1. Noteikumi nosaka:

1.1. vispārīgās prasības vietējā līmeņa teritorijas attīstības plānošanai, teritorijas izmantošanai un apbūvei;

1.2. teritorijas izmantošanas veidu klasifikāciju.

3. Plānojot teritoriju un veidojot vidi, ievēro līdzvērtīgu iespēju principu, kas paredz iespēju visiem sabiedrības locekļiem pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē, nodrošinot līdzvērtīgu pieejamību transporta infrastruktūrai, ārtelpai, mājokļiem, mācību un ārstniecības iestādēm, darba vietām, kultūras, sporta, atpūtas un citiem objektiem, kā arī informācijas, sakaru, elektroniskajiem un citiem pakalpojumiem.

4. Vides un publiskās infrastruktūras plānošanā, arhitektūras projektu izstrādē un ieviešanā izmanto universālā dizaina risinājumus, lai nodrošinātu pieejamu vidi ar vienlīdzīgām līdzdarbības iespējām visiem sabiedrības locekļiem.

5. Ja pašvaldības teritorijas plānojumā (turpmāk – teritorijas plānojums) vai lokālplānojumā, vai normatīvajos aktos dabas un vides aizsardzības jomā nav noteikts citādi, tad, lai nodrošinātu esošo un plānoto objektu funkcijas, visās teritorijās atļauta šāda izmantošana:

5.1. pašvaldību ceļu, komersantu ceļu, māju ceļu, ielu, piebrauktuvju, gājēju ielu un ceļu, velosipēdu ceļu izbūve, kā arī esošo ielu un ceļu (tai skaitā valsts autoceļu) pārbūve;

5.2. objektam nepieciešamo transportlīdzekļu stāvvietu izbūve;

5.3. apstādījumu izveide un teritorijas labiekārtojums;

5.4. inženiertīklu un objektu izbūve;

5.5. erozijas risku ierobežošanas, pretplūdu aizsardzības būvju un meliorācijas sistēmu izbūve.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

6. Stājoties spēkā jaunam teritorijas plānojumam, lokālplānojumam vai detālplānojumam, var turpināt likumīgi uzsākto teritorijas izmantošanu. Jebkuru jaunu teritorijas izmantošanu veic atbilstoši spēkā esošajam teritorijas plānojumam, lokālplānojumam vai detālplānojumam.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

7. Plānojot jaunu apbūvi teritorijās, kurās nav izbūvēta vai izplānota publiskā infrastruktūra, publiskiem mērķiem paredz līdz 20 procentiem no plānojamās teritorijas. Izglītības, veselības un sociālās aprūpes, kā arī kultūras iestāžu izvietošanai var paredzēt lielāku teritorijas daļu, ja ir panākta rakstveida vienošanās ar attiecīgās teritorijas zemes īpašnieku.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

7.¹ Plānojot jaunu apbūvi, teritorijas plānojumā, lokālplānojumā vai detālplānojumā var izvirzīt nosacījumus tādas publiskiem mērķiem paredzētas teritorijas daļas veidošanai un izmantošanai, kas plānota publiskajai ārtelpai vai publiskiem apstādījumiem (kas neietilpst ielu, ceļu un laukumu teritorijā).

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

8. Visās apbūves teritorijās nodrošina objektu inženiertehnisko apgādi (energoapgādi, ūdensapgādi, kanalizāciju un, ja nepieciešams, citus pakalpojumus) atbilstoši teritorijas plānojumam, lokālplānojumam vai detālplānojumam vai saskaņā ar tematisko plānojumu, ja tāds ir izstrādāts.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

9. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

10. Pašvaldība teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā konkrētām funkcionālajām zonām var noteikt jaunveidojamo zemes vienību minimālo platību, kā arī pieļaujamās atkāpes no tās. Ja pieļaujamās atkāpes nav noteiktas attiecīgi teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos (turpmāk – apbūves noteikumi), ievēro noteikto minimālo platību.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

11. Prasības par zemes vienību minimālo platību nav attiecināmas, ja:

11.1. zemes vienība nepieciešama inženierbūvju vai publiskās infrastruktūras nodrošināšanai;

11.2. jaunā zemes vienība tiek veidota, apvienojot vairākas mazākas zemes vienības.

12. Ja nepieciešams sadalīt kopīpašumā esošu un līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai jau likumīgi apbūvētu zemes vienību vai tādu zemes vienību, kur būvei un zemei ir dažādi īpašnieki, jauno zemes vienību platība drīkst būt mazāka par teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā noteikto minimālo platību.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

12.¹ Veicot zemes vienības sadalīšanu šo noteikumu 12. punktā minētajos gadījumos, zemes vienībai ar esošo apbūvi platību nosaka atbilstoši funkcionālajai nepieciešamībai, iekļaujot teritoriju, kurā atrodas atdalāmā būve vai tās daļa un tās uzturēšanai, apsaimniekošanai un funkcionēšanai nepieciešamie infrastruktūras, labiekārtojuma un inženiertīklu elementi. Atlikušā neapbūvētā zemes gabala sīkāka sadale iespējama tikai tad, ja jaunveidojamo zemes vienību platība atbilst teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā noteiktajai minimālajai platībai. Visu jaunizveidoto zemes vienību turpmākā izmantošana veicama atbilstoši teritorijas plānojumam vai lokālplānojumam.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

13. Veidojot jaunas zemes vienības, nodrošina iespējas piekļūt tām no ceļa vai ielas.

14. Apvienojot vai sadalot zemes vienības, nedrīkst slēgt esošos pašvaldības ceļus, ielas, laukumus, piebrauktuves, izņemot gadījumus, ja tiek izstrādāts līdzvērtīgs alternatīvs risinājums.

15. Teritorijas plānojumos vai lokālplānojumos nosaka funkcionālās zonas, lai parādītu un nodalītu dažādu teritoriju atšķirīgās funkcijas un pazīmes, kā arī noteiktu atļautos izmantošanas veidus. Detālplānojumos attēlo funkcionālās zonas un detalizē teritorijas izmantošanu šo funkcionālo zonu ietvaros.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

16. Funkcionālo zonu robežas nosaka teritorijas plānojumā atbilstoši izvēlētā kartogrāfiskā materiāla mēroga noteiktībai un precizē lokālplānojumos un detālplānojumos, ievērojot dabā izšķiramus elementus, piemēram, ielas, ceļus, stigas, ūdensteces vai zemes vienību robežas.

17. Funkcionālās zonas un to apzīmējumi:

17.1. savrupmāju apbūves teritorija (DzS);

17.2. mazstāvu dzīvojamās apbūves teritorija (DzM);

17.3. daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorija (DzD);

17.4. jauktas centra apbūves teritorija (JC);

17.5. publiskās apbūves teritorija (P);

17.6. rūpnieciskās apbūves teritorija (R);

17.7. transporta infrastruktūras teritorija (TR);

17.8. tehniskās apbūves teritorija (TA);

17.9. dabas un apstādījumu teritorija (DA);

17.10. mežu teritorija (M);

17.11. lauksaimniecības teritorija (L);

17.12. ūdeņu teritorija (Ū).

(Grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

18. Teritorijas plānojumā, lokālplānojumā un detālplānojumā funkcionālajām zonām un teritorijām ar īpašiem noteikumiem izmanto šo noteikumu 1.¹ pielikumā minētos apzīmējumus.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

19. Atbilstoši konkrētajai situācijai un izvēlētajai detalizācijas pakāpei teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā katrai funkcionālajai zonai var noteikt apakšzonas, pievienojot funkcionālās zonas apzīmējuma burtiem ciparu indeksu. Katrai zonai un apakšzonai attiecīgi teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apbūves noteikumos nosaka atļautos izmantošanas veidus atbilstoši šo noteikumu 4. pielikumā norādītajam izmantošanas veidu aprakstam un, ja nepieciešams, konkrētus apbūves parametrus.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

19.¹ Šo noteikumu 4.2.–4.13. apakšnodaļā norādīts atļauto izmantošanas veidu uzskaitījums konkrētā funkcionālajā zonā, kuru var samazināt atbilstoši attiecīgās teritorijas plānotajai attīstībai un specifikai. Atbilstoši nepieciešamībai var sašaurināt (detalizēt) arī izmantošanas veidu aprakstu.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

20. Nosakot funkcionālās zonas, ņem vērā teritorijas iedalījumu pilsētās, ciemos un lauku teritorijās.

21. Šo noteikumu 17.1., 17.2., 17.3. un 17.4.apakšpunktā minētās funkcionālās zonas var noteikt tikai pilsētās un ciemos.

22. Šo noteikumu 17.5., 17.6., 17.7., 17.8., 17.9., 17.10., 17.11. un 17.12.apakšpunktā minētās funkcionālās zonas var noteikt pilsētās, ciemos un lauku teritorijās.

23. Līnijveida inženiertehniskās apgādes tīkli un to objekti (piemēram, elektropārvades līnijas, cauruļvadi, kabeļi, transformatoru punkti, mobilo sakaru torņi), meliorācijas būves un ierīces, kā arī vēja elektrostacijas teritorijas plānojumā tiek parādītas kā objekti tajā funkcionālajā zonā, kurā tie atrodas.

24. Teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apbūves noteikumos katrai funkcionālajai zonai un apakšzonai nosaka:

24.1. galvenos izmantošanas veidus, atļautos papildizmantošanas veidus atbilstoši šo noteikumu 19.¹ punktam un 4. ​​​​​​​pielikumā norādītajam izmantošanas veidu aprakstam, kā arī nepieciešamos apbūves parametrus;

24.2. minimālo jaunveidojamo zemes vienību platību savrupmāju apbūves teritorijās un citās teritorijās, kur tas nepieciešams;

24.3. citus nosacījumus (ja nepieciešams).

