LATVIJAS REPUBLIKAS MINISTRU PADOMES LĒMUMS Nr. 349

Par dzīvokļu īres maksas noteikšanas kārtību

1. Apstiprināt pievienoto Nolikumu par dzīvokļu īres maksas likmēm Latvijas Republikā.

2. Noteikt, ka laikā, kad tiek pārrēķināta dzīvokļu īres maksa, šo maksu nosaka attiecīgās pašvaldību institūcijas, ievērojot šādus pamatprincipus:

Pirmajā posmā (1992. gads) tiek noteikta īres maksa, kas atbilst mājas ekspluatācijas izdevumiem, bet ne lielāka par 0,40 rubļiem mēnesī, par vienu kvadrātmetru kopējās normatīvās platības labiekārtotā dzīvoklī. Pārējos dzīvokļos īres maksa tiek samazināta par 10% par katru labiekārtojuma veidu (centrālā apkure, karstais ūdens, duša vai vanna, ūdensvads dzīvoklī, gāze, sanitārais mezgls dzīvokli), kuru šajos dzīvokļos nav.

Noteikt normatīvo platību - 20 m² uz vienu cilvēku un papildu 12 m² kopējās platības uz ģimeni. Personām, kuras slimo ar hroniskajām slimībām un kurām saskaņā ar Veselības aizsardzības ministrijas 1989. gada 29. decembrī apstiprināto slimību sarakstu ir tiesības uz atsevišķu, izolētu vai papildu apdzīvojamo platību, normatīvajai platībai pieskaita vēl 15 m² kopējās platības.

Par virsnormatīvo kopējo platību maksājams saskaņā ar attiecīgo pašvaldību institūciju apstiprinātajiem ekspluatācijas izdevumiem, bet ne vairāk kā 1,50 rubļu mēnesī par vienu kvadrātmetru kopējās platības;

Mājās un telpās, kas ar vietējās pašvaldības lēmumu atzītas par sanitārtehniskajām prasībām neatbilstošām, īres maksu aprēķina par vienu kopējās platības kvadrātmetru pēc līdzšinējās likmes.

Otrajā posmā (1992.-1993. gads) tiek noteikta īres maksa, kas sedz mājas ekspluatācijas izdevumus.

Trešajā posmā (līdz 1993. gada beigām) tiek pilnīgi ieviesti ar šo lēmumu apstiprinātā nolikuma noteikumi.

3. Attiecīgo pašvaldību institūciju noteiktās dzīvokļu īres paraug-maksas ir robežlikmes, kuras šīs institūcijas katru gadu pārskata no jauna un kuras tiek publicētas presē.

4. Pilsētu un pagastu pašvaldību institūcijas:

4.1. pieņemot lēmumu par īres maksas paaugstināšanu, vienlaikus izlemj jautājumus par dzīvokļu pabalstiem sociāli mazaizsargātajām ģimenēm;

4.2. likumdošanas aktos noteiktajos gadījumos un kārtībā izlemj jautājumus par īres maksas atvieglojumiem valsts un pašvaldību darbiniekiem.

5. Arhitektūras un celtniecības ministrijai:

5.1. līdz 1992. gada 1. februārim apstiprināt norādījumus par īres paraugmaksas noteikšanas kārtību;

5.2. analizēt visus apstākļus, kas ietekme un nosaka īres līgumu attiecības un īres maksu, un, ja nepieciešams ierobežot īres maksas nepamatotu palielināšanu, iesniegt Valdībai attiecīgus priekšlikumus;

5.3. kopīgi ar Tieslietu ministriju divu mēnešu laikā izstrādāt un apstiprināt dzīvokļu īres līguma jauno paraugu.

