Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Attēlotā redakcija
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Par Konvenciju par savstarpēju izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs, kas sastādīta, pamatojoties uz K 3.pantu Līgumā par Eiropas Savienību

1.pants. Konvencija par savstarpēju izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs, kas sastādīta, pamatojoties uz K 3.pantu Līgumā par Eiropas Savienību (turpmāk — Konvencija), Kopīgā deklarācija par patvēruma tiesībām, Dānijas, Somijas un Zviedrijas deklarācija par Konvencijas 7.pantu, Deklarācija par jēdzienu "pilsonis", Grieķijas deklarācija par 5.pantu, Portugāles deklarācija par izdošanu, kas pieprasīta par noziedzīgu nodarījumu, kas sodāms ar mūža ieslodzījumu, vai pamatojoties uz aresta orderi, un Padomes deklarācija par Konvencijas papildpasākumiem (turpmāk — Deklarācija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

(07.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.05.2004.)

2.pants. Saskaņā ar Konvencijas 5.panta otro daļu Latvija Konvencijas 5.panta pirmo daļu piemēro tikai attiecībā uz:

a) nodarījumiem, kas minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā, un

b) nodarījumiem, kas izdarīti sazvērestībā vai apvienībā ar noziedzīgu grupu un atbilst Konvencijas 3.panta ceturtajā daļā minētajām darbībām, kuru nolūks bijis veikt vienu vai vairākus nodarījumus, kas minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā.

3.pants. Saskaņā ar Konvencijas 7.panta otro daļu Latvija neizdod savus pilsoņus.

4.pants. Saskaņā ar Konvencijas 11.pantu Latvija attiecībās ar dalībvalstīm, kuras sniegušas šajā Konvencijas pantā paredzēto paziņojumu, uzskata, ka saņemta piekrišana Eiropas Konvencijas par izdošanu 14.panta pirmās daļas "a" punkta izpratnē, ja vien dalībvalsts nenorāda citādi, nodrošinot izdošanu konkrētā gadījumā.

5.pants. Saskaņā ar Konvencijas 13.panta pirmo daļu centrālā iestāde Konvencijas izpildei Latvijā ir Ģenerālprokuratūra.

6.pants. Saskaņā ar Konvencijas 14.pantu to dalībvalstu tiesu iestādes vai citas kompetentās iestādes, kuras sniegušas šajā Konvencijas pantā paredzētos paziņojumus, var tieši pieprasīt papildu informāciju tām Latvijas tiesu iestādēm vai citām kompetentajām iestādēm, kas ir atbildīgas par procesuālajām darbībām attiecībā uz personu, kuras izdošana tiek lūgta. Ja izdošanas lūgumu saņēmusi Latvija, papildu informāciju pieprasa Ģenerālprokuratūra.

7.pants. Saskaņā ar Konvencijas 18.panta ceturto daļu, līdz Konvencija stājas spēkā, Latvija piemēro Konvenciju attiecībās ar tām dalībvalstīm, kuras sniegušas šajā Konvencijas pantā paredzēto paziņojumu. Šis paziņojums stājas spēkā 90 dienas pēc tā deponēšanas.

8.pants. Ārlietu ministrija paziņo Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāram par Latvijas izdarītajām atrunām un paziņojumiem.

9.pants. Līdz ar šo likumu izsludināma Konvencija un Deklarācijas angļu valodā un to tulkojums latviešu valodā. Likuma stāšanās spēkā tiek noteikta ar īpašu likumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 05.05.2004.)

10.pants. Konvencija stājas spēkā tās 19.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Likums Saeimā pieņemts 2002.gada 9.oktobrī.
Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga
Rīgā 2002.gada 29.oktobrī
CONVENTION
DRAWN UP ON THE BASIS OF ARTICLE K.3 OF THE TREATY ON EUROPEAN UNION, RELATING TO EXTRADITION BETWEEN THE MEMBER STATES OF THE EUROPEAN UNION

THE HIGH CONTRACTING PARTIES to this Convention, Member States of the European Union,

REFERRING to the Act of the Council of the European Union of 27 September 1996,

DESIRING to improve judicial cooperation between the Member States in criminal matters, with regard both to prosecution and to the execution of sentences,

RECOGNIZING the importance of extradition in judicial cooperation for the achievement of these objectives,

STRESSING that Member States have an interest in ensuring that extradition procedures operate efficiently and rapidly in so far as their systems of government are based on democratic principles and they comply with the obligations laid down by the Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms signed in Rome on 4 November 1950,

EXPRESSING their confidence in the structure and operation of their judicial systems and in the ability of all Member States to ensure a fair trial,

BEARING IN MIND that by Act of 10 March 1995 the Council drew up the Convention on simplified extradition procedure between the Member States of the European Union,

TAKING ACCOUNT of the interest in concluding a Convention between the Member States of the European Union supplementing the European Convention on Extradition of 13 December 1957 and the other Conventions in force on the matter,

CONSIDERING that the provisions of those Conventions remain applicable for all matters not covered by this Convention,

HAVE AGREED AS FOLLOWS:

Article 1

General provisions

1. The purpose of this Convention is to supplement the provisions and facilitate the application between the Member States of the European Union:

— of the European Convention on Extradition of 13 December 1957 (hereinafter referred to as the 'European Convention on Extradition'),

— the European Convention on the Suppression of Terrorism of 27 January 1977 (hereinafter referred to as the 'European Convention on the Suppression of Terrorism'),

— the Convention of 19 June 1990 applying the Schengen Agreement of 14 June 1985 on the gradual abolition of checks at their common borders in relations between the Member States which are party to that Convention, and

— the first chapter of the Treaty on Extradition and Mutual Assistance in Criminal Matters between the Kingdom of Belgium, the Grand-Duchy of Luxembourg and the Kingdom of the Netherlands of 27 June 1962, as amended by the Protocol of 11 May 1974 (hereinafter referred to as the 'Benelux Treaty') in relations between the Member States of the Benelux Economic Union.

