Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Starptautisko līgumu uzskaiti veic Ārlietu ministrija. Starptautisko līgumu pamatteksti netiek apvienoti ar tajos izdarītajiem grozījumiem.

Konsulārā konvencija starp Latvijas Republiku un Polijas Republiku

Latvijas Republika un Polijas Republika, paužot vēlēšanos stiprināt draudzību un padziļināt savstarpēji izdevīgu sadarbību, vadoties no vēlmes noregulēt un attīstīt konsulārās attiecības starp abām valstīm, kā arī pēc iespējas atvieglot šo valstu pilsoņu tiesību un interešu aizsardzību, nolemj noslēgt Konsulāro konvenciju un savstarpēji vienojas par sekojošo:

1. nodaļa

Definīcijas

1. pants

1. Šajā konvencijā minētajiem jēdzieniem ir sekojoša nozīme:

1) "konsulārā iestāde" - apzīmē jebkuru ģenerālkonsulātu, konsulātu, vicekonsulātu, konsulāro aģentūru;

2) "konsulārais apgabals" - apzīmē teritoriju, kas atvēlēta konsulārajai iestādei konsulāro funkciju veikšanai;

3) "konsulārās iestādes vadītājs" - apzīmē personu, kas ir iecelta šāda veida darbības veikšanai;

4) "konsulārais ierēdnis" - apzīmē jebkuru personu, ieskaitot konsulārās iestādes vadītāju, kas ir iecelts šajā amatā konsulāro funkciju veikšanai;

5) "konsulārais darbinieks" -apzīmē jebkuru personu, kas nodarbināta konsulārās iestādes administratīvajā vai tehniskajā dienestā;

6) "apkalpojošā personāla darbinieks" -apzīmē jebkuru personu, kas nodarbināta konsulārās iestādes apkalpojošā dienestā;

7) "konsulārās iestādes locekļi" - apzīmē konsulāros ierēdņus, konsulāros darbiniekus, kā arī apkalpojošā personāla darbiniekus;

8) "privātpersonāla darbinieks" - apzīmē personu, kas pieņemta darbā vienīgi konsulārās iestādes locekļa personīgai apkalpošanai;

9) "ģimenes loceklis" - apzīmē konsulārās iestādes locekļa laulāto, viņu bērnus un vecākus gadījumā, ja viņi dzīvo kopā un atrodas konsulārās iestādes locekļa apgādībā;

10) "konsulārās telpas" - apzīmē ēkas vai ēku daļas un tām pieguļošo teritoriju, kas tiek izmantotas tikai konsulārās iestādes mērķiem neatkarīgi no tā, kā īpašumā tās atrodas;

11) "konsulārais arhīvs" - apzīmē visus rakstus, dokumentus, korespondenci, grāmatas, filmas, tehniskos līdzekļus informācijas izmantošanai un uzkrāšanai, konsulārās iestādes reģistrus, kā arī šifrus un kodus, kartotēkas, kā arī visa veida aprīkojumu to aizsardzībai un glabāšanai;

12) "kuģis" - apzīmē jebkuru civilu peldošu objektu, kas ir tiesīgs pacelt nosūtītājas valsts karogu un kas ir reģistrēts šajā valstī;

13) "gaisakuģis" - jebkurš civils lidojošs objekts, kas ir tiesīgs lietot nosūtītājas valsts piederības zīmi un kas ir reģistrēts šajā valstī;

2. Šīs konvencijas noteikumi attiecībā uz nosūtītājas valsts pilsoņiem ir piemērojami arī juridiskām personām un tiesību subjektiem, kam nav juridiskas personas statusa, kuras nodibinātas saskaņā ar nosūtītājas valsts likumiem un citiem normatīviem aktiem un kas atrodas nosūtītājas valsts teritorijā.

2. nodaļa

Konsulāro iestāžu dibināšana un Konsulārās iestādes locekļu iecelšana

2. pants

1. Konsulārā iestāde var tikt nodibināta uzņēmējas valsts teritorijā tikai ar šīs valsts piekrišanu.

2. Konsulārās iestādes atrašanās vietu, tās kategoriju un konsulāro apgabalu nosaka nosūtītāja valsts ar uzņēmējas valsts piekrišanu.

3. Mainīt konsulārās iestādes atrašanās vietu, tās kategoriju un konsulāro apgabalu nosūtītāja valsts drīkst tikai ar uzņēmējas valsts piekrišanu.

3. pants

1. Konsulārās iestādes vadītājs ir tiesīgu uzsākt savu funkciju veikšanu pēc konsulārā patenta iesniegšanas un uzņēmējas valsts ekzekvatūras saņemšanas.

2. Nosūtītāja valsts iesniedz uzņēmējas valsts Ārlietu ministrijai konsulāro patentu par konsulārās iestādes vadītāja nozīmēšanu ar savas diplomātiskās pārstāvniecības starpniecību vai citā atbilstošā ceļā. Konsulārajā patentā tiek norādīts konsulārās iestādes vadītāja vārds, uzvārds un rangs, pilsonība, konsulārais apgabals, kurā viņš pildīs savas funkcijas, kā arī konsulārās iestādes atrašanās vieta.

3. Pēc konsulārā patenta iesniegšanas, uzņēmēja valsts pēc iespējas īsākā laikā izsniedz ekzekvatūru.

4. Uzņēmēja valsts var dot piekrišanu konsulārās iestādes vadītājam pildīt viņa funkcijas uz laiku līdz ekzekvatūras izsniegšanai.

5. Uzņēmējas valsts varas iestādes veiks visus nepieciešamos pasākumus, lai konsulārās iestādes vadītājs ar atļaujas saņemšanas brīdi varētu pildīt savas funkcijas pat tad, ja tās ir tikai pagaidu funkcijas.

4. pants

Uzņēmējas valsts Ārlietu ministrija tiks rakstiski informēta:

1) par konsulārās iestādes locekļa ierašanos pēc viņa iecelšanas amatā, viņa galīgo aizbraukšanu vai pienākumu izpildīšanas pabeigšanu, kā arī par jebkurām citām izmaiņām, kas var ietekmēt viņa statusu, kuras var rasties viņa darbības laikā konsulārajā iestādē;

2) par personas, kura pieder pie konsulārās iestādes locekļa ģimenes, ierašanos un galīgu izbraukšanu, kā arī par faktu, ka kāda persona kļūst vai pārstāj būt ģimenes loceklis;

3) par privātpersonāla darbinieka ierašanos vai galīgu aizbraukšanu, kā arī viņa dienesta beigām;

4) par uzņēmējas valsts pastāvīgā iedzīvotāja pieņemšanu darbā par konsulārās iestādes locekli vai privātpersonāla darbinieku un atbrīvošanu no šī darba.