6. Pilsētu (republikas pilsētu) un pagastu Tautas deputātu padomju (izpildkomiteju) priekšsēdētājiem:

6.1. līdz 1992. gada 1. aprīlim izstrādāt dzīvokļu īres paraugmaksas un dzīvojamo māju un dzīvokļu ekspluatācijas noteikumus, ievērojot Arhitektūras un celtniecības ministrijas metodiskos norādījumus;

6.2. nodrošināt savā administratīvajā teritorijā visu dzīvokļu uzskaiti un īres un apakšīres līgumu reģistrāciju neatkarīgi no dzīvojamo māju piederības un kontrolēt, lai patvarīgi netiktu samazināts dzīvojamais fonds un īres maksa tiktu iekasēta pareizi.

7. Visiem dzīvojamā fonda īpašniekiem un pārvaldītājiem, kas izīrē dzīvokļus:

7.1. precizēt dzīvojamo māju tehniskās inventarizācijas datus, ēku sākotnējo vērtību un atjaunināšanas izmaksas;

7.2. nodrošināt dzīvojamo māju pienācīgu ekspluatāciju, noslēdzot līgumus ar dzīvokļu ekspluatācijas organizācijām vai citām juridiskām vai fiziskām personām;

7.3. nodrošināt ienākumu un izdevumu uzskaiti par katru dzīvojamo māju tāpat kā dzīvokļu kooperatīvos.

8. Valsts statistikas komitejai, izdarot iedzīvotāju naudas ienākumu indeksāciju atbilstoši Latvijas Republikas Ministru Padomes 1991. gada 8. aprīļa lēmumam Nr. 95, aprēķināt patēriņa cenu indeksu, ņemot vērā arī īres maksas, siltumenerģijas un kurināmā, sadārdzinājumu.

9. Labklājības ministrijai līdz 1992. gada 1. janvārim izstrādāt rekomendācijas pašvaldībām par dzīvokļa pabalsta piešķiršanas kārtību mazturīgajām ģimenēm un sociāli mazaizsargātajām ģimenēm.

10. Atzīt par spēku zaudējušiem republikas Valdības lēmumus saskaņā ar pievienoto sarakstu.

11. Lēmums stājas spēkā ar 1991. gada 1. decembri.

Latvijas Republikas Ministru Padomes priekšsēdētājs I. GODMANIS

Latvijas Republikas Arhitektūras un celtniecības ministrs A. PRŪSIS

Rīgā 1991. gada 5. decembrī

APSTIPRINĀTS
ar Latvijas Republikas Ministru Padomes
1991. gada 5. decembra lēmums Nr. 349

NOLIKUMS
par dzīvokļu īres maksas likmēm Latvijas Republikā

1. Šis nolikums nosaka dzīvokļu īres maksas likmes, kas obligāti jāievēro visiem dzīvojamā fonda īpašniekiem un pārvaldītājiem.

2. Īres maksātāji ir personas, kuras noslēgušas īres līgumu ar dzīvojamās mājas īpašnieku vai pārvaldītāju.

3. Dzīvokļa īres maksa aprēķināma par kopējo platību, ja īres līguma objekts ir atsevišķs dzīvoklis vai māja. Ja īres līguma objekts ir istaba (istabas) komunālajā dzīvoklī, īres maksa aprēķināma par to dzīvojamo platību, kura nodota tikai īrnieka lietošanā,

Dzīvokļa īres maksa ietilpst:

- zemes nodoklis;

- ēkas uzturēšanas un remonta izdevumi;

- ēkas apdrošināšanas maksa.

Dzīvokļa īres maksā neietilpst:

- maksa par centrālapkuri un karsto ūdeni;

- maksa par ūdeni, kanalizāciju, gāzi un tālruni;

- maksa par papildu pakalpojumiem.

4. Dzīvojamo telpu īres maksas likmi nosaka mājas īpašnieks vai pārvaldnieks, ņemot vērā dzīvokļu īres paraugmaksas, kuras aprēķina šajā nolikumā noteiktajā kārtībā un apstiprina attiecīgās pilsētas vai pagasta pašvaldības institūcijas.

