Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties
savam kontam

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Attēlotā redakcija
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums

(Likuma nosaukums 17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

I nodaļa
Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) maksājuma pakalpojums:

a) pakalpojums, kura rezultātā ir iespējams ieskaitīt skaidru naudu maksājumu kontā, kā arī visas nepieciešamās operācijas, ko veic maksājumu pakalpojumu sniedzējs, lai nodrošinātu maksājuma pakalpojuma izmantotājam iespēju izmantot maksājumu kontu,

b) pakalpojums, kura rezultātā ir iespējams izņemt skaidru naudu no maksājumu konta, kā arī visas nepieciešamās operācijas, ko veic maksājumu pakalpojumu sniedzējs, lai nodrošinātu maksājuma pakalpojuma izmantotājam iespēju izmantot maksājumu kontu,

c) maksājuma veikšana, tai skaitā tiešā debeta maksājuma, arī vienreizējā tiešā debeta maksājuma, veikšana, maksājuma veikšana ar maksājumu karti vai līdzīgu ierīci, kredītpārveduma, kā arī regulārā maksājuma veikšana. Šajā apakšpunktā minētais maksājuma pakalpojums ir arī naudas pārvedums uz maksājumu kontu, ko atvēris maksājuma pakalpojuma izmantotāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai cits maksājumu pakalpojumu sniedzējs,

d) maksājuma veikšana, tai skaitā tiešā debeta maksājuma, arī vienreizējā tiešā debeta maksājuma, veikšana, maksājuma veikšana ar maksājumu karti vai līdzīgu ierīci, kredītpārveduma, kā arī regulārā maksājuma veikšana. Šajā apakšpunktā termins “maksājuma pakalpojums” attiecas uz maksājuma pakalpojumu, kad maksājuma pakalpojuma izmantotājam pieejamai naudai piemēro kredīta limitu,

e) maksājuma instrumenta izlaišana vai saņemšana,

f) bezkonta naudas pārvedums,

g) maksājuma veikšana, ja maksātājs piekrišanu maksājuma veikšanai dod, izmantojot distances saziņas līdzekli, digitālo vai informācijas tehnoloģiju ierīci, un ja maksājums tiek veikts tālsakaru, informācijas tehnoloģiju sistēmas vai tīkla operatoram, kas ir tikai maksājuma pakalpojuma izmantotāja un preces pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja starpnieks;

2) maksājumu iestāde:

a) komercsabiedrība, kas saņēmusi licenci maksājumu iestādes darbībai,

b) fiziskā vai juridiskā persona, kurai atbilstoši šā likuma 5.panta noteikumiem maksājumu iestādes darbības uzsākšanai nav nepieciešams saņemt licenci;

21) elektroniskās naudas iestāde:

a) komercsabiedrība, kas saņēmusi licenci elektroniskās naudas emisijai,

b) juridiskā persona, kurai atbilstoši šā likuma 5.1 panta noteikumiem nav nepieciešams saņemt licenci elektroniskās naudas emisijai;

22) elektroniskā nauda — elektroniskā ierīcē (viedkartē vai datora atmiņā) glabāta monetārā vērtība, kura:

a) pastāv prasījumu veidā pret emitentu,

b) emitēta, saņemot naudu no elektroniskās naudas turētāja, lai veiktu maksājumus,

c) izmantojama kā maksāšanas līdzeklis un kuru pieņem fiziskā vai juridiskā persona, kas nav elektroniskās naudas emitents;

23) apgrozībā esošās elektroniskās naudas vidējais apmērs — no elektroniskās naudas emitēšanas izrietošo elektroniskās naudas iestādes finanšu saistību vidējā aritmētiskā vērtība, kas tiek aprēķināta, summējot elektroniskās naudas apmēru katras kalendāra dienas beigās iepriekšējo sešu kalendāra mēnešu laikā un dalot šo summu ar sešu kalendāra mēnešu dienu skaitu. Apgrozībā esošās elektroniskās naudas vidējo apmēru nosaka katra kalendāra mēneša pirmajā dienā un to piemēro šim kalendāra mēnesim;

24) elektroniskās naudas turētājs — fiziskā vai juridiskā persona, kas saņēmusi elektronisko naudu no elektroniskās naudas emitenta vai tā pārstāvja;

25) iestāde — maksājumu iestāde un elektroniskās naudas iestāde, izņemot šajā likumā lietotos terminus “iestāde, kas dalībvalstī atbildīga par maksājumu iestāžu maksājumu pakalpojumu pārtraukšanas, maksātnespējas, likvidācijas, kā arī kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu uzskaites pārbaužu procedūrām” un “finanšu iestāde”, kā arī vārdu savienojumu “cita iestāde”;

3) maksājums — maksātāja vai saņēmēja uzsākta darbība, kuras mērķis ir nodot naudu, veikt naudas pārvedumu vai izņemt naudu un kura nav atkarīga no maksātāja vai saņēmēja tiesisko attiecību pamatā esošajiem pienākumiem;

4) maksājumu sistēma — naudas pārvedumu sistēma, kas ietver standartizētu vienošanos par maksājumu apstrādes, tīrvērtes (klīringa) vai norēķina noteikumiem un procedūrām;

5) maksātājs — fiziskā vai juridiskā persona, kas:

a) ir maksājumu konta turētājs un dod atļauju veikt maksājumu no šā maksājumu konta,

b) dod maksājuma rīkojumu, ja tai nav maksājumu konta;

6) saņēmējs — fiziskā vai juridiskā persona, kas ir plānotais pārskaitāmās naudas, tai skaitā naudas pārveduma, saņēmējs;

7) maksājuma pakalpojuma izmantotājs — fiziskā vai juridiskā persona, kas izmanto maksājuma pakalpojumu kā maksātājs vai saņēmējs vai kā maksātājs un saņēmējs (turpmāk arī — pakalpojuma izmantotājs);

8) standartlīgums — maksājuma pakalpojuma līgums, ar kuru reglamentē atsevišķu un atkārtotu maksājumu veikšanu un kurā var būt iekļautas saistības un nosacījumi maksājumu konta atvēršanai;

9) bezkonta naudas pārvedums — maksājuma pakalpojums, kura rezultātā naudu saņem no maksātāja, neatverot maksājumu kontu ne maksātājam, ne saņēmējam, un kura vienīgais mērķis ir nosūtīt noteiktu naudas summu saņēmējam vai maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kas rīkojas saņēmēja vārdā, vai kura rezultātā maksājumu pakalpojumu sniedzējs šo naudas summu saņem un dara pieejamu saņēmējam;

10) maksājumu konts — konts, ko atver uz viena vai vairāku maksājuma pakalpojuma izmantotāju vārda un izmanto maksājuma izpildei;

11) maksājuma rīkojums — maksātāja vai saņēmēja uzdevums savam maksājumu pakalpojumu sniedzējam izpildīt maksājumu;

12) valutēšanas datums — atskaites brīdis, ko maksājumu pakalpojumu sniedzējs izmanto, lai aprēķinātu procentus par naudu, kas norakstīta no maksājumu konta vai ieskaitīta tajā;

13) maksājumu iestādes pārstāvis — fiziskā vai juridiskā persona, kas maksājumu pakalpojumu sniegšanā rīkojas maksājumu iestādes vārdā (turpmāk arī — pārstāvis);

14) maksājuma instruments — jebkāda personalizēta ierīce vai procedūru kopums, par ko maksājuma pakalpojuma izmantotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies un ko maksājuma pakalpojuma izmantotājs izmanto, lai ierosinātu maksājumu;

15) distances saziņas līdzeklis — jebkurš līdzeklis, ko bez maksājumu pakalpojumu sniedzēja un maksājuma pakalpojuma izmantotāja vienlaicīgas fiziskas klātbūtnes var izmantot maksājuma pakalpojuma līguma slēgšanai;

16) pastāvīgs informācijas nesējs — jebkurš instruments, kas maksājuma pakalpojuma izmantotājam dod iespēju uzglabāt viņam personiski adresētu informāciju tā, lai nodrošinātu informācijas pieejamību un izmantošanu nemainītā veidā par informācijas sniegšanai nepieciešamo laika posmu;

17) darba diena — diena maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzēja vai saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēja darba laika ietvaros, kurā maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs veic darbības, kas nepieciešamas maksājuma izpildei;

18) tiešā debeta maksājums — maksājuma pakalpojums, kura rezultātā nauda tiek norakstīta no maksātāja maksājumu konta, ja maksājumu ierosina saņēmējs, pamatojoties uz saņēmējam, saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējam vai maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam dotu maksātāja dotu piekrišanu;

19) dalība — fakts, ka kādai komercsabiedrībai tiešā vai netiešā veidā pieder vismaz 20 procentu no citas komercsabiedrības pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju vai daļu skaita;

20) komercsabiedrību grupa — grupa, kas sastāv no mātes sabiedrības, tās meitas sabiedrībām, komercsabiedrībām, kurās mātes vai meitas sabiedrībai ir dalība, un komercsabiedrībām, ko ar mātes sabiedrību, meitas sabiedrību vai sabiedrību, kurā mātes vai meitas sabiedrībai ir dalība, saista šo sabiedrību kopīga vadība saskaņā ar noslēgto līgumu vai šo komercsabiedrību dibināšanas dokumentu, vai statūtu noteikumiem vai kam finanšu gada laikā vismaz puse no jebkuras pārvaldes institūcijas locekļiem ir vienas un tās pašas personas;

21) (izslēgts ar 24.04.2014. likumu);

22) (izslēgts ar 24.04.2014. likumu);

23) būtiska līdzdalība — personas vai vairāku personu, kas uz vienošanās pamata rīkojas saskaņoti, tieši vai netieši iegūta līdzdalība, kura aptver 10 un vairāk procentu no komercsabiedrības pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju vai daļu skaita vai dod iespēju būtiski ietekmēt komercsabiedrības finanšu un darbības politiku;

24) atsauces valūtas kurss — valūtas maiņas aprēķināšanā izmantojamais valūtas kurss, par ko maksājumu pakalpojumu sniedzējs informē maksājuma pakalpojuma izmantotāju vai kas ir iegūstams, izmantojot publiski pieejamu avotu;

25) autentificēšana — procedūra, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējam dod iespēju pārbaudīt konkrētā maksājuma instrumenta pielietojumu, arī tā personalizētos drošības elementus;

26) atsauces procentu likme — procentu likme, ko izmanto maksājumu pakalpojumu sniegšanā piemērojamo procentu aprēķinam un ko maksājuma pakalpojuma līguma puses var pārbaudīt, izmantojot publiski pieejamu avotu;

27) unikāls identifikators — burtu, ciparu vai simbolu kombinācija, ko maksājumu pakalpojumu sniedzējs nosaka maksājuma pakalpojuma izmantotājam un ko maksājuma pakalpojuma izmantotājs norāda, lai nepārprotami identificētu otru maksājuma veikšanā iesaistīto maksājuma pakalpojuma izmantotāju vai viņa maksājumu kontu;

28) konta izraksts — papīra vai elektroniskā veidā sagatavots dokuments, kuru maksājumu pakalpojumu sniedzējs izsniedz maksājuma pakalpojuma izmantotājam un kurā atspoguļota visa noteiktā laika periodā maksājumu kontā notikušo naudas līdzekļu kustība un maksājumu konta atlikums šā perioda sākumā un beigās.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011., 12.05.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

2.pants. (1) Šis likums nosaka maksājumu pakalpojumu sniedzēju un maksājumu pakalpojumu izmantotāju, elektroniskās naudas emitentu un elektroniskās naudas turētāju tiesības, pienākumus un atbildību, prasības maksājumu pakalpojumu sniegšanai, elektroniskās naudas emisijai, izplatīšanai un atpirkšanai, kā arī reglamentē maksājumu iestāžu un elektroniskās naudas iestāžu tiesisko statusu, darbību un atbildību.

(2) Maksājumu pakalpojumus var sniegt:

1) kredītiestāde;

2) elektroniskās naudas iestāde;

3) pasta komersants, kuram atbilstoši normatīvajiem aktiem ir tiesības sniegt maksājumu pakalpojumus;

4) maksājumu iestāde;

5) Eiropas Centrālā banka, Latvijas Banka vai citas valsts centrālā banka, kad tā veic darbības, kas nav monetārās politikas īstenošanas darbības vai citas publiskas personas darbības;

6) tiešās pārvaldes iestāde vai atvasināta publiska persona, kad tā veic darbības, kas nav publiskas personas darbības;

7) Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī (turpmāk — dalībvalsts) licencēta maksājumu iestāde, kas šā likuma 31.pantā noteiktajā kārtībā uzsākusi darbību Latvijā;

8) krājaizdevu sabiedrība.

(21) Elektronisko naudu var emitēt:

1) kredītiestāde;

2) elektroniskās naudas iestāde;

3) pasta komersants, kuram atbilstoši normatīvajiem aktiem ir tiesības emitēt elektronisko naudu;

4) Eiropas Centrālā banka, Latvijas Banka vai citas valsts centrālā banka, kad tā veic darbības, kas nav monetārās politikas īstenošanas darbības vai citas publiskas personas darbības;

5) tiešās pārvaldes iestāde vai atvasināta publiska persona, kad tā veic darbības, kas nav publiskas personas darbības;

6) dalībvalstī licencēta elektroniskās naudas iestāde, kas šā likuma 31.pantā noteiktajā kārtībā uzsākusi darbību Latvijā;

7) tā ārvalsts elektroniskās naudas iestādes filiāle, kura saņēmusi licenci dalībvalstī.

(3) Šā likuma 57., 58., 59., 60., 61., 62., 63., 64., 65., 66., 67., 68., 69., 70., 71., 72., 73., 74., 75., 76., 77., 78., 79., 80., 81., 82., 83., 84., 85., 86., 87., 88., 89., 90., 91., 92., 93., 94., 95., 96., 98., 99., 100., 101., 102., 103. un 104.panta noteikumi attiecas uz maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas sniedz maksājumu pakalpojumus Latvijā, ja maksātāja un saņēmēja maksājumu pakalpojuma sniedzējs atrodas dalībvalstī un maksājumu pakalpojumus sniedz euro vai kādas dalībvalsts nacionālajā valūtā.

(4) (Izslēgta ar 12.09.2013. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011., 12.09.2013. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

3.pants. Šo likumu nepiemēro:

1) maksājumiem skaidrā naudā, ko maksātājs veic tieši saņēmējam, neiesaistot starpnieku;

2) maksājumiem, ko maksātājs saņēmējam veic ar tāda komercaģenta starpniecību, kurš ir tiesīgs pārdot vai pirkt preces vai sniegt pakalpojumus;

3) banknošu un monētu fiziskai transportēšanai, arī iekasēšanai, apstrādei un piegādei, ja to veic komercdarbības, bezpeļņas darbības vai labdarības nolūkos;

4) gadījumos, kad saņēmējs vienlaikus ar preču vai pakalpojumu pārdošanu izmaksā maksātājam naudu, ja maksātājs to pieprasījis pirms norēķina par pirkumu;

5) naudas maiņas darījumiem, ja nauda netiek noguldīta maksājumu kontā;

6) maksājumiem, kas nolūkā nodot naudu saņēmēja rīcībā veikti, pamatojoties uz kādu no maksājumu pakalpojumu sniedzējam adresētiem šā punkta “a”, “b”, “c”, “d”, “e”, “f” vai “g” apakšpunktā minētajiem dokumentiem:

a) čeku (papīra formā) saskaņā ar 1931.gada 19.marta Ženēvas konvenciju par vienotiem tiesību aktiem attiecībā uz čekiem,

b) čeku (papīra formā), kas pielīdzināms šā punkta “a” apakšpunktā minētajam čekam un ko reglamentē to dalībvalstu tiesību akti, uz kurām neattiecas 1931.gada 19.marta Ženēvas konvencija par vienotiem tiesību aktiem attiecībā uz čekiem,

c) parādzīmi (papīra formā) saskaņā ar 1930.gada 7.jūnija Ženēvas konvenciju, kurā attiecībā uz vekseļiem un parādzīmēm paredzēts vienots regulējums,

d) parādzīmi (papīra formā), kas pielīdzināma šā punkta “c” apakšpunktā minētajai parādzīmei un ko reglamentē to dalībvalstu tiesību akti, uz kurām neattiecas 1930.gada 7.jūnija Ženēvas konvencija, kurā attiecībā uz vekseļiem un parādzīmēm paredzēts vienots regulējums,

e) kuponu (papīra formā),

f) ceļojumu čeku (papīra formā),

g) Pasaules Pasta savienības noteikto pasta pārvedumu (papīra formā);

7) centrālo darījumu starpnieku, tīrvērtes (klīringa) centru, centrālo banku, norēķinu starpnieku, citu sistēmas dalībnieku likuma “Par norēķinu galīgumu maksājumu un finanšu instrumentu norēķinu sistēmās” izpratnē, kā arī maksājumu pakalpojumu sniedzēju maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmā savstarpēji veiktiem darījumiem;

8) maksājumiem saistībā ar vērtspapīru aktīvu apkalpošanu, izpirkšanu vai pārdošanu, arī dividenžu un citu ieņēmumu izmaksāšanu, ja to veic šā panta 7.punktā minētās personas vai ieguldījumu brokeru sabiedrības, ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vai kredītiestādes, kas sniedz ieguldījumu pakalpojumus, vai citas komercsabiedrības, kurām atļauts turēt finanšu instrumentus;

9) tehnisko pakalpojumu nodrošinātāju sniegtajiem pakalpojumiem, ja pārskaitāmā nauda nevienu brīdi nav šo pakalpojumu nodrošinātāju īpašumā (valdījumā);

10) pakalpojumiem, kuros maksājuma instrumentu preces vai pakalpojuma pirkšanai izmanto tikai maksājuma instrumenta izlaidēja atrašanās vietā (telpās) vai atbilstoši līgumam ar maksājuma instrumenta izlaidēju — arī ierobežotā pakalpojumu sniedzēja tīklā, vai attiecībā uz ierobežotu preču vai pakalpojumu klāstu;

11) maksājumiem, ko veic ar telekomunikācijas, digitālo vai informācijas tehnoloģiju ierīci, ja iegādājamās preces pārdod vai pakalpojumus sniedz, izmantojot telekomunikācijas, digitālo vai informācijas tehnoloģiju ierīces un ja telekomunikāciju, digitālais vai informācijas tehnoloģijas operators attiecīgajā pakalpojumā nav vienīgi maksājuma pakalpojuma izmantotāja un preču pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja starpnieks;

12) maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kā arī to pārstāvju vai filiāļu savstarpējiem maksājumiem;

13) komercsabiedrību grupas ietvaros veiktajiem maksājumiem starp mātes sabiedrību un tās meitas sabiedrību vai vienas un tās pašas mātes sabiedrības meitas sabiedrībām, neiesaistot citus ārpus šīs komercsabiedrību grupas esošus maksājumu pakalpojumu sniedzējus;

14) naudas izņemšanai no bankomātiem, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs rīkojas kā viena vai vairāku karšu izdevēju pārstāvis, nav puse standartlīgumā ar klientu, kas izņem naudu no maksājumu konta, un nesniedz citus maksājumu pakalpojumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

II nodaļa
Iestādes licencēšana un reģistrēšana

(Nodaļas nosaukums 17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

4.pants. (1) Iestāde darbību Latvijā drīkst uzsākt tikai pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (turpmāk — Komisija) licences saņemšanas, izņemot šā likuma 5. un 5.1 pantā noteiktos gadījumus.

(2) Licencēta iestāde veic tās šajā likumā regulētās darbības, kuras norādītas iestādei izsniegtajā licencē.

(21) Iestāde pēc reģistrācijas atbilstoši šā likuma 5. un 5.1 panta prasībām veic tās šajā likumā regulētās darbības, kuras iestāde norādījusi, reģistrējoties šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā.

(3) Iestāde pēc tam, kad tā saņēmusi licenci darbības uzsākšanai, vai pēc reģistrācijas atbilstoši šā likuma 5. un 5.1 panta prasībām ir uzskatāma par finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku.

(17.03.2011. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

5.pants. (1) Maksājumu iestādei nav nepieciešama Komisijas licence, un tā savu darbību Latvijā ir tiesīga uzsākt pēc reģistrācijas šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā, ja tā atbilst šādiem nosacījumiem:

1) maksājumu iestādes vai tās pārstāvja, par kura darbību maksājumu iestāde uzņemas atbildību, iepriekšējos 12 mēnešos veikto maksājumu vidējā aritmētiskā vērtība vai komercdarbības plānā paredzētā turpmāko 12 mēnešu maksājumu vidējā aritmētiskā vērtība nepārsniedz 500 000 euro mēnesī šā likuma 1.panta 1.punkta "a", "b", "c", "e" un "g" apakšpunktā minētajos maksājumu pakalpojumu veidos vai trīs miljonus euro mēnesī šā likuma 1.panta 1.punkta "f" apakšpunktā minētajā maksājuma pakalpojuma veidā;

2) ne uz vienu no šā likuma 11.panta pirmās daļas 10.punktā minētajām personām nav attiecināmi šā likuma 21.panta pirmajā daļā noteiktie ierobežojumi un tās atbilst šā likuma 20.panta prasībām;

3) ir iesniegta visa šā panta otrajā daļā minētā informācija un dokumenti atbilstoši šā likuma un Komisijas normatīvo noteikumu prasībām.

(2) Lai reģistrētos šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā, maksājumu iestāde iesniedz Komisijai reģistrācijas paziņojumu un šādu informāciju:

1) ziņas par personu. Ja maksājumu pakalpojumus vēlas sniegt juridiskā persona, norāda tās firmu, juridisko adresi, reģistrācijas numuru un reģistrācijas vietu. Ja maksājumu pakalpojumus vēlas sniegt fiziskā persona, norāda šīs personas deklarēto dzīvesvietu, kā arī iesniedz pases vai cita personu apliecinoša dokumenta kopiju, kurā ir personas vārds, uzvārds, dzimšanas gads un datums un personas kods;

2) ziņas par šā likuma 11.panta pirmās daļas 10.punktā minētajām personām;

3) maksājumu iestādes komercdarbības plānu vai tam pielīdzināmu dokumentu, kas liecina par šā panta pirmās daļas 1.punktā minētā nosacījuma ievērošanu;

4) informāciju par to, kā maksājumu iestāde nodrošinās šā likuma 38.panta pirmās daļas prasību izpildi;

5) iestādes procedūras, kas nodrošina noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmas izveidi un efektīvu darbību.

(3) Komisija 30 dienu laikā pēc tam, kad saņemta visa šā panta otrajā daļā minētā informācija un dokumenti, izvērtē, vai persona, kura vēlas sniegt maksājumu pakalpojumus, atbilst šā panta pirmās daļas prasībām. Ja attiecīgā persona atbilst šīm prasībām, to reģistrē šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014. Sk. Pārejas noteikumu 13.punktu)

5.1 pants. (1) Elektroniskās naudas iestādei nav nepieciešama Komisijas licence, un tā savu darbību Latvijā ir tiesīga uzsākt pēc reģistrācijas šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā, ja tā atbilst šādiem nosacījumiem:

1) elektroniskās naudas iestādes veiktās komercdarbības ietvaros apgrozībā esošās elektroniskās naudas vidējais apmērs nepārsniedz divus miljonus euro. Ja elektroniskās naudas iestāde papildus veic kādu no šā likuma 36.1 panta pirmajā daļā minētajām darbībām un elektroniskās naudas apmērs nav zināms, apgrozībā esošās elektroniskās naudas vidējā apmēra aprēķināšanai elektroniskās naudas iestāde izmanto emitētās elektroniskās naudas apmēru. Elektroniskās naudas iestāde, kas komercdarbību nav veikusi pilnus sešus kalendāra mēnešus, apgrozībā esošās elektroniskās naudas vidējo apmēru nosaka, pamatojoties uz komercdarbības plānu, ja vien Komisija nav prasījusi veikt grozījumus šajā plānā;

2) ne uz vienu no šā likuma 11.panta pirmās daļas 10.punktā minētajām personām nav attiecināmi šā likuma 21.panta pirmajā daļā noteiktie ierobežojumi un tās atbilst šā likuma 20.panta prasībām;

3) ir iesniegta visa šā panta otrajā daļā minētā informācija un dokumenti atbilstoši šā likuma un Komisijas normatīvo noteikumu prasībām.

(2) Lai reģistrētos šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā, elektroniskās naudas iestāde iesniedz Komisijai reģistrācijas paziņojumu un šādu informāciju:

1) ziņas par tās firmu, juridisko adresi, reģistrācijas numuru un reģistrācijas vietu;

2) ziņas par šā likuma 11.panta pirmās daļas 10.punktā minētajām personām;

3) elektroniskās naudas iestādes komercdarbības plānu vai tam pielīdzināmu dokumentu, kas liecina par šā panta pirmās daļas 1.punktā minētā nosacījuma ievērošanu;

4) informāciju par to, kā elektroniskās naudas iestāde nodrošinās šā likuma 38.panta pirmās daļas prasību izpildi;

5) iestādes procedūras, kas nodrošina noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmas izveidi un efektīvu darbību.