5. pants

1. Uzņēmējas valsts attiecīgās iestādes bez maksas izsniedz katram konsulārajam ierēdnim atbilstošu dokumentu, kas apliecina viņa personu un ieņemamo amatu.

2. Šī panta 1. punkta noteikumi attiecināmi arī uz konsulārajiem darbiniekiem, apkalpojošā personāla darbiniekiem un privātpersonāla darbiniekiem, ja viņi nav uzņēmējas valsts pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji.

3. Šī panta 1. un 2. punkta noteikumi attiecināmi arī uz ģimenes locekļiem.

6. pants

Konsulārā ierēdņa amatu var ieņemt vienīgi nosūtītājas valsts pilsonis, kas nav uzņēmējas valsts pastāvīgais iedzīvotājs un kas šajā valstī bez saviem dienesta pienākumiem neveic citu algotu darbu.

7. pants

Uzņēmēja valsts var jebkurā brīdī, nepamatojot savu lēmumu, paziņot diplomātiskā ceļā nosūtītājai valstij par konsulārās iestādes vadītājam piešķirtās ekzekvatūras atcelšanu vai konsulārā ierēdņa pasludināšanu par "personu non grata", vai par cita konsulārās iestādes locekļa atzīšanu par nevēlamu personu.

Tādā gadījumā nosūtītājai valstij jāatsauc šāda persona, ja tā jau stājusies pie pienākumu pildīšanas. Ja nosūtītāja valsts to savlaicīgi nedara, uzņēmēja valsts var pārstāt uzskatīt šo personu par konsulārās iestādes locekli.

8. pants

Pēc oficiāla paziņojuma ieinteresētajām valstīm, ja nav saņemts nepārprotams noraidījums no jebkuras no šīm valstīm, nosūtītāja valsts var uzdot konsulārajai iestādei, kas nodibināta uzņēmējā valstī, veikt konsulāras funkcijas citā valstī.

9. pants

Pēc oficiāla paziņojuma uzņēmējai valstij, ja nav saņemts atteikums, nosūtītājas valsts konsulārā iestāde var veikt uzņēmējā valstī konsulārās funkcijas trešās valsts vārdā.

3. nodaļa

Atvieglojumi, privilēģijas un imunitāte

10. pants

1. Uzņēmēja valsts piešķirs konsulārajai iestādei visu veidu atvieglojumus, kas nepieciešami tās funkciju pildīšanai, un izmantos nepieciešamos līdzekļus, lai konsulārās iestādes locekļi varētu pildīt savus dienesta pienākumus un izmantot tiesības, privilēģijas un imunitāti, ko paredz šī konvencija.

Uzņēmēja valsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai garantētu konsulārās iestādes drošību.

2. Uzņēmēja valsts izturēsies pret konsulārajiem ierēdņiem ar pienācīgu cieņu un veiks visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu jebkādu viņu personas, brīvības vai cieņas aizskāruma mēģinājumu.

11. pants

1. Ja konsulārās iestādes vadītājs nevar pildīt savus pienākumus vai arī vadītāja amats ir vakants, konsulārās iestādes vadītāja pienākumus uz laiku var pildīt pagaidu vadītājs.

2. Pagaidu vadītāja vārdu un uzvārdu iepriekš paziņo nosūtītājas valsts diplomātiskā pārstāvniecība, bet, ja šai valstij nav diplomātiskās pārstāvniecības uzņēmējā valstī, - konsulārās iestādes vadītājs. Ja vadītājs to nevar, tad nosūtītājas valsts attiecīgā iestāde paziņo uzņēmējas valsts Ārlietu ministrijai vai šīs ministrijas norādītajai iestādei.

Uzņēmēja valsts patur sev tiesības dot vai nedot atļauju veikt pagaidu vadītāja funkcijas personai, kura nav nosūtītājas valsts diplomātiskais pārstāvis vai konsulārais ierēdnis uzņēmējā valstī.

3. Uzņēmējas valsts attiecīgo iestāžu pienākums ir sniegt palīdzību un aizsardzību pagaidu vadītājam. Laikā, kad viņš vada konsulāro iestādi, šīs Konvencijas noteikumi attiecas uz viņu tāpat kā uz konsulārās iestādes vadītāju.

Tomēr uzņēmējai valstij nav pienākums piešķirt pagaidu vadītājam visus atvieglojumus, privilēģijas un imunitāti, ko bauda konsulārās iestādes vadītājs, sakarā ar apstākļiem, kuri neattiecas uz pagaidu vadītāju.

4. Ja apstākļos, kas paredzēti šī panta 1. punktā, nosūtītāja valsts par pagaidu vadītāju ieceļ savas diplomātiskās pārstāvniecības personāla darbinieku, tad šī persona bauda diplomātiskās privilēģijas un imunitāti, ja uzņēmēja valsts pret to neiebilst.

12. pants

1. Nosūtītājai valstij saskaņā ar uzņēmējas valsts likumiem un citiem normatīviem aktiem ir tiesības:

1) iegūt savā īpašumā, pārvaldīt vai nomāt zemi, ēkas vai ēku daļas, kas paredzētas kā konsulārās iestādes telpas, konsulārās iestādes vadītāja rezidence vai kā dzīvokļi konsulārās iestādes locekļiem;

2) būvēt vai pielāgot ēkas minētajiem nolūkiem iegūtajos gruntsgabalos;

3) nodot īpašuma tiesības uz zemi, ēkām vai to daļām, kas iegādātas vai uzbūvētas.

2. Uzņēmējai valstij nepieciešamības gadījumā jāpalīdz konsulārajai iestādei iegūt atbilstošus dzīvokļus tās darbiniekiem.

3. Šī panta 1. punkta noteikumi neatbrīvo nosūtītāju valsti no pienākuma ievērot normatīvos aktus un ierobežojumus celtniecības jomā, pilsētbūvniecībā un pieminekļu aizsardzībā, kas ir spēkā teritorijā, kurā atrodas vai atradīsies minētie zemes gabali, ēkas vai to daļas.

13. pants

1. Pie ēkām, kurās atrodas konsulārā iestāde vai iestādes vadītāja rezidence, var tikt piestiprināts nosūtītājas valsts ģerbonis un attiecīgs uzraksts nosūtītājas un uzņēmējas valsts valodās.

2. Pie ēkas, kur atrodas konsulārā iestāde, vai pie konsulārās iestādes vadītāja rezidences var tikt uzvilkts nosūtītājas valsts karogs.

