Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Starptautisko līgumu uzskaiti veic Ārlietu ministrija. Starptautisko līgumu pamatteksti netiek apvienoti ar tajos izdarītajiem grozījumiem.

Konvencija par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu

Pieņemta un atvērta parakstīšanas, ratificēšanas un pievienošanās procedūrai ar Ģenerālās asamblejas 1979. gada 18. decembra rezolūciju 34/180
Stājusies spēkā 1981. gada 3. septembrī saskaņā ar 27. panta 1. punktu

Šīs konvencijas dalībvalstis,

ievērojot, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti no jauna apstiprinājuši ticību cilvēka pamattiesībām, cieņai pret cilvēku un viņa vērtībai un vīriešu un sieviešu līdztiesībai;

ievērojot, ka Vispārējā cilvēktiesību deklarācija apstiprina diskriminācijas aizlieguma principu un pasludina, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās un ka ikvienam pienākas visas tiesības un brīvības, kas tajā minētas, neatkarīgi no jebkādām atšķirībām, tostarp neatkarīgi no dzimuma;

ievērojot, ka starptautisko cilvēktiesību paktu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt vīriešiem un sievietēm vienlīdzīgas tiesības īstenot visas ekonomiskās, sociālās, kultūras, pilsoniskās un politiskās tiesības;

ņemot vērā starptautiskās konvencijas, kas Apvienoto Nāciju Organizācijas un specializēto iestāžu virsvadībā noslēgtas, lai sekmētu vīriešu un sieviešu līdztiesību;

ievērojot arī rezolūcijas, deklarācijas un ieteikumus, ko Apvienoto Nāciju Organizācija un specializētās iestādes pieņēmušas, lai sekmētu vīriešu un sieviešu līdztiesību;

tomēr būdamas norūpējušās par to, ka, neraugoties uz šiem dažādajiem dokumentiem, sieviešu diskriminācija joprojām pastāv;

atgādinot, ka sieviešu diskriminācija pārkāpj līdztiesības un cilvēka cieņas principu, liedz sievietēm tāpat kā vīriešiem līdzdarboties savas valsts politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē, kavē sabiedrības un ģimenes labklājības vairošanu un apgrūtina sieviešu potenciāla pilnīgu īstenošanu savas valsts un visas cilvēces labā;

norūpējušās par to, ka trūkuma apstākļos tieši sievietēm ir vismazāk pieejama pārtika, veselības aprūpe, izglītība un mācības, kā arī iespējas strādāt un apmierināt citas vajadzības;

pārliecinātas, ka uz vienlīdzību un taisnīgumu balstītas jaunas starptautiskās ekonomiskās kārtības nodrošināšana sekmēs vīriešu un sieviešu līdztiesību;

uzsverot, ka, lai vīrieši un sievietes varētu pilnībā īstenot savas tiesības, ir svarīgi likvidēt aparteīdu, visus rasisma veidus, rasu diskrimināciju, koloniālismu, neokoloniālismu, agresiju, ārvalstu okupāciju un kundzību un iejaukšanos valstu iekšējās lietās;

apliecinot, ka starptautiskā miera un drošības nostiprināšana, starptautiskā saspīlējuma mazināšana, visu valstu savstarpēja sadarbība neatkarīgi no to sociālajām un ekonomiskajām sistēmām, vispārēja un pilnīga atbruņošanās un jo īpaši kodolatbruņošanās, kas pakļauta stingrai un efektīvai starptautiskajai kontrolei, taisnīguma, vienlīdzības un savstarpēja izdevīguma principa nostiprināšana attiecībās starp valstīm, ārvalstu un koloniālajā kundzībā un ārvalstu okupācijā esošo tautu tiesību uz pašnoteikšanos un neatkarību īstenošana, kā arī valstu suverenitātes un teritoriālās integritātes ievērošana veicinās sociālo progresu un attīstību un tādējādi sekmēs vīriešu un sieviešu pilnīgas līdztiesības sasniegšanu;

pārliecinātas, ka valsts pilnīgai un vispusīgai attīstībai, visas pasaules labklājībai un miera nodrošināšanai ir nepieciešams, lai sievietes pēc iespējas līdzvērtīgi ar vīriešiem piedalītos visās jomās;