2. Paragraph 1 shall not affect the application of more favourable provisions in bilateral or multilateral agreements between Member States, nor, as provided for in Article 28 (3) of the European Convention on Extradition, shall it affect extradition arrangements agreed on the basis of uniform or reciprocal laws providing for the execution in the territory of a Member State of warrants of arrest issued in the territory of another Member State.

Article 2

Extraditable offences

1. Extradition shall be granted in respect of offences which are punishable under the law of the requesting Member State by deprivation of liberty or a detention order for a maximum period of at least 12 months and under the law of the requested Member State by deprivation of liberty or a detention order for a maximum period of at least six months.

2. Extradition may not be refused on the grounds that the law of the requested Member State does not provide for the same type of detention order as the law of the requesting Member State.

3. Article 2 (2) of the European Convention on Extradition and Article 2 (2) of the Benelux Treaty shall also apply where certain offences are punishable by pecuniary penalties.

Article 3

Conspiracy and association to commit offences

1. Where the offence for which extradition is requested is classified by the law of the requesting Member State as a conspiracy or an association to commit offences and is punishable by a maximum term of deprivation of liberty or a detention order of at least 12 months, extradition shall not be refused on the ground that the law of the requested Member State does not provide for the same facts to be an offence, provided the conspiracy or the association is to commit:

(a) one or more of the offences referred to in Articles 1 and 2 of the European Convention on the Suppression of Terrorism; or

(b) any other offence punishable by deprivation of liberty or a detention order of a maximum of at least 12 months in the field of drug trafficking and other forms of organized crime or other acts of violence against the life, physical integrity or liberty of a person, or creating a collective danger for persons.

2. For the purpose of determining whether the conspiracy or the association is to commit one of the offences indicated under paragraph 1 (a) or (b) of this Article, the requested Member State shall take into consideration the information contained in the warrant of arrest or order having the same legal effect or in the conviction of the person whose extradition is requested as well as in the statement of the offences envisaged in Article 12 (2) (b) of the European Convention on Extradition or in Article 11 (2) (b) of the Benelux Treaty.

3. When giving the notification referred to in Article 18 (2), any Member State may declare that it reserves the right not to apply paragraph 1 or to apply it under certain specified conditions.

4. Any Member State which has entered a reservation under paragraph 3 shall make extraditable under the terms of Article 2 (1) the behaviour of any person which contributes to the commission by a group of persons acting with a common purpose of one or more offences in the field of terrorism as in Articles 1 and 2 of the European Convention on the Suppression of Terrorism, drug trafficking and other forms of organized crime or other acts of violence against the life, physical integrity or liberty of a person, or creating a collective danger for persons, punishable by deprivation of liberty or a detention order of a maximum of at least 12 months, even where that person does not take part in the actual execution of the offence or offences concerned; such contribution shall be intentional and made having knowledge either of the purpose and the general criminal activity of the group or of the intention of the group to commit the offence or offences concerned.

Article 4

Order for deprivation of liberty in a place other than a penitentiary institution

Extradition for the purpose of prosecution shall not be refused on the ground that the request is supported, pursuant to Article 12 (2) (a) of the European Convention on Extradition or Article 11 (2) (a) of the Benelux Treaty, by an order of the judicial authorities of the requesting Member State to deprive the person of his liberty in a place other than a penitentiary institution.

Article 5

Political offences

1. For the purposes of applying this Convention, no offence may be regarded by the requested Member State as a political offence, as an offence connected with a political offence or an offence inspired by political motives.

2. Each Member State may, when giving the notification referred to in Article 18 (2), declare that it will apply paragraph 1 only in relation to:

(a) the offences referred to in Articles 1 and 2 of the European Convention on the Suppression of Terrorism; and

(b) offences of conspiracy or association — which correspond to the description of behaviour referred to in Article 3 (4) — to commit one or more of the offences referred to in Articles 1 and 2 of the European Convention on the Suppression of Terrorism.

3. The provisions of Article 3 (2) of the European Convention on Extradition and of Article 5 of the European Convention on the Suppression of Terrorism remain unaffected.

4. Reservations made pursuant to Article 13 of the European Convention on the Suppression of Terrorism shall not apply to extradition between Member States.

Article 6

Fiscal offences

1. With regard to taxes, duties, customs and exchange, extradition shall also be granted under the terms of this Convention, the European Convention on Extradition and the Benelux Treaty in respect of offences which correspond under the law of the requested Member State to a similar offence.

2. Extradition may not be refused on the ground that the law of the requested Member State does not impose the same type of taxes or duties or does not have the same type of provisions in connection with taxes, duties, customs and exchange as the law of the requesting Member State.

3. When giving the notification referred to in Article 18 (2), any Member State may declare that it will grant extradition in connection with a fiscal offence only for acts or omissions which may constitute an offence in connection with excise, value-added tax or customs.

Article 7

Extradition of nationals

1. Extradition may not be refused on the ground that the person claimed is a national of the requested Member State within the meaning of Article 6 of the European Convention on Extradition.

2. When giving the notification referred to in Article 18 (2), any Member State may declare that it will not grant extradition of its nationals or will authorize it only under certain specified conditions.

3. Reservations referred to in paragraph 2 shall be valid for five years from the first day of application of this Convention by the Member State concerned. However, such reservations may be renewed for successive periods of the same duration.

