Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties
savam kontam

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Attēlotā redakcija
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums
I nodaļa
Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) aprūpe mājās — pakalpojumi mājās pamatvajadzību apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt;

2) dienas aprūpes centrs — institūcija, kas dienas laikā nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo prasmju attīstību, izglītošanu un brīvā laika pavadīšanas iespējas personām ar garīga rakstura traucējumiem, invalīdiem, bērniem no trūcīgām ģimenēm un ģimenēm, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, kā arī personām, kuras sasniegušas vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju (turpmāk — pensijas vecuma personām);

3) dzīves kvalitāte — personas, ģimenes, personu grupas, sabiedrības labklājības rādītājs, kas ietver fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, saikni ar sabiedrību, tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos realizēt, kā arī materiālo nodrošinājumu;

4) funkcionālais traucējums — slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisīts fiziska vai garīga rakstura traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt, aprūpēt sevi un apgrūtina personas iekļaušanos sabiedrībā;

5) grupu māja (dzīvoklis) — atsevišķs dzīvoklis vai māja, kurā personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina individuālu atbalstu sociālo problēmu risināšanā;

6) ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija — sociālā institūcija, kas nodrošina personai, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem mājokli, pilnu aprūpi un sociālo rehabilitāciju;

7) klients — persona, kas saņem sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību;

8) krīzes centrs — sociālā institūcija, kurā tiek sniegta īslaicīga psiholoģiska un cita veida palīdzība krīzes situācijā nonākušām personām;

9) naktspatversme — sociālā institūcija, kas personām bez noteiktas dzīvesvietas vai krīzes situācijā nonākušām personām nodrošina naktsmītni, vakariņas un personiskās higiēnas iespējas;

10) pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai — naudas un mantiskais pabalsts vai naudas vai mantiskais pabalsts, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošina katram ģimenes loceklim garantēto minimālo ienākumu līmeni;

11) pamatvajadzības — ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība;

12) patversme — sociālā institūcija, kas personām bez noteiktas dzīvesvietas vai krīzes situācijā nonākušām personām nodrošina īslaicīgas uzturēšanās iespējas, uzturu, personiskās higiēnas iespējas un sociālā darba speciālistu pakalpojumus;

13) profesionālā rehabilitācija — pasākumu kopums, kas nodrošina jaunas profesijas apgūšanu, profesionālo zināšanu un prasmju atjaunošanu vai attīstīšanu, tajā skaitā profesionālās izglītības programmu apgūšanu pamata un vidējā izglītības pakāpē atbilstoši personas funkcionālo traucējumu veidam, smaguma pakāpei un iepriekš iegūtās izglītības un kvalifikācijas līmenim;

14) psihosociālā palīdzība — sociālā darba virziens, kura nolūks ir palīdzēt indivīdam un ģimenei risināt starppersonu un sociālās vides problēmas, sniedzot psiholoģisku un sociālu atbalstu;

15) servisa dzīvoklis — dzīvoklis, kas tiek izīrēts un ir pielāgots personai ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem, lai palielinātu personas iespējas dzīvot patstāvīgi un aprūpēt sevi;

16) sociālā darba speciālists — persona, kurai ir šajā likumā noteiktā izglītība un kura veic sociālā darbinieka, karitatīvā sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus;

17) sociālā palīdzība — naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu personām (ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai;

18) sociālais dienests — pašvaldības izveidota iestāde, kas sniedz sociālo palīdzību, organizē un sniedz sociālos pakalpojumus pašvaldības iedzīvotājiem;

19) sociālais darbs — profesionāla darbība, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus;

20) sociālās aprūpes pakalpojums — pasākumu kopums, kas vērsts uz to personu pamatvajadzību apmierināšanu, kurām ir objektīvas grūtības aprūpēt sevi vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās;

21) sociālās aprūpes pakalpojumi personas dzīvesvietā — pakalpojumi, kas tuvināti ģimenes videi [aprūpe mājās, pakalpojumi dienas aprūpes centrā, servisa dzīvoklis, grupu māja (dzīvoklis) u.c.];

22) sociālās rehabilitācijas pakalpojumi personas dzīvesvietā — pakalpojumi, kas ir pieejami dzīvesvietā (individuāls sociālais darbs ar klientu, specializēto darbnīcu pakalpojumi, krīzes centru, dienas aprūpes centru u.c. pakalpojumi);

23) sociālās rehabilitācijas pakalpojums — pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;

24) sociālo pakalpojumu sniedzējs — persona, kas sniedz sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas un sociālā darba pakalpojumus;

25) specializētās darbnīcas — darbnīcas, kurās izveidotas darba vietas un nodrošināts speciālistu atbalsts redzes un dzirdes invalīdiem vai personām ar garīga rakstura traucējumiem;

26) tehniskie palīglīdzekļi — aprīkojums vai tehniskās sistēmas, kas novērš, kompensē, atvieglo vai neitralizē funkcijas pazeminājumu vai invaliditāti

27) pusceļa māja — sociālās rehabilitācijas institūcija vai ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijas struktūrvienība, kurā personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina sociālās rehabilitācijas pakalpojumus;

28) konsultatīvs atbalsts sociālā darba speciālistam (supervīzija) — sociālā darba speciālista darbībai paredzēts metožu kopums ar mērķi uzlabot viņa profesionālo kompetenci un sniegt viņam psiholoģisko atbalstu, lai paaugstinātu darba kvalitāti;

29) cilvēku tirdzniecības upuris — persona, kura atzīta par cietušo noziedzīgā nodarījumā ar cilvēku tirdzniecību vai kurai Valsts policija izsniegusi izziņu, ka tā ir cietusi cilvēku tirdzniecībā ārvalstī, kā arī persona, kuru par atbilstošu cilvēku tirdzniecības upura kritērijiem atzinis sociālo pakalpojumu sniedzējs;

30) garīga rakstura traucējums — šā likuma izpratnē - psihiska saslimšana un garīgās attīstības traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt un aprūpēt sevi, kā arī apgrūtina tās iekļaušanos sabiedrībā;

31) darbspējīgs vecums — personas dzīves posms no 15 gadu vecuma līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamajam vecumam;

32) karitatīvais sociālais darbs — sociālajam darbam analogs darbs, kura mērķis ir palīdzēt personām, ģimenēm, grupām vai sabiedrībai kopumā atgūt spēju sociāli un garīgi funkcionēt;

33) tehnisko palīglīdzekļu pakalpojums — pasākumu kopums, kas nodrošina personas funkcionālo novērtēšanu, tehnisko palīglīdzekļu izgatavošanu, pielāgošanu, lietošanas apmācību, remontu, aprites nodrošināšanu, kā arī piegādi personas dzīvesvietā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.06.2004., 25.05.2006., 03.05.2007., 21.06.2007., 20.12.2007., 18.09.2008., 07.05.2009. un 07.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 10.11.2010.)

2.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir noteikt sociālā darba, karitatīvā sociālā darba, sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu (turpmāk — sociālie pakalpojumi) un sociālās palīdzības sniegšanas un saņemšanas principus, to personu loku, kurām ir tiesības saņemt šos pakalpojumus un palīdzību, kā arī sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas un finansēšanas principus.

(20.12.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

3.pants. Tiesības uz sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību

(1) Tiesības saņemt šajā likumā noteiktos sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir šādām Latvijas Republikā dzīvojošām personām:

1) Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem;

2) ārzemniekiem, kuriem izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja vai piešķirts Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statuss Latvijas Republikā;

3) Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņiem, kuri:

a) ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās tiesības,

b) ir tiesīgi uzturēties Latvijas Republikā un ir uzturējušies Latvijas Republikā vismaz trīs mēnešus,

c) uzturējušies Latvijas Republikā vismaz sešus mēnešus, ja uzturēšanās mērķis ir bijis darba tiesisko attiecību nodibināšana Latvijas Republikā un ir pierādījumi, ka viņi turpina meklēt darbu, ko apliecina viņu reģistrācija Nodarbinātības valsts aģentūrā;

4) šīs daļas 1., 2. un 3.punktā minēto personu ģimenes locekļiem.

(11) Tiesības saņemt šajā likumā minēto pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai, patversmes un naktspatversmes pakalpojumus, kā arī sociālā dienesta informāciju un konsultācijas ir personām, kuras uzturas Latvijas Republikā un kurām piešķirts alternatīvais statuss, kā arī šo personu ģimenes locekļiem, kuri uzturas Latvijas Republikā. Pašvaldības sociālais dienests ir tiesīgs piešķirt dzīvokļa pabalstu personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss, tādā kārtībā un apmērā, kāds noteikts attiecīgās pašvaldības iedzīvotājiem.

(12) Bērniem, kas ieguvuši alternatīvo statusu, ir tiesības saņemt sociālās aprūpes pakalpojumus un šā likuma 13.panta pirmajā daļā noteiktos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

(2) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets un pašvaldību domes.

(3) Kārtību, kādā saņemami pašvaldību sniegtie sociālie pakalpojumi, nosaka pašvaldību saistošajos noteikumos.

(4) Tiesības saņemt sociālo rehabilitāciju ir cilvēku tirdzniecības upurim. Ja nepieciešams, kopā ar cilvēku tirdzniecības upuri sociālās rehabilitācijas institūcijā ir tiesības uzturēties arī viņa pavadībā esošam nepilngadīgam bērnam.

