1. Noteikumi nosaka:

1.1. galvenās cirtes un kopšanas cirtes kritērijus:

1.1.1. mežaudzes minimālo un kritisko šķērslaukumu;

1.1.2. galvenās cirtes caurmēru pēc valdošās koku sugas un bonitātes;

1.1.3. kailcirtes maksimālo platību vai platumu;

1.2. kārtību mežaudzes atzīšanai par neproduktīvu;

1.3. slimību inficēto vai kaitēkļu invadēto koku ciršanas kārtību;

1.4. cirsmu izveidošanas kārtību;

1.5. koku ciršanas kārtību ārkārtas situācijās.

2. Šo noteikumu 1.1.2. un 1.2.apakš­punkts, kā arī III un V nodaļa neattiecas uz koku ciršanu galvenajā cirtē īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, izņemot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta ainavu aizsardzības zonu un neitrālo zonu. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kur tas atļauts saskaņā ar šo teritoriju aizsardzību un izmantošanu regulējošiem normatīvajiem aktiem, galveno cirti veic tad, kad mežaudze sasniegusi galvenās cirtes vecumu.

3. Mežaudzes pirmajā stāvā (valdaudze un pārējie mežaudzes koki, kuru augstums no valdaudzes vidējā koku augstuma atšķiras ne vairāk kā par 20 procentiem) augošo koku minimālo un kritisko šķērslaukumu nosaka tieši vai netieši atkarībā no valdošās koku sugas koku vidējā augstuma:

3.1. tieši - mežaudzēm, kuru pirmajā stāvā augošo valdošās koku sugas koku vidējais augstums ir 12 metru vai lielāks. Minimālais un kritiskais šķērslaukums kvadrātmetros uz hektāru noteikts šo noteikumu 1.pielikumā;

3.2. netieši - mežaudzēm, kuru pirmajā stāvā augošo valdošās koku sugas koku vidējais augstums ir mazāks par 12 metriem. Koku skaits atbilstoši minimālajam un kritiskajam šķērslaukumam noteikts šo noteikumu 2.pielikumā.

4. Izvērtējot mežaudzes atbilstību minimālā vai kritiskā šķērslaukuma skaitliskajai vērtībai, valdošās koku sugas koku vidējo augstumu nosaka pēc Meža valsts reģistra datiem.

5. Mežaudzes šķērslaukumu nosaka, izmantojot metodes, kas nodrošina mērīšanas precizitāti ar pieļaujamo kļūdu līdz 10 procentiem.

6. Strīdus gadījumos šo noteikumu 3.1.apakš­punktā minētajai mežaudzei šķērs­laukumu nosaka, izmantojot šādas metodes:

6.1. uzmēra koku caurmēru (3.pielikums), ievērojot šādus nosacījumus:

6.1.1. koka caurmēru mēra 1,3 metru augstumā virs sakņu kakla;

6.1.2. nogāzēs augošiem kokiem koka caurmēru mēra no kalna puses;

6.1.3. izteikti neregulāras šķērsgriezuma formas kokiem caurmēru nosaka kā aritmētisko vidējo no diviem savstarpēji perpendikulāriem caurmēra mērījumiem;

6.1.4. ja mērīšanas vietā uz stumbra ir zari, puni vai citas lokālas stumbra deformācijas, koka caurmēru nosaka kā aritmētisko vidējo no vienādos attālumos augstāk un zemāk par 1,3 metriem iegūtiem caurmēra mērījumiem;

6.2. kopējo koku šķērslaukumu (G_kop.) aprēķina, kopējo koku skaitu attiecīgajā caurmēra pakāpē (N) reizinot ar viena koka šķērslaukumu (g) attiecīgajā caurmēra pakāpē. Pēc tam reizinājumus summē;

6.3. mežaudzes šķērslaukumu (G) kvadrātmetros uz hektāru aprēķina, kopējo koku šķērslaukumu (G_kop.) dalot ar mežaudzes platību (S), kurai nosaka šķērslaukumu;

6.4. katra koka šķērslaukumu var noteikt, uzmērot koka caurmēru un aprēķinot šķērslaukumu atbilstoši šādai formulai:

3,1416 × d²
g = –––––––––––– , kur
4 × 10000

g - viena koka šķērslaukums (m²);

d - koka caurmērs (cm).

