Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 

 

Vīnes Konvencija par konsulārajiem sakariem

Sastādīta Vīnē 1963. gada 24. aprīlī

Valstis, šīs konvencijas puses,

 

atceroties, ka konsulārās attiecības ir tikušas dibinātas starp tautām kopš seniem laikiem,

 

paturot prātā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķus un principus attiecībā uz valstu suverēno līdztiesību, starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, un draudzīgu attiecību starp valstīm veicināšanu,

 

ņemot vērā, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Konference par diplomātiskajiem sakariem un imunitātēm pieņēma Vīnes Konvenciju par diplomātiskajiem sakariem, kura tika atvērta parakstīšanai 1961.gada 18.aprīlī,

 

esot pārliecinātas, ka starptautiska konvencija par konsulārajiem sakariem, privilēģijām un imunitātēm arī sekmēs draudzīgu attiecību attīstību starp valstīm neatkarīgi no atšķirībām to valsts un sabiedriskajā iekārtā,

 

apzinoties, ka šādu privilēģiju un imunitāšu nolūks nav radīt priekšrocības indivīdiem, bet gan nodrošināt, ka konsulārās iestādes efektīvi veic savas funkcijas viņu attiecīgo valstu vārdā,

 

apstiprinot, ka starptautisko paražu tiesību normas turpina noteikt jautājumus, kurus tieši neregulē šīs konvencijas noteikumi,

 

ir vienojušās par sekojošo:

1. pants

Definīcijas

1. Šīs konvencijas nolūkam sekojošiem izteicieniem ir turpmāk tiem piešķirtā nozīme:

(a) "konsulārā iestāde" nozīmē jebkuru ģenerālkonsulātu, konsulātu, vicekonsulātu vai konsulāro aģentūru;

(b) "konsulārais apgabals" nozīmē rajonu, kurš piešķirts konsulārajai iestādei konsulāro funkciju veikšanai;

(c) "konsulārās iestādes vadītājs" nozīmē personu, kurai uzlikts par pienākumu darboties šādā statusā;

(d) "konsulārā amatpersona" nozīmē jebkuru personu, ieskaitot konsulārās iestādes vadītāju, kuram šādā statusā uzticēta konsulāro funkciju veikšana;

(e) "konsulārais kalpotājs" nozīmē jebkuru personu, kura konsulārajā iestādē veic administratīvos vai tehniskos pienākumus;

(f) "apkalpojošā personāla darbinieks" nozīmē jebkuru personu, kura veic konsulārās iestādes apkalpošanas pienākumus;

(g) "konsulārās iestādes darbinieki" ir konsulārās amatpersonas, konsulārie kalpotāji un apkalpojošā personāla darbinieki;

(h) "konsulārā personāla darbinieki" nozīmē konsulārās amatpersonas, izņemot konsulārās iestādes vadītāju, konsulāros kalpotājus un apkalpojošā personāla darbiniekus;

(i) "privātais mājkalpotājs" nozīmē personu, kura ir nodarbināta tikai privāti pie konsulārās iestādes darbinieka;

(j) "konsulārās telpas" nozīmē ēkas vai ēku daļas, un tās apkalpojošais zemesgabals neatkarīgi no īpašuma tiesībām, kuras tiek lietotas tikai konsulārās iestādes nolūkiem;

(k) "konsulārie arhīvi" ietver visus konsulārās iestādes papīrus, dokumentus, korespondenci, grāmatas, filmas, lentas un reģistrus kopā ar šifriem un kodiem, kartotēkām un jebkuru iekārtas priekšmetu, kurš domāts to aizsargāšanai vai glabāšanai.

2. Ir divu kategoriju konsulārās amatpersonas, proti, karjeras konsulārās amatpersonas un goda konsulārās amatpersonas. Šīs konvencijas II daļas noteikumi attiecas uz konsulārajām iestādēm, kuras vada karjeras konsulārās amatpersonas; III daļas noteikumi attiecas uz konsulārajām iestādēm, kuras vada goda konsulārās amatpersonas.

3. Konsulāro iestāžu darbinieku, kuri ir uzņemošās valsts pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji, statuss ir noteikts šīs konvencijas 71.pantā.

 

I daļa

Vispārīgie noteikumi par konsulārajām attiecībām

I nodaļa

Konsulāro attiecību nodibināšana un veikšana

2. pants

Konsulāro attiecību nodibināšana

1. Konsulāro attiecību nodibināšana starp valstīm notiek, savstarpēji vienojoties.

2. Piekrišana diplomātisko attiecību nodibināšanai starp valstīm nozīmē piekrišanu konsulāro attiecību nodibināšanai, izņemot gadījumus, kad atrunāts citādi.

3. Diplomātisko attiecību pārtraukšana ipso facto neietver konsulāro attiecību pārtraukšanu.

3. pants

Konsulāro funkciju veikšana

Konsulārās funkcijas veic konsulārās iestādes. Tās veic arī diplomātiskās pārstāvniecības saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem.

4. pants

Konsulārās iestādes nodibināšana

1. Konsulāro iestādi drīkst nodibināt uzņemošās valsts teritorijā tikai ar šīs valsts piekrišanu.

2. Konsulārās iestādes atrašanās vietu, tās klasi un konsulāro apgabalu nosaka nosūtošā valsts, un tam ir nepieciešama uzņemošās valsts piekrišana.

3. Turpmākas izmaiņas attiecībā uz konsulārās iestādes atrašanās vietu, tās klasi vai konsulāro apgabalu nosūtošā valsts drīkst veikt tikai ar uzņemošās valsts piekrišanu.

4. Uzņemošās valsts piekrišana ir nepieciešama arī tad, ja ģenerālkonsulāts vai konsulāts vēlas atvērt vicekonsulātu vai konsulāro aģentūru ārpus vietas, kurā tas ir pats nodibināts.

5. Uzņemošās valsts iepriekšēja skaidri izteikta piekrišana nepieciešama arī biroja, kurš veido pastāvošas konsulārās iestādes daļu, atvēršanai ārpus tās atrašanās vietas.

5. pants

Konsulārās funkcijas

Konsulārās funkcijas ir:

(a) aizstāvēt nosūtošās valsts un tās pilsoņu, gan fizisko, gan juridisko personu, intereses uzņemošajā valstī robežās, kādās to atļauj starptautiskās tiesības;

(b) veicināt komerciālo, ekonomisko, kultūras un zinātnisko sakaru attīstību starp nosūtošo valsti un uzņemošo valsti un citādi sekmēt draudzīgas attiecības starp tām saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem;

(c) noskaidrot apstākļus un notikumus, izmantojot visus likumīgus līdzekļus, uzņemošās valsts komerciālajā, ekonomiskajā, kultūras un zinātniskajā dzīvē, ziņot par to nosūtošās valsts valdībai un sniegt informāciju ieinteresētajām personām;

(d) izsniegt pases un ceļošanas dokumentus nosūtošās valsts pilsoņiem, un vīzas vai citus piemērotus dokumentus personām, kuras vēlas doties uz nosūtošo valsti;

(e) sniegt palīdzību un atbalstu nosūtošās valsts pilsoņiem, gan fiziskām, gan juridiskām personām;

(f) darboties kā notāram, civilstāvokļa aktu reģistratoram un līdzīga veida statusā un veikt noteiktas administratīva rakstura funkcijas, ja pret to nekas nav noteikts uzņemošās valsts likumos un noteikumos;

(g) aizsargāt nosūtošās valsts pilsoņu, gan fizisko, gan juridisko personu, intereses mortis causa mantošanas gadījumos uzņemošās valsts teritorijā saskaņā ar uzņemošās valsts likumiem un noteikumiem;

(h) robežās, kādas uzliek uzņemošās valsts likumi un noteikumi, aizsargāt nepilngadīgo un citu personu, kurām trūkst pilnas rīcībspējas un kuras ir nosūtošās valsts pilsoņi, intereses, it īpaši gadījumos, kur attiecībā uz šādām personām nepieciešams nodibināt aizbildnību vai aizgādnību;

(i) ievērojot uzņemošajā valstī pastāvošo praksi un kārtību, pārstāvēt vai nokārtot pienācīgu pārstāvību nosūtošās valsts pilsoņiem uzņemošās valsts tiesās un citās valsts varas iestādēs, lai saskaņā ar uzņemošās valsts likumiem un noteikumiem saņemtu nolēmumu par pagaidu pasākumiem šo pilsoņu interešu un tiesību aizsargāšanai, kur prombūtnes vai kāda cita iemesla dēļ šie pilsoņi nav spējīgi savlaicīgi realizēt savu tiesību un interešu aizsardzību;

(j) nodot tiesu un ar tiesu nesaistītus dokumentus vai izpildīt tiesas uzdevumus, kā arī izpildīt tādus uzdevumus, kas saistīti ar liecību iegūšanu nosūtošās valsts tiesu vajadzībām, ievērojot spēkā esošos starptautiskos līgumus vai arī, ja šādu līgumu nav, jebkurā citā kārtībā, kas nav pretrunā ar uzņemošās valsts likumiem un noteikumiem;

(k) realizēt nosūtošās valsts likumos un noteikumos paredzētās uzraudzības un inspekcijas tiesības attiecībā uz kuģiem, kuriem ir nosūtošās valsts piederība, kā arī uz šajā valstī reģistrētajām lidmašīnām un attiecībā uz to ekipāžām;

(l) sniegt palīdzību šī panta «k» punktā minētajiem kuģiem un lidmašīnām un to ekipāžām, pieņemt paziņojumus par kuģa reisu, apskatīt un apzīmogot kuģa dokumentus, kā arī, neaizskarot uzņemošās valsts varas iestāžu tiesības, izmeklēt jebkura reisa laikā notikušo starpgadījumu un izšķirt jebkura veida strīdus starp kapteini, komandējošo sastāvu un jūrniekiem tiktāl, ciktāl to atļauj nosūtošās valsts likumi un noteikumi;

(m) veikt jebkuru citu funkciju, kuru nosūtošā valsts uzdevusi konsulārajai iestādei un kuru neaizliedz uzņemošās valsts likumi un noteikumi, vai pret kuru veikšanu uzņemošajai valstij nav iebildumu, vai arī kuras ir paredzētas starptautiskajos līgumos, kas ir spēkā starp nosūtošo valsti un uzņemošo valsti.