Par privātkapitāla līdzekļiem jaunuzceltajās dzīvojamās mājās īres maksu nosaka pēc izīrētāja un īrnieka savstarpējās vienošanās, bet ne lielāku par pašvaldības noteikto īres paraugmaksu.

5. Dzīvokļu īres paraugmaksas nosaka, ievērojot to, ka gada summārie ienākumi no īres maksas nedrīkst pārsniegt 3% no ēkas atjaunināšanas izmaksām.

6. Arhitektūras un celtniecības ministrijas izstrādātie metodiskie norādījumi par dzīvokļu īres paraugmaksas noteikšanas kārtību ir obligāti vietējām pašvaldībām.

7. Vietējās pašvaldības nosaka dzīvokļu īres paraugmaksu par kopējās platības vienu kvadrātmetru, ņemot vērā dzīvokļu tipiskās būvkvalitātes īpašības un mājas vecumu. Atkarībā no mājas izvietojuma dzīvokļa īres maksu republikas pilsētu teritorijā var paaugstināt vai pazemināt 20% apmērā, bet Rīgas pilsētā pēc Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes vērtējuma - 50% apmērā.

8. Nosakot īres maksu, mājas īpašnieks vai pārvaldnieks uzrāda īrniekam īres maksas aprēķinu un ēkas ekspluatācijas izdevumu tāmi.

9. īres maksa nomaksājama līdz kārtējā mēneša 20. datumam, ja īres līgumā nav noteikts cits maksāšanas termiņš.

10. Mājas īpašniekam vai pārvaldniekam jāveic mājas ienākumu un izdevumu uzskaite. Šo uzskaiti pārbauda vietējās pašvaldības institūcijas.

11. Mājas īrnieki valsts un vietējo pašvaldību namos var veidot savas mājas pašpārvaldi (nama padomi) un pilnvarot to slēgt līgumus ar nama īpašnieku vai pārvaldītāju par ēkas ekspluatācijas pilnīgu vai daļēju pārņemšanu savā pārziņā un par īres maksas samazināšanu. Normatīvie izdevumi tiek kompensēti darba izpildītājam.

12. Par jebkurām īres maksas izmaiņām īrnieks jābrīdina rakstiski 3 mēnešus iepriekš.

13. Izīrētajām telpām jāatbilst īres līgumā paredzētām prasībām. Ja izīrētājs atsakās izdarīt telpās nepieciešamo remontu, vietējās pašvaldības, pamatojoties uz īrnieka pieprasījumu, konstatē remonta nepieciešamību un remontdarbu apjomu un atļauj īrniekam pašam izdarīt nepieciešamo remontu par saviem līdzekļiem, samazinot turpmāko ikmēneša īres maksu, ņemot vērā faktiskos remonta izdevumus.

14. Ja dzīvojamā māja pāriet citā īpašumā, jaunajam īpašniekam ir obligāti agrākā īpašnieka noslēgtie īres līgumi, arī īres maksas likmes.

15. Izīrējot mēbelētu istabu, dzīvokļa īrnieks var ņemt no apakšīrnieka līdz 50%, bet izīrējot gultas vietu, - līdz 30% virs īres maksas, kādu viņš pats maksā mājas īpašniekam vai pārvaldniekam par attiecīgo istabu.

16. Visus strīdus starp izīrētājiem un īrniekiem īres lietās izskata vietējās pašvaldības, kuru lēmumus var pārsūdzēt tiesā. Ja nepieciešams, pilsētās šo strīdu izskatīšanai var nodibināt īres valdes. Pilsētu pašvaldības uztur īres valdes un kontrolē to darbību.

 

APSTIPRINĀTS
ar Latvijas Republikas Ministru Padomes
 1991. gada 5. decembra lēmumu Nr. 349

Spēku zaudējušo republikas Valdības lēmumu un rīkojumu
SARAKSTS

1. 1940. gada 23. novembra lēmums Nr. 514 «Par dzīvokļu īres likmēm» ar visiem tā grozījumiem un papildinājumiem.

