāciju un pastāvošo hidrogrāfisko tīklu;

137.3. purva hidroģeoloģiskos apstākļus;

137.4. kūdras ieguves tehnoloģisko shēmu.

138. Kartu grāvjus kūdras iegulas nosusināšanai augstā un pārejas tipa purvos projektē ar vidējo atstatumu starp kartu grāvju asīm 20 m, vidējo dziļumu pēc purva nosēšanās no 1,7 līdz 1,8 m, dibena platumu no 0,3 līdz 0,4 m un nogāzes slīpuma koeficientu 0,25.

139. Kartu grāvjus kūdras iegulas nosusināšanai zemā tipa purvos projektē ar vidējo atstatumu starp kartu grāvju asīm 40 m, vidējo dziļumu pēc purva nosēšanās no 1,4 līdz 1,6 m, dibena platumu no 0,3 līdz 0,4 m un nogāzes slīpuma koeficientu no 0,25 līdz 0,5.

140. Kartu grāvju dibena minimālais garenslīpums ir 0,3 ‰.

141. Kartu grāvju garums atkarīgs no kūdras ieguves un transportēšanas tehnoloģijas. Frēzkūdras laukos optimālais kartu grāvju garums ir 500 m.

142. Kūdras bērtņu un ceļu joslu nosusināšanai ieteicams projektēt drenāžu ar vidējo būvniecības dziļumu 1,8 m, vidējo atstatumu starp susinātājdrenām augstā un pārejas tipa purvos no 10 līdz 12 m, bet zemā tipa purvos no 20 līdz 24 m.

143. Kartu grāvju un kontūrgrāvju ūdeņu uztveršanai un novadīšanai līdz novadgrāvim projektē savācējgrāvjus ar vidējo dziļumu pēc kūdras nosēšanās no 2,3 līdz 2,5 m, dibena platumu no 0,4 līdz 1,0 m, nogāzes slīpuma koeficientu augstā un pārejas tipu purvos no 0,5 līdz 0,75, bet zemā tipa purvos no 0,75 līdz 1,0:

143.1. savācējgrāvju dibena minimālais garenslīpums ir 0,5 ‰;

143.2. savācējgrāvju lejasdaļā suspendēto kūdras daļiņu uztveršanai veido nosēdbaseinu ar minimālo padziļinājumu 0,7 m zem grāvja dibena, garumu 50 m un virsas platumu no 15 līdz 20 m.

144. Kartu grāvju caurtekām lieto plastmasas caurules, māla drenu caurules (uz koka paklāja) ar cauruļu nosacīto diametru 100 - 150 mm, vai koka kastītes 100 × 150 mm. Caurtekas augšgalā ievieto stiepļu sietu ar maksimālo acu izmēru 30 × 30 mm.

145. Novadgrāvjus, ūdensnotekas un norobežojošo tīklu projektē atbilstoši noteikumiem par meža zemju nosusināšanas projektēšanu.

146. Dziļos augstā tipa purvos kartu grāvjus, drenu būvniecības tranšejas, savācējgrāvjus, kontūrgrāvjus un novadgrāvjus ieteicams ierīkot vairākos rakšanas paņēmienos, rokot iepriekšējās nosusināšanas pioniertranšejas.

147. Apdzīvotu vietu, lauksaimniecības un meža zemju un citu esošu teritoriju ūdensteču palienēs, jūras vai ūdenstilpju krastos aizsardzībai pret applūšanu vai pārmitrināšanu projektē inženieraizsardzības un polderu sistēmas.

148. Teritoriju applūšanas vai pārmitrināšanās cēloņi, raksturs un ilgums, teritorijas izmantošanas mērķi un ekonomiskā efektivitāte nosaka projektējamos inženieraizsardzības pasākumus (ūdensteces regulēšana, teritorijas kolmatāža, nosusināšana vai poldera ierīkošana):

148.1. ar ūdensteces regulēšanu – gultnes iztaisnošanu un padziļināšanu iespējams regulēt palienes applūdumu, izgulsnējušos sanešu daudzumu un paātrināt ūdens novadīšanu no palienes pēcplūdu periodā (šī būvnormatīva 3.2. apakšnodaļa);

148.2. ja ar ūdensteces regulēšanu nav iespējams nodrošināt nepieciešamos teritorijas izmantošanas apstākļus vai nav lietderīgi to veikt no vides aizsardzības viedokļa, projektē teritorijas norobežošanu ar aizsargdambjiem, filtrācijas un virszemes ūdeņu uztveršanu, novadīšanu vai detālu nosusināšanu;

148.3. ja šādu teritoriju nosusināšanai un pietekošo ūdeņu novadīšanai pastāvīgi vai atsevišķos periodos nepieciešama ūdens mehāniska pacelšana, projektē polderi.

149. Ar ūdensteces vai ūdenstilpes iedambēšanu palieni vai piegulošo teritoriju iespējams aizsargāt no applūšanas pilnīgi (neapplūstoši aizsargdambji), vai arī aizsargāt no applūšanas vasaras - rudens plūdu laikā, pavasara palu laikā pieļaujot teritorijas applūšanu (applūstoši aizsargdambji).

150. Aizsargdambju augstumu virs aplēses ūdens līmeņa aprēķina, ievērtējot vēja radīto uzplūduma augstumu, viļņu uzrites augstumu uz aizsargdambja nogāzes un aizsargdambja augstuma rezervi:

150.1. nepārplūstoša aizsargdambja aplēses ūdens līmeni nosaka ūdens līmenis ūdenstecē pie pavasara palu maksimālā caurplūduma ar 1 % pārsniegšanas varbūtību, aizsargdambja augstuma rezervi pieņem 0,5 m;

150.2. pārplūstoša aizsargdamja aplēses ūdens līmeni nosaka atkarībā no aizsargājamās teritorijas izmantošanas mērķa, aizsargdambja augstuma rezervi pieņem 0,3 m, izņemot šī būvnormatīva 154. punktā minētajos gadījumos.

151. Iedambētās ūdensteces gultnes caurvades spēju aprēķina ar hidraulikas nevienmērīgas plūsmas formulām un nosaka sašaurināto aktīvo šķērsgriezumu, izmainītos ūdens līmeņus un straumes ātrumus iedambētajā posmā, kā arī lejpus un augšpus iedambētā posma.

152. Aizsargdambja minimālais atstatums no ūdensteces gultnes krasta līnijas stabilās minerālgruntīs ir vismaz 5 m, nestabilās minerālgruntīs un kūdrā - vismaz 10 m, bet ne mazāks par divkāršu aizsargdambja augstumu.

153. Aizsargdambja šķērsgriezumu projektē trapecveida ar dažāda slīpuma nogāzēm un virsas platumu vismaz 3 m. Ja pa aizsargdambi paredzēts arī ceļš, tad aizsargdambja virsas platumu nosaka atbilstošu ceļa veidam:

153.1. līdz 3 m augstu aizsargdambju nogāžu vidējo slīpumu pieņem, izmantojot šī būvnormatīva 12. pielikumu;

153.2. par 3 m augstāku vai pastāvīgi ar ūdeni apskalotu aizsargdambju šķērsgriezuma izvēlei veic aizsargdambja noturības un filtrācijas aprēķinus;

153.3. aizsargdambju slapjās nogāzes noturību pārbauda uz pieļaujamiem straumes ātrumiem (šī būvnormatīva 28. punkts);

153.4. aizsargdambju sauso nogāzi aizsargā no nokrišņu iedarbības, nostiprinot ar zāļu sējumu, vai ar velēnojumu vai citiem preterozijas materiāliem.

154. Applūstošu aizsargdambju piemērotās vietās ierīko speciālus regulatorus vai speciāli nostiprinātus pazeminātus aizsargdambja posmus, caur kuriem palu sākuma fāzē aizsargājamajā platībā ievadīt ūdeni un palu beigu fāzē to izvadīt.

155. Lai pazeminātu ūdenskrātuvei piegulošajās platībās mākslīgi paaugstināto gruntsūdens līmeni un aizsargātu tās no pārmitrināšanas, projektē krasta drenāžu, uztvērējgrāvjus vai teritorijas sistemātisko drenāžu.

156. Krasta drenāžu veido gar ūdenskrātuves malu kā atsevišķu drenu vai vairākas drenas ar filtrējoša materiāla apbērumu virs drenas.

157. Drenu būvēšanas dziļumu un diametru atkarībā no grunts filtrācijas īpašībām nosaka ar filtrācijas ūdeņu pieplūdes intensitātes aprēķinu:

157.1. drenu caurules minimālais diametrs ir 100 mm;

157.2. drenu cauruļu maksimālo būvēšanas dziļumu nosaka atkarībā no cauruļu materiāla.

