Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Starptautisko līgumu uzskaiti veic Ārlietu ministrija. Starptautisko līgumu pamatteksti netiek apvienoti ar tajos izdarītajiem grozījumiem.
PIESPIEDU DARBA KONVENCIJA

Ko Ženēvā sasauca Starptautiskā darba biroja Administratīvā padome un kas 1930.gada 10.jūnijā sanākusi uz savu četrpadsmito sesiju, un,

Nolēmusi pieņemt noteiktus priekšlikumus attiecībā uz piespiedu vai obligāto darbu, kas ietverts sesijas darba kārtības pirmajā punktā, un

Noteikusi, ka šie priekšlikumi ir jāpieņem starptautiskas konvencijas veidā,

tūkstoš deviņi simti trīsdesmitā gada divdesmit astotajā jūnijā pieņem šādu konvenciju, kas pazīstama kā 1930.gada Piespiedu darba konvencija, ko Starptautiskās darba organizācijas dalībvalstis ratificē saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas konstitūcijas noteikumiem:

1.pants

1. Ikviena Starptautiskās darba organizācijas dalībvalsts, kas ratificē šo konvenciju apņemas visīsākajā laika periodā aizliegt jebkura veida piespiedu vai obligāta darba izmantošanu.

2. Pārejas periodā piespiedu vai obligāto darbu var izmantot tikai izņēmuma gadījumos saskaņā ar turpmākajiem noteikumiem un nodrošinot minētās garantijas.

3. Kad, beidzoties piecu gadu periodam pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās, Starptautiskā darba biroja Administratīvā padome ir sagatavojusi ziņojumu saskaņā ar 31.pantu, iepriekšminētajai Administratīvajai padomei ir jāapsver iespēja aizliegt jebkura veida piespiedu vai obligāto darbu bez turpmākiem pārejas periodiem un jāizlemj par šī jautājuma varbūtējo iekļaušanu konferences darba kārtībā.

2.pants

1. Šīs konvencijas izpratnē termins "piespiedu vai obligāts darbs" nozīmē visu darbu vai dienestu, kas, draudot ar sodu, tiek kategoriski pieprasīts no ikvienas personas un attiecībā uz kuru persona nav brīvprātīgi pieteikusies.

2. Tomēr šīs konvencijas izpratnē termins "piespiedu vai obligāts" darbs neietver -

(a) ikvienu militāra rakstura darbu vai dienestu, kuru pieprasa veikt pamatojoties uz obligātā militārā dienesta likumiem;

(b) ikvienu darbu vai dienestu, kas veido daļu no parastiem pilsoņa pienākumiem autonomā valstī;

(c) ikvienu darbu vai dienestu, kas tiek pieprasīts no ikvienas personas kā notiesāšanas tiesā, kas darbojas uz vispārīgo tiesību normām, rezultāts, ar nosacījumu, ka minētais darbs vai dienests tiek veikts valsts iestādes uzraudzībā un kontrolē un ka minētā persona netiek pieņemta darbā vai iekārtota darbā pie atsevišķām privātpersonām, uzņēmumiem vai biedrībām;

(d) ikvienu darbu vai dienestu, kas tiek pieprasīts ārkārtas gadījumā, tas ir, kara gadījumā vai nelaimes vai nelaimes draudu, tādu kā ugunsgrēks, plūdi, bads, zemestrīce, stipras epidēmija vai epizootiskas slimības, dzīvnieku, kukaiņu vai augu kaitēkļu invāzijas, un citos apstākļos, kuri apdraudētu visu iedzīvotāju vai tās daļas pastāvēšanu vai labklājību;

(e) tāda veida mazsvarīgus sabiedriskos dienestus, kurus izpilda sabiedrības locekļi sabiedrības interesēs, un tādējādi tie var tikt uzskatīti kā normāls pilsoniskais pienākums, ka ir saistošs sabiedrības locekļiem, nosakot, ka sabiedrības locekļiem vai viņu tiešiem pārstāvjiem ir jābūt tiesībām tikt konsultētiem attiecībā uz nepieciešamību pēc šādiem pakalpojumiem.

3.pants

Šīs konvencijas izpratnē termins "kompetentā iestāde" nozīmē vai nu metropoles valsts iestādi, vai arī augstāko centrālo iestādi attiecīgajā teritorijā.