(3) Komisija 30 dienu laikā pēc tam, kad saņemta visa šā panta otrajā daļā minētā informācija un dokumenti, izvērtē, vai persona, kura vēlas uzsākt elektroniskās naudas iestādes darbību, atbilst šā panta pirmās daļas prasībām. Ja attiecīgā persona atbilst šīm prasībām, to reģistrē šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā.

(4) Elektroniskās naudas iestāde, kas reģistrēta šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā, ir tiesīga papildus elektroniskās naudas emisijai sniegt maksājumu pakalpojumus, ja tā atbilst šā likuma 5.panta pirmās daļas prasībām un ir iesniegusi Komisijai šā likuma 5.panta otrajā daļā minēto informāciju un dokumentus.

(17.03.2011. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.05.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014. Sk. Pārejas noteikumu 13.punktu)

5.2 pants. (1) Ja šā likuma 5. un 5.1 pantā minētajā iestādes informācijā, tajā skaitā informācijā par šā likuma 11.panta pirmās daļas 10.punktā minētajām personām, tiek izdarīti būtiski grozījumi pēc tam, kad iestāde jau ir reģistrēta šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā, attiecīgā iestāde iesniedz precizētu informāciju Komisijai piecu darba dienu laikā pēc šo grozījumu izdarīšanas.

(2) Iestāde, kura reģistrēta šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā, pirms jauna maksājuma pakalpojuma veikšanas iesniedz Komisijai šā likuma 5.pantā noteikto informāciju par plānotajiem maksājumu pakalpojumiem.

(17.03.2011. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

5.3 pants. Izskatot šā likuma 5. un 5.1 pantā minētos dokumentus, Komisijai ir tiesības pieprasīt, lai iestāde izdara tajos labojumus vai iesniedz papildu dokumentus, kas Komisijai nepieciešami, lai tā varētu pārliecināties par iestādes pārdomātu un piesardzīgu darbību, kā arī par citu šā likuma prasību izpildi.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

6.pants. (1) Ja maksājumu iestāde vairs neatbilst šā likuma 5.panta pirmās daļas 1.punkta prasībām, bet vēlas arī turpmāk sniegt maksājumu pakalpojumus, tā 30 dienu laikā no neatbilstības iestāšanās brīža iesniedz Komisijai šā likuma 11.pantā minētos dokumentus, lai saņemtu licenci maksājumu iestādes darbībai.

(2) Ja elektroniskās naudas iestāde vairs neatbilst šā likuma 5.1 panta pirmās daļas 1.punkta prasībām, bet vēlas turpināt elektroniskās naudas emisiju, vai neatbilst šā likuma 5.panta pirmās daļas 1.punkta prasībām, bet vēlas arī turpmāk sniegt maksājumu pakalpojumus, tā 30 dienu laikā no neatbilstības iestāšanās dienas iesniedz Komisijai šā likuma 11.pantā minētos dokumentus, lai saņemtu licenci elektroniskās naudas iestādes darbībai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

7.pants. Latvijā reģistrētas iestādes komercdarbības veikšanas vieta ir Latvijas teritorija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

8.pants. Iestādēm, kurām ir piemērojams šā likuma 5. un 5.1 pantā noteiktais atbrīvojums attiecībā uz licenci, nav saistoši šā likuma 4.panta otrās daļas, 9.panta, 11.panta pirmās, otrās un trešās daļas, 12., 13., 14., 15., 16., 17., 18., 19., 22., 24., 25., 26., 31., 32., 33., 34., 35. un 37.panta, 46.panta trešās daļas, kā arī 50. un 51.panta noteikumi.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

9.pants. Licencētai iestādei ir tiesības uzsākt maksājumu iestādes darbību vai elektroniskās naudas iestādes darbību citā dalībvalstī šā likuma 32. un 33.pantā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

10.pants. (1) Licencētās iestādes, to pārstāvjus un filiāles reģistrē licencēto iestāžu reģistrā, ko uztur Komisija.

(2) Licencēto iestāžu reģistrā norāda elektroniskās naudas iestādes tiesības emitēt elektronisko naudu, kā arī maksājumu pakalpojumus, kurus šā panta pirmajā daļā minētās personas ir tiesīgas sniegt.

(3) Iestādes, kuru darbības uzsākšanai nav nepieciešama licence, to pārstāvjus un filiāles reģistrē iestāžu reģistrā, ko uztur Komisija.

(4) Komisija nosūta Eiropas Komisijai informāciju par šā panta trešajā daļā minēto iestāžu, to pārstāvju un filiāļu skaitu par situāciju kalendāra gada 31.decembrī, papildus norādot to veikto maksājumu kopējo apmēru attiecīgā kalendāra gada 12 mēnešos un apgrozībā esošās emitētās elektroniskās naudas apmēru.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

11.pants. (1) Lai saņemtu licenci iestādes darbībai vai elektroniskās naudas emisijai, pretendents iesniedz Komisijai attiecīgu iesniegumu, tam pievienojot:

1) iestādes darbības programmu, kurā norādīti paredzētie maksājumu pakalpojumu veidi. Ja elektroniskās naudas iestāde plāno veikt tikai elektroniskās naudas emisiju, darbības programmā tā norāda informāciju par plānoto elektroniskās naudas emisiju;

2) iestādes komercdarbības plānu ne mazāk kā pirmajiem trim finanšu gadiem, kas izvērsti atspoguļo iestādes darbības stratēģiju, finanšu prognozes, kā arī bilances, peļņas vai zaudējumu aprēķina projektu, kapitāla pietiekamības aprēķina projektu, katram gadam prognozēto 12 mēnešu maksājumu vidējo aritmētisko vērtību mēnesī, tirgus izpētes plānus un citas ziņas, kuras iestāde uzskata par nepieciešamām un kuras nodrošina papildu informāciju skaidra un patiesa priekšstata gūšanai par plānoto darbību;

3) šā likuma 12.pantā minētā sākotnējā kapitāla esamības apliecinājumu;

4) to pasākumu aprakstu, kuri veikti, lai aizsargātu maksājumu pakalpojumu izmantotāju un elektroniskās naudas turētāju naudu saskaņā ar šā likuma 38.panta noteikumiem;

5) iestādes iekšējās kontroles un pārvaldības aprakstu, kas ietver arī piemērotas un pietiekamas iestādes pārvaldības nodrošināšanai nepieciešamo administratīvo, riska vadības un grāmatvedības procedūru aprakstu;

6) iestādes procedūras, kas nodrošina noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmas izveidi un efektīvu darbību;

7) iestādes organizatoriskās struktūras aprakstu, tai skaitā informāciju par iestādes pārstāvjiem, filiālēm, ārpakalpojumu līgumiem un dalību valsts vai starptautiskā maksājumu sistēmā;

8) informāciju par to personu identitāti, kuras iestādē tieši vai netieši ieguvušas būtisku līdzdalību, kā arī par to faktiskās līdzdalības apjomu un apliecinājumu par šo personu atbilstību šā likuma 15.pantam;

9) to personu sarakstu, ar kurām iestādei ir ciešas attiecības Kredītiestāžu likuma izpratnē;

10) informāciju par iestādes valdes un padomes locekļiem, personām, kas, pieņemot būtiskus lēmumus iestādes vārdā, rada iestādei civiltiesiskas saistības, par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasību izpildi atbildīgām personām, arī par personām, kas ir tieši atbildīgas par iestādes maksājumu pakalpojumu darbības pārvaldību, kā arī dokumentus, kas apliecina attiecīgo personu atbilstību šā likuma 20. un 21.panta prasībām;

11) ziņas par zvērinātu revidentu vai zvērinātu revidentu komercsabiedrību (turpmāk — zvērināts revidents);

12) iestādes statūtus, ja šāda informācija nav pieejama publiskajos reģistros;

13) informāciju par šā likuma 38.panta pirmās daļas prasību izpildi.

(2) Šā panta pirmās daļas 4., 5. un 7.punktā noteiktajos dokumentos norāda iestādes revīzijas un organizatoriskos pasākumus maksājumu pakalpojumu izmantotāju un elektroniskās naudas turētāju interešu aizsardzībai, kā arī nepārtrauktības un uzticamības nodrošināšanai, izpildot maksājumu pakalpojumus un emitējot elektronisko naudu.

(3) Izskatot šā panta pirmajā daļā minētos dokumentus, Komisijai ir tiesības pieprasīt, lai iestāde izdara tajos labojumus vai iesniedz papildu dokumentus, kas Komisijai nepieciešami, lai tā varētu pārliecināties par iestādes pārdomātu un piesardzīgu darbību, kā arī citu šā likuma prasību izpildi.

(4) Komisija nosaka kārtību, kādā izsniedzama licence iestādes darbībai, reģistrējama iestāde un sniedzama informācija, kā arī iesniedzamos dokumentus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011., 24.04.2014. un 19.05.2016. likumu, kas stājas spēkā 20.06.2016.)

12.pants. (1) Maksājumu iestāde nodrošina, ka dienā, kad tiek pieņemts lēmums izsniegt licenci maksājumu iestādes darbībai, tās sākotnējais kapitāls ir vismaz:

1) 20 000 euro, ja maksājumu iestāde sniedz tikai bezkonta naudas pārvedumu pakalpojumus;

2) 50 000 euro, ja maksājumu iestāde sniedz šā likuma 1.panta 1.punkta “g” apakšpunktā minētos maksājumu pakalpojumus;

3) 125 000 euro, ja maksājumu iestāde sniedz jebkuru no šā likuma 1.panta 1.punkta “a”, “b”, “c”, “d” vai “e” apakšpunktā minētajiem maksājumu pakalpojumiem.

(2) Elektroniskās naudas iestāde nodrošina, ka dienā, kad tiek pieņemts lēmums izsniegt licenci elektroniskās iestādes darbībai, tās sākotnējais kapitāls ir vismaz 350 000 euro.

(3) Sākotnējo kapitālu nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 26.jūnija regula Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza regulu (ES) Nr. 648/2012 (turpmāk — Regula Nr. 575/2013).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

13.pants. (1) Būtisku līdzdalību iestādē ir tiesīga iegūt tikai persona, kas atbilst šā likuma 15.panta pirmajā daļā noteiktajiem kritērijiem.

(2) Komisijai ir tiesības pieprasīt informāciju par personām, kas pretendē uz būtisku līdzdalību (būtisku līdzdalību faktiski ieguvušajām vai aizdomās par šādas līdzdalības iegūšanu turamajām personām), tai skaitā par juridisko personu īpašniekiem (patiesajiem labuma guvējiem) — fiziskajām personām, lai izvērtētu šo personu atbilstību šā likuma 15.panta pirmajā daļā noteiktajiem kritērijiem.

(3) Komisijai ir tiesības identificēt uz būtisku līdzdalību pretendējošu (būtisku līdzdalību faktiski ieguvušo vai aizdomās par šādas līdzdalības iegūšanu turamo) juridisko personu dibinātājus (dalībniekus un akcionārus) un īpašniekus (patiesos labuma guvējus), līdz iegūta informācija par īpašniekiem (patiesajiem labuma guvējiem) — fiziskajām personām. Lai Komisija varētu identificēt šīs personas, minētajām juridiskajām personām ir pienākums iesniegt Komisijai tās pieprasīto informāciju, ja šī informācija nav pieejama publiskajos reģistros, no kuriem Komisija ir tiesīga šādu informāciju saņemt.

(4) Ja personas (akcionāri vai dalībnieki), kuras tiek turētas aizdomās par būtiskas līdzdalības iegūšanu iestādē, nesniedz vai atsakās sniegt šā panta otrajā vai trešajā daļā minēto informāciju un kopumā to līdzdalība aptver 10 vai vairāk procentu no iestādes pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju vai daļu skaita, šīs personas nevar izmantot visu tām piederošo akciju balsstiesības. Komisija nekavējoties informē par šo faktu attiecīgos akcionārus vai dalībniekus un iestādi.

(5) Būtisku līdzdalību iestādē nav tiesīgi iegūt ieguldījumu fondi un tiem pielīdzināmi nodibinājumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

14.pants. (1) Persona, kas vēlas iegūt būtisku līdzdalību iestādē, par to iepriekš rakstveidā paziņo Komisijai. Paziņojumā norāda iegūstamo līdzdalības apmēru procentos no iestādes pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju vai daļu skaita. Paziņojumam pievieno Komisijas normatīvajos aktos paredzēto informāciju, kas nepieciešama, lai izvērtētu personas atbilstību šā likuma 15.panta pirmajā daļā noteiktajiem kritērijiem. Paziņojumam pievienojamās informācijas saraksts publicējams Komisijas mājaslapā internetā.

(2) Ja persona vēlas palielināt savu būtisko līdzdalību, sasniedzot vai pārsniedzot 20, 33 vai 50 procentus no iestādes pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju vai daļu skaita, vai ja iestāde kļūst par šīs personas meitas sabiedrību, attiecīgā persona par to iepriekš rakstveidā paziņo Komisijai. Paziņojumā norāda iegūstamo līdzdalības apmēru procentos no iestādes pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju vai daļu skaita un tam pievieno Komisijas normatīvajos aktos paredzēto informāciju, kas nepieciešama, lai izvērtētu personas atbilstību šā likuma 15.panta pirmajā daļā noteiktajiem kritērijiem. Paziņojumam pievienojamās informācijas saraksts publicējams Komisijas mājaslapā internetā.

(3) Komisija divu darba dienu laikā no dienas, kad saņēmusi šā panta pirmajā vai otrajā daļā minēto paziņojumu, vai divu darba dienu laikā pēc tās pieprasītās papildu informācijas saņemšanas rakstveidā informē personu par paziņojuma vai papildu informācijas saņemšanu un par vērtēšanas perioda beigu datumu.

(4) Komisijai šā likuma 15.panta pirmajā daļā noteiktajā vērtēšanas periodā, bet ne vēlāk kā vērtēšanas perioda piecdesmitajā darba dienā, ir tiesības pieprasīt papildu informāciju par šajā pantā minētajām personām, lai izvērtētu to atbilstību šā likuma 15.panta pirmajā daļā noteiktajiem kritērijiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

15.pants. (1) Komisija ne vēlāk kā 60 darba dienu laikā no dienas, kad personai nosūtīta šā likuma 14.panta trešajā daļā minētā informācija par paziņojuma vai papildu informācijas saņemšanu, izvērtē personas brīvā kapitāla pietiekamību, ņemot vērā visu tās iegādājamo iestādes akciju vai daļu skaitu, šīs personas finansiālo stabilitāti un plānotās līdzdalības iegūšanas finansiālo pamatotību, lai nodrošinātu tās iestādes noturīgu un rūpīgu pārvaldību, kurā attiecīgā persona plāno iegūt līdzdalību, kā arī šīs personas iespējamo ietekmi uz iestādes vadību un darbību. Izvērtēšanas procesā Komisija ņem vērā arī šādus kritērijus:

1) personas nevainojama reputācija un atbilstība iestādes akcionāriem vai dalībniekiem noteiktajām prasībām;

2) tās personas nevainojama reputācija un profesionālā pieredze, kura plānotās līdzdalības iegūšanas rezultātā vadīs iestādes darbību;

3) personas finanšu stabilitāte, īpaši saistībā ar to, kādā veidā saimniecisko darbību veic vai veiks iestāde, kurā šī persona plāno iegūt līdzdalību;

4) vai iestāde spēs pildīt šā likuma un citu normatīvo aktu prasības un vai tās komercsabiedrību grupas struktūra, kuras sastāvā iestāde iekļausies, neierobežo Komisijas iespējas veikt tai likumā noteiktās uzraudzības funkcijas, nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu starp uzraudzības institūcijām un noteikt uzraudzības institūciju pilnvaru sadalījumu;

5) vai ir pamatotas aizdomas, ka saistībā ar plānoto līdzdalības iegūšanu ir veikta nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un terorisma finansēšana vai mēģināts veikt šādas darbības vai ka plānotā līdzdalības iegūšana varētu palielināt šādu risku.

(2) Pieprasot šā likuma 14.panta ceturtajā daļā minēto papildu informāciju, Komisijai ir tiesības vienu reizi pārtraukt vērtēšanas periodu līdz dienai, kad šī informācija tiek saņemta, bet ne ilgāk kā uz 20 darba dienām. Komisijai ir tiesības pagarināt minēto vērtēšanas perioda pārtraukumu līdz 30 darba dienām, ja persona, kura vēlas iegūt, ir ieguvusi, vēlas palielināt vai ir palielinājusi savu būtisko līdzdalību iestādē, nav pakļauta iestāžu, ieguldījumu brokeru sabiedrību, kredītiestāžu, apdrošināšanas sabiedrību, pārapdrošināšanas sabiedrību vai ieguldījumu pārvaldes sabiedrību darbības uzraudzībai vai šīs personas deklarētā dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta ir ārvalstī. Ja Komisija, pieprasot papildu informāciju, ir pārtraukusi vērtēšanas periodu, pārtraukuma laiku neieskaita vērtēšanas periodā.

(3) Komisija šā panta pirmajā daļā minētajā termiņā pieņem lēmumu, ar kuru aizliedz personai iegūt vai palielināt būtisku līdzdalību iestādē, ja:

1) persona neatbilst šā panta pirmajā daļā noteiktajiem kritērijiem;

2) persona nesniedz vai atsakās sniegt Komisijai šajā likumā noteikto informāciju vai Komisijas pieprasīto papildu informāciju;

3) no personas neatkarīgu apstākļu dēļ tai nav iespējams sniegt šajā likumā noteikto informāciju vai Komisijas pieprasīto papildu informāciju.

(4) Komisija divu darba dienu laikā, nepārsniedzot šā panta pirmajā daļā noteikto vērtēšanas periodu, pēc šā panta trešajā daļā minētā lēmuma pieņemšanas nosūta to personai, kurai aizliedz iegūt vai palielināt būtisku līdzdalību iestādē.

(5) Ja Komisija šā panta pirmajā daļā minētajā termiņā nenosūta personai lēmumu, ar kuru aizliedz šai personai iegūt vai palielināt būtisku līdzdalību iestādē, uzskatāms, ka Komisija piekrīt tam, ka attiecīgā persona iegūst vai palielina būtisku līdzdalību iestādē.

(6) Šā panta trešās daļas 3.punkta noteikumi nav attiecināmi uz juridisko personu, ja tās akcijas tiek kotētas Latvijas vai citas dalībvalsts regulētā tirgū vai tādā regulētā tirgū, kura organizētājs ir Starptautiskās Fondu biržu federācijas pilntiesīgs loceklis, un šī juridiskā persona sniedz Komisijai ziņas par saviem akcionāriem, kuriem tajā ir būtiska līdzdalība.

(7) Ja Komisija piekritusi tam, ka persona iegūst vai palielina būtisku līdzdalību iestādē, šī persona savu būtisko līdzdalību tajā iegūst vai palielina sešu mēnešu laikā no dienas, kad nosūtīta šā likuma 14.panta trešajā daļā minētā informācija par paziņojuma vai papildu informācijas saņemšanu. Ja līdz minētā termiņa beigām persona nav ieguvusi vai palielinājusi būtisku līdzdalību iestādē, Komisijas piekrišana tās būtiskas līdzdalības iegūšanai vai palielināšanai iestādē zaudē spēku. Pēc personas motivēta rakstveida lūguma Komisija var lemt par minētā termiņa pagarināšanu.

(8) Izvērtējot šā likuma 14.panta pirmajā un otrajā daļā minētos paziņojumus, Komisija konsultējas ar attiecīgās dalībvalsts uzraudzības institūcijām, ja persona, kas ieguvusi būtisku līdzdalību iestādē, ir citā dalībvalstī reģistrēta iestāde, ieguldījumu brokeru sabiedrība, kredītiestāde, ieguldījumu pārvaldes sabiedrība, apdrošināšanas sabiedrība vai pārapdrošināšanas sabiedrība, citā dalībvalstī reģistrētas iestādes, ieguldījumu brokeru sabiedrības, kredītiestādes, ieguldījumu pārvaldes sabiedrības, apdrošināšanas sabiedrības vai pārapdrošināšanas sabiedrības mātes sabiedrība vai persona, kas kontrolē citā dalībvalstī reģistrētu iestādi, ieguldījumu brokeru sabiedrību, kredītiestādi, ieguldījumu pārvaldes sabiedrību, apdrošināšanas sabiedrību vai pārapdrošināšanas sabiedrību, un ja, attiecīgajai personai iegūstot vai palielinot būtisku līdzdalību, iestāde kļūst par šīs personas meitas sabiedrību vai nonāk tās kontrolē.

(9) Ja būtisku līdzdalību ieguvušo personu ietekme uz iestādi apdraud vai var apdraudēt tās finansiāli stabilu, piesardzīgu un normatīvajiem aktiem atbilstošu vadību un darbību, Komisija pieprasa nekavējoties izbeigt šādu ietekmi un, ja nepieciešams, atsaukt iestādes valdi vai padomi, vai kādu valdes vai padomes locekli vai aizliedz izmantot attiecīgajām būtisku līdzdalību ieguvušajām personām visu tām piederošo akciju vai daļu balsstiesības.

(10) Šā panta trešajā un devītajā daļā minētā Komisijas izdotā administratīvā akta pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

16.pants. (1) Ja persona vēlas izbeigt būtisku līdzdalību iestādē, tā par šādu lēmumu iepriekš rakstveidā paziņo Komisijai. Paziņojumā persona norāda tai paliekošo iestādes pamatkapitāla daļu vai balsstiesīgo akciju vai daļu apmēru procentos no iestādes pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju vai daļu skaita.

(2) Ja persona vēlas samazināt savu būtisko līdzdalību zem 20, 33 vai 50 procentiem no iestādes pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju vai daļu skaita vai ja iestāde vairs nav šīs personas meitas sabiedrība, persona par šādu lēmumu iepriekš rakstveidā paziņo Komisijai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

17.pants. Iestāde līdz katra gada 31.janvārim iesniedz Komisijai to akcionāru vai dalībnieku sarakstu, kuriem iepriekšējā gada 31.decembrī bijusi būtiska līdzdalība iestādē, šim sarakstam pievienojot informāciju par akcionāriem vai dalībniekiem un savstarpēji saistītām akcionāru vai dalībnieku grupām un līdzdalības apmēru procentos no iestādes pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju vai daļu skaita.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

18.pants. Ja persona nav izpildījusi šā likuma 14.panta prasības, tai nav tiesību izmantot visu tai piederošo akciju vai daļu balsstiesības, bet akcionāru vai dalībnieku sapulces lēmumi, kas pieņemti, izmantojot šo akciju vai daļu balsstiesības, nav spēkā no to pieņemšanas brīža un uz šo lēmumu pamata nedrīkst lūgt izdarīt ierakstus komercreģistrā un citos publiskos reģistros.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

19.pants. (1) Nosakot, cik liela ir personas netieši iegūtā līdzdalība iestādē, ņem vērā balsstiesības, ko šī persona (turpmāk šajā pantā — konkrētā persona) ieguvusi iestādē:

1) balsstiesības, kuras ir tiesīga izmantot trešā persona, ar kuru konkrētā persona noslēgusi vienošanos, uzliekot tai par pienākumu saskaņot balsstiesību izmantošanas un rīcības politiku ilgtermiņā attiecībā uz iestādes pārvaldi;

2) balsstiesības, kuras ir tiesīga izmantot trešā persona saskaņā ar vienošanos, kas noslēgta ar konkrēto personu un paredz attiecīgo balsstiesību pagaidu nodošanu;

3) balsstiesības, kuras izriet no akcijām, ko konkrētā persona saņēmusi kā nodrošinājumu, ja šī persona var izmantot balsstiesības un paudusi savu nodomu tās izmantot;

4) balsstiesības, kuras ir tiesīga izmantot konkrētā persona neierobežotā laika posmā;

5) balsstiesības, kuras ir tiesīga izmantot konkrētās personas kontrolēta komercsabiedrība vai kuras šāda komercsabiedrība var izmantot saskaņā ar šīs daļas 1., 2., 3. un 4.punkta noteikumiem;

6) balsstiesības, kuras izriet no akcijām, kas nodotas turējumā konkrētajai personai un ko tā var izmantot pēc saviem ieskatiem, ja nav saņēmusi īpašus norādījumus;

7) balsstiesības, kuras izriet no trešās personas vārdā un konkrētās personas labā turētām akcijām;

8) balsstiesības, kuras konkrētā persona var realizēt kā pilnvarnieks, ja tā ir tiesīga izmantot balsstiesības pēc saviem ieskatiem un ja nav saņēmusi īpašus norādījumus;

9) balsstiesības, kuras izriet no jebkurā citā netiešā veidā konkrētās personas iegūtajām akcijām.

