1. pants. Cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, cieņa un tiesības ir Latvijas valsts augstākā pamatvērtība.

2. pants. Katram ir tiesības uz rīcību, kas nav aizliegta ar likumu.

3. pants. Valsts pienākums ir aizsargāt cilvēku, viņa dzīvību, brīvību, drošību, cieņu, tiesības un īpašumu.

4. pants. Latvijas Republikas pilsonība ir personas noturīga politiski tiesiska saikne ar Latvijas Republiku.

Pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums.

5. pants. Visi pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi.

Latvijas Republikas pilsonību var iegūt, saglabāt vai zaudēt tikai likumā noteiktajā kārtībā.

Uzņemot Latvijas Republikas pilsonībā, nedrīkst izveidoties dubultā pilsonība.

6. pants. Latvijas Republika savu pilsoni neizdod ārvalstij.

7. pants. Latvijas Republikas pilsoņi ārvalstīs ir Latvijas valsts aizsardzībā.

8. pants. Pilsoņi piedalās valsts un sabiedrības lietu lemšanā tieši vai ar brīvi ievēlētu pārstāvju starpniecību.

Pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības ieņemt valsts amatus. Pilsoņiem ir tiesības dibināt politiskās partijas.

9. pants. Tikai pilsoņiem var nodot īpašumā vai pārdot zemi un citus dabas resursus, izņemot gadījumus, kad likumos vai Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos noteikts citādi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.1995. likumu, kas stājas spēkā 25.04.1995.)

10. pants. Pilsonis var brīvi izvēlēties dzīvesvietu jebkurā Latvijas teritorijas daļā.

Pilsoņiem ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas un atgriezties tajā.

11. pants. Pilsonim jābūt uzticīgam Latvijas Republikai, viņam ir tiesības un pienākums aizsargāt tās brīvību, neatkarību un demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu.

Pilsonim jāpilda obligātais valsts dienests un citas likumā noteiktās saistības ar valsti.

Pilsonim ir tiesības turēt reģistrētus ieročus.

12. pants. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un. reliģiskās pārliecības, sociālā, mantiskā un dienesta stāvokļa un izcelšanās.

13. pants. Nāves sodu var piespriest tiesa tikai izņēmuma gadījumos par sevišķi smagiem noziegumiem.

14. pants. Ikvienam ir tiesības ar visiem viņa rīcībā esošajiem likumiskajiem līdzekļiem pretoties prettiesiskai vardarbībai.

15. pants. Aizturēšana, apcietināšana, kratīšana vai citāda personas brīvības ierobežošana pieļaujama tikai likumā noteiktajā kārtībā.

Ikvienam ir garantētas tiesības ar aizturēšanas brīdi pieaicināt advokātu.

Likums nosaka maksimālo aizturēšanas, apcietināšanas un iepriekšējās izmeklēšanas termiņu.

Triju diennakšu laikā no aizturēšanas brīža tiesnesim jāpieņem lēmums par aizturētās personas arestēšanu un turēšanu apcietinājumā vai arī jādod rīkojums šo personu nekavējoties atbrīvot.

Spīdzināšana, citāda nežēlīga, necilvēcīga vai cilvēka cieņu pazemojoša apiešanās ar personu ir aizliegta.

Pretlikumīga piespiedu ārstēšana, kā ari medicīnisko līdzekļu piespiedu lietošana nolūkā panākt, lai persona sniedz liecību, atsakās no liecības vai izsaka noteiktu viedokli, vai nolūkā ierobežot personas vārda brīvību ir aizliegta.

16. pants. Personas dzīvoklis ir neaizskarams.

Nevienam nav tiesību ieiet dzīvoklī bez tajā dzīvojošo atļaujas vai izdarīt kratīšanu bez tiesneša lēmuma, izņemot gadījumus, kad persona tiek aizturēta nozieguma vietā vai ir apdraudēta citu personu dzīvība.

17. pants. Valsts garantē korespondences, telefonsarunu, telegrāfisko un citu sakaru noslēpumu.