4.pants

1. Kompetentā iestāde nedrīkst uzspiest vai atļaut izmantot piespiedu vai obligāto darbu privātpersonu, uzņēmumu vai biedrību labā.

2. Ja dienā, kad Starptautiskā darba biroja ģenerāldirektors reģistrē šīs konvencijas ratifikāciju, attiecīgajā dalībvalstī pastāv piespiedu vai obligāts darbs privātpersonu, uzņēmumu vai biedrību labā, tad dalībvalstij ir pilnībā jānovērš šāda piespiedu vai obligāta darba izmantošana no dienas, kad dalībvalstī šī konvencija stājas spēkā.

5.pants

1. Nav pieļaujama piekāpšanās ļaut izmantot privātajam sektoram piespiedu vai obligāto darbu preču ražošanai vai savākšanai, kurus šādas privātpersonas, uzņēmumi vai biedrības izmanto vai kuras tās tirgo.

2. Ja pastāv tādi noteikumi, kas pieļauj šāda veida piespiedu vai obligātā darba izmantošanu, tad tie ir jāatceļ pēc iespējas ātrāk, lai izpildītu šis konvencijas 1.panta prasības.

6.pants

Valdības pārstāvji, pat tad ja viņu pienākums ir veicināt iedzīvotāju iesaistīšanu dažādās nodarbinātības formās, nedrīkst piespiest iedzīvotājus kopumā vai ikvienu individuālo locekli atsevišķi strādāt privātpersonu, uzņēmumu vai biedrību labā.

7.pants

1. Vadītāji, kas nerealizē administratīvās funkcijas, nedrīkst izmantot piespiedu vai obligāto darbu.

2. Vadītāji, kas realizē administratīvās funkcijas, drīkst ar skaidri izteiktu kompetentās iestādes atļauju izmantot piespiedu vai obligāto darbu, saskaņā ar šīs konvencijas 10.pantā minētajiem nosacījumiem.

3. Vadītāji, kas ir pienācīgā veidā atzīti un kas nesaņem atbilstošu cita veida atlīdzību, var izmantot personiskos pakalpojumus ar nosacījumu, ka tas tiek atbilstoši reglamentēts, un ir veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošana.

8.pants

1. Atbildība par katru lēmumu par piespiedu vai obligātā darba izmantošanu gulstas uz augstāko civilo iestādi šajā teritorijā.

2. Tomēr šī iestāde var deleģēt savas pilnvaras pieprasīt piespiedu vai obligātā darba izpildi augstākajai vietējai iestādei, kas neizraisa darbinieku pārvietošanu no viņu ierastās dzīves vietas. Šī iestāde var deleģēt savas pilnvaras augstākajai vietējai iestādei pieprasīt piespiedu vai obligātā darba izpildi uz tādu laika periodu un nosacījumiem kā noteikts šīs konvencijas 23.pantā, kas ietver darbinieku pārvietošanu no viņu ierastās dzīves vietas, lai atvieglotu administrācijas amatpersonu pārvietošanos, kad tās veic savus pienākumus, kā arī lai veiktu valdības kravu pārvadājumus.

9.pants

Ja šīs konvencijas 10.pants neparedz citādi, ikvienai iestādei, kas tiesīga pieprasīt piespiedu vai obligāto darbu, pirms izlemt par šāda darba izmantošanu, ir jāpārliecinās par to, ka:

(a) izpildāmais darbs vai dienests, ir nozīmīgs tās sabiedrības interesēm, kas veic šo darbu;

(b) darbs vai dienests ir nepieciešams patreiz vai pastāv nenovēršama tās izpildes nepieciešamība;

(c) bija neiespējami izmantot brīvprātīgo darbu, lai paveiktu darbu vai sniegtu pakalpojumu piedāvājot darba samaksu un darba apstākļus, kas nav mazāk labvēlīgi kā tie, kas tiek piedāvāti līdzīga darba vai dienesta jomā šajā teritorijā; un

(d) darbs vai dienests negulsies kā pārāk smaga nasta uz iedzīvotājiem, ņemot vērā darbaspēka pieejamību un tā spējas veikt darbu.