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā, kas grozīta ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

24.¹ Ja teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā funkcionālajai zonai vai apakšzonai nav norādīti papildizmantošanas veidi, šajās zonās vai apakšzonās nav atļauta nekāda papildizmantošana.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

24.² Katrai funkcionālajai zonai vai apakšzonai (atkarībā no konkrētās situācijas) teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apbūves noteikumos var noteikt pieļaujamo papildizmantošanas veidu procentuālo attiecību pret galveno izmantošanas veidu vai arī noteikt papildu nosacījumus, kurus izpildot papildizmantošana var tikt īstenota (piemēram, veicot publisko apspriešanu). Papildizmantošanas aprēķinu piemēro teritorijai – apbūves kvartālam vai atbilstošās funkcionālās zonas vai apakšzonas teritoriāli vienotai daļai vai zemes vienībai.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

24.³ Teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apbūves noteikumos var noteikt papildu nosacījumus, kurus izpildot papildizmantošana var tikt īstenota kā vienīgā izmantošana.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

25. Savrupmāju apbūves teritorija (DzS) ir funkcionālā zona, ko nosaka, lai nodrošinātu mājokļa funkciju savrupam dzīvesveidam, paredzot atbilstošu infrastruktūru, un kuras galvenais izmantošanas veids ir savrupmāju un vasar­nīcu apbūve.

26. Savrupmāju apbūves teritorijā var noteikt šādus papildizmantošanas veidus:

26.1. publiskā apbūve un teritorijas izmantošana:

26.1.1. tirdzniecības un pakalpojumu objektu apbūve;

26.1.2. tūrisma un atpūtas iestāžu apbūve;

26.1.3. izglītības un zinātnes iestāžu apbūve;

26.1.4. veselības aizsardzības iestāžu apbūve;

26.1.5. sociālās aprūpes iestāžu apbūve;

26.1.6. dzīvnieku aprūpes iestāžu apbūve;

26.2. publiskā ārtelpa (ar vai bez labiekārtojuma);

26.3. dārza māju apbūve;

26.4. lauksaimnieciska izmantošana pilsētās un ciemos.

(Grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

27. Mazstāvu dzīvojamās apbūves teritorija (DzM) ir funkcionālā zona ar apbūvi, kas nepārsniedz trīs stāvus. To nosaka, lai nodrošinātu mājokļa funkciju, paredzot atbilstošu infrastruktūru.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

28. Mazstāvu dzīvojamās apbūves teritorijas galvenais izmantošanas veids ir savrupmāju apbūve, rindu māju apbūve un daudzdzīvokļu māju apbūve.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

29. Mazstāvu dzīvojamās apbūves teritorijā var noteikt šādus papildizmantošanas veidus:

29.1. publiskā apbūve un teritorijas izmantošana:

29.1.1. biroju ēku apbūve;

29.1.2. tirdzniecības un pakalpojumu objektu apbūve;

29.1.3. tūrisma un atpūtas iestāžu apbūve;

29.1.4. izglītības un zinātnes iestāžu apbūve;

29.1.5. veselības aizsardzības iestāžu apbūve;

29.1.6. sociālās aprūpes iestāžu apbūve;

29.1.7. dzīvnieku aprūpes iestāžu apbūve;

29.1.8. kultūras iestāžu apbūve;

29.1.9. sporta būvju apbūve;

29.1.10. reliģisko organizāciju ēku apbūve;

29.2. publiskā ārtelpa (ar vai bez labiekārtojuma);

29.3. lauksaimnieciska izmantošana pilsētās un ciemos.

(Grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

30. Daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorija (DzD) ir funkcionālā zona ar apbūvi no četriem un vairāk stāviem, ko nosaka, lai nodrošinātu mājokļa funkciju, paredzot atbilstošu infrastruktūru.

31. Daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorijas galvenais izmantošanas veids ir daudzdzīvokļu māju apbūve.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

32. Daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorijā var noteikt šādus papild­izmantošanas veidus:

32.1. publiskā apbūve un teritorijas izmantošana:

32.1.1. biroju ēku apbūve;

32.1.2. tirdzniecības un pakalpojumu objektu apbūve;

32.1.3. tūrisma un atpūtas iestāžu apbūve;

32.1.4. izglītības un zinātnes iestāžu apbūve;

32.1.5. veselības aizsardzības iestāžu apbūve;

32.1.6. sociālās aprūpes iestāžu apbūve;

32.1.7. dzīvnieku aprūpes iestāžu apbūve;

32.1.8. kultūras iestāžu apbūve;

32.1.9. sporta būvju apbūve;

32.1.10. reliģisko organizāciju ēku apbūve;

32.2. publiskā ārtelpa (ar vai bez labiekārtojuma);

32.3. rindu māju apbūve;

32.4. lauksaimnieciska izmantošana pilsētās un ciemos.

(Grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

33. Jauktas centra apbūves teritorija (JC) ir funkcionālā zona, ko nosaka teritorijai, kurā vēsturiski izveidojies plašs jauktas izmantošanas spektrs vai ko izmanto par pilsētas, ciema vai apkaimes centru, kā arī apbūves teritorijai, ko plānots attīstīt par šādu centru.

34. Jauktas centra apbūves teritorijas galvenie izmantošanas veidi ir:

34.1. dzīvojamā apbūve un teritorijas izmantošana:

34.1.1. savrupmāju apbūve;

34.1.2. rindu māju apbūve;

34.1.3. daudzdzīvokļu māju apbūve;

34.2. publiskā apbūve un teritorijas izmantošana;

34.3. labiekārtota publiskā ārtelpa.

35. Jauktas centra apbūves teritorijā var noteikt šādus papildizmantošanas veidus:

35.1. vieglās rūpniecības uzņēmumu apbūve;

35.2. transporta apkalpojošā infrastruktūra;

35.3. noliktavu apbūve.

(Grozīts ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

36. Publiskās apbūves teritorija (P) ir funkcionālā zona, ko nosaka, lai nodrošinātu komerciālu vai nekomerciālu publiska rakstura iestāžu un objektu izvietošanu, paredzot atbilstošu infrastruktūru.

37. Publiskās apbūves teritorijas galvenie izmantošanas veidi ir:

37.1. publiskā apbūve un teritorijas izmantošana;

37.2. labiekārtota publiskā ārtelpa.

38. Publiskās apbūves teritorijā kā papildizmantošanas veidu var noteikt:

38.1. dzīvojamo apbūvi un teritorijas izmantošanu:

38.1.1. rindu māju apbūve;

38.1.2. daudzdzīvokļu māju apbūve;

38.2. vieglās rūpniecības uzņēmumu apbūvi.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

39. Rūpnieciskās apbūves teritorija (R) ir funkcionālā zona, ko nosaka, lai nodrošinātu industriālo teritoriju un rūpniecības uzņēmumu darbībai un attīstībai nepieciešamo teritorijas organizāciju, inženiertehnisko apgādi un transporta infrastruktūru.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

40. Rūpnieciskās apbūves teritorijas galvenie izmantošanas veidi ir:

40.1. rūpnieciskā apbūve un teritorijas izmantošana;

40.2. tehniskā apbūve un teritorijas izmantošana.

41. Rūpnieciskās apbūves teritorijā var noteikt šādus papildizmantošanas veidus:

41.1. publiskā apbūve un teritorijas izmantošana:

41.1.1. biroju ēku apbūve;

41.1.2. tirdzniecības un pakalpojumu objektu apbūve;

41.1.3. aizsardzības un drošības iestāžu apbūve;

41.1.4. sporta būvju apbūve;

41.2. mežsaimnieciska izmantošana kā rekultivācijas veids pēc derīgo izrakteņu ieguves.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

42. Transporta infrastruktūras teritorija (TR) ir funkcionālā zona, ko nosaka, lai nodrošinātu visu veidu transportlīdzekļu un gājēju satiksmei nepieciešamo infrastruktūru, kā arī lai nodrošinātu lidostu un ostu uzņēmumu darbību un attīstībai nepieciešamo teritorijas organizāciju un inženiertehnisko apgādi.

43. Transporta infrastruktūras teritorijas galvenie izmantošanas veidi ir:

43.1. inženiertehniskā infrastruktūra;

43.2. transporta lineārā infrastruktūra;

43.3. transporta apkalpojošā infrastruktūra;

43.4. lidostu un ostu apbūve.

44. Transporta infrastruktūras teritorijā var noteikt šādus papildizmantošanas veidus:

44.1. publiskā apbūve un teritorijas izmantošana:

44.1.1. aizsardzības un drošības iestāžu apbūve;

44.1.2. tirdzniecības un pakalpojumu objektu apbūve;

44.1.3. biroju ēku apbūve;

44.2. noliktavu apbūve.

45. Tehniskās apbūves teritorija (TA) ir funkcionālā zona, ko nosaka, lai nodrošinātu inženiertehniskās apgādes tīklu un objektu izbūvei, uzturēšanai, funkcionēšanai un attīstībai nepieciešamo teritorijas organizāciju un transporta infrastruktūru.

46. Tehniskās apbūves teritorijas galvenie izmantošanas veidi ir:

46.1. tehniskā apbūve un teritorijas izmantošana;

46.2. atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes uzņēmumu apbūve.

47. Tehniskās apbūves teritorijā kā papildizmantošanas veidu var noteikt publisko apbūvi un teritorijas izmantošanu:

47.1. biroju ēku apbūve;

47.2. tirdzniecības un pakalpojumu objektu apbūve;

47.3. aizsardzības un drošības iestāžu apbūve.

48. Dabas un apstādījumu teritorija (DA) ir funkcionālā zona, ko nosaka, lai nodrošinātu rekreācijas, sporta, tūrisma, kvalitatīvas dabas un kultūrvides un līdzīgu funkciju īstenošanu dabas vai daļēji pārveidotās dabas teritorijās, ietverot ar attiecīgo funkciju saistītās ēkas un inženierbūves.

