Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 

 

Papildu Konvencija par verdzības, vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un paražu izskaušanu

Pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas mītnē Ženēvā

1956.gada 7.septembrī

 

Preambula

Šīs Konvencijas dalībvalstis,

 

uzskatot, ka ikvienam cilvēkam kopš dzimšanas ir tiesības uz brīvību,

 

paturēdamas prātā, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas valstu tautas Statūtos vēlreiz apstiprinājušas savu ticību cilvēka personas cieņai un vērtībai,

 

uzskatot, ka Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, kuru Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pasludinājusi par visu tautu un visu nāciju sasniegumu kopīgo standartu, nosaka, ka nevienu nedrīkst turēt verdzībā vai kalpībā un ka verdzība un vergu tirdzniecība ir aizliegta visās to formās,

 

atzīdamas, ka kopš 1926.gada 25.septembrī Ženēvā parakstītās Konvencijas par verdzību noslēgšanas, kuras mērķis bija nodrošināt verdzības un vergu tirdzniecības izskaušanu, šajā virzienā ir panākts tālāks progress,

 

ņemot vērā 1930.gada Konvenciju par piespiedu darbu un Starptautiskās Darba Organizācijas turpmāko darbību attiecībā uz spaidu vai piespiedu darbu,

 

apzinoties, ka verdzība, vergu tirdzniecība un verdzībai līdzīgie institūti un prakse tomēr vēl nav izskausti visās pasaules daļās,tāpēc nolēmušas, ka 1926.gada Konvencija, kas joprojām darbojas, tagad jāpapildina, noslēdzot papildu konvenciju, kuras mērķis ir intensificēt nacionālos, kā arī starptautiskos pūliņus verdzības, vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un prakses izskaušanai,

ir vienojušās par sekojošo:

 

 

I daļa. Verdzībai līdzīgie institūti un prakse

1. pants

Katra šīs Konvencijas Dalībvalsts veic visus sasniedzamos un nepieciešamos juridiskos un citus pasākumus, lai pakāpeniski un pēc iespējas drīzāk pabeigtu sekojošu institūtu un prakses izskaušanu vai atsacīšanos no tiem tur, kur tie vēl pastāv, neatkarīgi no tā, vai uz tiem attiecas verdzības definīcija, ko satur 1926.gada 25.septembrī Ženēvā parakstītās Konvencijas par verdzību l .pants:

(a) parādu verdzība jeb statuss vai stāvoklis, kas rodas, pieprasot no parādnieka personīgus pakalpojumus vai no viņa kontrolē esošās personas tādus, kas var kalpot par parāda garantiju, ja šo pakalpojumu vērtība pēc saprātīga novērtējuma nav vērsta uz parāda likvidēšanu vai arī šo pakalpojumu ilgums un raksturs nav attiecīgi ierobežots un noteikts;

(b) dzimtbūšana jeb tāds nomnieka statuss vai stāvoklis, kad pēc likuma, paražas vai vienošanās ir spiests dzīvot un strādāt uz zemes, kas pieder citai personai, un sniegt dažus noteiktus pakalpojumus tādai citai personai par atlīdzību vai bez tās, un kurš nevar brīvi mainīt savu statusu;

(c) jebkāds institūts vai prakse, ar kuru palīdzību:

(i) sieviete - bez tiesībām atteikties - tiek apsolīta vai izdota pie vīra par samaksu, izteiktu naudā vai graudā viņas vecākiem, aizbildnim, ģimenei vai jebkurai citai personai vai grupai; vai

(ii) sievietes vīram, viņa ģimenei vai viņa klanam ir tiesības nodot viņu citai personai, pret samaksu vai citādi; vai

(iii) sievietei pēc viņas vīra nāves ir jāpāriet mantojumā citai personai;

(d) jebkāds institūts vai prakse, ar kuru palīdzību bērnu vai jaunieti, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu, kāds no viņa īstajiem vecākiem vai viņi abi, vai aizbildnis nodod citai personai pret atlīdzību vai bez tās ar nolūku izmantot šo bērnu vai jaunieti, vai viņa darbu.

