Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 

UNIDROIT Konvencija par zagtajiem vai nelikumīgi izvestajiem kultūras priekšmetiem

(Roma, 1995. gada 24. jūnijs)

Šīs konvencijas dalībvalstis,

pēc Itālijas Republikas valdības uzaicinājuma no 1995. gada 7. līdz 24. jūnijam tiekoties diplomātiskajā konferencē Romā, lai pieņemtu projektu, kas izstrādāts UNIDROIT Konvencijai par zagtu vai nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu starptautisko atdošanu;

būdamas pārliecinātas par būtisko nozīmi, kāda kultūras mantojuma aizsardzībai un kultūras apmaiņai ir sapratnes veicināšanā starp tautām un kultūras izplatīšanai - cilvēces labklājības un civilizācijas progresa sekmēšanā;

būdamas ļoti norūpējušās par kultūras priekšmetu nelikumīgo tirdzniecību un nelabojamo kaitējumu, kas tādā veidā bieži tiek nodarīts gan šiem priekšmetiem, gan valsts, cilts, iezemiešu vai kādas citas sabiedrības kultūras mantojumam, kā arī visu tautu mantojumam, jo īpaši saistībā ar arheoloģisko atradumu vietu izlaupīšanu, kā dēļ tiek zaudēta neaizstājama arheoloģiska, vēsturiska un zinātniska informācija;

apņemdamās efektīvi sekmēt cīņu pret kultūras priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību, veicot tādu nozīmīgu pasākumu kā kopīgu obligāto noteikumu pieņemšana par kultūras priekšmetu restitūciju un atdošanu starp Līgumslēdzējām valstīm, kā mērķi nosakot kultūras mantojuma saglabāšanas un aizsardzības uzlabošanu, kas ir visu interesēs;

uzsverot, ka šīs konvencijas mērķis ir veicināt kultūras priekšmetu restitūciju un atdošanu un ka tas, ka atsevišķās valstīs restitūcijas un atdošanas īstenošanas nolūkos tiek noteiktas atlīdzības, piemēram, kompensācijas, nenozīmē, ka šādas atlīdzības ir jāparedz arī citās valstīs;

apstiprinot, ka šīs konvencijas noteikumu pieņemšana nākotnē nekādā veidā nesniedz apstiprinājumu un nepiešķir leģitimitāti tiem nelikumīgajiem darījumiem, kas, iespējams, notikuši pirms Konvencijas stāšanās spēkā;

apzinoties, ka šī konvencija pati par sevi neatrisinās nelikumīgās tirdzniecības radītās problēmas, bet aizsāks procesu, kurš veicinās starptautisko sadarbību kultūras jomā un kuram būs nozīme likumīgā tirdzniecībā un starpvalstu nolīgumos par kultūras apmaiņu;

atzīstot, ka šo konvenciju vajadzētu īstenot vienlaikus ar citiem efektīviem kultūras priekšmetu aizsardzības pasākumiem, piemēram, reģistru izveidošanu un izmantošanu, arheoloģisko atradumu vietu fizisko aizsardzību un tehnisko sadarbību;

atzīstot dažādu iestāžu darbu saistībā ar kultūras īpašuma aizsardzību, jo īpaši 1970. gada UNESCO Konvenciju par nelikumīgu tirdzniecību un rīcības kodeksu izstrādāšanu privātajā sektorā;

ir vienojušās par turpmāko:

I. NODAĻA - PIEMĒROŠANAS JOMA UN DEFINĪCIJA

1. pants

Konvencija attiecas uz šādām starptautiskām prasībām:

a) par nozagtu kultūras priekšmetu restitūciju;

b) par tādu kultūras priekšmetu atdošanu, kuri izvesti no Līgumslēdzējas valsts teritorijas pretēji tam, kas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, kuri reglamentē kultūras priekšmetu izvešanu no valsts, lai aizsargātu tās kultūras mantojumu (turpmāk "nelikumīgi izvesti kultūras priekšmeti").

2. pants

Šajā konvencijā par kultūras priekšmetiem uzskata priekšmetus, kuriem no reliģiskā vai sekulārā viedokļa ir arheoloģiska, ar aizvēsturi saistīta, vēsturiska, literāra, mākslas vai zinātniska vērtība un kuri pieder kādai no kategorijām, kas uzskaitītas šīs konvencijas pielikumā.