7. Šo noteikumu 3.2.apakšpunktā minētajai mežaudzei šķērslaukumu (koku skaitu) nosaka, izmantojot šādu metodi:

7.1. mežaudzes koku skaitu nosaka ar izlases metodi pastāvīga rādiusa parauglaukumos, ievērojot šādus nosacījumus:

7.1.1. parauglaukumus nogabalā izvieto vienmērīgi, tos iepriekš plānojot skicē. Mērījumu punktu skaits atkarībā no nogabala platības noteikts šo noteikumu 4.pielikumā;

7.1.2. parauglaukumu rādiuss, platība un koeficients (K) koku skaita aprēķināšanai atkarībā no koku vidējā augstuma atbilst šo noteikumu 5.pielikumā noteiktajam;

7.2. mērījumu rezultātus apkopo veidlapā (6.pielikums);

7.3. vidējo koku skaitu parauglaukumā aprēķina, kopējo koku skaitu dalot ar paraug­laukumu skaitu;

7.4. koku skaitu uz 1 hektāru aprēķina, vidējo koku skaitu parauglaukumā reizinot ar koeficientu (K).

8. Ja galvenajā cirtē, kuru izpilda vairākos paņēmienos, cirtes izpildes laikā mež­audzes kopējais šķērslaukums ir vienāds ar kritisko šķērslaukumu vai lielāks par to, bet atsevišķās nogabala daļās, kas nav lielākas par 0,2 hektāriem, šķērslaukums kļūst mazāks par kritisko šķērslaukumu, tad izcirsto nogabala daļu neuzskata par kailcirti.

9. Koku ciršana meža zemēs pēc galvenās cirtes caurmēra ir atļauta pirms galvenās cirtes vecuma sasniegšanas, ja valdošās koku sugas valdaudzes koku vidējais caurmērs 1,3 metru augstumā virs sakņu kakla ir vienāds ar šo noteikumu 7.pielikumā noteikto galvenās cirtes caurmēru vai lielāks par to.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

10. Valdošo koku sugu un bonitāti nosaka pēc Meža valsts reģistra datiem.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

11. Galvenās cirtes caurmēru nosaka, izmantojot vienu no šādām metodēm:

11.1. parauglaukumu metodi:

11.1.1. atkarībā no attiecīgā nogabala platības ierīko noteiktu mērījumu punktu skaitu (4.pielikums);

11.1.2. mērījumu punktus izvieto vienmērīgi uz nogabala garākās diagonāles;

11.1.3. ja nogabalam ir neregulāra konfigurācija un mērījumu punktus nav iespējams izvietot uz nogabala garākās diagonāles, tos izvieto vienmērīgi visā nogabalā;

11.1.4. ierīkojot mērījumu punktus, nodrošina, lai vienā mērījumu punktā uzmērāmie koki netiktu ietverti citā mērījumu punktā;

11.1.5. ja mērījumu punkts dabā iekrīt mežaudzei neraksturīgā vietā (purvā, tērcē, laucē, uz ceļa, treilēšanas vai pievešanas ceļa) vai tuvāk par 10 metriem no mežmalas, to ierīko ārpus šīs platības pēc iespējas tuvāk diagonālei;

11.1.6. katrā mērījumu punktā veic caurmēra uzmērīšanu deviņiem valdošās koku sugas valdaudzes kokiem ar precizitāti līdz vienai zīmei aiz komata;

11.1.7. caurmēra mērījumu vietu saskatāmi atzīmē uz koku stumbriem un atšķirīgi atzīmē centra koku;

11.1.8. centra koks atrodas uz diagonāles vai pēc iespējas tuvāk tai, bet pārējie astoņi ir centra kokam tuvāk augošie valdošās koku sugas valdaudzes koki;

11.2. visu valdošās koku sugas valdaudzes koku caurmēra uzmērīšanas metodi.