Twelve months before the date of expiry of the reservation, the depositary shall give notice of that expiry to the Member State concerned.

No later than three months before the expiry of each five-year period, the Member State shall notify the depositary either that it is upholding its reservation, that it is amending it to ease the conditions for extradition or that it is withdrawing it.

In the absence of the notification referred to in the preceding subparagraph, the depositary shall inform the Member State concerned that its reservation is considered to have been extended automatically for a period of six months, before the expiry of which the Member State must give notification. On expiry of that period, failure to notify shall cause the reservation to lapse.

Article 8

Lapse of time

1. Extradition may not be refused on the ground that the prosecution or punishment of the person would be statute-barred according to the law of the requested Member State.

2. The requested Member State shall have the option of not applying paragraph 1 where the request for extradition is based on offences for which that Member State has jurisdiction under its own criminal law.

Article 9

Amnesty

Extradition shall not be granted in respect of an offence covered by amnesty in the requested Member State where that State was competent to prosecute the offence under its own criminal law.

Article 10

Offences other than those upon which the request for extradition is based

1. A person who has been extradited may, in respect of offences committed before his surrender other than those upon which the request for extradition was based, without it being necessary to obtain the consent of the requested Member State:

(a) be prosecuted or tried where the offences are not punishable by deprivation of liberty;

(b) be prosecuted or tried in so far as the criminal proceedings do not give rise to the application of a measure restricting his personal liberty;

(c) be subjected to a penalty or a measure not involving the deprivation of liberty, including a financial penalty, or a measure in lieu thereof, even if it may restrict his personal liberty;

(d) be prosecuted, tried, detained with a view to the execution of a sentence or of a detention order or subjected to any other restriction of his personal liberty if after his surrender he has expressly waived the benefit of the rule of speciality with regard to specific offences preceding his surrender.

2. Waiver on the part of the person extradited as referred to in paragraph 1 (d) shall be given before the competent judicial authorities of the requesting Member State and shall be recorded in accordance with that Member State's national law.

3. Each Member State shall adopt the measures necessary to ensure that the waiver referred to in paragraph 1 (d) is established in such a way as to show that the person has given it voluntarily and in full awareness of the consequences. To that end, the person extradited shall have the right to legal counsel.

4. When the requested Member State has made a declaration pursuant to Article 6 (3), paragraph 1 (a), (b) and (c) of this Article shall not apply to fiscal offences except those referred to in Article 6 (3).

Article 11

Presumption of consent of the requested Member State

Each Member State, when giving the notification referred to in Article 18 (2) or at any time, may declare that, in its relations with other Member States that have made the same declaration, consent for the purposes of Article 14 (1) (a) of the European Convention on Extradition and Article 13 (1) (a) of the Benelux Treaty is presumed to have been given, unless it indicates otherwise when granting extradition in a particular case.

Where in a particular case the Member State has indicated that its consent should not be deemed to have been given, Article 10 (1) still applies.

Article 12

Re-extradition to another Member State

1. Article 15 of the European Convention on Extradition and Article 14 (1) of the Benelux Treaty shall not apply to requests for re-extradition from one Member State to another.

2. When giving the notification referred to in Article 18 (2), a Member State may declare that Article 15 of the European Convention on Extradition and Article 14 (1) of the Benelux Treaty shall continue to apply except where Article 13 of the Convention on simplified extradition procedure between the Member States of the European Union (1) provides otherwise or where the person concerned consents to be re-extradited to another Member State.

Article 13

Central authority and transmission of documents by facsimile

1. Each Member State shall designate a central authority or, where its constitutional system so requires, central authorities responsible for transmitting and receiving extradition requests and the necessary supporting documents, as well as any other official correspondence relating to extradition requests, unless otherwise provided for in this Convention.

2. When giving the notification referred to in Article 18 (2) each Member State shall indicate the authority or authorities which it has designated pursuant to paragraph 1 of this Article. It shall inform the depositary of any change concerning the designation.

3. The extradition request and the documents referred to in paragraph 1 may be sent by facsimile transmission. Each central authority shall be equipped with a facsimile machine for transmitting and receiving such documents and shall ensure that it is kept in proper working order.

4. In order to ensure the authenticity and confidentiality of the transmission, a cryptographic device fitted to the facsimile machine possessed by the central authority shall be in operation when the equipment is being used to apply this Article.

Member States shall consult each other on the practical arrangements for applying this Article.

5. In order to guarantee the authenticity of extradition documents, the central authority of the requesting Member State shall state in its request that it certifies that the documents transmitted in support of that request correspond to the originals and shall describe the pagination. Where the requested Member State disputes that the documents correspond to the originals, its central authority shall be entitled to require the central authority of the requesting Member State to produce the original documents or a true copy thereof within a reasonable period through either diplomatic channels or any other mutually agreed channel.

Article 14

Supplementary information

When giving the notification referred to in Article 18 (2), or at any other time, any Member State may declare that, in its relations with other Member States which have made the same declaration, the judicial authorities or other competent authorities of those Member States may, where appropriate, make requests directly to its judicial authorities or other competent authorities responsible for criminal proceedings against the person whose extradition is requested for supplementary information in accordance with Article 13 of the European Convention on Extradition or Article 12 of the Benelux Treaty.

In making such a declaration, a Member State shall specify its judicial authorities or other competent authorities authorized to communicate and receive such supplementary information.

Article 15

Authentication

Any document or any copy of documents transmitted for the purposes of extradition shall be exempted from authentication or any other formality unless expressly required by the provisions of this Convention, the European Convention on Extradition or the Benelux Treaty. In the latter case, copies of documents shall be considered to be authenticated when they have been certified true copies by the judicial authorities that issued the original or by the central authority referred to in Article 13.