10.pants

1. Piespiedu vai obligātais darbs, kas tiek pieprasīts kā nodoklis, un piespiedu vai obligātais darbs, ko izmanto dzimtu vadītāji, kas izpilda administratīvās funkcijas, lai izpildītu sabiedrisku darbu, pakāpeniski ir likvidējams.

2. Kamēr piespiedu vai obligātais darbs, kas tiek pieprasīts kā nodoklis, un piespiedu vai obligātais darbs, ko izmanto dzimtu vadītāji, kas pilda administratīvās funkcijas, lai izpildītu sabiedrisku darbu, iesaistītajām valdības iestādēm ir jāpārliecinās par to, ka:

(a) veicamā darbā vai izpildāmā dienesta realizācijā būtiski ir ieinteresēta sabiedrība, kas šo darbu veiks vai izpildīs dienestu;

(b) darbs vai dienests ir nepieciešams pašreiz vai ir nenovēršama tā izpildes nepieciešamība;

(c) darbs vai dienests negulsies kā pārāk smaga nasta uz iedzīvotājiem, ņemot vērā darbaspēka pieejamību un tā spējas veikt darbu;

(d) darbs vai dienests neizraisīs darbinieku pārcelšanu no viņu parastās dzīvesvietas;

(e) darba izpildīšana vai dienesta veikšana tiks veikta saskaņā ar reliģijas, sabiedriskās dzīves un lauksaimniecības prasībām.

11.pants

1. Tikai pieaugušie darbspējīgie vīrieši, kas nav jaunāki par 18 un ne vecāki par 45 gadiem, var tikt iesaistīti piespiedu vai obligātajā darbā. Izņemot šīs konvencijas 10.pantā minētos darbus, ir jāievēro sekojoši ierobežojumi un nosacījumi:

(a) kad vien iespējams veicama iepriekšēja ārsta pārbaude, ko nozīmējusi vadība, ka attiecīgās personas necieš no kādas infekcijas vai lipīgas slimības un ka tās ir fiziski derīgas darbam, kas tiek pieprasīts un apstākļiem, kādos tas ir jāveic;

(b) skolotāji un skolnieki, un visas valdības amatpersonas atbrīvojamas vispār;

(c) katrā sabiedrībā saglabājams ģimenes un sabiedriskai dzīvei nepieciešamais pieaugušo darbspējīgo vīriešu skaits;

(d) laulības un ģimenes saišu cieņa.

2. Mērķiem, kas minēti iepriekšējā punkta (c) apakšpunktā, noteikumi, kas minēti šīs konvencijas 23.pantā noteic daļu no pastāvīgajiem pieaugušiem darbspējīgiem vīriešiem, kas var tikt iesaistīti piespiedu vai obligātajā darbā, ar noteikumu, ka šī daļa nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 25 procentus. Kompetentai iestādei, nosakot šo daļu, jāņem vērā iedzīvotāju blīvums, to sociālā un fiziskā attīstība, gadalaiki un darbs, kas ir jāizdara iesaistītajām personām viņu dzīvesvietā, un kopumā sabiedrības normālās dzīves ekonomiskās un sociālās vajadzības.

12.pants

1. Maksimālais periods, uz kuru persona var tikt iesaistīta visa veida piespiedu vai obligātajā darbā, nedrīkst jebkurā divpadsmit mēnešu periodā pārsniegt sešdesmit dienas, ieskaitot laiku, kas pavadīts dodoties uz un atgriežoties no darba vietas.

2. Ikvienai personai, no kuras piespiedu vai obligātais darbs tiek pieprasīts, tiek izsniegta izziņa, kurā norāda periodus, kad šāds darbs ir veikts.

13.pants

1. Normālo darba stundu skaitam ikvienai personai, kas veic piespiedu vai obligāto darbu, ir jābūt tādām pašām kā ir brīvprātīgajā darbā, un stundas, kas nostrādātas papildus normālajām darba stundām, ir jāapmaksā pēc likmēm, kādas ir noteiktas brīvprātīgā darba gadījumā.

2. Nedēļas atpūtas diena piešķirama visām personām, kas veic piespiedu vai obligāto darbu, un šai dienai jāsakrīt pēc iespējas ar dienu, kas noteikta ar tradīcijām vai paražu atbilstošajā teritorijā.