(MK 15.09.2009. noteikumu Nr.1057 redakcijā)

11.¹ Galvenās cirtes caurmēra noteikšanai mērījumu punktos veic valdošās sugas valdaudzes koku caurmēra mērījumus ar precizitāti līdz vienai zīmei aiz komata. Galvenās cirtes caurmēru aprēķina kā vidējo aritmētisko vērtību no visiem veiktajiem mērījumiem, noapaļojot vērtību līdz veselam skaitlim.

(MK 15.09.2009. noteikumu Nr.1057 redakcijā)

12. Lai saņemtu apliecinājumu koku ciršanai galvenajā cirtē pēc caurmēra, normatīvajos aktos par Meža valsts reģistra informācijas apriti noteiktajam iesniegumam pievieno cirsmas skici un valdošās koku sugas valdaudzes koku uzmērīšanas rezultātus (8. vai 9.pielikums). Cirsma ir viens vai vairāki meža nogabali vai to daļas, kur veic vai plāno koku ciršanu.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

13. Atkarībā no meža augšanas apstākļu tipa nosaka:

13.1. kailcirtes maksimālo platību šādos meža augšanas apstākļu tipos: silā, mētrājā, lānā, damaksnī, vērī un gāršā;

13.2. kailcirtes maksimālo platumu – pārējos meža augšanas apstākļu tipos. Cirsmas platumu mēra perpendikulāri garākajai ziemeļu–dienvidu malai līdz ziemeļaustrumu–dienvidrietumu cirsmas malai.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

14. Kailcirtes maksimālā platība un platums netiek ierobežots, ja ir saņemts Meža likuma 11.pantā noteiktais Valsts meža dienesta sanitārais atzinums.

15. Kailcirtes maksimālā platība ir šāda:

15.1. silā, mētrājā, lānā, damaksnī, vērī un gāršā - pieci hektāri;

15.2. ja silā, mētrājā un lānā atstāj vismaz 20 priedes sēklas koku (sēklas ražojoši, dzīvotspējīgi koki ar taisniem stumbriem un labi attīstītiem vainagiem) uz katru cirsmas platības hektāru, – 10 hektāru. Priedes sēklas kokus atļauts nocirst pēc platības atzīšanas par atjaunotu.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

16. Kailcirtes maksimālais platums ir šāds:

16.1. purvājā, niedrājā, dumbrājā un liekņā - 50 metru;

16.2. ja purvājā un niedrājā atstāj ne mazāk kā 30 priedes sēklas koku uz katru cirsmas platības hektāru, - 100 metru;

16.3. grīnī, slapjajā mētrājā, slapjajā damaksnī, slapjajā vērī, slapjajā gāršā, viršu ārenī, mētru ārenī, šaurlapju ārenī, platlapju ārenī, viršu kūdrenī, mētru kūdrenī, šaurlapju kūdrenī, platlapju kūdrenī - 100 metru.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

17. Kailcirtes maksimālais platums nav ierobežots, ja cirsmas platība nepārsniedz divus hektārus.

18. Plānojot cirsmu nogabalos ar noteiktu kailcirtes maksimālo platību, cirsmā var iekļaut divu hektāru vai mazākas platības nogabalu vai nogabalus, kam noteikts kailcirtes maksimālais platums neatkarīgi no nogabala platuma, ja tiek ievērota šo noteikumu 15.punktā noteiktā kailcirtes maksimālā platība.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

19. Plānojot cirsmu nogabalos ar noteiktu kailcirtes maksimālo platumu, cirsmā var iekļaut mežaudzes silā, mētrājā, lānā, damaksnī, vērī un gāršā, ja visā cirsmā tiek ievērots šo noteikumu 16.punktā noteiktais kailcirtes maksimālais platums.

20. Plānojot cirsmu nogabalos ar dažādu kailcirtes maksimālo platumu, katrā nogabalā ievēro attiecīgo šo noteikumu 16.punktā noteikto cirsmas maksimālo platumu.

