1. pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) apgādnieks — persona, kurai saskaņā ar Civillikumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem, mazbērniem, vecākiem vai vecvecākiem;

2) bezpajumtnieks — persona, kurai nav dzīvesvietas;

3) materiālā palīdzība — naudas izmaksas un mantiski pabalsti;

4) pabalsta pieprasītājs — persona, kura pati vai ar pilnvarotas personas starpniecību iesniegusi attiecīgai valsts vai pašvaldības institūcijai rakstveida pieprasījumu piešķirt valsts sociālo pabalstu vai pašvaldības sociālo pabalstu;

5) pabalsta saņēmējs — persona, kurai piešķirts valsts sociālais pabalsts vai pašvaldības sociālais pabalsts;

6) pensijas vecuma personas — personas, kuras sasniegušas vecumu, kas saskaņā ar likumu dod tiesības saņemt vecuma pensiju;

7) sociālā aprūpe — aprūpes pakalpojumu sniegšana personām, kurām ir objektīvas grūtības sevis aprūpēšanā;

8) sociālā rehabilitācija — pasākumu komplekss, kas vērsts uz personas sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu un uzlabošanu, sociālā statusa atgūšanu, integrāciju sabiedrībā un ietver fizisko, intelektuālo, psiholoģisko un profesionālo spēju atjaunošanu.

2. pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir noteikt valsts sociālo pabalstu un sociālās palīdzības veidus, to personu loku, kurām ir tiesības saņemt sociālos pabalstus un sociālo palīdzību, kā arī valsts un pašvaldību pienākumus sociālās palīdzības sniegšanā.

3. pants. Sociālā palīdzība

(1) Personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu palīdzību, kas atbilst šīs personas vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē.

(2) Galvenie sociālās palīdzības veidi ir sociālā aprūpe, materiālā palīdzība un sociālā rehabilitācija.

4. pants. Sociālās palīdzības uzdevums

Sociālās palīdzības uzdevums ir izvērtēt katras personas — palīdzības pieprasītāja — materiālo un citu resursu iespējas un, ja nepieciešams, uzlabot šīs personas ekonomisko un sociālo stāvokli un garantēt tai ienākumus Ministru kabineta noteiktā minimuma līmenī.

5. pants. Personas, kurām ir tiesības saņemt sociālo palīdzību

(1) Tiesības saņemt sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

(2) Tiesības saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu:

1) sakarā ar invaliditāti vai vecumu — ir tām šā panta pirmajā daļā minētajām personām, kuras Latvijas Republikā nodzīvojušas pēdējos 12 mēnešus nepārtraukti, bet kopumā — ne mazāk kā 60 mēnešus;

2) sakarā ar apgādnieka zaudējumu — ir tām šā panta pirmajā daļā minētajām personām, kuras Latvijas Republikā nodzīvojušas pēdējos 12 mēnešus nepārtraukti, izņemot bērnus vecumā līdz vienam gadam.

(3) Tiesības saņemt bērna piedzimšanas pabalstu, kā arī bērna kopšanas pabalstu un ģimenes valsts pabalstu ir visām šā panta pirmajā daļā minētajām personām, kuru bērniem piešķirts personas kods.

(4) Tiesības saņemt pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu ir visām šā panta pirmajā daļā minētajām personām neatkarīgi no tā, cik ilgi šīs personas uzturējušās Latvijas Republikā.

(5) Tiesības saņemt pabalstu par bērna uzturēšanu un atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu ir visām šā panta pirmajā daļā minētajām personām, kuru aizbildnībā esošajiem bērniem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuru aizbildnībā ir bērni, kas saņēmuši termiņuzturēšanās atļauju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 23.05.1996. un 25.11.1999. likumu, kas stājas spēkā 29.12.1999.)