14.pants

1. Izņemot šīs konvencijas 10.pantā minēto piespiedu vai obligāto darbu, visu veidu piespiedu vai obligātais darbs ir apmaksājams skaidrā naudā pēc likmēm, kas nav mazākas kā tās, kas ir noteiktas par līdzīga veida darbu vai nu apgabalā, kurā darbaspēks ir nodarbināts, vai nu apgabalā, no kura darbaspēks ir pieņemts darbā, jebkurā gadījumā var noteikt arī augstāku samaksu.

2. Gadījumā, ja darbu izmanto dzimtu vadītāji, kas izpilda savas administratīvās funkcijas, darba samaksas izmaksa saskaņā ar iepriekšējā punkta noteikumiem ir jāievieš cik ātri vien iespējams.

3. Darba samaksa ir jāizmaksā katram darbiniekam individuāli, nevis viņa dzimtas vadītājam vai kādai citai valdībai.

4. Aprēķinot darba samaksu, dienas, kas pavadītas braukšanai uz un no darba vietas tiek uzskatītas par darba dienām.

5. Šis pants neaizliedz izsniegt parastās produktu devas, kas tiek dotas kā daļa no algas un ir vismaz līdzvērtīgas vērtībā naudas maksājumam, kuru tās simbolizē, bet ieturējumus no algas nedrīkst izdarīt kā nodokļu maksājumus vai par darbinieku apgādāšanu ar pārtiku, apģērbu vai mājvietu, lai nodrošinātu viņam darba veikšanas apstākļus un darbarīkus.

15.pants

1. Jebkuri likumi vai noteikumi attiecībā uz atlīdzību darbiniekam par nelaimes gadījumiem vai slimību, kas radusies darba dēļ, un kas nodrošina kompensācijas miruša vai darbaspējas zaudējuša darbinieka apgādājamajiem, kas ir vai būs spēkā attiecīgajā teritorijā, ir jābūt vienlīdz piemērojamiem gan uz personām, kas veic piespiedu vai obligāto darbu, gan brīvprātīgajiem darbiniekiem.

2. Jebkurā gadījumā valdībai, kas nodarbina darbinieku piespiedu vai obligātajā darbā, ir pienākums nodrošināt ikvienam darbiniekam iztikas līdzekļus, kas nelaimes gadījuma vai slimības, kas radusies darba dēļ, rezultātā, ir pilnībā vai daļēji zaudējis spējas apgādāt sevi, kā arī veikt pasākumus, lai nodrošinātu personu, kas faktiski atkarīgas no darbinieka, uzturēšanu darbinieka darbnespējas vai nāves, kas radusies viņa darba dēļ, gadījumā.

16.pants

1. Izņemot īpašas nepieciešamības gadījumus personas, kas veic piespiedu vai obligāto darbu, nedrīkst tikt pārvietotas uz apgabaliem, kur pārtika un klimats atšķiras tik ievērojami no tiem, pie kuriem tās ir pieradušas, ka tiek apdraudēta to veselība.

2. Šāda darbinieku pārvietošana nav atļauta, ja vien nav īstenoti visi pasākumi attiecībā uz higiēnu un mājvietu, kas nepieciešami, lai adaptētu darbinieku apstākļiem un garantētu viņu veselību.

3. Gadījumos, kad nav iespējams izvairīties no šādas pārvietošanas, pamatojoties uz kompetentu ārstu konsultāciju ir jāveic pakāpeniski pasākumi, lai adaptētu darbinieku jaunajiem uztura un klimata apstākļiem.

4. Gadījumā, ja darbiniekiem jāveic regulārs darbs, kuru viņi nav pieraduši veikt, nepieciešams veikt pasākumus, lai nodrošinātu viņu piemērošanos tam, it īpaši attiecībā uz progresīvu apmācību, darba un atpūtas laiku un uztura devu palielināšanu vai uzlabošanu.

