Konvencija par bezvalstniecības samazināšanu

Pieņemta 1961. gada 30. augustā pilnvaroto konferencē, kas
notika 1959. gadā un tika atkārtoti sasaukta 1961. gadā saskaņā ar Ģenerālās Asamblejas 1954. gada 4. decembra Rezolūciju 896 (IX)

Stājusies spēkā 1975. gada 13. decembrī saskaņā ar 18. pantu

Līgumslēdzējas valstis

saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1954. gada 4. decembrī pieņemto Rezolūciju 896 (IX),

uzskatīdamas par vēlamu samazināt bezvalstniecību ar starptautisku nolīgumu,

ir vienojušās par turpmāko.

1. pants

1. Līgumslēdzēja valsts pilsonību piešķir personai, kas dzimusi tās teritorijā un pretējā gadījumā būtu bezvalstnieks. Šādu pilsonību piešķir:

a) saskaņā ar likumu personai piedzimstot vai

b) attiecīgajai personai pašai vai tās vārdā iesniedzot pieteikumu kompetentajai iestādei valsts tiesību aktos noteiktā kārtībā. Saskaņā ar šā panta 2. punkta noteikumiem iesniegtus pieteikumus nedrīkst noraidīt. Līgumslēdzēja valsts, kas paredz pilsonības piešķiršanu atbilstoši šā punkta b) apakšpunktam, var paredzēt arī pilsonības piešķiršanu saskaņā ar likumu tādā vecumā un ievērojot tādus nosacījumus, kādus paredz valsts tiesību akti.

2. Līgumslēdzēja valsts pilsonības piešķiršanai atbilstoši šā panta 1. punkta b) apakšpunktam var piemērot vienu vai vairākus šādus nosacījumus:

a) pieteikums jāiesniedz līgumslēdzējas valsts noteiktā laika posmā, kas sākas ne vēlāk kā astoņpadsmit gadu vecumā un beidzas ne agrāk kā divdesmit viena gada vecumā, bet tā, lai attiecīgajai personai būtu vismaz viens gads laika pašai iesniegt pieteikumu bez vajadzības saņemt pilnvarojumu, lai to darītu;

b) attiecīgā persona ir pastāvīgi dzīvojusi līgumslēdzējas valsts teritorijā šīs valsts noteiktu laika posmu, kas nepārsniedz piecus gadus tieši pirms pieteikuma iesniegšanas vai kopā desmit gadus;

c) attiecīgā persona nav bijusi notiesāta par noziegumu pret valsts drošību, vai sodīta par noziegumu ar brīvības atņemšanu uz pieciem vai vairāk gadiem;

d) attiecīgā persona vienmēr ir bijusi bezvalstnieks.

3. Neatkarīgi no šā panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta noteikumiem bērns, kas piedzimis laulībā līgumslēdzējas valsts teritorijā un kura mātei ir šīs valsts pilsonība, piedzimstot iegūst šo pilsonību, ja pretējā gadījumā viņš būtu bezvalstnieks.

4. Līgumslēdzēja valsts piešķir pilsonību personai, kas pretējā gadījumā būtu bezvalstnieks un kas nevar iegūt tās līgumslēdzējas valsts pilsonību, kuras teritorijā šī persona piedzimusi, tāpēc ka viņa pārsniegusi pieteikuma iesniegšanai paredzēto vecumu vai nav ievērojusi vajadzīgos pastāvīgās uzturēšanās nosacījumus, ja vienam no vecākiem šīs personas piedzimšanas laikā ir bijusi iepriekš minētās līgumslēdzējas valsts pilsonība. Ja vecākiem bērna piedzimšanas laikā nav bijusi viena un tā pati pilsonība, jautājumu par to, vai attiecīgajam bērnam piešķirama tēva vai mātes pilsonība, nosaka šīs līgumslēdzējas valsts tiesību akti. Ja pilsonības iegūšanai jāiesniedz pieteikums, to iesniedz kompetentajā iestādē attiecīgā persona vai tas tiek iesniegts viņas vārdā saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem. Saskaņā ar šā panta 5. punkta noteikumiem iesniegtus pieteikumus nedrīkst noraidīt.