158. Drenu vada pagriezienos un ne retāk kā ik pēc 50 m taisnos posmos izveido skatakas.

159. Piemērotos hidroģeoloģiskos apstākļos var pielietot arī vertikālo drenāžu, gar ūdenskrātuves krastu izveidojot urbumu vai būvējot aku rindu, no kurām pietekošo ūdeni atsūknē.

160. Gar ūdenskrātuves krastu var būvēt uztvērējgrāvi filtrācijas ūdeņu un virszemes noteces ūdeņu savākšanai un novadīšanai (šī būvnormatīva 50., 51., 52., 53., 54, 55. un 56. punkts).

161. Ūdenskrātuvei piegulošo platību mazcaurlaidīgas gruntis var nosusināt ar sistemātisko drenāžu, krasta tuvumā samazinot projektētos drenu atstatumus vai palielinot drenu diametru (šī būvnormatīva 64. punkts).

162. Ar krasta drenāžu, uztvērējgrāvjiem vai drenu sistēmu savāktos ūdeņus ievada ūdenskrātuves lejas bjefā vai pārsūknē ūdenskrātuvē.

163. Ja palienei vai ūdenskrātuvei piegulošām platībām uzplūst ūdeņi no relatīvi augstākām platībām, tos var novadīt ar apvadkanālu ārpus aizsargājamajām platībām un ievadīt ūdenskrātuves lejas bjefā vai citā ūdensnotekā.

164. Poldera nosusināšanas sistēmā ietilpst aizsargdambji, apvadkanāli, krājbaseins, norobežojošais un regulējošais tīkls, sūkņu stacija un regulatori. Poldera sistēma var aptvert visas šajā punktā minētās būves vai arī tikai dažas no tām, sastāvot vismaz no aizsargdambjiem un sūkņu stacijas.

165. Atkarībā no aizsargājamām platībām polderus iedala:

165.1. piejūras polderi – aizsargā piejūras teritorijas no jūras uzplūdiem;

165.2. palieņu polderi – aizsargā ūdensteču palienes vai ūdenstilpēm piegulošās teritorijas no pavasara palu vai vasaras rudens plūdu ūdeņiem;

165.3. zemieņu polderi – aizsargā ūdenskrātuvēm piegulošās teritorijas no ūdenskrātuvēs uzstādināto ūdens līmeņu iedarbes. Šeit pieskaitāmas arī inženieraizsardzības sistēmas, kā arī palu neapdrautētas teritorijas, kuru nosusināšanas sistēmu ūdeņus novada ar sūknēšanu.

166. Atkarībā no hidroloģiskā režīma polderus iedala:

166.1. ziemas (nepārplūstošie) polderi, kuru platības pilnīgi norobežo ar aizsargdambjiem no pavasara palu aplēses ūdens līmeņiem. Par aplēses ūdens līmeni pieņem maksimālo pavasara palu ar 1 % pārsniegšanas varbūtību ūdens līmeni ūdenstecē vai ūdenstilpē, vai ilggadīgā periodā novēroto augstāko jūras uzplūdu ūdens līmeni;

166.2. vasaras (pārplūstošie) polderi, kuru platības norobežo ar aizsargdambjiem no vasaras - rudens plūdu aplēses ūdens līmeņiem. Par aplēses ūdens līmeni pieņem maksimālo vasaras - rudens plūdu ūdens līmeni ar 5 % pārsniegšanas varbūtību, ja poldera platības izmanto vasarāju, dārzeņu, tehnisko vai lopbarības kultūraugu audzēšanai, un ar 10 % pārsniegšanas varbūtību, ja platības izmanto pļavām un ganībām. Pavasara palos tiek pieļauta platību applūšana.

167. Ziemas poldera sūkņu stacijas pārsūknējamo ūdens daudzumu nosaka, analizējot pavasara palu ūdens bilanci ar 10 % pārsniegšnas varbūtību, izvērtējot pieteces intensitāti, apjomu, iespējas ūdenim akumulēties poldera baseina augsnē, gultnēs un reljefa ieplakās un pieļaujot poldera nosusināšanas sistēmas ierobežotu darbības (nepietiekamas nosusināšanas) periodu no 7 līdz 10 dienas aramzemes un no 10 līdz 14 dienas pļavu un ganību platībās.

168. Vasaras poldera sūkņu stacijas pārsūknējamo ūdens daudzumu nosaka palu krišanās fāzes ilgums ūdensnotekā vai vasaras - rudens plūdu notece ar 10 % pārsniegšanas varbūtību no poldera platības. Sūkņu stacijas ražīguma aprēķinā pieņem nelabvēlīgāko gadījumu. Aprēķinā nav pieļaujama poldera nosusināšanas sistēmas ierobežota darbība.

169. Sūkņu izvēli nosaka apēķinātais pārsūknēšanas ūdens daudzums un sūkņu maksimālais ģeodēziskais celšanas augstums, ko nosaka kā starpību starp maksimālo aplēses ūdens līmeni ūdenstecē (ūdenstilpē, jūrā) un zemāko ekspluatācijas ūdens līmeni poldera krājbaseinā:

169.1. augstākais ekspluatācijas ūdens līmenis polderī nodrošina nepieciešamo nosusināšanas prasību jebkurā poldera izmantojamās platības punktā. Augstākais ekspluatācijas ūdens līmenis ir ūdens līmenis poldera krājbaseinā pie sūkņu stacijas, kad sāk atsūknēšanu (ieslēdzas sūkņi);

169.2. zemākais ekspluatācijas ūdens līmenis ir ūdens līmenis poldera krājbaseinā pie sūkņu stacijas, kad pārtrauc sūknēšanu (sūkņi izslēdzas).

170. Lai neradītu krājbaseina un novadošā tīkla būvju nogāžu nenoturību, sūkņu ražīgums un darbības režīms nodrošina pakāpenisku ūdens līmeņa pazemināšanas intensitāti krājbaseinā un novadošajā tīklā. Ūdens līmeņa pazemināšanas intensitāte nedrīkst būt lielāka par 0,1 m/h.

171. Poldera baseina mazūdens perioda noteces uzkrāšanai un sūkņu stacijas darbības režīma optimizācijai projektē sūkņu stacijas krājbaseinu. Par krājbaseinu var izmantot dabīgas ieplakas, ūdenstilpes, speciāli raktus baseinus vai paplašināt un padziļināt kādu galvenā novadgrāvja gultnes posmu pie sūkņu stacijas.

172. Krājbaseina lietderīgo tilpumu V (m³) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

t_c – īsākais pieļaujamais sūkņu darba cikla (s);

Q – sūkņu stacijas mazākā sūkņa ražīgums (m³/s).

173. Krājbaseina dibena atzīmi, ja to atļauj grunts apstākļi, projektē vismaz 1,5 m zem zemākā ekspluatācijas ūdens līmeņa, lai kavētu krājbaseina intensīvu aizaugšanu ar ūdens augiem un sekmētu sanešu izsēšanos.

174. Krājbaseina nogāzes projektē lēzenākas kā ūdensnotekai vai novadgrāvim ar nogāžu vidējo slīpumu vismaz 1:3. Nogāzes virs augstākā ekspluatācijas ūdens līmeņa var nostiprināt ar zāļu sējumu vai velēnojumu.

175. Krājbaseina dibena līniju projektē bez garenslīpuma ar minimālo dibena platumu vismaz 4 m.

176. Novadgrāvju ietekas krājbaseinā ievada virs augstākā ekspluatācijas ūdens līmeņa. Krājbaseina un galvenā novadgrāvja savienojumu intervālā starp augstāko ekspluatācijas ūdens līmeni un zemāko ekspluatācijas ūdens līmenisprojektē no 20 līdz 30 m garā posmā un šo posmu nostiprina.

177. Lai mazinātu gultņu piesērēšanu un deformācijas vasaras polderos appludināšanas laikā, novadgrāvju un susinātājgrāvju trases projektē palu ūdens plūsmas virzienā un aprēķinātos drenu atstatumus samazina vidēji par 10 līdz 15 %.

178. Vasaras polderos projektē palu ūdens ielaides - izlaides vai speciālus ūdens pārplūdes posmus aizsargdambī (šī būvnormatīva 154. punkts). Ūdens pārplūdes posmos aizsargdambja virsas atzīmi projektē par 0,2 līdz 0,3 m zemāku, bet aizsargdambja nogāzes lēzenas (vidēji no 1:8 līdz 1:20) un nostiprina.

179. Ūdens ielaides - izlaides caurvades spēju Q (m³/s) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

V – polderī ievadāmais ūdens tilpums (m³) – līdz aizsargdambja virsas atzīmei;

t – laiks sekundēs, kurā notiek ūdens līmeņa celšanās ūdenstecē vai ūdenstilpē no ūdens ielaides sliekšņa atzīmes līdz aizsargdambja virsas atzīmei.