(5) Ja šā panta 1.1 daļā noteiktie patversmes un naktspatversmes pakalpojumi personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss, nav piemērojami šīs personas funkcionālo ierobežojumu vai sociālo prasmju trūkuma dēļ, pašvaldības sociālais dienests ir tiesīgs izmantot citus, konstatētajai problēmai atbilstošus sociālo pakalpojumu veidus.

(6) Tiesības saņemt šajā likumā noteiktos sociālos pakalpojumus ir arī šā panta pirmajā daļā neminētām personām, kurām ir tiesības ieceļot un uzturēties Latvijas Republikā, ja šīs personas pieprasa minētos pakalpojumus tieši attiecīgajam pakalpojuma sniedzējam un pilnībā tos apmaksā.

(7) Tiesības saņemt sociālo rehabilitāciju kā vardarbībā cietušiem bērniem ir bērniem, kurus par patvēruma meklētājiem ar īpašām uzņemšanas vajadzībām atzinušas patvēruma procedūrā iesaistītās institūcijas. Tiesības minēto pakalpojumu saņemt ir arī bērniem, kas nepieder pie šajā pantā uzskaitītajām grupām, ja atbildīgās institūcijas sniegušas atzinumu par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma nepieciešamību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.05.2006., 03.05.2007., 21.06.2007., 18.12.2008., 29.10.2009. un 26.11.2015. likumu, kas stājas spēkā 02.12.2015.)

4.pants. Sociālo pakalpojumu sniegšanas pamatprincipi

(1) Sociālos pakalpojumus sniedz, tikai pamatojoties uz sociālā darba speciālista veiktu personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu.

(2) Sociālos pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, un tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(3) Sniedzot sociālos pakalpojumus, institūcijas nodrošina starpprofesionālu un starpinstitucionālu sadarbību.

(4) Bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināma aprūpe ģimeniskā vidē — audžuģimenē, pie aizbildņa, un tikai tad, ja tas nav iespējams, aprūpe tiek nodrošināta ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(5) Laikā, kamēr bārenis vai bez vecāku gādības palikušais bērns atrodas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa sadarbībā ar institūcijas darbiniekiem veic pasākumus, lai sekmētu bērna atgriešanos ģimenē, uzturētu kontaktus starp bērnu un vecākiem vai, ja tas nav iespējams, meklētu iespēju nodrošināt bērna aprūpi citā ģimenē.

(6) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās darbs organizējams tā, lai institūcijas vidi tuvinātu ģimeniskai videi un nodrošinātu patstāvīgas dzīves iemaņu apgūšanu bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem.

(7) Personai ar prognozējamu invaliditāti ir tiesības saņemt Invaliditātes likumā noteiktos sociālos pakalpojumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2008. un 07.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 10.11.2010.)

5.pants. Sociālās palīdzības sniegšanas pamatprincipi

(1) Sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu — ienākumu un īpašuma novērtējumu, individuāli paredzot katra klienta līdzdarbību.

(2) Līdz 2011.gada 31.decembrim, novērtējot klienta materiālos resursus, par ienākumiem neuzskata bērna kopšanas pabalstu, piemaksu pie bērna kopšanas pabalsta vai vecāku pabalstu par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem, pirmos 50 latus no vecāku pabalsta, piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu, bērna invalīda kopšanas pabalstu, pabalstu invalīdam, kuram nepieciešama kopšana, pabalstu ar celiakiju slimam bērnam, pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai invalīdam, kuram ir apgrūtināta pārvietošanās, bērna piedzimšanas pabalstu, apbedīšanas pabalstu, bezdarbnieka stipendiju profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas vai kvalifikācijas paaugstināšanas laikā, kā arī neformālās izglītības ieguves laikā.

(3) Novērtējot klienta materiālos resursus:

1) ņem vērā ienākumus, kas veidojas pēc nodokļu samaksas;

2) par ienākumiem neuzskata piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu, bērna invalīda kopšanas pabalstu, pabalstu invalīdam, kuram nepieciešama kopšana, pabalstu par asistenta izmantošanu, pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai invalīdam, kuram ir apgrūtināta pārvietošanās, pabalstu ar celiakiju slimam bērnam, pabalstus bērna piedzimšanas un personas nāves gadījumā, kā arī šajā likumā noteiktos pašvaldības sociālās palīdzības pabalstus.

(29.10.2009. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.12.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.12.2011.)

6.pants. Klienta tiesības

Klientam ir tiesības:

1) bez maksas iegūt no sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniedzēja informāciju par iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību un to saņemšanas nosacījumiem un kārtību;

2) bez maksas saņemt no sociālā darba speciālista konsultāciju par sociālo problēmu risināšanu;

3) pieprasīt un saņemt šajā likumā minētos sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību;

4) saņemt pamatotu rakstveida atteikumu gadījumā, kad pieņemts lēmums sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību klientam nesniegt;

5) līdzdarboties ar sociālā pakalpojuma saņemšanu saistītā lēmuma pieņemšanas procesā;

6) likumā noteiktajā kārtībā pārsūdzēt lēmumu par sociālo pakalpojumu vai sociālās palīdzības sniegšanu;

7) vērsties ar iesniegumu par sniegto sociālo pakalpojumu neapmierinošo kvalitāti un klienta tiesību neievērošanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.06.2004. un 07.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

7.pants. Klienta pienākumi

Klientam ir pienākums:

1) aktīvi iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus, tajā skaitā piedaloties sociālās rehabilitācijas pasākumos darba un sociālo prasmju saglabāšanai, atjaunošanai un apgūšanai;

2) sniegt ziņas par sevi;

3) aktīvi darboties, lai palielinātu savu pelnītspēju un ienākumus;

4) izmantot iespējas saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, ja klientam vai kādam no viņa ģimenes locekļiem ir atkarības problēmas (atkarība no alkohola, narkotikām, azartspēlēm);

5) saņemto sociālo palīdzību izmantot atbilstoši paredzētajiem mērķiem;

6) atļaut sociālā darba speciālistam apsekot dzīvesvietu, ja sociālo pakalpojumu vai sociālās palīdzības saņemšana saistīta ar klienta materiālo resursu novērtēšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.05.2009. un 07.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 10.11.2010.)

8.pants. Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas vispārīgie principi

(1) Klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

(2) (Izslēgta ar 03.05.2007. likumu.)

(3) (Izslēgta ar 03.05.2007. likumu.)

(4) Ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(5) Ministru kabinets nosaka sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.2004., 25.05.2006. un 03.05.2007. likumu, kas stājas spēkā 07.06.2007.)

II nodaļa
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības organizēšana

9.pants. Pašvaldības pienākumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanā

(1) Pašvaldībai, kuras teritorijā persona reģistrējusi savu pamatdzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.

(2) Ja pašvaldība no fiziskajām personām vai institūcijām saņēmusi informāciju par personu, kurai varētu būt nepieciešams sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas pakalpojums vai sociālā palīdzība, pašvaldībai ir pienākums likumā "Par sociālo drošību" noteiktajā kārtībā pārbaudīt saņemto informāciju, izvērtēt personas vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem un sociālās palīdzības un informēt šo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām un iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību, kā arī kārtību, kādā sociālie pakalpojumi vai sociālā palīdzība saņemama.

(3) Ja personai nepieciešami sociālie pakalpojumi naktspatversmē vai krīzes centrā, tā vēršas tieši pie pakalpojuma sniedzēja, kurš lemj par pakalpojuma nodrošināšanu. Ja nepieciešams, personu, kura ir bez mājokļa, ar naktspatversmi vai patversmi, informāciju un konsultācijām, kā arī ar vienreizēju materiālu palīdzību nodrošina pašvaldība, kuras teritorijā šī persona atrodas.

(4) Pašvaldības, kuras nav izveidojušas nepieciešamos sociālo pakalpojumu sniedzējus, slēdz līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem savā teritorijā vai ar citām pašvaldībām par minēto sociālo pakalpojumu sniegšanu un samaksu. Šie sociālie pakalpojumi pilnībā vai daļēji tiek finansēti no pašvaldības budžeta.

(5) Ja persona vēlas saņemt sociālo pakalpojumu, kas tiek finansēts no valsts budžeta, pašvaldības pienākums ir nodrošināt personas dzīves apstākļu apsekošanu un vajadzību novērtēšanu, ko veic sociālā darba speciālists. Ja persona vēlas saņemt valsts finansētu tehnisko palīglīdzekli, dzīves apstākļu apsekošana netiek veikta.

(6) Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt konsultatīvu atbalstu pašvaldības sociālā dienesta un tās izveidoto sociālo pakalpojumu sniedzēju sociālā darba speciālistiem.

(7) Pašvaldība nodrošina nepieciešamos sociālās aprūpes pakalpojumus dzīvesvietā personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kurām pēc patstāvīgas dzīves iemaņu apgūšanas sociālās rehabilitācijas programmas ietvaros nav nepieciešama pakalpojumu sniegšana ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un kurām pakalpojumu sniegšana pārtraukta šā likuma 28.panta trešajā daļā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.05.2006., 03.05.2007., 20.12.2007. un 07.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

9.1 pants. Valsts finansētie ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi

No valsts budžeta, ievērojot šā likuma 13.1 panta noteikumus, finansē ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumus:

1) personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003.gada 1.janvārim;

2) pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem;

3) bērniem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz astoņpadsmit gadiem;

4) bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem.

(29.10.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.12.2009.)

10.pants. Pašvaldības sociālais dienests

(1) Lai nodrošinātu iedzīvotāju vajadzību profesionālu izvērtēšanu un kvalitatīvu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu, katrā pašvaldībā jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem.