paturot prātā sieviešu lielo ieguldījumu ģimenes labklājībā un sabiedrības attīstībā, kas līdz šim vēl nav ticis pilnībā atzīts, maternitātes sociālo nozīmi un abu vecāku lomu ģimenē un bērnu audzināšanā un apzinoties, ka sieviešu loma pēcnācēju radīšanā nedrīkst būt diskriminācijas iemesls, jo bērnu audzināšanā ir nepieciešama vīriešu un sieviešu un visas sabiedrības kopīga atbildība;

apzinoties, ka, lai varētu panākt vīriešu un sieviešu pilnīgu līdztiesību, ir nepieciešams mainīt gan vīriešu, gan arī sieviešu tradicionālo lomu sabiedrībā un ģimenē;

apņēmušās īstenot principus, kas pasludināti Deklarācijā par sieviešu diskriminācijas izskaušanu, un šajā nolūkā veikt pasākumus, kuri nepieciešami šādas diskriminācijas izskaušanai visos tās veidos un izpausmēs,

ir vienojušās par turpmāko.

I DAĻA

1. pants

Šajā konvencijā jēdziens "sieviešu diskriminācija" nozīmē jebkādas atšķirības, izņēmumus vai ierobežojumus dzimuma dēļ, kuru sekas vai mērķis ir apgrūtināt vai pilnībā liegt sieviešu cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšanu vai apgrūtināt vai pilnībā liegt sievietēm minēto tiesību un brīvību īstenošanu vai izmantošanu politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsonisko tiesību vai jebkurā citā jomā neatkarīgi no viņu ģimenes stāvokļa, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesību.

2. pants

Dalībvalstis nosoda sieviešu diskrimināciju visos tās veidos, vienojas ar visiem atbilstošajiem līdzekļiem un nekavējoties īstenot sieviešu diskriminācijas izskaušanas politiku un šajā nolūkā apņemas:

a) iekļaut vīriešu un sieviešu līdztiesības principu savā valsts konstitūcijā vai citos atbilstošajos tiesību aktos, ja tas vēl nav izdarīts, un nodrošināt ar tiesību aktiem un citiem atbilstošiem līdzekļiem šā principa praktisku īstenošanu;

b) pieņemt atbilstošus likumdošanas un citus pasākumus, tostarp nepieciešamības gadījumā sankcijas, kuri aizliedz jebkādu sieviešu diskrimināciju;

c) noteikt sieviešu tiesībām tādu pašu juridisko aizsardzību kā vīriešu tiesībām un ar valsts kompetento tiesu un citu valsts institūciju palīdzību nodrošināt sieviešu efektīvu aizsardzību pret jebkādām diskriminējošām darbībām;

d) atturēties no jebkādām pret sievietēm vērstām diskriminējošām darbībām vai prakses un nodrošināt, ka valsts iestādes un institūcijas rīkojas saskaņā ar šo pienākumu;

e) veikt visus atbilstošos pasākumus, lai izskaustu sieviešu diskrimināciju, ko pieļauj jebkāda persona, organizācija vai uzņēmums;

f) veikt visus atbilstošos, tostarp likumdošanas, pasākumus, lai grozītu vai atceltu spēkā esošus tiesību aktus, noteikumus, paražas un praksi, kas rada sieviešu diskrimināciju;

g) atcelt visus valsts krimināltiesisko jomu regulējošos tiesību aktus, kas rada sieviešu diskrimināciju.

3. pants

Dalībvalstis visās jomās, jo īpaši politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un kultūras jomā, veic visus atbilstošos, tostarp likumdošanas, pasākumus, kas nepieciešami sieviešu vispusīgas attīstības un izaugsmes nodrošināšanai, lai garantētu, ka viņas tāpat kā vīrieši varētu izmantot un īstenot cilvēktiesības un pamatbrīvības.