180. Lai apdzīvotās vietās nodrošinātu teritorijas plānojumā noteiktajam funkcionālajam zonējumam un atļautajai izmantošanai atbilstošu gruntsūdens līmeni, projektē atbilstošo teritoriju vai zonu norobežošanu no uzplūstošajiem virszemes ūdeņiem, gruntsūdens līmeņa pazemināšanu vai platības kolmatēšanu, kā arī, ja teritorija atrodas ūdensteču palienēs, jūras vai ūdenstilpju krastos – šī būvnormatīva 6.nodaļā noteiktos pasākumus:

180.1. Apdzīvotu vietu apbūves teritorijā gruntsūdens līmenim ir jābūt vismaz līdz 2 m, bet stadionu, parku, skvēru un citu apstādījumu teritorijās vismaz līdz 1 m dziļumā no projektētās zemes virsas atzīmes;

180.2. Apdzīvotās vietās, jo sevišķi ar lielu apbūves blīvumu, attīstītu lietus kanalizācijas tīklu un nostiprinātiem laukumiem, lietus ūdens notece var pārsniegt palu noteces daudzumu, kāda aprēķināta meliorācijas sistēmu un virszemes ūdensobjektu parametru noteikšanai. Šādās teritorijās papildu aprēķina lietus ūdens noteces daudzumu, kuru salīdzina ar palu noteces daudzumu un pieņem lielāko no tiem.

180.3. Lietus ūdens noteces aplēses caurplūdumu aprēķina saskaņā ar būvnormatīvu par kanalizācijas būvēm vai atkarībā no lietus vidējās intensitātes un noteces veidošanās apstākļiem, pēc vienkāršotās metodes:

Q_max – aplēses caurplūdums (m³/s);

ψ – noteces koeficients (ψ = 0,95- asfaltbetona un betona segumiem; ψ = 0,45 – bruģim; ψ = 0,30 – blietētai grants segumam; ψ = 0,20 – parastiem grunts laukumiem; ψ = 0,10 – zālājiem).

F – noteces baseina laukums (ha), katram seguma veidam atsevišķi;

q = 0,13 × α – noteces modulis ( l/s.ha) ar atkārtošanās varbūtību 2 reizes gadā;

α – lietus vidējās intensitātes koeficients (šī būvnormatīva 2. pielikuma 1. tabula).

181. Uzplūstošos virszemes ūdeņus uztver ar kontūrgrāvjiem vai teknēm, kuras projektē gar nosusināmās platības augšējo kontūru un ievada ūdensnotekā, ūdenstilpē vai lietusūdens kanalizācijā. Kontūrgrāvju parametrus pieņem atbilstoši lauksaimniecības zemju nosusināšanas sistēmu norobežojošā tīkla parametriem.

182. Lai veicinātu un organizētu virszemes noteci no apbūvētas teritorijas, ceļiem, ielām un laukumiem platības planē, veidojot vismaz no 3 līdz 6 ‰ slīpumu virzienā uz ielu un ceļu teknēm un lietusūdeņu uztveršanas akām.

183. Virszemes ūdens noteces uztveršanai no mazstāvu apbūves teritorijas un parkiem un tās novadīšanai līdz kanalizācijas attīrīšanas ietaisēm pieļaujams izmantot lietusūdeņu kanalizācijas grāvjus, ceļa grāvjus vai teknes.

184. Ja mazstāvu apbūves teritorijā ir paaugstināts gruntsūdens līmenis, ievērojot teritorijas plānojumu, pa gruntsgabalu robežām projektē susinātājgrāvjus vai drenāžu, kā arī ēku pamatu vai gredzenveida drenāžu. Nosusināšanas sistēmu noteci paštecē vai ar sūknēšanu ievada lietusūdeņu kanalizācijas grāvjos, ceļa grāvjos vai teknēs, kā arī ūdensnotekā vai ūdenstilpē.

185. Susinātājgrāvju parametrus nosaka teritorijas reljefa un grunts apstākļi, bet ierobežo ūdensnotekas vai lietusūdens kanalizācijas sistēmas dziļums un grāvju izvietošanas iespējas apbūves teritorijā. Susinātājgrāvju dibena platumu pieņem 0,4 m, nogāžu slīpuma koeficientu no 1 līdz 1,5. Ja nepieciešams samazināt grāvju aizņemto platību, to nogāžu slīpumu var projektēt stāvāku un nostiprināt. Susinātājgrāvju dibena minimālais garenslīpums pieļaujams 0,5 ‰.

186. Virszemes ūdens noteces uztveršanai no apbūves teritorijām un tās novadīšanai līdz kanalizācijas attīrīšanas ietaisēm var izmantot lietusūdeņu kanalizācijas inženierbūves.

187. Ja apbūves teritorijā ir paaugstināts gruntsūdens līmenis, projektē teritorijas vienlaidus drenāžu, ēku pamatu vai gredzenveida drenāžu. Drenu noteci paštecē vai ar sūknēšanu ievada lietusūdeņu kanalizācijas sistēmas akās, kā arī ūdensnotekā vai ūdenstilpē.

188. Teritorijas vienlaidus drenāžas drenu atstatumus nosaka, ievērojot teritorijas plānojumu, atkarībā no nepieciešamā gruntsūdens līmeņa pazeminājuma, būvju izvietojuma un iespējamā drenu vada būvniecības dziļuma. Susinātājdrenu cauruļu diametru pieņem vismaz 75 vai 100 mm, bet minimālo garenslīpumu vismaz 0,3 %.

189. Ja apbūves teritorijas galvenais pārmitrinājuma cēlonis ir spiedienūdeņi, kas piesātina mazcaurlaidīgas grunts slāni ēku pamatu augstumā, lieto ēku pamatu drenāžu. Zem ēkas līdz uztverošajai drenai un gar ēkas ārsienām būvē no 0,2 līdz 0,3 m biezu grants vai rupjas smilts pamatojumu, bet ēkas sienu tuvumā būvē drenu caurules.

190. Atsevišķu ēku vai ēku grupas aizsardzībai pret paaugstinātu gruntsūdens līmeni lieto gredzenveida drenāžu, kas aizsargājamo objektu apņem no visām pusēm vai tikai no lielākās pieteces puses. Drenu vadu būvē gar ēkas ārējo kontūru vismaz 0,3 m zem ēkas pamata pēdas līmeņa un apber ar vismaz 0,3 m biezu grants slāni. Ja gruntsūdens pietece ir sevišķi izteikta, drenas var likt arī zem ēkas pagraba grīdas no 4 līdz 8 m savstarpējā atstatumā un vismaz 0,5 m zem pagraba grīdas līmeņa.

191. Ēku pamatu un gredzenveida drenāžai var lietot māla vai plastmasas drenu caurules, kā arī cita materiāla perforētas caurules ar minimālo diametru vismaz 100 mm. Drenu vada minimālais garenslīpums ir 0,3 %.

192. Drenu atstatumus līdz tuvākajām būvēm pieņem atbilstoši būvnormatīvam par inženiertīklu izvietojumu.
ne mazākus, kā noteikts normatīvajos aktos.

193. Nosusināšanas sistēmas gultņu lejasgalā pirms ievadīšanas lietusūdens kanalizācijas sistēmā ieteicams būvēt nosēdbaseinu, bet ieplūdes atverei kanalizācijas akā (kamerā) būvēt sanešu aizturēšanas restes. Spraugas starp restēm nav lielākas par 40 mm.

194. Ja gruntsūdens līmenis apdzīvotu vietu teritorijā ir par augstu un to nevar pazemināt ar iepriekš noteiktajiem pasākumiem, vai arī citādi tas nav pamatots, var projektēt platības kolmatāžu – paaugstināt teritorijas zemes virsas līmeni ar pievestu grunti vai uzskalot ar hidromehanizācijas paņēmienu. Veicot kolmatāžu, nodrošina virszemes noteces uztveršanu un novadīšanu no kolmatētās platības, lai tā nenoplūstu uz apkārtējām platībām, kā arī nodrošina brīvu ūdens noteces ceļu no apkārtējām platībām.

195. Ūdens resursu izmantošanai, ūdeņu kaitīgās iedarbības novēršanai, kā arī meliorācijas sistēmu darbības nodrošināšanai projektē hidrotehniskās būves, kas veic:

195.1. ūdens noteces un līmeņu regulēšanu (ūdenskrātuves, dīķi, aizsprosti, novadbūves);

195.2. ūdens resursu izmantošanu (hidroelektrostacijas, ūdensdzirnavas, sūkņu stacijas);

195.3. ūdensteču ūdens līmeņu savienošanu (straujtekas, kritņi);

195.4. apkārtējās teritorijas aizsardzību pret applūšanu un pārmitrināšanu (aizsargdambji);

195.5. ūdensteču pārvadīšanu pār dažādiem šķēršļiem un reljefa pazeminājumiem (zemtekas, akvedukti);

195.6. ūdensteču un ūdenstilpju krastu nostiprināšanu un straumes regulēšanu (dambji, būnas, viļņlauži, krasta nostiprinājumi, krastmalas);

195.7. zivju migrācijas nodrošināšanu un aizsardzību (zivju ceļi, zivju aizsardzības ietaises).