49. Dabas un apstādījumu teritorijas galvenie izmantošanas veidi ir:

49.1. publiskā vai privātā ārtelpa (ar labiekārtojumu vai bez tā);

49.2. mežs īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

50. Dabas un apstādījumu teritorijā var noteikt šādus papildizmantošanas veidus:

50.1. publiskā apbūve un teritorijas izmantošana:

50.1.1. tirdzniecības un pakalpojumu objektu apbūve;

50.1.2. kultūras iestāžu apbūve;

50.1.3. sporta būvju apbūve;

50.1.4. tūrisma un atpūtas iestāžu apbūve;

50.2. lauksaimnieciska izmantošana pilsētās un ciemos;

50.3. ūdenssaimnieciska izmantošana.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā, kas grozīta ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

51. Mežu teritorija (M) ir funkcionālā zona, ko nosaka, lai nodrošinātu apstākļus mežu ilgtspējīgai attīstībai un ar mežu saistīto galveno – saimniecisko, ekoloģisko un sociālo – funkciju īstenošanai.

52. Mežu teritorijas galvenie izmantošanas veidi ir:

52.1. mežsaimnieciska izmantošana;

52.2. mežs īpaši aizsargājamās dabas teritorijās;

52.3. publiskā vai privātā ārtelpa (ar labiekārtojumu vai bez tā).

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

53. Mežu teritorijā var noteikt šādus papildizmantošanas veidus:

53.1. publiskā apbūve un teritorijas izmantošana:

53.1.1. tirdzniecības un pakalpojumu objektu apbūve;

53.1.2. tūrisma un atpūtas iestāžu apbūve;

53.1.3. sporta būvju apbūve;

53.1.4. aizsardzības un drošības iestāžu apbūve;

53.2. viensētu apbūve, ja vienas viensētas izveidei paredzētās zemes vienības platība nav mazāka par 2 ha un vidi un dabas aizsardzību vai meža nozari regulējošajos normatīvajos aktos nav noteikts citādi;

53.3. derīgo izrakteņu ieguve;

53.4. lauksaimnieciska izmantošana;

53.5. inženiertehniskā infrastruktūra un energoapgādes uzņēmumu apbūve, kas ietver tikai vēja elektrostaciju un vēja parku izvietošanu;

53.6. ūdenssaimnieciska izmantošana.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā, kas grozīta ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

54. Lauksaimniecības teritorija (L) ir funkcionālā zona, ko nosaka, lai nodrošinātu lauksaimniecības zemes kā resursa racionālu un daudzveidīgu izmantošanu visu veidu lauksaimnieciskajai darbībai un ar to saistītajiem pakalpojumiem, kā arī vēsturiskās apbūves struktūras saglabāšanai un daudzveidīgai izmantošanai pilsētās un ciemos.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

55. Lauksaimniecības teritorijas galvenie izmantošanas veidi ir:

55.1. lauksaimnieciska izmantošana;

55.2. viensētu apbūve;

55.3. lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumu apbūve;

55.4. publiskā vai privātā ārtelpa.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

56. Lauksaimniecības teritorijā var noteikt šādus papildizmantošanas veidus:

56.1. mežsaimnieciska izmantošana;

56.2. rūpnieciskā apbūve un teritorijas izmantošana:

56.2.1. vieglās rūpniecības uzņēmumu apbūve;

56.2.2. derīgo izrakteņu ieguve;

56.2.3. atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes uzņēmumu apbūve;

56.3. tehniskā apbūve un teritorijas izmantošana;

56.4. publiskā apbūve un teritorijas izmantošana:

56.4.1. tirdzniecības un (vai) pakalpojumu objektu apbūve;

56.4.2. tūrisma un atpūtas iestāžu apbūve;

56.4.3. kultūras iestāžu apbūve;

56.4.4. sporta būvju apbūve;

56.4.5. reliģisko organizāciju ēku apbūve;

56.4.6. veselības aizsardzības iestāžu apbūve;

56.4.7. sociālās aprūpes iestāžu apbūve;

56.4.8. dzīvnieku aprūpes iestāžu apbūve;

56.4.9. aizsardzības un drošības iestāžu apbūve;

56.4.10. izglītības un zinātnes iestāžu apbūve;

56.5. dzīvojamā apbūve un teritorijas izmantošana:

56.5.1. vasarnīcu apbūve;

56.5.2. dārza māju apbūve;

56.6. ūdenssaimnieciska izmantošana.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā, kas grozīta ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

57. Ūdeņu teritorija (Ū) ir funkcionālā zona, ko nosaka, lai izplānotu un nodrošinātu racionālu un ilgtspējīgu ūdens resursu izmantošanu saimnieciskai darbībai, transportam, rekreācijai un vides aizsardzībai.

58. Ūdeņu teritorijas galvenie izmantošanas veidi ir:

58.1. ūdenssaimnieciskā izmantošana;

58.2. tehniskā apbūve un teritorijas izmantošana:

58.2.1. transporta lineārās infrastruktūras apbūve;

58.2.2. transporta apkalpojošās infrastruktūras apbūve;

58.2.3. inženiertehniskās infrastruktūras apbūve;

58.2.4. energoapgādes uzņēmumu apbūve;

58.3. ūdens telpas publiskā izmantošana.

59. Ūdeņu teritorijā var noteikt šādus papildizmantošanas veidus:

59.1. dzīvojamā apbūve uz ūdens (izņemot publiskos ūdeņus);

59.2. derīgo izrakteņu ieguve.

(Grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

60. Ārpus pilsētām un ciemiem aizliegts veidot jaunas dzīvojamās apbūves teritorijas, ja tās netiek kompleksi plānotas kā kompakti ciemi vai pilsētas, paredzot daudzveidīgu teritorijas izmantošanu ar atbilstošu publisko infrastruktūru, vai esošo pilsētu vai ciemu teritoriju paplašināšana ar blīvu apbūvi.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

61. Plānojot jaunus ciemus un pilsētas vai esošo pilsētu vai ciemu teritoriju paplašināšanu, tos veido kompleksus, kompaktus un pašpietiekamus, paredzot:

61.1. transporta infrastruktūru, kas balstīta uz hierarhisku pašvaldības ceļu tīkla;

61.1.¹ pašvaldības ceļu tīkla sasaisti ar valsts autoceļu tīklu;

61.2. inženiertīklu nodrošinājumu;

61.3. daudzveidīgu teritorijas izmantošanu ar iespējām nodrošināt iedzīvotājiem nepieciešamo pakalpojumu apjomu;

61.4. teritorijas sasniedzamību ar sabiedrisko transportu un vietas mērogam atbilstošu mobilitāti, kurā prioritāte ir gājējiem un velotransportam;

61.5. teritorijas pārvaldības nodrošinājumu (piemēram, ielu un inženiertīklu uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī atkritumu savākšanu);

61.6. publiskiem mērķiem paredzētās teritorijas;

61.7. publisko ārtelpu, tai skaitā publiski pieejamas rekreācijas, dabas un apstādījumu teritorijas.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā, kas grozīta ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

63. Lauku teritorijā funkcionālās zonas un tajās atļautos izmantošanas veidus nosaka saskaņā ar šo noteikumu 21., 22. un 23.punktu.

64. Ja lauku teritorijā vai kādā tās daļā nav izstrādāts detalizēts funkcionālais zonējums, atļautos izmantošanas veidus nosaka saskaņā ar aktuālas topogrāfiskās kartes mērogā M 1:10000 informāciju, ievērojot šajos noteikumos minētās prasības šādām funkcionālajām zonām – mežu teritorijām (M), lauksaimniecības teritorijām (L) vai ūdeņu teritorijām (Ū).

65. Lauku teritorijās jaunveidojamās zemes vienības minimālā platība ir 2 ha, ja citos normatīvajos aktos vides un dabas aizsardzības, zemes pārvaldības vai lauksaimniecības un lauku attīstības jomā, teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā nav noteikta lielāka minimālā platība. Šis nosacījums neattiecas uz:

65.1. zemes vienībām, kas nepieciešamas esošo būvju apsaimniekošanai;

65.2. zemes robežu pārkārtošanu vai zemes vienību apvienošanu;

65.3. zemes vienībām, kas nepieciešamas inženierbūvju izbūvei vai uzturēšanai;

65.4. gadījumiem, ja nepieciešams no pārējās zemes platības atdalīt esošu viensētu, kas likumīgi uzbūvēta līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai;

65.5. zemes vienībām, kas nepieciešamas atsevišķu ražošanas, publiska vai komerciāla rakstura objektu būvniecībai un apsaimniekošanai.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

66. Plānojot jaunas vasarnīcu un dārza māju apbūves teritorijas:

66.1. izstrādā inženierapgādes risinājumus;

66.2. paredz atkritumu savākšanas vietas;

66.3. paredz optimālu ielu vai ceļu tīklu.

67. Esošās vasarnīcu un dārza māju apbūves teritorijas var pārveidot par pastāvīgu dzīvojamo apbūves teritoriju, ievērojot šādus nosacījumus:

67.1. ja tiek izstrādāts lokālplānojums vai detālplānojums, kas aptver vismaz vienu apbūves kvartālu vai citādi funkcionāli saistītu teritoriju, un terito­rijas plānojumā noteiktā funkcionālā zona pieļauj attiecīgu izmantošanas veidu;

67.2. ja iespējams nodrošināt energoapgādi, ūdensapgādes un komunālo notekūdeņu kanalizācijas sistēmas, lietusūdeņu savākšanas sistēmas un ceļu tīkla izbūvi, kā arī atkritumu apsaimniekošanu.

68. Teritorijas plānojumā, lokālplānojumā vai detālplānojumā atbilstoši kartogrāfiskā materiāla mēroga noteiktībai kā ūdeņu teritoriju attēlo šādus virszemes ūdensobjektus:

68.1. pilsētās un ciemos – ūdensteces, kas garākas par 3 km, bet lauku teritorijā – ūdensteces, kas garākas par 10 km;

68.2. ūdenstilpes, kuru platība lauku teritorijā ir vismaz 1 ha un vismaz 0,1 ha – pilsētās un ciemos.

(Grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

69. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

70. Dabisko ūdenstilpju un ūdensteču akvatorijas teritoriju aizliegts samazināt, piemēram, veicot teritorijas uzbēršanu vai veidojot mākslīgas salas, izņemot gadījumus, ja tas nepieciešams ostas funkciju vai maģistrālās transporta infra­struktūras nodrošināšanai, erozijas risku ierobežošanai, pretplūdu aizsardzības būvju vai meliorācijas sistēmas būvniecībai.

71. Teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā atbilstoši mēroga noteiktībai paredz piekļuves iespējas publiskajiem ūdeņiem. Lokālplānojumos un detālplānojumos nosaka to izvietojumu un risinājumu.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

72. Plānojot ūdensobjektu izmantošanu, teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā var noteikt attālumu no krasta līnijas, kādā attiecīgajā ūdensobjektā var izvirzīt infrastruktūras būves un objektus. Ūdensobjektiem ar krasta stiprinājumu grafiski attēlo krasta stiprinājuma līniju atbilstoši mēroga noteiktībai.

73. Teritorijas plānojumā un lokālplānojumā publiskajos ūdeņos var noteikt teritorijas, kurās atļauts izvietot peldbūves pakalpojumu objektu ierīkošanai.

74. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

75. Teritorijas plānojumā un lokālplānojumā nosaka izmantošanas veidu ierobežojumus ūdenstilpēs un ūdenstecēs, kas noteiktas par riska ūdensobjektiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem par riska ūdensobjektiem.

76. Teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā ietver vispārīgu transporta attīstības plānu, kurā shematiski attēlo vienotu ielu un ceļu tīklu, tai skaitā plānoto ielu un ceļu trases, perspektīvos pievienojumus, transporta mezglus, kā arī ielu kategorijas.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

77. Detalizētu transporta attīstības plānu kā tematisko plānojumu izstrādā pilsētām, ciemiem vai to daļām, vai, ja nepieciešams, visai pašvaldības teritorijai.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

78. Detalizētā transporta attīstības plānā izvērtē transporta veidus un galvenos transporta infrastruktūras elementus, ņemot vērā objektus, kas būtiski ietekmē pašvaldības transporta infrastruktūru, un norāda:

78.1. esošos un plānotos autoceļus un ielas (norādot to nozīmi);

78.2. shematisku izvietojumu pievienojumu vietām pie valsts autoceļu tīkla;

78.3. sabiedriskā transporta shēmu, ietverot sabiedriskā transporta maršrutus ar pieturvietām un apkalpes zonām, kā arī norādot teritorijas, kurās nepieciešams uzlabot sabiedriskā transporta pieejamību;

78.4. citus transporta infrastruktūras un loģistikas objektus, tai skaitā autoostas, dzelzceļa stacijas, kravu stacijas, lidlaukus, ostas, kā arī muitas kontroles punktus un robežšķērsošanas vietas;

78.5. velotransporta un gājēju kustības organizācijas shēmu, tai skaitā gājēju ielas, ielas ar prioritāti gājējiem un velotransportam.

(Grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630; MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

79. Ja tiek plānoti objekti, kuru darbības dēļ var pieaugt satiksmes intensitāte un traucējumi citiem satiksmes dalībniekiem, kā arī rasties papildu noslodze un cita negatīva ietekme transporta infrastruktūrai, izstrādā transporta plūsmas shēmu, ko iekļauj lokālplānojumā, detālplānojumā vai būvprojektā.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

80. Veidojot jaunas vai paplašinot esošās apbūves teritorijas, ielu un ceļu pieslēgumus galvenokārt paredz pie pašvaldību vai valsts vietējiem autoceļiem.

81. Apbūves teritorijās valsts autoceļu tuvumā paredz iekšējos paralēlos ceļus un ielas vietējai satiksmei.

82. Nosakot teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā teritorijas, kas nepieciešamas jaunu transporta koridoru, ceļu, ielu vai satiksmes mezglu izbūvei, grafiskajā daļā tās nosaka kā transporta infrastruktūras teritorijas (TR) vai teritorijas ar īpašiem noteikumiem – nacionālas un vietējas nozīmes transporta attīstības teritorijas (TIN7).

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

82.¹ Ja plānotās ielas vai ceļa precīzs izvietojums vēl nav nosakāms, teritorijas plānojumā to grafiski attēlo nosacīti (ar raustītu līniju) kā perspektīvo ielas vai ceļa trasi.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

83. Ielas, laukumus, autoceļus un dzelzceļus nosaka kā transporta infrastruktūras teritorijas un izdala kā atsevišķas zemes vienības. Ielu teritoriju nosaka starp sarkanajām līnijām atbilstoši katras ielas kategorijai. Jauno zemes vienību robežas sakrīt ar ielas sarkanajām līnijām vai ceļa nodalījuma joslām, izņemot gadījumus, kad iela ir valsts autoceļa posms apdzīvotā vietā vai gar ielu ir blīva esošā apbūve.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

83.¹ Šo noteikumu 83. punktā minētie nosacījumi attiecas arī uz gadījumiem, kad tiek paplašinātas esošās ielas un ceļi vai mainītas ielu kategorijas.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

84. Plānotajām ielām un ceļiem blīvas apbūves teritorijās maksimāli pieļaujamais strupceļa garums ir 150 m. Ja strupceļa garums pārsniedz 50 m, ierīko apgriešanās laukumu. Apgriešanās laukumu parametrus nosaka tādā apmērā, lai tiktu nodrošināta glābšanas un tehniskās palīdzības autotransporta netraucēta apgriešanās.

(Apakšnodaļas nosaukums grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

85. Pilsētas vai ciema ielu tīklu veido kā vienotu, dažādu kategoriju ielu hierarhiski sakārtotu sistēmu, ievērojot šajos noteikumos paredzēto dalījumu.

86. Ielas pēc to funkcijām un nozīmes iedala šādi:

86.1. galvenā iela (B kategorija) – valsts galveno vai reģionālo autoceļu sākums, turpinājums vai beigas ar dominējošu savienošanas funkciju un pakārtotu piekļūšanas funkciju. Šādu ielu izbūvē noteicošā ir savienošanas funkcijas īstenošana un atbilstošu kvalitātes prasību ievērošana;

86.2. maģistrālā iela (C kategorija) – nodrošina savienošanas un piekļūšanas funkciju. Šādu ielu izbūvē noteicošā ir savienošanas funkcijas kvalitātes prasību ievērošana;

86.3. pilsētas vai ciema nozīmes iela (D kategorija) – nodrošina piekļūšanu atsevišķiem zemesgabaliem, noteiktās diennakts stundās var veikt arī savienošanas funkciju;

86.4. vietējas nozīmes iela (E kategorija) – nodrošina uzturēšanās funkciju, pakārtoti veicot arī piekļūšanas funkciju. Šādu ielu izbūvē noteicošā ir uzturēšanās funkcijas kvalitātes prasību ievērošana.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā, kas grozīta ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

87. Ielu tehniskos parametrus nosaka atkarībā no ielas kategorijas, ņemot vērā konkrētās apdzīvotās vietas telpiskās struktūras īpatnības (piemēram, šauras maģistrālās ielas vēsturisko centru apbūvē vai plašas ielu sarkanās līnijas perifērijas teritorijās).

88. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

89. Ielu sarkanās līnijas nosaka atbilstoši katras ielas kategorijai. Vienai ielai tās dažādos posmos var būt arī dažādas kategorijas ar atšķirīgu sarkano līniju platumu.

90. Esošo un plānoto ielu sarkanās līnijas nosaka teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apbūves noteikumos vai detālplānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumos un atkarībā no detalizācijas pakāpes attēlo grafiskajā daļā.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

91. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

92. Vietējo ielu tīklu plāno tā, lai tas iekļautos pilsētas vai ciema kopējā ielu un ceļu tīklā un nodrošinātu optimālas piekļūšanas iespējas katrai esošai un plānotai zemes vienībai.

93. Apbraucamos ceļus, kas plānoti tranzīta satiksmes plūsmu novir­zīšanai no pilsētas vai ciema centra vai dzīvojamās apbūves teritorijas, veido bez tiešiem pieslēgumiem dzīvojamās apbūves teritorijām.

94. Lauku teritorijā pievienojumu autoceļiem plāno prioritārā secībā:

94.1. vispirms izvērtē iespēju veidot pievienojumu zemākas funkcijas un nozīmes pašvaldības autoceļam;

94.2. ja nav iespējams veidot pievienojumu pašvaldības autoceļam, veido pievienojumu valsts autoceļam, prioritāri izvērtējot iespēju pievienoties zemākas nozīmes valsts autoceļam.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

95. Pilsētās un ciemos piebrauktuvju un caurbrauktuvju pieslēgumus pie maģistrālajām un vietējas nozīmes ielām paredz atbilstoši normatīvo aktu prasībām satiksmes jomā. Minimālos attālumus no ielu krustojumiem līdz piebrauktuvju un caurbrauktuvju pieslēgumiem pie ielu brauktuvēm nosaka pašvaldība atkarībā no ielas kategorijas.

96. Brauktuvju noapaļojumu rādiusus pie ielu un ceļu krustojumiem, kā arī pieslēgumos pie autoceļiem projektē, ievērojot normatīvo aktu prasības satiksmes jomā. Ielās, kas paredzētas sabiedriskā transporta un kravas transporta kustībai, ņem vērā šo transporta līdzekļu gabarītus.

97. Veicot ielu pārbūvi esošās apbūves teritorijās un pilsētu vēsturiskajos centros, brauktuvju noapaļojumu rādiusu minimālos lielumus var samazināt atbilstoši esošajai situācijai.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

(Apakšnodaļas nosaukums MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

98. Projektējot un izbūvējot ietves, ievēro vides piekļūstamības prasības.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

99. Ietves un gājēju ceļus plāno iespējami attālināti no ielu un autoceļu brauktuvēm, lai pasargātu gājējus no transportlīdzekļu radītā piesārņojuma (piemēram, trokšņa, gaisa vibrācijas, dubļiem un aerosoliem).

100. Ietves platumu nosaka tā, lai, izvietojot uz ietves citas konstrukcijas (piemēram, pieturas, stabus, reklāmas), gājēju kustībai pieejamā daļa nebūtu mazāka par 1,2 m.