(2) Persona, kura vēlas iegūt, ir ieguvusi, vēlas palielināt vai netiešā ceļā palielinājusi būtisku līdzdalību iestādē, pēc Komisijas pieprasījuma iesniedz tai informāciju, kas ļauj pārliecināties par attiecīgās personas atbilstību šā likuma 15.panta pirmās daļas prasībām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

20.pants. (1) Par iestādes valdes priekšsēdētāju, valdes locekli, padomes (ja tāda izveidota) priekšsēdētāju, padomes locekli, personu, kas, pieņemot būtiskus lēmumus iestādes vārdā, rada iestādei civiltiesiskas saistības, par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasību izpildi atbildīgo personu, kā arī par tādu personu, kas ir tieši atbildīga par iestādes maksājumu pakalpojumu darbības vai elektroniskās naudas emisijas pārvaldību, var būt persona:

1) kura ir kompetenta finanšu vadības jautājumos;

2) kurai ir nepieciešamā izglītība un triju gadu attiecīga profesionālā darba pieredze, kas iegūta atbilstoša lieluma komercsabiedrībā, organizācijā vai iestādē;

3) kurai ir nevainojama reputācija;

4) kurai nav atņemtas tiesības veikt komercdarbību.

(2) Iestādes valdes priekšsēdētājam un valdes locekļiem ir nepieciešama augstākā izglītība.

(3) Iestādes kompetentajai pārvaldes institūcijai ir pienākums pašai vai pēc Komisijas pieprasījuma nekavējoties atsaukt no amata šā panta pirmajā daļā minētās personas, ja tās neatbilst šā panta prasībām.

(4) Ja Komisija pieņem lēmumu par šā panta pirmajā daļā minēto personu atsaukšanu no amata sakarā ar neatbilstību šā panta prasībām, tad Komisijas lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 19.05.2016. likumu, kas stājas spēkā 20.06.2016. Sk. Pārejas noteikumu 16. punktu)

21.pants. (1) Par iestādes valdes priekšsēdētāju, valdes locekli, padomes (ja tāda izveidota) priekšsēdētāju, padomes locekli, personu, kas, pieņemot būtiskus lēmumus iestādes vārdā, rada iestādei civiltiesiskas saistības, par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasību izpildi atbildīgo personu, kā arī par tādu personu, kas ir tieši atbildīga par iestādes maksājumu pakalpojumu darbības vai elektroniskās naudas emisijas pārvaldību, nevar būt persona:

1) kura ir notiesāta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai kurai par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu piemērots prokurora priekšraksts par sodu;

2) kura ir notiesāta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai kurai par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu piemērots prokurora priekšraksts par sodu, pat ja tā ir atbrīvota no soda izciešanas sakarā ar noilgumu, apžēlošanu vai amnestiju;

3) pret kuru uzsāktais kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts sakarā ar noilgumu vai amnestiju;

4) pret kuru uzsāktais kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts, atbrīvojot no kriminālatbildības, ja ar nodarījumu nav radīts tāds kaitējums, lai piespriestu kriminālsodu, vai ja panākts izlīgums ar cietušo vai viņa pārstāvi;

5) pret kuru uzsāktais kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts, ja tā būtiski palīdzējusi atklāt smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kas ir smagāks vai bīstamāks par pašas šīs personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu;

6) pret kuru uzsāktais kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības.

(2) Iestādes kompetentajai pārvaldes institūcijai ir pienākums pašai vai pēc Komisijas pieprasījuma nekavējoties atsaukt no amata šā panta pirmajā daļā minētās personas, ja uz tām var attiecināt šā panta pirmajā daļā minētos ierobežojumus.

(3) Ja Komisija pieņem lēmumu par šā panta pirmajā daļā minēto personu atsaukšanu no amata tām noteikto ierobežojumu neievērošanas dēļ, tad Komisijas lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 19.05.2016. likumu, kas stājas spēkā 20.06.2016. Sk. Pārejas noteikumu 16. punktu)

22.pants. Komisijai ir tiesības neizsniegt licenci iestādei, ja:

1) nav iesniegta šā likuma 11.pantā noteiktā informācija vai Komisijas pieprasītā papildu informācija;

2) pretendenta iesniegtā informācija nenodrošina iestādes pārdomātu un piesardzīgu vadību;

3) Komisija konstatē, ka finanšu līdzekļi, kurus iegulda iestādes pamatkapitālā, iegūti neparastos vai aizdomīgos finanšu darījumos vai nav dokumentāri pierādīta šo finanšu līdzekļu tiesiska ieguve;

4) personas, kurām ir būtiska līdzdalība iestādē, neatbilst šā likuma 15.panta pirmās daļas prasībām;

5) viena vai vairākas no šā likuma 11.panta 10.punktā minētajām personām neatbilst šā likuma 20. un 21.panta prasībām;

6) iestādes iesniegtie dokumenti ietver nepatiesas ziņas;

7) iestādes ciešas attiecības ar trešajām personām var apdraudēt tās finansiālo stabilitāti vai ierobežo Komisijas tiesības veikt likumā noteiktās uzraudzības funkcijas;

8) ārvalsts (nedalībvalsts) likumi un citi normatīvie akti, kas attiecas uz personām, kurām ir ciešas attiecības ar iestādi, ierobežo Komisijas tiesības veikt likumā noteiktās uzraudzības funkcijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

23.pants. (1) Ja maksājumu iestāde papildus maksājumu pakalpojumu sniegšanai veic cita veida komercdarbību, kas vājina vai var vājināt maksājumu iestādes finansiālo stabilitāti vai Komisijas spēju uzraudzīt maksājumu iestādes atbilstību šā likuma prasībām, Komisija var pieprasīt atsevišķas juridiskās personas dibināšanu maksājumu pakalpojumu sniegšanai.

(2) Ja elektroniskās naudas iestāde papildus elektroniskās naudas emisijai un maksājumu pakalpojumu sniegšanai veic cita veida komercdarbību, kas vājina vai var vājināt šīs iestādes finansiālo stabilitāti vai Komisijas spēju uzraudzīt elektroniskās naudas iestādes atbilstību šā likuma prasībām, Komisija var pieprasīt atsevišķas juridiskās personas dibināšanu elektroniskās naudas emisijai vai maksājumu pakalpojumu sniegšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

24.pants. (1) Komisija pieņem lēmumu par licences izsniegšanu vai atteikumu izsniegt licenci un informē iesnieguma iesniedzēju triju mēnešu laikā pēc visu nepieciešamo dokumentu saņemšanas, atteikuma gadījumā paziņojot atteikuma iemeslus.

(2) Komisija licenci iestādes darbībai izsniedz uz nenoteiktu laiku.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

25.pants. (1) Komisija var anulēt iestādes licenci, ja:

1) iestāde nav uzsākusi darbību 12 mēnešu laikā kopš licences izsniegšanas dienas;

2) tiek konstatēts, ka iestāde sniegusi nepatiesas ziņas licences saņemšanai vai ieguvusi licenci ar citiem nelikumīgiem līdzekļiem;

3) iestāde pārtraukusi darbību uz laiku, kas ir ilgāks par sešiem mēnešiem;

4) iestāde ir uzsākusi likvidācijas procesu;

5) iestāde atsakās no licences iestādes reorganizācijas gadījumā;

6) ir pasludināts iestādes maksātnespējas process vai kreditoru sapulce ir pieņēmusi lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu;

7) iestāde neievēro šā likuma un citu maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas emisijas darbību regulējošo normatīvo aktu prasības, tajā skaitā Eiropas Savienības institūciju izdotos tieši piemērojamos tiesību aktus un Komisijas normatīvos noteikumus maksājumu pakalpojumu vai elektroniskās naudas emisijas darbības jomā, vai tās darbības turpināšana apdraudētu maksājumu sistēmas stabilitāti;

8) iestāde lūdz anulēt tai izsniegto licenci;

9) personai, kurai ir būtiska līdzdalība iestādē, iestājies tai piederošo akciju vai daļu balsstiesību izmantošanas aizliegums un tas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus.

(2) Iestādes licence netiek atjaunota, ja Komisija to ir anulējusi.

(3) Informācija par anulēto iestādes licenci publicējama Komisijas mājaslapā internetā.

(4) Ja Komisija pieņem lēmumu par iestādes licences anulēšanu, tad šā lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

25.1 pants. (1) Komisija var anulēt ierakstu šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā, ja:

1) iestāde nav uzsākusi darbību 12 mēnešu laikā, kopš tā ierakstīta šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā vai pārtraukusi darbību uz laiku, kas ir ilgāks par sešiem mēnešiem;

2) tiek konstatēts, ka iestāde sniegusi nepatiesas ziņas vai ieguvusi ierakstu šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā ar citiem nelikumīgiem līdzekļiem;

3) iestāde ir uzsākusi likvidācijas procesu;

4) ir pasludināts iestādes maksātnespējas process vai kreditoru sapulce ir pieņēmusi lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu;

5) iestāde neievēro šā likuma un citu maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas emisijas darbību regulējošo normatīvo aktu prasības, tajā skaitā Eiropas Savienības institūciju izdotos tieši piemērojamos tiesību aktus un Komisijas normatīvos noteikumus maksājumu pakalpojumu vai elektroniskās naudas emisijas darbības jomā, vai tās darbības turpināšana apdraudētu maksājumu sistēmas stabilitāti;

6) iestāde lūdz anulēt ierakstu reģistrā.

(2) Ja Komisija pieņem lēmumu par ieraksta anulēšanu šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā, tad šā lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

26.pants. (1) Ja iestāde vēlas izdarīt būtiskas izmaiņas šā likuma 11.pantā noteiktajā Komisijai iesniedzamajā informācijā, tā rakstveidā paziņo par to Komisijai un iesniedz tai šā likuma 11.pantā minēto informāciju, ietverot tajā arī paredzētās izmaiņas.

(2) Komisija ir tiesīga pieprasīt no iestādes papildu informāciju, lai izvērtētu iestādes paredzēto izmaiņu atbilstību šā likuma prasībām.

(3) Komisijai 30 dienu laikā no dienas, kad tā saņēmusi paziņojumu par izmaiņām un nepieciešamo informāciju, ir tiesības iebilst pret iestādes paredzētajām izmaiņām, ja:

1) tās var ietekmēt iestādes pārdomātu un piesardzīgu vadību;

2) tās neatbilst šā likuma prasībām;

3) iestāde nesniedz vai atsakās sniegt Komisijai šajā likumā noteikto informāciju vai Komisijas pieprasīto papildu informāciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

II1 nodaļa
Neliela apjoma maksājumu sistēmu reģistrēšana

(Nodaļa 24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

26.1 pants. (1) Neliela apjoma maksājumu sistēmu, uz kuru attiecināma Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 4.marta regula Nr. 260/2012, ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza regulu (EK) Nr. 924/2009, reģistrē Komisija.

(2) Neliela apjoma maksājumu sistēma ir tiesīga uzsākt darbību pēc reģistrācijas Komisijas uzturētajā neliela apjoma maksājumu sistēmu reģistrā.

(3) Komisija nosaka kārtību, kādā reģistrējama neliela apjoma maksājumu sistēma un sniedzama informācija, kā arī iesniedzamos dokumentus.

(Sk. Pārejas noteikumu 14.punktu)

26.2 pants. (1) Komisija var anulēt reģistrācijas ierakstu šā likuma 26.1 panta otrajā daļā minētajā reģistrā, ja:

1) tiek konstatēts, ka neliela apjoma maksājumu sistēmas operators sniedzis nepatiesas ziņas vai ieguvis ierakstu šā likuma 26.1 panta otrajā daļā minētajā reģistrā ar citiem nelikumīgiem līdzekļiem;

2) neliela apjoma maksājumu sistēmas darbībā neievēro šā likuma un citu neliela apjoma maksājumu sistēmu darbību regulējošo normatīvo aktu prasības, tajā skaitā Eiropas Savienības institūciju izdotos tieši piemērojamos aktus un Komisijas normatīvos noteikumus maksājumu pakalpojumu un maksājumu sistēmu darbības jomā, vai tās darbības turpināšana varētu apdraudēt finanšu sistēmas stabilitāti;

3) neliela apjoma maksājumu sistēmas operators lūdz anulēt ierakstu reģistrā.

(2) Ja Komisija pieņem lēmumu par ieraksta anulēšanu šā likuma 26.1 panta otrajā daļā minētajā reģistrā, tad šā lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

III nodaļa
Pārstāvju, filiāļu vai ārpakalpojumu struktūru izmantošana

27.pants. (1) Iestāde var sniegt maksājumu pakalpojumus tieši vai ar tās pārstāvja starpniecību šajā pantā noteiktajā kārtībā.

(11) Papildus šā panta pirmās daļas noteikumiem elektroniskās naudas iestāde ar pārstāvja starpniecību drīkst izplatīt un atpirkt elektronisko naudu.

(2) Par iestādes pārstāvi var būt tikai tāda persona, kurai ir nepieciešamā kvalifikācija un pieredze tai deleģēto pienākumu izpildē.

(3) Iestāde rakstveidā, iesniedzot iesniegumu, informē Komisiju, ka vēlas sniegt maksājumu pakalpojumus ar pārstāvja starpniecību. Iesniegumā iestāde norāda pārstāvja vārdu, uzvārdu, deklarēto dzīvesvietu un personas kodu vai tam pielīdzināmo informāciju, ja pārstāvis ir fiziskā persona. Ja pārstāvis ir juridiskā persona vai komersants, tad norāda juridiskās personas vai komersanta nosaukumu, juridisko adresi un reģistrācijas numuru.

(4) Šā panta trešajā daļā minētajam iesniegumam iestāde pievieno:

1) pārstāvja darbības politikas aprakstu, kas sniedz patiesu un skaidru priekšstatu par to maksājumu pakalpojumu sniegšanas kārtību, kuri tiks sniegti ar pārstāvja starpniecību;

2) ar pārstāvja starpniecību sniedzamo maksājumu pakalpojumu procedūras aprakstu un ar pārstāvi noslēgtā pilnvarojuma līguma oriģinālu vai apliecinātu kopiju;

3) tā iekšējās kontroles mehānisma aprakstu, ko pārstāvis izmantos, lai ievērotu normatīvo aktu prasības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanai;

4) informāciju, kas apliecina, ka pārstāvja pārvaldes institūciju locekļi un par pārstāvja darbību atbildīgās personas atbilst šā likuma 21.panta prasībām.

(5) Pilnvarojuma līgumā ietver:

1) ar pārstāvja starpniecību sniedzamo maksājumu pakalpojumu procedūras aprakstu;

2) precīzas prasības attiecībā uz to maksājumu pakalpojumu kvalitāti, kuri tiks sniegti ar pārstāvja starpniecību;

3) iestādes un pārstāvja tiesības un pienākumus, tai skaitā:

a) iestādes tiesības pastāvīgi uzraudzīt maksājumu pakalpojumu kvalitāti,

b) iestādes tiesības dot pārstāvim obligāti izpildāmus norādījumus jautājumos, kas saistīti ar maksājumu pakalpojumu godprātīgu, kvalitatīvu, savlaicīgu un normatīvajiem aktiem atbilstošu sniegšanu,

c) iestādes tiesības iesniegt pārstāvim motivētu rakstveida pieprasījumu nekavējoties izbeigt pilnvarojuma līgumu, ja tā konstatējusi, ka pārstāvis nepilda pilnvarojuma līgumā noteiktās prasības attiecībā uz maksājumu pakalpojumu apjomu vai kvalitāti,

d) pārstāvja pienākumu nodrošināt iestādei iespēju pastāvīgi uzraudzīt maksājumu pakalpojumu kvalitāti,

e) pārstāvja pienākumu nekavējoties izbeigt pilnvarojuma līgumu pēc iestādes motivēta rakstveida pieprasījuma saņemšanas.

(6) Ar pārstāvja starpniecību sniedzamo maksājumu pakalpojumu procedūra reglamentē:

1) iekšējo kārtību, kādā tiek pieņemti lēmumi par maksājumu pakalpojumu sniegšanas deleģēšanu;

2) pilnvarojuma līguma slēgšanas, izpildes uzraudzības un izbeigšanas kārtību;

3) personas un struktūrvienības, kas ir atbildīgas par sadarbību ar pārstāvi un par to maksājumu pakalpojumu apjoma un kvalitātes uzraudzību, kuri tiek sniegti ar pārstāvja starpniecību, kā arī attiecīgo personu tiesības un pienākumus;

4) iestādes rīcību gadījumos, kad pārstāvis nepilda vai nevar pildīt pilnvarojuma līguma noteikumus.

(7) Komisijai ir tiesības pārbaudīt pārstāvja darbību tā atrašanās vai maksājumu pakalpojumu sniegšanas vietā, iepazīties ar visiem dokumentiem, grāmatvedības un dokumentu reģistriem, izgatavot dokumentu kopijas, kā arī pieprasīt no pārstāvja informāciju, kas saistīta ar tam deleģēto maksājumu pakalpojumu sniegšanu vai nepieciešama Komisijas funkciju veikšanai.

(8) Iestāde var uzsākt pakalpojumu sniegšanu ar pārstāvja starpniecību, ja Komisija 30 dienu laikā no šā panta ceturtajā daļā minētā iesnieguma un tam pievienoto dokumentu iesniegšanas dienas nav iebildusi pret maksājumu pakalpojumu sniegšanu ar attiecīgā pārstāvja starpniecību.

(9) Komisijai ir tiesības pieprasīt papildu informāciju par kārtību, kādā tiks sniegti maksājumu pakalpojumi ar pārstāvja starpniecību, lai tā varētu novērtēt pārstāvja ietekmi uz iestādes darbību.

(10) Ja licencēta iestāde vēlas sniegt maksājumu pakalpojumus ar pārstāvja starpniecību citā dalībvalstī, Komisija pirms šā panta astotajā daļā minētā lēmuma pieņemšanas konsultējas ar attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības iestādi un ņem vērā tās atzinumu.

(11) Iestādes kompetentajai pārvaldes institūcijai ir pienākums pašai vai pēc Komisijas pieprasījuma nekavējoties izbeigt maksājumu pakalpojumu sniegšanu ar attiecīgā pārstāvja starpniecību, ja minētais pārstāvis neatbilst šā panta prasībām vai nenodrošina šā likuma prasībām atbilstošu maksājumu pakalpojumu sniegšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

28.pants. (1) Komisija aizliedz iestādei sniegt maksājumu pakalpojumus ar pārstāvja starpniecību, ja:

1) nav ievērotas šā likuma prasības;

2) iestādes iesniegtie dokumenti ietver nepatiesas ziņas;

3) maksājumu pakalpojumu sniegšana ar pārstāvja starpniecību apdraud vai var apdraudēt iestādes stabilu darbību, kā arī var aizskart iestādes pakalpojumu izmantotāju likumiskās intereses;

4) maksājumu pakalpojumu sniegšana ar pārstāvja starpniecību var ierobežot iestādes pārvaldes institūciju iespējas veikt normatīvajos aktos, iestādes statūtos vai citos iekšējos normatīvajos aktos tām noteiktos pienākumus;

5) maksājumu pakalpojumu sniegšana ar pārstāvja starpniecību liegs vai ierobežos Komisijas iespējas veikt tai likumā noteiktās funkcijas;

6) pilnvarojuma līgums neatbilst šim likumam un nesniedz skaidru un patiesu priekšstatu par iestādes un pārstāvja paredzēto sadarbību un prasībām, kas izvirzītas pārstāvim attiecībā uz viņam deleģēto maksājumu pakalpojumu apjomu un kvalitāti;

7) maksājumu pakalpojumu sniegšana ar pārstāvja starpniecību var nenodrošināt to, ka tiek ievērotas normatīvo aktu prasības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanai.

(2) Tas, ka iestāde sniedz maksājumu pakalpojumus ar pārstāvja starpniecību, neatbrīvo iestādi no atbildības, kas noteikta šajā likumā vai līgumos, ko tā noslēgusi ar saviem klientiem. Iestāde ir atbildīga par pārstāvja darbībām un to rezultātu tādā pašā apmērā kā par savu darbību kopumā.

(3) Komisijai ir tiesības pieprasīt, lai iestāde novērš trūkumus, kas radušies, tās pārstāvim rīkojoties iestādes vārdā, un noteikt šo trūkumu novēršanas termiņus. Ja Komisijas noteiktajā termiņā trūkumi netiek novērsti, Komisija pieprasa, lai iestāde izbeidz pilnvarojuma līgumu, un nosaka līguma izbeigšanas termiņu.

(4) Komisija ir tiesīga pieprasīt, lai iestāde nekavējoties izbeidz pilnvarojuma līgumu, ja Komisija konstatē, ka:

1) iestāde neuzrauga ar pārstāvja starpniecību sniedzamo maksājumu pakalpojumu kvalitāti vai uzrauga to neregulāri un nepietiekami;

2) iestāde nepārvalda riskus, kas saistīti ar tiem maksājumu pakalpojumiem, kuri tiek sniegti ar pārstāvja starpniecību, vai pārvalda tos nepietiekami un nekvalitatīvi;

3) pārstāvja darbībā ir būtiski trūkumi, kas apdraud vai var apdraudēt iestādes saistību izpildi;

4) radies kāds no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem.

(5) Ja iestāde konstatē, ka pārstāvis neievēro pilnvarojuma līgumā noteiktās prasības attiecībā uz tam deleģēto maksājumu pakalpojumu apjomu vai kvalitāti, tā nekavējoties informē par to Komisiju.

(6) Ja iestāde izdara grozījumus ar pārstāvja starpniecību sniedzamo maksājumu pakalpojumu politikā un procedūrā, tā šos grozījumus iesniedz Komisijai ne vēlāk kā nākamajā darba dienā pēc to apstiprināšanas.

(7) Pārstāvis ir tiesīgs maksājumu pakalpojumu sniegšanu deleģēt tālāk citai personai tikai pēc tam, kad saņēmis iestādes rakstveida piekrišanu. Pirms maksājumu pakalpojumu sniegšanas tālākas deleģēšanas iestāde rakstveidā informē par to Komisiju un iesniedz tai šā likuma 27.pantā minētos dokumentus. Šā likuma noteikumi attiecināmi arī uz maksājumu pakalpojumu sniegšanas tālāku deleģēšanu un maksājumu pakalpojumu galīgo sniedzēju.

(8) Ja Komisija pieņem lēmumu, pamatojoties uz šā panta pirmās, trešās un ceturtās daļas noteikumiem, šā lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

29.pants. (1) Darbības (ārpakalpojumus), kas nepieciešamas iestādes darbības nodrošināšanai, tas ir, grāmatvedības kārtošanai, informācijas tehnoloģiju vai sistēmu pārvaldībai vai attīstīšanai, iekšējā audita dienesta pienākumu veikšanai, var deleģēt vienam vai vairākiem ārpakalpojumu sniedzējiem. Licencēta iestāde papildus var deleģēt iekšējās kontroles sistēmas organizēšanu un kāda maksājuma pakalpojuma elementa sniegšanu vienam vai vairākiem ārpakalpojumu sniedzējiem.

(2) Ārpakalpojumus iestādei ir tiesīgs sniegt tikai tāds ārpakalpojumu sniedzējs, kuram ir tam deleģēto pienākumu izpildei nepieciešamā kvalifikācija un pieredze.

(3) Licencētas iestādes iekšējā audita dienesta pienākumus var deleģēt vienīgi zvērinātam revidentam vai iestādes mātes sabiedrībai — dalībvalstī reģistrētai iestādei.

(4) Pirms ārpakalpojuma saņemšanas iestāde iesniedz Komisijai motivētu rakstveida iesniegumu par plānoto ārpakalpojuma saņemšanu. Iesniegumam pievieno ārpakalpojuma politikas un procedūras aprakstu un ārpakalpojuma līguma oriģinālu vai apliecinātu kopiju.

(5) Ārpakalpojuma līgumā ietver:

1) saņemamā ārpakalpojuma aprakstu;

2) precīzas prasības attiecībā uz ārpakalpojuma apjomu un kvalitāti;

3) iestādes un ārpakalpojumu sniedzēja tiesības un pienākumus, tai skaitā:

a) iestādes tiesības pastāvīgi uzraudzīt ārpakalpojuma kvalitāti,

b) iestādes tiesības dot ārpakalpojumu sniedzējam obligāti izpildāmus norādījumus jautājumos, kas saistīti ar ārpakalpojuma godprātīgu, kvalitatīvu, savlaicīgu un normatīvajiem aktiem atbilstošu sniegšanu,

c) iestādes tiesības iesniegt ārpakalpojumu sniedzējam motivētu rakstveida pieprasījumu nekavējoties izbeigt ārpakalpojuma līgumu, ja tā konstatējusi, ka ārpakalpojumu sniedzējs nepilda ārpakalpojuma līgumā noteiktās prasības attiecībā uz ārpakalpojuma apjomu vai kvalitāti,

d) ārpakalpojumu sniedzēja pienākumu nodrošināt iestādei iespēju pastāvīgi uzraudzīt ārpakalpojuma kvalitāti,

e) ārpakalpojumu sniedzēja pienākumu nekavējoties izbeigt ārpakalpojuma līgumu pēc iestādes motivēta rakstveida pieprasījuma saņemšanas;

4) Komisijas tiesības iepazīties ar visiem dokumentiem, grāmatvedības un dokumentu reģistriem un pieprasīt no ārpakalpojumu sniedzēja jebkuru informāciju, kas saistīta ar ārpakalpojuma sniegšanu un Komisijas funkciju veikšanu.