196. Projektējot hidrotehnikās būves, var apvienot vienā hidromezglā dažādas hidrotehniskās būves un tās izmantot dažādiem mērķiem (piemēram, zemes meliorācijai, zivsaimniecībai, ūdens apgādei, rekreācijai, hidroenerģētikai).

197. Hidrotehnisko būvju pojektēšanai lieto aplēses caurplūdumus ar šī būvnormatīva 1. pielikumā noteikto pārsniegšanas varbūtību (%).

198. Ar hidrauliskajiem aprēķiniem nosaka hidrotehnisko būvju caurvades spēju un citus būves parametrus.

199. Ūdens noteces un līmeņu regulēšanas aizsprostu augstumu un novadbūvju caurvades spēju aprēķina pie diviem augšas bjefa ūdens līmeņiem, pieņemot lielāko:

199.1. pie normālā uzstādinājuma līmeņa aplēses caurplūduma izvadīšanas laikā pie pilnībā atbrīvotām novadbūves ailām;

199.2. pie augstākā uzstādinājuma līmeņa pārbaudes caurplūduma izvadīšanas laikā pie pilnībā atbrīvotām novadbūves ailām.

200. Hidrotehniskās būves konstrukciju projektēšanu un aprēķinu pārbaudi veic saskaņā ar būvnormatīviem betona, tērauda, mūra konstrukciju projektēšanā un ģeotehniskas jomā.

201. Ar ūdens uzstādināšanas un novadbūvēm (piemēram, aizsprosti, regulatori, pārgāznes, izlaides) iespējams regulēt ūdens noteci un ūdens līmeņus un uzkrāt ūdeni ūdenskrātuvēs vai dīķos.

202. Atkarībā no ūdenskrātuves (dīķa) izmantošanas mērķa, tās iedala lauksaimniecības, zivsaimniecības, hidroenerģētikas, ūdensapgādes, rekreācijas un kompleksās izmantošanas ūdenskrātuvēs (dīķos).

203. Atkarībā no konstruktīvā izveidojuma var būt ūdensteces vai ezera ūdenskrātuves, rakti dīķi vai jaukta tipa ūdenskrātuves (dīķi).

204. Ūdenskrātuves būvniecības ieceres dokumentācijā nosaka:

204.1. ūdenskrātuves pie normālā uzstādinājuma līmeņa, kas ir augstākais pieļaujamais ūdens līmenis ūdenskrātuvē, kuru nodrošina hidromezgls (novadbūve) normālas ekspluatācijas apstākļos un kurš rodas ūdenskrātuvē pa pilnībā atbrīvotām novadbūves ailām vai pār pārgāznes slieksni izvadot aplēses caurplūdumu. Pie normālā uzstādinājuma līmeņa nosaka ūdenskrātuves virsmas laukumu, kopējo tilpumu un citus ūdenskrātuvi raksturojošos lielumus;

204.2. ūdenskrātuves pie augstākā uzstādinājuma līmeņa, kas īslaicīgi pieļaujams ūdenskrātuvē palu laikā un kurš rodas, ūdenskrātuvē pa pilnībā atbrīvotām novadbūves ailām izvadot pārbaudes caurplūdumu;

204.3. ūdenskrātuves zemāko uzstādinājuma līmeni, kas ir zemākais ūdens līmenis ūdenskrātuvē un līdz kuram hidromezgla (novadbūves) normālas ekspluatācijas apstākļos pieļaujama ūdenskrātuves līmeņa pazemināšana (normālā uzstādinājuma līmeņa pazemināšana);

204.4. ūdenskrātuves lietderīgais tilpumu, kas ir tā kopējā tilpuma daļa starp normālo uzstādinājuma līmeni un zemāko uzstādinājuma līmeni, kuru izmanto noteces regulēšanai, lai nodrošinātu nepieciešamo ūdens patēriņu un regulēto caurplūdumu lejas bjefā.

205. Ūdenskrātuvē, izveidojas pastāvīga un īslaicīga applūduma, pārmitrinājuma un seklūdens zona:

205.1. pastāvīga applūduma zona veidojas ūdenskrātuvē no gultnes līdz normālajam uzstādinājuma līmenim, tajā nav iespējama lauksaimniecības kultūraugu un koku attīstība un cita saimnieciska darbība, izņemot zivsaimniecību un rekreāciju;

205.2. īslaicīga applūduma zona veidojas palu laikā starp normālo uzstādinājuma līmeni un augstāko uzstādinājuma līmeni, un tajā ir iespējama zālāju un atsevišķu koku sugu attīstība;

205.3. pārmitrinājuma zona veidojas ūdenskrātuvei piegulošajā teritorijā, kurā ūdens uzstādināšanas rezultātā ir paaugstināts gruntsūdens līmenis. Pārmitrinājuma iespaidu prognozē atkarībā no hidroģeoloģiskajiem apstākļiem, bet orientējoši tas var būt no 1,5 līdz 2 m virs normālā uzstādinājuma līmeņa;

205.4. par seklūdens zonu uzskata ūdenskrātuves teritoriju, kurā ūdens dziļums pie normālā uzstādinājuma līmeņa ir mazāks par 0,5 m.

206. Ar hidroloģiskiem un ūdensaimnieciskiem aprēķiniem noskaidro nepieciešamo ūdenskrātuves lietderīgo tilpumu, kurš, ievērtējot iespējamo iztvaikošanu no ūdens virsmas un filtrācijas zudumus, nepieciešamo ūdenstecē saglabājamo caurplūdumu, citas tautsaimniecības un vides aizsardzības prasības, nodrošina nepieciešamo ūdens patēriņu un plānotās izmantošanas iespējas.

207. Galvenais kritērijs, kas nepieciešams ūdensteces dabisko bioloģisko resursu un ekosistēmu saglabāšanu un pēc kura novērtē ūdenssaimniecības bilanci, ir ūdenstecē (novadbūves lejas bjefā) saglabājamais caurplūdums. Lai mazūdens periodos lejpus ūdenskrātuves pēc iespējas saglabātu ūdensteces dabisko stāvokli, ja to pieļauj dabīgās pieteces apjoms, iztvaikošana un zemākais uzstādinājuma ūdens līmenis ūdenskrātuvē, būvniecības ieceres dokumentācijā nosaka un ar tehniskiem paņēmieniem nodrošina pastāvīgu ūdensteci:

207.1. minimālo garantējamo caurplūdumu, kuru pieņem kā vasaras 30 dienu perioda minimālo caurplūdumu ar 95 % nodrošinājumu;

207.2. zivsaimniecībai sevišķi nozīmīgās ūdenstecēs, pamatojoties uz ūdensteces zivsaimnieciskās ekspertīzes atzinumu par darbības ietekmi uz zivju resursiem, reģionālā vides pārvalde, izsniedzot projektēšanas tehniskos noteiku­mus, var noteikt paaugstinātu (līdz vasaras 30 dienu minimālā caurplūduma ar 50 % nodrošinājumu) ekoloģisko caurplūdumu;

207.3. lai nodrošinātu ūdensteces dabisko bioloģisko resursu un ekosistēmu saglabāšanu un aizsardzību, reģionālā vides pārvalde, pamatojoties uz normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā reģistrētā vides eksperta atzinumu par darbības ietekmi uz vides stāvokli, var noteikt ekoloģisko caurplūdumu.

208. Ūdenskrātuves būvniecības ieceres dokumentācijā prognozē ūdenskrātuves ietekmi uz gruntsūdeņu režīmu, krastu noturību un krasta līnijas pārstrādi. Nepieciešamības gadījumā projektē aizsardzības pasākumus – krastu nogāžu planēšanu, nostiprināšanu, drenāžas un citu pretfiltrācijas būvju būvniecību.

209. Līdz ūdens līmeņa uzstādināšanai sagatavo gultni, kurā veic:

209.1. apauguma (koku un krūmu) nociršanu, celmu izcelšanu un izvākšanu no pastāvīgā applūduma zonas;

209.2. tāda īslaicīgā appludinājuma zonas apauguma nociršanu un izvākšanu, kurš necieš īslaicīgu applūdumu;

209.3. ar uzpeldēšanas iespēju esošas kūdras norakšana un izvešana no pastāvīgā applūduma zonas vai pieslogošanu ar grunts apbērumu;

209.4. iespējamo seklūdens zonu padziļināšanu;

209.5. urbumu un artēzisko aku aiztamponēšanu.