II. NODAĻA - NOZAGTO KULTŪRAS PRIEKŠMETU RESTITŪCIJA

3. pants

1. Nozagtā kultūras priekšmeta valdītājam šis priekšmets ir jāatdod.

2. Šajā konvencijā kultūras priekšmets, kas ir nelikumīgi izrakts vai kas ir likumīgi izrakts, bet nelikumīgi paturēts, ir uzskatāms par zagtu, ja to nosaka tās valsts tiesību akti, kurā ir notikuši izrakumi.

3. Restitūcijas prasība jāiesniedz trīs gadu laikā no brīža, kad prasības iesniedzējs ir noskaidrojis attiecīgā kultūras priekšmeta atrašanās vietu un tā valdītāja identitāti, un jebkurā gadījumā - piecdesmit gadu laikā pēc zādzības.

4. Taču vienīgais laika ierobežojums, kas attiecas uz prasības iesniegšanu par tāda kultūras priekšmeta restitūciju, kurš ir daļa no identificēta pieminekļa vai arheoloģisko atradumu vietas vai pieder publiskai kolekcijai, ir trīs gadi no brīža, kad prasības iesniedzējs ir noskaidrojis attiecīgā kultūras priekšmeta atrašanās vietu un tā valdītāja identitāti.

5. Neatkarīgi no iepriekšējā punkta noteikumiem ikviena Līgumslēdzēja valsts var deklarēt, ka uz prasību attiecas 75 gadus ilgs laika ierobežojums vai ilgāks periods, kas ir noteikts tās tiesību aktos. Prasībai, kas iesniegta citā Līgumslēdzējā valstī par tādu kultūras priekšmetu restitūciju, kas ir izņemti no pieminekļa, arheoloģisko atradumu vietas vai publiskas kolekcijas Līgumslēdzējā valstī, kura nākusi klajā ar šādu deklarāciju, arī var piemērot šādu laika ierobežojumu.

6. Iepriekšējā punktā minētā deklarācija ir jāparaksta, jāratificē, jāpieņem, jāapstiprina vai jāpievieno.

7. Šajā konvencijā ar terminu "publiskā kolekcija" saprot inventarizētu vai citādi identificētu kultūras priekšmetu grupu, kas pieder:

a) Līgumslēdzējai valstij;

b) Līgumslēdzējā valstī esošai reģionālai vai vietējai varas iestādei;

c) Līgumslēdzējā valstī esošai reliģiskai iestādei vai

d) kultūras, izglītības vai zinātnes iestādei, kas ir izveidota Līgumslēdzējā valstī un šajā valstī ir atzīta par tādu, kas kalpo sabiedrības interesēm.

8. Turklāt prasībām par tādu sakrālu vai sabiedrībai nozīmīgu kultūras priekšmetu restitūciju, kuri pieder cilts vai iezemiešu kopienai Līgumslēdzējā valstī un kurus izmanto kopienas tradīcijās vai rituālos, piemēro tādu pašu laika ierobežojumu kā publiskajām kolekcijām.

4. pants

1. Nozagta kultūras priekšmeta valdītājam, kas ir saņēmis prasību šo priekšmetu atdot, ir tiesības restitūcijas laikā saņemt godīgu un atbilstošu kompensāciju, ja valdītājs nav zinājis un pamatoti nav varējis zināt, ka priekšmets ir zagts, un var apliecināt, ka priekšmeta iegādes laikā ir veicis uzticamības pārbaudi.

2. Neierobežojot iepriekšējā punktā minētās valdītāja tiesības uz kompensāciju, pienācīgi jārūpējas par to, lai panāktu, ka persona, kas ir nodevusi kultūras priekšmetu tā valdītājam, vai visi tie, ar kuru starpniecību minētais priekšmets nonācis pie valdītāja, samaksā kompensāciju, ja tas atbilst tās valsts tiesību aktiem, kurā ir iesniegta prasība.

3. Prasības iesniedzēja kompensācijas maksājums valdītājam, ja tas ir vajadzīgs, jāveic, neierobežojot prasības iesniedzēja tiesības piedzīt šo summu no citas personas.