3. Konsulārās iestādes vadītājs var piestiprināt nosūtītājas valsts karogu saviem transporta līdzekļiem, kad tie tiek izmantoti dienesta pienākumu pildīšanai.

14. pants

1. Konsulārās telpas ir neaizskaramas. Uzņēmējas valsts varas iestāžu pārstāvji nav tiesīgi ieiet tajās bez konsulārās iestādes vadītāja, nosūtītājas valsts diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja piekrišanas vai arī tādas personas piekrišanas, kuru viens no viņiem pilnvarojis.

2. Šī panta 1. punkta noteikumi attiecas arī uz konsulārās iestādes vadītāja rezidenci, kā arī konsulāro ierēdņu dzīvojamām telpām.

15. pants

Konsulārās telpas, to aprīkojums, konsulārās iestādes īpašums un transporta līdzekļi netiek pakļauti nekāda veida rekvizīcijai aizsardzības, sabiedriskām vajadzībām vai citiem nolūkiem.

16. pants

1. Konsulārās iestādes telpas, vadītāja rezidence, kā arī konsulārās iestādes locekļu dzīvokļi, kas pieder vai ko īrē nosūtītāja valsts jeb tās vārdā jebkura persona, ir atbrīvotas no visu veidu valsts, reģionāliem un municipāliem nodokļiem un nodevām, izņemot maksu par atsevišķiem pakalpojumiem.

2. Šī panta 1. punktā paredzētie atvieglojumi neattiecas uz maksājumiem un nodokļiem, kas iekasējami, pamatojoties uz uzņēmējas valsts likumiem un citiem normatīviem aktiem, no personām, kas ir līgumattiecībās ar nosūtītāju valsti vai personu, kas to pārstāv (rīkojas tās vārdā).

3. Šī panta 1. punkta nosacījumi attiecināmi arī uz transporta līdzekļiem, kas pieder nosūtītājai valstij un ir paredzēti konsulārās iestādes vajadzībām.

17. pants

Konsulārie arhīvi ir neaizskarami jebkurā laikā neatkarīgi no to atrašanās vietas.

18. pants

1. Uzņēmēja valsts nodrošina un aizsargā konsulārās iestādes sazināšanās brīvību dienesta pienākumu pildīšanai. Sazinoties ar nosūtītājas valsts valdību, diplomātiskajām pārstāvniecībām un citām konsulārajām iestādēm neatkarīgi no to atrašanās vietas konsulārajai iestādei ir tiesības izmantot jebkuru atbilstošu sakaru līdzekli, ieskaitot diplomātiskos vai konsulāros kurjerus, diplomātisko vai konsulāro pastu, kā arī kodētu vai šifrētu saraksti. Konsulārā iestāde ir tiesīga uzstādīt un lietot radioraidītāju vienīgi ar uzņēmējas valsts piekrišanu.

2. Konsulārās iestādes dienesta sarakste ir neaizskarama. Jēdziens "dienesta sarakste" apzīmē visu saraksti, kas attiecas uz konsulāro iestādi un tās funkcijām.

3. Uz konsulārajiem pasta sūtījumiem jābūt redzamām zīmēm, kas norāda to piederību, un tajos drīkst atrasties tikai dienesta sarakste, kā arī dokumenti un priekšmeti, kas paredzēti tikai dienesta vajadzībām.

4. Konsulārais pasts nevar tikt ne atvērts, ne aizturēts. Tomēr gadījumā, ja uzņēmējas valsts attiecīgajām iestādēm ir nopietns iemesls uzskatīt, ka pasts satur citus priekšmetus nekā korespondenci, dokumentus un citus šī panta 3. punktā norādītos priekšmetus, tās var lūgt, lai pastu atver nosūtītājas valsts pilnvarotais pārstāvis viņu klātbūtnē. Ja nosūtītājas valsts iestādes atsakās izpildīt šo lūgumu, pasts tiek atgriezts izsūtīšanas vietā.

5. Pie konsulārā kurjera jābūt dienesta dokumentam, kas apliecina viņa statusu un apstiprina konsulārajā pastā ietilpstošo sūtījumu skaitu. Konsulārā kurjera pienākumus var pildīt tikai nosūtītājas valsts pilsonis, kas nav uzņēmējas valsts pastāvīgais iedzīvotājs. Pildot savas funkcijas, konsulārais kurjers atrodas uzņēmējas valsts aizsardzībā, bauda personas neaizskaramību un nevar tikt aizturēts, arestēts vai pakļauts jebkāda cita veida personīgās brīvības ierobežojumiem.

6. Konsulārais pasts var tikt uzticēts kuģa kapteinim vai gaisakuģa komandierim. Kapteinis (komandieris) tiks apgādāts ar attiecīgu dienesta dokumentu, kurā norādīts konsulārā pasta sūtījumu skaits, tomēr viņš netiks uzskatīts par konsulāro kurjeru. Konsulārais ierēdnis var brīvi saņemt konsulāro pastu tieši no kuģa kapteiņa vai gaisakuģa komandiera un nodot to tādā pašā veidā.

19. pants

1. Konsulārie ierēdņi nav pakļauti kriminālajai, civilajai un administratīvajai jurisdikcijai uzņēmējā valstī.

Viņi bauda personas neaizskaramību, un pamatojoties uz to, nevar tikt aizturēti, arestēti, kā arī viņu personas brīvība nevar tikt ierobežota jebkurā citā veidā.

2. Konsulārie darbinieki un apkalpojošā personāla darbinieki nav pakļauti uzņēmējas valsts kriminālajai, civilajai un administratīvajai jurisdikcijai attiecībā uz darbībām, kas veiktas, pildot dienesta pienākumus.

3. Šī panta 1.-2. punkta noteikumi neattiecas uz civilprasībām, kas izriet no:

1) līgumiem, ko konsulārās iestādes loceklis noslēdzis un kuros tas tieši vai netieši nav uzņēmies saistības kā nosūtītājas valsts pārstāvis;

2) jebkura transporta līdzekļa nodarītā kaitējuma uzņēmējas valsts teritorijā, ko izdarījis konsulārās iestādes loceklis;

3) mantojuma lietām, kurās konsulārās iestādes loceklis uzstājas kā privātpersona mantinieka, legatārija, testamenta izpildītāja, mantojuma aizbildņa vai aizgādņa statusā.

4. Šī panta 1.-3. punkta noteikumi attiecas arī uz minēto personu ģimenes locekļiem.

20. pants

1. Nosūtītāja valsts var atteikties no privilēģijām un imunitātes, ko paredz 19. panta 1. un 2. punkts. Par šādu atteikšanos vienmēr nepārprotami jāpaziņo uzņēmējai valstij rakstveidā.