2. 1940. gada 16. decembri apstiprinātā Instrukcija dzīvokļu īres maksas noteikšanai (Ziņotājs, 1940, 101).

3. 1940. gada 16. decembrī apstiprinātā Instrukcija par dzīvokļa īres maksas iekasēšanas rajonu robežu noteikšanu Rīgas pilsētā (Ziņotājs, 1940, 101).

4. 1941. gada 7. marta lēmums Nr. 354 «Par īres maksas likmēm strādnieku-zemnieku Sarkanās Armijas un Iekšlietu un Valsts drošības Tautas komisariātu karavīriem».

5. 1947. gada 20. jūnija lēmums Nr. 513 «Par brīvu dienesta telpu piešķiršanu Rīgas sētniekiem».

6. 1947. gada 4. novembra lēmums Nr. 1022 «Par sētnieku dienesta telpu atbrīvošanas kārtību Rīgā» (Ziņotājs, 1947, 195).

7. 1948. gada 17. aprīļa lēmums Nr. 437 «Par atvieglojumiem un priekšrocībām pamatskolu un septiņgadīgo skolu skolotājiem» (Ziņotājs, 1948, 91).

8. 1949. gada 29. jūlija rīkojums Nr. 828-r.

9. 1949. gada 19. augusta lēmums Nr. 918 «Par dzīvokļu īres maksas likmes noteikšanu Ventspilī».

10. 1950. gada 21. marta lēmums Nr. 298 «Par bezmaksas dienesta dzīvojamās telpas piešķiršanu sētniekiem pilsētās un strādnieku ciematos».

11. 1951. gada 5. oktobra rīkojums Nr. 1684-r.

12. 1952. gada 7. jūlija lēmums Nr. 958 «Par Latvijas PSR Ministru Padomes 1947. gada 20. jūnija lēmuma Nr. 513 un 1950. gada 21. marta lēmuma Nr. 298 attiecināšanu uz Latvijas PSR ministrijām un resoriem».

13. 1954. gada 26. februāra lēmums Nr. 175 «Par kvalificētu mehanizatoru kadru sagatavošanas uzlabošanu Latvijas PSR mašīnu un traktoru stacijām un padomju saimniecībām».

14. 1954. gada 12. maija lēmums Nr. 406 «Par trūkumiem mehanizatoru kadru sagatavošanā Latvijas PSR mašīnu un traktoru stacijām un padomju saimniecībām».

15. 1955. gada 12. decembra rīkojums Nr. 1728-r.

16. 1960. gada 20. aprīļa lēmums Nr. 198 «Par Latvijas PSR Ministru Padomes 1948. gada 17. aprīļa lēmuma Nr. 437 «Par atvieglojumiem un priekšrocībām pamatskolu un astoņgadīgo skolu skolotājiem» izpildes gaitu».

17. 1960. gada 17. jūnija lēmums Nr. 317 «Par dzīvokļu maksas noteikšanu jaunuzceltajās mājās Rīgā, kuras jānodod ekspluatācijā pēc 1960. gada 1. jūlija».

18. 1961. gada 26. maija lēmuma Nr. 351 «Par resoru militarizētu sardzi» 7. punkts.

19. 1961. gada 6. jūlija lēmuma Nr. 464 «Par atvieglojumiem un priekšrocībām internātskolu audzinātājiem» 2. punkts.

20. 1963. gada 4. novembra lēmuma Nr. 657 «Par veterinārā darba uzlabošanu un valsts veterinārās kontroles pastiprināšanu republikā» (Ziņotājs, 1964, 3) 7. punkts.

21. 1964. gada 1. jūlija lēmums Nr. 375 «Par maksimālajam maksas likmēm dzīvojamām un vasarnīcu telpām, ko izīrē mājās, kas pieder pilsoņiem personīgā īpašumā».