6. pants. Valsts pienākumi sociālās palīdzības sniegšanā

Valstij ir pienākums:

1) nodrošināt valsts sociālos pabalstus un valsts programmas;

2) nodrošināt valsts līdzekļu daļu pašvaldību sociālajos pabalstos;

3) uzturēt bērnus, kuru vecāki nav zināmi;

4) izveidot un uzturēt invalīdu valsts arodapmācības un profesionālās rehabilitācijas centrus;

5) nodrošināt iespēju saņemt sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus šādās sociālās aprūpes institūcijās:

a) pansionātos un centros bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem,

b) pansionātos un centros personām ar garīga rakstura traucējumiem,

c) pansionātos un centros neredzīgām pieaugušām personām,

d) bērnu bāreņu aprūpes centros,

e) citos specializētajos centros;

6) nodrošināt sociālo palīdzību bezpajumtniekiem, kuru pēdējā dzīvesvieta nav pierādāma;

7) (izslēgts ar 25.11.1999. likumu);

8) nodrošināt iespēju saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem, kuri cietuši no vardarbības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.1998. un 25.11.1999. likumu, kas stājas spēkā 29.12.1999.)

7. pants. Pašvaldību pienākumi sociālās palīdzības sniegšanā

(1) Pilsētu un pagastu pašvaldībām ir pienākums nodrošināt:

1) ģimenes ienākumu un mantiskā stāvokļa izvērtēšanu;

2) pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu izmaksu;

3) pašvaldību sociālo palīdzību bērniem bāreņiem un bez vecāku apgādības palikušiem bērniem, ja nepieciešams, nodrošinot šos bērnus ar vietām audzināšanas iestādēs;

4) iespēju bērniem invalīdiem saņemt sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus;

5) aprūpi mājās vai sociālās aprūpes iestādē pensijas vecuma personām;

6) iespēju pensijas vecuma personām saņemt dienas centru pakalpojumus;

7) aprūpi mājās personām ar garīga vai fiziska rakstura traucējumiem;

8) iespēju personām ar garīga rakstura traucējumiem saņemt dienas aprūpes centru pakalpojumus;

9) iespēju personām ar fiziska rakstura traucējumiem saņemt dienas rehabilitācijas centru pakalpojumus;

10) iespēju personām ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī neredzīgām personām strādāt specializētās darbnīcās;

11) ar servisa dzīvokļiem personas, kurām nepieciešama īpaša sociālā aprūpe;

12) sociālo rehabilitāciju personām, kuras atbrīvotas no brīvības atņemšanas vietām un kuru pēdējā dzīvesvieta pirms atrašanās brīvības atņemšanas vietā bijusi attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā;

13) sociālo rehabilitāciju personām, kuras nonākušas alkoholisko dzērienu vai narkotisko vielu atkarībā;

14) sociālo palīdzību bezpajumtniekiem, nodrošinot viņus ar vietu patversmē.

(2) Pašvaldības, kuru pārziņā nav nepieciešamo sociālās palīdzības institūciju, slēdz līgumus ar citiem sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzējiem par attiecīgo pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem.

(3) Pašvaldību pienākums ir atbilstoši savām iespējām paplašināt sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem.

(14.10.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.11.1998.)

8. pants. Pašvaldības sociālās palīdzības dienests

(1) Sociālās palīdzības sniegšanai katra pašvaldība izveido sociālās palīdzības dienestu. Sociālās palīdzības dienesta organizatorisko struktūru nosaka tā pašvaldība, kura to izveidojusi.

(2) Sociālās palīdzības dienests ir tiesīgs bez maksas saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām nepieciešamās ziņas par sociālās palīdzības pieprasītāju un saņēmēju.

11. pants. Aprūpe mājās

(Izslēgts ar 25.11.1999. likumu, kas stājas spēkā 29.12.1999.)

12. pants. Pašvaldība, kura sniedz personai sociālo palīdzību

(1) Sociālo palīdzību personai sniedz tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā ir šīs personas dzīvesvieta.

(2) Ja pēdējo 12 mēnešu laikā persona mainījusi dzīvesvietu, sociālo palīdzību šai personai sniedz tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā pēdējo 12 mēnešu laikā attiecīgā persona dzīvojusi visilgāk. Laiku, kad persona atradusies obligātajā militārajā dienestā, ārstniecības iestādēs, mācību iestādēs vai brīvības atņemšanas vietās, uzskata par nodzīvotu iepriekšējā dzīvesvietā.