5. Līgumslēdzēja valsts pilsonības piešķiršanai atbilstoši šā panta 4. punkta noteikumiem var piemērot vienu vai vairākus šādus nosacījumus:

a) pieteikums ir jāiesniedz, pirms attiecīgā persona sasniegusi līgumslēdzējas valsts noteikto vecumu, kas nav mazāks par divdesmit trīs gadiem;

b) attiecīgā persona tieši pirms pieteikuma iesniegšanas ir pastāvīgi dzīvojusi līgumslēdzējas valsts teritorijā šīs valsts noteiktu laika posmu, kas nepārsniedz trīs gadus;

c) attiecīgā persona vienmēr ir bijusi bezvalstnieks.

2. pants

Bērns atradenis, kas atrasts līgumslēdzējas valsts teritorijā, tiek uzskatīts par šīs valsts teritorijā dzimušu bērnu, kura vecākiem ir šīs valsts pilsonība, ja vien nav pierādījumu par pretējo.

3. pants

Lai noteiktu līgumslēdzēju valstu pienākumus saskaņā ar šo konvenciju, bērna piedzimšana uz kuģa vai gaisa kuģī tiek uzskatīta par notikušu tās valsts teritorijā, kura ir kuģa karogvalsts, vai tās valsts teritorijā, kurā reģistrēts gaisa kuģis.

4. pants

1. Līgumslēdzēja valsts piešķir pilsonību personai, kas nav dzimusi līgumslēdzējas valsts teritorijā un kas citādi būtu bezvalstnieks, ja attiecīgās personas dzimšanas laikā vienam no viņas vecākiem ir bijusi šīs valsts pilsonība. Ja vecākiem šīs personas dzimšanas laikā nav bijusi viena un tā pati pilsonība, jautājumu par to, vai šai personai piešķirama tēva vai mātes pilsonība, nosaka šīs līgumslēdzējas valsts tiesību akti. Saskaņā ar šā punkta noteikumiem pilsonību piešķir:

a) saskaņā ar likumu personai piedzimstot vai

b) attiecīgajai personai pašai vai viņas vārdā iesniedzot pieteikumu kompetentajā iestādē, kā to paredz valsts tiesību akti. Saskaņā ar šā panta 2. punkta noteikumiem iesniegtus pieteikumus nedrīkst noraidīt.

2. Līgumslēdzējas valsts pilsonības piešķiršanai atbilstoši šā panta 1. punkta noteikumiem var piemērot vienu vai vairākus šādus nosacījumus:

a) pieteikums jāiesniedz pirms attiecīgā persona sasniegusi līgumslēdzējas valsts noteikto vecumu, kas nav mazāks par divdesmit trīs gadiem;

b) attiecīgā persona tieši pirms pieteikuma iesniegšanas ir pastāvīgi dzīvojusi līgumslēdzējas valsts teritorijā šīs valsts noteiktu laika posmu, kas nepārsniedz trīs gadus;

c) attiecīgā persona nav bijusi notiesāta par nodarījumu pret valsts drošību;

d) attiecīgā persona vienmēr ir bijusi bezvalstnieks.

5. pants

1. Ja līgumslēdzējas valsts tiesību akti paredz pilsonības zaudēšanu saistībā ar ģimenes stāvokļa maiņu, piemēram, laulībām, laulības izbeigšanu, leģitimāciju, atzīšanu vai adopciju, šāda pilsonības zaudēšana ir saistāma ar nosacījumu par citas valsts pilsonības esamību vai iegūšanu.

2. Ja saskaņā ar līgumslēdzējas valsts tiesību aktiem ārlaulībā dzimis bērns zaudē šīs valsts pilsonību paternitātes noteikšanas dēļ, viņam ir iespēja šo pilsonību atjaunot, iesniedzot rakstveida pieteikumu kompetentajai iestādei, un nosacījumi, kas reglamentē šādu pieteikumu iesniegšanu, nedrīkst būt stingrāki par tiem, kas paredzēti šīs konvencijas 1. panta 2. punktā.

6. pants

Ja līgumslēdzējas valsts tiesību akti paredz, ka pilsonības zaudēšanas vai atņemšanas gadījumā to zaudē arī personas laulātais vai bērni, tad šāda pilsonības zaudēšana ir saistāma ar nosacījumu par citas pilsonības esamību vai iegūšanu.