22. 1965. gada 2. decembra lēmuma Nr. 618 «Par saimnieciskās un kultūras celtniecības jautājumu papildus nodošanu Latvijas PSR ministrijām, resoriem un darbaļaužu deputātu padomju izpildkomitejām izlemšanai» 3. punkts (Ziņotājs, 1966, 3).

23. 1966. gada 15. augusta lēmuma Nr. 415 «Par dzīvojamās platības normas palielināšanu Rīgā un Jūrmalā» 2. punkts (Ziņotājs, 1966, 36).

24. 1966. gada 21. decembra lēmums Nr. 613 «Par Latvijas PSR Tautas kontroles komitejas piezīmi».

25. 1969. gada 7. maija lēmums Nr. 250 «Par dzīvojamās telpas papildplatības normu, tās piešķiršanas noteikumiem un kārtību» (Ziņotājs, 1969, 23).

26. 1970. gada 19. janvāra lēmums Nr. 15 «Par atvieglojumiem medicīnas un farmācijas darbiniekiem, kas strādā un dzīvo laukos un pilsētciematos».

27. 1971. gada 24. februāra rīkojums Nr. 150-r.

28. 1971. gada 18. maija lēmums Nr. 242 «Par Latvijas PSR Ministru Padomes 1948. gada 17. aprīļa lēmuma Nr. 437 1. punktā paredzēto atvieglojumu attiecināšanu uz laukos un pilsētās izvietoto lauksaimniecības mācību iestāžu un sovhoztehnikumu pedagoģiskajiem darbiniekiem».

29. 1971. gada 5. jūlija lēmuma Nr. 341 «Par dažiem pasākumiem, kas veicami, lai nostiprinātu vispārizglītojošo lauku skolu mācību materiālo bāzi» 6. punkts.

30. 1971. gada 13. decembra lēmuma Nr. 614 «Par Latvijas PSR Valdības lēmumu grozīšanu un atzīšanu par spēku zaudējušiem sakarā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes 1971. gada 8. jūlija lēmumu «Par Latvijas PSR likuma par veselības aizsardzību spēkā stāšanos»» 1. punkts.

31. 1973. gada 12. septembra lēmuma Nr. 472 «Par atvieglojumiem sakara ar pārcelšanos» 3. punkta «a» apakšpunkts un 4. punktā norāde uz 3. punkta «a» apakšpunktu.

32. 1975. gada 27. marta lēmuma Nr. 129 «Par Latvijas PSR Valdības lēmumu tautas izglītības jautājumos atzīšanu par spēku zaudējušiem» (Ziņotājs, 1975, 22) 2. punkts.

33. 1975. gada 1. aprīļa lēmuma Nr. 153 «Par pasākumiem lauku profesionāli tehnisko vidusskolu tīkla paplašināšanai» 13. un 15. punkts.

34. 1975. gada 28. aprīļa lēmuma Nr. 198 «Par papildatvieglojumiem Tēvijas kara invalīdiem un kritušo karavīru ģimenēm» 12. punkts.

35. 1978. gada 10. janvāra lēmums Nr. 4 «Par pasākumiem, kas veicami, lai tālāk uzlabotu republikas lauku iedzīvotāju kultūras vajadzību apmierināšanu» (Ziņotājs, 1978,8).

36. 1978. gada 21. augusta rīkojums Nr. 475-r.

37. 1978. gada 26. septembra lēmuma Nr. 480 «Par pasākumiem, kas veicami, lai uzlabotu lopkopības veterināro apkalpošanu» 7. punkts.

38. 1980. gada 1. jūlija lēmums Nr. 374 «Par PSRS Bruņoto Spēku veterānu un viņu ģimenes locekļu materiālā stāvokļa tālāku uzlabošanu».

39. 1980. gada 28. jūlija rīkojums Nr. 453-r.

40. 1982. gada 27. jūlija lēmums Nr. 417 «Par Latvijas PSR lauku iedzīvotāju dzīvokļu, komunālo un sadzīves, kā ari sociālo un kultūras dzīves apstākļu tālākās uzlabošanas pasākumiem» (Ziņotājs, 1982, 37).