6. pants

Konsulāro funkciju veikšana ārpus konsulārā apgabala

Konsulārā amatpersona īpašos apstākļos ar uzņemošās valsts piekrišanu drīkst veikt savas funkcijas ārpus sava konsulārā apgabala.

7. pants

Konsulāro funkciju veikšana trešajā valstī

Nosūtošā valsts drīkst pēc attiecīgo valstu informēšanas uzdot kādā valstī atvērtajai konsulārajai iestādei veikt konsulārās funkcijas citā valstī, ja nav saņemti skaidri izteikti iebildumi, ko izdarījusi vismaz viena no attiecīgajām valstīm.

8. pants

Konsulāro funkciju veikšana trešās valsts vārdā

Pēc uzņemošās valsts attiecīgas informēšanas nosūtošās valsts konsulārā iestāde drīkst veikt konsulārās funkcijas uzņemošajā valstī trešās valsts vārdā, ja uzņemošā valsts neiebilst.

9. pants

Konsulāro iestāžu vadītāju klases

1. Konsulāro iestāžu vadītāji tiek iedalīti četrās klasēs, proti:

(a) ģenerālkonsuli;

(b) konsuli;

(c) vicekonsuli;

(d) konsulārie aģenti.

2. Šī panta 1. daļa nekādā veidā neierobežo kādas līgumslēdzējas puses tiesības noteikt konsulāro amatpersonu nosaukumus, kuras nav konsulāro iestāžu vadītāji.

10.pants

Konsulāro iestāžu vadītāju iecelšana un apstiprināšana

1. Konsulāro iestāžu vadītājus ieceļ nosūtošā valsts, un apstiprinājumu, lai ļautu viņiem uzsākt savu funkciju veikšanu, dod uzņemošā valsts.

2. Konsulārās iestādes vadītāja iecelšanas un apstiprināšanas formalitātes, ievērojot šīs konvencijas noteikumus, attiecīgi nosaka nosūtošās un uzņemošās valsts likumi, noteikumi un paražas.

11.pants

Konsulārais patents vai paziņošana par iecelšanu

1. Nosūtošā valsts nodrošina konsulārās iestādes vadītāju ar dokumentu, kuru sastāda katrā iecelšanas gadījumā, patenta vai cita līdzīga akta formā, kurš apliecina viņa amatu un kurā, kā tas ir vispārpieņemts, ir norādīts viņa pilns vārds un uzvārds, kategorija un klase, konsulārais apgabals un konsulārās iestādes atrašanās vieta.

2. Nosūtošā valsts pa diplomātiskiem vai citiem piemērotiem kanāliem nosūta patentu vai līdzīgu aktu tās valsts valdībai, kuras teritorijā konsulārās iestādes vadītājam būs jāveic savas funkcijas.

3. Ja uzņemošā valsts piekrīt, nosūtošā valsts konsulārā patenta vai līdzīga akta vietā uzņemošajai valstij drīkst nosūtīt paziņojumu, kurš satur šī panta 1. daļā norādītos datus.

12.pants

Ekzekvatūra

1. Uzņemošā valsts atļauj konsulārās iestādes vadītājam sākt viņa funkciju veikšanu ar atļauju, kuru sauc par ekzekvatūru, neatkarīgi no šādas atļaujas formas.

2. Valstij, kura atsakās izsniegt ekzekvatūru, nav pienākuma darīt zināmus šāda atteikuma iemeslus nosūtošajai valstij.

3. Konsulārās iestādes vadītājs nedrīkst uzsākt pildīt savus pienākumus, kamēr viņš nav saņēmis ekzekvatūru, izņemot 13. un 15. pantā paredzētos gadījumus.

13.pants

Konsulāro iestāžu vadītāju apstiprināšana uz laiku

Konsulārās iestādes vadītāju drīkst apstiprināt uz laiku, lai ļautu viņam uzsākt veikt savas funkcijas, līdz ekzekvatūras izsniegšanai. Tādā gadījumā piemērojami šīs konvencijas noteikumi.

14.pants

Konsulārā apgabala varas iestāžu informēšana

Tiklīdz konsulārās iestādes vadītāju apstiprina, lai ļautu viņam uzsākt veikt savas funkcijas, arī gadījumā, kad tas ir uz laiku, uzņemošā valsts nekavējoties paziņo par to konsulārā apgabala kompetentajām institūcijām. Turklāt tā nodrošina, ka tiek veikti pasākumi, kas nepieciešami, lai konsulārās iestādes vadītājs varētu veikt savus amata pienākumus un izmantot šīs konvencijas noteiktās priekšrocības.

15.pants

Konsulārās iestādes vadītāja funkciju veikšana uz laiku

1. Ja konsulārās iestādes vadītājs nevar veikt savas funkcijas vai konsulārās iestādes vadītāja amats ir brīvs, konsulārās iestādes vadītāja funkcijas uz laiku drīkst veikt konsulārās iestādes vadītāja pienākumu izpildītājs.

2. Nosūtošās valsts diplomātiskā pārstāvniecība vai, ja šai valstij nav tādas pārstāvniecības uzņemošajā valstī, konsulārās iestādes vadītājs, vai, ja viņš nevar to izdarīt, jebkura nosūtošās valsts kompetenta institūcija paziņo konsulārās iestādes vadītāja pienākumu izpildītāja pilnu vārdu un uzvārdu uzņemošās valsts ārlietu ministrijai vai šīs ministrijas noteiktai institūcijai. Kā tas ir vispārpieņemts, šāds paziņojums sniedzams savlaicīgi. Uzņemošā valsts drīkst noteikt savu piekrišanu kā nosacījumu konsulārās iestādes vadītāja pienākumu izpildītāja, kurš nav ne diplomātiskais pārstāvis, ne nosūtošās valsts konsulārā amatpersona uzņemošajā valstī, apstiprināšanai.

3. Uzņemošās valsts kompetentajām iestādēm jāsniedz palīdzība konsulārās iestādes vadītāja pienākumu izpildītājam un jānodrošina viņa aizsardzība. Kamēr viņš vada iestādi, šīs konvencijas noteikumi uz viņu attiecas uz tāda paša pamata kā uz attiecīgās konsulārās iestādes vadītāju. Tomēr uzņemošajai valstij nav pienākums piešķirt iestādes vadītāja pienākumu izpildītājam jebkādus atvieglojumus, privilēģijas vai imunitātes, kuras ir konsulārās iestādes vadītājam, tikai pamatojoties uz nosacījumiem, kuriem neatbilst iestādes vadītāja pienākumu izpildītājs.

4. Ja šī panta 1. daļā minētajos apstākļos nosūtošā valsts nozīmē tās diplomātiskās pārstāvniecības diplomātiskā personāla darbinieku uzņemošajā valstī par konsulārās iestādes vadītāja pienākumu izpildītāju, viņam saglabājas diplomātiskās privilēģijas un imunitātes, ja uzņemošā valsts pret to neiebilst.

16.pants

Prioritāte starp konsulāro iestāžu vadītājiem

1. Konsulāro iestāžu vadītāji katrā klasē ierindojas atbilstoši ekzekvatūras izsniegšanas datumam.

2. Ja tomēr konsulārās iestādes vadītājs līdz ekzekvatūras saņemšanai apstiprināts uz laiku, lai ļautu viņam uzsākt veikt savas funkcijas, viņa prioritāti nosaka atbilstoši apstiprināšanas uz laiku datumam; šī prioritāte saglabājas arī pēc ekzekvatūras izsniegšanas.

3. Prioritāti starp diviem vai vairākiem konsulāro iestāžu vadītājiem, kuri saņēma ekzekvatūru vai apstiprinājumu uz laiku vienā un tai pašā datumā, nosaka atbilstoši datumiem, kuros viņu patenti vai līdzīgi akti vai paziņojumi, kuri minēti 11. panta 3. daļā, tika iesniegti uzņemošajai valstij.

4. Iestāžu vadītāju pienākumu izpildītāji ierindojas pēc visiem konsulāro iestāžu vadītājiem, un savā starpā viņi ierindojas atbilstoši datumiem, kuros viņi uzsāka veikt savas funkcijas kā iestāžu vadītāju pienākumu izpildītāji, kā tas norādīts paziņojumos, kurus sniedz saskaņā ar 15. panta 2. daļu.

5. Goda konsulārās amatpersonas, kuras ir konsulāro iestāžu vadītāji, katrā klasē ierindojas pēc karjeras konsulāro iestāžu vadītājiem tādā kārtībā un saskaņā ar tādiem noteikumiem, kādi izklāstīti iepriekšminētajās daļās.

6. Konsulāro iestāžu vadītājiem ir prioritāte pār konsulārajām amatpersonām, kurām nav šāda statusa.

17.pants

Diplomātiskās darbības, kuras veic konsulārās amatpersonas

1. Valstī, kur nosūtošajai valstij nav diplomātiskās pārstāvniecības un kur to nepārstāv arī trešās valsts diplomātiskā pārstāvniecība, konsulāro amatpersonu ar uzņemošās valsts piekrišanu un nemainot tās konsulāro statusu drīkst pilnvarot veikt diplomātiskas darbības. Šādu darbību veikšana nedod konsulārajām amatpersonām tiesības pieprasīt diplomātiskās privilēģijas un imunitātes.