(3) Persona, kura saskaņā ar šā panta pirmo vai otro daļu ir tiesīga saņemt sociālo palīdzību no konkrētas pašvaldības, šā likuma izpratnē uzskatāma par minētajai pašvaldībai piederīgu personu.

(4) Situācijā, kas izveidojusies ārkārtēju apstākļu rezultātā, pašvaldībai ir pienākums sniegt sociālo palīdzību arī personai, kura ir piederīga citai pašvaldībai.

(5) Ja pašvaldība nolemj atteikt personai sociālo palīdzību, tās pienākums ir sniegt sociālās palīdzības pieprasītājam motivētu rakstveida atteikumu.

(6) Bērniem sociālo palīdzību sniedz pēc viņu dzīvesvietas. Par bērna dzīvesvietu uzskatāma viņa vecāku dzīvesvieta.

(7) Ja bērna vecāki dzīvo dažādās administratīvajās teritorijās, par bērna dzīvesvietu uzskatāma mātes dzīvesvieta, ja vien ar tiesas spriedumu bērna dzīvesvieta nav noteikta pie tēva vai vecāki par to nav savstarpēji vienojušies.

(8) Ja bērns viens pats vai kopā ar vecākiem atrodas pagaidu dzīvesvietā, palīdzību bērnam sniedz pašvaldība pēc bērna pagaidu dzīvesvietas uz tās pašvaldības rēķina, kuras administratīvajā teritorijā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 17.11.1998.)

13.pants. Pašvaldību savstarpējie norēķini par sociālās palīdzības sniegšanu

(1) Pašvaldība, kas no saviem līdzekļiem saskaņā ar šo likumu sniegusi sociālo palīdzību personai, kura ir piederīga citai pašvaldībai, ir tiesīga saņemt no šīs pašvaldības atlīdzību par sniegto sociālo palīdzību.

(2) Pašvaldība, kam pienākas atlīdzība, nekavējoties paziņo par sniegto sociālo palīdzību pašvaldībai, kurai persona ir piederīga. Ja atlīdzība netiek pieprasīta triju mēnešu laikā no dienas, kad sākta palīdzības sniegšana, tiesības saņemt atlīdzību tiek zaudētas.

15. pants. Kārtība, kādā pārsūdzami lēmumi par sociālās palīdzības sniegšanu un valsts sociālo pabalstu piešķiršanu un izmaksu

(1) Sūdzību sakarā ar pašvaldības lēmumu par sociālās palīdzības sniegšanu, ja tā tiek finansēta no valsts līdzekļiem, var iesniegt Sociālās palīdzības fondam.

(2) Sūdzību sakarā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras filiāles lēmumu par valsts sociālo pabalstu piešķiršanu un izmaksu var iesniegt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai.

(3) Strīdi par šajā likumā paredzēto tiesību realizēšanu izskatāmi tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

(14.10.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.11.1998.)

16. pants. Valsts sociālo pabalstu veidi

(1) Regulāri izmaksājamie valsts sociālie pabalsti ir šādi:

1) valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts;

2) bērna kopšanas pabalsts;

3) ģimenes valsts pabalsts;

4) pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu;

5) atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu;

6) pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās;

7) atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu;

8) (izslēgts ar 17.12.1999. likumu).

(2) Vienreiz izmaksājamie valsts sociālie pabalsti ir šādi:

1) bērna piedzimšanas pabalsts;

2) apbedīšanas pabalsts.

(3) Saskaņā ar šā likuma 31.pantu valsts nodrošina individuālu palīdzību, piešķirot naudas un mantisku (naudas vai mantisku) pabalstu konkrētam mērķim.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.11.1997., 14.10.1998. un 17.12.1998. likumu, kas stājas spēkā 01.01.1999.)