Article 16

Transit

In the case of transit, under the conditions laid down in Article 21 of the European Convention on Extradition and Article 21 of the Benelux Treaty, through the territory of one Member State to another Member State, the following provisions shall apply:

(a) any request for transit must contain sufficient information to enable the Member State of transit to assess the request and to take the constraint measures needed for execution of the transit vis-ˆ-vis the extradited person.

To that end, the following information shall be sufficient:

— the identity of the person extradited,

— the existence of an arrest warrant or other document having the same legal effect or of an enforceable judgment,

— the nature and the legal description of the offence,

— a description of the circumstances in which the offence was committed, including the date and place;

(b) the request for transit and the information provided for in point (a) may be sent to the Member State of transit by any means leaving a written record. The Member State of transit shall make its decision known by the same method;

(c) in the case of transport by air without a scheduled stopover, if an unscheduled landing occurs, the requesting Member State shall provide the transit Member State concerned with the information provided for in point (a);

(d) subject to the provisions of this Convention, in particular Articles 3, 5 and 7, the provisions of Article 21 (1), (2), (5) and (6) of the European Convention on Extradition and Article 21 (1) of the Benelux Treaty shall continue to apply.

Article 17

Reservations

No reservations may be entered in respect of this Convention other than those for which it makes express provision.

Article 18

Entry into force

1. This Convention shall be subject to adoption by the Member States in accordance with their respective constitutional requirements.

2. Member States shall notify the Secretary-General of the Council of the European Union of the completion of the constitutional procedures for the adoption of this Convention.

3. This Convention shall enter into force 90 days after the notification referred to in paragraph 2 by the State, Member of the European Union at the time of adoption by the Council of the Act drawing up this Convention, which is last to complete that formality.

4. Until this Convention enters into force, any Member State may, when giving the notification referred to in paragraph 2, or at any other time, declare that as far as it is concerned this Convention shall apply to its relations with Member States that have made the same declaration. Such declarations shall take effect 90 days after the date of deposit thereof.

5. This Convention shall apply only to requests submitted after the date on which it enters into force or is applied as between the requested Member State and the requesting Member State.

Article 19

Accession of new Member States

1. This Convention shall be open to accession by any State that becomes a member of the European Union.

2. The text of this Convention in the language of the acceding State, drawn up by the Council of the European Union, shall be authentic.

3. The instruments of accession shall be deposited with the depositary.

4. This Convention shall enter into force with respect to any State that accedes to it 90 days after the deposit of its instrument of accession or on the date of entry into force of this Convention if it has not already entered into force at the time of expiry of the said period 90 days.

5. Where this Convention is not yet in force at the time of the deposit of their instrument of accession, Article 18 (4) shall apply to acceding Member States.

Article 20

Depositary

1. The Secretary-General of the Council of the European Union shall act as depositary of this Convention.

2. The depositary shall publish in the Official Journal of the European Communities information on the progress of adoptions and accessions, declarations and reservations, and also any other notification concerning this Convention.

In witness whereof, the undersigned Plenipotentiaries have hereunto set their hands.

Done in a single original, in the Danish, Dutch, English, Finnish, French, German, Greek, Irish, Italian, Portuguese, Spanish and Swedish languages, each text being equally authentic, such original remaining deposited in the archives of the General Secretariat of the Council of the European Union. The Secretary-General shall transmit a certified copy to each of the Member States.

_____________________

(1) OJ No C 78, 30. 3. 1995, p. 1.

KONVENCIJA PAR SAVSTARPĒJU IZDOŠANU EIROPAS SAVIENĪBAS DALĪBVALSTĪS, KAS SASTĀDĪTA, PAMATOJOTIES UZ K3. PANTU LĪGUMĀ PAR EIROPAS SAVIENĪBU

Šīs konvencijas AUGSTĀS LĪGUMSLĒDZĒJAS PUSES, Eiropas Savienības dalībvalstis,

ATSAUCOTIES uz Eiropas Savienības Padomes 1996.gada 27.septembra aktu, vēloties uzlabot dalībvalstu tiesisko sadarbību krimināllietās, gan attiecībā uz kriminālvajāšanu, gan tiesas spriedumu izpildi,

saprotot izdošanas nozīmīgumu tiesiskajā sadarbībā šo mērķu sasniegšanai,

uzsverot, ka dalībvalstu interesēs ir nodrošināt, ka izdošana notiek efektīvi un ātri, ciktāl to vadības sistēma ir balstīta uz demokrātiskiem principiem un atbilst saistībām, kas noteiktas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta 1950.gada 4.novembrī Romā,

izsakot uzticību tiesisko sistēmu uzbūvei un darbībai un dalībvalstu spējai nodrošināt taisnīgu tiesu,

ievērojot, ka ar Padomes 1995.gada 10.marta lēmumu sastādīja Konvenciju par vienkāršotu savstarpējās izdošanas procedūru Eiropas Savienības dalībvalstīs,

ņemot vērā ieinteresētību noslēgt Eiropas Savienības dalībvalstu konvenciju, kas papildina Eiropas 1957. gada 13. decembra Konvenciju par izdošanu, kā arī citas konvencijas, kas ir spēkā šajā jomā,

ņemot vērā, ka šo konvenciju noteikumi jāpiemēro visiem jautājumiem, uz ko neattiecas šī konvencija,

IR VIENOJUŠĀS PAR TURPMĀKO:

1. pants

Vispārīgi noteikumi

1. Šīs konvencijas mērķis ir papildināt sekojošu līgumu noteikumus un veicināt to piemērošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs:

— Eiropas 1957. gada 13. decembra Konvencija par izdošanu (še turpmāk "Eiropas Konvencija par izdošanu"),