2. Konsulārās iestādes loceklis, ceļot prasību gadījumā, kas tam ļautu izmantot imunitāti pret jurisdikciju, zaudē tiesības atsaukties uz imunitāti pie jebkuras pretprasības, kas tieši saistīta ar galveno prasību.

3. Atteikšanās no imunitātes pret jurisdikciju, kas saistīta ar lietas izlemšanu civilā vai administratīvā procesā, netiek uzskatīta par atteikšanos no imunitātes pret izpildu darbībām. Attiecībā uz šīm darbībām nepieciešama atsevišķa atteikšanās.

21. pants

1. Konsulārās iestādes loceklis var tikt pieaicināts sniegt liecības kā liecinieks uzņēmējas valsts tiesās un citās kompetentās iestādēs. Ja konsulārais ierēdnis atsakās ierasties vai sniegt liecības, tad pret viņu nevar lietot nekādas sankcijas vai piespiedu līdzekļus.

Konsulārais darbinieks un apkalpojošā personāla darbinieks nevar atteikties sniegt liecības, izņemot gadījumus, kas paredzēti šī panta 3. punktā.

2. Uzņēmējas valsts varas iestādēm, pieaicinot konsulārās iestādes locekli sniegt liecības, jāizvairās traucēt viņa dienesta pienākumu veikšanu. Minēto ietāžu pārstāvji, kad tas ir iespējams, var saņemt šādu liecību no konsulārās iestādes locekļa konsulārajā iestādē, rezidencē, viņa dzīvoklī vai saņemt to rakstveidā.

3. Konsulārās iestādes loceklim nav jāsniedz liecības jautājumos, kas saistīti ar viņa dienesta pienākumu pildīšanu, kā arī nav jāuzrāda dienesta korespondence vai citi dokumenti no konsulārajiem arhīviem. Šis noteikums attiecas arī uz viņa ģimenes locekļiem un uz privātpersonāla darbiniekiem attiecībā uz faktiem, kas saistīti ar konsulārās iestādes darbību.

4. Konsulārās iestādes loceklim nav jāsniedz konsultācijas kā nosūtītājas valsts likumdošanas ekspertam.

22. pants

Konsulārās iestādes loceklis, kā arī viņa ģimenes locekļi uzņēmējā valstī tiek atbrīvoti no visu veidu personīgām kalpošanas saistībām, no jebkura veida darba un kara dienesta, no rekvizīcijām, kontribūcijām un izmitināšanas.

23. pants

Konsulārās iestādes loceklis, kā arī viņa ģimenes locekļi ir atbrīvoti no visiem pienākumiem, ko paredz uzņēmējas valsts likumdošana attiecībā uz reģistrāciju, uzturēšanās atļaujām un citām prasībām, kas skar ārvalstniekus.

24. pants

1. Konsulārās iestādes loceklis, kā arī viņa ģimenes locekļi ir atbrīvoti no visu veidu valsts, reģionālajām un municipālajām nodevām un nodokļiem, izņemot:

1) netiešos nodokļus, kas parasti tiek iekļauti preču vai pakalpojumu cenās;

2) maksājumus un nodevas par personisko nekustamo īpašumu, kas atrodas uzņēmējas valsts teritorijā, ievērojot šīs konvencijas 16. panta noteikumus;

3) mantojuma nodokļus un nodokļus par īpašuma tiesību pāriešanu, ko iekasē uzņēmēja valsts;

4) maksājumus un nodokļus no privātiem ienākumiem, ieskaitot ienākumus no kapitāla, kuru avots atrodas uzņēmējā valstī, kā arī nodokļus no kapitāla, kurš ieguldīts tirdzniecības vai finansu uzņēmumos uzņēmējā valstī;

5) reģistrācijas, tiesu, hipotēku maksājumus un zīmognodevas, ievērojot šīs konvencijas 16. panta nosacījumus.

2. Konsulārās iestādes locekļiem, kas nodarbina personas, kuru atalgojumus uzņēmējā valstī netiek atbrīvots no ienākuma nodokļa, jāpilda pienākumi, ko šīs valsts likumi un citi normatīvie akti paredz darba devējiem ienākuma nodokļa iekasēšanas jomā.

25. pants

1. Uzņēmēja valsts saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem un citiem normatīvajiem aktiem atļauj ievest un izvest, atbrīvo no muitas, nodokļiem un nodevām, izņemot samaksu par iekraušanu, pārvešanu, glabāšanu, izkraušanu vai citiem pakalpojumiem:

1) priekšmetus, kas paredzēti dienesta lietošanai konsulārajā iestādē;

2) priekšmetus, ieskaitot transporta līdzekļus, kas paredzēti konsulārās iestādes locekļu vai viņu ģimenes locekļu personīgai lietošanai, ieskaitot viņu sadzīvei paredzētos priekšmetus.

2. Konsulārā ierēdņa un viņa ģimenes locekļu bagāža ir atbrīvota no muitas kontroles, ja nav nopietnu iemeslu uzskatīt, ka bagāžā atrodas citi priekšmeti nekā tie, kuru ievešana atļauta saskaņā ar šī panta 1. punkta 2. apakšpunktu, vai priekšmeti, kuru ievešana vai izvešana ir aizliegta saskaņā ar uzņēmējas valsts likumdošanu vai karantīnas noteikumiem. Šādu kontroli var izdarīt vienīgi konsulārā ierēdņa vai viņa pilnvarota pārstāvja klātbūtnē.

26. pants

Ievērojot savus likumus un citus normatīvos aktus, kas attiecas uz reģioniem, kuru apmeklēšana ir aizliegta vai ierobežota, ņemot vērā valsts drošības intereses, uzņēmēja valsts nodrošina konsulārās iestādes locekļu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās brīvība savā teritorijā. Tomēr jebkurā gadījumā uzņēmēja valsts nodrošina konsulārā ierēdņa funkciju izpildi.

27. pants

1. Šajā konvencijā paredzētās privilēģijas un imunitāte, izņemot 21. panta 3. un 4. punktā paredzētos noteikumus, nav attiecināmas uz konsulārajiem darbiniekiem, kā arī apkalpojošā personāla darbiniekiem, ja viņi ir uzņēmējas valsts pilsoņi vai tās pastāvīgie iedzīvotāji.

2. Uz konsulārās iestādes locekļa, kurš ir uzņēmējas valsts pilsonis vai pastāvīgais iedzīvotājs, ģimenes locekļiem, kā arī ģimenes locekļiem, kuru paši ir uzņēmējas valsts pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji vai arī tad, ja uzņēmējā valstī viņi veic algotu darbu, neattiecas nekādas privilēģijas un imunitāte, izņemot 21. panta 3. punktā paredzētos gadījumus.