(6) Iestāde, kas plāno šajā likumā noteiktajā kārtībā saņemt ārpakalpojumu, izstrādā attiecīgu ārpakalpojuma politiku un procedūru. Ārpakalpojuma procedūra reglamentē:

1) iekšējo kārtību, kādā tiek pieņemti lēmumi par ārpakalpojuma saņemšanu;

2) ārpakalpojuma līguma slēgšanas, izpildes uzraudzības un izbeigšanas kārtību;

3) par sadarbību ar ārpakalpojumu sniedzēju un par saņemtā ārpakalpojuma apjoma un kvalitātes uzraudzību atbildīgās personas un struktūrvienības, kā arī attiecīgo personu tiesības un pienākumus;

4) iestādes rīcību gadījumos, kad ārpakalpojumu sniedzējs nepilda vai nevar pildīt ārpakalpojuma līguma noteikumus.

(7) Komisijai ir tiesības pārbaudīt ārpakalpojumu sniedzēja darbību tā atrašanās vai ārpakalpojuma sniegšanas vietā, iepazīties ar visiem dokumentiem, grāmatvedības un dokumentu reģistriem, izgatavot dokumentu kopijas, kā arī pieprasīt no ārpakalpojumu sniedzēja informāciju, kas saistīta ar ārpakalpojuma sniegšanu vai nepieciešama Komisijas funkciju veikšanai.

(8) Ārpakalpojumu sniedzējs sāk sniegt iestādei ārpakalpojumu, ja 30 dienu laikā no šā panta ceturtajā daļā minētā iesnieguma iesniegšanas dienas Komisija nav iebildusi pret ārpakalpojuma saņemšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

30.pants. (1) Komisija aizliedz iestādei saņemt plānoto ārpakalpojumu, ja:

1) nav ievēroti šā likuma noteikumi;

2) ārpakalpojuma saņemšana var ierobežot iestādes iespējas sniegt maksājumu pakalpojumus, kā arī var aizskart iestādes pakalpojumu izmantotāju likumiskās intereses;

3) ārpakalpojuma saņemšana var ierobežot iestādes pārvaldes institūciju iespējas veikt normatīvajos aktos, iestādes statūtos vai citos iekšējos normatīvajos aktos tām noteiktos pienākumus;

4) ārpakalpojuma saņemšana liegs vai ierobežos Komisijas iespējas veikt tai likumā noteiktās funkcijas;

5) ārpakalpojuma līgums neatbilst šim likumam un nesniedz skaidru un patiesu priekšstatu par iestādes un ārpakalpojumu sniedzēja paredzēto sadarbību un prasībām attiecībā uz ārpakalpojuma apjomu un kvalitāti.

(2) Tas, ka iestāde saņem ārpakalpojumu, to neatbrīvo no atbildības, kas noteikta šajā likumā vai līgumos, ko šī iestāde noslēgusi ar saviem klientiem. Iestāde ir atbildīga par ārpakalpojumu sniedzēja darbībām un to rezultātu tādā pašā apmērā kā par savu darbību kopumā.

(3) Komisijai ir tiesības pieprasīt, lai iestāde novērš trūkumus, kas radušies, saņemot ārpakalpojumu, un noteikt šo trūkumu novēršanas termiņus. Ja Komisijas noteiktajā termiņā trūkumi netiek novērsti, Komisija pieprasa, lai iestāde izbeidz ārpakalpojuma līgumu, un nosaka līguma izbeigšanas termiņu.

(4) Komisija ir tiesīga pieprasīt, lai iestāde nekavējoties izbeidz ārpakalpojuma līgumu, ja Komisija konstatē, ka:

1) iestāde neuzrauga ārpakalpojuma kvalitāti vai uzrauga to neregulāri un nepietiekami;

2) iestāde nepārvalda ar ārpakalpojuma sniegšanu saistītos riskus vai pārvalda tos nepietiekami un nekvalitatīvi;

3) ārpakalpojumu sniedzēja darbībā ir būtiski trūkumi, kas apdraud vai var apdraudēt iestādes saistību izpildi;

4) radies kāds no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem.

(5) Ja iestāde konstatē, ka ārpakalpojumu sniedzējs neievēro ārpakalpojuma līgumā noteiktās prasības attiecībā uz ārpakalpojuma apjomu vai kvalitāti, tā nekavējoties informē par to Komisiju.

(6) Ja iestāde izdara grozījumus ārpakalpojuma sniegšanas politikā un procedūrā, tā šos grozījumus iesniedz Komisijai ne vēlāk kā nākamajā darba dienā pēc to apstiprināšanas.

(7) Ārpakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs ārpakalpojuma sniegšanu deleģēt tālāk citai personai tikai pēc tam, kad saņēmis iestādes rakstveida piekrišanu. Pirms ārpakalpojuma sniegšanas tālākas deleģēšanas iestāde rakstveidā informē par to Komisiju un iesniedz tai šā likuma 29.pantā minētos dokumentus. Šā likuma noteikumi attiecināmi arī uz ārpakalpojuma sniegšanas tālāku deleģēšanu un ārpakalpojuma galīgo sniedzēju.

(8) Ja Komisija pieņem lēmumu, pamatojoties uz šā panta pirmās, trešās un ceturtās daļas noteikumiem, šā lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

31.pants. (1) Citā dalībvalstī licencēta iestāde drīkst atvērt filiāli vai izmantot pārstāvi (turpmāk šajā pantā — filiāle) Latvijā, nesaņemot šajā likumā noteikto licenci, tikai pēc tam, kad:

1) Komisija ir saņēmusi attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūcijas paziņojumu, kas ietver:

a) apstiprinājumu, ka attiecīgajai iestādei ir spēkā esoša licence iestādes darbībai,

b) iestādes nosaukumu,

c) filiāles adresi,

d) filiāles vadītāja vārdu un uzvārdu,

e) filiāles organizatoriskās struktūras aprakstu,

f) informāciju par elektroniskās naudas emisiju, izplatīšanu vai atpirkšanu, kā arī maksājumu pakalpojumu veidiem, kurus iestāde plāno sniegt Latvijā;

2) Komisija ir informējusi attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūciju par to, ka saņēmusi šā panta pirmās daļas 1.punktā minēto paziņojumu.

(2) Citā dalībvalstī licencētas iestādes pienākums ir informēt Komisiju vismaz mēnesi iepriekš par jebkuriem paredzētiem grozījumiem šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajā paziņojumā ietvertajā informācijā, kā arī par nodomu izbeigt filiāles darbību.

(3) Citā dalībvalstī licencēta iestāde uzsāk maksājumu iestādes vai elektroniskās naudas iestādes darbību Latvijā, neatverot filiāli, pēc tam, kad:

1) Komisija ir saņēmusi attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūcijas paziņojumu, kas ietver:

a) apstiprinājumu, ka attiecīgajai iestādei ir spēkā esoša licence iestādes darbībai,

b) iestādes nosaukumu,

c) informāciju par elektroniskās naudas emisiju, izplatīšanu vai atpirkšanu, kā arī maksājumu pakalpojumu veidiem, kurus iestāde plāno sniegt Latvijā;

2) Komisija ir informējusi attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūciju par to, ka saņēmusi šā panta trešās daļas 1.punktā minēto paziņojumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

32.pants. (1) Latvijā licencēta iestāde atver filiāli vai izmanto pārstāvi (turpmāk šajā pantā — filiāle) citā dalībvalstī šajā pantā noteiktajā kārtībā.

(2) Iestāde rakstveidā informē Komisiju, ka vēlas atvērt filiāli citā dalībvalstī. Iesniegumā tā norāda dalībvalsti, kurā paredzēts atvērt filiāli, filiāles adresi, filiāles vadītāja vārdu, uzvārdu un personas kodu, ja tāds piešķirts, kā arī informāciju par maksājumu iestādes vai elektroniskās naudas iestādes darbības pakalpojumu veidiem, kurus iestāde plāno sniegt attiecīgajā dalībvalstī.

(3) Šā panta otrajā daļā minētajam iesniegumam pievieno filiāles organizatoriskās struktūras aprakstu un dokumentus, kas apliecina iestādes filiāles vadītāja atbilstību šā likuma 20. un 21.pantā iestādes padomes un valdes locekļiem izvirzītajām prasībām.

(4) Iesniegumu par filiāles atvēršanu citā dalībvalstī Komisija izskata 30 dienu laikā pēc visu nepieciešamo, atbilstoši normatīvo aktu prasībām sagatavoto dokumentu saņemšanas un par savu lēmumu rakstveidā informē attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūciju un attiecīgo iestādi.

(5) Iestādes filiāle tiek izveidota un uzsāk darbību citā dalībvalstī, ja iestāde saņēmusi attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūcijas apstiprinājumu, ka tā saņēmusi šā panta ceturtajā daļā minēto Komisijas paziņojumu par tās lēmumu.

(6) Iestāde ne vēlāk kā 30 dienas pirms grozījumu izdarīšanas šā panta otrajā un trešajā daļā minētajā informācijā rakstveidā paziņo par to Komisijai un attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūcijai. Par grozījumu apstiprināšanu Komisija lemj un savu lēmumu dara zināmu attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūcijai un iestādei šā panta ceturtajā daļā noteiktajā termiņā un kārtībā.

(7) Neatkarīgi no citā dalībvalstī izveidoto filiāļu skaita tās attiecīgajā dalībvalstī tiek uzskatītas par vienu filiāli.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

33.pants. (1) Latvijā licencēta iestāde uzsāk maksājumu pakalpojumu sniegšanu vai elektroniskās naudas emisiju citā dalībvalstī, neatverot tajā filiāli, šajā pantā noteiktajā kārtībā.

(2) Iestāde rakstveidā, iesniedzot iesniegumu, informē Komisiju, ka vēlas uzsākt maksājumu pakalpojumu sniegšanu vai elektroniskās naudas emisiju citā dalībvalstī, neatverot tajā filiāli. Iesniegumā iestāde norāda dalībvalsti, kurā paredzēts sniegt maksājumu pakalpojumus vai veikt elektroniskās naudas emisiju, un maksājumu pakalpojumu veidus, kurus tā plāno sniegt.

(3) Iesniegumu par maksājumu pakalpojumu sniegšanu vai elektroniskās naudas emisiju citā dalībvalstī, neatverot tajā filiāli, Komisija izskata 30 dienu laikā pēc visu nepieciešamo, atbilstoši normatīvo aktu prasībām sagatavoto dokumentu saņemšanas un par savu lēmumu rakstveidā informē attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūciju un attiecīgo iestādi.

(4) Iestāde var uzsākt darbību citā dalībvalstī, neatverot tajā filiāli, ja attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūcija ir apstiprinājusi, ka tā saņēmusi šā panta trešajā daļā minēto Komisijas paziņojumu par tās lēmumu.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

IV nodaļa
Iestādes darbību regulējošās prasības

(Nodaļas nosaukums 17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

34.pants. (1) Iestādes pašu kapitāls nedrīkst kļūt mazāks par lielāko no šādiem lielumiem — minimālo sākotnējo kapitālu vai kapitāla prasību, kas aprēķināta saskaņā ar šā likuma 35.panta noteikumiem.

(2) Pašu kapitālu un tā aprēķināšanas kārtību nosaka Regula Nr. 575/2013.

(3) Komisija var atļaut iestādei, kas ir Latvijā reģistrētas kredītiestādes meitas sabiedrība un pakļauta konsolidētās uzraudzības prasībām, neievērot šā likuma 35.panta prasības, ja ir izpildīti visi turpmāk norādītie nosacījumi, lai nodrošinātu pašu kapitāla atbilstīgu sadalījumu starp mātes sabiedrību un meitas sabiedrību:

1) nepastāv un nav paredzami nekādi būtiski praktiski vai juridiski šķēršļi tam, lai mātes sabiedrība varētu veikt tūlītēju pašu kapitāla pārvedumu meitas sabiedrībai vai nokārtot meitas sabiedrības saistības;

2) mātes sabiedrība nodrošina pienācīgu meitas sabiedrības pārvaldību un garantē meitas sabiedrības saistību izpildi, vai arī meitas sabiedrības riski ir nebūtiski konsolidācijas grupas līmenī;

3) mātes sabiedrības riska novērtēšanas, mērīšanas un kontroles procedūras attiecas arī uz meitas sabiedrību;

4) mātes sabiedrībai ir vairāk nekā 50 procentu balsstiesīgo meitas sabiedrības akciju, vai mātes sabiedrībai ir tiesības iecelt vai atcelt meitas sabiedrības pārvaldes institūcijas locekļu vairākumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

35.pants. (1) Maksājumu iestāde nodrošina, lai tās pašu kapitāls vienmēr būtu lielāks par vai vienāds ar pašu kapitāla prasību, kas aprēķināta, izmantojot šādu formulu:

PK = k x ks, kur:

1) PK — pašu kapitāla prasība;

2) k — koeficients:

a) 0,5 — ja maksājumu iestāde sniedz tikai šā likuma 1.panta 1.punkta "f" apakšpunktā minēto maksājuma pakalpojumu,

b) 0,8 — ja maksājumu iestāde sniedz šā likuma 1.panta 1.punkta "g" apakšpunktā minēto maksājuma pakalpojumu,

c) 1 — ja maksājumu iestāde sniedz jebkuru no šā likuma 1.panta 1.punkta "a", "b", "c", "d" vai "e" apakšpunktā minētajiem maksājumu pakalpojumiem;

3) ks — kopsumma, kuru veido šā punkta "a", "b", "c", "d" un "e" apakšpunktā minēto aprēķināto procentu summa:

a) 4,0 procenti no iepriekšējos 12 mēnešos veikto maksājumu vidējās aritmētiskās vērtības mēnesī, līdz tā sasniedz 5 miljonus euro,

b) 2,5 procenti no iepriekšējos 12 mēnešos veikto maksājumu vidējās aritmētiskās vērtības mēnesī, kas pārsniedz 5 miljonus euro, līdz tā sasniedz 10 miljonus euro,

c) 1 procents no iepriekšējos 12 mēnešos veikto maksājumu vidējās aritmētiskās vērtības mēnesī, kas pārsniedz 10 miljonus euro, līdz tā sasniedz 100 miljonus euro,

d) 0,5 procenti no iepriekšējos 12 mēnešos veikto maksājumu vidējās aritmētiskās vērtības mēnesī, kas pārsniedz 100 miljonus euro, līdz tā sasniedz 250 miljonus euro,

e) 0,25 procenti no iepriekšējos 12 mēnešos veikto maksājumu vidējās aritmētiskās vērtības mēnesī, kas pārsniedz 250 miljonus euro.

(2) Ja iestāde nav darbojusies pilnus 12 kalendāra mēnešus, veikto maksājumu vidējo aritmētisko vērtību nosaka no maksājumu pakalpojumu sniegšanas sākuma.

(3) Pamatojoties uz iestādes riska pārvaldīšanas procesu, datiem par esošo un iespējamo zaudējumu risku un iekšējās kontroles sistēmu, Komisija ir tiesīga noteikt iestādei pienākumu uzturēt pašu kapitāla līmeni, kas ir līdz 20 procentiem lielāks par kapitāla prasību, kas aprēķināta saskaņā ar šā panta pirmās daļas noteikumiem.

(4) Ja elektroniskās naudas iestāde sniedz maksājumu pakalpojumus, šo pakalpojumu sniegšanai tā nodrošina šā panta pirmās daļas noteikumiem atbilstošu pašu kapitāla apmēru.

(5) Ja elektroniskās naudas iestāde veic tikai elektroniskās naudas emisiju, šī iestāde nodrošina, ka tās pašu kapitāls vienmēr ir lielāks par vai vienāds ar diviem procentiem no apgrozībā esošās elektroniskās naudas vidējā apmēra.

(6) Elektroniskās naudas iestāde, kas papildus elektroniskās naudas emisijai sniedz arī maksājumu pakalpojumus, nodrošina, ka tās pašu kapitāls vienmēr ir lielāks par vai vienāds ar pašu kapitāla prasību, ko veido atbilstoši šā panta pirmās un piektās daļas nosacījumiem aprēķināto pašu kapitāla apmēru summa.

(7) Ja elektroniskās naudas iestāde veic maksājumu pakalpojumus vai kādu no šā likuma 36.1 panta pirmajā daļā minētajām darbībām un apgrozībā esošās elektroniskās naudas apmērs nav iepriekš zināms, pašu kapitāla prasības aprēķinam izmanto apgrozībā esošās elektroniskās naudas apmēra prognozi, ko nosaka, pamatojoties uz elektroniskās naudas emisijas iepriekšējo periodu datiem. Elektroniskās naudas iestāde, kas komercdarbību nav veikusi pilnus sešus kalendāra mēnešus, apgrozībā esošās elektroniskās naudas vidējo apmēru nosaka, pamatojoties uz komercdarbības plānu, ja vien Komisija nav prasījusi izdarīt grozījumus šajā plānā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

36.pants. (1) Papildus maksājumu pakalpojumu sniegšanai maksājumu iestāde var veikt:

1) darbību, kas saistīta ar maksājumu pakalpojumu sniegšanu;

2) maksājumu sistēmu darbību;

3) cita veida komercdarbību saskaņā ar normatīvo aktu prasībām.

(2) Maksājumu iestāde nodrošina, ka nauda, kas saņemta no maksājumu pakalpojumu izmantotājiem vai cita maksājumu pakalpojumu sniedzēja maksājumu izpildei, tiek turēta maksājumu kontos, kurus drīkst izmantot tikai maksājumu pakalpojumiem.

36.1 pants. (1) Papildus elektroniskās naudas emisijai elektroniskās naudas iestāde var:

1) sniegt maksājumu pakalpojumus;

2) nodrošināt ar elektroniskās naudas emisiju vai maksājumu pakalpojumu sniegšanu saistītus pakalpojumus;

3) nodrošināt maksājumu sistēmu darbību;

4) veikt cita veida komercdarbību saskaņā ar normatīvo aktu prasībām.

(2) Elektroniskās naudas iestāde nodrošina, ka nauda, kas saņemta no maksājumu pakalpojumu izmantotājiem vai cita maksājumu pakalpojumu sniedzēja maksājumu izpildei, tiek turēta maksājumu kontos, kurus drīkst izmantot tikai maksājumu pakalpojumiem.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

36.2 pants. Elektroniskās naudas iestāde naudu, ko tā saņem no elektroniskās naudas turētāja, nekavējoties apmaina pret elektronisko naudu.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

37.pants. Licencēta iestāde var piešķirt ar maksājumu pakalpojumiem saistītu kredītu, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

1) kredītu piešķir tikai šā likuma 1.panta 1.punkta “d”, “e” un “g” apakšpunktā minēto maksājumu pakalpojumu sniegšanai;

2) kredīts ir atmaksājams ne ilgāk kā 12 mēnešu laikā no tā izsniegšanas dienas;

3) kredīts netiek piešķirts no finanšu līdzekļiem, kas saņemti vai tiek turēti maksājumu izpildei, vai saņemti apmaiņā pret elektronisko naudu;

4) iestādes kopējo piešķirto kredītu apjoms jebkurā laikā ir samērojams ar pašu kapitāla apmēru, kas noteikts atbilstoši šā likuma 34.pantam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

38.pants. (1) Iestāde nodrošina, lai nauda, kas saņemta no maksājumu pakalpojumu izmantotājiem vai cita maksājumu pakalpojumu sniedzēja maksājumu izpildei, būtu nodrošināta ar apdrošinātāja vai tādas kredītiestādes izsniegtu galvojuma apdrošināšanas polisi vai citu garantiju, kura neietilpst vienā komercsabiedrību grupā ar iestādi, vai arī nodrošina, lai šī nauda:

1) būtu nošķirta no citu tādu personu naudas, kuras nav maksājumu pakalpojumu izmantotāji, kā vārdā nauda tiek turēta. Naudu, kuru nākamās darba dienas beigās pēc tās saņemšanas dienas maksājumu iestāde vēl nav ieskaitījusi saņēmēja kontā vai nosūtījusi citam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, tā ieskaita atsevišķā kontā bankā vai iegulda drošos, likvīdos, zema riska aktīvos, kurus par tādiem uzskata atbilstoši Komisijas normatīvajiem noteikumiem;

2) tiktu turēta nošķirti no citu tādu personu naudas, kuras nav maksājumu pakalpojumu izmantotāji, kā vārdā nauda tiek turēta, kā arī nodrošina, ka nauda netiek iekļauta tajā iestādes mantā, no kuras tiek segti citu šīs iestādes kreditoru prasījumi.

(2) Šā panta pirmās daļas prasības attiecas arī uz naudu, kuru iestāde saņēmusi maksājumu izpildei nākotnē. Ja šādas naudas apmērs nav zināms, iestāde šā panta pirmās daļas prasības piemēro, ņemot vērā iepriekšējos datus par šādiem darījumiem iestādes darbības gada periodā. Iestāde, kura komercdarbību nav veikusi pilnu darbības gadu, šā panta pirmās daļas prasības piemēro, ņemot vērā komercdarbības plānu.

(3) Ja iestāde noslēgusi līgumu par šā panta pirmajā daļā minētās galvojuma apdrošināšanas polises vai citas garantijas saņemšanu, tā informē Komisiju par šā līguma noteikumiem.

(4) Iestādei ir pienākums izveidot iekšējās kontroles sistēmu, kas nodrošina pastāvīgu šā panta pirmajā un piektajā daļā noteikto prasību ievērošanas kontroli.

(5) Elektroniskās naudas iestāde nodrošina šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteikto prasību izpildi attiecībā uz naudu, kas saņemta apmaiņā pret emitēto elektronisko naudu, ne vēlāk kā piecas darba dienas pēc elektroniskās naudas emisijas.

(6) Šā panta piektajā daļā minētās prasības nav attiecināmas uz naudu, ko elektroniskās naudas iestāde saņēmusi ar maksājumu instrumentu veikta maksājuma veidā, līdz brīdim, kamēr attiecīgā nauda nav ieskaitīta elektroniskās naudas iestādes maksājumu kontā vai citādi nonākusi elektroniskās naudas iestādes rīcībā maksājuma veikšanai šajā likumā noteiktajā maksājuma veikšanas laikā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011., 12.05.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

38.1 pants. (1) Naudas līdzekļi, ko maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis no maksājumu pakalpojumu izmantotājiem vai cita maksājumu pakalpojumu sniedzēja maksājumu izpildei, kā arī no elektroniskās naudas turētājiem, maksātnespējas gadījumā netiek iekļauti iestādes mantā, no kuras tiek segti maksātnespējas procesa vai likvidācijas izdevumi un apmierināti citi kreditoru vai trešo personu prasījumi. No minētajiem naudas līdzekļiem var tikt apmierināti vienīgi maksājumu pakalpojumu izmantotāju, citu maksājumu pakalpojumu sniedzēju un elektroniskās naudas turētāju pamatoti prasījumi.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētie naudas līdzekļi pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas nekavējoties tiek izmaksāti maksājumu pakalpojumu izmantotājiem vai citam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, no kura tie saņemti maksājumu izpildei, kā arī elektroniskās naudas turētājiem.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

39.pants. Dokumentāciju, kas saistīta ar iestādes licencēšanu, pārstāvju, filiāļu un ārpakalpojumu struktūru izmantošanu, iestādei noteiktajām regulējošajām prasībām un tās uzraudzību, iestāde glabā ne mazāk kā piecus gadus.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

40.pants. (1) Maksājumu iestāde, kas saņēmusi Komisijas licenci, Komisijas darbības finansēšanai maksā līdz 0,05 procentiem (ieskaitot) no maksājumu iestādes veikto maksājumu kopsummas ceturksnī, bet ne mazāk par 3557 euro gadā.

(11) Elektroniskās naudas iestāde, kas saņēmusi Komisijas licenci, Komisijas darbības finansēšanai maksā līdz 0,05 procentiem (ieskaitot) no emitenta atpirktās elektroniskās naudas kopsummas ceturksnī, bet ne mazāk par 3557 euro gadā.

(12) Ja elektroniskās naudas iestāde, kas saņēmusi Komisijas licenci, sniedz arī maksājumu pakalpojumus, tā Komisijas darbības finansēšanai papildus šā panta 1.1 daļā noteiktajam maksā līdz 0,05 procentiem (ieskaitot) no elektroniskās naudas iestādes veikto maksājumu kopsummas ceturksnī, bet ne mazāk par 3557 euro gadā.

(2) Iestāde, kas saņēmusi Komisijas licenci, Komisijas noteiktajā kārtībā un termiņos iesniedz tai pārskatu, kas nepieciešams šā panta pirmajā, 1.1 un 1.2 daļā noteikto maksājumu aprēķināšanai, un līdz ceturksnim sekojošā mēneša trīsdesmitajam datumam veic attiecīgos maksājumus.