(2) Lai nodrošinātu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu un pakalpojumu administrēšanu, katra pašvaldība izveido pašvaldības iestādi — sociālo dienestu.

(3) (Izslēgta ar 18.12.2008. likumu.)

(4) (Izslēgta ar 17.06.2004. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.06.2004., 25.05.2006., 18.12.2008. un 29.10.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2009.)

11.pants. Pašvaldības sociālā dienesta uzdevumi

Pašvaldības sociālā dienesta uzdevumi ir šādi:

1) veikt sociālo darbu ar personām, ģimenēm un personu grupām;

2) sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu ģimenēm ar bērniem, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, audžuģimenēm, aizbildņiem, personām, kuras aprūpē kādu no ģimenes locekļiem, invalīdiem, pensijas vecuma personām, personām ar garīga rakstura traucējumiem un citām personu grupām, kurām tas nepieciešams;

3) novērtēt klientu vajadzības, materiālos un personiskos (motivācija, nepieciešamās zināšanas un prasmes, izglītība, profesija u.c.) resursus;

4) noteikt klienta līdzdarbības pienākumus, vienojoties ar viņu par veicamajiem pasākumiem;

5) sniegt sociālo palīdzību;

6) administrēt pašvaldības budžeta līdzekļus, kas novirzīti sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanai;

7) novērtēt sociālā dienesta administrēto un pašvaldības finansēto sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības kvalitāti;

8) veikt sociālās vides izpēti, noteikt problēmas, izstrādāt sociālo pakalpojumu attīstības koncepcijas, mērķprogrammas un priekšlikumus jaunu pakalpojumu ieviešanai un piedalīties pašvaldības attīstības plānu izstrādē;

9) informēt iedzīvotājus par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.05.2009. un 29.10.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2009.)

12.pants. Pašvaldības sociālā dienesta pienākumi un tiesības

(1) Pašvaldības sociālā dienesta pienākumi ir šādi:

1) sniegt personai informāciju par tiesībām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību un to sniegšanas kārtību;

2) informēt personu, kas pieprasījusi sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību, par pieņemto lēmumu un atteikuma gadījumā rakstveidā norādīt atteikuma iemeslus, kā arī lēmuma pārsūdzēšanas termiņus un kārtību;

3) sniegt personai psihosociālu vai materiālu vai psihosociālu un materiālu palīdzību, lai sekmētu krīzes situācijas pārvarēšanu un veicinātu šīs personas iekļaušanos sabiedrībā.

(2) Pašvaldības sociālajam dienestam ir pienākums sniegt informāciju un konsultācijas personai saprotamā veidā.

(21) Ja pašvaldības sociālajam dienestam ir pamats uzskatīt, ka bērns cietis vardarbības, vecāka, aizbildņa vai audžuģimenes tiesību ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā, pienācīgas aprūpes un uzraudzības trūkuma vai cita bērnu tiesību pārkāpuma dēļ, tas nekavējoties, bet ne vēlāk kā nākamajā darbdienā paziņo par to bāriņtiesai un Valsts policijai.

(22) Ja pašvaldības sociālajam dienestam ir pamats uzskatīt, ka nepienācīgas aprūpes dēļ bērnam netiek nodrošināta pietiekama veselības aprūpe, tas nekavējoties, bet ne vēlāk kā triju darbdienu laikā paziņo par to bērna ģimenes ārstam vai attiecīgi citai ārstniecības personai.

(3) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniedzējiem ir tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt ziņas par personas funkcionālo traucējumu raksturu un pakāpi, aizgādības tiesību realizāciju, bērna tiesisko un mantisko stāvokli, aizbildnības un aizgādnības jautājumiem, ienākumiem un piederošajiem īpašumiem, ja šīs ziņas nepieciešamas, lai pieņemtu lēmumu par sociālā pakalpojuma vai sociālās palīdzības sniegšanu.

(4) Pašvaldības sociālajam dienestam ir tiesības tos darbspējīgos klientus, kuri saņem sociālo palīdzību vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, izņemot šā likuma 37.panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktā minētās personas, iesaistīt:

1) darba un sociālo prasmju saglabāšanas, atjaunošanas un apgūšanas pasākumos (līdz divpadsmit stundām nedēļā, sadalot tās pa vairākām nedēļas dienām), kas rada labumu sabiedrībai un neaizvieto pašvaldības funkciju veicējus. Minētos pasākumus īsteno pašvaldībās, biedrībās vai nodibinājumos bez nolūka gūt peļņu. Pašvaldības sociālais dienests slēdz līgumu ar darbspējīgo klientu, līgumā paredzot pasākumu vietu, laiku, abu pušu tiesības, pienākumus un atbildību;

2) darbos pašvaldības teritorijā, slēdzot darba līgumu uz noteiktu laiku ar darbspējīgo klientu.

(5) Pašvaldības sociālajam dienestam ir tiesības iesaistīt klientu tādos pasākumos, kas neizslēdz iespēju aprūpēt bērnu invalīdu vai pirmsskolas vecuma bērnu, vai citu apgādājamo, ja nav citas iespējas nodrošināt aprūpi, piedalīties rehabilitācijas pasākumos vai Nodarbinātības valsts aģentūras organizētajos pasākumos, stāties darba tiesiskajās attiecībās vai gūt ienākumus no darba.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.06.2004., 07.05.2009., 15.12.2011. un 14.11.2013. likumu, kas stājas spēkā 18.12.2013.)

13.pants. Valsts pienākumi sociālo pakalpojumu sniegšanā

(1) Valsts nodrošina atbilstoši ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajiem līdzekļiem:

1) invalīdu profesionālo rehabilitāciju;

2) redzes un dzirdes invalīdu sociālo rehabilitāciju;

3) (izslēgts ar 14.11.2013. likumu);

31) no vardarbības cietušo pilngadīgo personu sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu veidu, apjomu, saturu, pakalpojumu saņemšanas nosacījumus un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets;

4) sociālo rehabilitāciju attiecīgās institūcijās pilngadīgām personām un bērniem, kuriem ir izveidojusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām;

5) tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumus šā likuma 25.panta pirmajā daļā minētajām personām;

6) personām ar funkcionāliem traucējumiem darbspējīgā vecumā, kā arī personām ar funkcionāliem traucējumiem, kuras strādā (uzskatāmas par darba ņēmējām vai pašnodarbinātajām saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"), sociālās rehabilitācijas pakalpojumus darbspēju atjaunošanai sociālās rehabilitācijas institūcijās. Funkcionālo traucējumu sarakstu apstiprina Ministru kabinets;

7) cilvēku tirdzniecības upuru sociālo rehabilitāciju. Sociālās rehabilitācijas saņemšanas kārtību un kritērijus personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri nosaka Ministru kabinets;

8) atbalsta programmu ar celiakiju slimajiem bērniem, turpinot atbalsta sniegšanu šīm personām pēc pilngadības sasniegšanas, ja tās mācās vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādē un nav vecākas par 20 gadiem vai studē augstskolā dienas nodaļā (pilna laika klātienē) un nav vecākas par 24 gadiem. Atbalsta apjomu un nosacījumus tā saņemšanai nosaka Ministru kabinets;

9) atbalstu profesionāla sociālā darba ieviešanai un attīstībai pašvaldībās. Atbalsta veidu, apjomu un nosacījumus tā saņemšanai nosaka Ministru kabinets;

10) (izslēgts ar 18.12.2008. likumu);

11) vardarbību veikušu personu sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu veidu, apjomu, saturu, pakalpojumu saņemšanas nosacījumus un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(11) Valsts sniedz atbalstu pašvaldībām garantētā minimālā ienākumu līmeņa pabalsta un dzīvokļa pabalsta izmaksu nodrošināšanai iedzīvotājiem atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā piešķirtajiem līdzekļiem. Garantētā minimālā ienākumu līmeņa pabalsta un dzīvokļa pabalsta izmaksu nodrošināšanai nepieciešamos valsts budžeta līdzekļu piešķiršanas nosacījumus un kārtību nosaka Ministru kabinets.

(12) Valsts nodrošina vardarbības rezultātā cietušo bērnu sociālo rehabilitāciju. Līdz personas vecuma noskaidrošanai sociālā rehabilitācija tiek nodrošināta arī tām vardarbības rezultātā cietušajām personām, par kuru nepilngadību pastāv šaubas.

(2) Valsts var izveidot sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādes vai slēgt līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem šā panta pirmās daļas 1., 4., 6., 7., 8. un 9.punktā paredzēto valsts pienākumu izpildei.