2. Konsulārā amatpersona pēc tam, kad ir paziņots uzņemošajai valstij, drīkst darboties kā nosūtošās valsts pārstāvis jebkurā starpvaldību organizācijā. Šādi darbojoties, tai ir tiesības uz visām privilēģijām un imunitātēm, kādas pienākas šādam pārstāvim saskaņā ar starptautiskajām paražu tiesībām vai starptautiskajiem līgumiem; tomēr, izpildot jebkuru konsulāro funkciju, tai nav tiesību uz lielāku imunitāti no jurisdikcijas kā tādu, uz kuru konsulārajai amatpersonai ir tiesības saskaņā ar šo konvenciju.

18.pants

Vienas un tās pašas personas iecelšana par konsulāro amatpersonu, ko veic divas vai vairākas valstis

Divas vai vairākas valstis ar uzņemošās valsts piekrišanu drīkst iecelt vienu un to pašu personu par konsulāro amatpersonu šajā valstī.

19.pants

Konsulārā personāla darbinieku iecelšana

1. Ievērojot izņēmumus, kuri paredzēti 20., 22. un 23. pantā, nosūtošā valsts drīkst brīvi iecelt konsulārā personāla darbiniekus.

2. Nosūtošajai valstij savlaicīgi jāpaziņo uzņemošajai valstij visu konsulāro amatpersonu, izņemot konsulārās iestādes vadītāja, pilns vārds un uzvārds, kategorija un klase, lai uzņemošā valsts, ja tā to vēlas, varētu izmantot savas tiesības, kuras paredzētas 23. panta 3. daļā.

3. Nosūtošā valsts drīkst, ja to prasa tās likumi un noteikumi, lūgt uzņemošo valsti izsniegt ekzekvatūru konsulārajai amatpersonai, kura nav konsulārās iestādes vadītājs.

4. Uzņemošā valsts drīkst, ja to prasa tās likumi un noteikumi, izsniegt ekzekvatūru konsulārajai amatpersonai, kura nav konsulārās iestādes vadītājs.

20.pants

Konsulārā personāla skaits

Ja nav noteiktas vienošanās par konsulārā personāla skaitu, uzņemošā valsts drīkst prasīt, lai personāla skaits tiktu saglabāts robežās, kādas tā uzskata par saprātīgām un normālām, ņemot vērā apstākļus un nosacījumus konsulārajā apgabalā un attiecīgās iestādes vajadzības.

21.pants

Prioritāte starp konsulāro iestāžu konsulārajām amatpersonām

Nosūtošās valsts diplomātiskā pārstāvniecība vai, ja šai valstij nav diplomātiskās pārstāvniecības uzņemošajā valstī, konsulārās iestādes vadītājs paziņo uzņemošās valsts ārlietu ministrijai vai šīs ministrijas noteiktai institūcijai par prioritātes kārtību starp konsulārās iestādes konsulārajām amatpersonām un par jebkurām izmaiņām tajā.

22.pants

Konsulāro amatpersonu pilsonība

1. Konsulārajām amatpersonām principā jābūt nosūtošās valsts pilsonībai.

2. Konsulārās amatpersonas nedrīkst iecelt no personu vidus, kurām ir uzņemošās valsts pilsonība, citādi kā tikai ar šīs valsts skaidri izteiktu piekrišanu, kuru drīkst anulēt jebkurā laikā.

3. Uzņemošā valsts drīkst paturēt tādas pašas tiesības attiecībā uz trešās valsts pilsoņiem, kuri vienlaikus nav arī nosūtošās valsts pilsoņi.

23.pants

Personas, kuras pasludinātas par "non grata"

1. Uzņemošā valsts drīkst jebkurā laikā paziņot nosūtošajai valstij, ka konsulārā amatpersona ir persona non grata vai ka kāds cits konsulārā personāla darbinieks nav pieņemams. Tādā gadījumā nosūtošajai valstij atbilstoši ir vai nu jāatsauc attiecīgā persona, vai jāpārtrauc viņa funkcijas konsulārajā iestādē.

2. Ja nosūtošā valsts atsakās vai tai neizdodas saprātīgā laika periodā izpildīt tās pienākumus saskaņā ar šī panta 1. daļu, uzņemošā valsts atbilstoši drīkst vai nu anulēt attiecīgās personas ekzekvatūru, vai pārstāt uzskatīt viņu par konsulārā personāla darbinieku.

3. Personu, kura iecelta par konsulārās iestādes darbinieku, drīkst pasludināt par nepieņemamu pirms tās ierašanās uzņemošās valsts teritorijā vai, ja tā jau atrodas uzņemošajā valstī, pirms šī persona stājas pie savu pienākumu pildīšanas konsulārajā iestādē. Jebkurā šādā gadījumā nosūtošajai valstij jāanulē viņa iecelšana.

4. Šī panta 1. un 3. daļā minētajos gadījumos uzņemošajai valstij nav pienākuma paziņot tās lēmuma iemeslus nosūtošajai valstij.

24.pants

Uzņemošās valsts informēšana par iecelšanu, ierašanos un aizbraukšanu

1. Uzņemošās valsts ārlietu ministrijai vai šīs ministrijas noteiktai institūcijai jāpaziņo par:

(a) konsulārās iestādes darbinieku iecelšanu, viņu ierašanos konsulārajā iestādē pēc iecelšanas, viņu galīgo aizbraukšanu vai viņu funkciju pārtraukšanu un visām citām pārmaiņām, kuras ietekmē viņu statusu, kuras var notikt, strādājot konsulārajā iestādē;

(b) personas, kura pieder konsulārās iestādes darbinieka ģimenei un kura pastāvīgi dzīvo kopā ar viņu, ierašanos un galīgo aizbraukšanu un atbilstošos gadījumos par faktu, ka persona kļūst vai pārstāj būt tāds ģimenes loceklis;

(c) privāto mājkalpotāju ierašanos un galīgo aizbraukšanu un atbilstošos gadījumos par darba attiecību pārtraukšanu ar viņiem;

(d) personu, kuras dzīvo uzņemošajā valstī, pieņemšanu darbā par konsulārās iestādes darbiniekiem vai privātajiem mājkalpotājiem, kuriem ir tiesības uz privilēģijām un imunitātēm, un viņu atlaišanu.

2. Ja tas ir iespējams, jāsniedz iepriekšējs paziņojums par ierašanos un galīgo aizbraukšanu.

II nodaļa

Konsulāro funkciju beigas

25.pants

Konsulārās iestādes darbinieka funkciju beigas

Konsulārās iestādes darbinieka funkcijas beidzas inter alia:

(a) nosūtošajai valstij paziņojot uzņemošajai valstij par to, ka viņa funkcijas ir beigušās;

(b) anulējot ekzekvatūru;

(c) uzņemošajai valstij paziņojot nosūtošajai valstij par to, ka uzņemošā valsts viņu vairs neuzskata par konsulārā personāla darbinieku.

26.pants

Aizbraukšana no uzņemošās valsts teritorijas

Pat bruņota konflikta gadījumā uzņemošajai valstij konsulārās iestādes darbiniekiem un privātajiem mājkalpotājiem, kuri nav uzņemošās valsts pilsoņi, kā arī kopā ar viņiem dzīvojošiem ģimenes locekļiem neatkarīgi no viņu pilsonības, ir jādod nepieciešamais laiks un apstākļi, lai dotu viņiem iespēju sagatavoties aizbraukšanai, un iespējami drīz izbraukt pēc attiecīgo darbinieku funkciju beigām. Tai skaitā, ja tas ir nepieciešams, uzņemošajai valstij jānodod viņu rīcībā nepieciešamie transportlīdzekļi viņiem un viņu īpašumam, izņemot īpašumu, kurš iegādāts uzņemošajā valstī un kura izvešana ir aizliegta aizbraukšanas brīdī.

27.pants

Konsulāro telpu un arhīva, kā arī nosūtošās valsts interešu aizsardzība ārkārtējos apstākļos

1. Ja konsulārās attiecības starp divām valstīm tiek pārtrauktas:

(a) uzņemošajai valstij pat bruņota konflikta gadījumā ir jāciena un jāaizsargā konsulārās telpas, kā arī konsulārās iestādes īpašums un konsulārais arhīvs;

(b) nosūtošā valsts drīkst uzticēt konsulārās telpas, kā arī tajā esošā īpašuma un konsulārā arhīva aizsardzību trešajai valstij, kura ir pieņemama uzņemošajai valstij;

(c) nosūtošā valsts savu interešu un savu pilsoņu interešu aizstāvību drīkst uzticēt trešajai valstij, kura ir pieņemama uzņemošajai valstij.

2. Konsulārās iestādes pagaidu vai galīgas slēgšanas gadījumā piemērojami šī panta 1. daļas (a) punkta noteikumi. Turklāt:

(a) ja nosūtošajai valstij, lai arī to uzņemošajā valstī nepārstāv diplomātiskā pārstāvniecība, šīs valsts teritorijā ir cita konsulārā iestāde, šai konsulārajai iestādei drīkst uzticēt slēgtās konsulārās iestādes telpu, kā arī tajā esošā īpašuma un konsulārā arhīva aizsardzību un ar uzņemošās valsts piekrišanu arī konsulāro funkciju veikšanu šīs konsulārās iestādes apgabalā; vai

(b) ja uzņemošajai valstij uzņemošajā valstī nav ne diplomātiskās pārstāvniecības, ne citas konsulārās iestādes, piemērojami šī panta 1. daļas (b) un (c) punkta noteikumi.