17.pants

Pirms ļaut izmantot piespiedu vai obligāto darbu būvniecības vai remontdarbos, kas izraisa darbinieka palikšanu darba vietā ievērojamu laika periodu, kompetentai iestādei ir jāpārliecinās, ka:

(1) visi nepieciešamie pasākumi ir veikti lai garantētu darbinieku veselību un nodrošinātu nepieciešamo medicīnisko aprūpi, un tieši, ka:

(a) darbinieki tiek medicīniski izmeklēti pirms uzsāk darbu un pēc tam ik pēc noteiktiem starplaikiem visā darba laikā,

(b) ir atbilstošs medicīniskais personāls un ir izveidotas ambulances, lazaretes, slimnīcas un ir nodrošināts atbilstošs aprīkojums, un

(c) darba vietās ir apmierinoši sanitārie apstākļi, nodrošināti dzeramā ūdens, pārtikas un kurināmā krājumi, kā arī ir mājsaimniecības piederumi un, ja nepieciešams, tiek nodrošinātas dzīvojamās telpas un apģērbs;

(2) tika veikti noteikti pasākumi, lai nodrošinātu darbinieku ģimenēm iztikas līdzekļus, tieši pēc darbinieka pieprasījuma vai ar viņa piekrišanu atvieglojot daļas no darba algas naudas pārskaitījuma veikšanu drošā veidā ģimenei;

(3) darbinieka braucienus uz un no darba vietas nodrošina vadība uz sava rēķina, izmantojot pēc iespējas visu veida transporta veidus;

(4) slimības vai darbnespējas, kas radusies negadījuma dēļ, gadījumā darbinieks uz noteiktu laiku tiek repatriēts uz vadības rēķina;

(5) ikvienam darbiniekam, kas vēlas palikt kā brīvprātīgais darbinieks pēc piespiedu vai obligātā darba perioda beigām, ir tiesības to darīt, nezaudējot savas tiesības uz bezmaksas repatriāciju divu gadu laikā.

18.pants

1. Piespiedu vai obligātais darbs, kas saistīts ar personu vai preču transportēšanu, piemēram, nesēju vai laivinieku darbs, ir jālikvidē pēc iespējas īsākā laika periodā. Līdz tam kompetentā iestāde izdod noteikumus, kas paredz tai skaitā,

(a) ka šāds darbs var tikt izmantots tikai lai atvieglotu administrācijas amatpersonu, kad tās izpilda savus pienākumus, pārvietošanu, vai arī pārvietojot valdības kravas, vai arī neatliekamas nepieciešamības gadījumā citu personu, kas nav amatpersonas pārvadāšana,

(b) ka darbiniekiem, kuri tādā veidā tiek nodarbināti, ja vien iespējams, tiek veikta veselības pārbaude, lai pārliecinātos, ka viņi fiziski ir piemēroti šim darbam, bet ja šādu veselības pārbaudi nav iespējams veikt, tad personai, kura nodarbina šādus darbiniekus, jāpārliecinās par darbinieku piemērotību veicamajam darbam un to, ka viņi necieš no kādas infekcijas vai lipīgas slimības,

(c) maksimāli pieļaujamo pārnēsājamo svaru,

(d) maksimālo attālumu no veicamā darba vietas līdz mājām,

(e) maksimālo dienu skaitu mēnesī vai citā laika periodā, ieskaitot dienas, kas pavadītas ceļā uz mājām, uz kuru darbinieki tiek iesaistīti darbā, un

(f) personas, kurām ir tiesības iesaistīt šāda veida piespiedu vai obligātajā darbā, kā arī šo tiesību apjoms.

2. Nosakot iepriekšējā punkta (c), (d) un (e) apakšpunktos minēto maksimumu, kompetentām iestādēm ir jāņem vērā visi saistītie faktori, to skaitā tautas, kuras pārstāvji tiks iesaistīti darbā, fiziskā attīstība, tās valsts dabas īpatnības un klimatiskie apstākļi.

3. Kompetentā iestāde turklāt noteic, ka šādu darbinieku normālais dienas maršruts nedrīkst pārsniegt attālumu, kas atbilst vidēji astoņu stundu garai darba dienai, ar to saprotot, ka uzskaitāms ne tikai nastas svars un noietais attālums, bet arī ceļa veids, gadalaiki un citi saistītie faktori, bet ja veicamā maršruta stundas ir vairāk nekā normālais dienas maršruts, tās ir jāapmaksā pēc augstākām likmēm kā normālās likmes.