101. Projektējot gājēju ielas pilsētu vēsturiskajos centros, ietves var paredzēt vienā līmenī ar brauktuvi, iezīmējot robežu ar atšķirīgas faktūras un krāsojuma ieseguma materiāliem, ciktāl tas nav pretrunā ar kultūras pieminekļu aizsardzības prasībām.

102. Gājēju ceļi atbilst šādām vides piekļūstamības prasībām:

102.1. gājēju ceļa platums – ne mazāks par 1,2 m, tā iesegums – no cieta un jebkuros laikapstākļos neslīdoša materiāla;

102.2. gājēju ceļa robeža ir skaidri saskatāma un sataustāma. To nodrošina, izmantojot marķējumu, atšķirīgas krāsas vai reljefa iesegumu.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

(Apakšnodaļa svītrota ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

103. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

104. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

105. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

106. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

107. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

(Apakšnodaļa svītrota ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

108. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

109. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

(Apakšnodaļas nosaukums grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

110. Paredzot jaunus velosipēdu ceļus (arī apvienotos gājēju un velosipēdu ceļus), to izvietojumu plāno pēc iespējas attālināti no ielu un autoceļu brauktuvēm, lai pasargātu velobraucējus un gājējus no transportlīdzekļu radītā piesārņojuma (piemēram, trokšņa, gaisa vibrācijas vai dubļiem) un nepasliktinātu ceļu satiksmes drošību.

(Grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

111. Plānojot ielu un autoceļu brauktuvju malās atsevišķas joslas velosatiksmei, tām paredz pietiekamu teritoriju, ievērojot drošības noteikumus un normatīvo aktu prasības satiksmes jomā.

112. Galvenie apbūvi raksturojošie parametri ir apbūves blīvums, apbūves intensitāte, brīvās zaļās teritorijas rādītājs un apbūves augstums.

113. Apbūves parametri nav attiecināmi uz tām zemes vienībām, kas paredzētas tikai inženiertehniskās apgādes tīklu un to objektu izbūvei, kā arī transporta infrastruktūras objektu, piemēram, autoceļu, dzelzceļu, satiksmes pārvadu vai tiltu, izbūvei.

114. Apbūves blīvums ir apbūvētās teritorijas (visu ēku apbūves laukuma summa) attiecība pret zemes vienības platību attiecīgajā funkcionālajā zonā. To izsaka procentos un aprēķina, izmantojot šādu formulu:

A – apbūves blīvums (procentos);

L – visu ēku apbūves laukumu summa (m²);

Z – zemes vienības platība attiecīgajā funkcionālajā zonā (m²).

115. Ja zemes vienībā ietilpst arī ūdensobjekti vai to daļas, apbūves blīvumu aprēķina attiecībā pret visas zemes vienības platību.

116. Apbūves intensitāte ir ēku virszemes stāvu platības summas attiecība pret zemes vienības platību attiecīgajā funkcionālajā zonā. To izsaka procentos un aprēķina, izmantojot šādu formulu:

I – apbūves intensitāte (procentos);

S – visu ēku virszemes stāvu platību summa  (m²);

Z – zemes vienības platība attiecīgajā funkcionālajā zonā (m²).

116.¹ Ja zemes vienības daļai noteikta funkcionālā zona – dabas un apstādījumu teritorija (DA) –, būvvalde vai institūcija, kas pilda būvvaldes funkcijas, var iekļaut šīs teritorijas platību apbūves intensitātes aprēķinā visai zemes vienībai.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

117. Brīvā zaļā teritorija ir zemes vienības neapbūvētā platība, un to aprēķina, izmantojot šādu formulu:

B – brīvā zaļā teritorija (m²);

Z – zemes vienības platība (m²);

L1 – visu ēku apbūves laukumu summa (m²);

L2 – piebraucamo ceļu aizņemtā platība (m²);

L3 – autostāvvietu aizņemtā platība (m²).

118. Brīvo zaļo teritoriju raksturo brīvās zaļās teritorijas rādītājs. To nosaka procentos kā brīvās zaļās teritorijas attiecību pret visu apbūvēto teritoriju summu un aprēķina, izmantojot šādu formulu:

b – brīvās zaļās teritorijas rādītājs (procentos);

B – brīvā zaļā teritorija (m²);

Z  – zemes vienības platība (m²).

119. Ja pašvaldība nosaka brīvās zaļās teritorijas rādītāju, teritorijas plānojumā var piemērot koeficientu, precizējot teritorijas, kuras atļauts ieskaitīt brīvajā zaļajā teritorijā.

120. Apbūves augstumu nosaka, ņemot vērā konkrētās teritorijas izmantošanas veidu. Apbūves augstuma aprobežojumus var noteikt gan metros, gan pēc virszemes stāvu skaita. Pašvaldība var noteikt maksimālos un minimālos apbūves augstuma aprobežojumus.

121. Nosakot maksimālo apbūves augstumu lidlauka teritorijas tuvumā, ievēro normatīvo aktu prasības civilās aviācijas jomā.

122. Pilsētu un ciemu vēsturiskās apbūves teritorijās nosaka tādus apbūves parametrus, kurus ir iespējams ievērot, saglabājot esošās apbūves raksturu.

122.¹ Teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā var paredzēt palielinātu stāvu skaitu (apbūves augstumu) atļautajiem papildizmantošanas veidiem mazstāvu dzīvojamās apbūves teritorijās un samazinātu stāvu skaitu (apbūves augstumu) – daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorijās. Nacionālo interešu objektiem pieļaujamas atkāpes no teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā noteiktajiem apbūves parametriem, ciktāl tas nav pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

(Apakšnodaļas nosaukums grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

123. Būves augstumu mēra no zemes planējuma atzīmes ielas fasādes vai galvenās ieejas pusē. Mainīgos reljefa apstākļos, kā arī blīvas vēsturiskās apbūves teritorijās augstumu nosaka atbilstoši konkrētajai situācijai.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

124. Augstuma ierobežojumi nav attiecināmi uz arhitektoniskām un tehniskām izbūvēm (virsgaismām, skursteņiem, torņiem, karogu mastiem, elektronisko sakaru objektiem, vējrādītājiem, zibens novadītājiem un citiem līdzīga rakstura elementiem), izņemot izbūves lidostu tuvumā, kurām piemērojami speciālie aviācijas nozari regulējošie normatīvie akti un par kurām saņemams atbildīgās institūcijas saskaņojums.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

125. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

126. Plānojot daudzdzīvokļu māju pagalmus, paredz nepieciešamos labiekārtojuma elementus, tai skaitā bērnu rotaļu laukumus, pieaugušo atpūtas vietas, laukumus atkritumu konteineru izvietošanai un iedzīvotājiem nepieciešamās autostāvvietas.

127. Plānojot, apbūvējot vai labiekārtojot daudzdzīvokļu māju pagalmus, nodrošina brīvu operatīvo dienestu transporta piekļuvi, kā arī netraucētu inženierapgādes tīklu un objektu apkalpi.

128. Pašvaldība var noteikt papildu prasības pagalmu izmantošanai un labiekārtojumam.

129. Pilsētās un ciemos būvlaidi nosaka kā minimālo vai maksimālo attālumu no ielas sarkanās līnijas līdz apbūvei. Esošajās apbūves teritorijās ievēro iedibināto būvlaidi, ja vien tā neatrodas sarkanajās līnijās.

130. Apbūves teritorijās, kur nav izveidots ielu tīkls vai iedibināta būvlaide, starp ielas sarkano līniju un būvlaidi ievēro šādus minimālos attālumus:

130.1. maģistrālajām ielām, pilsētas vai ciema nozīmes ielām – ne mazāk kā 6 m;

130.2. vietējas nozīmes ielām, piebrauktuvēm, gājēju ielām un ceļiem – ne mazāk kā 3 m.

131. Lauku teritorijās būvlaidi nosaka kā attālumu no autoceļa aizsargjoslas. Būvlaide var sakrist ar ceļa aizsargjoslu, bet nevar būt mazāka par to, izņemot gadījumus, ja tas nepieciešams transporta infrastruktūras un apkalpes objektu būvniecībai, kā arī inženiertehniskās apgādes tīklu un objektu izvietošanai.

131.¹ Ja tiesisko vai faktisko apstākļu, tai skaitā esošu inženiertīklu, dēļ nav iespējams ievērot noteiktās būvlaides, būvvalde vai institūcija, kas pilda būvvaldes funkcijas, var saskaņot atkāpes no tās.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

133. Šo noteikumu 132. punkts nav attiecināms uz:

133.1. transporta inženierbūvēm un ar tām saistīto infrastruktūru, termināļiem;

133.2. inženiertīkliem un to objektiem, tai skaitā inženiertīklu pievadiem;

133.3. hidrotehniskām būvēm (dambjiem, aizsprostiem, moliem un līdzīga rakstura objektiem);

133.4. inženierbūvēm, kuras nav augstākas par 1,6 metriem;

133.5. žogiem, tai skaitā mūriem, neatkarīgi no to augstuma.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

133.¹ (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

134. Lai nodrošinātu labu pārredzamību un satiksmes drošību, zemes vienībās pie ielu un ceļu krustojumiem ievēro redzamības brīvlaukus.

135. Zemes vienības daļā, ko veido redzamības brīvlauki, aizliegts izvietot būves, tai skaitā žogus, paviljonus, kioskus, stendus, reklāmas objektus, kā arī ierīkot stādījumus, kas ir augstāki par 0,8 m. Šī prasība neattiecas uz esošo vēsturisko centru apbūves teritoriju un pilsētbūvniecības pieminekļiem.

136. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

137. Teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apbūves noteikumos var noteikt prasības attālumiem starp būvēm, kā arī no būvēm un labiekārtojuma elementiem līdz kokiem un krūmiem.

138. Pilsētās un ciemos lauksaimniecības dzīvniekiem paredzētās būves var izvietot tikai teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā noteiktajās teritorijās, ievērojot šādus nosacījumus:

138.1. lauksaimniecības dzīvniekiem paredzētas būves nedrīkst ierīkot publiskās apbūves teritorijās un daudzdzīvokļu māju apbūves teritorijās;

138.2. tiek nodrošinātas veterinārās un higiēniskās prasības, kā arī veikti pasākumi aizsardzībai pret troksni, smakām un citiem negatīviem faktoriem.