4. Nosakot, vai valdītājs ir veicis uzticamības pārbaudi, jāņem vērā visi iegādes apstākļi, tostarp iesaistīto pušu statuss, samaksātā cena, tas, vai valdītājs ir pārbaudījis informāciju kādā publiski pieejamā zagto kultūras priekšmetu reģistrā, kā arī cita būtiska informācija un dokumenti, ko viņš varētu būt ieguvis, un tas, vai valdītājs ir vērsies publiski pieejamās aģentūrās vai veicis kādus citus pasākumus, ko jebkura saprātīga persona šādā gadījumā būtu veikusi.

5. Valdītājs nedrīkst atrasties labvēlīgākā stāvoklī kā persona, no kuras viņš ieguvis attiecīgo kultūras priekšmetu mantošanas ceļā vai citādi bez atlīdzības.

III. NODAĻA - NELIKUMĪGI IZVESTU KULTŪRAS PRIEKŠMETU ATDOŠANA

5. pants

1. Līgumslēdzēja valsts var vērsties citas Līgumslēdzējas valsts tiesā vai citā kompetentā iestādē ar prasību atdot kultūras priekšmetus, kas nelikumīgi izvesti no pieprasītājas valsts teritorijas.

2. Kultūras priekšmets, kas no pieprasītājas valsts teritorijas uz laiku ir izvests izstādīšanas, izpētes vai restaurācijas nolūkos ar atļauju, kura ir izdota saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, kuri reglamentē šā priekšmeta izvešanu, lai aizsargātu valsts kultūras mantojumu, un kas minētajā atļaujā noteiktajā termiņā nav nogādāts atpakaļ, ir uzskatāms par nelikumīgi izvestu.

3. Iesnieguma saņēmējas valsts tiesa vai cita kompetenta iestāde pieprasa nelikumīgi izvestā kultūras priekšmeta atdošanu, ja pieprasītāja valsts pierāda, ka attiecīgā priekšmeta izvešana no tās teritorijas atstāj būtisku negatīvu ietekmi uz šādām jomām:

a) uz objekta vai tā apkārtējās vides saglabāšanu;

b) uz kompleksa objekta viengabalainību;

c) uz zinātniskas, vēsturiskas vai cita veida informācijas saglabāšanu;

d) uz priekšmeta izmantošanu cilts vai iezemiešu tradīcijās vai rituālos,

vai pierāda, ka šim priekšmetam pieprasītājā valstī ir būtiska kultūras nozīme.

4. Prasībā, kas tiek iesniegta saskaņā ar šā panta 1. punktu, iekļauj vai to papildina ar faktisku un tiesisku informāciju, kura iesnieguma saņēmējas valsts tiesai vai citai kompetentai iestādei varētu palīdzēt noteikt, vai ir ievērotas 1. un 3. punktā noteiktās prasības.

5. Prasība par atdošanu ir jāiesniedz trīs gadu laikā no brīža, kad pieprasītāja valsts ir noskaidrojusi attiecīgā kultūras priekšmeta atrašanās vietu un valdītāja identitāti, un jebkurā gadījumā piecdesmit gadu laikā no dienas, kad šis kultūras priekšmets ir izvests, vai no dienas, kad saskaņā ar šā panta 2. punktā minēto atļauju to vajadzēja nogādāt atpakaļ.

6. pants

1. Kultūras priekšmeta valdītājam, kas šo priekšmetu ir iegādājies pēc tam, kad tas ir nelikumīgi izvests, tā atdošanas brīdī ir tiesības no pieprasītājas valsts saņemt taisnīgu un pienācīgu kompensāciju, ja valdītājs iegādes brīdī nav zinājis un pamatoti nav varējis zināt, ka priekšmets ir nelikumīgi izvests.

2. Nosakot, vai valdītājs zināja un pamatoti varēja zināt, ka attiecīgais kultūras priekšmets ir nelikumīgi izvests, jāņem vērā visi iegādes apstākļi, tostarp tas, ka nav izsniegta pieprasītājas valsts tiesību aktos noteiktā izvešanas atļauja.

3. Tā vietā, lai saņemtu kompensāciju, valdītājs, kam tiek prasīts atdot kultūras priekšmetu pieprasītājai valstij, var, vienojoties ar šo valsti, nolemt:

a) saglabāt īpašumtiesības uz šo priekšmetu vai

b) pret samaksu vai bez atlīdzības nodot īpašumtiesības kādai paša izvēlētai personai, kas dzīvo pieprasītājā valstī un sniedz nepieciešamās garantijas.