(21) Šā panta pirmajā daļā paredzēto valsts pienākumu izpildi — tās 2.punktā noteikto pakalpojumu sniegšanu — nodrošina Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība; tās 5.punktā noteikto tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumu sniegšanu — tiflotehniku un surdotehniku — nodrošina Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība. Šā panta 1.2 daļā noteikto pakalpojumu sniegšanu nodrošina Latvijas Bērnu fonds, organizējot sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu un sniedzot sociālās rehabilitācijas pakalpojumus institūcijā tādos nodibinājumos, no kuru dibinātājiem vismaz viens ir Latvijas Bērnu fonds. Ja nepieciešams, Latvijas Neredzīgo biedrība, Latvijas Nedzirdīgo savienība un Latvijas Bērnu fonds izvēlas arī citus pakalpojumu sniedzējus publiskos iepirkumus regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(22) Šā panta pirmajā daļā paredzēto valsts pienākumu izpildi — tās 5.punktā noteikto tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumu sniegšanu — nodrošina valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari””, ja nepieciešams, iesaistot kapitālsabiedrības, kurās tā ir dalībnieks (akcionārs). Ja nepieciešams, valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”” izvēlas arī citus pakalpojumu sniedzējus publiskos iepirkumus regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(23) Īstenojot šā panta 2.1 un 2.2 daļā paredzēto pienākumu izpildi, Latvijas Neredzīgo biedrība, Latvijas Nedzirdīgo savienība, Latvijas Bērnu fonds un valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”” atrodas Labklājības ministrijas funkcionālā pārraudzībā, nodrošina piešķirto valsts budžeta līdzekļu racionālu izlietojumu un kontroli, administrēšanas izdevumiem izlietojot ne vairāk kā 10 procentus no šo pakalpojumu nodrošināšanai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Šo pienākumu izpildes nodrošināšanai minētās organizācijas ir tiesīgas izdot administratīvos aktus.

(24) Ministru kabinets nosaka šā panta 2.1 un 2.2 daļā paredzēto pienākumu izpildes nosacījumus un kārtību.

(3) Valsts piedalās personām ar garīga rakstura traucējumiem paredzēto dienas centru finansēšanā un atbilstoši ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām atbalsta un finansē citas programmas jaunu sociālo pakalpojumu veidu attīstīšanai pašvaldībās.

(4) Šā panta trešajā daļā minēto dienas centru izveidošanas un uzturēšanas izdevumi tiek finansēti no valsts budžeta: centru izveidošanas gadā — 80 procentu, darbības pirmajā gadā — 60 procentu, otrajā gadā — 40 procentu, trešajā gadā — 20 procentu apmērā. Kritērijus dienas centru izveidošanas un uzturēšanas izdevumu noteikšanai, kā arī valsts līdzfinansējuma piešķiršanas un līdzfinansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Turpmākajos gados šie izdevumi 100 procentu apmērā tiek segti no pašvaldību budžetiem.

(5) Valsts piedalās personām ar garīga rakstura traucējumiem paredzēto grupu māju (dzīvokļu) un pusceļa māju izveidošanas un aprīkošanas finansēšanā to izveidošanas gadā 50 procentu apmērā atbilstoši ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām. Kritērijus grupu māju (dzīvokļu) un pusceļa māju izveidošanas un aprīkošanas izdevumu noteikšanai, kā arī valsts līdzfinansējuma piešķiršanas un līdzfinansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(6) Valsts piedalās ar uzturēšanos grupu mājā (dzīvoklī) saistīto izdevumu finansēšanā 50 procentu apmērā no vienai personai paredzētajām ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas uzturēšanas izmaksām tām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras atgriežas no ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām. Līdzfinansējuma apjomu un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Izdevumus, kas saistīti ar uzturēšanos Eiropas reģionālās attīstības fonda nacionālās programmas ietvaros uz valsts ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pamata izveidotajās grupu mājās (dzīvokļos) valsts sedz pilnā apmērā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.06.2004., 25.05.2006., 21.06.2007., 20.12.2007., 18.09.2008., 18.12.2008., 07.05.2009., 29.10.2009., 21.01.2010., 07.10.2010., 06.12.2012., 14.11.2013. un 17.12.2014. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2015. Sk. Pārejas noteikumu 17.1 punktu)

13.1 pants. Samaksa par valsts finansētajiem sociālajiem pakalpojumiem

(1) Šā likuma 13.panta pirmās daļas 1., 2., 3.1, 4., 6., 7., 8. un 11.punktā un 1.2 daļā, kā arī 9.1 panta 3.punktā minētos pakalpojumus apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem.

(2) Šā likuma 13.panta pirmās daļas 5.punktā noteikto pakalpojumu finansē no valsts budžeta, pakalpojuma saņēmējam izdarot vienreizēju iemaksu vai veicot līdzmaksājumu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā.

(3) Šā likuma 9.1 panta 1. un 2.punktā noteiktie pakalpojumi personām, kuras nav pensijas saņēmējas, tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem. Ja šīs personas ir pensijas saņēmējas, tās maksā par saņemto pakalpojumu 90 procentus no pensijas, ieskaitot piemaksu pie pensijas, bet ne vairāk kā saņemtā pakalpojuma izmaksas attiecīgajā institūcijā.

(4) Šā likuma 9.1 panta 4.punktā noteikto pakalpojumu finansē no valsts budžeta. Vecākiem ir pienākums maksāt par šo pakalpojumu atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam.

(03.05.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.12.2007., 18.09.2008., 07.05.2009., 29.10.2009. un 14.11.2013. likumu, kas stājas spēkā 18.12.2013.)

14.pants. Labklājības ministrijas uzdevumi

(1) Labklājības ministrijas uzdevumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā ir šādi:

1) izstrādāt valsts politiku sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā, kā arī organizēt un koordinēt tās īstenošanu;

2) organizēt šā likuma 9.1 un 13.pantā minēto sociālo pakalpojumu sniegšanai piešķirto valsts budžeta līdzekļu administrēšanu;

3) (izslēgts ar 08.07.2011. likumu);

4) pārraudzīt šā likuma īstenošanu, kontrolēt sociālo pakalpojumu sniegšanu regulējošo normatīvo aktu ievērošanu, kā arī sociālo pakalpojumu kvalitāti un sociālo pakalpojumu sniedzēju atbilstību normatīvo aktu prasībām un administratīvi sodīt sociālo pakalpojumu sniedzējus par izdarītajiem pārkāpumiem;

5) šā panta pirmās daļas 1., 2. un 4.punktā noteikto uzdevumu veikšanai veidot un uzturēt Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmu, kas ir valsts informācijas sistēmas sastāvdaļa.

(2) Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmas vajadzībām Labklājības ministrijai ir tiesības no valsts un pašvaldību institūcijām saņemt un apstrādāt to personu personas datus, kuras pieprasījušas sociālo palīdzību, sociālās aprūpes, sociālās vai profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, tehniskos palīglīdzekļus vai pakalpojumus neatkarīgas dzīves nodrošināšanai, kā arī datus par šo personu pieprasītajiem un tām piešķirtajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību.

(3) Šā panta pirmās daļas 5.punktā paredzētās Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmas struktūru, tajā iekļaujamo datu apjomu, datu apstrādes noteikumus un kārtību, kā arī institūciju sadarbības noteikumus nosaka Ministru kabinets.

(07.05.2009. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.07.2011. un 14.11.2013. likumu, kas stājas spēkā 18.12.2013.)

15.pants. Sociālo pakalpojumu pārvalde

(Izslēgts ar 07.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

15.1 pants. Sociālās integrācijas valsts aģentūra

(1) Sociālās integrācijas valsts aģentūra (turpmāk — Aģentūra) ir Labklājības ministra pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kura:

1) sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām, to skaitā Nacionālo bruņoto spēku karavīriem un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, pielietojot ārstniecību;

2) sniedz profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus invalīdiem;

3) koordinē valsts finansētu sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas un ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu;

4) īsteno profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības, pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības (koledžas izglītība), profesionālās tālākizglītības un profesionālās pilnveides programmas, sagatavojot speciālistus profesijās, kuras nepieciešamas invalīdu sociālās aizsardzības pasākumu veikšanai;

5) (izslēgts ar 08.07.2011. likumu).

(11) Šā panta pirmās daļas 1.punktā minētie sociālās rehabilitācijas pakalpojumi, pielietojot ārstniecību, Nacionālo bruņoto spēku karavīriem un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm tiek nodrošināti gadskārtējā valsts budžeta likumā šim mērķim noteiktajā apmērā.

(2) Aģentūras darbību regulē nolikums, kurā iekļauj arī koledžu darbību reglamentējošo normatīvo aktu prasības attiecībā uz koledžas nolikumu.

(3) Aģentūras pedagogu darba samaksu nosaka normatīvie akti par pedagogu darba samaksu.

(20.12.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.05.2009., 29.10.2009., 07.10.2010. un 08.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2012.)

16.pants. Sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles inspekcija

(Izslēgts ar 17.06.2004. likumu, kas stājas spēkā 13.07.2004.)

17.pants. Sociālo pakalpojumu sniedzējs

(1) Sociālos pakalpojumus šajā likumā minētajos gadījumos drīkst sniegt tikai tāds sociālo pakalpojumu sniedzējs, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām un ir reģistrēts sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā sociālo pakalpojumu sniedzējs tiek reģistrēts sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā un izslēgts no tā, kā arī izslēgšanas pamatojumu. Sociālo pakalpojumu sniedzējs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā maksā valsts nodevu par sociālo pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas apliecības vai tās dublikāta izsniegšanu.

(3) Par institūcijas, kas sniedz sociālos pakalpojumus vadītāju var būt persona, kurai ir otrā līmeņa profesionālā augstākā vai akadēmiskā augstākā izglītība.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.06.2004., 21.06.2007., 20.12.2007. un 07.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

17.1 pants. Administratīvo aktu un faktiskās rīcības apstrīdēšana un pārsūdzēšana

(1) Tiešās pārvaldes iestāžu, valsts kapitālsabiedrību vai šā likuma 13.panta 2.2 daļā noteikto personu kā sociālo pakalpojumu sniedzēju izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību var apstrīdēt Labklājības ministrijā, bet tās lēmumus pārsūdzēt tiesā, ja likumā vai Ministru kabineta noteikumos nav noteikts citādi.