139. Pasākumus aizsardzībai pret troksni, smakām un citiem negatīviem faktoriem nodrošina tajā zemes vienībā, kurā atrodas lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzētās būves, neradot apgrūtinājumus blakus esošo zemes vienību īpašniekiem.

140. Plānojot jaunas lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzētas būves, ievēro šādus minimālos attālumus no tuvākās esošās dzīvojamās ēkas vai publiskās būves līdz lauksaimniecības dzīvnieku turēšanas būvei:

140.1. 50 m – ja būve paredzēta, lai vienlaikus turētu līdz 20 dzīvnieku vienībām;

140.2. 100 m – ja būve paredzēta, lai vienlaikus turētu 21 līdz 50 dzīv­nieku vienību;

140.3. 300 m – ja būve paredzēta, lai vienlaikus turētu 51 līdz 500 dzīv­nieku vienību;

140.4. 500 m – ja būve paredzēta, lai vienlaikus turētu vairāk par 501 dzīvnieku vienībām.

(Grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

141. Šo noteikumu 140.punktā minētie attālumi jāievēro arī gadījumos, ja esošo lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzēto būvju tuvumā tiek plānota jauna dzīvojamā vai publiskā apbūve.

142. Šo noteikumu 140. punktā minētos attālumus var samazināt, ja lauksaimniecības dzīvnieku turēšanai paredzētās būves un dzīvojamā apbūve atrodas vienā zemes vienībā vai uz vairākām blakus esošām zemes vienībām, kas pieder vienam īpašniekam, vai ir saņemts blakus esošās zemes vienības īpašnieka (vai tuvākās būves īpašnieka) rakstveida saskaņojums.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

143. (Svītrots ar MK 01.10.2019. noteikumiem Nr. 461)

144. Plānojot inženierbūves, kas atbilst vispārīgajos būvnoteikumos noteiktā inženierbūvju iedalījuma III grupai, transporta un loģistikas objektus, rūpnieciskās ražošanas un pārstrādes uzņēmumus, tai skaitā derīgo izrakteņu ieguves vietas, atkritumu poligonus, biogāzes koģenerācijas stacijas un citus līdzīga rakstura objektus, kā arī potenciālus rūpniecisko avāriju riska objektus, teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā nosaka vai detālplānojumā paredz:

144.1. pasākumus šādu objektu ietekmes mazināšanai uz apkārtējām teritorijām;

144.2. transporta plūsmas organizāciju, lai netiktu ietekmētas dzīvojamās un publiskās apbūves teritorijas;

144.3. drošības attālumus līdz dzīvojamai un publiskai apbūvei, nosakot tajos teritorijas izmantošanas aprobežojumus.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

145. Teritorijas plānojumā un lokālplānojumā var noteikt minimālos attālumus starp potenciālajiem piesārņojumu radošiem objektiem un dzīvojamo un publisko apbūvi, tūrisma un rekreācijas objektiem.

147. Plānojot jaunas vai paplašinot esošās dzīvojamās un publiskās apbūves teritorijas, tās paredz vietās, kur autoceļu, dzelzceļu un lidlauku, kā arī piesārņojošo objektu ietekme nepārsniedz piesārņojuma robežlielumus, kas noteikti normatīvajos aktos vides aizsardzības jomā.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

147.¹ Teritorijās, kur atbilstoši normatīvajiem aktiem jāizstrādā (vai ir izstrādātas) trokšņa stratēģiskās kartes, neplāno jaunus izmantošanas veidus, kam būs jānosaka zemāki trokšņa robežlīmeņi, un paredz tādus izmantošanas veidus, kam nav noteikti trokšņa robežlielumi vai tie netiek pārsniegti.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

(Apakšnodaļa MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

148. Ūdensapgādi un kanalizāciju jaunas apbūves teritorijās plāno, izvērtējot riskus videi un cilvēku veselībai un centralizēto kanalizācijas risinājumu tehniski ekonomisko pamatotību, atbilstoši paredzot centralizētas vai decentralizētas ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

149. Teritorijas, kurās ierīkojamas centralizētas ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas, teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā norāda kā teritorijas ar īpašiem noteikumiem (TIN1) atbilstoši šo noteikumu 1. pielikumam.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

150. Pilsētās un ciemos teritorijās, kas noteiktas kā teritorijas ar īpašiem noteikumiem (TIN1), paredz obligātu centralizētu ūdensapgādi un kanalizāciju šādās apbūves teritorijās:

150.1. mazstāvu un daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorijas;

150.2. publiskās apbūves teritorijas;

150.3. jauktas centra apbūves teritorijas;

150.4. savrupmāju apbūves teritorijas.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

151. Pilsētās un ciemos šo noteikumu 150. punktā minētajās apbūves teritorijās kā pagaidu risinājumu līdz centralizētu ūdensapgādes un kanalizācijas tīklu izbūvei var ierīkot vietējo ūdensapgādi un decentralizētas kanalizācijas sistēmas, paredzot pieslēgšanas iespējas centralizētajiem tīkliem pēc to izbūves.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

152. Pilsētās un ciemos ārējai ugunsdzēsības ūdensapgādei paredz centralizētu ūdensapgādes sistēmu ar ugunsdzēsības hidrantiem un iespēju piekļūt ūdens ņemšanas vietai, kas iekārtota atbilstoši normatīvo aktu prasībām ugunsdrošības jomā.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

153. Lokālplānojumā vai detālplānojumā norāda ūdens ņemšanas vietas ugunsdzēsības vajadzībām.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

(Apakšnodaļa svītrota ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

154. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

155. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

156. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

157. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

158. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

159. Jaunajās apbūves teritorijās paredz atbilstošu energoapgādes nodrošinājumu, lokālplānojumos vai detālplānojumos ieplānojot vietas transformatoru un apakšstaciju izvietošanai.

160. Siltumsūkņu zemes kolektorus var ierīkot ne tuvāk par 3 m no to ārējās kontūras līdz blakus esošās zemes vienības robežai. Šo attālumu var samazināt, ja saņemts blakus esošās zemes vienības īpašnieka saskaņojums.

161. Vēja elektrostacijas, kuru jauda ir lielāka par 20 kW, atļauts izvietot rūpnieciskās apbūves teritorijā (R), tehniskās apbūves teritorijā (TA), lauksaimniecības teritorijā (L) un mežu teritorijā (M) atbilstoši ietekmes uz vidi novērtējuma nosacījumiem.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

162. Teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā var noteikt teritorijas, kurās vēja elektrostaciju būvniecība ir aizliegta.

163. Plānojot vēja elektrostaciju un vēja parku izvietojumu, ievēro šādus nosacījumus:

163.1. vēja elektrostacijām, kuru jauda ir no 20 kW līdz 2 MW, attālums no tuvākās plānotās vēja elektrostacijas un vēja parka robežas līdz dzīvojamām un publiskām ēkām ir vismaz 500 m;

163.2. vēja elektrostacijām, kuru jauda ir lielāka par 2 MW, attālums no tuvākās plānotās vēja elektrostacijas un vēja parka robežas līdz dzīvojamām un publiskām ēkām ir vismaz 800 m;

163.3. lai aizsargātu putnu sugas vai dabas vērtības no vēja elektrostaciju un vēja parku ietekmes, nosacījumus un minimālo pieļaujamo attālumu vēja elektrostaciju izvietošanai nosaka atbilstoši ietekmes uz vidi novērtējumam;

163.4. valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu vizuālās uztveramības zonā izvērtē vēja elektrostaciju un vēja parku ietekmi uz ainavu, ņemot vērā konkrēto situāciju un kultūras pieminekļa specifiku;

163.5. vēja parka robežu nosaka no malējā vēja elektrostacijas torņa.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

163.¹ Šo noteikumu 163. punktā minētos nosacījumus ievēro arī gadījumos, ja esošo vēja elektrostaciju un vēja parku tuvumā tiek plānota jauna dzīvojamā vai publiskā apbūve.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

164. Visās apbūves teritorijās nodrošina lietusūdeņu un sniega ūdeņu novadīšanu no ielām, ceļiem, laukumiem un apbūves gabaliem, paredzot ūdeņu savākšanas sistēmas.

165. Vietās, kur lietusūdeņu savākšanas sistēmu nav iespējams pieslēgt pie esošajiem tīkliem, paredz lokālu risinājumu, nodrošinot lietusūdeņu novadīšanu speciāli veidotā sistēmā vai filtrējošā slānī.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

166. Pirms lietusūdeņu ievadīšanas vietas vaļējos virszemes ūdensobjektos paredz to nostādināšanas sistēmas. Lietusūdeņus ar naftas produktu piemaisījumiem pirms novadīšanas vaļējos virszemes ūdensobjektos nepieciešams attīrīt.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

167. Prasības lietusūdeņu novadīšanas risinājumiem no projektējamām ielām, ceļiem un laukumiem nosaka detālplānojumā vai paredz būvprojektā.

(Apakšnodaļa svītrota ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

168. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

169. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

170. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

171. (Svītrots ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

172. Pilsētvidē publiskajā ārtelpā paredz pietiekamu soliņu un citu labiekārtojuma elementu skaitu, tai skaitā apgaismojumu. Pašvaldība teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā var paredzēt prasības teritorijas labiekārtojumam un ārtelpas elementiem.

173. Autostāvvietu kases automātu, bankomātu, reklāmas stabu un citu objektu izvietojums nedrīkst traucēt gājēju, bērnu ratiņu un riteņkrēslu lietotāju pārvietošanos. Brīvās ietves platums nevar būt mazāks par 1,2 m.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

174. Sezonas rakstura kafejnīcu, ielu tirdzniecības punktu un citu pakalpojumu objektu novietojums publiskajā ārtelpā nedrīkst traucēt gājēju, tai skaitā bērnu ratiņu un riteņkrēslu lietotāju, kustību, aizņemot visu gājēju kustībai paredzēto teritoriju, piemēram, ietvi, laukumu vai krastmalu. Šādos gadījumos brīvās ietves platums nevar būt mazāks par 1,2 m.

175. Publiski pieejamas pasažieru kuģu, jahtu un laivu piestātnes norāda teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā un ierīko, ievērojot būvniecības, dabas aizsardzības un vides piekļūstamības jomu regulējošo normatīvo aktu prasības.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

176. Atbilstoši piestātnes kapacitātei paredz automašīnu stāvlaukumu ar pietiekamu stāvvietu skaitu.

177. Jahtu un laivu piestātņu platformas un uzbrauktuves izbūvē, ievērojot šādas vides piekļūstamības un drošības prasības:

177.1. aprīko ar margām un drošības apmalēm;

177.2. izvēlas tādus izmērus, kas nodrošina pietiekamas manevrēšanas iespējas;

177.3. izmanto neslīdošus ieseguma materiālus.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

178. Uzbrauktuvju slīpums nedrīkst pārsniegt 1:12 vai 8 %. Vietās, kur uzbrauktuves ir pakļautas laikapstākļiem, nodrošina lietusūdeņu novadīšanu.

179. Plānojot peldbūvju izvietojumu, nodrošina brīvu piekļuvi publiskajiem ūdeņiem un paredz atbilstošu inženierinfrastruktūras nodrošinājumu.

180. Publiskos objektus, tai skaitā publisko pasākumu vietas un atpūtas vietas dabā, nodrošina ar tualetēm, kas iekārtotas, ievērojot vides piekļūstamības prasības un paredzot vietu papildu tualešu izvietošanai publisko pasākumu norišu laikā.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

181. Publisko masu pasākumu vietās un atpūtas vietās dabā paredz iespēju īslaicīgu lielas ietilpības autonovietņu nodrošināšanai, ņemot vērā paredzamo apmeklētāju skaitu.

182. Atpūtas vietas iekārto atbilstoši higiēnas un vides aizsardzības prasībām, paredzot atkritumu savākšanas vietas un vides piekļūstamības prasībām atbilstošas tualetes.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

183. Publiski pieejamas peldvietas ierīko, ievērojot prasības, kas noteiktas normatīvajos aktos par peldvietas izveidošanu un uzturēšanu, kā arī vides piekļūstamības prasības.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

184. Pie dabas takām un laipām ierīko vietas, kur apmeklētājiem iespējams samainīties.

185. Dabas taku celiņi un laipas ir ar neslidenu virsmu. Ja tie veidoti no koka, to virsma ir speciāli apstrādāta (gropes vai abrazīvā materiāla joslas).

186. Veidojot jaunas vai pārbūvējot esošās dabas takas, vietās, kur dabas takai ir bīstams slīpums, krauja vai nogāze vai tā tieši ved uz ūdensobjektu vai stāvu krauju, paredz drošas margas divos augstumos – 0,7 m un 1,1 m – vai aizsargbarjeras 1,1 m augstumā.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

187. Mainoties dabas takas līmeņiem, uz takas veido nobrauktuvi ar garenslīpumu, ne lielāku par 1:20 vai 5 %. Pie dabas takām ierīko īslaicīgas atpūtas vietas 500 līdz 1000 m attālumā.

188. Ja plāno apbūvi meliorētās teritorijās, tad lokālplānojumā, detālplānojumā vai būvprojektā paredz meliorācijas sistēmas pārbūvi vai atjaunošanu. Minēto pārbūvi vai atjaunošanu veic pirms teritorijas apbūves.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

189. Ierīkojot virszemes ūdeņu savākšanas sistēmas vai meliorācijas sistēmas tikai vienā īpašumā, grāvju augšmala nedrīkst atrasties tuvāk par 2 m no blakus esošās zemes vienības robežas. Šo attālumu var samazināt, ja ir saņemts blakus esošās zemes vienības īpašnieka saskaņojums.

190. Būvējot jaunas ielas vai piebraucamos ceļus pāri ūdenstecei, paredz ar aprēķiniem pamatota diametra caurteku vai tiltu.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

191. Aizliegts aizbērt esošos novadgrāvjus un dabīgās ūdens noteces, pirms nav izbūvēta cita ūdeņu savākšanas un novadīšanas sistēma atbilstoši meliorācijas sistēmu pārbūves projektam.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

192. Plānojot apbūvi lauku teritorijās, būves nevar izvietot tuvāk par 10 m no ūdensnotekas un novadgrāvja krotes (augšmalas) un tuvāk par 8 m no segtas ūdensnotekas ass, ja tās diametrs ir 300 mm un vairāk, izņemot gadījumus, ja attiecīgās būves ir saistītas ar meliorācijas sistēmām.

193. Mākslīgās ūdenstilpes, kas ir lielākas par 0,1 ha, nevar ierīkot tuvāk par 10 m no blakus esošās zemes vienības robežas. Šo attālumu var samazināt, ja ir saņemts blakus esošās zemes vienības īpašnieka saskaņojums.

194. Plānojot mākslīgas ūdenskrātuves izveidošanu, tai skaitā teritorijas uzpludināšanu, jāsaņem sertificēta hidromelioratīvās būvniecības eksperta atzinums par plānotā objekta ietekmi uz apkārtējiem zemes īpašumiem un to zemes īpašumu īpašnieku rakstveida saskaņojums, kurus tā var ietekmēt.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

(Apakšnodaļas nosaukums MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

195. Veicot zemes līmeņa pazemināšanu vai paaugstināšanu vairāk nekā par 0,5 m, kā būvprojekta vai teritorijas labiekārtošanas projekta daļu izstrādā teritorijas vertikālo plānojumu. Nogāzes slīpuma sākums nevar atrasties tuvāk par 1 m no blakus esošās zemes vienības robežas, izņemot gadījumu, ja ir saņemts blakus esošās zemes vienības īpašnieka saskaņojums.

195.¹ Veicot zemes līmeņa paaugstināšanu vai pazemināšanu, nav pieļaujama hidroloģiskā režīma pasliktināšana blakus esošajos zemes īpašumos.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

196. Veicot būvniecību un teritorijas labiekārtošanu, saglabā augsnes virskārtu un pēc būvniecības darbu pabeigšanas to atjauno.

197. Teritorijas plānojumos un lokālplānojumos nosaka prasības autonovietņu izvietošanai, tai skaitā attālumiem līdz dažādu veidu objektiem, un nepieciešamo autonovietņu skaitu dažādiem izmantošanas veidiem.

198. Pie nozīmīgām publiskām ēkām papildus autonovietnēm paredz arī speciāli aprīkotas velosipēdu, motociklu (arī mopēdu un motorolleru) un tūristu autobusu novietnes.

199. Nepieciešamo platību virszemes atklātai autonovietnei aprēķina, pieņemot, ka vienas vieglās automašīnas izvietošanai nepieciešami aptuveni 25 m², viena motocikla izvietošanai – 5 m², bet viena pasažieru autobusa izvietošanai – 60–75 m².

200. Atklātās autonovietnēs, kas paredzētas vairāk nekā 50 transportlīdzekļiem, paredz lietusūdeņu savākšanu un novadīšanu lietusūdeņu kana­lizācijas sistēmā.

201. Atklātas pastāvīgās autonovietnes no dzīvojamās apbūves, pirmsskolas izglītības iestādēm, skolām vai veselības aprūpes iestādēm norobežo ar apstādījumu joslu, ko veido kā dzīvžogu.

202. Izbūvējot atsevišķu atklātu autonovietni daudzdzīvokļu māju pagalmos, to labiekārto, paredzot norobežojošos stādījumus gar bērnu rotaļu laukumiem, sporta laukumiem vai iedzīvotāju atpūtas vietām.

203. Autonovietnēs publiskajā ārtelpā un pie publiskām ēkām paredz speciālas – ne mazāk kā 3,5 m platas – autostāvvietas. Speciālās autostāvvietas izvieto vistuvāk objektam.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

204. Ja pie publiskās ēkas paredzēts veidot vairāk nekā 10 autostāvvietu, paredz vismaz vienu speciālu – ne mazāk kā 3,5 m platu – autostāvvietu uz katrām 20 autostāvvietām. Ja pie publiskās ēkas paredzēts veidot mazāk par 10 autostāvvietām, paredz vismaz vienu speciālu – ne mazāk kā 3,5 m platu – autostāvvietu.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

205. Pie jaunbūvējamām daudzdzīvokļu mājām nodrošina vismaz vienu speciālu – ne mazāk kā 3,5 m platu – autostāvvietu, ko izvieto maksimāli tuvu ieejai.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

206. Slēgtām autonovietnēm nepieciešamo minimālo platību aprēķina pēc plānotā automašīnu skaita atkarībā no to izvietošanas veida.

207. Stāvparku izvietojumu nosaka teritorijas plānojumā, lokālplānojumā vai detālplānojumā.

208. Stāvparku var veidot kā daudzfunkcionālu kompleksu, apvienojot ar tirdzniecības, pakalpojumu vai citiem publiska rakstura objektiem.

209. Velosipēdu novietnes paredz pie tirdzniecības un pakalpojumu objektiem, publiskām pārvaldes, kultūras, izglītības, ārstniecības iestādēm, sporta un atpūtas objektiem.

210. Velosipēdu novietnes izvieto tā, lai netiktu traucēta gājēju pārvietošanās pa ietvēm un gājēju ceļiem.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

211. Velosipēdu novietnes platību aprēķina, pieņemot, ka viena velosipēda novietošanai nepieciešamā platība ir 1,2 m².

212. Izstrādājot teritorijas attīstības plānošanas dokumentus, ņem vērā:

212.1. paaugstinātās bīstamības objektus, tai skaitā rūpniecisko avāriju riska uzņēmumus un objektus;

212.2. ģeoloģiskā riska teritorijas;

212.3. plūdu riska teritorijas;

212.4. paaugstinātas ugunsbīstamības riska teritorijas un sprādzienbīstamos objektus;

212.5. piesārņotas un potenciāli piesārņotas teritorijas;

212.6. aviācijas nelaimes gadījumu riskus (gaisa kuģu pacelšanās un nolaišanās zonā).

(Grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

213. Paaugstināta riska teritorijas, paaugstinātas bīstamības objektus un potenciālās paaugstināta riska zonas izvērtē atkarībā no nevēlamā procesa vai avārijas varbūtības, atkārtošanās biežuma, seku un zaudējumu apjoma un grafiski parāda teritorijas plānojumā, lokālplānojumā vai detālplānojumā.

214. Paaugstinātās bīstamības objektu avāriju riska zonā pašvaldība var noteikt ierobežojumus esošās dzīvojamās un publiskās apbūves blīvuma palie­lināšanai, norādot maksimālo pieļaujamo apbūves blīvumu un intensitāti.

215. Teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apbūves noteikumos nosaka prasības vai ierobežojumus tādu objektu izvietošanai, kuru darbība var izraisīt rūpnieciskas avārijas iespējamību.

(Grozīts ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

215.¹ Ap rūpniecisko avāriju riska objektiem nosaka minimālos drošības attālumus, ņemot vērā drošības pārskatā, rūpniecisko avāriju novēršanas programmā, objekta civilās aizsardzības plānā un citā dokumentācijā sniegto informāciju. Informāciju par rūpniecisko avāriju riska objektiem un to drošības attālumiem iekļauj pašvaldības teritorijas plānojuma, lokālplānojuma vai detālplānojuma paskaidrojuma rakstā, bet apbūves noteikumos nosaka prasības, nosacījumus vai aprobežojumus drošības attālumos iekļauto teritoriju izmantošanai atkarībā no konkrētā objekta specifikas.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

216. Būvniecība aizliegta aktīvu karsta procesu, krastu erozijas, zemes noslīdējumu, izskalojumu un citās paaugstināta ģeoloģiskā riska teritorijās, izņemot tādas būves, kas paredzētas riska faktoru mazināšanai.

217. Plūdu riska teritorijās pašvaldība var noteikt īpašas prasības būvniecībai un vides infrastruktūrai, piemēram, notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas sistēmām.

217.¹ Teritorijas plānojumā attēlotās plūdu riska teritorijas un applūstošās teritorijas precizē lokālplānojumā, detālplānojumā vai būvprojektā, pamatojoties uz aktuālu augstākas detalizācijas topogrāfisko plānu.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

218. Ievērojot katra konkrētā objekta vai teritorijas specifiku un riska pakāpi, pašvaldība teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apbūves noteikumos, pamatojoties uz izpētes rezultātiem, var noteikt stingrākus iero­bežojumus, nekā nosaka citi normatīvie akti vides aizsardzības vai veselības jomā.

219. Teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apbūves noteikumos var paredzēt ierobežojumus apbūvei paaugstinātas ugunsbīstamības riska teritorijās, nosakot minimālos pieļaujamos attālumus no sprādzienbīstamiem objektiem līdz citai apbūvei un meža masīvam, kā arī ierobežojumus teritoriju apmežošanai joslās līdz blīvas apbūves teritorijām pilsētās un ciemos.

220. Potenciālajā piesārņojuma izplatības areālā aizliegts plānot jaunu dzīvojamo apbūvi, izglītības iestādes un ārstniecības iestādes.

221. Plānojot jaunu saimniecisko darbību, pašvaldība vispirms izvērtē iespēju izmantot degradētās, pamestās un neapsaimniekotās teritorijas ar esošo infrastruktūru.

222. Teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā var noteikt ainaviski vērtīgās teritorijas, ko attēlo grafiskajā daļā. Prasības to izmantošanai nosaka apbūves noteikumos.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

223. Ainaviski vērtīgajās teritorijās aizliegtas darbības, kuru rezultātā notiek nevēlamas ainavas struktūras izmaiņas, piemēram, nozīmīgu skatu punktu un perspektīvu aizsegšana ar būvēm, apstādīšana ar kokiem vai būtiska reljefa pārveidošana.

224. Ainaviski vērtīgās teritorijas nosaka, veicot ainavu novērtējumu, kura rezultātus ietver ainavu plānā.

225. Ainaviski vērtīgajās teritorijās un vietās pašvaldība var pieprasīt veikt ainavas izvērtējumu detālplānojuma vai būvprojekta ietvaros.

226. Ainaviski vērtīgajās teritorijās pirms apmežošanas vai mežizstrādes izstrādā ainavu dizaina plānu.

227. Kultūras pieminekļu aizsardzības zonās apmežošana ir aizliegta, ja tās rezultātā tiks aizsegtas augstvērtīgas skatu perspektīvas vai būtiski mainīts kultūrainavas raksturs.

228. Ainavu plānu var izstrādāt kā tematisko plānojumu, kurā minēti ieteikumi turpmākai rīcībai.

229. Ainavu plānā nosaka:

229.1. īpaši vērtīgās ainavu telpas;

229.2. galvenās vērtības;

229.3. ainavu struktūras raksturīgos elementus;

229.4. publiski pieejamus skatu punktus un perspektīvas;

229.5. ainaviskos ceļus;

229.6. objektus ar kultūrvēsturisko vērtību un citu nozīmīgu informāciju;

229.7. ainavas vai tās vienību kvalitātes mērķus;

229.8. ainavas kopšanas un uzturēšanas pasākumus, kas nepieciešami ainavas vai tās vienību kvalitātes mērķu sasniegšanai.

230. Ainavu plānos norāda potenciālo konflikta situāciju vietas, kā arī teritorijas, kurās nepieciešams veikt padziļinātu izpēti un izstrādāt detalizētākus vides atveseļošanas vai ainavu reģenerācijas plānus. Ainavu plānos ietver arī rekomendācijas ainaviski vērtīgo teritoriju attīstībai.

231. Valsts aizsargājamos kultūras pieminekļus grafiski attēlo teritorijas plānojumā atkarībā no plānojuma mēroga un pieejamo datu precizitātes.

232. Kultūras pieminekļus, par kuru teritoriju un atrašanās vietu atbildīgā institūcija nav sniegusi precīzus datus, attēlo nosacīti, ņemot vērā pieejamo informāciju.

233. Kultūras pieminekļu individuālo aizsardzības zonu robežas pēc iespējas nosaka pa dabā saskatāmām robežām vai zemesgabalu kadastra robežām, ņemot vērā vēsturiskā plānojuma struktūru, ainaviskos aspektus, kultūras pieminekļa uztveramību.

234. Ja nepieciešams, teritorijas plānojumos un lokālplānojumos nosaka un attēlo šādas teritorijas ar īpašiem noteikumiem:

234.1. teritorijas, kurām izstrādājami lokālplānojumi;

234.2. teritorijas, kurām izstrādājami detālplānojumi;

234.3. vietējās nozīmes kultūrvēsturiskās un dabas teritorijas;

234.4. ainaviski vērtīgās teritorijas;

234.5. vietējās nozīmes lauksaimniecības teritorijas;

234.6. nacionālas un vietējas nozīmes infrastruktūras attīstības teritorijas;

234.7. citas teritorijas, tai skaitā lidostu un ostu teritorijas;

234.8. degradētās teritorijas.

(Grozīts ar MK 12.11.2024. noteikumiem Nr. 711)

235. Teritorijās, kas ieplānotas nacionālas un vietējas nozīmes infrastruktūras izbūvei un pārbūvei, var turpināt teritorijas plānojumā noteikto atļauto izmantošanu (izņemot jaunu dzīvojamo, publisku un ražošanas ēku būvniecību), ievērojot nosacījumu, ka būves var izmantot tikai līdz plānotā infrastruktūras objekta būvprojekta īstenošanas uzsākšanai.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

236. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

237. Teritorijas plānojumos un lokālplānojumos precizē perspektīvo transporta koridoru un trašu vietas, izvēloties optimālo risinājumu un ņemot vērā pētījumu rezultātus, ja tādi ir veikti.

238. Teritorijas plānojumā kā teritorijas ar īpašiem noteikumiem var noteikt arī paaugstināta trokšņa līmeņa zonas, piesārņotās un potenciāli piesārņotās teritorijas.

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

239. Teritorijas izmantošanas veidus nosaka saskaņā ar šo noteikumu 4. pielikumu.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

240. Katram teritorijas izmantošanas veidam ir nosaukums un klasifikācijas kods – ciparu identifikators, ko veido:

240.1. grupas identifikācijas kods – divi cipari;

240.2. teritorijas izmantošanas veida kods – trīs cipari.

241. Valsts informācijas sistēmās un dokumentos teritorijas izmantošanas veida kodu norāda atbilstoši šajos noteikumos paredzētajai teritorijas izmantošanas klasifikācijai.

242. Šo noteikumu prasības nepiemēro:

242.1. teritorijas plānojumiem vai lokālplānojumiem, kuru izstrāde uzsākta līdz šo noteikumu spēkā stāšanas dienai, ja pašvaldība teritorijas plānojumu vai lokālplānojumu apstiprina sešu mēnešu laikā no šo noteiktumu spēkā stāšanās dienas;

242.2. ja būvprojektēšana ir uzsākta līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai un būvatļauja ir izsniegta ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc šo noteikumu spēkā stāšanās dienas.

243. Ja vēja elektrostacijas būvniecības iecere atbilst spēkā esošam detālplānojumam, bet ir pretrunā šo noteikumu 161. vai 163.punktā minētajām prasībām, būvatļauju šādai vēja elektrostacijas būvniecībai var izsniegt ne vēlāk kā viena gada laikā no šo noteikumu spēkā stāšanās dienas.

244. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

245. (Svītrots ar MK 13.10.2020. noteikumiem Nr. 630)

246. Šajos noteikumos lietotais vides piekļūstamības termins atbilst būvniecības jomas normatīvajā regulējumā lietotajam vides pieejamības terminam.

(MK 12.11.2024. noteikumu Nr. 711 redakcijā)

(MK 13.10.2020. noteikumu Nr. 630 redakcijā)

Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Direktīvas 2012/18/ES par lielu ar bīstamām vielām saistītu avāriju risku pārvaldību, ar kuru groza un vēlāk atceļ Padomes Direktīvu 96/82/EK.