II daļa

Priekšrocības, privilēģijas un imunitātes attiecībā uz konsulārajām iestādēm, karjeras konsulārajām amatpersonām un citiem konsulārās iestādes darbiniekiem

I nodaļa

Priekšrocības, privilēģijas un imunitātes attiecībā uz konsulāro iestādi

28.pants

Priekšrocības konsulārās iestādes darbam

Uzņemošajai valstij jādod visas iespējas konsulārās iestādes funkciju veikšanai.

29.pants

Valsts karoga un ģerboņa izmantošana

1. Nosūtošā valsts ir tiesīga lietot tās valsts karogu un ģerboni uzņemošajā valstī saskaņā ar šī panta noteikumiem.

2. Nosūtošās valsts karogu drīkst izkārt un tās ģerboni piestiprināt pie ēkas, kurā atrodas konsulārā iestāde, un uz tās ieejas durvīm, kā arī uz konsulārās iestādes vadītāja rezidences un uz viņa transportlīdzekļiem, kad tos izmanto dienesta pienākumu veikšanai.

3. Izmantojot šajā pantā paredzētās tiesības, jāņem vērā uzņemošās valsts likumi, noteikumi un paražas.

30.pants

Telpu nodrošināšana

1. Uzņemošajai valstij tās teritorijā saskaņā ar tās likumiem un noteikumiem ir vai nu jāatbalsta nosūtošā valsts telpu, kuras nepieciešamas tās konsulārajai iestādei, iegūšanā, vai arī jāpalīdz pēdējai iegūt telpas citādā veidā.

2. Ja nepieciešams, tai jāpalīdz konsulārajām iestādēm iegūt piemērotas telpas arī tās darbiniekiem.

31.pants

Konsulāro telpu neaizskaramība

1. Konsulārās telpas ir neaizskaramas tiktāl, ciktāl tas paredzēts šajā pantā.

2. Uzņemošās valsts varas iestādēm nav tiesību iekļūt konsulāro telpu daļā, kuru izmanto vienīgi konsulārās iestādes darba vajadzībām, citādi kā tikai ar konsulārās iestādes vadītāja vai viņa nozīmētas personas, vai nosūtošās valsts diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja piekrišanu. Tomēr konsulārās iestādes vadītāja piekrišanu drīkst uzskatīt par saņemtu ugunsgrēka vai citas stihiskas nelaimes gadījumā, kura prasa veikt nekavējošus aizsardzības pasākumus.

3. Ņemot vērā šī panta 2. daļas noteikumus, uzņemošajai valstij ir īpašs pienākums veikt visus atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu konsulārās iestādes telpas pret jebkādu ielaušanos vai zaudējumu nodarīšanu un lai novērstu jebkādu konsulārās iestādes miera traucēšanu vai tās cieņas aizskaršanu.

4. Konsulārajām telpām, to iekārtai, konsulārās iestādes īpašumam, kā arī tās transportlīdzekļiem ir imunitāte no jebkāda veida rekvizīcijas valsts aizsardzības nolūkiem vai sabiedriskajām vajadzībām. Ja atsavināšana ir nepieciešama šādiem nolūkiem, jāveic visi iespējamie pasākumi, lai nepieļautu konsulāro funkciju veikšanas traucēšanu, un bez kavēšanās nosūtošajai valstij jāizmaksā atbilstoša un efektīva kompensācija.

32.pants

Konsulāro telpu atbrīvojums no aplikšanas ar nodokli

1. Konsulārās telpas un karjeras konsulārās iestādes vadītāja rezidence, kuru īpašnieks vai nomnieks ir nosūtošā valsts vai jebkura cita persona, kura darbojas tās vārdā, ir atbrīvota no visiem valsts, rajona vai pašvaldību nodokļiem un nodevām, izņemot tos, kuri ir maksa par noteiktiem pakalpojumu veidiem.

2. Šī panta 1. daļā minētais atbrīvojums no aplikšanas ar nodokli neattiecas uz tādām nodevām un nodokļiem, ja saskaņā ar uzņemošās valsts likumu tos jāmaksā personai, kura noslēdz līgumu ar nosūtošo valsti vai ar personu, kura darbojas tās vārdā.

33.pants

Konsulāro arhīvu un dokumentu neaizskaramība

Konsulārie arhīvi un dokumenti ir neaizskarami jebkurā laikā un neatkarīgi no to atrašanās vietas.

34.pants

Pārvietošanās brīvība

Uzņemošajai valstij, ņemot vērā tās likumus un noteikumus par zonām, kurās iebraukšana ir aizliegta vai regulēta valsts drošības dēļ, savā teritorijā jānodrošina pārvietošanās brīvība visiem konsulārās iestādes darbiniekiem.

35.pants

Sakaru brīvība

1. Uzņemošajai valstij ir jāatļauj un jāaizsargā konsulārās iestādes sakaru brīvība visiem oficiālajiem mērķiem. Sazinoties ar nosūtošās valsts valdību, diplomātiskajām pārstāvniecībām un citām konsulārajām iestādēm, lai kur tās atrastos, konsulārā iestāde drīkst izmantot visus piemērotos līdzekļus, ieskaitot diplomātiskos vai konsulāros kurjerus, diplomātisko vai konsulāro pastu un kodētus vai šifrētus ziņojumus. Tomēr konsulārā iestāde drīkst uzstādīt un izmantot radioraidītāju tikai ar uzņemošās valsts piekrišanu.

2. Konsulārās iestādes oficiālā korespondence ir neaizskarama. Oficiālā korespondence nozīmē visu korespondenci, kura attiecas uz konsulāro iestādi un tās funkcijām.

3. Konsulāro pastu nedrīkst ne atvērt, ne aizturēt. Tomēr, ja uzņemošās valsts kompetentajām institūcijām ir nopietns pamats uzskatīt, ka pastā papildus korespondencei, dokumentiem vai priekšmetiem, kuri minēti šī panta 4. daļā, ir vēl kas cits, tās drīkst pieprasīt, lai nosūtošās valsts pilnvarots pārstāvis atvērtu pastu viņu klātbūtnē. Ja nosūtošās valsts varas iestādes atsakās izpildīt šo prasību, pasts jāatgriež uz tā nosūtīšanas vietu.

4. Uz pakām, kuras sastāda konsulāro pastu, jābūt redzamām ārējām zīmēm, kuras norāda uz to raksturu, un tās saturā drīkst būt tikai oficiālā korespondence un dokumenti vai vienīgi oficiālai lietošanai paredzēti priekšmeti.

5. Konsulārais kurjers jānodrošina ar oficiālu dokumentu, kurā norādīts viņa statuss un paku skaits, kuras sastāda konsulāro pastu. Izņemot gadījumus, kad ir saņemta uzņemošās valsts piekrišana, viņš nedrīkst būt ne uzņemošās valsts pilsonis, ne arī, izņemot gadījumus, kad viņš ir nosūtošās valsts pilsonis, uzņemošās valsts pastāvīgais iedzīvotājs. Veicot savas funkcijas, viņš atrodas uzņemošās valsts aizsardzībā. Viņš ir personiski neaizskarams un nav pakļaujams jebkādas formas arestam vai aizturēšanai.

6. Nosūtošā valsts, tās diplomātiskās pārstāvniecības vai tās konsulārās iestādes drīkst nozīmēt ad hoc konsulāros kurjerus. Arī šādos gadījumos piemērojami šī panta 5. daļas noteikumi, izņemot to, ka tur minētās imunitātes izbeidzas, kad šāds kurjers ir nogādājis viņam uzticēto konsulāro pastu saņēmējam.

7. Konsulāro pastu drīkst uzticēt kuģa vai komerciālas lidmašīnas kapteinim, kurš dodas uz ostu vai lidostu, kurā ierasties ir atļauts. Viņš jānodrošina ar oficiālu dokumentu, kurš norāda paku skaitu, kuras sastāda pastu, bet viņš nav uzskatāms par konsulāro kurjeru. Vienojoties ar atbilstošām vietējām varas iestādēm, konsulārā iestāde drīkst sūtīt vienu no tās darbiniekiem, lai pārņemtu pastu tieši un brīvi no kuģa vai lidmašīnas kapteiņa.

36.pants

Sazināšanās un kontakti ar nosūtošās valsts pilsoņiem

1. Lai atvieglotu konsulāro funkciju veikšanu attiecībā uz nosūtošās valsts pilsoņiem:

(a) konsulārās amatpersonas drīkst brīvi sazināties ar nosūtošās valsts pilsoņiem un piekļūt tiem. Nosūtošās valsts pilsoņiem ir tāda pati brīvība attiecībā uz sazināšanos un piekļūšanu nosūtošās valsts konsulārajām amatpersonām;

(b) uzņemošās valsts kompetentajām institūcijām ir nekavējoties jāinformē nosūtošās valsts konsulārā iestāde, ja kāds no nosūtošās valsts pilsoņiem ir arestēts, ieslodzīts cietumā, atrodas pirmstiesas apcietinājumā vai aizturēts kādā citā veidā tās konsulārā apgabala robežās, ja šis pilsonis to pieprasa. Visi paziņojumi, kurus persona, kura atrodas arestā, cietumā, apcietinājumā vai ir aizturēta, adresē konsulārajai iestādei, iepriekšminētajām institūcijām nekavējoties jānosūta konsulārajai iestādei. Iepriekšminētajām institūcijām ir nekavējoties jāinformē attiecīgā persona par tiesībām, kādas tai ir saskaņā ar šo punktu;

(c) konsulārajām amatpersonām ir tiesības apmeklēt cietumā, apcietinājumā esošo vai aizturēto nosūtošās valsts pilsoni, sarunāties un sarakstīties ar viņu un veikt pasākumus viņa juridiskās aizstāvības nodrošināšanai. Viņām ir arī tiesības apmeklēt jebkuru nosūtošās valsts pilsoni, kurš atrodas cietumā, apcietinājumā vai ir aizturēts viņu apgabalā, izpildot tiesas spriedumu. Tomēr konsulārajām amatpersonām ir jāatturas no rīcības tā pilsoņa vārdā, kurš atrodas cietumā, apcietinājumā vai ir aizturēts, ja šis pilsonis skaidri pret to iebilst.