4. pants

1. Dalībvalstu veiktus īpašus pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir paātrināt de facto vīriešu un sieviešu līdztiesības panākšanu, neuzskata par diskrimināciju, kā tā definēta šajā konvencijā, taču tie nekādā ziņā nedrīkst izraisīt to, ka tiek saglabāti nevienlīdzīgi vai diferencēti standarti; kad vienlīdzīgu iespēju un vienlīdzīgas attieksmes mērķi ir sasniegti, šie pasākumi ir jāatceļ.

2. Dalībvalstu veiktus īpašus pasākumus, tostarp šajā konvencijā paredzētos pasākumus, ar mērķi nodrošināt maternitātes aizsardzību, neuzskata par diskriminējošiem.

5. pants

Dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus:

a) lai mainītu vīriešu un sieviešu uzvedības sociālos un kultūras modeļus un panāktu aizspriedumu un tādu paražu un cita veida prakses izskaušanu, kuru pamatā ir doma par viena vai otra dzimuma nepilnvērtību vai pārākumu vai stereotipi par vīriešu un sieviešu lomu;

b) lai nodrošinātu, ka audzināšana ģimenē veicina pareizu izpratni par to, ka maternitāte ir sociāla funkcija, un tiktu atzīta vīriešu un sieviešu kopīgā atbildība par savu bērnu audzināšanu un attīstību, neaizmirstot, ka visos gadījumos vissvarīgākās ir bērnu intereses.

6. pants

Dalībvalstis veic visus piemērotos, tostarp likumdošanas, pasākumus, lai izskaustu visu veidu sieviešu ekspluatāciju un sieviešu prostitūcijas izmantošanu.

II DAĻA

7. pants

Dalībvalstis veic visus piemērotos pasākumus sieviešu diskriminācijas likvidēšanai valsts politiskajā un sabiedriskajā dzīvē un jo īpaši nodrošina sievietēm tāpat kā vīriešiem tiesības:

a) balsot visās vēlēšanās un referendumos un tikt ievēlētām visās publiski vēlētajās institūcijās;

b) piedalīties valdības politikas izstrādē un tās īstenošanā, ieņemt valsts amatus un pildīt visas ar valsts pārvaldi saistītās funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos;

c) piedalīties tādu nevalstisku organizāciju un apvienību darbībā, kas nodarbojas ar valsts sabiedriskās un politiskās dzīves jautājumiem.

8. pants

Dalībvalstis veic visus piemērotos pasākumus, lai nodrošinātu sievietēm iespēju tāpat kā vīriešiem un bez jebkādas diskriminācijas pārstāvēt to valdības starptautiskā līmenī un piedalīties starptautisko organizāciju darbā.

9. pants

1. Dalībvalstis piešķir sievietēm vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem attiecībā uz pilsonības iegūšanu, maiņu vai saglabāšanu. Tās jo īpaši nodrošina, lai ne stāšanās laulībā ar ārvalstnieku, ne vīra pilsonības maiņa laulības laikā automātiski neizraisītu sievas pilsonības maiņu, nepadarītu viņu par bezvalstnieci vai viņai tādēļ nebūtu jāpieņem vīra pilsonība.

2. Dalībvalstis piešķir sievietēm vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem attiecībā uz viņu bērnu pilsonību.

III DAĻA

10. pants

Dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus sieviešu diskriminācijas izskaušanai, lai nodrošinātu viņām vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem izglītības jomā un jo īpaši, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesību, nodrošinātu:

a) tādus pašus karjeras un profesionālās orientācijas, izglītības pieejamības un diploma iegūšanas apstākļus visu kategoriju izglītības iestādēs gan lauku apvidos, gan arī pilsētu teritorijās; šī līdztiesība ir jānodrošina pirmskolas, vispārējā, tehniskajā, profesionālajā un augstākajā tehniskajā izglītībā, kā arī visu veidu arodizglītībā;

b) tādu pašu mācību programmu, tādu pašu eksāmenu, tādas pašas kvalifikācijas pasniedzēju, tādu pašu skolas telpu un tādas pašas kvalitātes inventāra pieejamību;

c) jebkādu stereotipu izskaušanu par vīriešu un sieviešu lomu visos izglītošanas līmeņos un veidos, veicinot kopizglītību un citus izglītības veidus, kas sekmēs šā mērķa sasniegšanu, jo īpaši, pārskatot mācību grāmatas un skolu programmas un pielāgojot mācīšanas metodes;