Šīs, tiesības var ierobežot ar tiesneša lēmumu, izmeklējot smagus noziegumus.

18. pants. Katrs var aizstāvēt savas tiesības un intereses tiesā.

Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav pierādīta tiesā saskaņā ar likumu.

Tikai tiesa saskaņā ar nodarījuma brīdī spēkā esošu likumu var atzīt personu par vainīgu noziegumā.

Katram ir tiesības uz viņa lietas taisnīgu, atklātu izskatīšanu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā tiesā, kas izveidota atbilstoši likumam.

Katram ir tiesības uz advokāta palīdzību, kā arī tiesības neliecināt pret sevi un saviem ģimenes locekļiem.

Kriminālatbildība var būt tikai individuāla.

Katrai nelikumīgi arestētai vai tiesātai personai ir tiesības uz atlīdzību par tai nodarīto materiālo un morālo kaitējumu.

19. pants. Notiesātajam ir visas šajā likumā minētās cilvēka tiesības, izņemot tās, kuras ir ierobežotas ar likumu vai tiesas spriedumu.

Katram notiesātajam ir jāstrādā atbilstoši viņa fiziskajām un garīgajām spējām.

Notiesātajam nedrīkst atņemt tiesības uz apmaksātu darbu, kā arī atpūtu, veselības aizsardzību, noteiktu kultūras vērtību izmantošanu, izglītību un personības attīstību.

20. pants. Piespiedu darbs ir aizliegts.

Par piespiedu darbu netiek uzskatīts obligātais valsts dienests, iesaistīšana katastrofu seku likvidēšana un labošanas darbi, kas noteikti saskaņā ar tiesas spriedumu.

21. pants. Valsts atzīst un aizsargā īpašumu un tā mantošanas tiesības.

Personai var piederēt jebkurš īpašums, izņemot īpašumu, uz kuru attiecas 9. pantā noteiktie ierobežojumi.

Piespiedu kārtā īpašumu var atsavināt vienīgi likumā noteiktajā kārtībā ar tiesas nolēmumu. Ja īpašumu atsavina sabiedrisku projektu īstenošanai, īpašniekam pienākas atbilstoša kompensācija.

22. pants. Katram ir tiesības veikt uzņēmējdarbību, kas nav pretrunā ar likumu.

23. pants. Katram ir tiesības brīvi izvēlēties profesiju, nodarbošanos un darba devēju.

24. pants. Katram ir tiesības saskaņā ar darba līgumu uz tādu darba samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu.

25. pants. Darba nedēļas maksimālo ilgumu nosaka likums. Strādājošajiem ir tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

26. pants. Strādājošajiem ir tiesības streikot, lai aizstāvētu savas ekonomiskās vai profesionālās intereses.

Likums nosaka šo tiesību ierobežojumus, lai garantētu sabiedrībai nepieciešamo dienestu darbību.

27. pants. Katram ir tiesības uz materiālo nodrošinājumu vecumā, slimības, pilnīga vai daļēja darbaspēju, kā ari apgādnieka zaudējuma gadījumā.

Personai ir tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, ja tai nav citu iztikas līdzekļu un bezdarbs iestājies no tās neatkarīgu apstākļu dēļ.

28. pants. Katram ir tiesības brīvi izbraukt vai emigrēt uz ārvalstīm. Šīs tiesības nedrīkst ierobežot politisku vai ideoloģisku motīvu dēļ.

29. pants. Ikvienam ir tiesības brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā.

30. pants. Katram ir tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus un idejas mutvārdos, rakstveidā vai jebkurā citā veidā. Šo tiesību īstenošanu nedrīkst ierobežot ar cenzūru.

Nevienu nedrīkst spiest atklāt savus politiskos, reliģiskos, ētiskos vai citus uzskatus, kā arī izpaust savu partijas piederību.