21. Ja, plānojot cirsmu, iznāk, ka vienā nogabalā paliek nenocirsti koki 0,3 hektāru vai mazākā platībā un šo platību nav iespējams atstāt pie blakus esošā paliekošā nogabala, pieļaujama minētās platības iekļaušana cirsmā, neņemot vērā šo noteikumu 15. un 16.punktā minētos ierobežojumus.

22. Par neproduktīvu atzīst:

22.1. mežaudzi, kuras šķērslaukums ir mazāks par kritisko šķērslaukumu;

22.2. mežaudzi līdz sešu metru augstumam, kur vairāk nekā 60 procentu koku ir meža dzīvnieku, kaitēkļu, stumbra vai sakņu slimību bojāti;

22.3. priežu, egļu vai bērzu mežaudzi, kurā pēc 40 gadu sasniegšanas apses un baltalkšņa piemistrojums ir lielāks par 40 procentiem no kopējās mežaudzes krājas;

22.4. priežu mežaudzi, kurā pēc 70 gadu sasniegšanas bērza piemistro­jums ir lielāks par 40 procentiem no kopējās mežaudzes krājas;

22.5. egļu mežaudzi 30 līdz 60 gadu vecumā ar egļu īpatsvaru 80 procentu un vairāk no koksnes krājas, ja tajā pēdējo piecu gadu vidējais koksnes krājas pieaugums ir mazāks par vienu kubikmetru uz hektāru gadā. Mežaudze atbilst šim nosacījumam, ja tajā vienlaikus:

22.5.1. pēdējo piecu gadu vidējais vienas gadskārtas platums mežaudzes vidējam kokam pēc caurmēra ir mazāks par diviem milimetriem;

22.5.2. koka caurmēra un pēdējo piecu gadskārtu vidējā platuma lineārās sakarības koeficients, kas raksturo mežaudzes strukturēšanos (regresijas koeficients), ir 0,3 vai mazāks;

22.5.3. sakarības rādītājs, kas raksturo koksnes pieauguma atšķirības vienāda caurmēra kokiem (korelācijas koeficients), ir 0,6 vai mazāks.

(MK 15.09.2009. noteikumu Nr.1057 redakcijā)

22.¹ Šo noteikumu 22.5.apakšpunktā minētās mežaudzes atbilstību neproduktīvas mežaudzes kritērijiem nosaka šādi:

22.¹ 1. mērījumus veic mežaudzē viena nogabala robežās;

22.¹ 2. atkarībā no attiecīgā nogabala platības ierīko noteiktu mērījumu punktu skaitu (4.pielikums);

22.¹ 3. mērījumu punktus vienmērīgi izvieto uz nogabala garākās diagonāles;

22.¹ 4. ja mērījumu punkts dabā iekrīt mežaudzei neraksturīgā vietā (purvā, tērcē, laucē, uz ceļa, treilēšanas un pievešanas ceļa) vai tuvāk par 10 metriem no mežmalas, to ierīko ārpus šīs platības pēc iespējas tuvāk diagonālei;

22.¹ 5. katrā mērījumu punktā centra kokam un tuvākajiem četriem pirmā stāva kokiem 1,3 metru augstumā virs sakņu kakla nosaka pēdējo piecu gadskārtu kopējo platumu ar viena milimetra precizitāti, kā arī koku stumbra caurmēru ar viena centimetra precizitāti;

22.¹ 6. mērījumu kokus atzīmē ar krāsu vai lenti;

22.¹ 7. mērījumu rezultātus apkopo egļu mežaudzes atbilstības neproduktīvas mežaudzes kritērijiem noteikšanas veidlapā (9.¹ pielikums) un aprēķina mežaudzes atbilstību neproduktīvas mežaudzes kritērijiem.