3. Izņemot noteikumus, kas paredzēti 21. panta 3. punktā, privilēģijas un imunitāte, kas noteikti šajā konvencijā, netiks attiecināti uz privātpersonāla darbiniekiem.

4. Uzņēmēja valsts realizēs savu jurisdikciju attiecībā uz personām, kuras uzskaitītas šī panta 1.-3. punktā, tādā veidā, lai nevajadzīgi neapgrūtinātu konsulārās iestādes funkciju pildīšanu.

28. pants

Visām personām, kuras bauda šajā konvencijā paredzētās privilēģijas un imunitāti, ir pienākums, nekaitējot šīm privilēģijām un imunitātei, ievērot uzņēmējas valsts likumus un citus normatīvos aktus, ieskaitot tos, kuri regulē transporta līdzekļu kustības un to apdrošināšanas kārtību.

4. nodaļa

Konsulārās funkcijas

29. pants

1. Konsulārajam ierēdnim ir tiesības konsulārā apgabala ietvaros pildīt šajā nodaļā izklāstītās funkcijas.

Konsulārais ierēdnis var veikt arī citas oficiālas konsulāras funkcijas, ja tās nav pretrunā ar uzņēmējas valsts likumdošanu vai ja uzņēmēja valsts pret to neiebilst.

2. Konsulārais ierēdnis, oficiāli paziņojot uzņēmējai valstij, var darboties kā nosūtītājas valsts pārstāvis jebkurā starptautiskā organizācijā.

3. Konsulārais ierēdnis, pildot savas funkcijas, ir tiesīgs griezties rakstveidā vai mutiski pie attiecīgajām varas iestādēm savā konsulārajā apgabalā, kā arī uzņēmējas valsts centrālajās varas iestādēs.

4. Konsulārajam ierēdnim ir tiesības iekasēt konsulārās nodevas saskaņā ar nosūtītājas valsts likumdošanu. Šīs nodevas netiek apliktas ar jebkādiem uzņēmējas valsts nodokļiem un nodevām.

30. pants

Konsulārajam ierēdnim ir tiesības aizstāvēt nosūtītājas valsts un tās pilsoņu intereses.

31. pants

Konsulārā ierēdņa pienākumos ietilpst tirdzniecības, ekonomisko, zinātnes un kultūras sakaru, kā arī draudzīgu savstarpējo attiecību veicināšana starp nosūtītāju un uzņēmēju valsti.

32. pants

1. Konsulārajam ierēdnim ir tiesības:

1) veikt nosūtītājas valsts pilsoņu reģistrāciju;

2) pieņemt paziņojumus un dokumentus par nosūtītājas valsts pilsoņu dzimšanu un miršanu;

3) saskaņā ar nosūtītājas valsts likumdošanu apliecināt laulības noslēgšanu starp diviem nosūtītājas valsts pilsoņiem.

2. Konsulārais ierēdnis informē attiecīgas uzņēmējas valsts varas iestādes par veiktajām funkcijām, kas minētas šī panta 1. punkta 2. un 3. apakšpunktā, ja to prasa uzņēmējas valsts likumdošana.

3. Šī panta 1. punkta 2. un 3. apakšpunkts neatbrīvo ieinteresētās personas no pienākuma ievērot uzņēmējas valsts likumdošanā paredzēto kārtību.

33. pants

Konsulārajam ierēdnim ir tiesības:

1) izsniegt, pagarināt un anulēt pilsoņu pases saskaņā ar nosūtītājas valsts likumdošanu;

2) izsniegt dokumentus, kas dod tiesības iebraukt nosūtītājā valstī, un izdarīt tajos nepieciešamās izmaiņas;

3) izsniegt vīzas.

34. pants

Konsulārajam ierēdnim ir tiesības:

1) pieņemt, sastādīt un apliecināt nosūtītājas valsts pilsoņu iesniegumus un paziņojumus, tai skaitā ģimenes un pilsonības jautājumos saskaņā ar nosūtītājas valsts likumdošanu;

2) sastādīt, reģistrēt, apliecināt un uzglabāt nosūtītājas valsts pilsoņu testamentus;

3) sastādīt, reģistrēt un apliecināt nosūtītājas valsts pilsoņu savstarpējos līgumus un apliecināt vienpusējas gribas izpausmes aktus, ja šie līgumi un akti nav pretrunā ar uzņēmējas valsts likumdošanu. Tomēr konsulārais ierēdnis nav tiesīgs sastādīt, reģistrēt un apliecināt tādus līgumus vai aktus, kuru rezultātā rodas, pāriet vai izbeidzas mantiskas tiesības uz nekustamiem īpašumiem, kas atrodas uzņēmējā valstī;

4) sastādīt, reģistrēt un apliecināt līgumus starp nosūtītājas valsts pilsoņie, no vienas puses, un uzņēmējas valsts pilsoņiem vai trešās valsts pilsoņiem, no otras puses, ja šie līgumi jāizpilda vai rada juridiskas sekas tikai nosūtītājā valstī un nav pretrunā ar uzņēmējas valsts likumdošanu;

5) legalizēt dokumentus, ko izsniedz nosūtītājas vai uzņēmējas valsts iestādes, kā arī apliecināt kopijas, norakstus un izrakstus no šiem dokumentiem;

6) tulkot dokumentus un apliecināt tulkojumu pareizību;

7) apliecināt nosūtītājas valsts pilsoņu parakstus;

8) pieņemt depozītā dokumentus, naudu un visa veida priekšmetus no nosūtītājas valsts pilsoņiem vai tiem par labu, ja tas nav pretrunā ar uzņēmējas valsts likumiem un citiem normatīviem aktiem. Šāds depozīts var tikt izvests no uzņēmējas valsts, vienīgi ievērojot šīs valsts likumus un normatīvos aktus.

35. pants

Konsulārā ierēdņa sastādīti, apliecināti un tulkoti dokumenti, kas atbilst šīs konvencijas 34. panta noteikumiem, uzņēmējā valstī tiks atzīti par dokumentiem ar tādu pašu juridisku spēku kā dokumenti, kas sastādīti, apliecināti un tulkoti uzņēmējas valsts attiecīgajās iestādēs.