41. 1982. gada 27. jūlija lēmuma Nr. 418 «Par Latvijas PSR kolhozu un padomju saimniecību tālāku nostiprināšanu ar vadošajiem kadriem un speciālistiem, par viņu lomas un atbildības palielināšanu lauksaimnieciskās ražošanas attīstīšanā» (Ziņotājs, 1982, 38) 8.3. un 8.4. apakšpunkts.

42. 1982. gada 31. decembra lēmums Nr. 687 «Par Latvijas PSR Ministru Padomes 1964. gada 1. jūlija lēmuma Nr. 375 daļēju grozīšanu» (Ziņotājs, 1983, 5).

43. Ar 1983. gada 4. novembra lēmumu Nr. 625 apstiprināto Grozījumu, kādi izdarāmi kultūras jautājumos pieņemtajos dažos Latvijas KP Centrālās Komitejas un Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumos, 2. punkts.

44. 1984. gada 2. aprija rīkojums Nr. 187-r. 45. 1984. gada 14. maija rīkojums Nr. 265-r.

46. 1984. gada 6. jūnija rīkojums Nr. 333-r.

47. 1984. gada 12. jūnija lēmuma Nr. 327 «Par tālāku profesionāli tehniskās izglītības attīstību un viņas lomas palielināšanu kvalificētu strādnieku kadru sagatavošanā» 13. punkts.

48. 1984. gada 14. septembra rīkojuma Nr. 565-r 1.9., 1.10. un 1.11. apakšpunktā norāde uz atvieglojumiem dzīvojamas platības saņemšanā un apmaksā (Ziņotājs, 1985, 24).

49. 1984. gada 14. septembra lēmuma Nr. 562 «Par Padomju Savienības Varoņu un personu, kas apbalvotas ar pirmās, otrās un trešās pakāpes Slavas ordeni, materiālo un sadzīves apstākļu tālāku uzlabošanu» (Ziņotājs, 1985, 24).

50. Ar 1984. gada 21. septembra lēmuma Nr. 589 apstiprināto Grozījumu, kādi izdarāmi Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumos lopkopības jautājumos, 2. punkts (Ziņotājs, 1984, 41).

51. Ar 1985. gada 20. marta lēmumu Nr. 136 apstiprināto Grozījumu, kādi izdarāmi Latvijas PSR Valdības lēmumos dzīvokļu jautājumos, l. un 2. punkts (Ziņotājs, 1985, 20).

52. 1985. gada 19. marta lēmuma Nr. 137 «Par pasākumiem bērnu bāreņu un bez vecāku aizgādības palikušo bērnu audzināšanas, mācīšanas un materiālās apgādes uzlabošanai zīdaiņu namos, bērnunamos un internātskolās» 8. punkts.

53. 1986. gada 10. jūnija lēmuma Nr. 221 «Par pasākumiem republikas patērētāju kooperācijas tālākai attīstīšanai» 17.8.3. apakšpunkts.

54. 1986. gada 19. jūnija lēmums Nr. 226 «Par Latvijas PSR 1964. gada 1. jūlija lēmuma Nr. 375 darbības attiecināšanu».

55. 1986. gada 9. jūlija lēmuma Nr. 253 «Par pasākumiem, kas veicami, lai tālāk uzlabotu dzīves apstākļus invalīdiem kopš bērnības» (Ziņotājs, 1986, 37) 11. punkts.

56. 1987. gada 9. marta lēmuma Nr. 62 «Par papildpasākumiem milicijas iecirkņu inspektoru darba pilnveidošanai un viņu materiālās apgādes uzlabošanai» 2. punkts.

57. 1988. gada 30. augusta lēmuma Nr. 291 «Par pasākumiem iedzīvotāju veselības aizsardzības tālākai uzlabošanai un veselības aizsardzības materiāltehniskās bāzes nostiprināšanai Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā» 42.6.1. apakšpunkts.