(MK 15.09.2009. noteikumu Nr.1057 redakcijā)

23. Šo noteikumu 22.2., 22.3. un 22.4.apakš­punktā minētās mežaudzes, kuras atrodas aizsargājamās zonās gar ūdeņiem, mežu aizsargjoslās ap pilsētām, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā un īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, izņemot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta ainavu aizsardzības un neitrālo zonu, nav atzīstamas par neproduktīvām. Šo noteikumu 22.1. un 22.5.apakšpunktā minētās mežaudzes īpaši aizsargājamās dabas teritorijās var atzīt par neproduktīvām, ja šo teritoriju aizsardzības un izmanto­šanas noteikumos nav noteikts citādi.

(MK 15.09.2009. noteikumu Nr.1057 redakcijā)

24. Lai konkrētu mežaudzi atzītu par neproduktīvu, meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs iesniedz Valsts meža dienestā iesniegumu. Iesniegumā norāda normatīvajos aktos par Meža valsts reģistra informācijas apriti noteikto informāciju. Šo noteikumu 22.5.apakšpunktā minētajā gadījumā iesniegumam pievieno šo noteikumu 22.¹ punktā noteiktos mērījumus (9.¹ pielikums). Valsts meža dienests mēneša laikā pēc iesnieguma saņemšanas pārbauda mežaudzi un sniedz rakstisku atzinumu par tās stāvokli. Ja mežaudzē atrodas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par dabas aizsardzību aizsargājamas ekoloģiskās vērtības, to norāda atzinumā.

(MK 15.09.2009. noteikumu Nr.1057 redakcijā)

25. Ja Valsts meža dienests sniedzis atzinumu, ka mežaudze ir neproduk­tīva, atzinums kļūst par pamatu mežaudzes nociršanai rekonstruktīvajā cirtē, ievērojot šādas prasības:

25.1. saglabā kokus ar lielām (diametrs lielāks nekā 50 centimetru) putnu ligzdām un koku rindu ap tiem, nolauztu koku stumbeņus un kritalas, kuru diametrs lielāks nekā 50 centimetru;

25.2. šo noteikumu 22.3., 22.4. un 22.5.apakš­punktā minētajās mežaudzēs ievēro kailcirtes maksimālās platības vai platuma prasības un kailcirtes cirsmu izveidošanas noteikumus;

25.3. šo noteikumu 22.3. un 22.4.apakš­punktā minētajās mežaudzēs saglabā, rēķinot uz cirsmas hektāru, vismaz 10 dzīvotspējīgus vecākos un lielāko izmēru kokus (ekoloģiskos kokus), vispirms izvēloties resnākās (koku caurmērs lielāks par valdošās koku sugas koku vidējo caurmēru) apses, ozolus, liepas, priedes, ošus, gobas, vīksnas, kļavas un bērzus, kā arī kokus ar lieliem un resniem zariem, dobumainus kokus un kokus ar deguma rētām.

(MK 15.09.2009. noteikumu Nr.1057 redakcijā)

26. Valsts meža dienesta lēmumu var apstrīdēt un pārsūdzēt Valsts meža dienesta likumā noteiktajā kārtībā.

27. Slimību inficētos, kaitēkļu invadētos vai citādi bojātos kokus izcērt kopšanas cirtē. Ja bojājuma dēļ koka augtspēja nav zudusi un ir paredzams, ka tā uzlabosies salīdzinājumā ar stāvokli bojājuma konstatēšanas brīdī, bojājums nav uzskatāms par koka bojājumu šo noteikumu izpratnē.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

28. Par kokiem, kuru augtspēja ir pilnīgi vai daļēji zudusi, atzīstami:

28.1. stumbra kaitēkļu invadēti koki ar invāzijas pazīmēm - redzamiem ieskreju caurumiņiem un koksnes vai mizas grauzuma miltiem, kas uzkrājušies stumbra lejasdaļā ap sakņu kaklu;

28.2. koki, kuriem sakņu un stumbra trupes dēļ uz stumbra vai saknēm ir izveidojušies sēņu augļķermeņi vai konstatētas citas trupes pazīmes;

28.3. priežu mizas rūsas jeb sveķu vēža inficētas priedes, kurām slimības dēļ radusies brūce atrodas zemāk par vainaga augšējo trešdaļu;