d) tādas pašas iespējas saņemt stipendijas un citus mācību pabalstus;

e) tādas pašas tālākizglītības programmu pieejamības iespējas, tostarp arī pieaugušo rakstpratības un praktiskās rakstpratības programmu pieejamību, lai pēc iespējas ātrāk novērstu jebkādas atšķirības vīriešu un sieviešu izglītībā;

f) meiteņu un sieviešu, kuras nepabeidz skolu, skaita samazināšanu un programmu izstrādāšanu meitenēm un sievietēm, kuras priekšlaicīgi pametušas skolu;

g) tādas pašas iespējas aktīvi iesaistīties sporta un fiziskās sagatavošanas nodarbībās;

h) tādas specifiskas izglītojošas informācijas pieejamību, kas sekmē ģimenes veselību un labklājību, tostarp tādas informācijas un konsultāciju pieejamību, kas attiecas uz ģimenes plānošanu.

11. pants

1. Dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus, lai izskaustu sieviešu diskrimināciju nodarbinātības jomā un, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesības principu, nodrošinātu tādas pašas tiesības, jo īpaši:

a) tiesības uz darbu kā visu cilvēku neatņemamas tiesības;

b) tiesības uz tādām pašām nodarbinātības iespējām, tostarp uz tādu pašu atlases kritēriju piemērošanu nodarbinātības jautājumos;

c) tiesības brīvi izvēlēties profesiju vai nodarbinātības veidu, tiesības uz paaugstināšanu amatā, darba vietas drošību un visu ar nodarbinātību saistīto priekšrocību un nosacījumu izmantošanu, tiesības iegūt arodizglītību un pārkvalificēties, tostarp attiecībā uz māceklību, kvalifikācijas celšanu un atkārtotām mācībām;

d) tiesības uz vienlīdzīgu atalgojumu, tostarp uz tādiem pašiem pabalstiem, un uz vienlīdzīgu attieksmi līdzvērtīga darba gadījumā, kā arī uz vienlīdzīgu attieksmi saistībā ar darba kvalitātes novērtēšanu;

e) tiesības uz sociālo drošību, jo īpaši aizejot pensijā un bezdarba, slimības, invaliditātes, vecuma un citu darbnespējas veidu gadījumā, kā arī tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu;

f) tiesības uz veselības aizsardzību un drošiem darba apstākļiem, tostarp uz reproduktīvās funkcijas saglabāšanu.

2. Nolūkā novērst sieviešu diskrimināciju laulības vai maternitātes dēļ un nodrošināt sievietēm faktiskas tiesības uz darbu dalībvalstis apņemas veikt atbilstošus pasākumus:

a) lai, nosakot attiecīgas sankcijas, aizliegtu atlaišanu no darba grūtniecības vai maternitātes atvaļinājuma dēļ un aizliegtu diskrimināciju, kas saistīta ar atlaišanu no darba ģimenes stāvokļa dēļ;

b) lai ieviestu apmaksātus grūtniecības un dzemdību atvaļinājumus vai tādus grūtniecības un dzemdību atvaļinājumus, kas dod tiesības saņemt līdzīgus sociālos pabalstus, nezaudējot iepriekšējo darba vietu, ar darba stāžu saistītās tiesības vai sociālos pabalstus;

c) lai veicinātu tādu sociālā atbalsta pakalpojumu sniegšanu, kas nepieciešami, lai vecāki varētu ģimenes pienākumus apvienot ar darba pienākumiem un līdzdalību sabiedriskajā dzīvē, jo īpaši, izveidojot un attīstot bērnu aprūpes iestāžu tīklu;

d) lai sievietēm grūtniecības laikā nodrošinātu īpašu aizsardzību tādos darba veidos, kuru kaitīgums sieviešu veselībai ir pierādīts.

3. Aizsargājošie tiesību akti, kas saistīti ar šajā pantā minētajām jomām, ir periodiski jāpārbauda, ņemot vērā zinātniskās un tehniskās zināšanas, un, ja nepieciešams, jāpārskata, jāatceļ vai jāpaplašina.