(2) Pašvaldību un to institūciju kā sociālo pakalpojumu vai sociālās palīdzības sniedzēju izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību var apstrīdēt atbilstoši likumam “Par pašvaldībām”.

(3) Labklājības ministrijas amatpersonu izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību var apstrīdēt, vēršoties pie Labklājības ministrijas valsts sekretāra, bet viņa lēmumus pārsūdzēt tiesā.

(4) Labklājības ministrijas lēmuma par sociālo pakalpojumu sniedzēja izslēgšanu no Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistra, Labklājības ministrijas vai sociālo pakalpojumu sniedzēja lēmuma par sociālo pakalpojumu sniegšanas pārtraukšanu vai izbeigšanu, kā arī pašvaldības lēmuma par sociālās palīdzības sniegšanas pārtraukšanu vai izbeigšanu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur attiecīgā lēmuma darbību, izņemot gadījumu, kad šī darbība tiek apturēta ar tās iestādes lēmumu, kurā lēmums tiek apstrīdēts.

(07.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

III nodaļa
Sociālo pakalpojumu sniegšanas mērķi, veidi un tiesības uz tiem

18.pants. Sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas mērķis

Sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas mērķis ir nodrošināt dzīves kvalitātes nepazemināšanos personai, kura vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ to nevar nodrošināt pati saviem spēkiem.

19.pants. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas mērķis

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas mērķis ir novērst vai mazināt invaliditātes, darbnespējas, brīvības atņemšanas soda izciešanas, atkarības vai vardarbības un citu faktoru izraisītās negatīvās sociālās sekas personas dzīvē.

20.pants. Personas tiesības uz sociālo aprūpi

Tiesības uz savām vajadzībām atbilstošu sociālo aprūpi ir visām šā likuma 3.pantā minētajām personām, kurām vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ ir grūti sevi aprūpēt, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem.

21.pants. Personas tiesības uz sociālo rehabilitāciju

(1) Tiesības uz sociālo rehabilitāciju ir šādām šā likuma 3.pantā minētajām personām, kuru iekļaušanās sabiedrībā ir apgrūtināta:

1) invalīdiem un personām ar funkcionālajiem traucējumiem;

2) personām pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas;

3) personām, kurām ir izveidojusies atkarība no alkohola, narkotiskajām vai psihotropajām vielām;

4) personām, kuras cietušas no vardarbības;

5) bērniem, kuri ilgstoši (ilgāk par vienu gadu) atradušies ārpusģimenes aprūpē.

(2) Pašvaldības atbilstoši nepieciešamībai izstrādā rehabilitācijas programmas arī personu grupām, kuru iekļaušanās sabiedrības dzīvē ir apgrūtināta citu iemeslu dēļ.

22.pants. Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas veidi

Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek sniegti:

1) personas dzīvesvietā, nodrošinot aprūpi mājās, rehabilitāciju dzīvesvietā, dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, grupu dzīvokļos (grupu mājās), servisa dzīvokļos, naktspatversmēs vai patversmēs un citur;

2) ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās.

23.pants. Aprūpe mājās

(1) Ja personai nepieciešama aprūpe dzīvesvietā, pašvaldība vispirms izvērtē to, kādas iespējas nodrošināt nepieciešamo aprūpi ir ar šo personu kopā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem vai personām, kurām ar aprūpējamo ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī ar viņu.

(2) Ja personas aprūpi nodrošina ģimenes locekļi, pašvaldība šos ģimenes locekļus atbalsta psiholoģiski, viņus konsultējot un apmācot, un, ja nepieciešams, arī materiāli.

(3) Ja persona dzīvo viena vai ar šo personu kopā dzīvojošie ģimenes locekļi vecuma, veselības stāvokļa vai nodarbinātības dēļ nevar nodrošināt tai nepieciešamo aprūpi, personai ir tiesības saņemt sociālās aprūpes pakalpojumu.

24.pants. Sociālā rehabilitācija dzīvesvietā

Lai sekmētu valstī un pašvaldībā pieejamo resursu izmantošanu un nodrošinātu personas iekļaušanos sabiedrībā, sociālais dienests vai sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējs katrai sociāli rehabilitējamai personai izstrādā un īsteno individuālās sociālās rehabilitācijas plānu.

(07.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 10.11.2010.)

25.pants. Nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem

(1) Tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumus ir tiesības saņemt šādām personām ar ilgstošiem vai nepārejošiem organisma funkciju traucējumiem vai anatomiskiem defektiem, ja tās saņēmušas ārstniecības personas atzinumu par šāda pakalpojuma nepieciešamību:

1) visu grupu invalīdiem un bērniem invalīdiem līdz 18 gadu vecumam;

2) personām, kurām tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju;

3) personām ar prognozējamu invaliditāti, kurām šāda pakalpojuma nepieciešamība noteikta individuālajā rehabilitācijas plānā;

4) personām ar anatomiskiem defektiem — protēzi vai ortopēdiskos apavus.

(2) Kārtību, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus, un tehnisko palīglīdzekļu aprites noteikumus reglamentē Ministru kabinets.

(3) No valsts budžeta finansējamo tehnisko palīglīdzekļu sarakstu apstiprina Ministru kabinets.

(4) Šā panta pirmajā daļā noteiktās personas ar tiflotehnikas un surdotehnikas pakalpojumiem nodrošina Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība, bet ar pārējo tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumiem — valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari””, kura:

1) organizē pakalpojumu sniegšanas sistēmu, ņemot vērā teritoriālo principu, un izdod administratīvos aktus par pakalpojumu piešķiršanu konkrētām personām;

2) nosaka pakalpojumu sniedzējus atbilstoši šā likuma 13.pantā noteiktajam;

3) nodrošina piešķirto valsts budžeta līdzekļu racionālu izlietojumu un šā izlietojuma kontroli;

4) organizē tehnisko palīglīdzekļu apriti — datubāzu veidošanu un uzturēšanu attiecībā uz tehniskajiem palīglīdzekļiem, rindām pakalpojumu saņemšanai un pakalpojumu saņēmušajām personām un citiem ar pakalpojumu nodrošināšanu saistītiem jautājumiem;

5) informē sabiedrību par pakalpojumu saņemšanas iespējām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.05.2006., 03.05.2007., 07.05.2009. un 07.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 10.11.2010.)

26.pants. Profesionālā rehabilitācija

(1) Tiesības saņemt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus ir personām darbspējas vecumā, ja tām ir noteikta invaliditāte un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas ieteikums apgūt profesiju. Lai saņemtu valsts finansētos profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, persona vēršas pie attiecīgā pakalpojumu sniedzēja. Attiecīgais profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējs pieņem lēmumu par pakalpojumu piešķiršanu vai atteikumu piešķirt pakalpojumus.

(2) Kārtību, kādā persona saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.05.2006. un 07.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

27.pants. Dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi

(1) Dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina aprūpi un iespēju iesaistīties fiziskās un garīgās aktivitātēs:

1) pensijas vecuma personām;

2) invalīdiem ar fiziska rakstura traucējumiem;

3) personām ar garīga rakstura traucējumiem;

4) personām pēc smagām, ilgstošām slimībām.

(2) Pašvaldībai ir tiesības dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus nodrošināt arī citām personām.

27.1 pants. Grupu mājas (dzīvokļa), pusceļa mājas un servisa dzīvokļa pakalpojumi

(1) Grupu mājā (dzīvoklī) nodrošina mājokli un atbalstu sociālo problēmu risināšanā personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir objektīvas grūtības dzīvot patstāvīgi, bet nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(2) Pusceļa mājā sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem, lai apgūtu iemaņas patstāvīgai dzīvei vai dzīvei grupu mājā (dzīvoklī).

(3) Servisa dzīvoklī personai ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nodrošina neatkarīgas dzīves iespējas, palielinot šīs personas sociālās funkcionēšanas un pašaprūpes spējas.

(4) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajos gadījumos pakalpojuma apjomu, klienta maksājumus un kārtību, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no valsts vai pašvaldības budžeta, nosaka Ministru kabinets.

(25.05.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.05.2007. un 21.06.2007. likumu, kas stājas spēkā 19.07.2007.)

28.pants. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi

(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina mājokli, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju:

1) bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, ja nav iespējams nodrošināt viņu aprūpi un audzināšanu audžuģimenē vai pie aizbildņa;

2) pensijas vecuma personām un invalīdiem ar redzes vai fiziska rakstura traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu;

3) bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu;

4) pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kurām nav nepieciešama atrašanās specializētā ārstniecības iestādē un kuru stāvoklis neapdraud apkārtējos, ja nepieciešamā pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās, dienas aprūpes centrā vai grupu mājā (dzīvoklī) noteikto sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma apjomu.

(2) Pakalpojuma sniegšanu ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā pilngadīgai personai var pārtraukt, ja:

1) persona apdraud citu personu veselību, dzīvību vai sistemātiski pārkāpj noslēgtā līguma noteikumus;

2) personai rehabilitācijas rezultātā vairs nav nepieciešami ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumi un tos var nomainīt ar pakalpojumiem dzīvesvietā;

3) persona lūdz pārtraukt pakalpojumu sniegšanu.