2. Šī panta 1. daļā minētās tiesības jāizmanto saskaņā ar uzņemošās valsts likumiem un noteikumiem, tomēr ar nosacījumu, ka šiem likumiem un noteikumiem jāveicina to mērķu pilnīga īstenošana, kuriem domātas saskaņā ar šo pantu piešķirtās tiesības.

37.pants

Informēšana par nāves gadījumiem, aizbildnību vai aizgādnību un par kuģu un lidmašīnu avārijām

Uzņemošās valsts kompetentajām institūcijām, ja to rīcībā ir attiecīgā informācija, ir pienākums:

(a) nosūtošās valsts pilsoņa nāves gadījumā nekavējoties informēt par to konsulāro iestādi, kuras apgabalā nāve iestājusies;

(b) nekavējoties informēt kompetento konsulāro iestādi par ikvienu gadījumu, kur aizbildņa vai aizgādņa iecelšana ir nepilngadīgā vai citas personas, kurai trūkst pilnas rīcībspējas un kura ir nosūtošās valsts pilsonis, interesēs. Tomēr šīs informācijas sniegšana neietekmē uzņemošās valsts likumu un noteikumu darbību attiecībā uz šādu iecelšanu;

(c) ja kuģis, kuram ir nosūtošās valsts piederība, ir cietis katastrofā vai uzsēdies uz sēkļa uzņemošās valsts teritoriālajā jūrā vai iekšējos ūdeņos, vai lidmašīna, kura ir reģistrēta nosūtošajā valstī, cietusi avārijā uzņemošās valsts teritorijā, nekavējoties informēt konsulāro iestādi, kura atrodas vistuvāk negadījuma vietai.

38.pants

Sazināšanās ar uzņemošās valsts institūcijām

Veicot savus pienākumus, konsulārās amatpersonas drīkst vērsties pie:

(a) sava konsulārā apgabala vietējām kompetentajām institūcijām;

(b) uzņemošās valsts centrālajām kompetentajām institūcijām, ja to pieļauj, un pakāpē, kādā to pieļauj, uzņemošās valsts likumi, noteikumi un paražas vai attiecīgie starptautiskie līgumi.

39.pants

Konsulārie maksājumi un nodevas

1. Konsulārā iestāde par konsulāro darbību veikšanu uzņemošās valsts teritorijā drīkst iekasēt nosūtošās valsts likumos un noteikumos paredzētos maksājumus un nodevas.

2. Summas, kuras iekasē šī panta 1. daļā minēto maksājumu un nodevu formā, kā arī kvītis par šo maksājumu un nodevu saņemšanu, uzņemošajā valstī ir atbrīvotas no visiem nodokļiem un nodevām.

 

II nodaļa

Priekšrocības, privilēģijas un imunitātes attiecībā uz karjeras konsulārajām amatpersonām un citiem konsulārās iestādes darbiniekiem

40.pants

Konsulāro amatpersonu aizsardzība

Uzņemošajai valstij pret konsulārajām amatpersonām ir jāizturas ar pienācīgu cieņu un jāveic visi piemēroti pasākumi, lai novērstu jebkādu viņa personas, brīvības vai cieņas aizskaršanu.

41.pants

Konsulāro amatpersonu personiskā neaizskaramība

1. Konsulārā amatpersona nav pakļaujama ne arestam, ne pirmstiesas apcietinājumam, izņemot gadījumus, kad izdarīts smags noziegums, un saskaņā ar kompetentas tiesu varas iestādes nolēmumu.

2. Izņemot šī panta 1. daļā norādīto gadījumu, konsulārās amatpersonas nedrīkst ieslodzīt cietumā vai pakļaut citādas formas personiskās brīvības ierobežošanai, izņemot gadījumus, kad tiek izpildīts tiesas nolēmums, kurš ir stājies likumīgā spēkā.

3. Ja pret konsulāro amatpersonu tiek ierosināta krimināllieta, šai personai jāierodas kompetentajās institūcijās. Tomēr izmeklēšana jāveic, ievērojot viņam pienākošos cieņu viņa oficiālā stāvokļa dēļ, un, izņemot gadījumus, kas paredzēti šī panta 1. daļā, tā ir jāveic veidā, kurš pēc iespējas mazāk traucētu konsulāro funkciju veikšanu. Ja šī panta 1.daļā minētajos apstākļos ir radusies nepieciešamība aizturēt konsulāro amatpersonu, tiesvedība pret to ir jāuzsāk ar minimālu aizkavēšanos.

42.pants

Paziņošana par arestu, ieslodzījumu vai kriminālvajāšanu

Ja kāds konsulārā personāla darbinieks tiek arestēts vai atrodas pirmstiesas apcietinājumā, vai pret to tiek ierosināta krimināllieta, uzņemošajai valstij nekavējoties par to jāpaziņo konsulārās iestādes vadītājam. Ja pēdējais pats tiek pakļauts kādam no šādiem pasākumiem, uzņemošajai valstij, izmantojot diplomātiskos kanālus, par to jāpaziņo nosūtošajai valstij.

43.pants

Imunitāte no jurisdikcijas

1. Konsulārās amatpersonas un konsulārie kalpotāji nav pakļauti uzņemošās valsts tiesu vai administratīvo iestāžu jurisdikcijai attiecībā uz darbībām, kuras tās izdarījušas, veicot konsulārās funkcijas.

2. Tomēr, šī panta 1. daļas noteikumi nav piemērojami attiecībā uz civilprasību:

(a) kura izriet no līguma, kuru noslēgusi konsulārā amatpersona vai konsulārais kalpotājs un saskaņā ar kuru viņi tieši vai netieši nav uzņēmušies saistības, kā nosūtošās valsts aģenti; vai

(b) kuru cēlusi trešā puse par kaitējumu, kas radies no uzņemošajā valstī notikuša nelaimes gadījuma, un kam par cēloni bijis transportlīdzeklis, kuģis vai lidmašīna.

44.pants

Pienākums sniegt liecību

1. Konsulārās iestādes darbiniekus drīkst izsaukt kā lieciniekus, izskatot tiesu vai administratīvās lietas. Konsulārais kalpotājs vai apkalpojošā personāla darbinieks, izņemot gadījumus, kas norādīti šī panta 3. daļā, nevar atteikties sniegt liecības. Ja konsulārā amatpersona tomēr atsakās to darīt, tai nedrīkst piemērot sodu vai piespiedu līdzekļus.

2. Institūcijai, kurai nepieciešamas konsulārās amatpersonas liecības, jāizvairās traucēt tai veikt savas funkcijas. Tā drīkst, kad tas iespējams, uzklausīt šīs personas liecības tās mājā vai konsulārajā iestādē, vai arī pieņemt viņa liecību rakstveidā.

3. Konsulārās iestādes darbiniekiem nav pienākuma sniegt liecības jautājumos, kas saistīti ar viņu funkciju veikšanu, vai iesniegt ar to funkcijām saistītu oficiālo korespondenci un dokumentus. Viņiem ir tiesības atteikties sniegt liecības, lai izskaidrotu nosūtošās valsts likumdošanas aktus.

45.pants

Atteikšanās no privilēģijām un imunitātēm

1. Nosūtošā valsts drīkst atteikties no jebkurām konsulārās iestādes darbinieka privilēģijām un imunitātēm, kuras paredz 41., 43. un 44. pants.

2. Izņemot gadījumu, kas paredzēts šī panta 3. daļā, šādam atteikumam vienmēr ir jābūt skaidri izteiktam, un par to jāpaziņo uzņemošajai valstij rakstveidā.

3. Ja konsulārā amatpersona vai konsulārais kalpotājs ierosina tiesvedību jautājumā, kurā viņam varētu būt imunitāte no jurisdikcijas saskaņā ar 43. pantu, tas atņem viņam tiesības atsaukties uz imunitāti no jurisdikcijas attiecībā uz jebkuru pretprasību, kura ir tieši saistīta ar pamatprasību.

4. Atteikšanās no imunitātes no jurisdikcijas administratīvās vai civilās tiesvedības nolūkam nav uzskatāma par atteikšanos no imunitātes no izpildu darbībām, kuras izriet no tiesas nolēmuma; attiecībā uz šādām darbībām nepieciešams atsevišķs atteikums.

46.pants

Atbrīvojums no ārvalstnieku reģistrācijas un no uzturēšanās atļaujas saņemšanas

1. Konsulārās amatpersonas, konsulārie kalpotāji un viņu ģimenes locekļi, kuri dzīvo kopā ar tiem, ir atbrīvoti no visiem pienākumiem saskaņā ar uzņemošās valsts likumiem un noteikumiem attiecībā uz ārvalstnieku reģistrāciju un uzturēšanās atļauju saņemšanu.

2. Šī panta 1. daļas noteikumi tomēr netiek piemēroti ikvienam konsulārajam kalpotājam, kurš nav nosūtošās valsts pastāvīgais kalpotājs vai kurš veic privātu nodarbošanos nolūkā gūt ienākumus uzņemošajā valstī, vai jebkuram tāda kalpotāja ģimenes loceklim.