4. Samaksu par kultūras priekšmeta atdošanu saskaņā ar šo pantu sedz pieprasītāja valsts, ja netiek ierobežotas šīs valsts tiesības piedzīt attiecīgo summu no kādas citas personas.

5. Valdītājs nedrīkst atrasties labvēlīgākā stāvoklī kā persona, no kuras viņš ieguvis attiecīgo kultūras priekšmetu mantošanas ceļā vai citādi bez atlīdzības.

7. pants

1. Šīs nodaļas noteikumi neattiecas uz gadījumiem, kad:

a) kultūras priekšmeta izvešana vairs nav nelikumīga laikā, kad tiek pieprasīta tā atdošana, vai

b) priekšmets ir izvests laikā, kad ir dzīva persona, kas to radījusi, vai piecdesmit gadu laikā pēc šīs personas nāves.

2. Neatkarīgi no iepriekšējā punkta b) apakšpunkta noteikumiem šīs nodaļas noteikumi attiecas uz gadījumiem, kad kultūras priekšmetu ir radījis cilts vai iezemiešu kopienas loceklis vai locekļi izmantošanai šīs kopienas tradīcijās vai rituālos, un šis priekšmets tiks atdots šai kopienai.

IV. NODAĻA - VISPĀRĒJI NOTEIKUMI

8. pants

1. Prasību saskaņā ar II un III nodaļu var iesniegt tās Līgumslēdzējas valsts tiesās vai citās kompetentās iestādēs, kurā atrodas attiecīgais kultūras priekšmets, kā arī tiesās un citās kompetentās iestādēs, kurām saskaņā ar Līgumslēdzējās valstīs spēkā esošajiem tiesību aktiem ir piekritība.

2. Puses var vienoties par strīda nodošanu izskatīšanai jebkurā tiesā vai citā kompetentā iestādē, vai šķīrējtiesā.

3. Ir atļauts veikt pagaidu pasākumus, tostarp aizsardzības pasākumus, kas ir paredzēti tās Līgumslēdzējas valsts tiesību aktos, kurā attiecīgais priekšmets atrodas, pat ja restitūcijas prasība vai prasība par priekšmeta atdošanu ir iesniegta citas Līgumslēdzējas valsts tiesā vai citā kompetentā iestādē.

9. pants

1. Nekas šajā konvencijā neliedz Līgumslēdzējai valstij piemērot noteikumus, kas ir labvēlīgāki zagto vai nelikumīgi izvesto kultūras priekšmetu restitūcijai vai atdošanai nekā šajā konvencijā paredzētie noteikumi.

2. Šis pants nav jāinterpretē tā, ka tas rada pienākumu atzīt un piemērot citas Līgumslēdzējas valsts tiesas vai kādas citas kompetentas iestādes pieņemtu lēmumu, ja šis lēmums ir pretrunā šīs konvencijas noteikumiem.

10. pants

1. II nodaļas noteikumus piemēro tikai attiecībā uz kultūras priekšmetiem, kas ir nozagti pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā valstī, kurā ir iesniegta prasība, ja:

a) priekšmeti no Līgumslēdzējas valsts teritorijas ir nozagti pēc tam, kad šajā valstī ir stājusies spēkā Konvencija, vai

b) priekšmeti atrodas Līgumslēdzējā valstī pēc tam, kad šajā valstī ir stājusies spēkā Konvencija.

2. III nodaļas noteikumus piemēro tikai attiecībā uz kultūras priekšmetiem, kas ir nelikumīgi izvesti pēc tam, kad Konvencija ir stājusies spēkā pieprasītājā valstī, kā arī valstī, kurai tiek iesniegta prasība.

3. Šī konvencija nekādā veidā nepiešķir leģitimitāti nelikumīgiem darījumiem vai citām darbībām, kas ir veiktas pirms Konvencijas stāšanās spēkā un kas nav minētas šā panta 1. un 2. punktā, kā arī neierobežo valsts vai personas tiesības pirms Konvencijas stāšanās spēkā iesniegt prasību, izmantojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kuri nav iekļauti Konvencijā par zagto vai nelikumīgi izvesto kultūras priekšmetu restitūciju vai atdošanu.