210. Hidroģeoloģiski izdevīgos apstākļos virszemes noteci un gruntsūdens pieteci var uzkrāt raktos (daļēja ierakuma - uzbēruma) dīķos.

211. Ja ūdens pieteci raktam dīķim nodrošina gruntsūdens vai virszemes ūdeņu pietece dīķa ūdens bilancē ir nenozīmīga, dīķa vidējo, augstāko un zemāko ūdens līmeni prognozē atkarībā no dīķa gultnes grunts apstākļiem, dabīgā gruntsūdens līmeņa, plānotā patēriņa un iztvaikošanas no dīķa ūdens virsmas.

212. Rakta dīķa nogāzes projektē atbilstoši nosacījumiem par novadgrāvju un ūdensnoteku nogāžu slīpumu vai lēzenākas.

213. Ja dīķi būvē ūdenscaurlaidīgā gruntī un dīķa vidējo ūdens līmeni prognozē augstāku par dabīgo gruntsūdens līmeni, vai filtrācija caur raktā dīķa gultni vai nogāzēm pārsniedz pieļaujamo, projektē dīķa gultnes un nogāžu pretfiltrācijas aizsardzību ar mākslīgo kolmatāžu, māla, kūdras (ar sadalīšanās pakāpi 50 % vai lielāku), plastmasas plēves un citiem ūdeni mazcaurlaidīgiem materiāliem.

214. Grunts aizsprostus ūdens līmeņa uzstādināšanai projektē nepārplūstošus, bet ūdens pieteces novadīšanai un regulēšanai aizsprosta ķermenī būvē novadbūvi. Betona (dzelzsbetona) aizsprosti vienlaicīgi kalpo ūdens līmeņa uzstādināšanai un novadīšanai lejas bjefā.

215. Uzbērtu grunts aizsprosta tipu atkarībā no pamatnes grunts īpašībām un ūdensnecaurlaidīgā grunts slāņa dziļuma zem aizsprosta var noteikt atbilstoši šī būvnormatīva 13. pielikuma 2. tabulai.

216. Grunts aizsprosta būvēšanai var izmantot jebkuru grunti, izņemot grunti, kurā:

216.1. ūdenī šķīstošo hlorīda sāļu piemaisījums ir lielāks par 5 % vai sulfātu - hlorīdu sāļu saturs ir lielāks par 10 % no uzberamās grunts masas;

216.2. nepilnīgi sadalījušos organisko vielu, piem., augu, koku atlieku, ir vairāk par 5 % vai pilnīgi sadalījušos organisko vielu amorfā masa ir vairāk par 8 % no uzberamās grunts masas.

217. Grunts aizsprosta ķermeņa būvniecībai (uzbēršanai) optimālā grunts ir smilšmāls un mālsmilts. Lietojot mālu, to aizsargā pret caursalšanu ar smilts, mālsmilts vai grants apbēruma kārtu. Smilts aizsprosta ķermeni nodrošina ar pretfiltrācijas konstrukcijām.

218. Grunts aizsprosta būvniecībai (uzskalošanai) ar hidromehanizācijas paņēmienu piemērotākā ir smilts grunts, bet māla grunts viendabīgu aizsprostu uzskalošanai nav piemērota.

219. Grunts aizsprosta pretfiltrācijai piemērotākā ir mālaina grunts ar filtrācijas koeficientu, kas mazāks par 0,1 m/d un plasticitātes skaitlis lielāks par 0,05. Ekrānam un priekšjoslai var lietot ar minerālgrunti piesegtu kūdru, kuras sadalīšanās pakāpe ir 50 % un lielāka.

220. Aizsprosta virsas atzīmi nosaka, ievērtējot vēja radīto uzplūdumu, viļņu uzriti un augstuma rezervi pie diviem ūdens līmeņiem augšas bjefā:

220.1. normālais uzstādinājuma līmenis, kad vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzriti aprēķina pie maksimālā vēja ar 4 % pārsniegšanas varbūtību;

220.2. augstākais uzstādinājuma līmenis, kad vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzriti pie maksimālā vēja aprēķina ar 50 % pārsniegšanas varbūtību;

220.3. abos aprēķina gadījumos augstuma rezerve ir 0,5 m.

221. Ja pār aizsprostu paredzēts autoceļš vai dzelzceļš, tad ceļa klātnes virsas atzīmi virs augstākā ūdens līmeņa augšas bjefā nosaka autoceļu vai dzelzceļu būvniecību reglamentējoši normatīvie akti.

222. Aizsprosta minimālais virsas platums ir 4,5 m. Ja pār aizsprostu paredzēts autoceļš vai dzelzceļš, tad aizsprosta virsas platumu nosaka autoceļu vai dzelzceļu būvniecību reglamentējoši normatīvie akti.

223. Aizsprosta nogāžu slīpums nodrošina nogāžu noturību, kas atkarīga no aizsprosta ķermeņa un pamatnes grunts mehāniskajām īpašībām un no spēkiem, kas darbojas uz nogāzi un aizsprosta augstuma, pārbauda ar aizsprosta noturības aprēķinu cilindriskas nobīdes virsmām.

224. Aizsprosta nogāzes aizsargā no viļņu, ledus, ūdens plūsmas, atmosfēras nokrišņu un citu kaitīgo faktoru iedarbības.

225. Aizsprosta ķermeņa un pretfiltrācijas ierīču filtrācijas noturību aprēķina pie lielākā ūdens spiediena (augstākā uzstādinājuma līmeņa). Vispārīgā gadījumā faktiskais vidējais spiediena gradients J_est (m) ir vienāds vai mazāks par šī būvnormatīva 13. pielikuma 1. tabulā norādītajiem aprēķina (ar drošības koeficientu γ_n) vidējiem kritiskajiem gradientiem.

226. Lai samazinātu filtrācijas plūsmu caur aizsprosta ķermeni vai pamatni un palielinātu aizsprosta lejas bjefa nogāzes noturību, projektē pretfiltrācijas konstrukcijas no ūdeni mazcaurlaidīga materiāla – aizsprosta ekrānu, priekšjoslu, diafragmu, kodolu vai rievsienu, ievērojot sekojošo:

226.1. ekrāna minimālais biezums un kodola augšas minimālais platums ir 0,8 m;

226.2. ekrāna virsas atzīme atrodas augstāk par augstāko uzstādinājuma līmeni, ieskaitot vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzrites augstumu;

226.3. kodola virsas atzīme atrodas augstāk par augstāko uzstādinājuma līmeni, ieskaitot vēja radīto uzplūdumu;

226.4. priekšjoslas minimālais biezums ir 0,5 m.

227. Lai nepieļautu filtrācijas plūsmas izplūdi lejas bjefa nogāzes caursalšanas zonā, pazeminātu filtrācijas depresijas līknes stāvokli un filtrācijas plūsmu novadītu lejas bjefā bez nogāzes deformācijām, projektē aizsprosta drenāžu:

227.1. ja aizsprosta lejas bjefa nogāze nav pastāvīgi appludināta, var pielietot cauruļu drenāžu ar filtrējoša materiāla apbērumu. Drenu caurules minimālais diametrs ir 200 mm;

227.2. ja iespējama nevienmērīga aizsprosta pamatnes sēšanās vai lejas bjefa nogāze ir pastāvīgi appludināta, var pielietot akmeņu drenāžas prizmu vai piebērumu. Drenāžas prizmas virsai ir vismaz 0,5 m virs augstākā ūdens līmeņa lejas bjefā.

228. Starp drenāžas prizmu vai piebērumu, kodolu, ekrānu un aizsprosta ķermeni, arī smalkas smilts pamatni, lai nepieļautu drenāžas kolmatāžu ar smalkajām grunts daļiņām un sufozijas rašanos aizsprosta ķermenī, būvē apgriezto filtru:

228.1. apgrieztā filtra katras kārtas minimālais biezums ir 0,2 m;

228.2. apgrieztā filtra, drenāžas un pārejas atsevišķo kārtu frakciju vidējais izmērs pakāpeniski palielinās filtrācijas plūsmas virzienā un to neviendabības koeficients k_{60, 10} (grunts frakcijas vidējais izmērs, kuras masa kopā ar sīkākām frakcijām ir 60 % no kopējās masas, attiecība pret frakciju, kuras vidējais izmērs ir 10 % no kopējās masas) atkarībā no aizsargājamās grunts materiāla ir mazāks vai vienāds ar:

228.2.1. 15 – smalkai smiltij;

228.2.2. 20 – smiltij un grantij;

228.2.3. 25 – šķembām;

228.2.4. 50 – māla gruntīm.