47.pants

Atbrīvojums no darba atļaujas saņemšanas

1. Konsulārās iestādes darbinieki attiecībā uz to, kas saistīts ar viņu darbu nosūtošās valsts labā, tiek atbrīvoti no pienākumiem attiecībā uz darba atļaujām, kurus uzliek uzņemošās valsts likumi un noteikumi par ārvalstnieku nodarbināšanu.

2. Konsulāro amatpersonu un konsulāro kalpotāju privātie mājkalpotāji, ja viņi uzņemošajā valstī neveic nekādu citu darbību ar mērķi gūt ienākumus, ir atbrīvoti no pienākumiem, kuri ir minēti šī panta 1. daļā.

48.pants

Atbrīvojums, kas attiecas uz sociālo apdrošināšanu

1. Ņemot vērā šī panta 3. daļu, konsulārās iestādes darbinieki attiecībā uz pakalpojumiem, kurus viņi snieguši nosūtošajai valstij, un viņu ģimenes locekļi, kuri dzīvo kopā ar viņiem, ir atbrīvoti no sociālās apdrošināšanas noteikumiem, kādi ir spēkā uzņemošajā valstī.

2. Šī panta 1. daļā paredzētais atbrīvojums attiecas arī uz privātiem mājkalpotājiem, kuri ir nodarbināti tikai pie konsulārajiem darbiniekiem, ar nosacījumu, ka:

(a) tie nav uzņemošās valsts pilsoņi vai nedzīvo tajā pastāvīgi; un

(b) uz viņiem attiecas sociālās apdrošināšanas noteikumi, kuri ir spēkā nosūtošajā valstī vai trešajā valstī.

3. Konsulārās iestādes darbiniekiem, kuri nodarbina personas, uz kurām neattiecas šī panta 2. daļā paredzētais atbrīvojums, jāievēro pienākumi, ko darba devējam uzliek uzņemošās valsts sociālās apdrošināšanas noteikumi.

4. Šī panta 1. un 2. daļā paredzētais atbrīvojums nav šķērslis brīvprātīgai dalībai uzņemošās valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā ar noteikumu, ka šī valsts atļauj šādu dalību.

49.pants

Atbrīvojums no aplikšanas ar nodokli

1. Konsulārās amatpersonas un konsulārie kalpotāji, kā arī viņu ģimenes locekļi, kuri dzīvo kopā ar viņiem, tiek atbrīvoti no visiem personiskiem vai mantiskiem, valsts, rajona vai pašvaldības nodokļiem un nodevām, izņemot:

(a) tāda veida netiešos nodokļus, kuri parasti tiek iekļauti preču vai pakalpojumu cenā;

(b) nodokļus un nodevas uz privātu nekustamo īpašumu, kurš atrodas uzņemošās valsts teritorijā, ar izņēmumiem, ko paredz 32. panta noteikumi;

(c) mantojuma masas, mantošanas vai mantojuma nodokļus un īpašumtiesību pārejas nodokļus, kurus iekasē uzņemošā valsts, ar izņēmumiem, ko paredz 51. panta «b» punkta noteikumi;

(d) nodokļus un nodevas uz privātiem ienākumiem, ieskaitot ienākumus no kapitāla, kuru avots atrodas uzņemošajā valstī, un nodokļus no kapitālieguldījumiem, kuri veikti komercuzņēmumos vai finansu uzņēmumos uzņemošajā valstī;

(e) maksājumus, kurus iekasē par noteiktiem pakalpojumu veidiem;

(f) reģistrācijas, tiesas vai ieraksta nodevas, hipotēku nodevas un zīmognodevas ar izņēmumiem, ko paredz 32. panta noteikumi.

2. Apkalpojošā personāla darbinieki ir atbrīvoti no nodokļiem un nodevām no darba algas, ko viņi saņem par savu darbu.

3. Konsulārās iestādes darbiniekiem, kuri nodarbina personas, kuru darba alga nav atbrīvota no ienākumu nodokļa uzņemošajā valstī, jāievēro saistības, ko darba devējam uzliek šīs valsts likumi un noteikumi attiecībā uz ienākuma nodokļa iekasēšanu.

50.pants

Atbrīvojums no muitas nodevām un muitas pārbaudes

1. Uzņemošajai valstij saskaņā ar tādiem likumiem un noteikumiem, kādus tā ir pieņēmusi, jāatļauj ievest un jāatbrīvo no visām muitas nodevām, nodokļiem un ar tiem saistītiem maksājumiem, izņemot maksājumus par glabāšanu, pārvadāšanu un tamlīdzīgiem pakalpojumiem:

(a) priekšmeti, kuri paredzēti konsulārās iestādes oficiālai lietošanai;

(b) priekšmeti konsulārās amatpersonas vai viņa ģimenes locekļu, kuri dzīvo kopā ar viņu, personīgai lietošanai, ieskaitot priekšmetus, kuri paredzēti viņa iedzīvei. Patēriņa preču daudzums nedrīkst pārsniegt daudzumu, kas nepieciešams attiecīgo personu tiešajam patēriņam.

2. Konsulārajiem kalpotājiem ir privilēģijas un atbrīvojumi, kuri paredzēti šī panta 1. daļā, attiecībā uz priekšmetiem, kuri ievesti sākotnējai iedzīvei.

3. Personīgā bagāža, kura ir pie konsulārajām amatpersonām un viņu ģimenes locekļiem, kuri dzīvo kopā ar viņiem, tiek atbrīvota no muitas pārbaudes. To drīkst pārbaudīt tikai tad, ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka tā satur citus priekšmetus, nekā tos, kuri minēti šī panta 1. daļas «b» punktā, vai priekšmetus, kuru importu vai eksportu aizliedz uzņemošās valsts likumi un noteikumi vai kuri ir pakļauti tās likumiem un noteikumiem par karantīnu. Šādu pārbaudi jāveic konsulārās amatpersonas vai attiecīgā viņa ģimenes locekļa klātbūtnē.

51.pants

Konsulārās iestādes darbinieka vai viņa ģimenes locekļa atstātā mantojuma masa

Konsulārās iestādes darbinieka vai viņa ģimenes locekļa, kurš dzīvo kopā ar viņu, nāves gadījumā uzņemošā valsts:

(a) atļauj izvest mirušā kustamo īpašumu, izņemot jebkādu uzņemošajā valstī iegūtu īpašumu, kura izvešana bija aizliegta viņa nāves brīdī;

(b) neiekasē nekādus valsts, rajona vai pašvaldības mantojuma masas, mantošanas vai mantojuma nodevas un nodevas par īpašumtiesību pāreju, no kustamās mantas, kura klātbūtne uzņemošajā valstī bija tikai mirušā kā konsulārās iestādes darbinieka vai kā konsulārās iestādes darbinieka ģimenes locekļa, klātbūtnes šajā valstī dēļ.

52.pants

Atbrīvojums no personiska rakstura dienestiem un kontribūcijām

Uzņemošajai valstij ir jāatbrīvo konsulārās iestādes darbinieki un viņu ģimenes locekļi, kuri dzīvo kopā ar viņiem, no visiem personiska rakstura dienestiem, no visiem jebkāda veida publiskiem dienestiem, lai kādi tie būtu, un no tādiem militārajiem pienākumiem, kā tie, kuri saistīti ar rekvizīciju, militāro kontribūciju un izmitināšanu.

53.pants

Konsulāro privilēģiju un imunitāšu sākums un beigas

1. Katram konsulārās iestādes darbiniekam ir šajā konvencijā paredzētās privilēģijas un imunitātes no brīža, kad tā ierodas uzņemošās valsts teritorijā nolūkā ieņemt savu amatu, vai, ja tā jau atrodas tās teritorijā, no brīža, kad minētā persona sāk pildīt savus pienākumus konsulārajā iestādē.

2. Konsulārā darbinieka ģimenes locekļiem, kuri dzīvo kopā ar viņu, un viņa privātajiem mājkalpotājiem ir šajā konvencijā paredzētās privilēģijas un imunitātes no datuma, kad viņam ir privilēģijas un imunitātes saskaņā ar šī panta 1. daļu, vai no datuma, kad viņi ierodas uzņemošās valsts teritorijā, vai arī no datuma, kad tie kļūst par šādas ģimenes locekļiem vai privātajiem mājkalpotājiem, atkarībā no tā, kas ir noticis visvēlāk.

3. Kad konsulārās iestādes darbinieka funkcijas ir beigušās, viņa un viņa ģimenes locekļu, kuri dzīvo kopā ar viņu, vai viņa privātā mājkalpotāja privilēģijas un imunitātes parasti beidzas brīdī, kad attiecīgā persona pamet uzņemošo valsti, vai brīdī, kad beidzas saprātīgs laika posms, lai to izdarītu, atkarībā no tā, kurš no šiem brīžiem iestāsies agrāk, taču saglabājas līdz tam laikam pat bruņota konflikta gadījumā. Personu, kuras minētas šī panta 2. daļā, gadījumā, viņu privilēģijas un imunitātes beidzas, kad tās vairs nav konsulārās iestādes darbinieka ģimenes locekļi vai nav vairs nodarbinātas pie viņa, tomēr gadījumā, ja šādai personai ir nodoms pamest uzņemošo valsti saprātīgā laika posmā pēc tam, tad viņu privilēģijas un imunitātes saglabājas līdz aizbraukšanas brīdim.

4. Tomēr imunitāte no jurisdikcijas saglabājas bez termiņa ierobežojuma attiecībā uz darbībām, ko konsulārā amatpersona vai konsulārais kalpotājs veicis, izpildot savas funkcijas.