18. pants. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts

(1) Valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir personām, kurām nav tiesību saņemt valsts pensiju, izņemot apgādnieka zaudējuma pensiju invalīdam, ja persona:

1) nav darba tiesiskajās vai dienesta attiecībās un par pieciem gadiem ir pārsniegusi vecumu, kuru sasniedzot tiek piešķirta vecuma pensija. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz mūžu;

2) atzīta par invalīdu un pārsniegusi 18 gadu vecumu. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz visu invaliditātes laiku;

3) nav sasniegusi pilngadību, ir zaudējusi vienu vai abus apgādniekus un nav stājusies laulībā. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (viena pabalsta apmērā) piešķir uz laiku līdz pilngadības sasniegšanai.

(2) Personai, kura saņem citas valsts pensiju, kas nesasniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, piešķirto valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu samazina par summu, kas atbilst citas valsts pensijas apmēram.

(3) Personai, kura saņem citas valsts pensiju, kas ir vienāda ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu vai pārsniedz tā apmēru, valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu nepiešķir.

(4) Ja pabalsta saņēmējs izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksu izbeidz, pirms izbraukšanas izmaksājot pabalstu par nākamajiem diviem mēnešiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 23.05.1996., 20.11.1997., 14.10.1998., 17.12.1998., 25.11.1999. un 20.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2002.)

19.pants. Bērna kopšanas pabalsts

(1) Bērna kopšanas pabalstu piešķir personām, kuras kopj bērnu līdz triju gadu vecumam, ja šīs personas nesaņem maternitātes pabalstu no valsts sociālās apdrošināšanas un nav darba tiesiskajās attiecībās vai dienesta attiecībās vai ir šādās attiecībās un strādā nepilnu darba laiku.

(2) Bērna kopšanas pabalsta apmērs nav atkarīgs no bērnu skaita.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 17.11.1998.)

20. pants. Ģimenes valsts pabalsts

(1) Ģimenes valsts pabalstu piešķir personām, kuras audzina bērnu.

(2) Ģimenes valsts pabalstu piešķir par katru bērnu, kas:

1) nav vecāks par 15 gadiem;

2) ir vecāks par 15 gadiem, iegūst izglītību vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādē un nav stājies laulībā. Pabalstu piešķir uz laiku, kamēr bērns apmeklē izglītības iestādi, bet ne ilgāk kā līdz dienai, kad viņš sasniedz 20 gadu vecumu. Pabalstu nepiešķir par bērnu, kas atbilstoši valsts vai pašvaldību finansēto vietu skaitam uzņemts profesionālās izglītības programmās un saņem stipendiju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(3) Ja ģimenes valsts pabalsts piešķirts par bērnu invalīdu, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu, pie pabalsta tiek izmaksāta piemaksa Ministru kabineta noteiktajā apmērā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1999. un 20.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2002.)

23.¹ pants. Atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu

(1) Atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu piešķir ģimenei vai personai, kura Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ieguvusi audžuģimenes statusu un kurai saskaņā ar bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmumu un līgumu, ko noslēgusi pašvaldība un audžuģimene, audzināšanā nodots bērns uz laiku, kas ilgāks par vienu mēnesi.

(2) Audžuģimenes loceklim (personai), kas noslēdzis līgumu ar pašvaldību, ir tiesības saņemt šo atlīdzību ar dienu, kad bērns nodots audžuģimenei.

(3) Šīs atlīdzības izmaksu izbeidz, kad beidzas līgumā noteiktais termiņš, kā arī tad, ja bērna uzturēšanās audžuģimenē tiek izbeigta pirms termiņa.

(20.11.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.1998.)

24.pants. Bērna piedzimšanas pabalsts

(1) Bērna piedzimšanas pabalstu piešķir bērna piedzimšanas gadījumā. Šo pabalstu piešķir:

1) vienam no bērna vecākiem;

2) personai, kura adoptējusi vai ņēmusi aizbildnībā bērnu līdz viena gada vecumam.

(2) Bērna piedzimšanas pabalstu nepiešķir, ja bērns pēc piedzimšanas nodzīvojis mazāk par septiņām diennaktīm.