229. Lai novērstu bīstamu filtrāciju pa aizsprosta ķermeņa un pamatnes kontaktvirsu:

229.1. aizsprosta pamatnē noņem augsnes virskārtu, izvāc koku un krūmu saknes vai to aizņemto augsnes slāni, kā arī norok šī būvnormatīva 216. punktā norādītās gruntis. Aizsprosta pamatnē būvē mazcaurlaidīgas grunts zobu, diafragmu vai rievsienu;

229.2. ja aizsprostu būvē uz klinšainas pamatnes ar sadēdējušu virskārtu, sadēdējušo virskārtu noņem, aizsprosta pamatnē būvē mazcaurlaidīgas grunts zobu, diafragmu vai pamatnes cementāciju jeb māla injekcijas.

230. Novadbūves (regulatorus, pārgāznes un izlaides) projektē ūdens pieteces, kuru nevar uzkrāt ūdenskrātuvē (dīķī), novadīšanai lejas bjefā, ūdens līmeņu regulēšanai ūdenskrātuvē un lejas bjefā vai ūdenskrātuves tukšošanai.

231. Palu un plūdu ūdeņu novadīšanai lietderīgi projektēt automātiskas darbības novadbūves – pārgāznes, kurām parasti ir šahtas veids vai plats praktiskais profils.

232. Novadbūvju parametrus nosaka aplēses un pārbaudes caurplūdumu izvadīšanas nosacījumi, kas noteikti šī būvnormatīva 197. un 199. punktā.

233. Novadbūve nodrošina iespēju pazemināt ūdens līmeni augšas bjefā līdz tādam līmenim, kas nepieciešams citu hidromezgla būvju apsekošanai un remontēšanai.

234. Novadbūves konstrukcija nodrošina caurvadāmā ūdens enerģijas dzēšanu, lai nepieļautu aizsprosta izskalošanu.

235. Izvērtējot palu un plūdu ūdens līmeņu celšanās straujumu, ledus, vižņu un peldošas drazas apstākļus un prasības pēc ekoloģiskā caurplūduma novadīšanas, būvniecības ieceres dokumentācijā izstrādā novadbūves aizvaru manevrēšanas shēmu.

236. Pirms darba aizvariem augšas bjefa pusē un, ja lejas bjefs var būt appludināts, arī lejas bjefa izplūdes daļā paredz avārijas – remonta aizvaru (sprostsiju) ievietošanas iespēju.

237. Ūdens ņēmējietaisēm un pievadbūvēm nodrošina netraucētu nepieciešamā ūdens daudzuma ieņemšanu ūdens avotā un novadīšanu līdz hidromehāniskajām iekārtām, kā arī iekārtas norobežošanas iespējas apskates, remonta un avārijas gadījumos:

237.1. lai nepieļautu peldošas drazas, ledus un vižņu iekļūšanu hidromehāniskajās iekārtās, projektē aizsargrestes, ūdens nostādinātājus un citas aizsargierīces;

237.2. lai nepieļautu zivju un zivju mazuļu nokļūšanu hidromehāniskajās iekārtās, projektē zivju aizsardzības ietaises (būvnormatīva 8.4.1.apakšnodaļa);

237.3. ūdens ņēmējietaisēs var ievietot remonta – avārijas aizvarus (sprostsijas);

237.4. ja ūdens pievadcaurules novieto virs zemes, paredz aizsardzību pret temperatūras starpības deformācijām un nevienmērīgu sēšanos. Ja lieto tērauda un dzelzsbetona caurules, paredz to pretkorozijas aizsardzību.

238. Peldošas drazas un gružu aizturēšanai uzstāda restes stateniski ūdens plūsmai no 70° līdz 80° slīpumā vai vertikāli;

238.1. sūkņu staciju iegremdētiem sūkņiem restes var projektēt pa perimetru (360° vai mazāk);

238.2. restu spraugu platumu sūkņu stacijās saskaņo ar sūkņu darbrata kanāla platumu. Spraugu platumu centrbēdzes sūkņiem projektē 20 mm, bet propelleru sūkņiem - 35 mm;

238.3. lai hidroelektrostaciju un ūdensdzirnavu aizsargrestes mazinātu iespēju hidroagregātos iekļūt zivīm un zivju mazuļiem, atstatums starp aizsargrestu stieņiem nedrīkst būt lielāks par 35 mm;

238.4. ūdens plūsmas ātrums restēs nedrīkst pārsniegt 0,6 m/s.

239. Sūkņu stacijas, hidroelektrostacijas vai ūdensdzirnavu ēkas konstrukciju nosaka uzstādāmās darba iekārtas tips, skaits un ražīgums.

240. Sūkņu iekārtu projektē tā, lai sūkņi darbotos bez kavitācijas un nodrošinātu nepieciešamo ražīgumu, sūknēšanas augstumu un spiedienu visos darba režīmos.

241. Turbīnu agregāti hidroelektrostacijās un ūdensdzirnavās nodrošina bezkavitācijas darbību visos darbības režīmos.

242. Nosusināšanas sūkņu stacijās katram sūknim projektē savu pievadu vai sūcvadu ar sūcvada kāpumu sūkņa virzienā vismaz 0,005.

243. Nosusināšanas sūkņu staciju spiedvadu skaitu projektē vienādu ar sūkņu skaitu. Izlaidei ūdensnotekā nodrošina vienmērīgu ūdens plūsmas savienošanos ar ūdensnoteku:

243.1. spiedvada izplūdes augšējās virsmas atzīme ziemas minimālā ūdens līmeņa laikā ir vismaz 0,2 m zemāk par ledus segas apakšu;

243.2. izplūdi aprīko ar mehāniskas darbības noslēgierīcēm vai sifonu, kas nepieļauj ūdens atpakaļplūsmu laikā, kad sūknis nestrādā;

243.3. sifonvada caurules apakšējā atzīme sifonvada augstākajā punktā ir vismaz 0,2 m augstāk par augstāko aprēķina ūdens līmeni ūdensnotekā, ieskaitot vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzrites augstumu;

243.4. ja lieto ūdens izlaides mehāniskas darbības noslēgierīces, paredz ūdens izplūdes mezglā remonta – avārijas aizvarus (sprostsijas), noslēgierīču apskatei un remontam.

244. Sūkņu stacijas, kuru darbībai nepieciešamas ūdens resursu lietošanas atļaujas, būvniecības ieceres dokumentācijā paredz ar pārsūknētā ūdens daudzuma uzskaites mēraparatūru.

245. Nosusināšanas sūkņu stacijas darbība ir automatizēta, ar sūkņu ieslēgšanos un izslēgšanos atkarībā no noteiktajiem ūdens līmeņiem krājbaseinā.

246. Ieplūdi hidroelektrostacijas un ūdensdzirnavu turbīnu kamerās noslēdz ar regulējamiem aizvariem, bet turbīnu un aizvaru remonta nodrošināšanai turbīnu pievadkanālā un lejas bjefā paredz remonta – avārijas aizvarus (sprostsijas).

247. Sūkņu staciju, hidroelektrostaciju un ūdensdzirnavu tehnoloģisko iekārtu, armatūras un cauruļvadu ekspluatācijai ieteicams lietot šādas celšanas ierīces:

247.1. ja kravas masa nepārsniedz 1 tonnu - nekustīgus viensliedes ceļus ar cēlājiem un gaitas ratiņiem, telferi, ar roku darbināmus siju celtņus;

247.2. ja kravas masa ir no 1 līdz 5 t - sijas celtņi;

247.3. ja kravas masa pārsniedz 5 t - tilta celtņi;

247.4. ja krava jāceļ augstāk par 6 m un jāpārvieto tālāk par 18 m, lieto tikai elektrificētas celšanas un transporta ierīces.

248. Hidroelektrostacijas, ūdensdzirnavas un citas ūdens ņēmējietaises ūdenstecēs un ūdenstilpēs, projektē ar zivju aizsardzības būvēm.

249. Hidroelektrostaciju un citu aizsprostu būvneicības gadījumā uz ūdenstecēm un ūdenstilpēm, kurām ir izteikta zivsaimnieciska nozīme, projektē arī zivju migrācijas būves.

250. Zivju aizsardzības ietaises ir ūdens ņēmējietaišu sastāvdaļa un, projektējot ņēmējietaises, izvērtē ūdensteces vai ūdenstilpes ihtioloģisko raksturojumu. Ņēmējietaises neprojektē izteiktās zivju nārsta, ziemošanas un koncentrācijas vietās.

251. Zivju aizsardzības būves konstrukciju nosaka caurplūdums un straumes ātrumi ūdens avotā un ieņēmējietaisē, lai nodrošinātu zivju un zivju mazuļu aizturēšanu vai izvadīšanu no aizsargājamās zonas, nepieļaujot to traumēšanu un orientēšanās spēju zaudēšanu.