(3) Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos lēmumu par pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu pieņem attiecīgās institūcijas vadītājs, informējot par to pašvaldību, kuras administratīvajā teritorijā persona dzīvojusi pirms iestāšanās institūcijā. Ja nav noskaidrojama administratīvā teritorija, kurā persona dzīvojusi pirms iestāšanās institūcijā, tiek informēta pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā ir personas pēdējā konstatējamā atrašanās vieta. Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt attiecīgajai personai izmitināšanu, ja šai personai nav iespējams likumā noteiktajā kārtībā iemitināties agrāk aizņemtajā dzīvojamā telpā.

(4) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu aptur, ja persona atrodas bezvēsts prombūtnē ilgāk nekā divus mēnešus no dienas, kad par pazušanas faktu ziņots policijai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.05.2006., 03.05.2007., 29.10.2009. un 06.12.2012. likumu, kas stājas spēkā 22.12.2012.)

IV nodaļa
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu tiesības

29.pants. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientu tiesības

(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas klientam ir tiesības:

1) patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot tiktāl, ciktāl tas neierobežo citu personu tiesības un brīvības vai neapdraud personas veselību vai dzīvību;

2) baudīt individuālu personāla pieeju sociālo pakalpojumu sniegšanā;

3) ja viņš ir pilngadīga persona, — laikposmu no viena mēneša līdz trim mēnešiem uzturēties ārpus institūcijas citas personas (ģimenes) aprūpē. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija, rakstveidā vienojoties ar personu (ģimeni), nosaka šīs uzturēšanās ilgumu, pušu tiesības un pienākumus, kā arī izmaksā klienta uzturnaudu vai uztura pabalstu atbilstoši laikposmam, kuru viņš atrodas citas personas (ģimenes) aprūpē;

4) ja viņš ir bērns, — uzturēties ārpus institūcijas citas personas (ģimenes) aprūpē saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu.

(2) Ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas klientam ir tiesības uz noteiktu naudas summu personiskiem izdevumiem šādā apmērā:

1) pilngadīgai personai, kura ir pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja, naudas summa, kas paliek tās rīcībā pēc ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojuma samaksas, nedrīkst būt mazāka par 10 procentiem no šīs personas pensijas, ieskaitot piemaksu pie pensijas, vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra;

2) pilngadīgai personai, kura nav pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja, naudas summa, kas izmaksājama no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas budžeta, ir 10 procenti no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra;

3) bērnam no septiņu gadu vecuma naudas summa, kas izmaksājama no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas budžeta, ir 10 procenti no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra. Par labām un teicamām sekmēm un aktivitāti sabiedriskajā dzīvē izglītības iestādes vai ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas var piešķirt arī lielāku naudas summu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.05.2007., 18.09.2008., 07.05.2009. un 29.10.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2009.)

30.pants. Sociālās aprūpes padomes kompetence

(1) Lai sekmētu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu tiesību ievērošanu, attiecīgās institūcijas vadītājs izveido sociālās aprūpes padomi (turpmāk — padome), kuras sastāvā ietilpst ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā dzīvojošās personas, to radinieki, institūcijas darbinieki un vietējās pašvaldības pārstāvji. Padomes lēmumiem ir ieteikuma raksturs.

(2) Padome:

1) saskaņo institūcijas iekšējās kārtības noteikumus;

2) iesniedz priekšlikumus institūcijas darbības uzlabošanai;

3) izskata konfliktus starp klientiem un institūcijas administrāciju;

4) piedalās institūcijas sniegto pakalpojumu kvalitātes novērtēšanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.06.2004. un 25.05.2006. likumu, kas stājas spēkā 28.06.2006.)

31.pants. Personas tiesību ierobežojumi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā

(1) Lai nepieļautu personas atstāšanu bez uzraudzības un aizsargātu citu personu tiesības un brīvības, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu par nepieciešamību ierobežot personas tiesības brīvi pārvietoties.

(2) Ja persona ar savu rīcību apdraud savu vai citu personu veselību vai dzīvību, attiecīgās institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu, izdarot atzīmi personas lietā, par personas izolēšanu uz laiku, ne ilgāku par 24 stundām, īpaši šim nolūkam iekārtotā telpā, kur personai tiek nodrošināta nepieciešamā aprūpe un nepārtraukta uzraudzība.

(3) Ja nepieciešams ierobežot ilgstošas aprūpes institūcijās esošo bērnu tiesības, piemērojamas Bērnu tiesību aizsardzības likuma normas.

(4) Pensijas, piemaksas pie pensijas un valsts pabalstu izmaksu klientiem, ievērojot šā likuma 29.panta otrās daļas 1.punkta nosacījumus, nodrošina ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas, kuru kontā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, pamatojoties uz klienta iesniegumu, pārskaita pensiju, piemaksu pie pensijas vai valsts pabalstu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

V nodaļa
Sociālā palīdzība

32.pants. Sociālās palīdzības mērķis

Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.09.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.10.2008.)

33.pants. Ģimenes (personas) atzīšana par trūcīgu

(1) Ministru kabinets nosaka ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene, kas sastāv no laulātajiem, personām, kurām ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī, vai atsevišķi dzīvojoša persona tiek atzīta par trūcīgu, un kārtību, kādā ģimene (persona) tiek atzīta par trūcīgu.

(2) Pašvaldība saistošajos noteikumos var noteikt labvēlīgākus nosacījumus ģimenes (personas) atzīšanai par trūcīgu, tai skaitā var atzīt par trūcīgu ģimeni (personu), kurai ir parādsaistības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.10.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2009.)

34.pants. Sociālās palīdzības piešķiršana un sociālās palīdzības pabalstu izmaksas veids

(1) Pašvaldības sociālais dienests pēc personas un tās ģimenes locekļu ienākumu un citu materiālo resursu izvērtēšanas lemj par sociālās palīdzības pabalsta piešķiršanu personai, kas pabalstu pieprasījusi.

(2) Piešķirto sociālās palīdzības pabalstu personai var izmaksāt naudā vai par pabalsta summu apmaksāt preces vai pakalpojumus, kas nepieciešami personas vai tās ģimenes locekļu pamatvajadzību apmierināšanai. Naudā izmaksātais sociālās palīdzības pabalsts uzskatāms par sociālās palīdzības pabalstu, uz kuru nevar vērst piedziņu.

(3) Ja persona, kas pieprasījusi sociālo palīdzību, pēdējo triju mēnešu laikā mainījusi dzīvesvietu, pašvaldībai ir tiesības pieprasīt no personas iepriekšējās dzīvesvietas izziņu par saņemtās sociālās palīdzības apmēru un ņemt to vērā, nosakot nepieciešamās palīdzības apmēru.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.10.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2009.)

35.pants. Sociālās palīdzības pabalstu veidi

(1) Pašvaldība no pamatbudžeta izmaksā pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstu.

(2) Pašvaldība, neizvērtējot personas (ģimenes) ienākumus, var piešķirt personai (ģimenei) vienreizēju pabalstu ārkārtas situācijā, ja stihiskas nelaimes vai iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ tā nespēj apmierināt savas pamatvajadzības.

(3) Ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāju pieprasījums pēc pabalsta garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsta, pašvaldība, izvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, ir tiesīga no pašvaldības pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus ģimenes (personas) pamatvajadzību apmierināšanai.

(4) Šā panta trešajā daļā minēto pabalstu veidu, apmēru, izmaksas kārtību un personas, kuras ir tiesīgas saņemt šos pabalstus, reglamentē pašvaldības saistošajos noteikumos.

(5) Dzīvokļa pabalsta apmēru, izmaksas kārtību un personas, kuras ir tiesīgas saņemt šo pabalstu, reglamentē pašvaldības saistošajos noteikumos.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.2004., 18.09.2008. un 29.10.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2009.)

36.pants. Pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai

(1) Garantēto minimālo ienākumu līmeni nosaka un katru gadu saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu pārskata Ministru kabinets.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā aprēķināms, piešķirams un izmaksājams pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un kārtību, kādā slēdzama vienošanās par līdzdarbību.

(3) (Izslēgta ar 07.05.2009. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.05.2009. un 29.10.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2009.)

37.pants. Sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanas nosacījumi

(1) Personai darbspējīgā vecumā, kura vēlas saņemt sociālās palīdzības pabalstu, izņemot vienreizēju pabalstu ārkārtas situācijā, un nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu”), jāreģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbniekam, izņemot gadījumu, ja persona ir:

1) invaliditātes pensijas, vecuma pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja;

2) sieviete grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, viens no bērna vecākiem vai cita persona bērna kopšanas periodā;

3) viens no bērna invalīda vecākiem, ja bērns nesaņem piemērotus aprūpes pakalpojumus;

4) persona vecumā no 15 gadiem, kura iegūst izglītību klātienē vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības iestādē vai ir pilna laika studējošais augstskolā.

(2) Sociālās palīdzības pabalstu klientam samazina par personai piešķirto daļu, vienlaikus ievērojot katra bērna tiesības un intereses, vai nepiešķir atsevišķi dzīvojošai personai, ja tā:

1) atteikusies no līdzdarbības vai noteiktā laikā nav iesaistījusies pasākumos savas sociālās problēmas risināšanai;

2) sniegusi nepatiesas ziņas vai atteikusies sniegt ziņas par ienākumiem, īpašumiem un citiem apstākļiem, kas raksturo klienta spēju nodrošināt pamatvajadzības un iesaistīties pasākumos savas sociālās problēmas risināšanai;

3) atrodas prombūtnē ilgāk par kalendāra mēnesi un saņem sociālo vai ārstniecības pakalpojumu, kura ietvaros tiek nodrošinātas personas pamatvajadzības, atrodas ieslodzījuma vietā, sociālās korekcijas izglītības iestādē vai citu pamatotu iemeslu dēļ nav iekļaujama ģimenes sastāvā.