(3) Komisija izdod normatīvos noteikumus par šā panta otrajā daļā minēto pārskatu iesniegšanas kārtību un par šā panta pirmajā, 1.1 un 1.2 daļā minēto maksājumu aprēķināšanas kārtību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011., 12.09.2013. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

40.1 pants. (1) Maksājumu iestāde, kuras darbības uzsākšanai atbilstoši šā likuma 5.panta noteikumiem nav nepieciešama licence, pēc tās reģistrācijas šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā Komisijas darbības finansēšanai maksā līdz 0,05 procentiem (ieskaitot) no maksājumu iestādes veikto maksājumu kopsummas ceturksnī, bet ne mazāk par 426 euro gadā.

(2) Elektroniskās naudas iestāde, kuras darbības uzsākšanai atbilstoši šā likuma 5.1 panta noteikumiem nav nepieciešama licence, pēc tās reģistrācijas šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā Komisijas darbības finansēšanai maksā līdz 0,05 procentiem (ieskaitot) no emitenta atpirktās elektroniskās naudas kopsummas ceturksnī, bet ne mazāk par 426 euro gadā.

(3) Ja elektroniskās naudas iestāde, kuras darbības uzsākšanai atbilstoši šā likuma 5.1 panta noteikumiem nav nepieciešama licence, sniedz arī maksājumu pakalpojumus, tā Komisijas darbības finansēšanai papildus šā panta otrajā daļā noteiktajam maksā līdz 0,05 procentiem (ieskaitot) no veikto maksājumu kopsummas ceturksnī, bet ne mazāk par 426 euro gadā.

(4) Šajā pantā minētā iestāde Komisijas noteiktajā kārtībā un termiņos iesniedz tai pārskatu, kas nepieciešams šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteikto maksājumu aprēķināšanai, un līdz ceturksnim sekojošā mēneša trīsdesmitajam datumam veic attiecīgos maksājumus.

(5) Neliela apjoma maksājumu sistēma, kura tiek reģistrēta šā likuma 26.1 panta otrajā daļā minētajā reģistrā, Komisijas darbības finansēšanai maksā 426 euro gadā.

(6) Komisija izdod normatīvos noteikumus par šā panta ceturtajā daļā minēto pārskatu iesniegšanas kārtību un par šā panta pirmajā, otrajā, trešajā un piektajā daļā minēto maksājumu aprēķināšanas kārtību.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

V nodaļa
Maksājumu pakalpojumu sniedzēja un maksājuma pakalpojuma izmantotāja attiecības

(Nodaļas nosaukums 17.03.2011. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2013. likumu, kas stājas spēkā 18.07.2013.)

41.pants. Maksājumu pakalpojumu sniedzēja un maksājuma pakalpojuma izmantotāja attiecības regulē šis likums, citi maksājumu pakalpojumu jomas darbību regulējošie normatīvie akti, Eiropas Savienības tieši piemērojamie tiesību akti maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā, kā arī civiltiesiskie līgumi, kurus maksājumu pakalpojumu sniedzējs noslēdzis ar maksājuma pakalpojuma izmantotāju.

(20.06.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 18.07.2013.)

42.pants. Gada laikā pēc iestādes un maksājuma pakalpojuma izmantotāja savstarpēji noslēgtā līguma darbības termiņa beigām iestādei ir pienākums pēc maksājuma pakalpojuma izmantotāja pieprasījuma atmaksāt atpakaļ neizlietoto naudu, neprasot par to samaksu. Šā panta pirmajā teikumā minētais noteikums ietverams iestādes un maksājuma pakalpojuma izmantotāja līgumā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

43.pants. (1) Iestādes pienākums ir garantēt maksājuma pakalpojuma izmantotāja personas, kontu un darījumu noslēpumu.

(2) Ziņas par fizisko personu maksājumu kontiem un veiktajiem darījumiem sniedzamas pašām fiziskajām personām un to likumīgajiem pārstāvjiem.

(3) Ziņas par juridisko personu maksājumu kontiem un veiktajiem darījumiem sniedzamas šo juridisko personu pilnvarotajiem pārstāvjiem un augstākajām institūcijām pēc šo institūciju vadītāju pieprasījuma.

(4) Ziņas par maksājuma pakalpojuma izmantotāju, viņa maksājumu kontiem un veiktajiem darījumiem saskaņā ar rakstveida līgumu sniedzamas trešajai personai, ja pakalpojuma izmantotājs tam nepārprotami piekritis ar iestādi noslēgtajā līgumā.

(5) Ziņas par maksājuma pakalpojuma izmantotāju un viņa darījumiem, kuras iestāde iegūst, sniedzot maksājumu pakalpojumus saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem, ir neizpaužamas ziņas, kas nesatur valsts noslēpumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

44.pants. (1) Katrs, kas tīši vai netīši darījis zināmas atklātībai vai izpaudis personām, kurām nav tiesību attiecīgo informāciju saņemt, ziņas par iestādes klientu kontiem vai klientiem sniegtajiem maksājumu pakalpojumiem, ja viņam šīs ziņas uzticētas vai kļuvušas zināmas kā iestādes akcionāram vai dalībniekam, padomes (ja tāda izveidota) vai valdes loceklim vai iestādes darbiniekam, ir saucams pie kriminālatbildības likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Personas, kas izdarījušas šā panta pirmajā daļā minēto pārkāpumu, sodāmas arī tādā gadījumā, ja pārkāpums izdarīts pēc tam, kad minētās personas izbeigušas līgumattiecības vai pienākumu pildīšanu, vai darba attiecības iestādē.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

44.1 pants. (1) Atverot un slēdzot juridisko personu — Latvijas Republikas rezidentu, kā arī nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību Latvijā — maksājumu kontus, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas noteikti šā likuma 2.panta otrās daļas 2., 3., 4. un 7.punktā, ir pienākums sniegt Valsts ieņēmumu dienestam šādu informāciju: klienta nosaukums (firma), vienotais reģistrācijas kods, maksājuma konta numurs un valūta. Kārtību un termiņu, kādā maksājumu pakalpojumu sniedzēji sniedz informāciju Valsts ieņēmumu dienestam par juridisko personu — Latvijas Republikas rezidentu, kā arī nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību Latvijā — atvērtajiem un slēgtajiem maksājumu kontiem, nosaka Ministru kabinets.

(11) Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas noteikti šā likuma 2.panta otrās daļas 2., 3., 4., 7. un 8.punktā, ir pienākums sniegt Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par personu, kuru rezidences (reģistrācijas) valsts ir Latvijas Republika, aizdomīgiem darījumiem likuma "Par nodokļiem un nodevām" izpratnē un minētajā likumā noteiktajā kārtībā un apjomā.

(2) Šā likuma 2.panta otrās daļas 1.punktā noteiktais maksājumu pakalpojumu sniedzējs šajā pantā minēto informāciju Valsts ieņēmumu dienestam sniedz atbilstoši Kredītiestāžu likuma noteikumiem.

(12.05.2011. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.04.2014. un 30.11.2015. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2016.)

44.2 pants. (1) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs neuzsāk darījuma attiecības ar tādu azartspēļu organizētāju vai tā starpnieku, kas norādīts maksājumu pakalpojumu sniedzējam nosūtītajā Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas lēmumā par aizliegumu uzsākt un turpināt darījuma attiecības ar azartspēļu organizētāju, kurš darbību veic bez Latvijas Republikas normatīvajos aktos noteiktās licences, vai tā starpnieku (turpmāk — nelicencēts azartspēļu organizētājs). Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir uzsācis darījuma attiecības ar nelicencētu azartspēļu organizētāju, tas pēc lēmuma saņemšanas šīs darījuma attiecības izbeidz.

(2) Maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir aizliegts veikt kredītpārvedumus uz šā panta pirmajā daļā minētajā lēmumā norādītā nelicencēta azartspēļu organizētāja kontu. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs šo pienākumu izpilda nekavējoties, bet ne vēlāk kā triju darba dienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas.

(3) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav atbildīgs par zaudējumiem, kas radušies, izpildot Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas lēmumā noteikto.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014. Pants stājas spēkā 01.07.2014. Sk. Pārejas noteikumu 15.punktu)

VI nodaļa
Maksājumu pakalpojumu sniedzēju, elektroniskās naudas iestāžu un maksājumu sistēmu darbības uzraudzība un atbildība

(Nodaļas nosaukums 24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

45.pants. Komisijai ir tiesības papildus noteikt vēl citas iestāžu darbību regulējošas prasības, lai mazinātu iestāžu darbības risku un aizsargātu elektroniskās naudas turētājus un maksājumu pakalpojumu izmantotājus.

(17.03.2011. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

46.pants. (1) Maksājumu iestāde, kas ir komercsabiedrība un elektroniskās naudas iestāde, kas veic maksājumu pakalpojumus, gada pārskatā un konsolidētajā gada pārskatā informāciju par maksājumu pakalpojumiem, kas minēti šā likuma 1.panta 1.punktā, un par citu darbību, ko tā veikusi atbilstoši šā likuma 36.panta pirmajai daļai, atspoguļo atsevišķi.

(2) Maksājumu iestāde, kas ir komercsabiedrība un elektroniskās naudas iestāde, kas veic maksājumu pakalpojumus, gada pārskata un konsolidētā gada pārskata pielikumā uzrāda pārskata gadā veikto maksājumu kopsummu. Iestādes pārskata gads sakrīt ar kalendāra gadu.

(21) Elektroniskās naudas iestāde gada pārskata un konsolidētā gada pārskata pielikumā norāda apgrozībā esošās elektroniskās naudas apmēru pārskata gada 31.decembrī un pārskata gadā atpirktās elektroniskās naudas apmēru. Elektroniskās naudas iestādes pārskata gads sakrīt ar kalendāra gadu.

(3) Maksājumu iestāde, kas ir fiziskā persona, līdz kārtējā kalendārā gada 1.aprīlim iesniedz Komisijai informāciju par iepriekšējā kalendārajā gadā veikto maksājumu kopsummu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

47.pants. Iestādes pienākums ir informēt Komisiju par visiem apstākļiem, kas var būtiski ietekmēt iestādes turpmāko darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

48.pants. (1) Uzraudzības funkciju veikšanai Komisija ir tiesīga pieprasīt, lai iestāde sagatavo pārskatus par tās darbību saskaņā ar Komisijas izdotajiem normatīvajiem noteikumiem par šo pārskatu sagatavošanas un iesniegšanas kārtību.

(2) Uzraudzības funkciju veikšanai Komisija ir tiesīga izdot maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, elektroniskās naudas iestādēm un maksājumu sistēmu darbībai saistošus normatīvos noteikumus, lai nodrošinātu to prasību ievērošanu, kuras noteiktas šajā likumā un Eiropas Savienības tieši piemērojamos tiesību aktos maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011., 20.06.2013. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

49.pants. Lai pārbaudītu iestāžu un maksājumu sistēmu darbības atbilstību šā likuma prasībām, kā arī Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu prasībām, Komisijai ir tiesības:

1) pieprasīt, lai iestāde vai institūcija, vai persona, kas ir atbildīga par maksājumu sistēmas darbību, sniedz uzraudzībai nepieciešamo informāciju;

2) veikt pārbaudes iestādē vai institūcijā, vai pie personas, kas ir atbildīga par maksājumu sistēmas darbību, un pārbaudīt attiecīgās sistēmas darbību.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

50.pants. (1) Citas dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūcijai ir tiesības veikt pārbaudes Latvijā reģistrētajās attiecīgās dalībvalsts iestāžu filiālēs.

(2) Pirms pārbaudes uzsākšanas citas dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūcija laikus rakstveidā informē par to Komisiju. Komisijas pārstāvim ir tiesības piedalīties pārbaudē. Citas dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūcija iesniedz Komisijai ziņojuma par veiktās pārbaudes rezultātiem kopiju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

51.pants. (1) Ja Komisija konstatē, ka citā dalībvalstī licencētas iestādes filiāle, kas darbojas Latvijā, vai citā dalībvalstī licencēta iestāde, kas sniedz finanšu pakalpojumus, neatverot tajā filiāli, veic darbības, kas ir pretrunā ar Latvijas likumiem, tā nekavējoties pieprasa, lai attiecīgā filiāle vai iestāde izbeidz šādas darbības.

(2) Ja citā dalībvalstī licencētas iestādes filiāle, kas darbojas Latvijā, vai citā dalībvalstī licencēta iestāde, kas sniedz finanšu pakalpojumus, neatverot tajā filiāli, neizbeidz darbības, kas ir pretrunā ar Latvijas likumiem, Komisija nekavējoties par to informē attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūciju, kuras pienākums ir rīkoties tā, lai pārkāpumi tiktu novērsti. Citas dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūcija informē Komisiju par veiktajiem pasākumiem.

(3) Ja citā dalībvalstī licencētas iestādes filiāle, kas darbojas Latvijā, vai citā dalībvalstī licencēta iestāde, kas sniedz maksājumu pakalpojumus, neatverot tajā filiāli, turpina veikt darbības, kas ir pretrunā ar Latvijas likumiem, Komisija par to informē attiecīgās dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūciju un veic pasākumus, lai šādus pārkāpumus novērstu.

(4) Šā panta pirmās, otrās un trešās daļas prasības neliedz Komisijai veikt darbības, lai novērstu pārkāpumus, kas ir pretrunā ar sabiedrības intereses aizsargājošiem Latvijas likumiem, un piemērotu sodus par šiem pārkāpumiem.

(5) Komisijas administratīvo aktu, kas izdots saskaņā ar šo likumu, var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā. Tiesa triju tiesnešu sastāvā lietu izskata kā pirmās instances tiesa. Administratīvās apgabaltiesas spriedumu var pārsūdzēt, iesniedzot kasācijas sūdzību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

52.pants. (1) Informācija par iestādi un tās klientiem, iestādes un tās klientu darbību, kura iepriekš nav bijusi likumā noteiktajā kārtībā publicēta vai kuras izpaušanu nenosaka citi likumi, vai kuru nav apstiprinājusi Komisijas padome, kā arī Komisijas rīcībā esošā ar finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku un maksājumu sistēmu darbību saistītā informācija uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, un tā nav izpaužama trešajām personām citādi kā vien pārskata vai apkopojuma veidā, kas izslēdz iespēju identificēt kādu konkrētu iestādi vai tās klientu.

(2) Šā panta pirmās daļas noteikumi neliedz Komisijai atbilstoši tās kompetencei apmainīties ar ierobežotas pieejamības informāciju ar citas dalībvalsts finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku uzraudzības institūcijām, saglabājot sniegtajai informācijai ierobežotas pieejamības statusu.

(3) Komisija ir tiesīga saskaņā ar šā panta otro, ceturto un piekto daļu saņemto informāciju izmantot vienīgi uzraudzības funkciju veikšanai:

1) lai pārliecinātos par iestāžu dibināšanu un darbību regulējošo normatīvo aktu ievērošanu;

2) lai piemērotu likumā noteiktos tiesību ierobežojumus un sodus;

3) tiesvedības procesā, kurā tiek apstrīdēti Komisijas izdotie administratīvie akti vai faktiskā rīcība.

(4) Šā panta pirmās un trešās daļas noteikumi neliedz Komisijai atbilstoši tās kompetencei apmainīties ar ierobežotas pieejamības informāciju ar:

1) citas dalībvalsts finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku uzraudzības institūcijām;

2) iestādēm vai personām, kas dalībvalstīs atbildīgas par iestāžu maksājumu pakalpojumu pārtraukšanas, maksātnespējas, likvidācijas, kā arī kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu uzskaites pārbaužu procedūrām;

3) personām, kas dalībvalstīs veic likumā noteiktās iekšējās pārbaudes un revīzijas iestādēs, kredītiestādēs, apdrošinātājos, ieguldījumu brokeru, ieguldījumu pārvaldes sabiedrībās un citās finanšu iestādēs.

(5) Šā panta noteikumi neliedz Komisijai apmainīties ar ierobežotas pieejamības informāciju ar dalībvalstu centrālajām bankām un citām institūcijām, kas ir atbildīgas par maksājumu sistēmu pārraudzību, ja šāda informācija tām nepieciešama likumā noteikto funkciju veikšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 24.04.2014. likumu, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

53.pants. (1) Komisijas darbinieki, Komisijas pilnvarotas personas vai citas personas, kas darbojas Komisijas pilnvarotu personu uzdevumā, uzskatāmas par amatpersonām un sodāmas par neizpaužamas informācijas izpaušanu, ja tās tīši vai netīši izpaudušas atklātībā vai citām personām ziņas par iestādi.

(2) Šā panta pirmās daļas noteikumi neattiecas uz ziņām, ko šā panta pirmajā daļā minētās personas sniedz šajā likumā, kā arī citos likumos noteiktajos gadījumos un kārtībā.

(3) Personas, kas izdarījušas šā panta pirmajā daļā minētos pārkāpumus, sodāmas arī tad, ja tie izdarīti pēc tam, kad minētās personas izbeigušas līgumattiecības vai pienākumu pildīšanu, vai darba attiecības Komisijā vai kā Komisijas pilnvarotas personas vai citas personas, kuras darbojušās Komisijas pilnvarotu personu uzdevumā.

(4) Ja Komisija iestādes darbībā konstatē likumu pārkāpumus, tā par šiem pārkāpumiem ir tiesīga informēt Valsts ieņēmumu dienestu, Latvijas Republikas prokuratūru un pirmstiesas izmeklēšanas iestādes.

(5) Komisija, tās darbinieki un pilnvarnieki nav atbildīgi par zaudējumiem, kas radušies iestādei vai trešajām personām, kā arī nav saucami pie atbildības par darbībām, kuras tie tiesiski, precīzi, pamatoti un labticīgi veikuši, pienācīgi pildot uzraudzības funkcijas šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

54.pants. Reģistrētajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem — juridiskajām personām — Latvijā funkcionējošās maksājumu sistēmas nodrošina objektīvus, nediskriminējošus un samērīgus piekļuves (dalības) nosacījumus. Maksājumu sistēmām nav tiesību ierobežot piekļuvi sistēmai (dalību sistēmā) vairāk, nekā tas pamatoti nepieciešams, lai aizsargātu sistēmu pret norēķina, operacionālajiem un komercdarbības riskiem vai nodrošinātu sistēmas operacionālo vai finansiālo stabilitāti.

55.pants. (1) Latvijā funkcionējošām maksājumu sistēmām nav atļauts noteikt maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, maksājumu pakalpojumu izmantotājiem vai citām maksājumu sistēmām nevienu no šādiem nosacījumiem:

1) ierobežojošus nosacījumus attiecībā uz faktisku dalību citās maksājumu sistēmās;

2) nosacījumu, kas savstarpēji diskriminē licenci saņēmušos maksājumu pakalpojumu sniedzējus vai reģistrētus maksājumu pakalpojumu sniedzējus attiecībā uz to tiesībām un pienākumiem;

3) nosacījumu, kas ietver ierobežojumu, kura pamatā ir iestādes statuss.

(2) Šā panta pirmo daļu un šā likuma 54.panta noteikumus nepiemēro:

1) likumā “Par norēķinu galīgumu maksājumu un finanšu instrumentu norēķinu sistēmās” noteiktajām maksājumu sistēmām;

2) maksājumu sistēmām, kas aptver tikai tādus maksājumu pakalpojumu sniedzējus, kuri ietilpst vienā komercsabiedrību grupā, ko veido komercsabiedrības, kuru savstarpējie ieguldījumi pamatkapitālā piešķir vienai no komercsabiedrību grupā ietilpstošajām komercsabiedrībām faktisku kontroli pār pārējām komercsabiedrībām;

3) maksājumu sistēmām, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs atsevišķi vai komercsabiedrību grupā:

a) sniedz vai var sniegt maksājuma pakalpojumu gan maksātājam, gan arī saņēmējam un viens maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par sistēmas vadību,

b) atļauj citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem piedalīties maksājumu sistēmā un tie nav tiesīgi savstarpēji vienoties par maksu, kas saistīta ar dalību maksājumu sistēmā, lai gan var noteikt savus izcenojumus maksātājiem un saņēmējiem.

56.pants. (1) Ja Komisija konstatē, ka maksājumu sistēma, maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai elektroniskās naudas iestāde neievēro prasības, kas noteiktas šajā likumā, Komisijas izdotajos tiesību aktos vai Eiropas Savienības tieši piemērojamos tiesību aktos maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā, tā, pieņemot lēmumu, ir tiesīga īstenot vienu vai vairākas šādas darbības:

1) pieprasīt, lai institūcija vai persona, kas ir atbildīga par maksājumu sistēmas darbību, maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai elektroniskās naudas iestāde nekavējoties veic situācijas novēršanai nepieciešamos pasākumus un iesniedz Komisijai tās noteiktajā termiņā rīcības plānu;

2) izteikt institūcijai vai personai, kas ir atbildīga par maksājumu sistēmas darbību, maksājumu pakalpojumu sniedzējam vai elektroniskās naudas iestādei brīdinājumu;

3) noteikt ierobežojumus maksājumu pakalpojumu sniedzēja vai elektroniskās naudas iestādes darbībai, tai skaitā daļēji vai pilnīgi apturēt maksājumu pakalpojumu sniegšanu;

4) dot institūcijai vai personai, kas ir atbildīga par maksājumu sistēmas darbību, maksājumu pakalpojumu sniedzēja vai elektroniskās naudas iestādes pārraudzības institūcijām un izpildinstitūcijām, kā arī šo institūciju vadītājiem un locekļiem pamatotus rakstveida rīkojumus, kas nepieciešami, lai ierobežotu vai pārtrauktu maksājumu sistēmas, maksājumu pakalpojumu sniedzēja vai elektroniskās naudas iestādes darbību, kura apdraud vai var apdraudēt to stabilitāti, maksātspēju vai reputāciju;

5) uzlikt soda naudu līdz 142 300 euro;

6) daļēji vai pilnīgi apturēt elektroniskās naudas emisiju elektroniskās naudas iestādei.

(2) Ja Komisija konstatē, ka iestāde neievēro normatīvo aktu prasības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā, tā ir tiesīga īstenot vienu vai vairākas šā panta pirmajā daļā norādītās darbības.

(3) Ja Komisija, pamatojoties uz šā panta pirmās un otrās daļas noteikumiem, ir izdevusi administratīvo aktu, šā akta pārsūdzēšana neaptur tā izpildi.

(20.06.2013. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.09.2013. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2014.)

VII nodaļa
Maksājumu pakalpojumu sniegšanas, elektroniskās naudas turēšanas un elektroniskās naudas atpirkšanas nosacījumi un informēšanas prasības

(Nodaļas nosaukums 17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

57.pants. Ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs nav patērētājs Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē, maksājuma pakalpojuma sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs var vienoties par atsevišķu šā likuma VII, VIII un IX nodaļas noteikumu nepiemērošanu.

58.pants. (1) Maksājumus veic valūtā, par kuru maksājuma pakalpojuma sniedzējs un pakalpojuma izmantotājs vienojušies.

(2) Ja pirms maksājuma uzsākšanas preču pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas vietā pārdevējs maksātājam piedāvā veikt valūtas konvertēšanu vai ja valūtas konvertēšanu piedāvā veikt maksājuma saņēmējs, tai personai, kura piedāvā maksātājam šo valūtas konvertēšanas pakalpojumu, ir pienākums informēt maksātāju par maksu, kā arī maksājuma summas konvertēšanai izmantojamo valūtas kursu.

59.pants. (1) Ja maksājuma saņēmējs piedāvā atlaidi par noteikta maksājuma instrumenta izmantošanu, tas informē par to maksātāju pirms maksājuma uzsākšanas.

(2) Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs pieprasa maksu par noteikta maksājuma instrumenta izmantošanu, tas informē par to maksājuma pakalpojuma izmantotāju pirms maksājuma uzsākšanas, ja vien maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav sniedzis šo informāciju atbilstoši šā likuma 63.panta prasībām.

(3) Elektroniskās naudas emitentam ir aizliegts piešķirt elektroniskās naudas turētājam procentus vai citu finansiālu labumu par darbību kopumu, kas saistīts ar elektroniskās naudas turēšanu noteiktā laika posmā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. likumu, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

60.pants. (1) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs šā likuma VII, VIII un IX nodaļā noteikto informāciju maksājuma pakalpojuma izmantotājam sniedz bez maksas.

(2) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs, vienojoties ar maksājuma pakalpojuma izmantotāju, var iekasēt maksu, ja pēc pakalpojuma izmantotāja pieprasījuma:

1) informācija tiek sniegta biežāk, nekā to nosaka standartlīgums;

2) informācija tiek sniegta citiem, nevis standartlīgumā noteiktajiem saziņas līdzekļiem;

3) tiek sniegta ne tikai standartlīgumā noteiktā informācija, bet arī papildu informācija.

(3) Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nosaka maksu par informācijas sniegšanu saskaņā ar šā panta otro daļu, šo maksu nosaka pamatotu un atbilstošu maksājumu pakalpojumu sniedzēja faktiskajām izmaksām.

61.pants. (1) Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējam rodas strīds ar maksājuma pakalpojuma izmantotāju, maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir pienākums pierādīt, ka tas ievērojis šā likuma VII, VIII un IX nodaļā noteiktās informēšanas prasības.