36. pants

Konsulārais ierēdnis ir pilnvarots izsniegt tiesas un ārpustiesas paziņojumus un izziņas, kā arī veikt pratināšanu nosūtītājas valsts kompetentu iestāžu uzdevumā saskaņā ar spēkā esošajiem starptautiskiem līgumiem, bet, ja tādu nav, saskaņā ar uzņēmējas valsts likumiem un citiem normatīviem aktiem. Šādas tiesības var realizēt tikai attiecībā uz nosūtītājas valsts pilsoņiem bez piespiedu līdzekļu piemērošanas.

37. pants

Konsulārajam ierēdnim uzņēmējas valsts likumu un citu normatīvo aktu robežās ir tiesības aizstāvēt nepilngadīgo personu un citu personu intereses, kurām nav pilna rīcībspēja, ja šīs personas ir nosūtītājas valsts pilsoņi, īpaši tajos gadījumos, kad ir nepieciešama aizbildnības vai aizgādnības nodibināšana.

38. pants

Uzņēmējas valsts attiecīgās varas iestādes nekavējoties ziņo konsulārajam ierēdnim par nosūtītājas valsts pilsoņa nāvi un bez maksas izsniedz viņam miršanas apliecības norakstu.

39. pants

1. Uzņēmējas valsts attiecīgās varas iestādes nekavējoties informēs konsulāro iestādi par nosūtītājas valsts pilsoņa atstātā mantojuma atklāšanos uzņēmējā valstī, kā arī, mantojuma atklāšanās gadījumā - neatkarīgi no mirušās personas pilsonības, ja nosūtītājas valsts pilsonis ir mantinieks, legatārijs vai persona, kurai var būt jebkādas citas pretenzijas saistībā ar mantojumu.

2. Uzņēmējas valsts attiecīgās varas iestādes rīkojas atbilstoši šīs valsts likumiem un citiem normatīviem aktiem, lai nodrošinātu mantojuma aizsardzību un iesniegtu konsulārajam ierēdnim testamenta norakstu, ja tas ir ticis sastādīts, kā arī jebkuru to rīcībā esošo informāciju, kas attiecas uz mantojumu, mantinieku, legatāriju un personu, kurām var būt jebkādas citas pretenzijas saistībā ar mantojumu, atrašanās vietu, mantojuma vērtību un sastāvu, ieskaitot sabiedriskā apdrošināšanā, izpeļņā un apdrošināšanas polisēs ietvertās naudas vērtības. Tās informē arī par mantojuma lietu kārtošanas termiņiem vai par to, kādā stadijā šīs lietas atrodas.

3. Konsulārais ierēdnis ir tiesīgs, neuzrādot pilnvaru, pārstāvēt tieši vai ar sava pārstāvja starpniecību tiesās vai citās uzņēmējas valsts varas iestādēs nosūtītājas valsts pilsoni, kam ir mantošanas tiesības vai pretenzijas uz mantojumu uzņēmējā valstī, ja tas atrodas prombūtnē vai nav nozīmējis savu pilnvaroto pārstāvi.

4. Konsulārajam ierēdnim ir tiesības pieprasīt:

1) mantojuma aizsardzības nodrošināšanu, aizzīmogošanu un zīmoga noņemšanu, veikt pasākumus mantojuma aizsardzībai, ieskaitot mantojuma glabātāja vai aizbildņa iecelšanu, kā arī piedalīties šajās darbībās;

2) mantojuma sastāvā esošā īpašuma pārdošanu, kā arī informāciju par šīs pārdošanas laiku, lai varētu tajā piedalīties.

5. Pēc mantojuma lietas izskatīšanas vai citu oficiālu darbību pabeigšanas uzņēmējas valsts attiecīgās valsts iestādes nekavējoties informē par to konsulāro ierēdni un pēc parādu, nodokļu un citu maksājumu nokārtošanas 3 mēnešu laikā nodod viņam mantojumu vai to personu mantojuma daļas, kuras viņš pārstāv.

6. Konsulārais ierēdnis ir tiesīgs saņemt, lai nodotu attiecīgām personām mantojuma daļas un novēlējumus, kas novēlēti nosūtītājas valsts pilsonim, kurš nav uzņēmējas valsts pastāvīgais iedzīvotājs, kā arī saņemt naudu, kas pienākas šīm personām no zaudējumu atlīdzības, neizmaksātās izpeļņas, pensijas un apdrošināšanas polisēm.

7. Īpašuma un naudas vērtību nodošana nosūtītājai valstij saskaņā ar šī panta 5.un 6.punktu var tikt izdarīta vienīgi atbilstoši uzņēmējas valsts likumiem un citiem normatīviem aktiem.

40.pants

1. Gadījumā, ja nosūtītājas valsts pilsonis, kas nav uzņēmējas valsts pastāvīgais iedzīvotājs, ir miris, atrodoties šajā valstī, uzņēmējas valsts attiecīgās iestādes nodrošina viņam piederošās mantas saglabāšanu un nodošanu konsulārajam ierēdnim bez speciālas procedūras. Konsulārais ierēdnis apmierina mirušās personas uzturēšanās laikā uzņēmējā valstī radušās parādu saistības saņemto priekšmetu vērtības apjomā.

2. Uz šī panta 1.punktā norādīto īpašumu attiecas šīs konvencijas 39.panta 7.punkta nosacījumi.

41.pants

Konsulārajam ierēdnim ir tiesības pārstāvēt uzņēmējas valsts iestādēs nosūtītājas valsts pilsoni, ja šis pilsonis prombūtnes vai citu svarīgu iemeslu dēļ nevar attiecīgajā laikā aizstāvēt savas tiesības un intereses. Šī pārstāvība turpinās tik ilgi, līdz pārstāvamais neiecels savu pilnvarnieku vai arī pats neaizstāvēs savas tiesības un intereses.

42.pants

1. Konsulārajam ierēdnim ir tiesības sazināties un tikties ar jebkuru nosūtītājas valsts pilsoni, sniegt tam padomus un visāda veida palīdzību, bet nepieciešamības gadījumos veikt pasākumus juridiskas palīdzības sniegšanai.

Uzņēmēja valsts nekādā veidā nedrīkst ierobežot nosūtītājas valsts pilsoņa kontaktus ar konsulāro ierēdni, kā arī apgrūtināt viņa nokļūšanu konsulārajā iestādē.

2. Uzņēmējas valsts iestādes nekavējoties, bet ne vēlāk kā 3 dienu laikā informē konsulāro iestādi par nosūtītājas valsts pilsoņa arestēšanu, aizturēšanu vai citāda veida brīvības ierobežošanu.