(3) Tiesības saņemt bērna piedzimšanas pabalstu rodas no bērna piedzimšanas, adopcijas vai aizbildnības nodibināšanas dienas.

(4) Bērna piedzimšanas pabalstu izmaksā par katru bērnu tādā apmērā, kāds ir bijis noteikts bērna piedzimšanas dienā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 17.11.1998.)

25.pants. Apbedīšanas pabalsts

Šā likuma 18.panta pirmajā daļā minēto personu nāves gadījumā personai, kura uzņēmusies apbedīšanu, piešķir apbedīšanas pabalstu divu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu apmērā.

26.pants. Īpaši noteikumi valsts sociālo pabalstu piešķiršanā

(1) Šā likuma 20., 23., 24. un 31. pantā minētos pabalstus par bērnu piešķir bērna mātei.

(2) Bērna tēvam vai aizbildnim šos pabalstus piešķir, ja:

1) bērna māte ir mirusi vai atzīta par promesošu;

2) bērna māte ir atzīta par rīcības nespējīgu;

3) bērna māte atrodas brīvības atņemšanas vietā;

4) bērna mātei ir izbeigta vai pārtraukta vecāku vara;

5) ar tiesas spriedumu par bērna dzīvesvietu noteikta tēva vai aizbildņa dzīvesvieta;

6) bērna māte ir nepilngadīga;

7) pabalsta izmaksa bērna mātei pārtraukta, pamatojoties uz aizbildnības vai aizgādnības iestādes lēmumu par to, ka māte bērnu faktiski nekopj un neaudzina;

8) bērna mātei nav tiesību uz valsts sociālo pabalstu saskaņā ar šā likuma 5.panta pirmo daļu.

(3) Ar bāriņtiesas vai pagasttiesas īpašu lēmumu ģimenes valsts pabalstu var piešķirt jebkurai šā likuma 5. panta pirmajā daļā minētajai personai, kura faktiski audzina bērnu.

(4) Šā likuma 18.panta pirmās daļas 3.punktā minēto pabalstu piešķir apgādnieku zaudējušai nepilngadīgai personai un izmaksā tās mātei, tēvam, aizbildnim vai citai personai, kura saskaņā ar bāriņtiesas vai pagasttiesas lēmumu faktiski audzina bērnu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1999. likumu, kas stājas spēkā 29.12.1999.)

28.pants. Regulāri izmaksājamo valsts sociālo pabalstu izmaksas pārtraukšana

(1) Regulāri izmaksājamo valsts sociālo pabalstu izmaksu pārtrauc:

1) uz laiku, kamēr pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, atrodas pilnā valsts apgādībā;

2) ja pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs.

(2) Šā likuma 19. — 22.pantā minēto pabalstu izmaksu pārtrauc arī tad, ja:

1) izbeigta vai pārtraukta vecāku vara;

2) bērns ievietots valsts, pašvaldības vai privāti uzturētā audzināšanas iestādē un atrodas pilnā tās apgādībā vai nodots audzināšanā audžuģimenei;

3) pieņemts aizbildnības vai aizgādnības iestādes lēmums par to, ka bērnu faktiski nekopj un neaudzina.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.11.1997. likumu, kas stājas spēkā 01.01.1998.)

29.pants.Valsts sociālā pabalsta pieprasītāja pienākumi

Pabalsta pieprasītājam ir pienākums iesniegt iestādei vai institūcijai, kura piešķir valsts sociālo pabalstu, visus nepieciešamos dokumentus. Pēc pabalsta piešķiršanas pabalsta saņēmējam ir pienākums informēt iestādi vai institūciju par apstākļiem, kas varētu būt par pamatu pabalsta izmaksas pārtraukšanai vai pabalsta apmēra grozīšanai.

30.pants. Valsts sociālā pabalsta pieprasīšanas termiņi

(1) Valsts sociālais pabalsts pieprasāms 12 mēnešu laikā no tiesību rašanās dienas. Ja šis termiņš ir nokavēts, pabalstu izmaksā tikai par iepriekšējiem 12 mēnešiem, skaitot no valsts sociālā pabalsta pieprasīšanas dienas.