 

2. pants

Lai darītu galu šīs Konvencijas l .panta (c) daļā minētajiem institūtiem un praksei, Dalībvalstis apņemas noteikt tur, kur tas pienākas, piemērotus minimālos precību vecumus, veicināt tādu iespēju izmantošanu, kur abas puses var brīvi izteikt savu piekrišanu laulībām kompetentu civilās vai reliģiskās varas pārstāvju klātbūtnē un sekmēt laulību reģistrēšanu.

 

 

II daļa. Vergu tirdzniecība

3. pants

1. Vergu pārvadāšana vai mēģinājums pārvadāt vergus no valsts uz valsti ar jebkādu transporta līdzekli vai līdzdalība tajā, pēc šīs Konvencijas dalībvalstu likumiem, nosakāma par kriminālnoziegumu un personām, kas par to notiesātas, jāsaņem ļoti bargi sodi.

2. (a) Dalībvalstīm jāveic visi efektīvie pasākumi, lai novērstu to, ka kuģi un lidaparāti, kuriem ir tiesības lietot šo valstu karogus, pārvadā vergus, un sodītu personas, kas vainojamas šādās darbībās vai nacionālo karogu izmantošanā šim nolūkam.

(b) Dalībvalstīm jāveic visi efektīvie pasākumi, lai nodrošinātu, ka to ostas, lidlauki un piekrastes netiek izmantotas vergu pārvadāšanai.

3. Šīs Konvencijas Dalībvalstis apmainās ar informāciju, lai nodrošinātu to pasākumu praktisku koordināciju, kurus tās veic vergu tirdzniecības apkarošanai, un paziņo cita citai par katru vergu tirdzniecības gadījumu un par katru to ievēroto mēģinājumu izdarīt šo kriminālnoziegumu.

 

4. pants

Ikviens vergs, kurš iegūst patvērumu uz jebkura šīs Konvencijas Dalībvalsts kuģa, ipso facto ir brīvs cilvēks.

 

 

III daļa. Verdzība un verdzībai līdzīgie institūti un prakse

5. pants

Valstī, kurā verdzības vai šīs Konvencijas 1.pantā minēto institūtu un prakses atcelšana vai atteikšanās no tiem vēl nav pabeigta, verga vai verdzības stāvoklī esošas personas sakropļošana, zīmes iededzināšana viņai vai citāda iezīmēšana, lai norādītu viņas stāvokli vai sodītu, vai jebkāda cita iemesla dēļ, vai līdzdalība šādā rīcībā pēc šīs Konvencijas dalībvalstu likumiem nosakāma par kriminālnoziegumu un par to notiesātajām personām jāsaņem sods.

 

6. pants

l. Citas personas paverdzināšana vai citas personas piespiešana atdot sevi vai no tās atkarīgu personu verdzībā, vai mēģinājums izdarīt šīs darbības, vai līdzdalība tajās, vai piedalīšanās sazvērestībā, lai izdarītu jebkuru no šīm darbībām, pēc šīs Konvencijas Dalībvalstu likumiem uzskatāma par kriminālnoziegumu un par to notiesātajām personām jāsaņem sods.

2. Ievērojot šīs Konvencijas 1.panta ievaddaļu, šā panta l. punkts attiecināms arī uz citas personas piespiešanu atdot sevi vai no tās atkarīgu personu verdzības statusā 1.pantā minēto institūtu un prakses rezultātā, uz jebkādu mēģinājumu izdarīt šādas darbības, līdzdalību tajās un piedalīšanos sazvērestībā, lai izdarītu jebkuru no šīm darbībām.