252. Apūdeņošanas un vasaras polderu sūkņu staciju ūdens ņēmējietaises projektē ar zivju aizturēšanas sietiem, diafragmām vai citām konstrukcijām, ievērojot, ka :

252.1. ja aiz sanešu aizturēšanas restēm uzstāda zivju norobežojošo sietu, tā acu izmēru atkarībā no aizsargājamo zivju mazuļu ķermeņa garuma var pieņemt atbilstoši šī būvnormatīva 14. pielikuma 1. tabulai;

252.2. ja ūdens plūsmas ātrums ūdenstecē ūdens ieņemšanas vietā vismaz trīs reizes pārsniedz ieplūdes ātrumu ņēmējietaises ailās, speciālas zivju aizsardzības ietaises papildus sanešu aizturēšanas restēm var neprojektēt.

253. Sūkņu staciju, hidroelektrostaciju vai ūdensdzirnavu sanešu aizturēšanas restu projektējamie restu spraugu platumi noteikti šī būvnormatīva 238.2. un 238.3. apakšpunktā, bet, lai restes mazinātu zivju iekļūšanu hidromehāniskajās iekārtās, straumes ātrums pirms restēm un nēmējietaišu zivju norobežojošiem sietiem projektē mazāku par pusotrkārtīgu zivju mazuļu nonešanas ātrumu (šī būvnormatīva 256. punkts).

254. Nepieciešamības gadījumā, ievērojot ūdenstecē esošo zivju sugu izplatību un skaitu, ka arī dabīgās atražošanas apstākļus augšpus projektētās būves, vai zivsaimnieciskās ekspertīzes atzinumā secināto, projektē zivju migrācijas būves.

255. Zivju migrācijas būves projektē pie aplēses caurplūduma un ūdens līmeņiem ar 5 % pārsniegšanas varbūtību.

256. Raksturīgie straumes ātrumi, kurus ievēro zivju migrācijas būvju un aizsardzības būvju elementu izvēlē, noteikti šī būvnormatīva 14. pielikuma 2. tabulā.

257. Zivju migrācijas būves tipu nosaka saskaņā ar zivsaimnieciskās ekspertīzes slēdzienu. Lašveidīgo zivju migrācijas nodrošināšanai no lejas bjefa augšas bjefā lieto galvenokārt kāpņveida zivju ceļus.

258. Zivju migrācijas būvē lejas bjefā ieeja atrodas tādā atstatumā no novadbūves krītjoslas, lai straumes ātrums nepārsniegtu zivju piesaistes ātrumu, bet piesaistes straume no zivju migrācijas būves sniegtos līdz zivju koncentrācijas vietai.

259. Zivju ceļošanas trakta minimālais platums ir 1,5 m, bet ūdens minimālais dziļums tajā - 1 m.

260. Zivju migrācijas būves augšas bjefā izejas izmērs un atstatums līdz novadbūves aizvaru, pārgāznes zonai vai ūdens ņēmējietaisei ir tāds, lai straumes ātrums izejas zonā nepārsniegtu 0,4 m/s un dziļums būtu lielāks par 2 m.

261. Meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju būvniecības ieceres dokumentācijā prognozē iespējamās vides izmaiņas. Ja negatīva ietekme uz vidi nav novēršama, rīkojas tā, lai šī ietekme būtu minimāla vai būvniecības ieceres dokumentācijā iekļauj ietekmes samazināšanas pasākumus, tajā skaitā biocenozēm nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.

262. Meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju būvniecības ieceres dokumentācijā no estētiskā, vēsturiskā, kultūras un ekoloģiskā viedokļa izvērtē raksturīgo agrāro ainavu, to pilnveido un pielāgo dabas aizsardzības un lauksaimnieciskās ražošanas prasībām. Saglabājami neskartie dažādie iežu atsegumi, alas, izteiksmīgi laukakmeņi, dižkoki, raksturīgas reljefa formas, avoti, izteiktas noarumu kāples u.tml. raksturīgi dabas elementi.

263. Projektējot lauksaimniecībā izmantojamo zemju meliorācijas sistēmas:

263.1. veido optimāla lieluma (no 10 līdz 30 ha) un konfigurācijas (ar malu attiecību 1:3 līdz 1:5) laukus;

263.2. par kontūrelementiem izmanto esošas un jaunveidojamas biocenozes - kokaudzes, ūdensteces, ūdenstilpes, dabīgas pļavas, neartas nogāzes u.tml.;

263.3. lokālas gravas un izteiktas reljefa ieplakas atstāj neskartas sīko dzīvnieku un putnu apmetņu vietām;

263.4. saglabā koku pudurus un koku rindas, kuras var būt par vējlauzējiem vēja erozijas, bet stāvās nogāzēs un kraujās - ūdens erozijas novēršanai;

263.5. gar meža malu, būvējot kontūrgrāvjus, ievēro, lai neskartu gar meža malu, it īpaši egļu audzēm valdošo vēju virzienā, augošus kokus, kas sargā mežu no vējlauzēm;

263.6. likvidē ainavas negatīvos elementus: ēku drupas, mazvērtīgos krūmājus, celmu un akmeņu kaudzes.

264. Projektējot regulējamas vai pārbūvējamas ūdensnotekas trasi, garenslīpumu un šķērsprofilu, ja iespējams attiecīgi nodrošināt nepieciešamos gultnes hidrauliskos apstākļus un to pieļauj grunts īpašības, ievēro sekojošo:

264.1. variē regulējamos ūdensteces posmus ar dabīgā stāvoklī atstājamiem posmiem, t.sk. sliekšņiem ar nostiprinātiem gultnes posmiem zem tiltiem, caurtekām, pamatiežu pacēlumiem;

264.2. saglabā ainaviski izteiktus gultnes posmus;

264.3. pielāgojas gultnes dabīgajai trasei, atturoties no taisnu posmu veidošanas;

264.4. atsevišķos posmos palielina gultnes šķērsgriezumu, lai izdevīgās vietās veidotos sanesumu sēres;

264.5. veido atvarus, bedres, sedimentācijas baseinus, paceres, zivju slēptuves un nārsta vietas;

264.6. variē gultnes dziļākos posmus ar seklākiem, platākos ar šaurākiem;

264.7. gultnē atstāj lielos akmeņus vai veido akmeņu krāvuma krācītes;

264.8. vecupes pārtīra un savieno ar pamatgultni.

264.9. rekonstruējamo gultņu rakšanu izpilda no viena krasta, lai saglabātu otro krastu un nogāzi neskartu;

264.10. ūdenstecēs, kuru gultnē izveidojušās periodiski applūstošas sanesumu strēles, straumes dinamisko asi virza uz rokamā krasta pusi, saglabājot un pastiprinot gultnes sīklīkumainību.

265. Ūdensteču gultnēs izrakto mazauglīgo grunti izlīdzina apkārtējā platībā, atskaitot meža zemes, slānī, kas nav biezāks par 0,2 m, un pēc grunts izlīdzināšanas šo izlīdzināšanas joslu pārar ar plēsuma arklu vai veic diskošanu. Posmos, kur izrakto grunti var neizlīdzināt un tā paliek atbērtnē, atbērtnes pamata platumā noņem augsnes virskārtu un to saglabā vēlākai izmantošanai.

266. Augsnes virskārtu noņem liela diametra kolektoru, aizsargdambju un spiedvadu trasēs un hidrotehnisko būvju būvpamatnēs un saglabā vēlākai izmantošanai.

267. Kūdras atradņu nosusināšanas sistēmu savācējgrāvju un no meža zemju kūdrājiem iztekošo novadgrāvju un ūdensnoteku lejas daļā, un lauksaimniecības un meža zemju nosusināšanas sistēmu novadgrāvjos un ūdensnotekās īpaši aizsargājamās teritorijās, pirms to ievadīšanas īpaši aizsargājamos ūdeņu objektos, paplašinot un padziļinot gultni, veido nostādinātājbaseinus – sedimentācijas (destrukcijas) dīķus, kas sekmē kūdras smelknes un citu suspendētu vielu izgulsnēšanos.

268. Meža zemju un kūdras atradņu nosusināšanas masīvos, piemērotās vietās projektē raktas vai uzstādinātas ūdenstilpes ugunsdzēsības un meža dzīvnieku vajadzībām.

269. Uzstādinot ūdens līmeni ūdenskrātuvē, prognozē iespējamo krastu pārstrādi un noturību un sagatavo ūdenskrātuves gultni - no applūduma zonas jāizvāc apaugumu, celmus un drazu. Nepieciešamības gadījumā veic krastu nostiprināšanu un samazina seklūdens zonu (kur ūdens dziļums pie normālā uzstādinājuma līmeņa ir mazāks par 0,5 m).