— Eiropas 1977. gada 27. janvāra Konvencija par terorisma apkarošanu (še turpmāk "Eiropas Konvencija par terorisma apkarošanu"),

— 1990. gada 19. jūnija Konvencija, ar ko piemēro 1985.gada 14.jūnija Šengenas līgumu par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie to dalībvalstu kopīgām robežām, kuras ir šīs konvencijas līgumslēdzējas puses, un

— 1962. gada 27. jūnija Līguma par izdošanu un savstarpēju palīdzību krimināllietās starp Beļģijas Karalisti, Luksemburgas Lielhercogisti un Nīderlandes Karalisti, kurā grozījumi izdarīti ar 1974. gada 11. maija protokolu (še turpmāk "Beniluksa Līgums") attiecībās starp dalībvalstīm, kas ir Beniluksa Ekonomikas savienības dalībnieces, pirmā nodaļa.

2. 1. daļa neietekmē labvēlīgāku noteikumu piemērošanu divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos starp dalībvalstīm, kā arī, kā noteikts Eiropas Konvencijas par izdošanu 28. panta (3), neietekmē izdošanas noteikumus, par kuriem panākta vienošanās, pamatojoties uz vienotiem atbilstošiem likumiem, kas paredz kādas dalībvalsts teritorijā izpildīt apcietināšanas orderi, kurš izdots citas dalībvalsts teritorijā.

2. pants

Nodarījumi, kuru dēļ var piemērot izdošanu

1. Izdošanu veic attiecībā uz nodarījumiem, kas saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem ir sodāmi, ar brīvības atņemšanu vai aizturēšanas orderi uz maksimālo laiku, kas ir vismaz 12 mēneši, un, saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, ar brīvības atņemšanu vai aizturēšanas orderi uz maksimālo laiku, kas ir vismaz seši mēneši.

2. Izdošanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos nav paredzēts līdzīga veida aizturēšanas orderis, kā pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktos.

3. Eiropas Konvencijas par izdošanu 2. panta (2) un Beniluksa līguma 2. (2) punktu piemēro arī, ja daži nodarījumi ir sodāmi ar naudassodiem.

3. pants

Sazvērestība un apvienošanās nodarījuma veikšanai

1. Ja nodarījums, par ko tiek pieprasīta izdošana, pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktos tiek klasificēts kā sazvērestība vai apvienošanās nodarījuma veikšanai un ir sodāms ar maksimālo termiņu brīvības atņemšanai vai aizturēšanas orderim uz vismaz 12 mēnešiem, izdošanu nevar atteikt, pamatojoties uz to, ka pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos tas nav nodarījums, ar noteikumu, ka sazvērestības vai apvienošanās mērķis ir veikt:

a) vienu vai vairākus nodarījumus, kas minēti Eiropas Konvencijā par terorisma apkarošanu 1. un 2. pantā;

vai

b) citus nodarījumus, kas ir sodāmi ar brīvības atņemšanu vai aizturēšanas orderi maksimāli uz vismaz 12 mēnešiem, narkotiku tirdzniecības jomā, kā arī cita veida organizētos noziegumus vai citas vardarbīgas darbības pret personas dzīvību, fizisko veselību vai brīvību, vai arī radītu personām kolektīvus draudus.

2. Lai noteiktu, vai sazvērestības vai apvienības mērķis ir veikt kādu no šī panta 1. daļas a) vai b) punktā norādītajiem nodarījumiem, pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ņem vērā informāciju, kas iekļauta apcietināšanas orderī vai orderī, kuram ir līdzvērtīgs likumīgais spēks, vai spriedumā attiecībā uz personu, kuras izdošana ir pieprasīta, kā arī paziņojumā par nodarījumiem, kas ir paredzēts Eiropas Konvencijā par izdošanu 12. panta (2) b) apakšpunktā, vai Beniluksa Līguma 11. panta (2) b) apakšpunktā.

3. Sniedzot 18. panta (2) minēto paziņojumu, jebkura dalībvalsts var deklarēt, ka tā patur tiesības nepiemērot 1.daļu vai piemērot to ar dažiem sīkāk norādītiem nosacījumiem.

4. Jebkura dalībvalsts, kura ir izdarījusi atrunu saskaņā ar 3.daļu, piemēro izdošanu saskaņā ar 2. panta (1) personu darbībām, kas palīdz kādai personu grupai, kas darbojas ar kopēju mērķi, veikt vienu vai vairākus nodarījumus terorisma jomā, kā minēts Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2. pantā, narkotiku tirdzniecībā vai citos organizētās noziedzības veidos vai citās vardarbīgās darbībās pret personas dzīvību, fizisko veselību vai brīvību, vai rada personām kolektīvus draudus, kas sodāmi ar brīvības atņemšanu vai maksimālo vismaz 12 mēnešu aizturēšanas orderi, pat, ja šī persona nepiedalās faktiskajā attiecīgā nodarījuma vai nodarījumu veikšanā; šāda palīdzība ir tīša un sniegta, zinot mērķi un grupas vispārējo noziedzīgo darbību vai grupas nodomu veikt attiecīgo nodarījumu vai nodarījumus.

4. pants

Orderis par brīvības atņemšanu iestādē, kas nav labošanas iestāde

Izdošanu kriminālvajāšanas nolūkā nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka pieprasījumam, saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 12. panta (2) (a) vai Beniluksa Līguma 11. panta (2) (a), pievieno pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestāžu orderi par brīvības atņemšanu personai vietā, kas nav labošanas iestāde.