 

 

IV daļa. Definīcijas

7. pants

Šajā Konvencijā:

(a) termins "verdzība", kā tas definēts 1926.gada Verdzības konvencijā, nozīmē tādu personas statusu vai stāvokli, pār kuru tiek īstenota jebkura vai pilnīga vara, kas piemīt īpašuma tiesībām, un termins "vergs" nozīmē personu, kura nonākusi šādā statusā vai stāvoklī;

(b) termins "verdzības statusā esoša persona" nozīmē personu tādā stāvoklī vai statusā, kas radies šīs Konvencijas l .pantā minēto institūtu vai prakses rezultātā;

(c) termins "vergu tirdzniecība" nozīmē un aptver visas darbības, kas saistītas ar personas sagūstīšanu, iegūšanu vai nodošanu ar nolūku padarīt viņu par vergu; visas darbības, kas saistītas ar verga iegūšanu ar nolūku pārdot vai apmainīt viņu; visas nodošanas darbības pārdošanas vai apmainīšanas veidā ar nolūku pārdot vai apmainīt to; un vispār jebkāda vergu tirdzniecības vai transportēšanas darbība ar jebkuru pārvietošanas līdzekli.

 

 

V daļa. Sadarbība Dalībvalstu starpā un informācijas nodošana

8. pants

l. Šīs Konvencijas Dalībvalstis apņemas sadarboties cita ar citu un ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, lai īstenotu iepriekš minētos noteikumus.

2. Dalībvalstis apņemas nodot Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram jebkuru likumu, noteikumu vai administratīvo pasākumu kopijas, kas ieviesti vai iedibināti, lai īstenotu šīs Konvencijas noteikumus.

3. Ģenerālsekretārs nodod citām Dalībvalstīm un Ekonomiskajai un Sociālajai Padomei saskaņā ar šī panta 2.punktu saņemto informāciju kā daļu no dokumentācijas jebkurai diskusijai, ko Padome varētu uzsākt ar nolūku dot turpmākos ieteikumus verdzības, vergu tirdzniecības vai tādu institūtu un prakses izskaušanai, kuri ir šīs Konvencijas priekšmets.

 

 

VI daļa. Nobeiguma panti

9. pants

Šai Konvencijai atrunas nav pieļaujamas.

 

10. pants

Jebkurš strīds starp šīs Konvencijas Dalībvalstīm par tās tulkošanu vai piemērošanu, kas nav atrisināts sarunu ceļā, pēc jebkuras strīdā iesaistītās puses pieprasījuma nododams izlemšanai Starptautiskajai tiesai, ja vien iesaistītās puses nevienojas par citu noregulēšanas veidu.

 

11.pants

1. Šī Konvencija līdz 1957.gada l. jūlijam atklāta parakstīšanai jebkurai Apvienoto Nāciju Organizācijas vai tās specializēto iestāžu Dalībvalstij. Šī Konvencija jāratificē valstīm, kas to parakstījušas, un ratifikācijas instrumenti deponējami Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš informē katru valsti, kas parakstījusi šo Konvenciju un pievienojusies tai.

2. Pēc 1957.gada 1. jūlija šai Konvencijai var pievienoties jebkura Apvienoto Nāciju Organizācijas vai tās specializēto iestāžu Dalībvalsts, vai jebkura valsts, kas no Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas saņēmusi uzaicinājumu pievienoties tai. Pievienošanās notiek, deponējot oficiālo instrumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš informē katru valsti, kas parakstījusi šo Konvenciju un pievienojusies tai.

 

12. pants

1. Šī Konvencija piemērojama attiecībā uz visām teritorijām bez pašpārvaldes, aizbildnībā esošām, koloniālām un citām teritorijām, kas neietilpst metropolē, par kuru starptautiskajām attiecībām atbildīga kāda no Dalībvalstīm; ar nosacījumu, ka tiek ievēroti šī panta 2.punkta noteikumi, attiecīgā Dalībvalsts parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās brīdī paziņo, attiecībā uz kādām metropolē neietilpstošām teritorijām šī Konvencija piemērojama ipso facto šādas parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās rezultātā.