28.4. egles, kurām konstatēti mizas bojājumi, ja brūces platums ir lielāks par vienu ceturto daļu no stumbra apkārtmēra bojājuma vietā;

28.5. koki, kuriem vainaga dažādu bojājumu (izņemot skujgraužu kaitēkļu bojājumus) radīta defoliācija (atlapošanās) vai dehromācija (dzeltēšana) ir lielāka par 60 procentiem no vainaga;

28.6. koki ar lauztām galotnēm;

28.7. koki, kuri atrodas zem valdaudzes vainagu klāja un kuru vainagi ir pilnīgi vai daļēji atmiruši.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

29. Ja mežaudzē cērt tikai slimību inficētus un kaitēkļu invadētus vai citādi bojātus kokus, tos cērt sanitārajā cirtē.

(MK 15.09.2009. noteikumu Nr.1057 redakcijā)

30. Ja pirms sanitārās cirtes uzsākšanas ir paredzams, ka paliekošās mežaudzes šķērslaukums būs mazāks par kritisko šķērslaukumu, mežaudzi nocērt atbilstoši Meža likuma 11.pantam.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

31. Ja mežaudzē saskaņā ar normatīvajiem aktiem par dabas aizsardzību ir aizliegta galvenā cirte, galvenās cirtes vecumu sasniegušā mežaudzē slimību inficētos, kaitēkļu invadētos vai citādi bojātos kokus cērt sanitārajā cirtē, ievērojot normatīvos aktus par dabas aizsardzību.

32. Mežaudzi nocērtot galvenajā cirtē, pieļaujamais cirtes virziens ir no austrumiem uz rietumiem vai no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, ja cirtes virzienā mežaudze aiz plānotās cirsmas ir egļu mežaudze.

(MK 15.09.2009. noteikumu Nr.1057 redakcijā)

33. Cirtes virziens ir virziens, kādā galvenajai cirtei piegulošās cirsmas seko cita citai.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

34. Par galvenajai cirtei piegulošajām platībām uzskatāmas tās mežaudzes vai izcirtumi, kas robežojas ar plānoto cirsmu vismaz 50 metru garumā. Cirsma ir atļauta, ja tā un Meža likuma 9.panta otrās daļas 2.punktā noteiktā piegulošā platība kopā nepārsniedz šo noteikumu 15., 16. un 17.punktā noteikto maksimālo kailcirtes platumu vai platību.

(MK 15.09.2009. noteikumu Nr.1057 redakcijā)

35. Prasības galvenās cirtes un rekonstruktīvās cirtes platības atzīmēšanai dabā ir šādas:

35.1. galvenajai cirtei un rekonstruktīvajai cirtei sagatavotās cirsmas robežas ir skaidri redzamas un iezīmētas dabā ar krāsu lenti vai stigu;

35.2. attiecīgajai platībai zīmē cirsmas skici ar piesaisti pie stigas, robežzīmes, trases, grāvja, izcirtuma vai kulises malas, infrastruktūras objekta krustpunkta. Piesaisti neiezīmē, ja cirsmas robežām (virsotnēm) ir norādītas koordinātas LKS-92 koordināšu sistēmā. Cirsmas skice ir cirsmas ārējo robežu grafisks attēls (mērogs 1 : 10 000, 1 : 5000 vai 1 : 2000). Cirsmas skici var iesniegt arī elektroniski saskaņā ar normatīvajos aktos par Meža valsts reģistra informācijas apriti noteiktajiem nosacījumiem meža digitālo kartogrāfisko materiālu sagatavošanai;

35.3. meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs ir atbildīgs, lai atzīmes dabā būtu atrodamas arī pēc cirtes izpildes un cirsmas robežas atbilstu Valsts meža dienestā iesniegtajai cirsmas skicei;

35.4. cirsmas platību nosaka ar precizitāti 0,1 · √S, kur S – cirsmas platība;

35.5. ja vēja radīto postījumu dēļ pirms ciršanas uzsākšanas nogabala platību nav iespējams uzmērīt, meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs cirsmu norobežojošos augošos kokus iezīmē ar noturīgu krāsu. Izcirsto platību uzmēra un skici zīmē pēc cirsmas izstrādes. Skici pievieno pārskatam par izcirsto koku apjomu.