12. pants

1. Dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus sieviešu diskriminācijas izskaušanai veselības aprūpes jomā, lai, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesību, nodrošinātu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, tostarp ar ģimenes plānošanu saistīto pakalpojumu pieejamību.

2. Neskarot šā panta 1. punkta noteikumus, dalībvalstis nodrošina sievietēm atbilstošus pakalpojumus grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā, nepieciešamības gadījumā sniedzot bezmaksas pakalpojumus, kā arī atbilstošu uzturu grūtniecības un bērna zīdīšanas laikā.

13. pants

Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus sieviešu diskriminācijas izskaušanai citās ekonomiskās un sociālās dzīves jomās, lai, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesību, nodrošinātu vienlīdzīgas tiesības, jo īpaši:

a) tiesības uz ģimenes pabalstiem;

b) tiesības saņemt bankas aizdevumus, hipotekāros aizdevumus un citus finanšu kredīta veidus;

c) tiesības piedalīties atpūtas pasākumos, nodarboties ar sportu un piedalīties kultūras dzīvē.

14. pants

1. Dalībvalstis ņem vērā īpašās problēmas, kas rodas sievietēm, kuras dzīvo lauku apvidos, un būtisko lomu, kāda viņām ir savu ģimeņu ekonomiskās izdzīvošanas nodrošināšanā, tostarp viņu darbu ekonomikas nemonetārajās nozarēs, un veic visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šīs konvencijas noteikumus piemēro sievietēm, kas dzīvo lauku apvidos.

2. Dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus sieviešu diskriminācijas izskaušanai lauku apvidos, lai nodrošinātu, ka viņas, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesību, piedalās lauku attīstībā un šīs attīstības sniegto priekšrocību izmantošanā, un jo īpaši nodrošina šādām sievietēm tiesības:

a) piedalīties attīstības plānu izstrādāšanā un īstenošanā visos līmeņos;

b) saņemt atbilstošu medicīnisko aprūpi, tostarp informāciju, konsultācijas un pakalpojumus ģimenes plānošanas jautājumos;

c) gūt tiešu labumu no sociālās drošības programmām;

d) piekļūt visu veidu mācībām un formālajai un neformālajai izglītībai, tostarp saistībā ar praktisko rakstpratību, kā arī cita starpā izmantot visus kopienas un lauksaimniecības konsultatīvo dienestu sniegtos pakalpojumus, lai paaugstinātu viņu tehnisko lietpratību;

e) organizēt pašpalīdzības grupas un kooperatīvus, lai ekonomikas jomā nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas gan attiecībā uz nodarbinātību, gan pašnodarbinātību;

f) piedalīties visās kopienas darbībās;

g) saņemt lauksaimniecības kredītus un aizdevumus, tirgvedības pakalpojumus, atbilstošu tehnoloģiju un vienlīdzīgu attieksmi saistībā ar zemes un agrārajām reformām, kā arī saistībā ar pārmitināšanas shēmām;

h) dzīvot pienācīgos sadzīves apstākļos, jo īpaši attiecībā uz mājokli, sanitārajiem pakalpojumiem, elektroapgādi un ūdensapgādi, kā arī transportu un komunikācijām.

IV DAĻA

15. pants

1. Dalībvalstis atzīst, ka sievietes un vīrieši ir vienlīdzīgi likuma priekšā.

2. Dalībvalstis sievietēm civillietās atzīst tādu pašu tiesībspēju kā vīriešiem un tādas pašas iespējas šīs tiesībspējas īstenošanai. Tās jo īpaši piešķir sievietēm vienlīdzīgas tiesības slēgt līgumus un pārvaldīt īpašumu un nodrošina pret sievietēm vienlīdzīgu attieksmi visos tiesvedības posmos tiesās un tribunālos.

3. Dalībvalstis vienojas, ka visi līgumi un visi citi jebkāda veida privāti instrumenti, kuru juridiskās sekas ir sieviešu tiesībspējas ierobežošana, ir atzīstami par spēkā neesošiem.

4. Dalībvalstis tiesību aktos piešķir vīriešiem un sievietēm tādas pašas tiesības attiecībā uz personu pārvietošanos un dzīvesvietas vai domicila izvēles brīvību.