19.pants

1. Kompetentās iestādes apstiprina zemes piespiedu apstrādi tikai kā piesardzības pasākumu pret badu vai pārtikas krājumu trūkumu un vienmēr ar nosacījumu, ka pārtika vai lauksaimniecības produkcija paliek privātpersonām vai sabiedrībai, kas to ražo.

2. Ar šo pantu netiek atcelts sabiedrības locekļu pienākums gadījumos, kad ražošana tiek organizēta pamatojoties uz likumu vai paražām un saražotais vai peļņa no tā pārdošanas paliek tās sabiedrības īpašumā.

20.pants

Likums, kas paredz kolektīvo sodu, pamatojoties uz kuru sabiedrība var tikt sodīta par noziegumiem, ko izdarījis tās loceklis, nedrīkst saturēt sabiedrības piespiedu vai obligātā darba noteikumu kā vienu no soda veidiem.

21.pants

Piespiedu vai obligātais darbs nedrīkst tikt izmantots pazemes raktuvēs.

22.pants

Ikgadējos dalībvalsts ziņojumos, kas tiek iesniegti saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas konstitūcijas 22.pantu, dalībvalsts norāda informāciju par pasākumiem, ko tā ir veikusi, lai ieviestu šīs konvencijas noteikumus, pēc iespējas izsmeļošākus datus par teritoriju un apjomu, kur un kādā atļauts izmantot piespiedu vai obligāto darbu, kā arī šāda darba izmantošanas iemeslus un informāciju par saslimstību un nāves gadījumiem, darba laiku, darba samaksu un tās izmaksu un jebkuru saistīto informāciju.

23.pants

1. Kompetentā iestāde, lai izpildītu šīs konvencijas noteikumus, izdod pilnīgu un precīzu regulējumu attiecībā uz piespiedu vai obligātā darba izmantošanu.

2. Šis regulējums ietver noteikumus, kas atļauj ikvienai personai, kurai jāveic piespiedu vai obligātais darbs, adresēt varas iestādēm sūdzības par darba apstākļiem un jānodrošina, ka šādas sūdzības tiek izskatītas un ņemtas vērā.

24.pants

Ir jāveic atbilstoši pasākumi vai nu paplašinot pastāvošas darba inspekcijas, kas izveidota, lai inspicētu brīvprātīgo darbu, pienākumus, paredzot arī piespiedu vai obligātā darba pārbaudi, vai arī kādā citā pienācīgā veidā, lai visos gadījumos garantētu to, ka šis regulējums, kas paredz piespiedu vai obligāto darbu, tiek stingri ievērots. Jāveic arī to personu, kas tiek iesaistītas piespiedu vai obligātajā darbā informēšanas pasākumi par pastāvošo regulējumu.

25.pants

Nelikumīga iesaistīšana piespiedu vai obligātajā darbā ir sodāms pārkāpums, un katrai dalībvalstij, kas ratificē šo konvenciju, ir pienākums garantēt, ka sods, ko paredz likums, ir patiešām atbilstošs un iedarbīgs.

26.pants

1. Katra Starptautiskās darba organizācijas dalībvalsts, kas ratificē šo konvenciju, apņemas to piemērot teritorijās, kas atrodas tās pakļautībā, aizsardzībā, suverēnā varā, aizbildniecībā vai varā tiktāl, cik tai ir tiesības uzņemties saistības, kas ietekmē iekšējas jurisdikcijas lietas. Ja šāda dalībvalsts izmanto Starptautiskās darba organizācijas konstitūcijas 35.panta noteikumus, tai ir jāpievieno ratifikācijai paziņojumu, kas nosaka:

(1) teritorijas, uz kurām ir paredzēts piemērot šīs konvencijas noteikumus bez grozījumiem;

(2) teritorijas, uz kurām ir paredzēts piemērot šīs konvencijas noteikumus ar grozījumiem, kopā ar grozījumu detaļu izklāstu;

3) teritorijas attiecībā, uz kurām tas rezervē savu lēmumu.

2. Iepriekš minētais paziņojums ir uzskatāms par neatņemamu ratifikācijas raksta sastāvdaļu un tam ir ratifikācijas spēks. Dalībvalsts ar turpmāku paziņojumu, var atcelt visu vai daļu no oriģinālajā paziņojumā izteiktās atrunas atbilstoši šī panta (2) un (3) apakšpunkta noteikumiem.