(3) Ja mainās ģimenes sastāvs, ģimenes (personas) materiālā vai sociālā situācija, pašvaldības sociālais dienests no jauna izvērtē klienta atbilstību sociālās palīdzības saņemšanas nosacījumiem un, ja nepieciešams, pieņem lēmumu par sociālās palīdzības pabalsta piešķiršanu vai atteikumu piešķirt sociālās palīdzības pabalstu.

(4) Ja pašvaldības sociālais dienests konstatē, ka klients spēj nodrošināt savas pamatvajadzības minimālā apmērā, šim dienestam ir tiesības atteikt klientam sociālās palīdzības pabalstu.

(15.12.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.12.2011.)

38.pants. Ierobežojumi līdzdarbības pienākumu noteikšanā

(Izslēgts ar 15.12.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.12.2011.)

39.pants. Pabalsta garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai apmēra samazināšana

(Izslēgts ar 15.12.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.12.2011.)

39.1 pants. Nepamatoti izmaksāto sociālās palīdzības pabalstu atgūšana

Pašvaldības sociālais dienests pieņem lēmumu par nepamatoti izmaksāto sociālās palīdzības pabalstu atgūšanu, ja tas konstatē, ka attiecīgais pabalsts ir nepamatoti izmaksāts klienta vainas dēļ, klientam sniedzot nepatiesu vai nepilnīgu informāciju vai nepaziņojot par pārmaiņām, kas varētu ietekmēt tiesības uz šo pabalstu vai tā apmēru. Lēmumu izpilda tiesu izpildītājs Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, pamatojoties uz pašvaldības sociālā dienesta izpildrīkojumu.

(15.12.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.12.2011.)

VI nodaļa
Sociālā darba mērķis un prasības sociālā darba speciālistiem

40.pants. Sociālā darba mērķis

Sociālā darba mērķis ir palīdzēt personai, ģimenei un personu grupai noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas, attīstot pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmas.

41.pants. Personas, kurām ir tiesības veikt sociālo darbu

Tiesības veikt sociālo darbu ir personām, kas ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā.

(20.12.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.12.2007.)

42.pants. Personas, kurām ir tiesības sniegt sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un sociālo palīdzību

Tiesības sniegt sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un sociālo palīdzību ir personām, kas ieguvušas pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas vai sociālās palīdzības sniegšanas jomā vai profesionālo vidējo izglītību sociālās aprūpes jomā (pēc tādas profesionālās vidusskolas vai citas izglītības iestādes beigšanas, kura īsteno profesionālās vidējās izglītības programmas).

(18.12.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

43.pants. Sociālā darba speciālistu reģistrs

(Izslēgts ar 17.06.2004. likumu, kas stājas spēkā 13.07.2004.)

44.pants. Sociālā darba speciālistu sertifikācija un sertifikācijas mērķis

(Izslēgts ar 17.06.2004. likumu, kas stājas spēkā 13.07.2004.)

45.pants. Sociālā darbinieka un karitatīvā sociālā darbinieka profesionālie uzdevumi

(1) Sociālā darbinieka un karitatīvā sociālā darbinieka profesionālā darbība ir vērsta uz to, lai panāktu un veicinātu indivīda sociālo problēmu praktisku risinājumu un viņa dzīves kvalitātes uzlabošanos, iekļaušanos sabiedrībā, spēju palīdzēt pašam sev.

(2) Sociālais darbinieks un karitatīvais sociālais darbinieks pēc apstākļu izvērtēšanas:

1) sniedz personai palīdzību un atbalstu sociālo problēmu risināšanā;

2) palīdz personai attīstīt spēju risināt personiskās, starppersonu un sociālās problēmas;

3) atbalsta personas attīstības iespējas, kā arī tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot;

4) piesaista sociālekonomiskos resursus un attiecīgos sociālos pakalpojumus personas vai personu grupas sociālo problēmu risināšanai;

5) nodrošina informāciju par sociālo pakalpojumu sniedzējiem un veido kontaktus starp sociālo pakalpojumu saņēmējiem un sniedzējiem.

(3) Veicot šajā pantā minētos uzdevumus, sociālie darbinieki un karitatīvie sociālie darbinieki ievēro sociālo darbinieku ētikas kodeksu, kuru apstiprina Latvijas Profesionālo sociālo un aprūpes darbinieku asociācija.

(07.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

46.pants. Sociālā aprūpētāja profesionālie uzdevumi

(1) Sociālais aprūpētājs plāno sociālos pakalpojumus, lai nodrošinātu tādas personas pamatvajadzību apmierināšanu, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ to nevar izdarīt saviem spēkiem.

(2) Sociālais aprūpētājs:

1) atbilstoši klienta vēlmēm un vajadzībām nosaka sociālās aprūpes pakalpojumu kompleksa vai atsevišķu pakalpojumu nepieciešamību un organizē pakalpojumu sniegšanu;

2) novērtē, kā mainās klienta iespējas aprūpēt sevi, un attiecīgi maina sociālās aprūpes pakalpojumu kompleksa apjomu un saturu.

47.pants. Sociālā rehabilitētāja profesionālie uzdevumi

(1) Sociālais rehabilitētājs plāno, vada un organizē sociālās aktivizēšanas darbu tā, lai veicinātu indivīda iekļaušanos sabiedrībā.

(2) Sociālais rehabilitētājs:

1) palīdz sociālajam darbiniekam sadarbībā ar citiem speciālistiem izstrādāt un īstenot klientu individuālos sociālās rehabilitācijas plānus, mainīt un papildināt tos atbilstoši pārmaiņām klienta dzīves situācijā;

2) palīdz klientam uzlabot esošās un apgūt jaunas sociālās prasmes.

48.pants. Sociālās palīdzības organizatora profesionālie uzdevumi

(1) Sociālās palīdzības organizators nodrošina sociālās palīdzības sniegšanu trūkumā nonākušām personām, lai minimālā apmērā tiktu apmierinātas šo personu pamatvajadzības.

(2) Sociālās palīdzības organizators:

1) novērtē personas (ģimenes) sociālo un materiālo situāciju un nosaka nepieciešamās sociālās palīdzības veidu, apjomu, saņemšanas ilgumu un līdzdarbības pienākumus;

2) informē klientus par viņu tiesībām uz sociālo palīdzību un par šo tiesību īstenošanas iespējām, kā arī līdzdarbības pienākumiem.

Pārejas noteikumi

1. Šā likuma 10.panta pirmā daļa, 41. un 42.pants 2002.gada 31.oktobra redakcijā stājas spēkā 2008.gada 1.janvārī. Pēc 2008.gada 1.janvāra tiesības veikt sociālo darbu, sniegt sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un sociālo palīdzību ir arī personām, kuras:

1) jau veic minēto darbu un kurām 2007.gada 31.decembrī līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanai palikuši ne vairāk kā pieci gadi;

2) līdz 2007.gada 31.decembrim uzsākušas studijas vai turpina iegūt šā likuma 41. un 42.pantā noteikto izglītību. Minētās personas katru gadu līdz 15.oktobrim iesniedz darba devējam augstskolas vai koledžas izsniegtu izziņu par to, ka šīs personas ir augstskolas vai koledžas studējošo sarakstā.

(17.06.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.06.2007. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2009.)

2. (Izslēgts ar 18.09.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.10.2008.)

3. (Izslēgts ar 18.09.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.10.2008.)

4. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2003.gada 1.jūnijam piemērojami šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) Ministru kabineta 1995.gada 10.oktobra noteikumi nr.309 "Noteikumi par kārtību, kādā tiek apmaksāta personu uzturēšanās sociālās aprūpes iestādēs";

2) Ministru kabineta 1996.gada 27.augusta noteikumi nr.340 "Noteikumi par valsts un pašvaldību sociālās aprūpes institūcijām";

3) Ministru kabineta 2000.gada 8.augusta noteikumi nr.262 "Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus";

4) Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumi nr.313 "Noteikumi par prasībām sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzējiem";

5) Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumi nr.314 "Kārtība, kādā personas saņem sociālās palīdzības pakalpojumus";

6) Ministru kabineta 2001.gada 28.augusta noteikumi nr.383 "Kārtība, kādā personas saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, un prasības profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem".

5. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par sociālo palīdzību" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 24.nr.; 1996, 14.nr.; 1997, 2.nr.; 1998, 1., 23.nr.; 1999, 2., 24.nr.; 2001, 1.nr.).

6. Šā likuma 13.panta pirmās daļas 4.punkts stājas spēkā 2003.gada 1.jūlijā.

(19.12.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2003.)

7. No 2003.gada 1.janvāra līdz 2003.gada 31.decembrim sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sociālās rehabilitācijas institūcijās par valsts budžeta līdzekļiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā var saņemt personas, kuras nestrādā (nav uzskatāmas par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") un saņem tikai valsts pensiju vai tikai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, un tās ir:

1) invalīdi;

2) personas, kuras sasniegušas vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju;

3) politiski represētās personas.

Rehabilitācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 21 dienu.

(19.12.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2003.)

8. Šā likuma 13.panta pirmās daļas 6. un 8.punkts stājas spēkā 2005.gada 1.janvārī.

(17.06.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 13.07.2004.)

9. Šā likuma 13.panta pirmās daļas 7.punkts stājas spēkā 2006.gada 1.janvārī.

(17.06.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 13.07.2004.)

