Latvijas Republikas Ministru kabinets

2000.gada 18.janvārī Noteikumi Nr. 24

Rīgā (prot. Nr. 4, 6.§)

Vakcinācijas noteikumi

Izdoti saskaņā ar

Epidemioloģiskās drošības likuma

30.panta pirmo, otro un trešo daļu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumos lietotie termini:

1.1. arodinfekcija - infekcijas slimība, ar kuru cilvēks var inficēties, ja, pildot darba pienākumus, viņš nonāk saskarē ar bioloģiskas izcelsmes materiāliem, kuri satur vai var saturēt infekcijas slimību izraisītājus, kā arī ar slimības izraisītāju pārnēsātājiem, infekciozām personām vai dzīvniekiem;

1.2. kontrindikācija vakcinācijai - stāvoklis, kad medicīnisku apsvērumu dēļ nav pieļaujama personas vakcinācija;

1.3. medicīniskā dokumentācija - dokumenti, kas apstiprina personas vakcinācijas faktu un glabājas iestādē, kurā veikta vakcinācija, vai pie ārstniecības personas;

1.4. vakcinācijas iestādes - ārstniecības iestādes, kas atbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām un kurās ir īpaši iekārtotas telpas (procedūru kabinets un/vai pacientu pieņemšanas telpa) vakcinēšanai, kā arī izglītības iestādes, citi uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) un iestādes, kurās ir speciāli iekārtotas telpas vakcinēšanai.

2. Šie noteikumi nosaka infekcijas slimības, pret kurām obligāti veicama vakcinācija, vakcinējamo personu loku (tai skaitā atsevišķās profesijās nodarbinātās vai paaugstināta riska grupās ietilpstošās personas) un vakcinācijas kārtību.

3. Vakcināciju organizē un īsteno vakcinācijas iestādes, bet valsts uzraudzību un kontroli nodrošina Labklājības ministrija un tās institūcijas.

4. Imunizācijas valsts programmas ietvaros obligāti vakcinējami ir:

4.1. bērni - pret tuberkulozi, difteriju, stinguma krampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, epidēmisko parotītu, Pfeifera nūjiņas (influences baktērijas) izraisīto b tipa infekciju, B hepatītu;

4.2. pieaugušie - pret difteriju, stinguma krampjiem;

4.3. bērni un pieaugušie - pret trakumsērgu pēc saskares ar dzīvniekiem vai cilvēkiem, kuri ir slimi vai tiek turēti aizdomās par saslimšanu ar trakumsērgu.

5. Imunizācijas valsts programmu apstiprina labklājības ministrs.

6. No obligātās vakcinācijas atbrīvojamas personas, kurām ir kontrindikācija vakcinācijai, ja to medicīniskajā dokumentācijā norādījis un ar parakstu apliecinājis ārsts.

7. Visus izdevumus, kas saistīti ar Imunizācijas valsts programmu un šo noteikumu 4.punktā minēto vakcināciju, tās organizēšanu, pārraudzību un kontroli, arī ar vakcīnu iegādi, medicīniskās dokumentācijas noformēšanu, vakcīnu ievadīšanu, kā arī ar vakcinācijas izraisīto komplikāciju (blakusparādību) ārstēšanu, kas ietilpst Ministru kabineta noteiktajā iedzīvotājiem sniedzamo ārstniecisko pakalpojumu minimumā, finansē no valsts pamatbudžeta un valsts speciālā veselības aprūpes budžeta.

8. Vakcinācijas iestādēm ir tiesības veikt vakcināciju par maksu, izmantojot vakcīnas, kas iegādātas ārpus valsts pasūtījuma Imunizācijas valsts programmas realizēšanai, ja vakcinējamā persona vai viņas likumīgais pārstāvis tam piekrīt. Šādos gadījumos ārstniecības personu pienākums ir informēt pacientus par iespēju vakcinēties bez maksas ar citām vakcīnām, ja pastāv šāda iespēja.

9. Epidēmijas vai tās draudu gadījumā labklājības ministrs ir tiesīgs izdot rīkojumu par atsevišķu iedzīvotāju grupu obligātu vakcināciju Imunizācijas valsts programmā neparedzētos gadījumos un papildu vakcīnu iegādi Labklājības ministrijai budžetā iedalīto līdzekļu ietvaros. Ja epidēmijas vai tās draudu gadījumā ir nepieciešama papildu obligāta vakcinācija, kas pārsniedz Labklājības ministrijai iedalītos līdzekļus, lēmumu p