16. pants

1. Dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus sieviešu diskriminācijas izskaušanai visos jautājumos, kas saistīti ar laulībām un ģimenes attiecībām, un, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesību, jo īpaši nodrošina:

a) tādas pašas tiesības stāties laulībā;

b) tādas pašas tiesības brīvi izraudzīties laulāto un stāties laulībā tikai ar savu brīvu un pilnīgu piekrišanu;

c) tādas pašas tiesības un pienākumus laulības un tās šķiršanas laikā;

d) tādas pašas vecāku tiesības un pienākumus - neatkarīgi no viņu ģimenes stāvokļa - jautājumos, kas attiecas uz viņu bērniem; visos gadījumos vissvarīgākās ir bērnu intereses;

e) tādas pašas tiesības brīvi un atbildīgi lemt par savu bērnu skaitu un viņu dzimšanas starplaikiem un piekļūt informācijai, izglītībai un līdzekļiem, kas viņām ļauj šīs tiesības īstenot;

f) tādas pašas tiesības un pienākumus attiecībā uz aizbildnību, aizgādnību un aizgādību par bērniem un bērnu adopciju vai attiecībā uz līdzīgiem tiesību institūtiem gadījumos, kad šādi jēdzieni pastāv valsts tiesību aktos; visos gadījumos vissvarīgākās ir bērnu intereses;

g) tādas pašas personiskās tiesības vīram un sievai, tostarp tiesības izvēlēties uzvārdu, profesiju un nodarbošanos;

h) tādas pašas tiesības abiem laulātajiem attiecībā uz īpašuma piederību, iegūšanu, pārvaldīšanu, apsaimniekošanu, izmantošanu un rīcību ar īpašumu gan bez atlīdzības, gan par maksu.

2. Bērnu saderināšanai un laulībām nedrīkst būt juridiska spēka, un ir jāveic visi nepieciešamie, tostarp likumdošanas, pasākumi, lai noteiktu minimālo laulības vecumu un laulību obligātu reģistrāciju civilstāvokļa aktu reģistros.

V DAĻA

17. pants

1. Lai izvērtētu progresu, kas panākts šīs konvencijas īstenošanā, tiek nodibināta Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja (turpmāk tekstā - Komiteja), kurā šīs konvencijas spēkā stāšanās brīdī būs astoņpadsmit eksperti, bet pēc tās ratifikācijas vai pēc trīsdesmit piektās dalībvalsts pievienošanās konvencijai - divdesmit trīs eksperti, kuriem ir augsta morālā stāja un kuri ir kompetenti šīs konvencijas darbības jomā. Šos ekspertus dalībvalstis izraugās no savu pilsoņu vidus, un viņi savus pienākums veic neatkarīgi, ievērojot taisnīgu ģeogrāfisko sadalījumu un dažādu civilizācijas veidu, kā arī galveno tiesību sistēmu pārstāvību.

2. Komitejas locekļus ievēlē aizklātā balsošanā no dalībvalstu izvirzīto kandidātu saraksta. Katra dalībvalsts var izvirzīt vienu kandidātu no savu pilsoņu vidus.

3. Sākotnējās vēlēšanas notiek sešus mēnešus pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās dienas. Vismaz trīs mēnešus pirms katru vēlēšanu dienas Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta dalībvalstīm vēstuli, aicinot tās divu mēnešu laikā iesniegt savas kandidatūras. Ģenerālsekretārs sagatavo sarakstu, kurā alfabētiskā secībā ierakstītas visas šādā veidā izvirzītās personas, norādot dalībvalstis, kas tās izvirzījušas, un iesniedz šo sarakstu dalībvalstīm.

4. Komitejas locekļu vēlēšanas notiek dalībvalstu sanāksmē, kuru ģenerālsekretārs sasauc Apvienoto Nāciju Organizācijas Galvenajā mītnē. Šajā sanāksmē, kuras kvorumu veido divas trešdaļas dalībvalstu, par Komitejā ievēlētām personām uzskatāmi tie kandidāti, kas saņem vislielāko skaitu balsu un absolūtu vairākumu to dalībvalstu pārstāvju balsu, kuri piedalās sanāksmē un balso.