5. pants

Politiski nodarījumi

1. Lai piemērotu šo konvenciju, pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts nevar uzskatīt nevienu nodarījumu par politisku nodarījumu, nodarījumu, kas ir saistīts ar politisku nodarījumu vai nodarījumu, kas izdarīts politisku motīvu dēļ.

2. Katra dalībvalsts, izdarot 18. panta (2) minēto paziņojumu, var deklarēt, ka tā piemēros 1. daļu tikai attiecībā uz:

a) nodarījumiem, kas ir minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2. pantā;

un

b) nodarījumiem sazvērestībā vai apvienībā ar noziedzīgu grupu, kas atbilst 3. panta (4) sniegtajam darbību aprakstam, lai veiktu vienu vai vairākus nodarījumus, kuri minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2. pantā.

3. Eiropas Konvencijas par izdošanu 3. panta (2) noteikumi, kā arī Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 5. panta noteikumi paliek neskarti.

4. Atrunas, kuras izdarītas saskaņā ar Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 13. pantu, nepiemēro izdošanai starp dalībvalstīm.

6. pants

Fiskālie nodarījumi

1. Attiecībā uz nodarījumiem, kas saistīti ar nodokļiem, nodevām, muitu un valūtas maiņu, izdošanu, saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, Eiropas Konvencijas par izdošanu noteikumiem un Beniluksa Līguma noteikumiem, piemēro nodarījumiem, kuri atbilst līdzīgiem nodarījumiem pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts likumos.

2. Izdošanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts likumi neuzliek tādus pašus nodokļus vai nodevas, vai arī tajos nav tādi paši noteikumi saistībā ar nodokļiem, nodevām, muitu vai valūtas maiņu, kā pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts likumos.

3. Sniedzot 18. panta (2) minēto paziņojumu, jebkura dalībvalsts var deklarēt, ka tā nodrošinās izdošanu par fiskālu nodarījumu tikai saistībā ar darbību vai bezdarbību, kas varētu būt nodarījums, kas saistīts ar akcīzes, pievienotās vērtības vai muitas nodokli.

7. pants

Pilsoņu izdošana

1. Izdošanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka pieprasītā persona ir pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts pilsonis Eiropas Konvencijas par izdošanu 6. panta nozīmē.

2. Sniedzot 18. panta (2) minēto paziņojumu, jebkura dalībvalsts var deklarēt, ka tā nenodrošinās savu pilsoņu izdošanu vai atļaus to tikai ar dažiem sīkāk norādītiem nosacījumiem.

3. 2. daļā minētās atrunas ir derīgas piecus gadus no dienas, kad šī konvencija ir piemērota attiecīgajā dalībvalstī. Tomēr šādu atrunu var pagarināt uz tikpat ilgu turpmāku termiņu.

Divpadsmit mēnešus pirms atrunas termiņa paiešanas depozitārijs par to paziņo attiecīgajai dalībvalstij.

Vēlākais trīs mēnešus pirms katra piecu gadu termiņa beigām dalībvalsts paziņo depozitārijam, vai tā patur spēkā atrunu, groza to, lai atvieglotu izdošanas nosacījumus, vai atceļ to.

Ja nav iepriekšējā daļā minētā paziņojuma, depozitārijs informē attiecīgo dalībvalsti, ka tās atrunu uzskata par automātiski pagarinātu uz sešu mēnešu termiņu, pirms kura dalībvalstij ir jāsniedz paziņojums. Ja paziņojumu nesniedz līdz šī termiņa beigām, atruna zaudē spēku.

8. pants

Noilgums

1. Izdošanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka personas kriminālvajāšanai vai sodīšanai būtu iestājies noilgums saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts likumiem.

2. Pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts var nepiemērot 1. daļu, ja izdošanas pieprasījums ir pamatots ar nodarījumiem, uz kuriem attiecas šīs dalībvalsts jurisdikcija saskaņā ar tās krimināllikumu.

9. pants

Amnestija

Izdošanu nenodrošina attiecībā uz nodarījumu, uz ko attiecas amnestija pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, ja šīs valsts kompetencē bija uzsākt kriminālvajāšanu par attiecīgo nodarījumu saskaņā ar tās krimināllikumu.

10. pants

Nodarījumi, ar kuriem nav pamatots izdošanas pieprasījums

1. Attiecībā uz nodarījumiem, kas ir veikti pirms nodošanas un kas nav nodarījumi, ar kuriem tika pamatots izdošanas pieprasījums, bez vajadzības saņemt pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts piekrišanu, izdoto personu var:

a) apsūdzēt vai tiesāt, ja nodarījumi nav sodāmi ar brīvības atņemšanu;

b) apsūdzēt vai tiesāt, ciktāl kriminālprocess neļauj piemērot pasākumus, kas ierobežotu personas brīvību;

c) pakļaut sodam vai pasākumam, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, ieskaitot naudassodu, vai kādu pasākumu, kas to aizstāj, pat, ja tas varētu ierobežot personas brīvību;

d) apsūdzēt, tiesāt, aizturēt, lai izpildītu spriedumu vai aizturēšanas orderi vai pakļaut visiem citiem personiskās brīvības ierobežojumiem, ja pēc nodošanas persona ir skaidri atteikusies no īpašo noteikumu piemērošanas priekšrocībām attiecībā uz īpašiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms nodošanas.

2. Izdotās personas atteikšanās, kā minēts 1. daļas (d), ir jāsniedz pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentajā tiesu iestādē un jāreģistrē saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

3. Katrai dalībvalstij ir jāapstiprina pasākumi, lai nodrošinātu, ka 1. daļas (d) minētā atteikšanās ir konstatēta tā, lai parādītu, ka attiecīgā persona to sniegusi labprātīgi un pilnībā apzinoties tās sekas. Šajā sakarā izdotajai personai ir tiesības uz aizstāvi.