(2) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs tā rīcībā esošās neizpaužamās ziņas sniedz valsts institūcijai, valsts amatpersonai vai citai iestādei un amatpersonai tādā pašā kārtībā kā kredītiestādes saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 63.panta noteikumiem.

62.pants. Ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs izmanto maksājuma instrumentu, kas saskaņā ar standartlīgumu izmantojams tikai maksājumiem, no kuriem katrs atsevišķi nepārsniedz 30 euro, vai izmanto tādu maksājuma instrumentu, kuram noteiktais limits ir 150 euro vai kurā uzkrātā nauda nekad nepārsniedz 150 euro:

1) maksājumu pakalpojumu sniedzējs maksātājam sniedz informāciju par maksājuma instrumenta izmantošanas veidu, maksājuma pakalpojuma sniedzēja un maksājuma pakalpojuma izmantotāja atbildību, maksājumam piemērojamo maksu un citu informāciju, kas maksātājam nepieciešama pamatota lēmuma pieņemšanai attiecībā uz maksājuma pakalpojuma izmantošanu, kā arī norāda, kur pieejama cita informācija, kas minēta šā likuma 64.pantā;

2) maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs var vienoties, ka, izdarot grozījumus standartlīgumā, var nepiemērot šā likuma 66.panta noteikumus;

3) maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs var vienoties, ka pēc maksājuma veikšanas:

a) maksājumu pakalpojumu sniedzējs dara pieejamu informāciju tikai par norādi (referenci), kas maksājuma pakalpojuma izmantotājam ļauj identificēt maksājumu, tā summu, kā arī maksu, ko maksājuma pakalpojuma izmantotājs maksā maksājumu pakalpojumu sniedzējam par maksājuma pakalpojumu. Ja veikti vairāki viena veida maksājumi vienam un tam pašam saņēmējam, maksājumu pakalpojumu sniedzējs tam dara pieejamu arī informāciju par šo maksājumu kopsummu un maksu, ko maksājuma pakalpojuma izmantotājs maksā maksājumu pakalpojumu sniedzējam par maksājuma pakalpojumu,

b) maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav pienākuma sniegt šā punkta “a” apakšpunktā minēto informāciju, ja maksājuma instrumentu izmanto anonīmi vai ja maksājuma instrumentam raksturīgas pazīmes dēļ maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav pieejama šā punkta “a” apakšpunktā minētā informācija. Šajos gadījumos maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksātājam iespēju pārbaudīt maksājuma instrumentā uzkrāto naudas summu.

62.1 pants. (1) Elektroniskās naudas emitentam ir pienākums pēc elektroniskās naudas turētāja pieprasījuma jebkurā laikā par nominālvērtību atpirkt tā turējumā esošo elektronisko naudu monetārās vērtības apmērā.

(2) Elektroniskās naudas atpirkšanas nosacījumus un kārtību nosaka elektroniskās naudas emitenta un elektroniskās naudas turētāja līgumā, norādot tajā arī ar elektroniskās naudas atpirkšanu saistīto maksu. Elektroniskās naudas turētājs tiek informēts par šiem nosacījumiem, pirms tas uzņemas saistības saskaņā ar līgumu vai pirms piekrīt elektroniskās naudas emitenta piedāvājumam.

(3) Maksu par elektroniskās naudas atpirkšanu nosaka samērīgu ar faktiskajām izmaksām, kādas radušās elektroniskās naudas emitentam. Maksu var piemērot tikai tad, ja tas paredzēts šā panta otrajā daļā minētajā līgumā, un vienā no šādiem gadījumiem:

1) atpirkšana tiek prasīta pirms līguma termiņa beigām;

2) līgumā paredzēta līguma beigu diena, un elektroniskās naudas turētājs izbeidzis līgumu pirms minētās dienas;

3) atpirkšana tiek prasīta vairāk nekā gadu pēc līguma termiņa beigu dienas.

(4) Pieprasot elektroniskās naudas atpirkšanu gada laikā pēc šā panta otrajā daļā minētā līguma termiņa beigām, elektroniskās naudas emitents atpērk turējumā esošo elektronisko naudu kopējās monetārās vērtības apmērā. Ja elektroniskās naudas emitents ir elektroniskās naudas iestāde, kas veic šā likuma 36.1 panta pirmās daļas 4.punktā minēto komercdarbību, un nav zināms, kādu daļu no līdzekļiem tā izmantos kā elektronisko naudu, elektroniskās naudas iestāde atpērk visus elektroniskās naudas turētāja atpirkt pieprasītos līdzekļus.

(5) Ja elektroniskās naudas atpirkšana tiek prasīta pirms šā panta otrajā daļā minētā līguma termiņa beigām, elektroniskās naudas turētājs var prasīt elektroniskās naudas pilnīgu vai daļēju atpirkšanu.

(6) Persona, kas nav patērētājs Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē un kas pieņem elektronisko naudu norēķiniem, par tiesībām atpirkt elektronisko naudu vienojas ar elektroniskās naudas emitentu, slēdzot šā panta otrajā daļā minēto līgumu.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

VIII nodaļa
Maksājumi, uz kuriem attiecas standartlīgums

63.pants. (1) Pirms standartlīguma noslēgšanas vai pirms tam, kad maksājuma pakalpojuma izmantotājs piekritis izmantot piedāvājumu, maksājumu pakalpojumu sniedzējs papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju sniedz pakalpojuma izmantotājam šā likuma 64.pantā paredzēto informāciju. Informācija par Latvijā piedāvātajiem maksājumu pakalpojumiem sniedzama skaidri saprotamā veidā valsts valodā vai kādā citā valodā, par kuru puses vienojušās.

(2) Ja pēc maksājuma pakalpojuma izmantotāja pieprasījuma standartlīgums noslēgts, izmantojot distances saziņas līdzekli, un tā rezultātā nav iespējams izpildīt šā panta pirmajā daļā noteiktos pienākumus, maksājumu pakalpojumu sniedzējs tos izpilda uzreiz pēc standartlīguma noslēgšanas.

(3) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs šā panta pirmajā daļā minētos pienākumus var izpildīt, arī iesniedzot maksājuma pakalpojuma izmantotājam standartlīguma projektu, ja tas ietver šā likuma 64.pantā minēto informāciju.

64.pants. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs maksājuma pakalpojuma izmantotājam standartlīgumā sniedz šādu informāciju:

1) par maksājumu pakalpojumu sniedzēju:

a) maksājumu pakalpojumu sniedzēja nosaukumu, juridisko adresi, elektroniskā pasta adresi un citas adreses, kas izmantojamas saziņai ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kā arī maksājumu pakalpojumu sniedzēja pārstāvja vai filiāles juridisko adresi Latvijā, ja maksājumu pakalpojumi tiek sniegti ar pārstāvja vai filiāles starpniecību. Ja Latvijā dibināts un reģistrēts maksājumu pakalpojumu sniedzējs sniedz maksājumu pakalpojumus citā dalībvalstī, — arī tā pārstāvja vai filiāles juridisko adresi dalībvalstī, kurā tiek piedāvāti maksājumu pakalpojumi,

b) norādi uz Komisiju vai maksājumu pakalpojumu sniedzēja uzraudzības institūciju, kā arī norādi uz šā likuma 10.pantā paredzēto reģistru, kurā attiecīgais maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts;

2) par maksājumu pakalpojumu izmantošanu:

a) sniedzamā maksājuma pakalpojuma aprakstu,

b) norādi uz informāciju vai unikālu identifikatoru, ko maksājuma pakalpojuma izmantotājs iesniedz, lai maksājuma rīkojums tiktu pienācīgi izpildīts,

c) veidu, kādā dodama piekrišana maksājuma veikšanai, un veidu, kādā tā atsaucama atbilstoši šā likuma 80. un 92.panta noteikumiem,

d) norādi uz brīdi, ar kuru maksājuma rīkojums uzskatāms par saņemtu saskaņā ar šā likuma 90.pantu, un brīdi, kurā tiek pārtraukta maksājuma rīkojumu pieņemšana, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs tādu ir noteicis,

e) maksimālo maksājuma pakalpojuma izpildes laiku,

f) vai pastāv iespēja vienoties par limitu maksājuma instrumenta izmantošanai saskaņā ar šā likuma 81.panta pirmo daļu;

3) par maksu, procentu likmi un valūtas kursu:

a) maksu, ko maksājuma pakalpojuma izmantotājs maksā maksājumu pakalpojumu sniedzējam par maksājuma pakalpojumu, un šīs maksas sadalījumu,

b) maksājumam piemērojamo procentu likmi un valūtas kursu vai, ja paredzēts izmantot atsauces procentu likmi un atsauces valūtas kursu, — faktiskās procentu likmes aprēķina metodi un attiecīgo atsauces procentu likmi vai atsauces valūtas kursu, ko izmanto par pamatu valūtas maiņai, kā arī šīs likmes vai valūtas maiņas kursa noteikšanas datumu,

c) norādi uz to, ka atsauces procentu likmes vai atsauces valūtas kursa izmaiņas piemēro nekavējoties bez iepriekšējas informēšanas un ka maksājuma pakalpojuma izmantotājam informācija par šīm izmaiņām tiks sniegta saskaņā ar šā likuma 66.panta trešo, ceturto un piekto daļu, ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs par to ir vienojušies;

4) par saziņu:

a) informāciju par saziņas līdzekļiem, tai skaitā par tehniskajām prasībām attiecībā uz pakalpojuma izmantotāja sakaru iekārtām, par kuru izmantošanu šajā likumā noteiktās informācijas vai paziņojumu pārsūtīšanai maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs ir vienojušies,

b) kādā veidā un cik bieži tiks sniegta vai darīta pieejama šajā likumā noteiktā informācija,

c) valodu, kurā noslēgs standartlīgumu un tā puses sazināsies līgumattiecību laikā,

d) norādi uz maksājuma pakalpojumu izmantotāja tiesībām saņemt informāciju saskaņā ar šā likuma 65.pantu;

5) par drošības pasākumiem:

a) to pasākumu aprakstu, kurus maksājuma instrumenta drošas uzglabāšanas labad veic maksājuma pakalpojuma izmantotājs, un informāciju par to, kā informēt maksājumu pakalpojumu sniedzēju saistībā ar šā likuma 82.panta pirmās daļas 2.punktu,

b) norādi uz gadījumiem, kādos maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir tiesības bloķēt maksājuma instrumentu saskaņā ar šā likuma 81.panta otro daļu, ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs par to ir vienojušies,

c) informāciju par maksātāja atbildību saskaņā ar šā likuma 87.pantu,

d) informāciju par to, kā un cik ilgā laikā maksājuma pakalpojuma izmantotājs informē maksājumu pakalpojumu sniedzēju par neautorizētu vai kļūdaini veiktu maksājumu saskaņā ar šā likuma 84.pantu, kā arī par maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildību par neautorizētu maksājumu saskaņā ar šā likuma 86.pantu,

e) informāciju par maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildību par maksājumu veikšanu saskaņā ar šā likuma 99.pantu,

f) naudas atmaksas nosacījumus saskaņā ar šā likuma 88. un 89.pantu;

6) par grozījumiem standartlīgumā un standartlīguma izbeigšanu:

a) norādi uz to, ka uzskatāms, ka maksājuma pakalpojuma izmantotājs piekritis standartlīguma grozījumiem, ja tas līdz ierosinātajam standartlīguma spēkā stāšanās termiņam nav paziņojis maksājumu pakalpojumu sniedzējam, ka iebilst pret šiem grozījumiem, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs par to ir vienojušies saskaņā ar šā likuma 66.panta otro daļu,

b) standartlīguma termiņu,

c) maksājuma pakalpojuma izmantotāja tiesības izbeigt standartlīgumu, kā arī vienošanos par līguma izbeigšanu atbilstoši šā likuma 66.panta pirmajai daļai un 67.pantam;

7) par sūdzību un zaudējumu atlīdzināšanas jautājuma izskatīšanu:

a) normatīvos aktus, kas attiecas uz standartlīgumu, un tiesu, kuras kompetencē ir ar standartlīgumu saistītu lietu izskatīšana,

b) norādi uz ārpustiesas sūdzību izskatīšanu un pārsūdzēšanas procedūrām, kas maksājuma pakalpojuma izmantotājam pieejamas saskaņā ar šā likuma 105. un 106.pantu.

65.pants. Standartlīguma spēkā esamības laikā maksājuma pakalpojuma izmantotājam ir tiesības pēc pieprasījuma saņemt informāciju par standartlīguma noteikumiem, kā arī šā likuma 64.pantā norādīto informāciju un noteikumus papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju.

66.pants. (1) Grozījumus standartlīgumā, kā arī šā likuma 64.pantā noteiktajā informācijā un noteikumos maksājumu pakalpojumu sniedzējs ierosina atbilstoši šā likuma 63.panta pirmās daļas noteikumiem un ne vēlāk kā divus mēnešus pirms ierosinātās (plānotās) šo grozījumu spēkā stāšanās dienas.

(2) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs var vienoties ar maksājuma pakalpojuma izmantotāju, ka pakalpojuma izmantotājs ir piekritis standartlīguma grozījumiem, ja tas līdz ierosinātajai (plānotajai) stardartlīguma spēkā stāšanās dienai nav paziņojis maksājumu pakalpojumu sniedzējam par saviem iebildumiem pret šiem grozījumiem. Šādā gadījumā maksājumu pakalpojumu sniedzējs arī norāda, ka maksājuma pakalpojuma izmantotājam ir tiesības nekavējoties un bez soda sankciju piemērošanas izbeigt standartlīgumu līdz attiecīgo grozījumu spēkā stāšanās dienai.

(3) Procentu likmes vai valūtas kursa izmaiņas var piemērot bez iepriekšējas paziņošanas, ja par to panākta vienošanās standartlīgumā un ja šo izmaiņu pamatā ir tādas atsauces procentu likmes vai atsauces valūtas kurss, par ko maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs ir vienojušies saskaņā ar šā likuma 64.panta 3.punkta “b” un “c” apakšpunkta noteikumiem.

(4) Šā panta trešajā daļā minētajos gadījumos maksājumu pakalpojumu sniedzējs pēc iespējas drīzāk informē maksājuma pakalpojuma izmantotāju atbilstoši šā likuma 63.panta pirmās daļas noteikumiem, izņemot gadījumu, kad šīs personas vienojušās par citu veidu, kādā maksājumu pakalpojumu sniedzējs sniedz vai dara pieejamu attiecīgo informāciju.

(5) Procentu likmes vai valūtas kursa izmaiņas, kas ir labvēlīgākas maksājuma pakalpojuma izmantotājam, var piemērot, iepriekš par to nepaziņojot.

(6) Aprēķinot un piemērojot maksājumos izmantotās procentu likmes vai valūtas kursa izmaiņas, nav pieļaujama pakalpojuma izmantotāja diskriminācija.

67.pants. (1) Maksājuma pakalpojuma izmantotājs var izbeigt standartlīgumu jebkurā laikā, izņemot gadījumu, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs vienojušies par iepriekšējas paziņošanas termiņu standartlīguma izbeigšanai. Iepriekšējas paziņošanas termiņš nevar būt ilgāks par vienu mēnesi.

(2) Ja standartlīgums noslēgts uz nenoteiktu laiku vai laiku, kas pārsniedz 12 mēnešus, un maksājuma pakalpojuma izmantotājs izbeidz standartlīgumu pēc 12 mēnešiem, maksājumu pakalpojumu sniedzējs nenosaka soda naudu par standartlīguma izbeigšanu. Pārējos gadījumos, kad par standartlīguma izbeigšanu ir paredzēta soda nauda, to nosaka samērīgu ar izdevumiem.

(3) Ja standartlīgumā panākta attiecīga vienošanās, maksājumu pakalpojumu sniedzējs var izbeigt standartlīgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku, informējot par to maksājuma pakalpojuma izmantotāju vismaz divus mēnešus iepriekš atbilstoši šā likuma 63.panta pirmās daļas noteikumiem.

(4) Maksu, ko maksājumu pakalpojumu sniedzējs regulāri iekasē par maksājuma pakalpojumu, maksājuma pakalpojuma izmantotājs maksā proporcionāli tā izmantošanas laikam līdz standartlīguma izbeigšanai. Ja šāda maksa tiek iekasēta avansā, maksājumu pakalpojumu sniedzējs to proporcionāli atmaksā.

68.pants. Ja saskaņā ar standartlīgumu tiek veikts maksājums, ko uzsācis maksātājs, maksājumu pakalpojumu sniedzējs pēc maksātāja pieprasījuma pirms maksājuma uzsākšanas sniedz informāciju par tā maksimālo izpildes laiku un maksu par pakalpojumu, ko sedz maksātājs, kā arī šīs maksas sadalījumu.

69.pants. (1) Pēc tam, kad maksājuma summa norakstīta no maksātāja konta, vai — gadījumos, kad maksātājs neizmanto maksājumu kontu, — pēc maksājuma rīkojuma saņemšanas maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties atbilstoši šā likuma 63.panta pirmās daļas noteikumiem sniedz maksātājam šādu informāciju:

1) norādi (referenci), kas ļauj maksātājam identificēt katru maksājumu, un, ja iespējams, informāciju par saņēmēju;

2) maksājuma summu valūtā, kādā šī summa norakstīta no maksātāja konta, vai valūtā, kāda izmantota maksājuma rīkojumā;

3) maksu par pakalpojumu, ko maksā maksājuma pakalpojuma izmantotājs, un šīs maksas sadalījumu vai arī procentus, ko maksā maksājuma pakalpojuma izmantotājs;

4) valūtas kursu, ko maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs izmantojis maksājumā, un maksājuma summu pēc valūtas konvertēšanas, ja veikta valūtas maiņa;

5) valutēšanas datumu maksājuma summas norakstīšanai no maksātāja konta vai maksājuma rīkojuma saņemšanas datumu.

(2) Standartlīgumā var iekļaut noteikumu, ka šā panta pirmajā daļā minēto informāciju sniedz vai dara pieejamu vismaz reizi mēnesī, un norādīt veidu, kādā informācija sniedzama, nodrošinot maksātājam iespēju šo informāciju saglabāt un atjaunot nemainītu.

70.pants. (1) Pēc tam, kad izpildīts maksājums, saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties atbilstoši šā likuma 63.panta pirmās daļas noteikumiem sniedz vai dara pieejamu saņēmējam šādu informāciju:

1) norādi (referenci), kas ļauj saņēmējam identificēt maksājumu un, ja iespējams, arī maksātāju, un jebkuru informāciju, kas iesniegta līdz ar maksājumu;

2) maksājuma summu valūtā, kādā šī summa ieskaitīta saņēmēja maksājumu kontā;

3) maksu par pakalpojumu, ko maksā maksājuma pakalpojuma izmantotājs, un šīs maksas sadalījumu vai arī procentus, ko maksā maksājuma pakalpojuma izmantotājs;

4) valūtas kursu, ko saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs izmantojis maksājumā, un maksājuma summu pirms valūtas konvertēšanas, ja veikta valūtas maiņa;

5) valutēšanas datumu naudas ieskaitīšanai kontā.

(2) Standartlīgumā var iekļaut noteikumu, ka šā panta pirmajā daļā minēto informāciju sniedz vai dara pieejamu vismaz reizi mēnesī, un norādīt veidu, kādā informācija sniedzama, nodrošinot saņēmējam iespēju šo informāciju saglabāt un atjaunot nemainītu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.05.2011. likumu, kas stājas spēkā 15.06.2011.)

70.1 pants. Standartlīgumā var iekļaut noteikumu, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs maksājuma pakalpojuma izmantotājam pēc pieprasījuma vai noteiktā periodā pēc vienošanās sniedz vai dara pieejamu konta izraksta informāciju, norādot veidu, kādā konta izraksts sniedzams, tajā skaitā nodrošinot iespēju šo informāciju saglabāt un atjaunot nemainītu.

(12.05.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.06.2011.)

IX nodaļa
Vienreizējie maksājumi

71.pants. (1) Šo nodaļu piemēro vienreizējiem maksājumiem, uz kuriem neattiecas standartlīgums.

(2) Ja maksājuma rīkojumu vienreizējam maksājumam iesniedz, izmantojot maksājuma instrumentu, uz ko attiecas standartlīgums, maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav pienākuma sniegt vai darīt pieejamu informāciju, kura maksājuma pakalpojuma izmantotājam jau ir sniegta, pamatojoties uz standartlīgumu ar citu maksājumu pakalpojumu sniedzēju, vai kuru viņam sniegs saskaņā ar šo standartlīgumu.

72.pants. (1) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodod maksājuma pakalpojuma izmantotājam viegli pieejamā veidā informāciju, kas minēta šā likuma 73.pantā, pirms maksājuma pakalpojuma izmantotājs uzņemas saistības izmantot vienreizēja maksājuma pakalpojumu. Pēc pakalpojuma izmantotāja pieprasījuma maksājumu pakalpojumu sniedzējs šo informāciju sniedz papīra formā vai izmantojot jebkuru citu pastāvīgu informācijas nesēju. Informācija par Latvijā piedāvātajiem maksājumu pakalpojumiem formulējama skaidri saprotamā veidā valsts valodā vai kādā citā valodā, par kuru maksājumu pakalpojumu sniedzējs vienojies ar maksājuma pakalpojuma izmantotāju.

(2) Ja pēc maksājuma pakalpojuma izmantotāja pieprasījuma maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs par vienreizēja maksājuma pakalpojumu vienojas, lietojot distances saziņas līdzekli, un tā rezultātā nav iespējams izpildīt šā panta pirmajā daļā noteiktos pienākumus, maksājumu pakalpojumu sniedzējs tos izpilda uzreiz pēc maksājuma izpildes.

(3) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs šā panta pirmajā daļā minētos pienākumus var izpildīt, arī iesniedzot pakalpojuma izmantotājam līguma vai maksājuma rīkojuma projektu, ja tas ietver šā likuma 73.pantā minēto informāciju.

73.pants. (1) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs maksājuma pakalpojuma izmantotājam sniedz vai dara pieejamu šādu informāciju:

1) norādi (referenci) uz informāciju vai unikālu identifikatoru, ko pakalpojuma izmantotājs iesniedz, lai maksājuma rīkojums tiktu pienācīgi izpildīts;

2) maksimālo maksājuma pakalpojuma izpildes laiku;

3) maksu par pakalpojumu, ko maksā maksājuma pakalpojuma izmantotājs, un šīs maksas sadalījumu;

4) faktisko vai atsauces valūtas kursu, ko piemēros maksājumam, ja tiks veikta valūtas maiņa.

(2) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs maksājuma pakalpojuma izmantotājam viegli pieejamā veidā dara pieejamu arī citu šā likuma 64.pantā noteikto informāciju, ja tā attiecas uz maksājuma pakalpojumu un ir maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā.

74.pants. Uzreiz pēc maksājuma rīkojuma saņemšanas maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs tādā pašā veidā, kāds noteikts šā likuma 72.panta pirmajā daļā, maksātājam sniedz vai dara pieejamu šādu informāciju:

1) norādi (referenci), kas ļauj maksātājam identificēt maksājumu, kā arī informāciju par saņēmēju, ja tā maksājuma rīkojumā ir norādīta;

2) maksājuma summu valūtā, kura norādīta maksājuma rīkojumā;

3) maksu par pakalpojumu, ko sedz maksājuma pakalpojuma izmantotājs, un šīs maksas sadalījumu;

4) valūtas kursu, ko maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs izmantojis maksājumā, ja tiek veikta valūtas maiņa. Ja, izpildot maksājuma pakalpojumu, izmantotais valūtas kurss atšķiras no kursa, par ko maksātājs tika informēts saskaņā ar šā likuma 73.panta pirmās daļas 4.punktu, maksājumu pakalpojumu sniedzējs informē maksātāju par izmantoto valūtas kursu. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs informē maksājuma pakalpojuma izmantotāju par maksājuma summu pēc valūtas maiņas;

5) maksājuma rīkojuma saņemšanas datumu.

75.pants. Uzreiz pēc maksājuma izpildes saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs atbilstoši šā likuma 72.panta pirmajai daļai sniedz vai dara pieejamu saņēmējam šādu informāciju:

1) norādi (referenci), kas ļauj saņēmējam identificēt maksājumu un, ja iespējams, arī maksātāju, un citu informāciju, kas iesniegta līdz ar maksājumu;

2) maksājuma summu valūtā, kādā šī summa ir saņēmēja rīcībā;

3) maksu par pakalpojumu, ko sedz maksājuma pakalpojuma izmantotājs, un šīs maksas sadalījumu;

4) valūtas kursu un maksājuma summu pirms valūtas konvertēšanas, ja saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs veicis valūtas maiņu;

5) valutēšanas datumu naudas ieskaitīšanai kontā.