270. Zemju nosusināšanas un ūdenstilpju būvniecības ieceres dokumentācijā prognozē gruntsūdens režīma izmaiņas un novērtē to iespaidu uz ūdens apgādes akām un urbumiem, kā arī avotiem un dīķiem.

271. Lai mazinātu meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju iespējamo negatīvo iespaidu uz zivīm, būvniecības ieceres dokumentācijā ievēro sekojošo:

271.1. grunts rakšanas un zemessūkšanas darbus ūdenstecēs un ūdenstilpēs veic ārpus zivju nārsta laika;

271.2. atkarībā no ūdenskrātuves ūdenssaimniecības bilances nosacījumiem un novadbūves konstrukcijas, ja tā ir piemērota zivju migrācijai, vērtīgo zivju nārsta laikā atver novadbūves ailas;

271.3. vērtīgo zivju upēs piemērotās vietās atjaunojamas un veidojamas jaunas zivju nārsta vietas;

271.4. vasaras polderu krājbaseinu dziļums ziemas periodā, neskaitot ledus biezumu, ir lielāks par 1,0 m;

271.5. ūdens ņēmējietaises nedrīkst būvēt izteiktās zivju koncentrācijas, nārsta un ziemošanas vietās;

271.6. ūdens ņēmējietaises un vasaras polderu sūkņu stacijas aprīko ar zivju aizsardzības sietiem vai citām aizsardzības ietaisēm, kas nepieļauj zivju mazuļu nokļūšanu sūkņos;

271.7. ja ūdensteces vai ūdenstilpes zivsaimnieciskā taksācija liecina, ka tajās dzīvo vērtīgas ceļotājas vai daļēji ceļotājas zivis, kuru dabīgā atražošana augšpus uzstādinājuma būves ir lietderīga un nepieciešama un ūdens līmeņu starpības bjefos un straumes ātrumi ir pieņemami šo zivju migrācijai, projektē zivju migrācijas būves (zivju ceļi);

271.8. izvēlas hidroelektrostaciju, sūkņu staciju un citu hidromezgla būvju darbināšanas optimālo režīmu, kurš nodrošina:

271.8.1. hidromehānisko iekārtu darbību diennakts gaišajā laikā;

271.8.2. noteiktā caurplūduma (minimālā garantējama vai ekoloģiskā) novadīšanu lejas bjefā;

271.8.3. lēnu, izlīdzinātu vai mazmainīgu ūdens līmeņu maiņu augšas un lejas bjefos.

1. kartogramma

Pavasara palu maksimālā caurplūduma straujuma koeficients k₁ (%)

2. kartogramma

Pavasara palu noteces slānis p = 1 % (mm)

1.kartogramma

Minimālās noteces ģeomorfoloģiskie rajoni

2.kartogramma

Ziemas pusgada minimālās noteces formēšanās klimatisko apstākļu parametrs (g)

3.kartogramma

Vasaras pusgada minimālās noteces formēšanās klimatisko apstākļu parametrs (g)

1.tabula

Parametri a₁, a₂, a₃, a₄, b atkarībā no minimālā caurplūduma pārsniegšanas varbūtības (%)

Piezīmes.

1. Sateces baseiniem, kuru platība ir lielāka par 5000 km², izmanto ilggadīgo hidrometrisko novērojumu datus, bet sateces baseiniem, kuru platība ir mazāka par 20 km², hidroloģisko režīmu papildus novērtē ar vismaz 3–4 caurplūdumu mērījumiem dabā.

2. Papildu informācijai, kuru iespējams iegūt no pielikumos dotajām kartogrammām, izmanto visus zināmos datus par konkrētā sateces baseina apstākļiem. Īpaši tas attiecas uz piekāpļu zonas R₄ izdalīšanu, ko droši var izdarīt, tikai ievērojot vietējos hidroģeoloģiskos apstākļus.

1.tabula

Pieļaujamais maksimālais straumes ātrums v₀ (m/s) nenostiprinātās gultnēs

2.tabula

Pieļaujamais maksimālais straumes ātrums v₀ (m/s) nostiprinātās gultnēs

1.nomogramma

Normatīvais drenu atstatums E_n saistīgās augsnēs

2.nomogramma

Normatīvais drenu atstatums E_n nesaistīgās augsnēs

1.kartogramma

Ūdenīguma koeficients

1.tabula

Vietējo apstākļu kompleksais koeficients K_v

Piezīmes.

1. ( ) – skaitļi iekavās attiecas uz dienvidu ekspozīcijas nogāzēm (D, DR, DA).

2. x – drenāžu neprojektē (dabīgi sausas).

3. xx – ieteicams lietot vietumējo (izlases) drenāžu.

4. Nr.1 – lietojami zemaramkārtas filtri.

5. Nr.2 – veicama ieplaku atvēršana, ierīkojami virszemes ūdeņu uztvērēji kopā ar zemaramkārtas filtriem.

6. Nr.3 – papildu drenām lietojami kontūrgrāvji vai atsevišķi novadgrāvju posmi.

7. Nr.4 – palielināms drenu diametrs, lietojamas filtru kolonnas.

2.tabula

Augsnes ķīmisko īpašību koeficients K_k

3.tabula

Normatīvā drenu atstatuma E_n' vērtības purvos ar vāji filtrējošu pamatni

4.tabula

Normatīvā drenu atstatuma E_n' vērtības purvos ar labi filtrējošu minerālo pamatni

5.tabula

Purva hidroģeoloģisko apstākļu koeficienta K_h' vērtības

6.tabula

Purva hidroloģisko apstākļu koeficienta K_a' vērtības

7.tabula

Dzelzs savienojumu satura koeficienta K_k' vērtības

8.tabula

Nosusināšanas sistēmas elementu izvietojums atkarībā no susinātājdrenu atstatuma E_p

9.tabula

Projektējamās nosusināšanas vidējās normas (m)

10.tabula

Drenu vidējais iebūves dziļums (m)

1.kartogramma

Drenu noteces moduļi (l/s x ha) aramzemēs un ganībās

2.kartogramma

Diennakts maksimālo nokrišņu intensitāte (l/s x ha)

1.tabula

Virszemes noteces moduļi (l/s x ha) aramzemē

Piezīme. Zemes virsas vidējo slīpumu nosaka kā aritmētisko vidējo no sateces baseina šķērsslīpumiem un garenslīpumiem.

2.tabula

Susinātājdrenu un kolektoru minimālais garenslīpums (%)

3.tabula

Susinātājgrāvju galvenie parametri

4.tabula

Optimālais gruntsūdens līmenis (m)

1.kartogramma

Latvijas agroklimatiskie rajoni

1.tabula

Lauksaimniecības kultūraugu apūdeņošanas sistēmu diennakts vidējie hidromoduļi (l/s x ha) un apūdeņošanas vidējās prasības (m³/ha) (ar laistīšanas paņēmienu)

Piezīme. Mazākā apūdeņošanas vidējā norma pieņemama apūdeņošanai smagās augsnēs, lielākā – vieglas smilts un mālsmilts augsnēs, bet zemo purvu kūdras augsnēs kultivētajiem zālājiem apūdeņošanas vidējā norma samazināma par 15 %.

1.tabula

Susinātājgrāvju savstarpējie atstatumi (m)

Piezīme. Mazākos atstatumus projektē vietās, kurās iespējama spiedienūdeņu pietece, ir stipri glejotas gruntis ar izteiktu rūsas (ortšteina) horizontu. Lielākos atstatumus projektē ūdeni caurlaidīgās gruntīs ar labu zemes virsas slīpumu (lielāks par 2 ‰) un augstāku mežaudžu bonitāti.

2.tabula

Susinātājgrāvju vidējais dziļums (m)

3.tabula

Susinātājgrāvju nogāzes slīpuma koeficients

4.tabula

Pieļaujamie maksimālie straumes ātrumi meža zemju nenostiprinātās gultnēs (m/s) 

5.tabula

Novadgrāvju un ūdensnoteku trašu pagriezienu līknes liekuma rādiuss (m)

Piezīme. Stāvākas nogāzes pieņem saistīgas pamatnes gruntīs.

1.tabula

Noturības aplēses vidējie kritiskie gradienti

2.tabula

Uzbērtu grunts aizsprostu tipi

1.tabula

Zivju norobežojošo sietu acu izmērs (mm)

2.tabula

Raksturīgie straumes ātrumi (m/s)

Piezīmes.

1. Piesaistes ātrums – optimālais straumes ātrums, kurš piesaista zivis uz pārvietošanos.

2. Nonešanas ātrums – straumes ātrums, kuru pārsniedzot, zivis tiek nonestas pa straumi.

3. Lēciena ātrums – straumes maksimālais ātrums, kuru zivis spēj pārvarēt uz īsu brīdi.