V. NODAĻA - NOSLĒGUMA NOTEIKUMI

11. pants

1. Šī konvencija ir atvērta parakstīšanai sanāksmē, ar kuru tiks noslēgta diplomātiskā konference, kura sasaukta, lai pieņemtu projektu, kas izstrādāts UNIDROIT Konvencijai par zagtu vai nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu starptautisko atdošanu, un visas valstis varēs to parakstīt Romā līdz 1996. gada jūnijam.

2. Šo konvenciju ratificēt, pieņemt vai apstiprināt var valstis, kas to ir parakstījušas.

3. Valstis, kas nav Konvencijas parakstītājvalstis, Konvencijai var pievienoties no dienas, kad tā ir atvērta parakstīšanai.

4. Ratifikācija, pieņemšana, apstiprināšana vai pievienošanās notiek, šādā nolūkā depozitārijā deponējot oficiālu dokumentu.

12. pants

1. Šī konvencija stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc datuma, kurā ir deponēts piektais ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprinājuma vai pievienošanās dokuments.

2. Ikvienā valstī, kas šo konvenciju ir ratificējusi, pieņēmusi, apstiprinājusi vai ir pievienojusies tai pēc piektā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprinājuma vai pievienošanās dokumenta deponēšanas, šī konvencija stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc datuma, kurā ir deponēts tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprinājuma vai pievienošanās dokuments.

13. pants

1. Šī konvencija neietekmē starptautiskos dokumentus, kuri ir juridiski saistoši kādai no Līgumslēdzējām valstīm un kuros ir ietverti noteikumi attiecībā uz jautājumiem, ko regulē šī konvencija, ja vien valstis, kurām ir saistošs šāds dokuments, nedeklarē ko citu.

2. Ikviena Līgumslēdzēja valsts var slēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām citām Līgumslēdzējām valstīm, lai uzlabotu šīs konvencijas noteikumu piemērošanu savstarpējās attiecībās. Valstis, kas ir noslēgušas šādu nolīgumu, iesniedz tā kopiju depozitārijā.

3. Savstarpējās attiecībās Līgumslēdzējas valstis, kas ir ekonomiskās integrācijas organizāciju vai reģionālo struktūru dalībvalstis, var deklarēt, ka tās piemēros attiecīgo organizāciju vai struktūru iekšējos noteikumus un tādējādi starp šīm valstīm netiks piemēroti tie Konvencijas noteikumi, kuru darbības joma ir pretrunā šo organizāciju vai struktūru noteikumiem.

14. pants

Ja līgumslēdzējā valstī ir divas vai vairāk teritoriālās vienības, kurās saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas Konvencija, piemēro vai nepiemēro dažādas tiesību sistēmas, tad šī valsts Konvencijas parakstīšanas brīdī vai tad, kad deponē savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprinājuma vai pievienošanās dokumentu, var nākt klajā ar deklarāciju, ka Konvencija attiecas uz visām šīs valsts teritoriālajām vienībām vai tikai uz vienu vai vairākām teritoriālajām vienībām, un šo deklarāciju jebkurā laikā var aizstāt ar citu deklarāciju.

2. Par šādām deklarācijām ir jāinformē depozitārijs, un tajās ir skaidri jānorāda teritoriālās vienības, uz kurām Konvencija attiecas.

3. Ja saskaņā ar šajā pantā minēto deklarāciju Konvencija attiecas uz vienu vai vairākām, taču ne visām Līgumslēdzējas valsts teritoriālajām vienībām, tad:

a) par Līgumslēdzējas valsts teritoriju 1. pantā uzskata šīs valsts teritoriālo vienību teritoriju;

b) par Līgumslēdzējas valsts vai iesnieguma saņēmējas valsts tiesu vai citu kompetentu iestādi uzskata šīs valsts teritoriālās vienības tiesu vai citu kompetentu iestādi;

c) par Līgumslēdzēju valsti, kurā atrodas kultūras priekšmets, 8. panta 1. punktā uzskata šīs valsts teritoriālo vienību, kurā atrodas kultūras priekšmets;

d) par tiesību aktiem, ko piemēro Līgumslēdzējā valstī, kurā atrodas kultūras priekšmets, 8. panta 3. punktā uzskata tiesību aktus, ko piemēro šīs valsts teritoriālajā vienībā, kurā atrodas kultūras priekšmets, un

e) par Līgumslēdzēju valsti 9. pantā uzskata šīs valsts teritoriālo vienību.

4. Ja Līgumslēdzēja valsts nenāk klajā ar šā panta 1. punktā minēto deklarāciju, tad Konvencija attiecas uz visām šīs valsts teritoriālajām vienībām.

15. pants

1. Deklarācijām, ar kurām atbilstoši Konvencijai klajā nāk parakstīšanas brīdī, pēc ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas ir jāsaņem apstiprinājums.

2. Deklarācijām un deklarāciju apstiprinājumiem jābūt rakstiskā formā, un par tiem ir oficiāli jāinformē depozitārijs.

3. Deklarācija stājas spēkā vienlaikus ar šīs konvencijas stāšanos spēkā attiecīgajā valstī. Savukārt deklarācija, par kuru depozitārijs tiek informēts pēc Konvencijas stāšanās spēkā, stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc dienas, kad tā ir deponēta depozitārijā.

4. Valsts, kas atbilstoši Konvencijai nāk klajā ar deklarāciju, var to jebkurā laikā atsaukt, iesniedzot depozitārijam oficiālu rakstisku paziņojumu. Šis atsaukums stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc dienas, kad deponēts attiecīgais paziņojums.

16. pants

1. Ikvienai Līgumslēdzējai valstij parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā jādeklarē, ka prasības par šajā valstī ievesto kultūras priekšmetu restitūciju un atdošanu, pamatojoties uz 8. pantu, šai valstij var iesniegt saskaņā ar vienu vai vairākām turpmāk minētajām procedūrām:

a) vēršoties tieši šīs valsts tiesā vai citā kompetentā iestādē;

b) izmantojot tādas iestādes vai iestāžu starpniecību, ko šī valsts ir izraudzījusi šādu prasību saņemšanai un pārsūtīšanai minētās valsts tiesām un citām kompetentām iestādēm;

c) izmantojot diplomātiskos vai konsulāros kanālus.

2. Ikviena Līgumslēdzēja valsts var arī izraudzīt tiesas un citas iestādes, kas saskaņā ar II un III nodaļas noteikumiem ir kompetentas pieprasīt kultūras priekšmetu restitūciju vai atdošanu.

3. Deklarācijas, ar kurām nāk klajā saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu, jebkurā laikā var mainīt, nākot klajā ar jaunu deklarāciju.

4. Šā panta 1. un 3. punktam nav ietekmes uz divpusējiem un daudzpusējiem nolīgumiem, kas starp Līgumslēdzējām valstīm noslēgti par tiesisko palīdzību attiecībā uz civillietām un komerclietām.

17. pants

Ikviena Līgumslēdzēja valsts ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc dienas, kad tā ir deponējusi ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, kādā no Konvencijas oficiālajām valodām depozitārijam iesniedz rakstisku informāciju par tiesību aktiem, kas reglamentē attiecīgās valsts kultūras priekšmetu izvešanu. Šī informācija pēc vajadzības laiku pa laikam tiek atjaunota.

18. pants

Nav pieļaujamas nekādas atrunas, izņemot tās, kuras Konvencijā ir nepārprotami atļautas.

19. pants

1. Ikviena Konvencijas dalībvalsts jebkurā brīdī pēc Konvencijas stāšanās spēkā attiecīgajā valstī var to denonsēt, denonsēšanas dokumentu deponējot depozitārijā.

2. Denonsēšana stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc attiecīgā denonsēšanas dokumenta deponēšanas depozitārijā. Ja attiecīgajā dokumentā ir noteikts ilgāks periods, kas ir nepieciešams, lai denonsēšana stātos spēkā, tad tā stājas spēkā pēc šā ilgākā termiņa beigām, skaitot no dienas, kad šis dokuments ir deponēts depozitārijā.

3. Neatkarīgi no šādas denonsēšanas Konvencija tomēr attiecas uz tām prasībām, kas par kultūras priekšmetu restitūciju vai atdošanu ir iesniegtas līdz datumam, kad attiecīgā denonsēšana stājas spēkā.

20. pants

Starptautiskā Privāttiesību unifikācijas institūta (UNIDROIT) prezidents regulāri vai jebkurā laikā pēc piecu Līgumslēdzēju valstu lūguma var sasaukt īpašu komiteju, lai izvērtētu šīs konvencijas praktisko darbību.

21. pants

1. Šo konvenciju deponē Itālijas Republikas valdībai.

2. Itālijas Republikas valdība:

a) informē visas valstis, kas ir parakstījušas šo konvenciju vai tai pievienojušās, un Starptautiskā Privāttiesību unifikācijas institūta (UNIDROIT) prezidentu:

i) par katru jaunu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta parakstīšanu vai deponēšanu un attiecīgo datumu;

ii) par katru deklarāciju, ar kuru nākts klajā saskaņā ar šo konvenciju;

iii) par katru deklarācijas atsaukšanas gadījumu;

iv) par šīs konvencijas spēkā stāšanās datumu;

v) par 13. pantā minētajiem nolīgumiem;

vi) par jebkura šīs konvencijas denonsēšanas dokumenta deponēšanu, kā arī dienu, kad šis dokuments ir deponēts, un dienu, kad denonsēšana stājas spēkā;

b) nosūta apstiprinātas šīs konvencijas kopijas visām valstīm, kas Konvenciju ir parakstījušas vai tai ir pievienojušās, un Starptautiskā Privāttiesību unifikācijas institūta (UNIDROIT) prezidentam;

c) veic citas depozitārijiem raksturīgas funkcijas.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotie pārstāvji ir parakstījuši šo konvenciju.

Romā, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit piektā gada divdesmit ceturtajā jūnijā vienā oriģināleksemplārā angļu un franču valodā, un abi teksti ir vienlīdz autentiski.

 

Pielikums

a) faunas un floras, derīgo izrakteņu un cilvēka ķermeņa (mirstīgo atlieku) daļu, paleontoloģisku priekšmetu retumu kolekcijas;

b) īpašums, kas ir saistīts ar vēsturi, tostarp zinātnes vēsturi, tehnoloģiju, militāro un sociālo vēsturi, ar nacionālo vadoņu, domātāju, zinātnieku, mākslinieku dzīvi un valsts nozīmes notikumiem;

c) arheoloģisko izrakumu (tostarp likumīgo izrakumu un nelikumīgo (patvaļīgo) izrakumu) priekšmeti vai arheoloģiskie atradumi;

d) elementi, kas atdalīti no mākslas vai vēstures pieminekļiem vai arheoloģiskām senvietām;

e) senlietas, kas vecākas par 100 gadiem, piemēram, priekšmeti ar seniem uzrakstiem, monētas un gravēti spiedogi;

f) etnoloģijas materiāli;

g) mākslas vērtības, piemēram:

i) dažādu veidu un no dažādiem materiāliem ar rokām darināti attēli, gleznojumi, zīmējumi (izņemot rūpnieciskus dizainparaugus un rūpnieciskus izstrādājumus, kas apgleznoti ar roku);

ii) no jebkāda materiāla izgatavoti tēlniecības oriģināldarbi;

iii) gravīru, estampu un litogrāfiju oriģināli;

iv) jebkāda materiāla māksliniecisku veidojumu kopu un māksliniecisku montāžu oriģināli;

h) reti manuskripti, inkunābulas, vecas grāmatas, dokumenti, publikācijas (attiecināmas uz vēsturi, mākslu, zinātni, literatūru u. c.) vai nu atsevišķi, vai to kolekcijas;

i) atsevišķas pastmarkas, zīmogmarkas un līdzīgas markas vai to kolekcijas;

j) arhīvi, tostarp fonoarhīvi, fotoarhīvi un kinematogrāfijas arhīvi;

k) mēbeles, kas vecākas par simts gadiem, un veci mūzikas instrumenti.

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
Spēkā esošs
Starpt. org.:
Veids:
 starptautisks dokuments
 daudzpusējs
Pieņemts:
 24.06.1995.
Stājas spēkā:
 01.07.1998.
Piemēro no:
 01.08.2019.
Pievienošanās:
 08.02.2019.
Pieņemšanas vieta: 
Roma, Itālija
Ratificēja:
 Saeima
Atruna: Nav
Deklarācija: Nav
Depozitārijs:
 Itālijas valdība
Publicēts:
 "Latvijas Vēstnesis", 225, 14.11.2018.
Dokumenta valoda:
1801
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
RSS logo
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība) Kvalitātes balva