4. Ja pieprasījuma saņēmēja valsts ir nākusi klajā ar deklarāciju saskaņā ar 6. panta (3), šī panta 1. daļas (a), (b) un (c) nepiemēro fiskāliem nodarījumiem, izņemot 6. panta (3) minētos.

11. pants

Pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts piekrišanas pieņēmums

Katra dalībvalsts, nākot klajā ar 18. panta (2) minēto paziņojumu, vai arī jebkurā citā laikā, var paziņot, ka attiecībās ar citām dalībvalstīm, kuras nākušas klajā ar tādu pašu paziņojumu, tā uzskata, ka saņemta piekrišana Eiropas Konvencijas par izdošanu 14. panta (1) (a) un Beniluksa Līguma 13. panta (1) (a) nozīmē, ja vien tā nenorāda citādi, nodrošinot izdošanu kādā konkrētā gadījumā.

Ja kādā konkrētā gadījumā dalībvalsts ir norādījusi, ka ir jāuzskata, ka tās piekrišana nav dota, piemēro 10.panta (1).

12. pants

Atkārtota izdošana citai dalībvalstij

1. Eiropas Konvencijas par izdošanu 15. pantu, kā arī Beniluksa Līguma 14. panta (1) nepiemēro pieprasījumiem par atkārtotu izdošanu no vienas dalībvalsts citai.

2. Nākot klajā ar 18. panta (2) minēto paziņojumu, dalībvalsts var deklarēt, ka Eiropas Konvencijas par izdošanu 15. pantu, un Beniluksa Līguma 14. panta (1) turpina piemērot, ja vien 13. pantā Konvencijā par vienkāršotu savstarpējo izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs nav noteikts citādi vai, ja attiecīgā persona piekrīt tikt atkārtoti izdota citai dalībvalstij.

13. pants

Centrālā iestāde un dokumentu nosūtīšana ar faksimilu

1. Katra dalībvalsts izraugās centrālo iestādi vai, ja tā prasa tās konstitucionālā sistēma, centrālās iestādes, kas ir atbildīgas par izdošanas pieprasījumu nosūtīšanu un saņemšanu un vajadzīgajiem papildu dokumentiem, kā arī par visu citu oficiālo saraksti saistībā ar izdošanas pieprasījumu, ja vien šajā konvencijā nav noteikts citādi.

2. Nākot klajā ar 18. panta (2) minēto paziņojumu, katra dalībvalsts norāda iestādi vai iestādes, kas ir izraudzītas saskaņā ar šī panta 1. daļu. Tā informē depozitāriju par visām izmaiņām attiecībā uz izraudzīto iestādi.

3. Izdošanas pieprasījumu un 1. daļā minētos dokumentus var nosūtīt ar faksimilu. Katra centrālā iestāde ir aprīkota ar faksimila aparātu šādu dokumentu nosūtīšanai un saņemšanai, kā arī nodrošina, ka tas tiek turēts labā darba kārtībā.

4. Lai nodrošinātu pārraides autentiskumu un konfidencialitāti, ir jāizmanto centrālās iestādes īpašumā esoša un pie faksimila aparāta montēta kriptogrāfiska ierīce, ja izmanto aparātu, piemērojot šo pantu.

Dalībvalstis apspriežas cita ar citu par šī panta piemērošanas praktiskajiem jautājumiem.

5. Lai nodrošinātu izdošanas dokumentu autentiskumu, pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts centrālā iestāde savā pieprasījumā norāda, ka tā apliecina, ka papildu pieprasījumam nosūtītie dokumenti atbilst oriģināliem, kā arī norāda lappušu numerāciju. Ja pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts apstrīd to, ka dokumenti atbilst oriģināliem, tās centrālā iestāde ir pilnvarota pieprasīt pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts centrālajai iestādei pēc iespējas drīz nosūtīt dokumentu oriģinālus vai apliecinātus norakstus vai nu diplomātiskā ceļā vai citā savstarpēji saskaņotā veidā.

14. pants

Papildu informācija

Ikviena dalībvalsts, iesniedzot 18. (2) pantā minēto informāciju vai jebkurā citā laikā var paziņot, ka tās attiecībās ar citām dalībvalstīm, kuras sniegušas līdzīgus paziņojumus, šo citu dalībvalstu tiesu iestādes vai citas kompetentās iestādes var, ja nepieciešams, atbilstoši Eiropas konvencijas par izdošanu 13. pantam vai Beniluksa līguma 12. pantam tieši pieprasīt papildu informāciju no šīs dalībvalsts tiesu iestādēm vai citām kompetentām iestādēm, kuras ir atbildīgas par tiesvedību pret personu, kuras izdošana tiek pieprasīta.

Nākot klajā ar šādu paziņojumu, dalībvalsts sīkāk norāda tās tiesu iestādes vai citas kompetentās iestādes, kuras ir pilnvarotas sazināties un saņemt šādu papildu informāciju.

15. pants

Autentiskuma noteikšana

Visus dokumentus vai dokumentu kopijas, kas nosūtīti izdošanas nolūkā, atbrīvo no autentiskuma noteikšanas vai citām formalitātēm, ja vien to skaidri nepieprasa šīs konvencijas, Eiropas Konvencijas par izdošanu vai Beniluksa Līguma noteikumi. Tādā gadījumā dokumentu kopijas uzskata par autentiskām, ja šīs kopijas ir apstiprinājušas tās tiesu iestādes, kas ir izdevušas oriģinālu, vai arī 13.pantā minētā centrālā iestāde.