5. Komitejas locekļus ievēlē uz četriem gadiem. Tomēr deviņiem no pirmajās vēlēšanās ievēlētajiem locekļiem pilnvaru termiņš beidzas pēc diviem gadiem; šos deviņus locekļus nosaka ar izlozi, ko Komitejas priekšsēdētājs veic nekavējoties pēc pirmajām vēlēšanām.

6. Vēl piecus Komitejas locekļus ievēlē saskaņā ar šā panta 2., 3. un 4. punkta noteikumiem pēc Konvencijas trīsdesmit piektās ratifikācijas vai pēc trīsdesmit piektās valsts pievienošanās Konvencijai. Divu šādi ievēlēto papildlocekļu pilnvaru termiņš beidzas pēc diviem gadiem; šos divus locekļus ar izlozi nosaka Komitejas priekšsēdētājs.

7. Lai aizpildītu neparedzētas vakantās vietas, dalībvalsts, kuras eksperts ir beidzis pildīt Komitejas locekļa funkcijas, no savu pilsoņu vidus ieceļ citu ekspertu, kuru apstiprina Komiteja.

8. Komitejas locekļi ar Ģenerālās asamblejas piekrišanu saņem atlīdzību no Apvienoto Nāciju Organizācijas līdzekļiem ar tādiem nosacījumiem, kādus paredzējusi Ģenerālā asambleja, ievērojot Komitejas pienākumu svarīgumu.

9. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nodrošina personālu un materiālos līdzekļus, kas nepieciešami, lai Komiteja varētu efektīvi pildīt funkcijas, kas tai uzticētas saskaņā ar šo konvenciju.

18. pants

1. Dalībvalstis apņemas iesniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram izskatīšanai Komitejā ziņojumu par likumdošanas, tiesu, administratīvajiem vai citiem pasākumiem, ko tās veikušas, lai īstenotu šīs konvencijas noteikumus, un par šajā saistībā sasniegto progresu:

a) viena gada laikā pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās dienas attiecīgajā valstī;

b) pēc tam vismaz reizi četros gados un katru reizi, kad to pieprasa Komiteja.

2. Ziņojumos var norādīt apstākļus un grūtības, kas ietekmē šajā konvencijā paredzēto pienākumu izpildes pakāpi.

19. pants

1. Komiteja pieņem savu reglamentu. 2. Komiteja ievēlē savas amatpersonas uz diviem gadiem.

20. pants

1. Komiteja parasti sanāk kopā reizi gadā uz laika posmu, kas nepārsniedz divas nedēļas, lai izskatītu ziņojumus, kas iesniegti saskaņā ar šīs konvencijas 18. pantu.

2. Komitejas sanāksmes parasti notiek Apvienoto Nāciju Organizācijas Galvenajā mītnē vai jebkurā citā piemērotā vietā, ko noteikusi Komiteja.

21. pants

1. Komiteja katru gadu ar Ekonomikas un sociālo lietu padomes starpniecību sniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai asamblejai ziņojumu par savu darbību un var iesniegt ierosinājumus un vispārējus ieteikumus, kuri sagatavoti, izskatot no dalībvalstīm saņemtos ziņojumus un informāciju. Šādi ierosinājumi un vispārēji ieteikumi tiek ietverti Komitejas ziņojumā, pievienojot dalībvalstu piezīmes, ja tādas ir.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Komitejas ziņojumus informatīvā nolūkā pārsūta Sieviešu statusa komisijai.

22. pants

Specializētajām iestādēm ir tiesības piedalīties tādu šīs konvencijas noteikumu īstenošanas jautājumu izskatīšanā, kuri ietilpst to darbības jomā. Komiteja var aicināt specializētās iestādes iesniegt ziņojumus par Konvencijas īstenošanu jautājumos, kas ietilpst to darbības jomā.

VI DAĻA

23. pants

Neviens šīs konvencijas noteikums neaizskar vīriešu un sieviešu līdztiesību vairāk veicinošus noteikumus, kuri var būt noteikti:

a) kādas dalībvalsts tiesību aktos vai

b) jebkādā citā starptautiskā konvencijā, līgumā vai nolīgumā, kas ir spēkā šādā valstī.