5. Konsulārās iestādes darbinieka nāves gadījumā viņa ģimenes locekļiem, kuri dzīvoja kopā ar viņu, saglabājas viņiem piešķirtās privilēģijas un imunitātes līdz brīdim, kad viņi pamet uzņemošo valsti, vai līdz brīdim, kad beidzas saprātīgs laika posms, kurš dod iespēju to izdarīt, atkarībā no tā, kurš no šiem brīžiem iestāsies agrāk.

54.pants

Trešo valstu pienākumi

1. Ja konsulārā amatpersona, dodoties ieņemt savu amatu vai atgriežoties uz savu dienesta vietu, vai arī atgriežoties uz nosūtošo valsti, šķērso vai atrodas trešās valsts teritorijā, kura viņam ir izsniegusi vīzu, ja vīza ir nepieciešama, trešajai valstij jāpiešķir tai visas imunitātes, kuras paredzētas citos šīs konvencijas pantos, kādas var būt nepieciešamas, lai nodrošinātu tās tranzītu vai atgriešanos. Tas pats piemērojams gadījumā, kad kāds no tās ģimenes locekļiem, kurš dzīvo kopā ar to un kuram ir šādas privilēģijas un imunitātes, pavada konsulāro amatpersonu vai ceļo atsevišķi, lai tai pievienotos vai atgrieztos nosūtošajā valstī.

2. Līdzīgos apstākļos, kādi norādīti šī panta 1. daļā, trešās valstis nedrīkst kavēt citus konsulārās iestādes darbiniekus vai viņu ģimenes locekļus, kuri dzīvo kopā ar viņu, kuri šķērso to teritoriju.

3. Trešās valstis oficiālajai korespondencei un citiem oficiāliem paziņojumiem, kuri ir tranzītā, ieskaitot kodētus vai šifrētus ziņojumus, piešķir tādu pašu brīvību un aizsardzību, kādu uzņemošajai valstij ir pienākums piešķirt saskaņā ar šo konvenciju. Tām jāpiešķir konsulārajiem kurjeriem, kuriem ir izsniegta vīza, ja vīza ir nepieciešama, un konsulārajam pastam, kurš ir tranzītā, tāda pati neaizskaramība un aizsardzība, kādu uzņemošajai valstij ir pienākums piešķirt saskaņā ar šo konvenciju.

4. Trešo valstu pienākumi saskaņā šī panta 1., 2. un 3.daļu attiecas arī uz personām, kuras ir attiecīgi minētas tajās daļās, un uz oficiāliem paziņojumiem un konsulāro pastu, kuru klātbūtne trešās valsts teritorijā ir force majeure dēļ.

55.pants

Uzņemošās valsts likumu un noteikumu cienīšana

1. Nekaitējot viņu privilēģijām un imunitātēm, tas ir visu personu pienākums, kurām ir šādas privilēģijas un imunitātes, cienīt uzņemošās valsts likumus un noteikumus. Viņām arī ir pienākums neiejaukties tās valsts iekšējās lietās.

2. Konsulārās telpas nedrīkst izmantot jebkādā veidā, kurš nav savienojams ar konsulāro funkciju veikšanu.

3. Šī panta 2. daļas noteikumi neizslēdz iespēju izvietot citu aģentūru vai institūciju ofisus ēkas daļā, kurā atrodas konsulārās telpas, ar nosacījumu, ka telpas, kuras tiem piešķirtas, ir atsevišķi no tām, kuras izmanto konsulārā iestāde. Šajā gadījumā minētie ofisi saskaņā ar šo konvenciju nav uzskatāmi par konsulāro telpu daļu.

56.pants

Apdrošināšana pret kaitējumu, kas nodarīts trešajām personām

Konsulārās iestādes darbiniekiem jāievēro jebkuras prasības, kuras paredz uzņemošās valsts likumi un noteikumi par apdrošināšanu pret kaitējumu, kas var tikt nodarīts trešajām personām, izmantojot jebkuru sauszemes transportlīdzekli, kuģi vai lidmašīnu.

57.pants

Īpaši noteikumi par privātu darbību ar nolūku gūt ienākumus

1. Karjeras konsulārajām amatpersonām uzņemošajā valstī nav jāveic jebkāda profesionāla vai komerciālā darbība, lai gūtu personīgus ienākumus.

2. Privilēģijas un imunitātes, kas paredzētas šajā nodaļā, netiek piešķirtas:

(a) konsulārajiem kalpotājiem vai apkalpojošā personāla darbiniekiem, kuri uzņemošajā valstī veic jebkādu privātu darbību ar nolūku gūt ienākumus;

(b) šīs daļas «a» punktā minēto personu ģimenes locekļiem vai viņa privātajiem mājkalpotājiem;

(c) konsulārās iestādes darbinieku ģimenes locekļiem, kuri paši uzņemošajā valstī veic jebkādu privātu darbību ar nolūku gūt ienākumus.

 

III daļa

Režīms attiecībā uz goda konsulārajām amatpersonām un konsulārajām iestādēm, kuras vada šādas amatpersonas

58.pants

Vispārīgie noteikumi par priekšrocībām, privilēģijām un imunitātēm

1. Šīs konvencijas 28., 29., 30., 34., 35., 36., 37., 38. un 39. pants, 54. panta 3. daļa un 55. panta 2. un 3. daļa attiecas uz konsulārajām iestādēm, kuras vada goda konsulārās amatpersonas. Turklāt šādu konsulāro iestāžu priekšrocības, privilēģijas un imunitātes regulē 59., 60., 61. un 62. pants.

2. Uz goda konsulārajām amatpersonām attiecas 42. un 43. pants, 44. panta 3. daļa, 45. un 53. pants, un 55. panta 1. daļa. Turklāt šādu konsulāro amatpersonu priekšrocības, privilēģijas un imunitātes regulē 63., 64., 65., 66. un 67. pants.

3. Šajā konvencijā paredzētās privilēģijas un imunitātes netiek piešķirtas goda konsulārās amatpersonas vai konsulārā kalpotāja, kurš strādā konsulārajā iestādē, kuru vada goda konsulārā amatpersona, ģimenes locekļiem.

4. Konsulārā pasta apmaiņa starp divām konsulārajām iestādēm, kuras vada goda konsulārās amatpersonas un kuras atrodas dažādās valstīs, nav atļauta bez abu atbilstošo uzņemošo valstu piekrišanas.

59.pants

Konsulāro telpu aizsardzība

Uzņemošajai valstij jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai aizsargātu konsulārās iestādes, kuru vada goda konsulārā amatpersona, konsulārās telpas no jebkāda iebrukuma vai kaitējuma nodarīšanas un lai novērstu jebkādu konsulārās iestādes miera traucējumu vai tās cieņas aizskārumu.

60.pants

Konsulāro telpu atbrīvojums no aplikšanas nodokli

1. Goda konsulārās amatpersonas vadītās konsulārās iestādes konsulārās telpas, kuru īpašnieks vai nomnieks ir nosūtošā valsts, ir atbrīvotas no visiem valsts, rajona vai pašvaldības nodokļiem un nodevām, lai arī kādi tie būtu, izņemot maksājumus par noteiktiem pakalpojumu veidiem.

2. Atbrīvojums no aplikšanas ar nodokli, kurš minēts šī panta 1. daļā, neattiecas uz tādiem nodokļiem un nodevām, ja saskaņā ar uzņemošās valsts likumiem un noteikumiem tie ir jāmaksā personai, kura noslēgusi līgumu ar nosūtošo valsti.

61.pants

Konsulāro arhīvu un dokumentu neaizskaramība

Konsulārās iestādes, kuru vada goda konsulārā amatpersona, konsulārie arhīvi un dokumenti ir neaizskarami jebkurā laikā un neatkarīgi no to atrašanās vietas, ar nosacījumu, ka tie tiek glabāti atsevišķi no citiem papīriem un dokumentiem, un tai skaitā no konsulārās iestādes vadītāja un jebkuras personas, kura strādā kopā ar viņu, privātās korespondences un no materiāliem, grāmatām un dokumentiem, kuri attiecas uz viņu profesiju vai nodarbošanos.

62.pants

Atbrīvojums no muitas nodevām

Uzņemošajai valstij saskaņā ar tādiem likumiem un noteikumiem, kādus tā ir pieņēmusi, jāatļauj ievest un jāatbrīvo no visām muitas nodevām, nodokļiem un ar tiem saistītiem maksājumiem, izņemot maksājumus par glabāšanu, pārvadāšanu un tamlīdzīgiem pakalpojumiem, šādus priekšmetus, ar nosacījumu, ka tos izmantos konsulārās iestādes, kuru vada goda konsulārā amatpersona, oficiālajām vajadzībām: valsts ģerboni, karogus, izkārtnes, zīmogus un spiedogus, grāmatas, oficiālus iespieddarbus, ofisa iekārtas un citus līdzīgus priekšmetus, kurus konsulārajai iestādei piegādā nosūtošā valsts vai atbilstoši tās lūgumam.

63.pants

Krimināllietas

Ja pret goda konsulāro amatpersonu tiek ierosināta krimināllieta, viņai jāierodas kompetentajās institūcijās. Tomēr tiesvedības laikā pret viņu jāizturas ar cieņu, kas pienākas viņam viņa oficiālā stāvokļa dēļ, un, izņemot gadījumus, kad šī persona ir arestēta vai aizturēta, jācenšas pēc iespējas mazāk viņu traucēt konsulāro funkciju veikšanā. Ja rodas nepieciešamība aizturēt goda konsulāro amatpersonu, tiesvedība pret viņu jāuzsāk pēc iespējas ātrāk.