(2) Piešķirto valsts sociālo pabalstu, ko saņēmējs laikā nav saņēmis, izmaksā par pagājušo laiku, bet ne vairāk kā par 12 mēnešiem.

(14.10.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.11.1998.)

32. pants. Pašvaldību sociālo pabalstu veidi

(1) Pašvaldību sociālie pabalsti ir šādi:

1) trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts;

2) dzīvokļa pabalsts;

3) pabalsts aprūpei;

4) apbedīšanas pabalsts.

(2) Pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām ir tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.1998. un 25.11.1999. likumu, kas stājas spēkā 29.12.1999.)

34.pants. Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta pieprasītāja pienākumi

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta pieprasītājam ir pienākums atļaut pašvaldības sociālās palīdzības dienesta darbiniekiem izdarīt savas ģimenes materiālā stāvokļa apsekošanu.

(2) Darbspējīgai personai, kura vēlas saņemt trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu, pirms pabalsta pieprasīšanas jāreģistrējas Nodarbinātības valsts dienestā, izņemot šā panta trešajā daļā paredzētos gadījumus.

(3) Nodarbinātības valsts dienestā nav jāreģistrējas personai, ja tā ir:

1) sasniegusi pensijas vecumu;

2) invalīds, kas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā saņēmis atzinumu par to, ka nevar atklātā darba tirgū nopelnīt sev iztiku;

3) sieviete grūtniecības vai bērna kopšanas periodā;

4) viens no bērna invalīda vecākiem, kas kopj bērnu, kuram saskaņā ar ārsta speciālista atzinumu nepieciešama pastāvīga uzraudzība un kopšana;

5) bērns līdz 15 gadu vecumam vai bērns, kas vecāks par 15 gadiem un apmeklē vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādi;

6) nodarbināta.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2002.)

35. pants. Ierobežojumi attiecībā uz trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu nepiešķir personai, kura:

1) atlaista no darba pēc pašas vēlēšanās vai pašas vainas dēļ. Šādā gadījumā persona var pieprasīt pabalstu no dienas, kad pagājuši seši mēneši, kopš tā atlaista no darba;

2) atteikusies no piedāvātā darba vai sabiedrisko darbu veikšanas, izņemot gadījumu, kad piedāvātais darbs vai sabiedrisko darbu veikšana izslēdz iespēju aprūpēt bērnu invalīdu vai pirmsskolas vecuma bērnu;

3) atteikusies piedalīties profesionālās iemaņas un nodarbinātību veicinošos pasākumos, izņemot gadījumu, kad piedalīšanās šajos pasākumos izslēdz iespēju aprūpēt bērnu invalīdu vai pirmsskolas vecuma bērnu;

4) atteikusies no medicīniskās un sociālās rehabilitācijas.

(2) Pabalsta apmēru ģimenei samazina par bērnam paredzēto daļu, ja:

1) pārtraukta vecāku vara;

2) pieņemts aizbildnības vai aizgādnības iestādes lēmums par to, ka ģimenē bērnu faktiski nekopj un neaudzina;

3) bērns ievietots valsts, pašvaldības vai privāti uzturētā audzināšanas iestādē un atrodas tās apgādībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.12.1996. likumu, kas stājas spēkā 07.01.1997.)

36.pants. Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta piešķiršanas kārtība

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta pieprasītājs pats vai ar pilnvarotas personas starpniecību iesniedz rakstveida pieprasījumu, noteikta parauga iztikas līdzekļu deklarāciju un tiesības apliecinošus dokumentus pašvaldībai pēc savas dzīvesvietas.