3. Konsulārais ierēdnis ir tiesīgs bez kavēšanās, vēlākais 4 dienu laikā, apmeklēt vai sazināties ar nosūtītājas valsts pilsoni, kas ir arestēts, aizturēts, izcieš brīvības atņemšanas sodu, vai arī viņa brīvība ir ierobežota citādā veidā. Šajā punktā minētās tiesības tiek realizētas atbilstoši uzņēmējas valsts likumiem un citiem normatīvajiem aktiem ar noteikumu, ka tie nav pretrunā ar šīm tiesībām.

4. Uzņēmējas valsts attiecīgās iestādes bez kavēšanās ziņos konsulārajai iestādei par nelaimes gadījumiem un citiem nopietniem negadījumiem, kuros cietuši nosūtītājas valsts pilsoņi.

43.pants

1. Konsulārajam ierēdnim ir tiesības sniegt visāda veida palīdzību nosūtītājas valsts kuģiem uzņēmējas valsts ostās, teritoriālajos un iekšējos ūdeņos.

2. Konsulārais ierēdnis ir tiesīgs nekavējoties ierasties uz nosūtītājas valsts kuģa tūlīt pēc robežas šķērsošanai nepieciešamo procedūru veikšanas, bet kapteinis un kuģa komanda drīkst ar viņu sazināties.

3. Konsulārajam ierēdnim ir uzraudzības un inspekcijas tiesības attiecībā uz nosūtītājas valsts kuģi un tā komandu. Šo funkciju veikšanai ierēdnis ir tiesīgs apmeklēt kuģi, pieņemt kapteini un komandas locekļus.

4. Konsulārais ierēdnis var griezties pēc palīdzības pie uzņēmējas valsts attiecīgajām iestādēm visos jautājumos, kas attiecas uz darbībām pret nosūtītājas valsts kuģi, tā kapteini un komandas locekļiem.

44.pants

Konsulārajam ierēdnim attiecībā uz nosūtītājas valsts kuģiem ir tiesības:

1) nekaitējot uzņēmējas valsts iestāžu pilnvarām, noskaidrot visus notikumus, kas norisinājušies uz kuģa tā reisa un stāvēšanas laikā, nopratināt kapteini un jebkuru komandas locekli, pārbaudīt kuģa dokumentus, pieņemt ziņojumus par kuģi, tā kravu un maršrutu, kā arī sniegt palīdzību jautājumos, kas saistīti ar kuģa ienākšanu, atiešanu un uzturēšanos ostā;

2) izšķirt jebkurus konfliktus starp kapteini un komandu, ieskaitot strīdus par atlīdzību un darba līgumu;

3) veikt nepieciešamos pasākumus kapteiņa vai jebkura komandas locekļa ārstēšanās vai repatriācijas jautājumos;

4) sniegt kapteinim un komandas locekļiem tiesisko palīdzību viņu attiecībās ar uzņēmējas valsts tiesu un citām iestādēm, šim nolūkam nodrošināt viņiem tulka pakalpojumus;

5) sastādīt, pieņemt, reģistrēt vai apliecināt deklarācijas vai citus dokumentus, kas attiecas uz kuģi un ir paredzēti nosūtītājas valsts likumdošanā;

6) veikt visas citas darbības, ko paredz nosūtītājas valsts likumdošana jūrniecības jautājumos, ar nosacījumu, ka tās nav pretrunā ar uzņēmējas valsts likumiem un citiem normatīviem aktiem.

45.pants

1. Tiesas un citas attiecīgās uzņēmējas valsts iestādes nav tiesīgas realizēt savu jurisdikciju attiecībā uz noziegumiem, kuri izdarīti uz nosūtītājas valsts kuģa, izņemot:

1) noziegumu, ko izdarījis uzņēmējas valsts pilsonis vai kas izdarīts pret uzņēmējas valsts pilsoni, vai ko izdarījusi jebkura cita persona, kas nav kuģa komandas loceklis vai kas izdarīts pret šādu personu;

2) sabiedriskās kārtības, ostas drošības vai teritoriālo un iekšējo ūdeņu drošības noteikumu pārkāpumu uzņēmējā valstī;

3) uzņēmējas valsts likumu un citu normatīvo aktu pārkāpumus, kas vērsti pret veselības aizsardzību, dzīvības drošību uz jūras, imigrācijas un muitas noteikumu ievērošanu, kā arī jūras piesārņošanas un nelegālas narkotiku pārvešanas gadījumos;

4) noziegumus, par kuru izdarīšanu uzņēmējas valsts likumdošanā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku no 5 gadiem un ilgāk;

2. Visos pārējos gadījumos iepriekšminētās iestādes ir tiesīgas darboties vienīgi pēc konsulārā darbinieka lūguma vai saņemot viņa piekrišanu.

46.pants

1. Gadījumā, ja uzņēmējas valsts tiesas vai citas kompetentas iestādes gatavojas veikt piespiedu pasākumus, arestēt īpašumu vai izdarīt jebkādu izmeklēšanu uz nosūtītājas valsts kuģa, attiecīgajām uzņēmējas valsts iestādēm ir pienākums informēt par to konsulāro ierēdni.

Minētā informācija jāsniedz pirms šādu pasākumu veikšanas, lai dotu iespēju konsulārajam ierēdnim vai viņa pārstāvim piedalīties tajos. Ja iepriekšējā konsulārā ierēdņa informēšana nav iespējama, attiecīgās uzņēmējas valsts iestādes sniedz informāciju iespējami īsākā laikā, taču ne vēlāk par iepriekšminēto pasākumu uzsākšanu. Attiecīgās uzņēmējas valsts iestādes atvieglo konsulārā ierēdņa tikšanos un sazināšanos ar aizturēto vai arestēto personu, kā arī atbilstošu darbību veikšanu šīs personas interešu aizsardzībai.

2. Šī panta 1.punkta nosacījumi piemērojami arī gadījumā, ja kapteinim un kuģa komandas locekļiem jāsniedz liecības uz sauszemes uzņēmējas valsts attiecīgajām iestādēm.

3. Šī panta nosacījumi tomēr nav piemērojami parastās robežkontroles, muitas un sanitārās kontroles gadījumos, kā arī gadījumos, kad pasākumi tiek veikti pēc kuģa kapteiņa lūguma vai ar viņa piekrišanu.

47.pants

Gadījumā, ja kuģa komandas loceklis, kurš nav uzņēmējas valsts pilsonis, ir atstājis kuģi šajā valstī bez nosūtītājas valsts kuģa kapteiņa piekrišanas, uzņēmējas valsts attiecīgās iestādes, pamatojoties uz konsulārā ierēdņa lūgumu, sniegs palīdzību šīs personas meklēšanā.