64.pants

Goda konsulāro amatpersonu aizsardzība

Uzņemošajai valstij ir pienākums nodrošināt goda konsulārajai amatpersonai tādu aizsardzību, kāda tai var būt nepieciešama tās oficiālā stāvokļa dēļ.

65.pants

Atbrīvojums no ārvalstnieku reģistrācijas un no uzturēšanās atļaujas saņemšanas

Goda konsulārās amatpersonas, izņemot tās, kuras uzņemošajā valstī veic jebkādu profesionālo vai komerciālo darbību ar nolūku gūt personiskus ienākumus, ir atbrīvojamas no visiem pienākumiem, ko paredz uzņemošās valsts likumi un noteikumi attiecībā uz ārvalstnieku reģistrāciju un uzturēšanās atļauju saņemšanu.

66.pants

Atbrīvojums no aplikšanas ar nodokli

Goda konsulārā amatpersona tiek atbrīvota no visiem nodokļiem un nodevām attiecībā uz atlīdzību un darba algu, ko tā saņem no nosūtošās valsts par konsulāro funkciju veikšanu.

67.pants

Atbrīvojums no personiska rakstura dienestiem un kontribūcijām

Uzņemošajai valstij ir jāatbrīvo goda konsulārās amatpersonas no visiem personiska rakstura dienestiem, no visiem jebkāda veida publiskiem dienestiem, lai kādi tie būtu, un no tādiem militāriem pienākumiem, kā tie, kuri saistīti ar rekvizīciju, militāro kontribūciju un izmitināšanu.

68.pants

Goda konsulāro amatpersonu institūta fakultatīvais raksturs

Katra valsts ir tiesīga brīvi izlemt, vai tā iecels vai pieņems goda konsulārās amatpersonas.

IV daļa

Vispārīgie noteikumi

69.pants

Konsulārie aģenti, kuri nav konsulāro iestāžu vadītāji

1. Katra valsts ir tiesīga brīvi izlemt, vai tā nodibinās vai atļaus nodibināt konsulārās aģentūras, kuras vada konsulārie aģenti, kurus nosūtošā valsts neieceļ par konsulārās iestādes vadītājiem.

2. Noteikumus, saskaņā ar kuriem šī panta 1.daļā minētās konsulārās aģentūras drīkst pildīt savas funkcijas, un privilēģijas un imunitātes, kuras drīkst izmantot konsulārie aģenti, kuri tās vada, nosaka ar vienošanos starp nosūtošo valsti un uzņemošo valsti.

70.pants

Konsulāro funkciju veikšana diplomātiskajās pārstāvniecībās

1. Ciktāl to pieļauj konteksts, šīs konvencijas noteikumi tiek piemēroti arī gadījumos, kad konsulārās funkcijas veic diplomātiskā pārstāvniecība.

2. Diplomātiskās pārstāvniecības darbinieku, kuri iecelti konsulārajā nodaļā vai kuriem citādi uzlikts par pienākumu veikt pārstāvniecības konsulārās funkcijas, uzvārdi jāpaziņo uzņemošās valsts ārlietu ministrijai vai šīs ministrijas noteiktai institūcijai.

3. Veicot konsulārās funkcijas, diplomātiskā pārstāvniecība drīkst vērsties pie:

(a) konsulārā apgabala vietējām varas iestādēm;

(b) uzņemošās valsts centrālajām varas iestādēm, ja to atļauj uzņemošās valsts likumi, noteikumi un paražas vai attiecīgi starptautiskie līgumi.

4. Šī panta 2. daļā minēto diplomātiskās pārstāvniecības darbinieku privilēģijas un imunitātes turpina regulēt starptautisko tiesību normas par diplomātiskajiem sakariem.

71.pants

Uzņemošās valsts pilsoņi un personas, kuras dzīvo tajā pastāvīgi

1. Ja konsulārajām amatpersonām, kas ir uzņemošās valsts pilsoņi vai dzīvo tajā pastāvīgi, uzņemošā valsts nepiešķir kādas papildu priekšrocības, privilēģijas un imunitātes, tām ir vienīgi imunitāte no jurisdikcijas un personas neaizskaramība attiecībā uz oficiālajām darbībām, ko tā veikusi, izpildot savas funkcijas, un privilēģija, kas paredzēta 44. panta 3. daļā. Attiecībā uz šīm konsulārajām amatpersonām uzņemošajai valstij tāpat ir pienākums ievērot saistību, kas izklāstīta 42. pantā. Ja pret šādu konsulāro amatpersonu tiek ierosināta krimināllieta, tiesvedība, izņemot gadījumus, kad šī persona ir arestēta vai aizturēta, jāveic veidā, kas pēc iespējas mazāk traucētu konsulāro funkciju veikšanu.

2. Citiem konsulārās iestādes darbiniekiem, kuri ir uzņemošās valsts pilsoņi vai dzīvo tajā pastāvīgi, un viņu ģimenes locekļiem, kā arī šī panta 1.daļā minēto konsulāro amatpersonu ģimenes locekļiem, ir priekšrocības, privilēģijas un imunitātes tikai tiktāl, ciktāl tās viņiem ir piešķīrusi uzņemošā valsts. Tiem konsulārās iestādes darbinieku ģimenes locekļiem un tiem privātajiem mājkalpotājiem, kuri paši ir uzņemošās valsts pilsoņi vai dzīvo tajā pastāvīgi, tāpat ir priekšrocības, privilēģijas un imunitātes tikai tiktāl, ciktāl tās viņiem ir piešķīrusi uzņemošā valsts. Tomēr uzņemošajai valstij jārealizē sava jurisdikcija pār šādām personām tādā veidā, lai pārmērīgi netraucētu konsulārās iestādes funkciju veikšanu.

72.pants

Diskriminācijas nepieļaušana

1. Piemērojot šīs konvencijas noteikumus, uzņemošā valsts nedrīkst veikt diskrimināciju starp valstīm.

2. Tomēr nav uzskatāms, ka notiek diskriminācija:

(a) ja uzņemošā valsts ierobežoti piemēro jebkuru no šīs konvencijas noteikumiem, šī noteikuma ierobežotas piemērošanas attiecībā uz tās konsulāro iestādi nosūtošajā valstī dēļ;

(b) ja valstis saskaņā ar paražu vai līgumu savstarpēji piešķir daudz labvēlīgāku režīmu, nekā to prasa šīs konvencijas noteikumi.

73.pants

Attiecības starp šo konvenciju un citiem starptautiskajiem līgumiem

1. Šīs konvencijas noteikumi neietekmē citus starptautiskos līgumus, kuri ir spēkā starp valstīm, to līgumslēdzējām pusēm.

2. Nekas šajā konvencijā nekavē valstis noslēgt starptautiskus līgumus, kuri apstiprina, papildina, izplata vai paplašina tās noteikumus.

 

V daļa

Nobeiguma noteikumi

74.pants

Parakstīšana

Šī konvencija ir atvērta parakstīšanai visām Apvienoto Nāciju Organizācijas vai jebkuras specializētās aģentūras dalībvalstīm, vai valstīm, kuras ir Starptautiskās Justīcijas Tiesas Statūtu puses, kā arī jebkurai citai valstij, kuru Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja uzaicinājusi kļūt par konvencijas pusi, sekojoši: līdz 1963. gada 31. oktobrim Austrijas Republikas Federālajā Ārlietu ministrijā, un pēc tam: līdz 1964. gada 31. martam Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā.

75.pants

Ratifikācija

Šī konvencija ir ratificējama. Ratifikācijas instrumenti deponējami Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

76.pants

Pievienošanās

Šai konvencijai drīkst pievienoties jebkura valsts, kura pieder jebkurai no 74.pantā minētajām četrām kategorijām. Pievienošanās instrumenti deponējami Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

77.pants

Stāšanās spēkā

1. Šī konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc datuma, kad deponēts 22. ratifikācijas vai pievienošanās instruments Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Katrai valstij, kura ratificē vai pievienojas konvencijai pēc 22. ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas, konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šī valsts deponējusi savu ratifikācijas vai pievienošanās instrumentu.

78.pants

Ģenerālsekretāra paziņojumi

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs informē visas valstis, kuras pieder jebkurai no 74.pantā minētajām četrām kategorijām:

(a) par šīs konvencijas parakstīšanu un ratifikācijas vai pievienošanās instrumentu deponēšanu saskaņā ar 74., 75. un 76. pantu;

(b) par datumu, kurā šī konvencija stāsies spēkā saskaņā ar 77. pantu.

79.pants

Autentiskie teksti

Šīs konvencijas oriģināls, kura ķīniešu, angļu, franču, krievu, un spāņu teksti ir vienlīdz autentiski, jādeponē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kuram jānosūta tā apliecinātās kopijas visām valstīm, kuras pieder jebkurai no 74.pantā minētajām četrām kategorijām.

TO APLIECINOT, parakstījušies pilnvarotie, būdami tam atbilstoši pilnvaroti no savu attiecīgo valdību puses, ir parakstījuši šo konvenciju.

SASTĀDĪTA Vīnē tūkstoš deviņi simti sešdesmit trešā gada divdesmit ceturtajā aprīlī.

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
Spēkā esošs
Starpt. org.:
Veids:
 starptautisks dokuments
 daudzpusējs
Pieņemts:
 24.04.1963.
Stājas spēkā:
 14.03.1992.
Pievienošanās:
 13.02.1992.
Pieņemšanas vieta: 
Vīne
Ratificēja:
 Augstākā Padome
Atruna: Nav
Deklarācija: Nav
Publicēts:
 "Latvijas Vēstnesis", 105 (2870), 16.07.2003.
Dokumenta valoda:
Saistītie dokumenti
  • Saistītie dokumenti
701
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
RSS logo
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība) Kvalitātes balva