(MK 15.09.2009. noteikumu Nr.1057 redakcijā)

36. Veicot kopšanas cirti, meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs cirsmu no pārējiem nogabaliem norobežo pēc sava ieskata.

37. Izpildot kailcirti, maksimāli pieļaujamajā ciršanas apjomā ieskaita kopējo cirsmas platību (hektāros) un cirsmas krāju (kubikmetros).

38. Pārējiem galvenās cirtes paņēmieniem uz konkrēto gadu attiecināmo cirsmas izcērtamo platību aprēķina, izmantojot šādu formulu:

M_izc.
S_izc. = ––––––––––– × S_cirs., kur
M_S

S_izc. - konkrētajā gadā cirsmas izcērtamā platība (hektāros);

M_izc. - konkrētajā gadā mežaudzes izcērtamā krāja (kubikmetros);

M_s - mežaudzes krāja pirms cirtes uzsākšanas (kubikmetros);

S_cirs. - cirsmas kopējā platība (hektāros).

39. Ja galvenajā cirtē kokus cērt vairākos paņēmienos, tad pēdējo cirtes paņēmienu platībā, kas pārsniedz šo noteikumu 15. un 16.punktā noteikto cirsmas platību vai platumu, atļauts veikt, kad cirsmā paaugas (zem mežaudzes vainagu klāja ieaugušie valdošās koku sugas vai citas perspektīvas koku sugas pēcnācēji, kas spēj izveidot mežaudzi) koku skaits atbilst atjaunotas mežaudzes kritērijam saskaņā ar normatīvajiem aktiem par meža atjaunošanu un to vidējais augstums sasniedzis lapu kokiem vismaz vienu metru, bet skuju kokiem vismaz 0,5 metrus.

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

40. Paaugas koku atbilstību šo noteikumu 39.punktā noteiktajām prasībām nosaka šādi:

40.1. cirsmā ierīko parauglaukumus (parauglaukumu skaits noteikts šo noteikumu 4.pielikumā), ievērojot šādus nosacījumus:

40.1.1. viena parauglaukuma platība ir 50 kvadrātmetru;

40.1.2. parauglaukumus izvieto vienmērīgi uz cirsmas garākās diagonāles, neierīkojot tos pārmitrās vietās, tērcēs, uz treilēšanas vai pievešanas ceļiem;

40.2. katrā parauglaukumā uzskaita augšanas apstākļu tipam atbilstošos paaugas kokus pa sugām;

40.3. nosaka valdošo paaugas koku sugu;

40.4. valdošajai paaugas koku sugai nosaka vidējo augstumu ar precizitāti līdz 0,1 metram;

40.5. ja galvenās cirtes pēdējā paņēmiena platība pārsniedz kailcirtes maksimālo platību vai platumu, paaugas pārbaudes rezultātus apkopo veidlapā (10.pielikums).

(Grozīts ar MK 15.09.2009. noteikumiem Nr.1057)

41. Kokus ārkārtas situācijās cērt, ja:

41.1. nepieciešama infrastruktūras - ceļu, elek­trolīniju un citu komunikāciju - atbrīvošana no vēja gāztiem kokiem, kā arī vēja vai sniega lauzto koku daļām;

41.2. nepieciešama ugunsgrēka ierobežošana vai likvidācija.

42. Ārkārtas situācijas seku likvidētāju pienākums ir piecu darbdienu laikā pēc koku ciršanas informēt meža īpašnieku vai tiesisko valdītāju.

43. Atzīt par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 2002.gada 9.aprīļa noteikumus Nr.152 "Noteikumi par koku ciršanu meža zemēs" (Latvijas Vēstnesis, 2002, 56.nr.; 2005, 24.nr.).