48.pants

1. Ja nosūtītājas valsts kuģis ir cietis avāriju, ir bojāts, uzsēdies uz sēkļa, ticis izskalots krastā vai citā veidā avarējis uzņēmējā valstī vai arī jebkāds priekšmets, kas ir kravas daļa un pieder nosūtītājas valsts pilsonim, kuģa avārijas rezultātā atrasts uzņēmējas valsts krastā vai tā tuvumā, vai nogādāts tās ostā, attiecīgās uzņēmējas valsts iestādes iespējami īsākā laikā informēs par to konsulāro iestādi.

2. Gadījumos, kuri minēti šī panta 1.punktā, attiecīgās uzņēmējas valsts iestādes veiks visus nepieciešamos pasākumus, lai glābtu un aizsargātu kuģi, pasažierus, komandu, kuģa aprīkojumu, kravu, krājumus un citus priekšmetus, kas atrodas uz kuģa, kā arī nepieļautu īpašuma tiesību aizskārumus. Tas attiecas arī uz priekšmetiem, kuri ir kuģa vai tā kravas sastāvdaļas un nokļuvuši ārpus kuģa. Par visiem veiktajiem pasākumiem attiecīgās uzņēmējas valsts iestādes iespējami īsākā laikā informēs konsulāro iestādi.

3. Konsulārais ierēdnis ir tiesīgs sniegt visa veida palīdzību tādam kuģim, pasažieriem un komandas locekļiem.

Šajā nolūkā viņš ir tiesīgs griezties pēc palīdzības attiecīgās uzņēmējas valsts iestādēs. Konsulārais ierēdnis ir tiesīgs lūgt veikt šī panta 2.punktā paredzētās darbības, uzsākt vai turpināt kuģa remontu, kā arī griezties attiecīgās uzņēmējas valsts iestādēs, lai tās veiktu nepieciešamos pasākumus.

4. Ja nosūtītājas valsts avarējušais kuģis vai jebkurš šim kuģim piederošs priekšmets tiek atrasts uzņēmējas valsts krastā vai tā tuvumā vai arī ir nogādāts šīs valsts ostā, un ne kuģa kapteinis, ne tā īpašnieks, ne viņa aģents vai apdrošinātājs nav spējuši veikt pasākumus šāda kuģa vai priekšmeta aizsardzībai vai pārvaldīšanai, tad tiek atzīts, ka konsulārajam ierēdnim ir tiesības īpašnieka vārdā veikt tādus pasākumus, ko šādā nolūkā varētu veikt pats īpašnieks.

Šī punkta nosacījumi attiecas arī uz jebkuru priekšmetu, kas ir kuģa kravas sastāvdaļa un ir nosūtītājas valsts pilsoņa īpašums.

5. Ja jebkurš priekšmets, kas ir avarējuša trešās valsts kuģa kravas sastāvdaļa, un nosūtītājas valsts pilsoņa īpašums, tiek atrasts uzņēmējas valsts krastā vai tā tuvumā vai ir nogādāts šīs valsts ostā, un ne kuģa kapteinis, ne viņa aģents, ne priekšmeta īpašnieks, ne apdrošinātājs nav spējuši veikt pasākumus šāda priekšmeta aizsardzībai vai pārvaldīšanai, tad tiek atzīts, ka konsulārajam ierēdnim ir tiesības īpašnieka vārdā veikt tādus pasākumus, ko šādā nolūkā varētu veikt pats īpašnieks.

49.pants

1. Ja nosūtītājas valsts kuģa kapteinis vai komandas loceklis ir miris vai pazudis bez vēsts uzņēmējā valstī uz kuģa vai uz sauszemes, tad tikai kuģa kapteinis vai viņa vietnieks, kā arī nosūtītājas valsts konsulārais ierēdnis ir tiesīgi veikt priekšmetu, vērtību un cita veida īpašuma, ko atstājis mirušais vai pazudušais, inventarizāciju, kā arī veikt cita veida nepieciešamās darbības, lai aizsargātu un pārsūtītu īpašumu ar mērķi saglabāt mantojumu.

2. Gadījumā, kad kuģa kapteinis vai komandas loceklis, kurš ir uzņēmējas valsts pilsonis, ir miris vai pazudis bez vēsts, kapteinis vai viņa vietnieks izsūta inventarizācijas akta, kas paredzēts šī panta 1.punktā, norakstu uzņēmējas valsts attiecīgajām iestādēm, kuras ir tiesīgas veikt nepieciešamos pasākumus īpašuma aizsardzībai un mantojuma saglabāšanai. Iepriekšminētās iestādes par veiktajiem pasākumiem informē nosūtītājas valsts konsulāro iestādi.

50.pants

Šīs konvencijas 43.-49.panta noteikumi attiecas arī uz gaisakuģiem, ja vien uzņēmēja valsts un nosūtītāja valsts divpusējos vai daudzpusējos līgumos nav vienojušās par citu kārtību.

5.nodaļa

Nobeiguma noteikumi

51.pants

1. Šī konvencija ir pakļauta ratifikācijai un stājas spēkā 30 dienas pēc ratifikācijas dokumentu apmaiņas, kas paredzēta Rīgā.

2. Šī Konvencija ir noslēgta uz nenoteiktu laiku. Katrai no Līgumslēdzējām Pusēm ir tiesības atteikties no šīs konvencijas. Tā paliek spēkā 6 mēnešus no dienas, kad viena no Līgumslēdzējām Pusēm rakstveidā paziņo otrai pusei par šo nodomu.

Šo apliecina Līgumslēdzēju Pušu pilnvarotie pārstāvji ar saviem parakstiem un zīmogiem.

 

Sastādīts Varšavā 1992.gada 17.decembrī divos autentiskos eksemplāros, katrs latviešu un poļu valodā, kuriem ir vienāds juridisks spēks.

Latvijas Republikas vārdā Polijas Republikas vārdā

Ārlietu ministrs Ārlietu ministrs

Georgs Andrejevs Kšištofs Skubiševskis

Konvencija stājās spēkā ar 1993.gada 20.oktobri

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
Spēkā esošs
Valsts:
 Polija
Veids:
 starptautisks dokuments
 divpusējs
Stājas spēkā:
 20.10.1993.
Parakstīts:
 17.12.1992.
Parakstīšanas vieta: 
Varšava
Ratificēja:
 Augstākā Padome
Atruna: Nav
Deklarācija: Nav
Publicēts:
 "Latvijas Vēstnesis", 473/476, 29.12.2000.
Saistītie dokumenti
  • Saistītie dokumenti
774
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitātes
Noderīgas saites
Atsauksmēm
Kontakti
Mobilā versija
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2015 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība)