Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
KONVENCIJA PAR KĀJNIEKU MĪNU LIETOŠANAS, UZGLABĀŠANAS UN RAŽOŠANAS AIZLIEGUMU UN IZNĪCINĀŠANU

Preambula

Dalībvalstis,

apņēmušās pārtraukt ciešanas un zaudējumus, ko rada kājnieku mīnas, kuras ik nedēļu nogalina vai sakropļo simtiem cilvēku, galvenokārt nevainīgus un neaizsargātus civiliedzīvotājus un it sevišķi bērnus, rada šķēršļus ekonomikas attīstībai un reformām, traucē bēgļu repatriācijai gan no ārvalstīm, gan valsts iekšienē, kā arī rada citas nopietnas sekas vēl daudzus gadus pēc to uzstādīšanas,

uzskatot, ka jāveic visi iespējamie pasākumi, lai efektīvi un saskaņoti risinātu visā pasaulē uzstādīto kājnieku mīnu atmīnēšanas problēmu un nodrošinātu to iznīcināšanu,

vēloties veikt visus iespējamos pasākumus, lai palīdzētu mīnu upuru aprūpēšanā un rehabilitācijā, tai skaitā viņu sociālajā un ekonomiskajā reintegrācijā,

atzīstot, ka pilnīgs kājnieku mīnu aizliegums būtu svarīgs uzticības celšanas un drošības izveides pasākums,

atzinīgi novērtējot faktu, ka ir pieņemts Protokols par mīnu, lamatmīnu un citu ierīču lietošanas aizliegumu vai ierobežojumiem, kas grozīts 1996. gada 3. maijā un pievienots Konvencijai par aizliegumu vai ierobežojumu lietot noteiktus konvencionālos ieročus, kurus var uzskatīt par tādiem, kas rada pārmērīgi smagus ievainojumus vai kuriem ir nediskriminējoša iedarbība, un aicinot visas valstis, kuras vēl nav ratificējušas šo protokolu, izdarīt to pēc iespējas ātrāk,

atzinīgi novērtējot arī Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas 1996. gada 10. decembra Rezolūciju 51/45 S, kurā valstis aicinātas apņēmīgi censties panākt efektīvu, juridiski saistošu starptautisku vienošanos, lai aizliegtu lietot, uzglabāt, ražot un nodot tālāk kājnieku mīnas,

vēl atzinīgāk novērtējot nesen gan vienpusējā, gan daudzpusējā līmenī veiktos pasākumus, kuru mērķis ir aizliegt, ierobežot vai uz laiku apturēt kājnieku mīnu lietošanu, uzglabāšanu, ražošanu un nodošanu tālāk,

uzsverot sabiedrības sirdsapziņas lomu humānisma principu veicināšanā, par ko liecina aicinājums pilnībā aizliegt kājnieku mīnas, kā arī novērtējot pasākumus, kurus uzsākusi veikt Starptautiskā Sarkanā krusta un Sarkanā Pusmēness kustība, starptautiskā sauszemes mīnu aizliegšanas kampaņa, kā arī daudzas citas nevalstiskās organizācijas visā pasaulē,

atsaucoties uz Otavas 1996. gada 5. oktobra deklarāciju un Briseles 1997. gada 27. jūnija deklarāciju, ar kurām starptautiskā sabiedrība aicināta risināt pārrunas par starptautisku un juridiski saistošu nolīgumu, ar kuru tiktu aizliegta kājnieku mīnu lietošana, uzglabāšana, ražošana un nodošanā tālāk,

uzsverot, ka vēlams panākt visu valstu pievienošanos šai konvencijai, kā arī apņemoties darīt visu iespējamo, lai veicinātu tās izplatīšanu visos attiecīgajos forumos, cita starpā, arī Apvienoto Nāciju Organizācijā, Atbruņošanās konferencē, reģionālās organizācijās un apvienībās, kā arī konferencēs, kurās tiek izskatīta Konvencija par aizliegumu vai ierobežojumu lietot noteiktus konvencionālos ieročus, kurus var uzskatīt par tādiem, kas rada pārmērīgi smagus ievainojumus vai kuriem ir nediskriminējoša iedarbība,

balstoties uz starptautisko Ženēvas konvencijas principu, ka bruņotā konfliktā iesaistītām pusēm tiesības izvēlēties karadarbības metodes un līdzekļus nav neierobežotas, kā arī uz principu, kas aizliedz bruņotā konfliktā izmantot tādus ieročus, munīciju, līdzekļus un metodes, kas izraisa pārmērīgi smagus ievainojumus vai rada nevajadzīgas ciešanas, un uz principu, ka jānošķir civiliedzīvotāji no karotājiem,

ir vienojušās par sekojošo:

1. pants

Vispārīgi noteikumi

1. Katra dalībvalsts apņemas nekad un nekādos apstākļos:

a. neizmantot kājnieku mīnas;

b. neizstrādāt, neražot, neiegūt citādā ceļā, neuzglabāt, nesaglabāt vai nevienam tieši vai netieši nenodot tālāk kājnieku mīnas;

c. nekādā veidā nepalīdzēt, neatbalstīt vai nemudināt nevienu uz darbībām, kuras jebkurai dalībvalstij ir aizliegtas saskaņā ar šo konvenciju.

2. Katra dalībvalsts apņemas iznīcināt visas kājnieku mīnas vai nodrošināt to iznīcināšanu saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem.

2. pants

Definīcijas

1. "Kājnieku mīna" nozīmē mīnu, kas konstruēta tā, lai eksplodētu brīdī, kad tai tuvojas vai ar to saskaras kāds cilvēks, un tādējādi padarītu rīcībnespējīgu, ievainotu vai nogalinātu vienu vai vairākus cilvēkus. Mīnas, kas konstruētas tā, lai eksplodētu brīdī, kad tām tuvojas vai ar tām saskaras transporta līdzeklis, un ir aprīkotas ar pretnoņemšanas ierīcēm, šāda aprīkojuma dēļ netiek uzskatītas par kājnieku mīnām.

2. "Mīna" nozīmē munīciju, kas konstruēta novietošanai zem zemes, uz zemes vai citas virsmas vai tās tuvumā un kuru iedarbina cilvēka vai transportlīdzekļa klātbūtne, tuvošanās vai saskarsme ar to.

3. "Pretnoņemšanas ierīce" ir ierīce, kas paredzēta mīnas aizsardzībai un kura var būt mīnas daļa, saistīta ar to, piestiprināta tai vai novietota zem tās, un kas aktivē mīnu brīdī, kad tiek veikts mēģinājums to izkustināt vai kā aizskart.

4. "Nodošana tālāk" ietver ne tikai fizisku kājnieku mīnu pārvietošanu no valsts teritorijas vai uz to, bet arī mīnu īpašuma tiesību un kontroles nodošanu tālāk, taču termins neietver tādas teritorijas nodošanu, kurā jau uzstādītas kājnieku mīnas.

5. "Mīnēta zona" nozīmē zonu, kura ir bīstama, jo tajā ir vai varētu būt mīnas.

3. pants

Izņēmumi

1. Neskatoties uz vispārīgajiem 1. panta noteikumiem, ir atļauts paturēt vai nodot tālāk noteiktu skaitu kājnieku mīnu, kas nepieciešamas mīnu meklēšanas, noņemšanas un iznīcināšanas apmācībai. Šādu mīnu daudzums nedrīkst pārsniegt minimālo mīnu skaitu, kas vajadzīgs iepriekš minēto mācību organizēšanai.

2. Atļauts nodot tālāk kājnieku mīnas iznīcināšanai.

4. pants

Noliktavās esošu kājnieku mīnu iznīcināšana

Izņemot gadījumus, kas noteikti 3. pantā, katra dalībvalsts apņemas iznīcināt savā rīcībā, jurisdikcijā vai kontrolē esošās uzkrātās kājnieku mīnas vai nodrošināt to iznīcināšanu pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā četrus gadus pēc tam, kad attiecībā uz šo dalībvalsti stājusies spēkā šī konvencija.

5. pants

Mīnētās zonās esošu kājnieku mīnu iznīcināšana

1. Katra dalībvalsts apņemas iznīcināt kājnieku mīnas, kas atrodas tās jurisdikcijā vai kontrolē esošajās mīnētajās zonās, vai nodrošināt to iznīcināšanu pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā desmit gadus pēc tam, kad dalībvalstī stājusies spēkā šī konvencija.

2. Katra dalībvalsts veic visus iespējamos pasākumus, lai noteiktu visas savā jurisdikcijā vai kontrolē esošās zonas, par kurām ir zināms, ka tajās ir vai tajās varētu būt uzstādītas kājnieku mīnas, kā arī nodrošinātu, lai visas kājnieku mīnas, kas atrodas tās jurisdikcijā vai kontrolē esošajās mīnētajās zonās, pēc iespējas ātrāk tiktu iezīmētas visā mīnētajā zonā, uzraudzītas un norobežotas ar žogiem vai citiem līdzekļiem, lai efektīvi aizsargātu šīs zonas, liedzot tajās iekļūt civiliedzīvotājiem, līdz visas kājnieku mīnas, kas tajā atrodas, ir iznīcinātas. Marķējumam jāatbilst vismaz tiem standartiem, kas izklāstīti Protokolā par mīnu, lamatmīnu un citu ierīču lietošanas aizliegumu vai ierobežojumiem, kas grozīts 1996. gada 3. maijā un pievienots Konvencijai par aizliegumu vai ierobežojumu lietot noteiktus konvencionālos ieročus, kurus var uzskatīt par tādiem, kas rada pārmērīgi smagus ievainojumus vai kuriem ir nediskriminējoša iedarbība.

3. Ja kāda dalībvalsts uzskata, ka norādītajā laikā nespēs iznīcināt visas kājnieku mīnas, kas minētas 1. punktā, vai nodrošināt to iznīcināšanu, tā var iesniegt pieprasījumu dalībvalstu sapulcei vai pārskatīšanas konferencei, lūdzot pagarināt kājnieku mīnu iznīcināšanas termiņu uz laiku, kas nepārsniedz desmit gadus.

4. Katrā pieprasījumā norāda:

a. pieprasītā pagarinājuma ilgumu;

b. sīkus paskaidrojumus par pieprasītā pagarinājuma iemesliem, tai skaitā:

i. kā ir sagatavots un cik tālu ir pavirzījies darbs, ko veic saskaņā ar nacionālajām atmīnēšanas programmām;

ii. par dalībvalsts rīcībā esošajiem finansiālajiem un tehniskajiem līdzekļiem visu kājnieku mīnu iznīcināšanai; un

iii. par apstākļiem, kas dalībvalstij traucē iznīcināt visas mīnētajās zonās esošās kājnieku mīnas;

c. pagarinājuma humanitārā, sociālā, ekonomiskā un vides ietekme; un

d. jebkādu citu informāciju, kura attiecas uz piedāvātā pagarinājuma pieprasījumu.

5. Dalībvalstu sapulce vai Pārskatīšanas konference, ņemot vērā faktorus, kas ietverti 4. punktā, novērtē šo pieprasījumu un ar klātesošo un balsojošo dalībvalstu balsu vairākumu izlemj, vai pieprasītais termiņa pagarinājums ir piešķirams.

6. Šādu pagarinājumu var atjaunot, iesniedzot jaunu pieprasījumu saskaņā ar šī panta 3., 4. un 5. punktu. Pieprasot vēl vienu pagarinājumu, dalībvalsts iesniedz attiecīgu papildu informāciju par to, kas ticis paveikts saskaņā ar šo pantu piešķirtajā iepriekšējā pagarinājuma periodā.

6. pants

Starptautiskā sadarbība un palīdzība

1. Izpildot šīs konvencijas uzliktās saistības, katra dalībvalsts, ja tas ir iespējams un ciktāl iespējams, ir tiesīga lūgt un saņemt palīdzību no citām dalībvalstīm.

2. Katra dalībvalsts apņemas attiecībā uz šīs konvencijas ieviešanu atvieglot aprīkojuma, līdzekļu un zinātniskās un tehniskās informācijas apmaiņu un ir tiesīga pēc iespējas vairāk iesaistīties šādā apmaiņā. Dalībvalstis nedrīkst radīt nepamatotus ierobežojumus atmīnēšanas aprīkojuma un ar to saistītās tehniskas informācijas sagādei humāniem mērķiem.

3. Katra dalībvalsts iespēju robežās nodrošina mīnu upuru ārstēšanu, rehabilitāciju un sociālo un ekonomisko reintegrāciju, kā arī programmas, kuras informē par mīnu bīstamību. Šādu palīdzību, cita starpā, var sniegt ar ANO sistēmas, starptautisku, reģionālu vai nacionālu organizāciju vai institūciju starpniecību, kā arī caur Sarkanā Krusta starptautisko komiteju, nacionālajām Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrībām un to starptautisko federāciju, nevalstiskajām organizācijām, vai, pamatojoties uz divpusēju vienošanos.

4. Katra dalībvalsts iespēju robežās iesaistās atmīnēšanā un ar to saistītiem pasākumiem. Šādu palīdzību, cita starpā, var sniegt ar ANO sistēmas, starptautisku vai reģionālu organizāciju vai institūciju starpniecību, vai, pamatojoties uz divpusēju vienošanos, vai sniedzot ieguldījumu ANO brīvprātīgo līdzekļu fondā atmīnēšanas vajadzībām, vai caur citiem reģionāliem fondiem, kas nodarbojas ar atmīnēšanas jautājumiem.

5. Katra dalībvalsts iespēju robežās iesais­tās uzkrāto kājnieku mīnu iznīcināšanā.

6. Katra dalībvalsts apņemas sniegt informāciju datu bāzei, kurā apkopota informācija par atmīnēšanu un ko izveidojusi ANO sistēma, it īpaši informāciju, kas attiecas uz dažādiem atmīnēšanas līdzekļiem un tehnoloģijām, kā arī atmīnēšanas ekspertu, attiecīgu specializētu iestāžu un nacionālo atmīnēšanas koordinācijas centru sarakstu.

7. Dalībvalstis var lūgt ANO, reģionālām organizācijām, citām dalībvalstīm vai citām kompetentām starpvaldību vai nevalstiskām organizācijām palīdzēt dalībvalstu iestādēm nacionālās atmīnēšanas programmas izstrādē, cita starpā, noteikt:

a. kājnieku mīnu problēmas apjomu un mērogu;

b. finansiālos, tehniskos un cilvēku resursus, kas vajadzīgi programmas īstenošanai;

c. paredzamo gadu skaitu, kas vajadzīgi, lai iznīcinātu visas kājnieku mīnas, kas atrodas attiecīgās dalībvalsts jurisdikcijā vai kontrolē esošajās mīnētajās zonās;

d. pasākumus, ar kuriem informē par mīnu bīstamību, lai samazinātu mīnu izraisīto ievainojumu vai nāves gadījumu skaitu;

e. palīdzību mīnu upuriem;

f. attiecības starp attiecīgās dalībvalsts valdību un attiecīgajām valstiskajām, starpvaldību vai nevalstiskajām struktūrām, kas īsteno programmu.

8. Dalībvalstis, kas dod vai saņem palīdzību saskaņā ar šī punkta noteikumiem, sadarbojas, lai nodrošinātu pilnīgu un savlaicīgu saskaņoto palīdzības programmu ieviešanu.

7. pants

Atklātības pasākumi

1. Katra dalībvalsts pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā 180 dienas pēc tam, kad attiecībā uz šo dalībvalsti stājusies spēkā šī konvencija, ziņo ANO ģenerālsekretāram:

a. par konkrētās valsts ieviešanas pasākumiem, kas minēti 9. pantā;

b. par uzkrāto kājnieku mīnu kopskaitu, kas ir tās rīcībā vai jurisdikcijā, vai kontrolē, iekļaujot sīkākas norādes par to veidiem, daudzumu un, ja iespējams, katra uzkrātā kājnieku mīnu veida partijas numuru;

c. ciktāl iespējams, par visām tās jurisdikcijā vai kontrolē esošajām mīnētajām zonām, kurās ir vai varētu būt kājnieku mīnas, iekļaujot pēc iespējas sīkākas ziņas par katru kājnieku mīnu veidu un daudzumu katrā mīnētajā zonā, kā arī norādot to izvietošanas datumu;

d. par kājnieku mīnu veidu, daudzumu un, ja iespējams, partijas numuru, kuras paturētas vai nodotas tālāk, lai varētu organizēt un veikt mīnu meklēšanas, atmīnēšanas un mīnu iznīcināšanas procedūru mācības, vai nodotas tālāk iznīcināšanai, kā arī par institūcijām, kuras dalībvalsts pilnvarojusi paturēt vai nodot tālāk mīnas saskaņā ar 3. pantu;

e. par to, kādā stāvoklī ir kājnieku mīnu ražošanas objektu pārvēršanas vai likvidēšanas programmas;

f. par to, kādā stāvoklī ir kājnieku mīnu iznīcināšanas programmas saskaņā ar 4. un 5. pantu, iekļaujot sīkas ziņas par iznīcināšanas metodēm, visu iznīcināšanas objektu atrašanās vietu, kā arī drošības un vides aizsardzības normām, kas jāievēro;

g. par visu kājnieku mīnu veidiem un daudzumiem, kas iznīcinātas pēc tam, kad attiecībā uz šo dalībvalsti stājusies spēkā šī konvencija, iekļaujot sadalījumu par katra saskaņā ar attiecīgi 4. un 5. pantu iznīcināto kājnieku mīnu veidu un skaitu, kā arī, ja iespējams, katra kājnieku mīnu veida partijas numuru, ja tās iznīcinātas saskaņā ar 4. pantu;

h. par katra ražotā kājnieku mīnu veida tehniskajiem parametriem, ciktāl tie zināmi, kā arī par tobrīd dalībvalsts rīcībā esošo kājnieku mīnu veidu tehniskajiem parametriem, pēc iespējas sadalot informāciju tādās kategorijās, lai varētu vieglāk atrast un atpazīt kājnieku mīnas un veikt atmīnēšanu; šādai informācijai jāietver vismaz ziņas par mīnu izmēriem, iniciēšanas sistēmu, metāla sastāvdaļu izmēriem/svaru, sprāgstvielas lādiņu, ko tās satur, krāsu fotogrāfijas un citas ziņas, kas varētu atvieglot atmīnēšanu;

i. par pasākumiem, kas veikti, lai nekavējoties un efektīvi brīdinātu iedzīvotājus par visām zonām, kas noteiktas saskaņā ar 5. panta 2. punktu.

2. Dalībvalstis katru gadu atjauno saskaņā ar šo pantu par iepriekšējo kalendāro gadu sniegto informāciju, paziņojot par to ANO ģenerālsekretāram vēlākais katra gada 30. aprīlī.

3. ANO ģenerālsekretārs pārsūta visus saņemtos ziņojumus dalībvalstīm.

8. pants

Atbilstības veicināšana un noskaidrošana

1. Dalībvalstis piekrīt konsultēties un sadarboties cita ar citu attiecībā uz šīs konvencijas noteikumu ieviešanu, vienotiem spēkiem cenšoties palīdzēt dalībvalstīm pildīt to pienākumus saskaņā ar šo konvenciju.

2. Ja viena vai vairākas dalībvalstis vēlas noskaidrot un atrisināt jautājumus, kas saistīti ar kādas citas dalībvalsts atbilstību šīs konvencijas noteikumiem, tā ar ANO ģenerālsekretāra starpniecību var attiecīgajai dalībvalstij iesniegt prasību paskaidrot attiecīgo jautājumu. Šādai prasībai pievieno visu attiecīgo informāciju. Dalībvalstis atturas no nepamatotām prasībām pēc paskaidrojumiem, cenšoties neizmantot šīs tiesības ļaunprātīgi. Dalībvalsts, kas saņem šādu prasību pēc paskaidrojumiem, ar ANO ģenerālsekretāra starpniecību 28 dienu laikā prasības iesniedzējai dalībvalstij sniedz visu informāciju, kas palīdzētu attiecīgā jautājuma noskaidrošanai.

3. Ja prasības iesniedzēja dalībvalsts minētajā laikā nekādu atbildi ar ANO ģenerālsekretāra starpniecību nesaņem vai uzskata, ka uz prasību pēc paskaidrojumiem sniegta neapmierinoša atbilde, tā ar ANO ģenerālsekretāra starpniecību var iesniegt jautājumu nākamajā dalībvalstu sapulcē. ANO ģenerālsekretārs pārsūta visām dalībvalstīm iesniegtos dokumentus, kuriem pievienota visa uz prasību pēc paskaidrojumiem attiecināma informācija. Visu attiecīgo informāciju dara zināmu prasības saņēmējai dalībvalstij, kura ir tiesīga sniegt atbildi.

4. Līdz dalībvalstu sapulces sasaukšanai jebkura attiecīgā dalībvalsts var lūgt ANO ģenerālsekretāru kā starpnieku palīdzēt iegūt prasītos paskaidrojumus.

5. Prasības iesniedzēja dalībvalsts ar ANO ģenerālsekretāra starpniecību var ierosināt jautājuma izskatīšanai sasaukt īpašu dalībvalstu sapulci. ANO ģenerālsekretārs pēc tam pārsūta šo ierosinājumu un visu attiecīgo dalībvalstu iesniegto informāciju visām dalībvalstīm, lūdzot norādīt, vai tās piekrīt īpašai dalībvalstu sapulcei, lai izskatītu konkrēto jautājumu. Ja 14 dienu laikā pēc šāda paziņojuma nosūtīšanas vismaz viena trešdaļa dalībvalstu piekrīt šādai īpašai sapulcei, ANO ģenerālsekretārs nākamo 14 dienu laikā sasauc īpašu dalībvalstu sapulci. Šādas sapulces kvorumu veido dalībvalstu vairākums.

6. Dalībvalstu sapulce vai, attiecīgi, īpašā dalībvalstu sapulce vispirms, ņemot vērā visu attiecīgo dalībvalstu iesniegto informāciju, nolemj, vai jautājums izskatāms tālāk. Dalībvalstu sapulce vai īpašā dalībvalstu sapulce veic visus iespējamos pasākumus, lai pieņemtu lēmumu vienošanās ceļā. Ja, neraugoties uz visiem mēģinājumiem, vienošanās netiek panākta, lēmums tiek pieņemts ar klātesošo un balsojošo valstu balsu vairākumu.

7. Visas dalībvalstis pilnā mērā sadarbosies ar dalībvalstu sapulci vai īpašo dalībvalstu sapulci, kura izskata konkrēto jautājumu, ieskaitot arī ar apstākļu noskaidrošanas darba grupu, ko paredz saskaņā ar 8. punktu.

8. Ja vajadzīgi papildu paskaidrojumi, dalībvalstu sapulce vai īpašā dalībvalstu sapulce pilnvaro apstākļu noskaidrošanas darba grupu un lemj par tās mandātu ar klātesošo un balsojošo dalībvalstu balsu vairākumu. Prasības saņēmēja dalībvalsts jebkurā laikā var uzaicināt apstākļu noskaidrošanas darba grupu ierasties tās teritorijā. Šādu darba grupu nosūta un pilnvaro bez dalībvalstu sapulces vai īpašās dalībvalstu sapulces lēmuma. Darba grupa, kurā var ietilpt maksimums deviņi eksperti un kas izveidota un apstiprināta saskaņā ar 9. un 10. punktu, var savākt papildu informāciju attiecīgajā vietā vai citās vietās, kas tieši saistītas ar iespējamo atbilstības vai neatbilstības jautājumu, kas atrodas prasības saņēmējas dalībvalsts jurisdikcijā vai kontrolē.

9. ANO ģenerālsekretārs sagatavo un atjauno sarakstu ar dalībvalstu nodrošinātajiem ekspertiem, norādot to vārdus, pilsonību un citas svarīgas ziņas, un nosūta šo sarakstu visām dalībvalstīm. Jebkuru šajā sarakstā iekļauto ekspertu uzskata par nozīmētu visām apstākļu noskaidrošanas darba grupām, izņemot gadījumus, kad kāda dalībvalsts rakstiski paziņo, ka tā noraida šo ekspertu. Šajā gadījumā eksperts nepiedalās apstākļu noskaidrošanas darba grupā, kas atrodas iebilstošās dalībvalsts teritorijā vai jebkurā citā vietā, kas ir tās jurisdikcijā vai kontrolē, ja noraidījums paziņots pirms eksperta nozīmēšanas dalībai šādās darba grupās.

10. Saņemot pieprasījumu no dalībvalstu sapulces vai īpašās dalībvalstu sapulces, ANO ģenerālsekretārs, konsultējies ar prasības saņēmēju dalībvalsti, nozīmē darba grupas locekļus, kā arī grupas vadītāju. Darba grupā neiekļauj pilsoņus no dalībvalstīm, kas pieprasījušas izveidot apstākļu noskaidrošanas darba grupu vai kuras tieši skar šīs grupas darbība. Apstākļu noskaidrošanas darba grupas locekļiem ir tās privilēģijas un imunitāte, ko paredz 1946. gada 13. februārī pieņemtās ANO Privilēģiju un imunitātes Konvencijas VI pants.

11. Apstākļu noskaidrošanas darba grupas locekļi pēc iespējas ātrāk ierodas prasības saņēmējas dalībvalsts teritorijā, par to paziņojot vismaz 72 stundas iepriekš. Prasības saņēmēja dalībvalsts veic vajadzīgos administratīvos pasākumus, lai uzņemtu, pārvadātu un izvietotu šo darba grupu, un ir atbildīga par to, lai darba grupa šīs dalībvalsts kontrolētajā teritorijā būtu pēc iespējas lielākā drošībā.

12. Neskarot prasības saņēmējas dalībvalsts suverenitāti, apstākļu noskaidrošanas darba grupa var ievest prasības saņēmējas dalībvalsts teritorijās vajadzīgo aprīkojumu, ko tā lieto tādēļ, lai savāktu informāciju par iespējamo atbilstības vai neatbilstības jautājumu. Pirms ierašanās darba grupa paziņo prasības saņēmējai dalībvalstij par aprīkojumu, kuru tā paredzējusi izmantot apstākļu noskaidrošanas darbā.

13. Prasības saņēmēja dalībvalsts veic visus pasākumus, lai nodrošinātu apstākļu noskaidrošanas darba grupai iespēju runāt ar visām kompetentajām personām, kuras varētu sniegt informāciju, kas saistīta ar iespējamo atbilstības vai neatbilstības jautājumu.

14. Prasības saņēmēja dalībvalsts ļauj apstākļu noskaidrošanas darba grupai piekļūt visām zonām un objektiem, kas ir tās kontrolē un kuros var savākt faktus, kas attiecas uz iespējamo atbilstības vai neatbilstības jautājumu. Šai ziņā jāievēro prasības saņēmējas dalībvalsts noteiktā kārtība, kas vajadzīga, lai:

a. aizsargātu slepenu aprīkojumu, informāciju un zonas;

b. aizsargātu konstitucionālās saistības, kas prasības saņēmējai dalībvalstij jāpilda attiecībā uz īpašuma tiesībām, kratīšanu, konfiskāciju vai citām konstitucionālām tiesībām; vai

c. nodrošinātu apstākļu noskaidrošanas darba grupas locekļu fizisko aizsardzību un drošību.

Ja prasības saņēmēja dalībvalsts nosaka šādu kārtību, tai jāveic visus iespējamos pasākumus, lai pierādītu savu atbilstību šai konvencijai ar alternatīviem līdzekļiem.

15. Apstākļu noskaidrošanas darba grupa var uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā ne ilgāk kā 14 dienas bet katrā konkrētajā objektā ne ilgāk kā 7 dienas, izņemot gadījumus, kad pastāv cita vienošanās.

16. Visa atklāti uzticētā informācija, kas neattiecas uz apstākļu noskaidrošanas darba grupas tiešo uzdevumu, ir uzskatāma par konfidenciālu.

17. Apstākļu noskaidrošanas darba grupa ar ANO ģenerālsekretāra starpniecību ziņo par izmeklēšanas rezultātiem dalībvalstu sapulcei vai īpašajai dalībvalstu sapulcei.

18. Dalībvalstu sapulce vai īpašā dalībvalstu sapulce izskata visu attiecīgo informāciju, kā arī ziņojumu, ko iesniegusi apstākļu noskaidrošanas darba grupa, un var pieprasīt prasības saņēmējai dalībvalstij veikt pasākumus, lai noteiktā laikā atrisinātu atbilstības jautājumu. Prasības saņēmēja dalībvalsts ziņo par visiem pasākumiem, kas veikti saistībā ar šo prasību.

19. Dalībvalstu sapulce vai īpašā dalībvalstu sapulce var ierosināt attiecīgajām dalībvalstīm pasākumus un līdzekļus, lai tālāk noskaidrotu vai atrisinātu aplūkojamo jautājumu, to skaitā attiecīgas procedūras, kuras var uzsākt saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Ja attiecībā uz aplūkojamo jautājumu konstatē, ka to izraisījuši apstākļi, kas nav atkarīgi no prasības saņēmējas dalībvalsts, dalībvalstu sapulce vai īpašā dalībvalstu sapulce var ieteikt piemērotus pasākumus, to skaitā 6. pantā minētos pasākumus, kuros piedalās vairākas dalībvalstis.

20. Dalībvalstu sapulce vai īpašā dalībvalstu sapulce veic visus iespējamos pasākumus, lai lēmumu pieņemšanā panāktu 18. un 19. pantā minēto vienošanos vai ar klātesošo un balsojošo dalībvalstu divu trešdaļu balsu vairākumu.

9. pants

Nacionālie ieviešanas pasākumi

Katra dalībvalsts veic visus attiecīgos juridiskos, administratīvos un citus pasākumus, to skaitā soda sankciju piemērošanu, lai nepieļautu un novērstu jebkādas darbības, ko dalībvalstīm aizliedz šī konvencija un kuras veic personas, vai kuras notiek dalībvalsts jurisdikcijā vai kontrolē esošajā teritorijā.

10. pants

Strīdu izšķiršana

1. Dalībvalstis konsultējas un sadarbojas cita ar citu, lai izšķirtu jebkādus strīdus, kas var rasties, piemērojot vai skaidrojot šo konvenciju. Katra dalībvalsts var ierosināt izskatīt jebkuru šādu strīdu Dalībvalstu sapulcē.

2. Dalībvalstu sapulce var veicināt strīda izšķiršanu ar jebkādiem līdzekļiem, kādus tā uzskata par piemērotiem, to skaitā, palīdzot ar savu starpniecību, aicinot dalībvalstis, kuru starpā pastāv strīds, pēc savas izvēles sākt strīda atrisināšanas procedūras, un ieteikt katrai saskaņotajai procedūrai laika termiņu.

3. Šis pants neskar konvencijas noteikumus par atbilstības veicināšanu un noskaidrošanu.

11. pants

Dalībvalstu sapulces

1. Dalībvalstis regulāri satiekas, lai izskatītu visus jautājumus, kas attiecas uz šīs konvencijas piemērošanu un ieviešanu, to skaitā:

a. par šīs konvencijas darbību un statusu;

b. par jautājumiem, kas izriet ziņojumiem, kuri iesniegti saskaņā ar šo konvenciju;

c. par starptautisku sadarbību un palīdzību saskaņā ar 6. pantu;

d. par kājnieku mīnu neitralizācijas metožu izstrādi;

e. par dalībvalstu iesniegumiem saskaņā ar 8. pantu; un

f. par lēmumiem, kas saistīti ar dalībvalstu iesniegumiem saskaņā ar 5. pantu.

2. Pirmo dalībvalstu sapulci ANO ģenerālsekretārs sasauc gada laikā pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā. Turpmākās sapulces ANO ģenerālsekretārs sasauc ik gadus līdz pirmajai pārskatīšanas konferencei.

3. Saskaņā ar 8.panta noteikumiem ANO ģenerālsekretārs sasauc īpašo dalībvalstu sapulci.

4. Valstis, kas nav šīs konvencijas dalībnieces, kā arī ANO, citas kompetentas starptautiskas organizācijas vai institūcijas, reģionālās organizācijas, starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja un kā arī kompetentas nevalstiskās organizācijas saskaņā ar saskaņotiem procesuāliem noteikumiem var uzaicināt piedalīties šajās sapulcēs kā novērotājas.

12. pants

Pārskatīšanas konferences

1. ANO ģenerālsekretārs piecus gadus pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā sasauc pārskatīšanas konferenci. Turpmākās pārskatīšanas konferences ANO ģenerālsekretārs sasauc tad, kad to pieprasa viena vai vairākas dalībvalstis, ar nosacījumu, ka laika posms starp pārskatīšanas konferencēm nekādā gadījumā nedrīkst būt mazāks par pieciem gadiem. Visas konvencijas dalībvalstis uzaicina uz katru pārskatīšanas konferenci.

2. Pārskatīšanas konferences mērķis ir:

a. pārskatīt šīs konvencijas darbību un statusu;

b. apsvērt vajadzību pēc turpmākām 11. panta 2. punktā minētajām dalībvalstu sapulcēm un to biežumu;

c. pieņemt lēmumus par dalībvalstu iesniegumiem saskaņā ar 5. pantu; un

d. vajadzības gadījumā, pieņemt noslēguma ziņojuma secinājumus par šīs konvencijas ieviešanu.

3. Valstis, kas nav šīs konvencijas dalībnieces, kā arī ANO, citas kompetentas starptautiskas organizācijas vai institūcijas, reģionālās organizācijas, starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja un kā arī kompetentas nevalstiskās organizācijas saskaņā ar saskaņotiem procesuāliem noteikumiem var uzaicināt piedalīties katrā pārskatīšanas konferencē kā novērotājas.

13. pants

Grozījumi

1. Pēc konvencijas stāšanās spēkā jebkura dalībvalsts jebkurā laikā var ierosināt veikt šīs konvencijas grozījumus. Ierosinājumi par grozījumiem jāiesniedz depozitārijam, kurš nosūta tos visām dalībvalstīm un lūdz tām sniegt atzinumu par to, vai ierosinājuma izskatīšanai jāsasauc grozījumu konference. Ja ne vēlāk kā 30 dienas pēc šāda lūguma saņemšanas dalībvalstu vairākums paziņo depozitārijam, ka tās atbalsta tālāku grozījumu ierosinājuma izskatīšanu, depozitārijs sasauc grozījumu konferenci, uzaicinot uz to visas dalībvalstis.

2. Valstis, kas nav šīs konvencijas dalībnieces, kā arī ANO, citas kompetentas starptautiskas organizācijas vai institūcijas, reģionālās organizācijas, starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja un kā arī kompetentas nevalstiskās organizācijas saskaņā ar saskaņotiem procesuāliem noteikumiem var uzaicināt piedalīties katrā grozījumu konferencē kā novērotājas.

3. Grozījumu konference notiek uzreiz pēc dalībvalstu sapulces vai pārskatīšanas konferences, izņemot gadījumus, kad dalībvalstu vairākums pieprasa to sasaukt agrāk.

4. Jebkurus grozījumus šai konvencijā pieņem ar klātesošo un balsojošo dalībvalstu divu trešdaļu balsu vairākumu. Depozitārijs šādi pieņemtos grozījumus dara zināmus dalībvalstīm.

5. Konvencijas grozījums stājas spēkā attiecībā uz visām konvencijas dalībvalstīm, kas to pieņēmušas, kad vairākums dalībvalstu iesniegušas depozitārijā piekrišanas dokumentus. Pēc tam attiecībā uz visām pārējām dalībvalstīm tas stājas spēkā tad, kad tās iesniedz savus piekrišanas dokumentus.

14. pants

Izmaksas

1. Dalībvalstu sapulču, īpašo sapulču, pārskatīšanas konferenču un grozījumu konferenču izmaksas pēc attiecīgi koriģētas ANO iemaksu shēmas sedz dalībvalstis un valstis, kas nav konvencijas dalībvalstis, kuras piedalās tajās.

2. ANO ģenerālsekretāra izdevumus, kas tam radušies saskaņā ar 7. un 8. pantu, kā arī jebkuras apstākļu noskaidrošanas darba grupas izmaksas pēc attiecīgi koriģētas ANO iemaksu shēmas sedz dalībvalstis.

15. pants

Parakstīšana

Šo konvenciju, kas 1997. gada 18. septembrī sastādīta Oslo, Norvēģijā, jebkura valsts no 1997. gada 3. decembra līdz 1997. gada 4. decembrim var parakstīt Otavā, Kanādā, kā arī no 1997. gada 5. decembra līdz brīdim, kad tā stājas spēkā, ANO mītnē Ņujorkā.

16. pants

Ratifikācija, pieņemšana, apstiprināšana vai iestāšanās

1. Visām valstīm, kas paraksta šo konvenciju, tā jāratificē, jāpieņem vai jāapstiprina.

2. Tai var pievienoties jebkura valsts, kas nav parakstījusi šo konvenciju.

3. Ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumenti jāiesniedz depozitārijam.

17. pants

Stāšanās spēkā

1. Šī konvencija stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc mēneša, kad iesniegts četrdesmitais ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokuments.

2. Jebkurai valstij, kas iesniedz savu ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumentu pēc datuma, kad ticis iesniegts četrdesmitais ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokuments, šī konvencija stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc datuma, kad šī valsts iesniegusi savu ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumentu.

18. pants

Pagaidu piemērošana

Jebkura valsts ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā var paziņot, ka uz laiku, kamēr konvencija stājas spēkā, tā piemēros konvencijas 1. punktu.

19. pants

Atrunas

Uz šīs konvencijas pantiem atrunas neattiecas.

20. pants

Darbības ilgums un izstāšanās

1. Šī konvencija ir spēkā uz neierobežotu laiku.

2. Katra dalībvalsts, īstenojot savu nacionālo suverenitāti, ir tiesīga izstāties no konvencijas. Tā paziņo par izstāšanos visām pārējām dalībvalstīm, depozitārijam un ANO Drošības padomei. Izstāšanās dokumentā iekļauj sīkus paskaidrojumus par izstāšanās iemesliem.

3. Izstāšanās stājas spēkā tikai sešus mēnešus pēc tam, kad izstāšanās dokumentu ir saņēmis depozitārijs. Ja šī sešu mēnešu perioda laikā dalībvalsts, kas izstājas, iesaistās bruņotā konfliktā, izstāšanās stājas spēkā tikai pēc šī bruņotā konflikta beigām.

4. Kādas dalībvalsts izstāšanās no šīs konvencijas nekādi neiespaido valstu pienākumu turpināt savu saistību izpildi, ko tās izņēmušās saskaņā ar jebkādām attiecīgām starptautisko tiesību normām.

21. pants

Depozitārijs

Ar šo pantu par konvencijas depozitāriju tiek nozīmēts ANO ģenerālsekretārs.

22. pants

Autentiskie konvencijas teksti

Konvencijas oriģināls, kura arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodas teksti ir vienlīdz autentiski, glabājas pie ANO ģenerālsekretāra.

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
Spēkā esošs
Starpt. org.:
Veids:
 starptautisks dokuments
 daudzpusējs
Pieņemts:
 18.09.1997.
Stājas spēkā:
 01.01.2006.
Pieņemšanas vieta: 
Otava
Ratificēja:
 Saeima
Atruna: Nav
Deklarācija: Nav
Publicēts:
 "Latvijas Vēstnesis", 86, 01.06.2005.
Dokumenta valoda:
Saistītie dokumenti
  • Paziņojums par spēkā stāšanos
  • Citi saistītie dokumenti
1343
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
RSS logo
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība) Kvalitātes balva