(2) Pašvaldība nosaka pabalsta apmēru un optimālo veidu, kādā tas sniedzams:

1) izmaksājot naudas pabalstu;

2) izsniedzot talonus pārtikas produktu iegādei, izsniedzot pārtikas produktus, organizējot bezmaksas ēdināšanu, pārskaitot līdzekļus sociālo pakalpojumu sniedzējiem par bērnu ēdināšanu, par aprūpes pakalpojumiem, samaksājot par dzīvojamo telpu īri, kurināmā iegādi vai komunālajiem pakalpojumiem.

37.pants. Termiņš, uz kādu piešķirams trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu piešķir no pieprasījuma iesniegšanas dienas.

(2) Pabalstu piešķir uz trim mēnešiem, ja ģimenē ir darbspējīga persona.

(3) Pabalstu piešķir uz sešiem mēnešiem, ja ģimenes locekļi nav darbspējīgi vai uz viņiem attiecas šā likuma 34.panta trešās daļas 2. — 4. punkta noteikumi.

(4) Pabalsta izmaksu pārtrauc uz laiku, kad pabalsta saņēmējs neatrodas Latvijas Republikas teritorijā.

38.pants. Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta apmērs

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta apmēru nosaka pašvaldība saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

(2) Pabalsta apmēru groza vai izmaksu pārtrauc, ja mainās ģimenes sastāvs, ienākumu vai īpašuma apmērs vai ja iztikas līdzekļu deklarācijā norādītas nepatiesas ziņas.

(3) Ja ģimene pēc savas iniciatīvas, nesaņemot pašvaldības piekrišanu, palielina savus izdevumus, saglabājas iepriekšējais pabalsta apmērs.

(4) Ja ģimene maina dzīvesvietu ārpus pašvaldības administratīvajām robežām, pašvaldības pabalsta izmaksa tiek pārtraukta un šai ģimenei pirms dzīvesvietas maiņas jāsaņem nākamās dzīvesvietas pašvaldības sociālo jautājumu komitejas garantija par nepieciešamā pabalsta piešķiršanu.

39.pants. Apbedīšanas izdevumu segšana, ja miris trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta saņēmējs

(1) Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsta saņēmēja vai viņa apgādībā bijušas personas nāves gadījumā, ja nav tiesību uz citu apbedīšanas pabalstu, pašvaldības institūcija lemj par apbedīšanas pabalsta piešķiršanu personai, kura uzņēmusies apbedīšanu, un par šā pabalsta apmēru. Pabalsta apmērs atbilst minimālajiem apbedīšanas izdevumiem.

(2) Pabalsta aprēķināšanas kārtību nosaka Labklājības ministrija.

40.pants. Dzīvokļa pabalsts

(1) Ģimenei ir tiesības uz dzīvokļa pabalstu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(2) Dzīvokļa pabalstu piešķir, pamatojoties uz iztikas līdzekļu deklarāciju.

(3) Pabalstu piešķir, sākot ar mēnesi, kurā tas pieprasīts.

(4) Pabalstu var pārskaitīt dzīvokļa izīrētāja vai komunālo pakalpojumu sniedzēju kontā.

(5) Pašvaldība var atbilstoši sava budžeta iespējām noteikt papildu palīdzību iedzīvotājiem īres un komunālo pakalpojumu apmaksā.

41.pants. Pabalsts aprūpei

(1) Pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām piešķir pabalstu aprūpei pensijas vecuma personai, invalīdam, ģimenei, kurā ir bērns invalīds, ja saskaņā ar ārsta speciālista atzinumu ir nepieciešama šāda aprūpe.

(2) Pabalstu piešķir, sākot ar mēnesi, kurā tas pieprasīts.

(3) Pabalstu var bez maksas pārskaitīt saņēmēja kontā vai aprūpes pakalpojumu sniedzēja kontā, kā arī izmaksāt sociālo pakalpojumu sniedzēja noteiktajā izmaksas vietā.

42.pants. Finansēšanas avoti

(1) Sociālo palīdzību finansē no:

1) valsts budžeta līdzekļiem;

2) pašvaldību budžetu līdzekļiem;

3) citu juridisko un fizisko personu maksājumiem;

4) citiem līdzekļiem.

(2) Šajā likumā noteikto valsts pienākumu izpilde tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem.

(3) Šajā likumā noteikto pašvaldību pienākumu izpilde tiek finansēta no pašvaldību budžetu līdzekļiem.

(4) Ja sociālās palīdzības pakalpojumus nodrošina valsts ar pašvaldību līdzdalību, no valsts budžeta piešķiramā finansējuma apmēru nosaka ikgadējais valsts budžeta likums.

43.pants. Sociālo pabalstu finansēšana

(1) Izdevumi valsts sociālo pabalstu izmaksām tiek finansēti no Sociālās palīdzības fonda saskaņā ar ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām.

(2) Pašvaldību sociālās palīdzības pabalstus trūcīgām ģimenēm un dzīvokļa pabalstus izmaksā no pašvaldību budžetu un Sociālās palīdzības fonda līdzekļiem. Citus pašvaldību pabalstus izmaksā no pašvaldību budžetu līdzekļiem.

44.pants. Aplikšana ar nodokļiem

Valsts sociālos pabalstus un pašvaldību sociālos pabalstus ar nodokļiem neapliek, ja nodokļu likumos nav noteikts citādi.

47.pants. Sociālās palīdzības fonda vadība

(1) Sociālās palīdzības fondu vada direktors, kuru ieceļ Ministru kabinets.

(2) Sociālās palīdzības fonda darbību nodrošina no valsts pamatbudžeta līdzekļiem.

(23.05.1996. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1996.)

49. pants. Starptautisko līgumu piemērošana

Ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā šajā likumā, piemērojami starptautiskā līguma noteikumi.

1. Pāreja uz šā likuma 7.panta pirmās daļas 8.punktā minēto dienas centru izveidošanas un uzturēšanas izdevumu finansēšanu no pašvaldību budžetiem notiek pakāpeniski. Šo dienas aprūpes centru izveidošanas gadā valsts budžeta un pašvaldību budžetu proporcija to uzturēšanas izdevumos ir 80:20, darbības pirmajā gadā — 60:40, otrajā gadā — 40:60, trešajā gadā — 20:80; turpmākajos gados izdevumi 100 procentu apmērā tiek segti no pašvaldību budžetiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.1999. likumu, kas stājas spēkā 29.12.1999.)

2. Likuma 10.panta ceturtā daļa stājas spēkā ar 1996.gada 1.janvāri.

3. 17.panta otrā daļa stājas spēkā 1997.gada 1.janvārī, bet trešā daļa — 1996.gada 1.augustā.

(23.05.1996. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1996.)

4. Likuma 18.pants stājas spēkā vienlaikus ar likuma “Par valsts pensijām” jaunās redakcijas spēkā stāšanos. Līdz šā likuma 18.panta spēkā stāšanās dienai tiek maksātas sociālās pensijas saskaņā ar esošo likumu “Par valsts pensijām”.

5. Likuma 43.pants stājas spēkā ar Sociālās palīdzības fonda izveidošanas dienu.

7. (Izslēgts ar 23.05.1996. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1996.)

8. Šā likuma 21.panta pirmajā daļā minēto pabalstu aizbildnim, kas ir bērna taisnās līnijas radinieks, brālis vai māsa, izmaksā no 1997.gada 1.janvāra.

(12.12.1996. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 07.01.1997.)

9. Ministru kabinets, lai nodrošinātu ģimenes valsts pabalstu sistēmas pilnveidošanu, līdz 2001.gada 31.maijam iesniedz Saeimai likumprojektus, kas paredz grozījumus šajā likumā un citos likumos.

(30.11.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2001.)

10. Izdevumi to valsts sociālo pabalstu izmaksām, kas radīsies sakarā ar grozījumiem 17.panta piektajā daļā, 18.panta pirmajā daļā, 20.panta otrās daļas 2.punktā un trešajā daļā, no 2002.gada 1.jūlija līdz 2002.gada 31.decembrim tiek finansēti no privatizācijas rezultātā iegūtajiem naudas līdzekļiem.

(20.06.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2002.)