10. Līdz Sociālo pakalpojumu pārvaldes izveidošanai tās funkcijas veic Labklājības ministrijas padotībā esošā valsts pārvaldes iestāde — Sociālās palīdzības fonds.

(17.06.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 13.07.2004.)

11. Grozījumi šā likuma 13.panta pirmās daļas 4.punktā attiecībā uz pilngadīgām personām, 13.panta pirmās daļas 7.punktā attiecībā uz sociālās rehabilitācijas saņemšanas kārtību un kritērijiem personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri, piektā un sestā daļa stājas spēkā 2007.gada 1.janvārī.

(25.05.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.06.2006.)

12. Šā likuma 9.panta sestā daļa, kas nosaka pašvaldībām pienākumu nodrošināt konsultatīvu atbalstu sociālā darba speciālistiem, stājas spēkā:

1) 2007.gada 1.janvārī — attiecībā uz tiem sociālā darba speciālistiem, kuri ir sociālie darbinieki;

2) 2008.gada 1.janvārī — attiecībā uz tiem sociālā darba speciālistiem, kuri ir sociālie aprūpētāji, sociālie rehabilitētāji un sociālās palīdzības organizatori.

(25.05.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.06.2006.)

13. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2007.gada 1.oktobrim piemērojami Ministru kabineta 2003.gada 27.maija noteikumi Nr.285 "Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(03.05.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 07.06.2007.)

14. (Izslēgts ar 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2009.)

15. Līdz 2009.gada 1.jūlijam šā likuma 3.panta otrajā daļā pašvaldību domēm noteiktos uzdevumus veic arī pašvaldību padomes.

(18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2009.)

16. (Izslēgts ar 07.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

16.1 Šā likuma 13.panta otrās daļas jaunā redakcija, 2.1 un 2.4 daļa stājas spēkā 2010.gada 1.janvārī.

(07.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

17. Tās pašvaldības, kurās iedzīvotāju skaits nepārsniedz 3000, šā likuma 10.panta otrajā daļā noteikto sociālo dienestu kā atsevišķu pašvaldības iestādi izveido ne vēlāk kā līdz 2009.gada 1.augustam. Līdz sociālā dienesta kā atsevišķas pašvaldības iestādes izveidošanai attiecīgajās pašvaldībās šā likuma 11.pantā minēto uzdevumu izpildi nodrošina pašvaldību dome (padome) vai tās deleģēta institūcija pašvaldības saistošajos noteikumos paredzētajā kārtībā.

(18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2009.)

17.1 Šā likuma 13.panta pirmās daļas 3.1 punkts un 13.panta pirmās daļas 11.punkts stājas spēkā 2015.gada 1.janvārī.

(07.10.2010. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2012. likumu, kas stājas spēkā 22.12.2012.)

18. Šā likuma 13.panta 2.2 un 2.3 daļa un 25.panta ceturtā daļa stājas spēkā 2009.gada 1.septembrī. Līdz 2009.gada 31.augustam nepiemēro šā likuma 2.2 daļu 2008.gada 18.decembra redakcijā.

(07.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

19. Likvidējamās valsts aģentūras “Tehnisko palīglīdzekļu centrs” tiesības, pienākumus, mantu, tajā skaitā lietvedību un arhīvu, pārņem valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari””.

(07.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

20. Laika periodā no 2009.gada 1.septembra līdz 2009.gada 31.decembrim valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”” nodrošina personas arī ar tiflotehniku un surdotehniku.

(07.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

21. Grozījums likuma 5.pantā par klienta materiālo resursu novērtēšanu līdz 2011.gada 31.decembrim nav attiecināms uz personām, kurām līdz šo grozījumu spēkā stāšanās dienai ar pieņemtu lēmumu ir piešķirts trūcīgās personas statuss.

(29.10.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.12.2009.)

22. Šā likuma 13.panta 1.1 daļā paredzēto atbalstu pašvaldībām valsts sniedz, veicot līdzmaksājumu par faktiskajiem izdevumiem garantētā minimālā ienākumu līmeņa pabalsta izmaksu nodrošināšanai par periodu līdz 2012.gada 31.decembrim, bet dzīvokļa pabalsta izmaksu nodrošināšanai — līdz 2012.gada 30.aprīlim. Valsts līdzfinansējumu pašvaldībām nepiešķir par pašvaldību maksājumiem, kas veikti, lai nodrošinātu garantētā minimālā ienākumu līmeņa pabalstu izmaksu pēc 2013.gada 1.janvāra un dzīvokļa pabalstu izmaksu pēc 2012.gada 1.maija.

(15.12.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.12.2011.)

23. Šā likuma 15.1 panta pirmās daļas 5.punkts stājas spēkā 2010.gada 1.janvārī.

(29.10.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.12.2009.)

24. Šā likuma 14.panta trešajā daļā minētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2014.gada 1.aprīlim.

(14.11.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 18.12.2013.)

Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām

(06.12.2012. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.11.2013. un 26.11.2015. likumu, kas stājas spēkā 02.12.2015.)

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Padomes 2003.gada 25.novembra direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji;

2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (dokuments attiecas uz EEZ);

3) Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm;

4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 13.decembra direktīvas 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādātā versija);

5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 13.decembra direktīvas 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, ar kuru aizstāj Padomes pamatlēmumu 2004/68/TI;

6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 26.jūnija direktīvas 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai.

Likums stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī.

Likums Saeimā pieņemts 2002.gada 31.oktobrī.
Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga
Rīgā 2002.gada 19.novembrī
 
Tiesību akta pase
Izdevējs: SaeimaVeids: likumsPieņemts: 31.10.2002.Stājas spēkā: 01.01.2003. Statuss:
spēkā esošs
Tēma:  Sociālā aizsardzībaPublicēts: "Latvijas Vēstnesis", 168 (2743), 19.11.2002., "Ziņotājs", 23, 12.12.2002.
Tulkojums:
Satura rādītājs
Saistītie dokumenti
  • Grozījumi
  • Tiesību akti, kuriem maina statusu
  • Uz tiesību akta pamata izdotie
  • Anotācijas / Tiesību aktu projekti
  • Tulkojums
  • Skaidrojumi
  • Citi saistītie dokumenti
68488
{"selected":{"value":"02.12.2015","content":"<font class='s-1'>02.12.2015.-08.12.2016.<\/font> <font class='s-3'>Sp\u0113k\u0101 eso\u0161\u0101<\/font>"},"data":[{"value":"09.12.2016","iso_value":"2016\/12\/09","content":"<font class='s-1'>09.12.2016.-...<\/font> <font class='s-2'>N\u0101kotnes<\/font>"},{"value":"02.12.2015","iso_value":"2015\/12\/02","content":"<font class='s-1'>02.12.2015.-08.12.2016.<\/font> <font class='s-3'>Sp\u0113k\u0101 eso\u0161\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2015","iso_value":"2015\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2015.-01.12.2015.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"18.12.2013","iso_value":"2013\/12\/18","content":"<font class='s-1'>18.12.2013.-31.12.2014.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"22.12.2012","iso_value":"2012\/12\/22","content":"<font class='s-1'>22.12.2012.-17.12.2013.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2012","iso_value":"2012\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2012.-21.12.2012.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"30.12.2011","iso_value":"2011\/12\/30","content":"<font class='s-1'>30.12.2011.-31.12.2011.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"10.11.2010","iso_value":"2010\/11\/10","content":"<font class='s-1'>10.11.2010.-29.12.2011.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"04.02.2010","iso_value":"2010\/02\/04","content":"<font class='s-1'>04.02.2010.-09.11.2010.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2010","iso_value":"2010\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2010.-03.02.2010.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.12.2009","iso_value":"2009\/12\/01","content":"<font class='s-1'>01.12.2009.-31.12.2009.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.09.2009","iso_value":"2009\/09\/01","content":"<font class='s-1'>01.09.2009.-30.11.2009.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.07.2009","iso_value":"2009\/07\/01","content":"<font class='s-1'>01.07.2009.-31.08.2009.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2009","iso_value":"2009\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2009.-30.06.2009.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.10.2008","iso_value":"2008\/10\/01","content":"<font class='s-1'>01.10.2008.-31.12.2008.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2008","iso_value":"2008\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2008.-30.09.2008.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"30.12.2007","iso_value":"2007\/12\/30","content":"<font class='s-1'>30.12.2007.-31.12.2007.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"19.07.2007","iso_value":"2007\/07\/19","content":"<font class='s-1'>19.07.2007.-29.12.2007.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"07.06.2007","iso_value":"2007\/06\/07","content":"<font class='s-1'>07.06.2007.-18.07.2007.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2007","iso_value":"2007\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2007.-06.06.2007.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"28.06.2006","iso_value":"2006\/06\/28","content":"<font class='s-1'>28.06.2006.-31.12.2006.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"29.12.2004","iso_value":"2004\/12\/29","content":"<font class='s-1'>29.12.2004.-27.06.2006.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"20.08.2004","iso_value":"2004\/08\/20","content":"<font class='s-1'>20.08.2004.-28.12.2004.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"13.07.2004","iso_value":"2004\/07\/13","content":"<font class='s-1'>13.07.2004.-19.08.2004.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2003","iso_value":"2003\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2003.-12.07.2004.<\/font> <font class='s-2'>Pamata<\/font>"}]}
02.12.2015
84
1
Saite uz tiesību aktuAtsauce uz tiesību aktu
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
Latvijas Republikas Satversmes 90.pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 270001:2013 (informācijas drošība)