X nodaļa
Maksājumu pakalpojumu sniedzēju un maksājuma pakalpojuma izmantotāju tiesības un pienākumi

76.pants. Ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs nav patērētājs Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē, maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs var vienoties par atsevišķu šā likuma 77.panta pirmās daļas, 80.panta trešās daļas, kā arī 85., 87., 88., 89., 92. un 99.panta noteikumu nepiemērošanu. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs var vienoties arī par citu, nevis šā likuma 84.pantā noteikto zaudējuma atlīdzības pieprasīšanas termiņu.

77.pants. (1) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs nevar prasīt no maksājuma pakalpojuma izmantotāja maksu par savu informēšanas pienākumu pildīšanu, kā arī par korektīvo vai preventīvo darbību veikšanu atbilstoši šā likuma X, XI, XII, XIII un XIV nodaļai, ja šā likuma 91.panta otrajā daļā, 92.panta septītajā daļā un 98.panta trešajā daļā nav noteikts citādi. Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs vienojas ar maksājuma pakalpojuma izmantotāju par šā likuma 91.panta otrajā daļā, 92.panta septītajā daļā un 98.panta trešajā daļā minētās maksas piemērošanu, tad šo maksu nosaka samērīgu ar savām faktiskajām informēšanas, kā arī korektīvo vai preventīvo darbību veikšanas izmaksām.

(2) Ja maksājums nav saistīts ar valūtas konvertēšanu, saņēmējs maksā sava maksājumu pakalpojumu sniedzēja pieprasīto maksu par pakalpojumu, bet maksātājs — sava maksājumu pakalpojumu sniedzēja pieprasīto maksu.

(3) Maksājuma saņēmējam ir aizliegts pieprasīt no maksātāja maksu par konkrētā maksājuma instrumenta izmantošanu.

78.pants. (1) Ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs izmanto maksājuma instrumentu, kas saskaņā ar standartlīgumu izmantojams tikai maksājumiem, no kuriem katrs atsevišķi nepārsniedz 30 euro, vai maksājuma instrumentu, kuram noteiktais limits ir 150 euro vai kurā uzkrātā nauda nekad nepārsniedz 150 euro, maksājumu pakalpojumu sniedzējs var vienoties ar maksājuma pakalpojuma izmantotāju, ka:

1) netiek piemēroti šā likuma 82.panta pirmās daļas 2.punkta, 83.panta pirmās daļas 3., 4. un 5.punkta un 87.panta ceturtās un piektās daļas noteikumi, ja vien nav iespējams maksājuma instrumentu bloķēt vai apturēt tā turpmāko izmantošanu;

2) netiek piemēroti šā likuma 85., 86.panta un 87.panta pirmās un otrās daļas noteikumi, ja maksājuma instrumentu izmanto anonīmi vai maksājumu pakalpojumu sniedzējs citas maksājuma instrumentam raksturīgas pazīmes dēļ nevar pierādīt, ka maksājums bijis autorizēts;

3) maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav nepieciešams informēt maksājuma pakalpojuma izmantotāju par maksājuma rīkojuma noraidīšanu, ja maksājuma rīkojuma neizpilde izriet no konkrētajiem apstākļiem;

4) maksātājs nevar atsaukt maksājuma rīkojumu pēc tam, kad to nosūtījis vai devis saņēmējam piekrišanu veikt maksājumu;

5) tiek piemērots cits maksājuma izpildes termiņš, nekā tas noteikts šā likuma 96.pantā.

(2) Šā likuma 86. un 87.panta noteikumus piemēro arī attiecībā uz elektronisko naudu, izņemot gadījumu, kad maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nevar iesaldēt maksājumu kontu vai bloķēt maksājuma instrumentu.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

79.pants. (1) Maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs, saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kā arī maksājumu pakalpojumu sniedzēju starpnieki veic maksājuma summas pārvedumu un neietur no pārveduma summas nekādu maksu par pakalpojumu.

(2) Saņēmējs un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzējs var vienoties, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs ietur komisijas maksu no pārskaitītās naudas summas pirms tās ieskaitīšanas saņēmēja kontā. Šādā gadījumā saņēmējam sniegtajā informācijā atsevišķi norāda pilno maksājuma summu un iekasēto maksu par pakalpojumu.

(3) Ja maksājumu uzsācis maksātājs un no maksājuma summas ieturēta nevis šā panta otrajā daļā minētā maksa par pakalpojumu, bet kāda cita maksa, maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina, ka saņēmējs saņem visu maksātāja uzsāktā maksājuma naudas summu.

(4) Ja maksājumu uzsācis saņēmējs vai tas uzsākts ar saņēmēja starpniecību un no maksājuma summas ieturēta nevis šā panta otrajā daļā minētā maksa par pakalpojumu, bet kāda cita maksa, saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina, ka saņēmējs saņem visu maksājuma naudas summu.

XI nodaļa
Maksājuma autorizācija

80.pants. (1) Maksātājs var dot piekrišanu maksājuma veikšanai pirms maksājuma izpildes vai, ja par to panācis vienošanos ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju, pēc maksājuma izpildes.

(2) Piekrišanu veikt maksājumu, kā arī vairākus vai atkārtotus maksājumus dod veidā, par kādu vienojušies maksātājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs. Ja šādas piekrišanas nav, maksājumu uzskata par neautorizētu.

(3) Maksātājs savu piekrišanu var atsaukt jebkurā laikā, bet ne vēlāk par šā likuma 92.pantā noteikto brīdi. Maksātājs var atsaukt arī vairāku vai atkārtotu maksājumu veikšanai dotu piekrišanu. Jebkuri turpmāk veiktie maksājumi uzskatāmi par neautorizētiem.

81.pants. (1) Ja autorizācijai izmanto noteiktu maksājuma instrumentu, maksātājs var vienoties ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju par maksājuma instrumenta izmantošanas limitu.

(2) Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs standartlīgumā par to vienojušies, maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir tiesības bloķēt maksājuma instrumenta izmantošanu gadījumos, kas saistīti ar maksājuma instrumenta drošību, pamatotām aizdomām par maksājuma instrumenta neautorizētu izmantošanu vai izmantošanu krāpšanas nolūkā, vai gadījumos, kad maksājuma instruments saistīts ar kredītlīniju un ir būtiski pieaudzis risks, ka maksātājs var nebūt spējīgs izpildīt maksājumu saistības.

(3) Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos maksājumu pakalpojumu sniedzējs veidā, par kādu tas vienojies ar maksājuma pakalpojuma izmantotāju, informē maksātāju par maksājuma instrumenta bloķēšanu un tās iemesliem, ja tas iespējams, pirms paredzētās maksājuma instrumenta bloķēšanas, bet ne vēlāk kā tūlīt pēc bloķēšanas, izņemot gadījumus, kad informācijas sniegšana apdraudētu objektīvi pamatotos drošības apsvērumus vai ir aizliegta saskaņā ar Latvijas normatīvo aktu prasībām.

(4) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs atbloķē maksājuma instrumentu vai aizstāj to ar jaunu maksājuma instrumentu, tiklīdz bloķēšanai vairs nav pamata.

82.pants. (1) Maksājuma pakalpojuma izmantotājam, kas ir tiesīgs izmantot maksājuma instrumentu, ir šādi pienākumi:

1) lietot maksājuma instrumentu saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē maksājuma instrumenta izlaišanu un lietošanu;

2) tiklīdz kļuvis zināms, ka maksājuma instruments ir nozaudēts, nolaupīts vai citādi prettiesiski piesavināts, vai notikusi tā neautorizēta izmantošana, nekavējoties par to informēt maksājumu pakalpojumu sniedzēju vai tā norādīto iestādi.

(2) Maksājuma pakalpojuma izmantotājs veic pasākumus, kas nepieciešami, lai saglabātu maksājuma instrumenta personalizētos aizsardzības elementus drošībā.

83.pants. (1) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas izlaidis maksājuma instrumentu, ievēro šādas prasības:

1) nodrošina, lai maksājuma instrumenta personalizētie aizsardzības elementi nebūtu pieejami personām, kuras nav tiesīgas izmantot maksājuma instrumentu;

2) nesūta maksājuma pakalpojuma izmantotājam nepieprasītu maksājuma instrumentu, izņemot gadījumu, kad maksājuma instruments, kas jau ir pakalpojuma izmantotāja turējumā, jāaizstāj ar jaunu maksājuma instrumentu;

3) pastāvīgi nodrošina pakalpojuma izmantotājam iespēju paziņot par šā likuma 82.panta pirmās daļas 2.punktā minētajiem gadījumiem vai pieprasīt maksājuma instrumenta atbloķēšanu saskaņā ar šā likuma 81.panta ceturto daļu;

4) 18 mēnešu laikā no brīža, kad maksājuma pakalpojuma izmantotājs informējis maksājumu pakalpojumu sniedzēju par šā likuma 82.panta pirmās daļas 2.punktā minētajiem gadījumiem vai pieprasījis maksājuma instrumenta atbloķēšanu saskaņā ar šā likuma 81.panta ceturto daļu, nodrošina pierādījumus tam, ka maksājuma pakalpojuma izmantotājs sniedzis attiecīgo paziņojumu;

5) novērš maksājuma instrumenta izmantošanu, tiklīdz saņemta šā likuma 82.panta pirmās daļas 2.punktā minētā informācija.

(2) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs uzņemas risku, kas saistīts ar maksājuma instrumenta vai jebkuru tā drošības elementu nosūtīšanu maksātājam, izņemot gadījumu, kad saskaņā ar maksājuma pakalpojuma izmantotāja lūgumu maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma pakalpojuma izmantotājs iepriekš ir vienojušies citādi.

84.pants. (1) Maksājuma pakalpojuma izmantotājs ir tiesīgs no maksājumu pakalpojumu sniedzēja saņemt zaudējumu atlīdzību saskaņā ar šā likuma 86. un 99.pantu, ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs nekavējoties, tiklīdz uzzinājis par neautorizētu vai kļūdaini izpildītu maksājumu, bet ne vēlāk kā 13 mēnešu laikā pēc naudas norakstīšanas no konta ir informējis par to maksājumu pakalpojumu sniedzēju.

(2) Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav sniedzis vai darījis pieejamu informāciju par maksājumu saskaņā ar šā likuma VII, VIII un IX nodaļas noteikumiem, maksājuma pakalpojuma izmantotājs var saņemt šā panta pirmajā daļā minēto atlīdzību saskaņā ar šā likuma 86. un 99.pantu, ja ir informējis maksājumu pakalpojumu sniedzēju, tiklīdz uzzinājis par neautorizētu vai kļūdaini izpildītu maksājumu.

85.pants. (1) Ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs noliedz, ka autorizējis izpildītu maksājumu, vai apgalvo, ka maksājums izpildīts kļūdaini, maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir pienākums pierādīt, ka maksājums ir autentificēts, precīzi reģistrēts un grāmatots kontos un to nav ietekmējušas tehniskas kļūmes vai citi trūkumi.

(2) Ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs noliedz, ka autorizējis izpildītu maksājumu, tad ar to vien, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs reģistrējis maksājuma instrumenta lietojumu, nepietiek, lai pierādītu, ka maksātājs autorizējis maksājumu vai rīkojies prettiesiski, vai apzināti vai neuzmanības dēļ nav pildījis vienu vai vairākus šā likuma 82.pantā paredzētos pienākumus.

86.pants. (1) Šā likuma 84.pantā minētajos gadījumos maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties atlīdzina maksātājam zaudējumus, atmaksājot neautorizētā maksājuma summu vai atjaunojot stāvokli maksātāja maksājuma kontā, no kura šī summa norakstīta, līdz tādam stāvoklim, kāds bija pirms neautorizētā maksājuma veikšanas.

(2) Papildu zaudējumu atlīdzību var noteikt saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas attiecas uz maksātāja un maksājumu pakalpojumu sniedzēja līgumiem.

87.pants. (1) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs neatlīdzina maksātājam zaudējumus līdz 150 euro, ja tie radušies saistībā ar neautorizētiem maksājumiem maksājuma instrumenta nozaudēšanas, nolaupīšanas vai citādas prettiesiskas piesavināšanās dēļ vai ja maksātājs nav gādājis par personalizēto drošības elementu drošu glabāšanu un tādējādi pieļāvis maksājuma instrumenta prettiesisku piesavināšanos.

(2) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs neatlīdzina maksātājam tādus zaudējumus, kas tam radušies saistībā ar neautorizētiem maksājumiem, ja maksātājs rīkojies prettiesiski vai ar nodomu (tīši) vai rupjas neuzmanības dēļ nav pildījis vienu vai vairākus šā likuma 82.pantā paredzētos pienākumus.

(3) Ja maksātājs nav rīkojies prettiesiski vai nav konstatēts, ka viņš ar nodomu (tīši) nav izpildījis savus pienākumus saskaņā ar šā likuma 82.pantu, maksājumu pakalpojumu sniedzējs var samazināt šā panta pirmajā un otrajā daļā noteikto maksātāja atbildības apmēru, ņemot vērā maksājuma instrumenta personalizēto drošības elementu būtību un apstākļus, kādos tas nozaudēts, nolaupīts vai citādi prettiesiski piesavināts.

(4) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs, nepiemērojot šā panta pirmās daļas noteikumus, atlīdzina maksātājam zaudējumus, kas radušies nozaudēta, nolaupīta vai citādi prettiesiski piesavināta maksājuma instrumenta izmantošanas rezultātā pēc tam, kad maksātājs maksājumu pakalpojumu sniedzējam vai tā norādītajai iestādei sniedzis informāciju saskaņā ar šā likuma 82.panta pirmās daļas 2.punktu, izņemot gadījumus, kad maksātājs pats rīkojies prettiesiski.

(5) Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nenodrošina maksātājam iespēju jebkurā laikā saskaņā ar šā likuma 83.panta pirmās daļas 3.punktu informēt par maksājuma instrumenta nozaudēšanu, nolaupīšanu vai citādu prettiesisku piesavināšanos, tad maksājumu pakalpojumu sniedzējs, nepiemērojot šā panta pirmās daļas noteikumus, atlīdzina maksātājam maksājuma instrumenta izmantošanas rezultātā radušos zaudējumus, izņemot gadījumus, kad maksātājs pats rīkojies prettiesiski.

(6) Attiecībā uz maksātāju — patērētāju Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē — nepiemēro šā panta pirmajā daļā noteikto maksātāja atbildības apmēru, ja zaudējumi radušies saistībā ar neautorizētiem maksājumiem viņa maksājumu kartes nolaupīšanas vai citādas prettiesiskas piesavināšanās dēļ.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.05.2011. likumu, kas stājas spēkā 15.06.2011.)

88.pants. (1) Maksātājam ir tiesības saņemt no maksājumu pakalpojumu sniedzēja autorizēta un jau izpildīta maksājuma summas atmaksu pilnā apmērā, ja attiecīgo maksājumu uzsācis saņēmējs vai tas uzsākts ar saņēmēja starpniecību un ja:

1) autorizējot maksājumu, nav norādīta precīza tā summa;

2) maksājuma summa ir lielāka, nekā maksātājs pamatoti būtu varējis attiecīgajam maksājumam paredzēt, ņemot vērā datus par viņa iepriekšējiem maksājumiem, standartlīguma noteikumus, kā arī attiecīgos darījuma apstākļus.

(2) Pēc maksājumu pakalpojumu sniedzēja pieprasījuma maksātājs sniedz pierādījumus attiecībā uz šā panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem.

(3) Attiecībā uz tiešā debeta maksājumiem maksātājs un tā maksājumu pakalpojumu sniedzējs standartlīgumā var vienoties, ka maksātājam ir tiesības saņemt no maksājumu pakalpojumu sniedzēja naudas atmaksu arī tad, ja šā panta pirmajā daļā minētie nosacījumi nav izpildīti.

(4) Šā panta pirmās daļas 2.punktā minētā nosacījuma izpildi maksātājs nevar pamatot ar apsvērumiem, kas saistīti ar valūtas maiņu, ja piemērots valūtas kurss, par ko viņš panācis vienošanos ar savu maksājumu pakalpojumu sniedzēju saskaņā ar šā likuma 64.panta 3.punkta “b” apakšpunktu un 73.panta pirmās daļas 4.punktu.

(5) Maksātāja un maksājumu pakalpojumu sniedzēja standartlīgumā var noteikt, ka maksātājam nav tiesību uz naudas atmaksu, ja:

1) viņš devis piekrišanu maksājuma izpildei tieši savam maksājumu pakalpojumu sniedzējam;

2) maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai saņēmējs vismaz četras nedēļas pirms datuma, kad maksātājam ir pienākums izpildīt maksājuma saistības pret saņēmēju, sniedzis vai darījis maksātājam pieejamu informāciju par šo maksājumu veidā, par kādu iepriekš panākta vienošanās.

89.pants. (1) Maksātājs var pieprasīt šā likuma 88.pantā minēto autorizēto, saņēmēja vai ar saņēmēja starpniecību uzsākto maksājumu summu atmaksu astoņu nedēļu laikā no datuma, kad nauda ir norakstīta no konta.

(2) Desmit darba dienu laikā kopš brīža, kad saņemts naudas atmaksas pieprasījums, maksājumu pakalpojumu sniedzējs atmaksā visu veiktā maksājuma summu vai sniedz atmaksas atteikuma pamatojumu, norādot iestādes, kurās maksātājs var iesniegt sūdzību saskaņā ar šā likuma 105. un 106.pantu.

(3) Maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav tiesību atteikt naudas atmaksu šā likuma 88.panta trešajā daļā minētajos gadījumos.

XII nodaļa
Maksājuma rīkojums

90.pants. (1) Maksājuma rīkojuma saņemšanas brīdis ir brīdis, kad maksātāja, saņēmēja vai ar saņēmēja starpniecību iesniegto maksājuma rīkojumu saņem maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs.

(2) Ja maksājuma rīkojums tiek saņemts pēc maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzēja darba dienas beigām, to uzskata par saņemtu nākamajā darba dienā.

(3) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs drīkst noteikt brīdi, kurā tiek pārtraukta maksājuma rīkojumu pieņemšana. Šo brīdi var noteikt īsi pirms darba dienas beigām, un visus pēc šā brīža saņemtos maksājuma rīkojumus uzskata par saņemtiem nākamajā darba dienā.

(4) Ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs, kas iesniedz maksājuma rīkojumu, vienojas ar savu maksājumu pakalpojumu sniedzēju, ka maksājuma rīkojuma izpilde sākas konkrētā dienā vai konkrēta termiņa beigās, vai dienā, kad maksātājs maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā nodevis nepieciešamo naudu, par maksājuma rīkojuma saņemšanas brīdi uzskata dienu, par kuru panākta vienošanās.

(5) Ja diena, par kuru panākta vienošanās, nav maksājumu pakalpojumu sniedzēja darba diena, saņemto maksājuma rīkojumu uzskata par saņemtu nākamajā darba dienā.

91.pants. (1) Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs atsakās izpildīt maksājuma rīkojumu, tas, tiklīdz iespējams, bet ne vēlāk kā šā likuma 94.pantā paredzētajā termiņā un veidā, par ko iepriekš panākta vienošanās, sniedz vai dara pieejamu maksājuma pakalpojuma izmantotājam informāciju par atteikumu un tā iemesliem, kā arī to kļūdu labošanas procedūru, kuras bijušas par pamatu atteikumam, ja vien šādas informēšanas aizliegums nav noteikts Latvijas normatīvajos aktos.

(2) Standartlīgumā var iekļaut noteikumu, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs iekasē maksu par šā panta pirmajā daļā minēto informēšanu, ja atteikums ir objektīvi pamatots.

(3) Ja ievēroti visi maksātāja un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzēja standartlīguma noteikumi, maksājumu pakalpojumu sniedzējs nedrīkst atteikties izpildīt autorizētu maksājuma rīkojumu neatkarīgi no tā, vai maksājuma rīkojumu iesniedzis maksātājs, saņēmējs vai tas iesniegts ar saņēmēja starpniecību, ja vien maksājuma izpildi neaizliedz tiesību akti.

(4) Šā likuma 94. un 99.panta izpratnē maksājuma rīkojumu neuzskata par saņemtu, ja tā izpilde ir atteikta.

92.pants. (1) Maksājuma pakalpojuma izmantotājs nevar atsaukt maksājuma rīkojumu pēc tam, kad to saņēmis maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs, ja vien šajā pantā nav noteikts citādi.

(2) Ja maksājumu uzsāk ar saņēmēja starpniecību, maksātājs nevar atsaukt maksājuma rīkojumu pēc tam, kad viņš to iesniedzis saņēmējam.

(3) Ja maksājumu uzsāk saņēmējs, maksātājs nevar atsaukt maksājuma rīkojumu pēc tam, kad tas devis saņēmējam piekrišanu uzsākt maksājumu.

(4) Tiešā debeta maksājuma gadījumā maksātājs var atsaukt maksājuma rīkojumu līdz tās darba dienas beigām, kurai seko naudas norakstīšanai no konta noteiktā diena.

(5) Šā likuma 90.panta ceturtajā daļā minētajā gadījumā maksājuma pakalpojuma izmantotājs var atsaukt maksājuma rīkojumu ne vēlāk kā līdz tās darba dienas beigām, kurai seko diena, kad saskaņā ar vienošanos no konta tiks norakstīta nauda.

(6) Pēc šā panta pirmajā, otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā daļā noteikto termiņu beigām maksājuma rīkojumu var atsaukt tikai tad, ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs par šādu iespēju vienojies ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju. Šā panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā minētajos gadījumos rīkojuma atsaukšanai ir vajadzīga arī saņēmēja piekrišana.

(7) Maksājumu pakalpojumu sniedzējs var iekasēt maksu par maksājuma rīkojuma atsaukšanu, ja standartlīgumā šāda iespēja ir paredzēta.

(8) Šo pantu nepiemēro šā likuma 78.panta 4.punktā minētajos gadījumos.

92.1 pants. (1) Maksājumu pakalpojumu izmantotāju — juridisko personu — maksājumu rīkojumu izpildes daļēja vai pilnīga apturēšana, kā arī piedziņas vēršana uz šo personu naudas līdzekļiem maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kas ir noteikti šā likuma 2.panta otrās daļas 3., 4. un 7.punktā, iestādē atvērtajos maksājumu kontos ir veicama pēc Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījuma likumā “Par Valsts ieņēmumu dienestu” un likumā “Par nodokļiem un nodevām” noteiktajos gadījumos.

(2) Maksājuma pakalpojuma izmantotāju — juridisko personu — maksājumu rīkojumu izpildes (norēķinu operāciju) daļēja vai pilnīga apturēšana, kā arī piedziņas vēršana uz šo personu naudas līdzekļiem šā likuma 2.panta otrās daļas 1.punktā noteiktā maksājumu pakalpojumu sniedzēja iestādē atvērtajā maksājumu kontā veicama atbilstoši Kredītiestāžu likuma noteikumiem.

(12.05.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.06.2011. Pirmā daļa stājas spēkā 01.07.2011. Sk. Pārejas noteikumu 10.punktu)

XIII nodaļa
Maksājuma veikšanas laiks un valutēšanas datums

93.pants. (1) Šī nodaļa attiecas uz:

1) maksājumiem euro;

2) (izslēgts ar 12.09.2013. likumu);

3) maksājumiem, kuru izpilde ietver tikai vienu valūtas maiņu starp euro un dalībvalsts nacionālo valūtu. Maksājuma pakalpojumu, ja nepieciešamā valūtas maiņa notiek dalībvalstī, sniedz šīs dalībvalsts nacionālajā valūtā, bet pārrobežu maksājuma gadījumā — euro.

(2) Šī nodaļa attiecas arī uz citiem maksājumiem, ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs ar savu maksājumu pakalpojumu sniedzēju nav vienojies citādi. Maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav atļauts vienoties ar maksājuma pakalpojuma izmantotāju par šā likuma 97.panta noteikumu nepiemērošanu. Maksājuma pakalpojuma izmantotājs un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzējs var vienoties par ilgāku termiņu, nekā noteikts šā likuma 94.pantā. Ja gan maksātāja, gan saņēmēja maksājumu pakalpojuma sniedzējs atrodas dalībvalstī, maksājuma termiņš nedrīkst pārsniegt četras darba dienas pēc šā likuma 90.pantā noteiktā maksājuma rīkojuma saņemšanas brīža.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.09.2013. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2014.)

94.pants. (1) Maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina, ka pēc maksājuma rīkojuma saņemšanas saskaņā ar šā likuma 90.pantu maksājuma summa tiek ieskaitīta saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēja kontā ne vēlāk kā līdz nākamās darba dienas beigām.

(2) Kad saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs saņēmis maksājuma naudu, tas nosaka valutēšanas datumu un maksājuma summu dara pieejamu saņēmēja maksājumu kontā saskaņā ar šā likuma 97.pantu.

(3) Saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nosūta maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam saņēmēja vai ar saņēmēja starpniecību iesniegtu maksājuma rīkojumu termiņā, par kuru saņēmējs ir vienojies ar savu maksājumu pakalpojumu sniedzēju, lai nodrošinātu norēķinu attiecībā uz tiešā debeta maksājumu datumā, kad maksātājam saskaņā ar vienošanos ir pienākums izpildīt savas saistības pret saņēmēju.

(4) Šā panta noteikumus nepiemēro šā likuma 78.pantā minētajos gadījumos.

95.pants. (1) Ja saņēmējam nav maksājumu konta maksājumu pakalpojumu sniedzēja iestādē, maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas saņēmis saņēmējam paredzēto naudu, dara to pieejamu saņēmējam šā likuma 94.pantā noteiktajā termiņā.

(2) Šā panta noteikumus nepiemēro šā likuma 78.pantā minētajos gadījumos.

96.pants. Ja patērētājs iemaksā naudu maksājumu pakalpojumu sniedzēja iestādē atvērtā maksājumu kontā šā maksājumu konta valūtā, maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina, ka šī summa ir pieejama nekavējoties pēc naudas saņemšanas, un tai piešķir tās pašas darba dienas vai nākamās darba dienas valutēšanas datumu, ja iemaksas diena nav maksājumu pakalpojumu sniedzēja darba diena. Ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs nav patērētājs, maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina, ka naudas summa ir pieejama, un tai piešķir valutēšanas datumu ne vēlāk kā nākamajā darba dienā pēc šīs naudas saņemšanas.

97.pants. (1) Valutēšanas datums naudas ieskaitīšanai saņēmēja maksājumu kontā nav vēlāks par to darba dienu, kad maksājuma summa kreditēta saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēja kontā. Saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina, ka maksājuma summa ir saņēmēja rīcībā nekavējoties pēc tam, kad tā kreditēta saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēja kontā.

(2) Valutēšanas datums naudas norakstīšanai no maksātāja maksājumu konta nav agrāks par to brīdi, kad maksājuma summa norakstīta no maksājumu konta.

(3) Šā panta pirmās un otrās daļas noteikumi piemērojami arī maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas sniedz maksājumu pakalpojumus Latvijā, ja maksātāja vai saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs atrodas dalībvalstī un ja maksājuma pakalpojumu sniedz euro vai kādas dalībvalsts nacionālajā valūtā.

XIV nodaļa
Maksājumu pakalpojumu sniedzēju un elektroniskās naudas emitentu atbildība

(Nodaļas nosaukums 17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

98.pants. (1) Maksājuma rīkojums tiek uzskatīts par pareizi izpildītu, ja tas izpildīts atbilstoši tajā norādītajam unikālajam identifikatoram.

(2) Ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs ir norādījis kļūdainu identifikatoru, maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav atbildīgs saskaņā ar šā likuma 99.pantu par maksājuma neizpildi vai kļūdainu izpildi.

(3) Maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs cenšas atgūt šā panta otrajā daļā minētā neizpildītā vai kļūdaini izpildītā maksājuma naudu. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs var ieturēt no pakalpojuma izmantotāja maksu par naudas atgūšanu, ja tas paredzēts standartlīgumā.

(4) Ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs sniedz informāciju papildus tai informācijai, kas pieprasīta saskaņā ar šā likuma 73.panta pirmās daļas 1.punktu vai 64.panta 2.punkta “b” apakšpunktu, maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs tikai par maksājuma izpildi saskaņā ar pakalpojuma izmantotāja norādīto unikālo identifikatoru.

99.pants. (1) Ja maksājuma rīkojumu iesniedzis maksātājs, viņa maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs maksātājam par pareizu maksājuma izpildi, ja vien tas maksātājam un, ja nepieciešams, saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējam nevar pierādīt, ka saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs saņēmis maksājuma summu saskaņā ar šā likuma 94.panta pirmo daļu. Ja maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs var pierādīt, ka saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis maksājuma summu, par pareizu maksājuma izpildi ir atbildīgs saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs.

(2) Ja maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par maksājuma izpildi saskaņā ar šā panta pirmo daļu, tas nekavējoties atmaksā maksātājam neizpildītā vai kļūdaini izpildītā maksājuma summu vai atjauno stāvokli maksātāja maksājumu kontā, no kura attiecīgā maksājuma summa ir norakstīta, līdz tādam stāvoklim, kādā tas būtu bijis, ja kļūdainais maksājums nebūtu izpildīts.

(3) Ja saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par maksājuma izpildi saskaņā ar šā panta pirmo daļu, tas nekavējoties nodod maksājuma summu saņēmēja rīcībā vai ieskaita attiecīgo summu saņēmēja kontā.

(4) Ja maksājums nav izpildīts vai ir izpildīts kļūdaini un maksājuma rīkojumu iesniedzis maksātājs, viņa maksājumu pakalpojumu sniedzējs neatkarīgi no šajā pantā paredzētās atbildības pēc pieprasījuma nekavējoties mēģina izsekot maksājumu un informē maksātāju par rezultātu.

(5) Ja maksājuma rīkojumu iesniedzis saņēmējs vai tas iesniegts ar viņa starpniecību, saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs saņēmējam par pareizu maksājuma rīkojuma pārsūtīšanu maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam saskaņā ar šā likuma 94.panta trešo daļu.

(6) Ja saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par maksājuma rīkojuma pārsūtīšanu saskaņā ar šā panta piekto daļu, tas pēc saņēmēja pieprasījuma nekavējoties atkārtoti pārsūta attiecīgo maksājuma rīkojumu maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam.

(7) Saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs saņēmējam par maksājuma apstrādi saskaņā ar šā likuma 97.pantu.

(8) Ja saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs saskaņā ar šā panta septīto daļu, tas maksājuma summu dara pieejamu saņēmējam uzreiz pēc tam, kad šī summa ir ieskaitīta saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēja kontā.

(9) Ja maksājums nav izpildīts vai ir izpildīts kļūdaini un saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav atbildīgs saskaņā ar šo pantu, maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs maksātājam.

(10) Ja maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs saskaņā ar šā panta devīto daļu, tas nekavējoties atmaksā maksātājam neizpildītā vai kļūdaini izpildītā maksājuma summu vai atjauno stāvokli maksātāja maksājuma kontā, no kura attiecīgā maksājuma summa ir norakstīta, līdz tādam stāvoklim, kādā tas būtu bijis, ja kļūdainais maksājums nebūtu izpildīts.

(11) Ja maksājuma rīkojums, ko iesniedzis saņēmējs vai kas iesniegts ar saņēmēja starpniecību, nav izpildīts vai ir izpildīts kļūdaini, saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs neatkarīgi no atbildības pēc pieprasījuma mēģina izsekot maksājumu un informē saņēmēju par rezultātu.

(12) Maksājumu pakalpojumu sniedzēji sedz neizpildīta vai kļūdaini izpildīta maksājuma dēļ radušās izmaksas.

100.pants. Zaudējumu atlīdzību papildus tai, kas paredzēta šā likuma 98. un 99.pantā, var noteikt saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas attiecas uz maksājuma pakalpojuma izmantotāja un maksājumu pakalpojumu sniedzēja līgumiem.

101.pants. (1) Ja šā likuma 99.pantā paredzētā maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība ir radusies cita maksājumu pakalpojumu sniedzēja vai starpnieka dēļ, attiecīgais maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai starpnieks atbilstoši šā likuma 99.panta noteikumiem kompensē visus pirmajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam radušos zaudējumus vai izmaksātās summas.

(2) Papildu zaudējumu atlīdzību var noteikt līgumos saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas attiecas uz maksājumu pakalpojumu sniedzēja un starpnieka līgumiem.

102.pants. Šā likuma XI, XII, XIII un XIV nodaļā noteiktā atbildība neiestājas gadījumos, kad radušies ārkārtēji, neparedzēti apstākļi, kurus puse, kas prasa tos ņemt vērā, nevar kontrolēt un no kuru sekām tā nevarētu izvairīties ne ar kādām pūlēm, vai arī kad Latvijas tiesību aktos ir noteikts pienākums izpildīt citas juridiskās saistības.

103.pants. Maksājumu sistēmas un maksājumu pakalpojumu sniedzēji ir tiesīgi saskaņā ar fizisko personu datu aizsardzību regulējošiem normatīvajiem aktiem apstrādāt personas datus, kad tas ir nepieciešams, lai novērstu maksājumu instrumentu neautorizētu izmantošanu vai ar maksājumiem saistītu krāpšanu un nodrošinātu šo nodarījumu izmeklēšanu un atklāšanu.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

104.pants. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs un elektroniskās naudas emitents nodrošina efektīvu maksājumu pakalpojumu izmantotāju un elektroniskās naudas turētāju iesniegumu un sūdzību (strīdu) par pakalpojumu sniegšanu izskatīšanas procedūru. Pilnīga rakstveida informācija par iesniegumu un sūdzību (strīdu) izskatīšanas procedūru ir brīvi pieejama maksājumu pakalpojumu sniedzēja vai elektroniskās naudas emitenta iestādē un maksājumu pakalpojumu sniedzēja vai elektroniskās naudas emitenta mājaslapā internetā, ja tāda ir izveidota.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

XV nodaļa
Ārpustiesas sūdzību izskatīšana un zaudējumu atlīdzināšana

105.pants. (1) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs saskaņā ar normatīvajiem aktiem veic uzraudzību pār šā likuma VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII un XIV nodaļas noteikumu un Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā ievērošanu attiecībā uz maksājumu pakalpojumu izmantotājiem vai elektroniskās naudas turētājiem, kuri uzskatāmi par patērētājiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, saņēmis maksājuma pakalpojuma izmantotāja vai elektroniskās naudas turētāja iesniegumu par šā likuma VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII un XIV nodaļā minēto noteikumu un Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā neievērošanu, izvērtē, vai ir pieļauts patērētāju tiesību pārkāpums, kas radījis vai varētu radīt būtisku kaitējumu patērētāju grupas interesēm (patērētāju kolektīvajām interesēm). Ja no iesniegumā sniegtās informācijas un tam pievienotajiem materiāliem neizriet, ka ir pieļauts pārkāpums, kas radījis vai var radīt būtisku kaitējumu patērētāju grupas interesēm (patērētāju kolektīvajām interesēm), Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir tiesīgs neuzsākt administratīvo lietu. Šādā gadījumā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs sniedz atbildi maksājuma pakalpojuma izmantotājam vai elektroniskās naudas turētājam.

(2) Komisija saskaņā ar normatīvajiem aktiem izskata iesniegumus, ko tie maksājumu pakalpojumu izmantotāji vai elektroniskās naudas turētāji, kuri nav uzskatāmi par patērētājiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē, iesnieguši par šā likuma VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII un XIV nodaļas noteikumu un Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā neievērošanu, ja tā radījusi vai var radīt būtisku kaitējumu minēto pakalpojumu izmantotāju vai elektroniskās naudas turētāju grupas interesēm (kolektīvajām interesēm). Ja no iesniegumā sniegtās informācijas un tam pievienotajiem materiāliem neizriet, ka ir pieļauts pārkāpums, kas radījis vai var radīt būtisku kaitējumu šo pakalpojumu izmantotāju vai elektroniskās naudas turētāju grupas interesēm (kolektīvajām interesēm), Komisija ir tiesīga neuzsākt administratīvo lietu. Šādā gadījumā Komisija sniedz atbildi maksājuma pakalpojuma izmantotājam vai elektroniskās naudas turētājam.

(3) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Komisija atbilstoši savai kompetencei ir tiesīgi pieprasīt maksājumu pakalpojumu izmantotājiem, elektroniskās naudas turētājiem, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un elektroniskās naudas emitentiem lietas izskatīšanai nepieciešamo informāciju un noteikt tās iesniegšanas termiņu.

(4) Ja Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, izskatot administratīvo lietu, konstatē, ka šā likuma VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII un XIV nodaļas noteikumu un Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā neievērošana radījusi vai var radīt būtisku kaitējumu patērētāju grupas interesēm (patērētāju kolektīvajām interesēm), tas ir tiesīgs pieņemt lēmumu, ar kuru uzdod maksājumu pakalpojumu sniedzējam vai elektroniskās naudas emitentam izbeigt šā likuma VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII un XIV nodaļas noteikumu un Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā neievērošanu vai novērst pieļautos pārkāpumus un noteikt šai nolūkā nepieciešamo darbību izpildes termiņu. Kārtību, kādā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pieņem lēmumus, un šo lēmumu pārsūdzēšanas kārtību nosaka Patērētāju tiesību aizsardzības likums.

(5) Ja Komisija, izskatot administratīvo lietu, konstatē, ka šā likuma VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII un XIV nodaļas noteikumu un Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā neievērošana radījusi vai var radīt būtisku kaitējumu to maksājumu pakalpojumu izmantotāju vai elektroniskās naudas turētāju kolektīvajām interesēm, kuri nav uzskatāmi par patērētājiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē, tā ir tiesīga pieņemt lēmumu, ar kuru uzdod maksājumu pakalpojumu sniedzējam vai elektroniskās naudas emitentam izbeigt šā likuma VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII un XIV nodaļas noteikumu un Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā neievērošanu vai novērst pieļautos pārkāpumus, un noteikt šim nolūkam nepieciešamo darbību izpildes termiņu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 20.06.2013. likumu, kas stājas spēkā 18.07.2013.)

106.pants. (1) Ja maksājuma pakalpojuma izmantotājs vai elektroniskās naudas turētājs par šā likuma VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII, XIV un XV nodaļas noteikumu un Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā neievērošanu ir iesniedzis sūdzību Latvijas Komercbanku asociācijas ombudam (turpmāk šajā pantā — ombuds) un ombuds konstatē, ka sniegtais maksājuma pakalpojums neatbilst šā likuma prasībām vai noslēgtajam līgumam un tā rezultātā pakalpojuma izmantotājam vai elektroniskās naudas turētājam radušies zaudējumi, ombuds iesaka maksājumu pakalpojumu sniedzējam atlīdzināt maksājuma pakalpojuma izmantotājam vai elektroniskās naudas turētājam radušos zaudējumus.

(2) Ombuds reizi gadā sniedz Patērētāju tiesību aizsardzības centram un Komisijai pārskatu par saņemtajām maksājumu pakalpojumu izmantotāju vai elektroniskās naudas turētāju sūdzībām.

(3) Maksājuma pakalpojuma izmantotājs vai elektroniskās naudas turētājs var vērsties ar prasību tiesā neatkarīgi no tā, vai viņš iepriekš ir iesniedzis sūdzību ombudam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2011. un 20.06.2013. likumu, kas stājas spēkā 18.07.2013.)

107.pants. Ja iestāde, kas uzsākusi maksājumu pakalpojumu sniegšanu Latvijā, neatverot tajā filiāli, pārkāpusi šā likuma VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII un XIV nodaļas noteikumus un Eiropas Savienības tieši piemērojamos tiesību aktus maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas jomā vai ir pamatotas aizdomas par šādiem pārkāpumiem, tad iestādes, kuras ir pilnvarotas nodrošināt šo tiesību normu ievērošanu (turpmāk šajā pantā — kompetentās iestādes), ir attiecīgās maksājumu iestādes un elektroniskās naudas iestādes izcelsmes (reģistrācijas) dalībvalsts kompetentās iestādes. Ja iestāde pakalpojumu sniegšanai izmanto pārstāvjus un filiāles, tad kompetentās iestādes ir tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā tiek sniegts attiecīgais pakalpojums.

(17.03.2011. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2013. likumu, kas stājas spēkā 18.07.2013.)

Pārejas noteikumi

1. Attiecībā uz maksājumiem, kas uzsākti līdz 2012.gada 1.janvārim, izņemot šā likuma 93.panta otrajā daļā minētos maksājumus, maksātājs un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzējs var vienoties par izpildes termiņu, kas nav ilgāks par trim darba dienām. Maksājuma izpildes termiņu var pagarināt vēl par vienu darba dienu, ja maksājums uzsākts un veikts papīra formā.

2. Līdz 2010.gada 31.maijam maksājumu pakalpojumiem, kas tiek sniegti saskaņā ar standartlīgumiem, kuri noslēgti līdz 2010.gada 31.maijam, var nepiemērot šā likuma VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII, XIV un XV nodaļas noteikumus. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji, sākot ar 2010.gada 1.jūniju, nodrošina sniegto maksājumu pakalpojumu atbilstību šā likuma VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII, XIV un XV nodaļas prasībām attiecībā uz visiem spēkā esošajiem līgumiem.

3. Līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai noslēgtajos tiešā debeta līgumos, kuros norēķiniem izmanto euro, paredzētā maksātāja piekrišana (80.panta izpratnē) maksājumu pakalpojumu sniedzējam debetēt naudas summas no maksātāja konta, sākot ar 2010.gada 1.jūniju, uzskatāma arī par saņēmēja piekrišanu iesniegt maksājumu pakalpojumu sniedzējam maksājuma rīkojumu debetēt naudas līdzekļus no maksātāja konta.

4. Līdz euro ieviešanas dienai noslēgtajos tiešā debeta līgumos, kuros norēķiniem izmanto latus, paredzētā maksātāja piekrišana (80.panta izpratnē) maksājumu pakalpojumu sniedzējam debetēt naudas summas no maksātāja konta, sākot ar euro ieviešanas dienu, uzskatāma arī par saņēmēja piekrišanu iesniegt maksājumu pakalpojumu sniedzējam maksājuma rīkojumu debetēt naudas līdzekļus no maksātāja konta.

5. Elektroniskās naudas institūcija, kas līdz 2011.gada 30.aprīlim atbilstoši Kredītiestāžu likuma prasībām ir informējusi Latvijas Banku par elektroniskās naudas institūcijas darbības uzsākšanu, līdz 2011.gada 30.oktobrim atbilstoši Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 5.1 panta noteikumiem iesniedz Komisijai paziņojumu par reģistrāciju iestāžu reģistrā.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

6. Elektroniskās naudas iestādei, kura līdz 2012.gada 30.aprīlim nav reģistrēta šā likuma 10.pantā minētajā iestāžu reģistrā, pēc 2012.gada 30.aprīļa ir aizliegts emitēt elektronisko naudu.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

7. Maksājumu iestāde, kuras darbības uzsākšanai atbilstoši šā likuma 5.panta noteikumiem nav nepieciešama licence un kura līdz 2011.gada 30.aprīlim ir jau reģistrēta šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā, līdz 2011.gada 1.jūlijam iesniedz Komisijai informāciju par to, kā maksājumu iestāde nodrošina šā likuma 38.panta pirmās daļas prasību izpildi, ja maksājumu iestāde papildus maksājumu pakalpojumu sniegšanai veic šā likuma 36.panta pirmajā daļā minēto komercdarbību, kā arī apliecinājumu tam, ka maksājumu iestāde atbilst šā likuma 5.panta pirmās daļas 2.punkta prasībām.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

8. Maksājumu iestādi, kura līdz 2011.gada 1.jūlijam nav izpildījusi šā likuma pārejas noteikumu 7.punkta prasības par informācijas un apliecinājuma iesniegšanu, Komisija izslēdz no šā likuma 10.panta trešajā daļā minētā reģistra, un tai ir aizliegts sniegt maksājumu pakalpojumus.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

9. Maksājumu iestāde, kuras darbības uzsākšanai atbilstoši šā likuma 5.panta noteikumiem nav nepieciešama licence un kura līdz 2011.gada 30.aprīlim jau ir reģistrēta šā likuma 10.panta trešajā daļā minētajā reģistrā, līdz 2011.gada 1.septembrim samaksā šā likuma 40.1 panta pirmajā daļā noteikto maksu Komisijas darbības finansēšanai kārtībā, kāda noteikta šā likuma 40.1 panta otrajā daļā minētajos Komisijas normatīvajos noteikumos.

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

10. Šā likuma 44.1 panta pirmā daļa stājas spēkā 2011.gada 1.augustā, bet 92.1 panta pirmā daļa — 2011.gada 1.jūlijā.

(12.05.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.06.2011.)

11. Ministru kabinets ne vēlāk kā līdz 2011.gada 31.jūlijam izdod šā likuma 44.1 pantā minētos noteikumus.

(12.05.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.06.2011.)

12. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas ir noteikti šā likuma 2.panta otrās daļas 3., 4. un 7.punktā, ir pienākums Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un termiņā iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par juridisko personu — Latvijas Republikas rezidentu, kā arī nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību Latvijā — maksājumu kontiem, kas atvērti un nav slēgti pirms šā likuma 44.1 panta spēkā stāšanās dienas.

(12.05.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.06.2011.)

13. Iestāde, kura neatbilst šā likuma 5.panta pirmās daļas 1.punkta nosacījumam par maksājumu vidējās aritmētiskās vērtības nepārsniegšanu vai 5.1 panta pirmās daļas 1.punkta nosacījumam par apgrozībā esošās elektroniskās naudas vidējā apmēra nepārsniegšanu, pēc šo grozījumu spēkā stāšanās dienas ir tiesīga turpināt elektroniskās naudas emisiju vai sniegt maksājumu pakalpojumus, ja tā līdz 2014.gada 31.jūlijam iesniedz Komisijai šā likuma 11.pantā minētos dokumentus, lai saņemtu licenci maksājumu iestādes darbībai vai elektroniskās naudas emisijai. Ja šajā punktā minētā iestāde līdz 2015.gada 30.janvārim nav saņēmusi licenci maksājumu iestādes darbībai vai elektroniskās naudas emisijai, tās turpmākā darbība ir izbeidzama.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

14. Neliela apjoma maksājumu sistēmu, kura darbību uzsākusi līdz šā likuma 26.1 panta spēkā stāšanās dienai, Komisija reģistrē neliela apjoma maksājumu sistēmu reģistrā, ja neliela apjoma maksājumu sistēmas operators līdz 2014.gada 15.jūlijam iesniedz Komisijai informāciju un nepieciešamos dokumentus. Ja neliela apjoma maksājumu sistēma līdz 2014.gada 29.augustam nav reģistrēta šā likuma 26.1 panta otrajā daļā minētajā reģistrā, tās turpmākā darbība ir izbeidzama.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

15. Šā likuma 44.2 pants stājas spēkā 2014.gada 1.jūlijā.

(24.04.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.05.2014.)

16. Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas iestādes par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasību izpildi atbildīgo personu atbilstību šā likuma 20. un 21.panta prasībām nodrošina līdz 2017.gada 1.janvārim.

(19.05.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.06.2016.)

Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām

(17.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.04.2011.)

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007.gada 13.novembra direktīvas 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ direktīvu 97/5/EK;

2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 16.septembra direktīvas 2009/110/EK par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem direktīvā 2005/60/EK un direktīvā 2006/48/EK un par direktīvas 2000/46/EK atcelšanu.

Likums Saeimā pieņemts 2010.gada 25.februārī.
Valsts prezidents V.Zatlers
Rīgā 2010.gada 17.martā
 
Tiesību akta pase
Izdevējs: SaeimaVeids: likumsPieņemts: 25.02.2010.Stājas spēkā: 31.03.2010. Statuss:
spēkā esošs
Publicēts: "Latvijas Vēstnesis", 43 (4235), 17.03.2010.
Satura rādītājs
Saistītie dokumenti
  • Grozījumi
  • Uz likuma pamata izdotie tiesību akti
  • Anotācijas / Tiesību aktu projekti
  • Citi saistītie dokumenti
206634
{"selected":{"value":"20.06.2016","content":"<font class='s-1'>20.06.2016.-...<\/font> <font class='s-3'>Sp\u0113k\u0101 eso\u0161\u0101<\/font>"},"data":[{"value":"20.06.2016","iso_value":"2016\/06\/20","content":"<font class='s-1'>20.06.2016.-...<\/font> <font class='s-3'>Sp\u0113k\u0101 eso\u0161\u0101<\/font>"},{"value":"01.04.2016","iso_value":"2016\/04\/01","content":"<font class='s-1'>01.04.2016.-19.06.2016.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.07.2014","iso_value":"2014\/07\/01","content":"<font class='s-1'>01.07.2014.-31.03.2016.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"28.05.2014","iso_value":"2014\/05\/28","content":"<font class='s-1'>28.05.2014.-30.06.2014.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2014","iso_value":"2014\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2014.-27.05.2014.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"18.07.2013","iso_value":"2013\/07\/18","content":"<font class='s-1'>18.07.2013.-31.12.2013.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.08.2011","iso_value":"2011\/08\/01","content":"<font class='s-1'>01.08.2011.-17.07.2013.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.07.2011","iso_value":"2011\/07\/01","content":"<font class='s-1'>01.07.2011.-31.07.2011.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"15.06.2011","iso_value":"2011\/06\/15","content":"<font class='s-1'>15.06.2011.-30.06.2011.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"30.04.2011","iso_value":"2011\/04\/30","content":"<font class='s-1'>30.04.2011.-14.06.2011.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"31.03.2010","iso_value":"2010\/03\/31","content":"<font class='s-1'>31.03.2010.-29.04.2011.<\/font> <font class='s-2'>Pamata<\/font>"}]}
20.06.2016
84
1
Saite uz tiesību aktuAtsauce uz tiesību aktu
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
Latvijas Republikas Satversmes 90.pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 270001:2013 (informācijas drošība)