31. pants. Visiem ir tiesības brīvi izveidot sabiedriskās organizācijas un piedalīties to darbā, ja šo organizāciju mērķi un praktiskā rīcība nav pretrunā ar likumu.

Aizliegts izveidot slepenas organizācijas un Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijām nepakļautas bruņotas vienības.

32. pants. Valsts garantē iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju brīvību.

Pašvaldība var mainīt šo pasākumu vietu vai laiku, ja to prasa sabiedrības drošības un kārtības intereses.

33. pants. Valsts garantē radošā darba brīvību un aizsargā autortiesības.

34. pants. Katram ir tiesības griezties valsts varas un pārvaldes institūcijās ar individuāliem vai kolektīviem iesniegumiem, priekšlikumiem un saņemt atbildi likumā noteiktajā kārtībā.

35.pants. Valsts ir atdalīta no baznīcas.

Valsts garantē reliģiskās pārliecības brīvību.

Reliģiskās pārliecības brīvību var ierobežot tikai likumā paredzētajā kārtībā un tādā apmērā, lai garantētu sabiedrisko drošību, saglabātu sabiedrisko kārtību, aizsargātu veselību, morāli vai citu cilvēku tiesības un brīvības.

Personām vai to apvienībām ir tiesības nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem, publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.

Nevienu nedrīkst piespiest piekopt kultu, izpildīt reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludināt mācību, kā arī apgūt ticības mācību.

Reliģiski vai ideoloģiski motīvi nevienu neatbrīvo no pienākumiem pret valsti un nepieciešamības ievērot likumu.

(02.10.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.10.1997.)

36. pants. Ģimeni, laulību, kā arī mātes un bērna tiesības aizsargā valsts.

Laulības pamatā ir sievietes un vīrieša brīvprātīga vienošanās, kā ari viņu tiesiskā vienlīdzība.

Rūpēties par bērniem un viņu audzināšanu pirmām kārtām ir vecāku vai aizbildņu tiesības un pienākums.

Sabiedrība un valsts rūpējas, lai vecākiem vai aizbildņiem būtu iespējams pildīt savus pienākumus pret bērniem.

Laulībā un ārlaulībā dzimušie bērni ir tiesībās vienlīdzīgi.

Valsts garantē īpašu palīdzību un aizsardzību bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības.

37. pants. Ikvienam ir tiesības uz medicīnisko aprūpi.

Ikvienam ir pienākums rūpēties par savu, savu tuvinieku un tautas veselību.

Valsts aizsargā iedzīvotāju veselību un garantē katram ar likumu noteiktu medicīniskās palīdzības minimumu.

38. pants. Katram ir tiesības uz izglītību.

Valsts garantē iespēju iegūt obligāto izglītību bez maksas, kā ari nodrošina turpmāko izglītošanos atbilstoši katra spējām.

39. pants. Vecāku pienākums ir nodrošināt bērnu izglītošanu atbilstoši viņu spējām un obligātās izglītības prasībām.

40. pants. Personām un to apvienībām ir tiesības dibināt dažāda līmeņa mācību iestādes ar jebkuru mācībvalodu. Izglītības iegūšana šajās skolās ir valsts pārraudzībā.

41. pants. Katra pienākums ir ievērot Latvijas Republikas likumus, cienīt latviešu tautas un Latvijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu tradīcijas un paražas, kā arī respektēt citu personu nacionālo pašcieņu.

42. pants. Ikviens piedalās valsts un pašvaldību izdevumu segšanā, likumā noteiktajā kārtībā maksājot nodokļus un nodevas.

43. pants. Dabas, kultūrvides, ainavu, vēstures un arhitektūras pieminekļu un vides aizsardzība ir katras personas, visas sabiedrības un valsts pienākums.

44. pants. Cilvēka tiesībām un brīvībām ar likumu var noteikt nepieciešamos ierobežojumus, lai:

1) aizsargātu citu personu tiesības, cieņu, veselību un tikumību;

2) garantētu valsts drošību, sabiedrisko kārtību un mieru.