16. pants

Tranzīts

Tranzīta gadījumā caur vienas dalībvalsts teritoriju uz citu dalībvalsti saskaņā ar nosacījumiem, kas ir noteikti Eiropas Konvencijas par izdošanu 21. pantā, un Beniluksa Līguma 21. pantā, piemēro šādus noteikumus:

a) jebkurā tranzīta pieprasījumā iekļauj pietiekamu informāciju, lai tranzīta dalībvalsts varētu izvērtēt pieprasījumu un veikt ierobežojošus pasākumus, kas ir vajadzīgi izdotās personas tranzītam.

Šāda informācija ir pietiekama:

— izdotās personas identitātes dati,

— lēmuma par apcietināšanu, cita dokumenta ar līdzīgu likumīgo spēku vai izpildāma sprieduma esamība;

— nodarījuma veids un juridiskā kvalifikācija,

— to apstākļu apraksts, kādos tika izdarīts nodarījums, ieskaitot laiku un vietu;

b) tranzīta pieprasījumu un a) punktā noteikto informāciju var nosūtīt tranzīta dalībvalstij ar visiem līdzekļiem, kas nodrošina rakstisku reģistrāciju. Tranzīta dalībvalsts dara zināmu savu lēmumu ar to pašu metodi;

c) ja gaisa pārvadājumos, kuros nav paredzēta apstāšanās, nākas veikt neparedzētu nosēšanos, pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts sniedz attiecīgajai tranzīta dalībvalstij a) punktā noteikto informāciju;

d) saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, jo īpaši 3., 5. un 7. panta noteikumiem, turpina piemērot Eiropas Konvencijas par izdošanu 21. panta (1), (2), (5) un (6) noteikumus un Beniluksa Līguma 21. panta (1) noteikumus.

17. pants

Atrunas

Attiecībā uz šo konvenciju nav pieļaujamas atrunas, izņemot tajā skaidri noteiktās atrunas.

18. pants

Stāšanās spēkā

1. Šo konvenciju pieņem dalībvalstis saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

2. Dalībvalstis ziņo Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretāram par konstitucionālo procedūru pabeigšanu šīs konvencijas pieņemšanai.

3. Šī konvencija stājas spēkā 90 dienas pēc tam, kad ar 2. daļā minēto paziņojumu ir nākusi klajā pēdējā valsts, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts laikā, kad Padome pieņēma lēmumu par šīs konvencijas izveidi.

4. Līdz šī konvencija stājas spēkā, jebkura dalībvalsts, nākot klajā ar 2. daļā minēto paziņojumu vai jebkurā citā laikā, var paziņot, ka tā piemēro šo konvenciju attiecībās ar dalībvalstīm, kuras ir nākušas klajā ar tādu pašu paziņojumu. Šādi paziņojumi stājas spēkā 90 dienas pēc to deponēšanas.

5. Šo konvenciju piemēro tikai pieprasījumiem, kas ir iesniegti pēc dienas, kurā tā stājas spēkā vai tiek piemērota starp pieprasījuma saņēmēju dalībvalsti un pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti.

19. pants

Jaunu dalībvalstu pievienošanās

1. Šai konvencijai var brīvi pievienoties jebkura valsts, kas kļūst par Eiropas Savienības locekli.

2. Šīs konvencijas teksts, ko sagatavojusi Eiropas Savienības Padome, pievienojošās valsts valodā ir autentisks.

3. Pievienošanās dokumenti glabājas pie depozitārija.

4. Šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz jebkuru tai pievienojušos valsti deviņdesmit dienas pēc datuma, kad nodod glabāšanā pievienošanās dokumentu vai šīs konvencijas spēkā stāšanās dienā, ja tā vēl nav stājusies spēkā minētā deviņdesmit dienu perioda izbeigšanās laikā.

5. Ja šī konvencija nav stājusies spēkā pievienošanās dokumenta deponēšanas laikā, pievienojušās valstis piemēro 18. panta (4).

20. pants

Depozitārijs

1. Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs darbojas kā šīs konvencijas depozitārijs.

2. Depozitārijs publicē "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī" informāciju par dokumentu pieņemšanas un pievienošanās gaitu, paziņojumiem un atrunām, kā arī jebkurus citus paziņojumus attiecībā uz šo konvenciju.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo konvenciju.

Briselē, vienā eksemplārā angļu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, itāļu, īru, portugāļu, somu, spāņu vācu un zviedru valodā, visi teksti ir vienlīdz autentiski, oriģināls ir deponēts Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta arhīvos.

Ģenerālsekretārs nosūta apliecinātu kopiju katrai dalībvalstij.

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
spēkā esošs
Izdevējs: Saeima Veids: likums Pieņemts: 09.10.2002.Stājas spēkā: 01.05.2004.Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 156, 29.10.2002.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 22, 28.11.2002.
Saistītie dokumenti
  • Grozījumi
  • Anotācija / tiesību akta projekts
  • Citi saistītie dokumenti
67693
{"selected":{"value":"05.05.2004","content":"<font class='s-1'>05.05.2004.-...<\/font> <font class='s-3'>Sp\u0113k\u0101 eso\u0161\u0101<\/font>"},"data":[{"value":"05.05.2004","iso_value":"2004\/05\/05","content":"<font class='s-1'>05.05.2004.-...<\/font> <font class='s-3'>Sp\u0113k\u0101 eso\u0161\u0101<\/font>"},{"value":"01.05.2004","iso_value":"2004\/05\/01","content":"<font class='s-1'>01.05.2004.-04.05.2004.<\/font> <font class='s-2'>Pamata<\/font>"}]}
05.05.2004
84
1
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
RSS logo
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība) Kvalitātes balva