7. pants

1. a) Ja līgumslēdzējas valsts tiesību akti paredz pilsonības zaudēšanu vai atteikšanos no tās, šāda atteikšanās nerada pilsonības zaudēšanu, ja vien attiecīgajai personai nav citas valsts pilsonības vai viņa neiegūst šādu pilsonību;

b) šā punkta a) apakšpunkta noteikumus nepiemēro, ja to piemērošana būtu pretrunā principiem, kas noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1948. gada 10. decembrī apstiprinātās Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 13. un 14. pantā.

2. Līgumslēdzējas valsts pilsonis, kas vēlas naturalizēties kādā ārvalstī, nezaudē savu pilsonību, kamēr nav ieguvis šīs ārvalsts pilsonību vai nav saņēmis apstiprinājumu par tās iegūšanu.

3. Saskaņā ar šā panta 4. un 5. punkta noteikumiem līgumslēdzējas valsts pilsonis nezaudē savu pilsonību un nekļūst par bezvalstnieku, izbraucot no valsts, dzīvojot ārvalstīs, nereģistrējoties vai cita līdzīga iemesla dēļ.

4. Naturalizēta persona var zaudēt savu pilsonību, ja viņa dzīvo ārvalstīs laika posmu, ko paredz līgumslēdzējas valsts tiesību akti un kas nav īsāks par septiņiem secīgiem gadiem, ja šī persona nepaziņo kompetentajai iestādei savu nodomu saglabāt pilsonību.

5. Ja līgumslēdzējas valsts pilsonis ir dzimis ārpus tās teritorijas, šīs valsts tiesību aktos var paredzēt, ka viņa pilsonība saglabājas gadu pēc viņa pilngadības sasniegšanas, ja šajā laikā viņš apmetas uz dzīvi šajā valstī vai reģistrējas kompetentajā iestādē.

6. Izņemot šajā pantā minētos apstākļus, persona nezaudē līgumslēdzējas valsts pilsonību, ja tās zaudēšanas dēļ persona kļūtu par bezvalstnieku, neatkarīgi no tā, ka citi šīs konvencijas noteikumi šādu pilsonības zaudēšanu tieši neaizliedz.

8. pants

1. Līgumslēdzēja valsts neatņem personai pilsonību, ja atņemšanas gadījumā šī persona kļūtu par bezvalstnieku.

2. Neskarot šā panta 1. punkta noteikumus, personai var atņemt līgumslēdzējas valsts pilsonību:

a) apstākļos, kad saskaņā ar 7. panta 4. un 5. punktu ir pieļaujams, ka persona zaudē pilsonību;

b) ja pilsonība iegūta, sagrozot faktus vai ar krāpšanu.

3. Neatkarīgi no šā panta 1. punkta noteikumiem līgumslēdzēja valsts var paturēt tiesības atņemt personai pilsonību, ja, parakstot vai ratificējot šo konvenciju vai pievienojoties tai, valsts paziņo par savu nodomu paturēt šādas tiesības, norādot vienu vai vairākus no turpmāk minētiem iemesliem, kas attiecīgajā laikā noteikti šīs valsts tiesību aktos:

a) pretēji savam lojalitātes pienākumam pret līgumslēdzēju valsti šī persona,

i) neņemot vērā līgumslēdzējas valsts skaidru aizliegumu, ir sniegusi vai turpinājusi sniegt pakalpojumus citai valstij vai saņēmusi vai turpinājusi saņemt citas valsts atlīdzību, vai

ii) ar savu uzvedību ir nopietni kaitējusi valsts būtiski svarīgām interesēm;

b) šī persona ir devusi pavalstniecības zvērestu vai oficiāli paziņojusi par lojalitāti citai valstij vai sniegusi konkrētus pierādījumus par savu nodomu atteikties no lojalitātes šai līgumslēdzējai valstij.

4. Līgumslēdzēja valsts neīsteno tiesības atņemt pilsonību atbilstoši šā panta 2. vai 3. punktam citādi, kā vien saskaņā ar tiesību aktiem, kas paredz attiecīgajai personai tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā vai citā neatkarīgā iestādē.