24. pants

Dalībvalstis apņemas veikt visus nepieciešamos pasākumus nacionālā līmenī, lai pilnīgi īstenotu Konvencijā atzītās tiesības.

25. pants

1. Šī konvencija ir atvērta parakstīšanai visām valstīm.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs tiek iecelts par šīs konvencijas depozitāru.

3. Šī konvencija ir jāratificē. Ratifikācijas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

4. Šai konvencijai var pievienoties visas valstis. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās instrumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

26. pants

1. Lūgumu par šīs konvencijas pārskatīšanu var iesniegt jebkurā laikā jebkura dalībvalsts, rakstveidā par to paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņem lēmumu par to, kādi pasākumi, ja tie ir nepieciešami, jāveic saskaņā ar šādu lūgumu.

27. pants

1. Šī konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc divdesmitā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Ikvienai valstij, kas ratificē šo konvenciju vai tai pievienojas pēc divdesmitā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas, šī konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc šīs valsts ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas.

28. pants

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs saņem un nosūta visām valstīm to atrunu tekstu, kuras valstis izdarījušas ratifikācijas vai pievienošanās brīdī.

2. Atrunas, kas nav savienojamas ar šīs konvencijas objektu un mērķi, nav pieļaujamas.

3. Atrunas var atsaukt jebkurā laikā, iesniedzot attiecīgu paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kurš pēc tam informē visas konvencijas dalībvalstis. Šāds paziņojums stājas spēkā tā saņemšanas dienā.

29. pants

1. Jebkuru strīdu, kurš starp divām vai vairāk dalībvalstīm rodas par šīs konvencijas interpretāciju vai piemērošanu un kuru nevar atrisināt sarunu ceļā, pēc vienas no šīm dalībvalstīm pieprasījuma izskata šķīrējtiesā. Ja sešu mēnešu laikā no dienas, kurā pieprasīta izskatīšana šķīrējtiesā, attiecīgajām pusēm nav izdevies vienoties par šķīrējtiesas organizāciju, jebkura no šīm pusēm attiecīgo strīdu var iesniegt izskatīšanai Starptautiskajā tiesā, iesniedzot pieteikumu saskaņā ar Starptautiskās tiesas Statūtiem.

2. Ikviena dalībvalsts šīs konvencijas parakstīšanas vai ratifikācijas brīdī vai pievienojoties tai var paziņot, ka tā neuzskata šā panta 1. punktu par tai saistošu. Pārējām dalībvalstīm šis punkts nav saistošs attiecībā uz jebkuru dalībvalsti, kas izdarījusi šādu atrunu.

3. Ikviena dalībvalsts, kas izdarījusi atrunu saskaņā ar šā panta 2. punktu, var jebkurā laikā savu atrunu atsaukt, par to paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

30. pants

Šo konvenciju, kuras teksti angļu, arābu, spāņu, ķīniešu, krievu un franču valodā ir vienlīdz autentiski, deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

To apliecinot, šo konvenciju ir parakstījuši pilnvaroti šīs konvencijas parakstītāji.

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
Spēkā esošs
Starpt. org.:
Veids:
 starptautisks dokuments
 daudzpusējs
Pieņemts:
 18.12.1979.
Stājas spēkā:
 03.09.1981.
Piemēro no:
 14.05.1992.
Pievienošanās:
 04.05.1990.
Pieņemšanas vieta: 
Ņujorka
Ratificēja:
 Augstākā Padome
Atruna: Nav
Deklarācija: Nav
Publicēts:
 "Latvijas Vēstnesis", 180, 16.09.2022.
Dokumenta valoda:
Saistītie dokumenti
  • Paziņojums par spēkā stāšanos
2020
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Sistematizēti tiesību akti ir informatīvi. Pretrunu gadījumā vadās pēc oficiālās publikācijas.
Par Likumi.lv
Aktualitātes
Noderīgas saites
Atsauksmēm
Kontakti
Mobilā versija
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"