2. Katrā gadījumā, kad, pamatojoties uz Dalībvalsts vai attiecīgās metropolē neietilpstošās teritorijas konstitucionālajiem likumiem vai praksi, šīs Konvencijas piemērošanai attiecībā uz šo teritoriju vajadzīga tās iepriekšēja piekrišana, Dalībvalstij jāveic pasākumi, lai iegūtu šīs metropolē neietilpstošās teritorijas nepieciešamo piekrišanu divpadsmit mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad šī metropoles valsts parakstījusi Konvenciju, bet pēc šādas piekrišanas saņemšanas šī Dalībvalsts paziņo par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Šī Konvencija piemērojama attiecībā uz šādā paziņojumā minēto teritoriju vai teritorijām, sākot ar dienu, kad Ģenerālsekretārs saņēmis paziņojumu.

3. Pēc iepriekšējā punktā minētā divpadsmit mēnešu termiņa izbeigšanās attiecīgās Dalībvalstis informē Ģenerālsekretāru par rezultātiem, ko devušas to konsultācijas ar tām metropolē neietilpstošajām teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām tās ir atbildīgas un kuru piekrišana šīs Konvencijas piemērošanai nav saņemta.

 

13. pants

1. Šī Konvencija stājas spēkā dienā, kad divas valstis ir kļuvušas par tās dalībniecēm.

2. Pēc tam tā stājas spēkā attiecībā uz katru valsti un teritoriju dienā, kad šī valsts un teritorija deponē savu ratifikācijas vai pievienošanas instrumentu vai paziņojumu par tās piemērošanu šai teritorijai.

 

14. pants

1. Šīs Konvencijas piemērošana tiek sadalīta divos triju gadu posmos, kas seko viens otram, no kuriem pirmais sākas dienā, kad šī Konvencija stājas spēkā atbilstoši 13.panta l.punktam.

2. Katra Dalībvalsts var denonsēt šo Konvenciju, nosūtot tās paziņojumu Ģenerālsekretāram ne mazāk kā sešus mēnešus pirms kārtējā triju gadu perioda beigām. Ģenerālsekretārs informē visas pārējās Dalībvalstis par šādu paziņojumu un tā saņemšanas datumu.

3. Denonsācija stājas spēkā pēc kārtējā triju gadu perioda izbeigšanās.

4. Gadījumos, kad saskaņā ar 12.panta noteikumiem šī Konvencija tiek piemērota kādas Dalībvalsts metropolē neietilpstošai teritorijai, šī Dalībvalsts ar attiecīgās teritorijas piekrišanu var jebkurā laikā pēc tam paziņot Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram par Šīs Konvencijas denonsēšanu atsevišķi attiecībā uz šo teritoriju. Denonsācija stājas spēkā pēc viena gada, skaitot no dienas, kad šādu paziņojumu saņēmis Ģenerālsekretārs, kurš informē citas Dalībvalstis par šo paziņojumu un tā saņemšanas datumu.

 

15. pants

Šī Konvencija, kuras ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu teksti ir vienādi autentiski, tiek nodota glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas Sekretariāta arhīvā. Ģenerālsekretārs sagatavo tās apliecinātu kopiju nosūtīšanai šīs Konvencijas Dalībvalstīm, kā arī citām Apvienoto Nāciju Organizācijas vai tās specializēto iestāžu Dalībvalstīm.

 

To apliecinot, apakšā parakstījušies, attiecīgo valdību pienācīgi pilnvaroti, parakstīja Šo Konvenciju datumā, kas redzams iepretim attiecīgajam parakstam.

 

Noslēgta Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas mītnē Ženēvā tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestā gada septītajā septembrī.

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
Spēkā esošs
Starpt. org.:
Veids:
 starptautisks dokuments
 daudzpusējs
Pieņemts:
 07.09.1956.
Stājas spēkā:
 14.04.1992.
Pievienošanās:
 14.04.1992.
Pieņemšanas vieta: 
Ženēva
Ratificēja:
 Saeima
Atruna: Nav
Deklarācija: Nav
Publicēts:
 "Latvijas Vēstnesis", 55 (2820), 09.04.2003.
Dokumenta valoda:
Saistītie dokumenti
  • Saistītie dokumenti
679
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
RSS logo
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība) Kvalitātes balva