9. pants

Līgumslēdzēja valsts nedrīkst atņemt pilsonību nevienai personai vai personu grupai rasistisku, etnisku, reliģisku vai politisku iemeslu dēļ.

10. pants

1. Katrā līgumslēdzēju valstu noslēgtā līgumā, kas paredz kādas teritorijas nodošanu, ietver noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt, lai šādas nodošanas dēļ neviena persona nekļūtu par bezvalstnieku. Līgumslēdzēja valsts dara visu iespējamo, lai nodrošinātu to, ka tādi noteikumi ir iekļauti ikvienā šādā līgumā, ko tā noslēdz ar valsti, kura nav šīs konvencijas puse.

2. Ja šādu noteikumu nav, līgumslēdzēja valsts, kurai tiek nodota teritorija vai kura citādi iegūst teritoriju, piešķir savu pilsonību tām personām, kuras citādi šīs teritorijas nodošanas vai iegūšanas dēļ kļūtu par bezvalstniekiem.

11. pants

Līgumslēdzējas valstis pēc sestā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas, cik drīz vien iespējams, veicina tādas struktūras izveidi Apvienoto Nāciju Organizācijā, kurā persona, kas pieprasa šajā konvencijā paredzētās priekšrocības, var lūgt šīs prasības izskatīšanu un palīdzību tās iesniegšanai kompetentajā iestādē.

12. pants

1. Attiecībā uz līgumslēdzēju valsti, kas, ievērojot šīs konvencijas 1. panta 1. punkta vai 4. panta noteikumus, nepiešķir pilsonību personai saskaņā ar likumu, viņai piedzimstot, 1. panta 1. punkta vai 4. panta noteikumus piemēro gan personām, kas dzimušas pirms šīs konvencijas stāšanās spēkā, gan personām, kas dzimušas pēc tās stāšanās spēkā.

2. Šīs konvencijas 1. panta 4. punkta noteikumi attiecas gan uz personām, kas dzimušas pirms šīs konvencijas stāšanās spēkā, gan uz personām, kas dzimušas pēc tās stāšanās spēkā.

3. Šīs konvencijas 2. panta noteikumi attiecas tikai uz bērniem atradeņiem, kas atrasti līgumslēdzējas valsts teritorijā pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā šajā valstī.

13. pants

Šī konvencija nav interpretējama tādējādi, ka tā ietekmē bezvalstniecības samazināšanai vēl labvēlīgākus noteikumus, kas var būt ietverti jebkuras līgumslēdzējas valsts tiesību aktos, kuri jau ir spēkā vai stāsies spēkā, vai jebkurā citā konvencijā, līgumā vai nolīgumā, kas ir spēkā vai stāsies spēkā starp divām vai vairākām līgumslēdzējām valstīm.

14. pants

Jebkādus strīdus starp līgumslēdzējām valstīm par šīs konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu, kurus nevar izšķirt citādi, pēc jebkuras strīdā iesaistītās puses pieprasījuma nodod izskatīšanai Starptautiskajā tiesā.

15. pants

1. Šī konvencija attiecas uz visām teritorijām, kurās nav savas pašpārvaldes, aizbildnības teritorijām, koloniālajām un citām teritorijām, kas nav valsts pamatteritorijas un par kuru starptautiskajām attiecībām atbild kāda no līgumslēdzējām valstīm. Attiecīgā līgumslēdzēja valsts atbilstoši šā panta 2. punkta noteikumiem konvencijas parakstīšanas vai ratificēšanas laikā vai pievienojoties tai, paziņo par teritoriju vai teritorijām, kuras nav valsts pamatteritorijas un kurām šī konvencija parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās dēļ ipso facto ir piemērojama.

2. Visos gadījumos, kad attiecībā uz pilsonību teritorija, kas nav valsts pamatteritorija, netiek pielīdzināta valsts pamatteritorijai, kā arī gadījumos, kad šīs konvencijas piemērošanai teritorijā, kas nav valsts pamatteritorija, saskaņā ar līgumslēdzējas valsts vai šīs teritorijas konstitucionālajām tiesībām vai praksi vajadzīga šīs teritorijas iepriekšēja piekrišana, attiecīgā līgumslēdzēja valsts dara visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka teritorija, kas nav valsts pamatteritorija, dotu vajadzīgo piekrišanu divpadsmit mēnešu laikā no brīža, kad šī līgumslēdzēja valsts parakstījusi šo konvenciju, un pēc šādas piekrišanas saņemšanas līgumslēdzēja valsts par to paziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Konvencija ir piemērojama teritorijai vai teritorijām, kas minētas šādā paziņojumā, no brīža, kad ģenerālsekretārs saņēmis šo paziņojumu.