27.pants

Šīs konvencijas ratifikācijas raksti saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas konstitūciju nosūtāmi Starptautiskās darba biroja ģenerāldirektoram reģistrācijai.

28.pants

1. Šī Konvencija ir saistoša tikai tām Starptautiskās darba organizācijas Dalībvalstīm, kuru ratifikācijas rakstus ir reģistrēti Starptautiskajā darba birojā.

2. Tā stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc tam, kad Ģenerāldirektors ir reģistrējis divu dalībvalstu ratifikācijas rakstus.

3. Pēc tam konvencija ikvienā dalībvalstī stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc tās ratifikācijas raksta reģistrēšanas.

29.pants

Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektors informē visas Starptautiskās Darba Organizācijas dalībvalstis par divu organizācijas dalībvalstu iesniegtajiem ratifikācijas rakstiem. Tāpat Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektors informē visas Starptautiskās Darba Organizācijas dalībvalstis par citu organizācijas dalībvalstu iesniegto ratifikācijas rakstu reģistrēšanu.

30.pants

1. Dalībvalsts, kas ir ratificējusi šo konvenciju, var denonsēt to desmit gadus pēc tam, kad šī konvencija pirmo reizi ir stājusies spēkā, ar denonsēšanas aktu, kas nosūtīts Starptautiskā darba biroja ģenerāldirektoram reģistrēšanai. Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc tās reģistrēšanas datuma.

2. Ikviena dalībvalsts, kas ir ratificējusi šo Konvenciju un, kas gada laikā pēc iepriekšējā pantā minētā desmit gadu perioda izbeigšanās nav pielietojusi denonsēšanas tiesības, saskaņā ar šī panta noteikumiem, uzņemas visas saistības uz nākošo desmit gadu periodu un minētajai dalībvalstij būs tiesības denonsēt šo Konvenciju izbeidzoties katram desmit gadu periodam šajā punktā noteiktajā kārtībā.

31.pants

Gadījumā, ja Starptautiskā darba biroja Administratīvā padome uzskata par nepieciešamu, Ģenerālkonferencei tiek iesniegts ziņojums par Konvencijas piemērošanu un tiek izskatīts jautājums par nepieciešamību konferences darba kārtībā iekļaut jautājumu par Konvencijas noteikumu pilnīgu vai daļēju pārskatīšanu.

32.pants

1. Gadījumā, ja konferencē pieņem jaunu Konvencijas redakciju, kas pilnībā vai daļēji pārskata šīs Konvencijas noteikumus, tad dalībvalstij jaunās konvencijas ratificēšana ipso jure nozīmē šīs Konvencijas denonsēšanu neatkarīgi no 30.panta noteikumiem, tiklīdz jaunā Konvencijas redakcija stāsies spēkā.

2. Sākot ar jaunās Konvencijas spēkā stāšanās datumu šī Konvencija vairs nav pieejama ratifikācijai.

3. Jebkurā gadījumā šī Konvencija paliek spēkā tās patiesajā formā un saturā attiecībā uz dalībvalstīm, kuras ir ratificējušas to, bet nav ratificējušas jauno pārskatīto Konvencijas redakciju.

33.pants

Šīs Konvencijas teksti angļu un franču valodā ir vienlīdz autentiski.

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
Spēkā esošs
Starpt. org.:
Veids:
 starptautisks dokuments
 daudzpusējs
Pieņemts:
 28.06.1930.
Stājas spēkā:
 02.06.2007.
Pievienošanās:
 02.06.2006.
Pieņemšanas vieta: 
Ženēva
Ratificēja:
 Saeima
Atruna: Nav
Deklarācija: Nav
Publicēts:
 "Latvijas Vēstnesis", 60, 13.04.2006.
Dokumenta valoda:
Saistītie dokumenti
  • Paziņojums par spēkā stāšanos
  • Citi saistītie dokumenti
41
0
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Sistematizēti tiesību akti ir informatīvi. Pretrunu gadījumā vadās pēc oficiālās publikācijas.
Par Likumi.lv
Aktualitātes
Noderīgas saites
Atsauksmēm
Kontakti
Mobilā versija
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"