3. Pēc šā panta 2. punktā minētā divpadsmit mēnešu termiņa izbeigšanās attiecīgās līgumslēdzējas valstis informē ģenerālsekretāru par to, kādas sekmes ir gūtas sarunās ar teritorijām, kuras nav šo valstu pamatteritorijas un par kuru starptautiskajām attiecībām tās ir atbildīgas, un kuru piekrišana šīs konvencijas piemērošanai nav saņemta.

16. pants

1. Šo konvenciju var parakstīt Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē no 1961. gada 30. augusta līdz 1962. gada 31. maijam.

2. Šo konvenciju var parakstīt:

a) jebkura Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsts,

b) jebkura cita valsts, kas aicināta piedalīties Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par bezvalstniecības turpmāku izskaušanu vai samazināšanu,

c) jebkura valsts, kurai Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja nosūtījusi uzaicinājumu parakstīt šo konvenciju vai pievienoties tai.

3. Šo konvenciju ratificē un ratifikācijas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

4. Šai konvencijai var pievienoties šā panta 2. punktā minētās valstis. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās instrumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

17. pants

1. Katra valsts, parakstot vai ratificējot šo konvenciju, vai pievienojoties tai, var izdarīt atrunas attiecībā uz 11., 14. vai 15. pantu.

2. Citas atrunas attiecībā uz šo konvenciju nav pieļaujamas.

18. pants

1. Šī konvencija stājas spēkā divus gadus pēc tās dienas, kurā deponēts sestais ratifikācijas vai pievienošanās instruments.

2. Visās valstīs, kas ratificējušas šo konvenciju vai pievienojušās tai pēc sestā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas, tā stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad attiecīgā valsts deponējusi savu ratifikācijas vai pievienošanās instrumentu, vai dienā, kurā šī konvencija stājas spēkā saskaņā ar šā panta 1. punkta noteikumiem, atkarībā no tā, kurš notikums ir vēlāks.

19. pants

1. Jebkura līgumslēdzēja valsts var jebkurā laikā denonsēt šo konvenciju, adresējot rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Attiecībā uz konkrēto līgumslēdzēju valsti denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kurā ģenerālsekretārs saņēmis šo paziņojumu.

2. Gadījumos, kad saskaņā ar 15. panta noteikumiem šī konvencija ir kļuvusi piemērojama līgumslēdzējas valsts teritorijā, kas nav valsts pamatteritorija, šī valsts var jebkurā laikā pēc tam ar attiecīgās teritorijas piekrišanu paziņot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram par šīs konvencijas denonsēšanu tikai attiecībā uz šo teritoriju. Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kurā ģenerālsekretārs saņēmis šādu paziņojumu, un ģenerālsekretārs par šo paziņojumu un tā saņemšanas datumu informē visas pārējās līgumslēdzējas valstis.

20. pants

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un 16. pantā minētajām trešajām valstīm paziņo par:

a) parakstīšanu, ratifikāciju un pievienošanos saskaņā ar 16. pantu,

b) atrunām saskaņā ar 17. pantu,

c) šīs konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 18. pantu,

d) denonsēšanu saskaņā ar 19. pantu.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs ne vēlāk kā pēc sestā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas vērš Ģenerālās Asamblejas uzmanību uz jautājumu par 11. pantā minētās struktūras izveidošanu saskaņā ar minēto pantu.

21. pants

Šo konvenciju Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs reģistrē tās spēkā stāšanās dienā.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo konvenciju.

Ņujorkā, tūkstoš deviņi simti sešdesmit pirmā gada trīsdesmitajā augustā, vienā eksemplārā, kura teksts angļu, franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodā ir vienlīdz autentisks, kuru deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas arhīvos un kura apstiprinātas kopijas Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un šīs konvencijas 16. pantā minētajām trešajām valstīm.