Labklājības ministrijas rīkojums Nr.143

Rīgā 2000.gada 3.maijā

Par Imunizācijas valsts programmu 2000.-2005.gadam

Izdots saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 18.janvāra noteikumu Nr.24 "Vakcinācijas noteikumi" 5.punktu

Lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotāju aizsardzību pret infekcijas slimībām, kuras var novērst ar vakcināciju, kā arī lai samazinātu šo slimību izplatību vai likvidētu atsevišķas no tām:

1. Apstiprināt Imunizācijas valsts programmu 2000.-2005.gadam;

2. Atzīt par spēku zaudējušu Labklājības ministrijas 1999.gada 30.marta rīkojumu Nr.87 "Par vakcinācijas kalendāru".

Labklājības ministrs R.Jurdžs

Imunizācijas valsts programma 2000.-2005.gadam

I. Esošā situācija Imunizācijas valsts programmas jomā

1. Ievads

Programmas "Imunizācijas valsts programma 2000.-2005.gadam" (turpmāk tekstā - Programma) pamatā ir Pasaules veselības organizācijas (PVO) Eiropas veselības politikā "Veselību visiem 21.gadsimtā" noteiktais, ka līdz 2020.gadam ievērojami jāsamazina infekcijas slimību negatīvā ietekme uz iedzīvotāju veselību, realizējot sistemātiskas programmas, lai likvidētu un kontrolētu tās infekcijas slimības, kuru ierobežošanai ir vislielākā nozīme sabiedrības veselības aizsardzībā. Programma atbilst PVO dokumentam "Paplašinātās imunizācijas programma", "Imunizācijas politika", kā arī citām PVO vadlīnijām un dokumentiem, kur noteikti imunizācijas mērķi un uzdevumi un rekomendācijas Eiropas reģionā.

Imunizācija ir valsts epidēmiskās drošības sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Imunizācijas mērķis ir cilvēka organisma neuzņēmības izveidošana pret infekcijas slimībām, imitējot dabīgas infekcijas procesu ar labvēlīgu iznākumu. Imunizācija ir visefektīvākais infekcijas slimību profilakses līdzeklis. Tā krasi samazina saslimstību ar infekcijas slimībām vai pat pilnīgi likvidē atsevišķas no tām, samazina bērnu mirstību, novērš epidēmiju rašanās draudus, palīdz ievērojami mazināt sociālos un ekonomiskos zaudējumus, ko izraisa infekcijas slimības.

Imunizācija atzīta par sabiedrības veselības prioritāti, tā orientēta uz infekcijas slimību negatīvās ietekmes mazināšanu uz indivīdu (it īpaši bērnu) veselību, ģimeni, sabiedrības grupām un sabiedrību kopumā.

2. Programmā iekļauto slimību epidemioloģiskās situācijas raksturojums

2.1. Ar vakcināciju ietekmējamo slimību epidemioloģija Latvijā. Lai novērotu Programmas efektivitāti un veiktu operatīvus pretepidēmijas pasākumus ar vakcināciju ietekmējamo slimību uzliesmojuma gadījumā, Programmā iekļautās slimības tiek obligāti reģistrētas. Lai pārzinātu reālo epidemioloģisko situāciju, īpaši svarīga ir šo slimību laboratoriskā diagnostika, katra gadījuma rūpīga epidemioloģiskā izmeklēšana un datu analīze.

Epidemioloģiskās analīzes dati liecina, ka, pateicoties bērnu vakcinācijai, katru gadu Latvijā tiek novērsts ap 40 000 ar vakcināciju regulējamo slimību gadījumu un ap 200 nāves gadījumu no tām (pārsvarā bērniem).

2.1.1. Difterija. Kopš 1993.gada Latvijā vērojama paaugstināta saslimstība ar difteriju. No 1993.gada līdz 1999.gadam ar difteriju saslimuši 933 cilvēki un 81 miris, tajā skaitā 9 bērni. 1995.gadā izsludināta difterijas epidēmija. Lai gan pēc 1995.gada bija vērojama saslimstības samazināšanās, 1998.gadā sākās jaunais difterijas gadījumu skaita pieaugums. Krasi palielinājies letālo gadījumu skaits: no 4% 1996.gadā līdz 9-15% pēdējos divos gados. Visaugstākais saslimstības līmenis ir pieaugušajiem vecumā no 30 līdz 59 gadiem (70% no visiem gadījumiem pieaugušajiem). Augsta saslimstība vērojama arī bērniem, īpaši pirmsskolas vecuma bērniem. Neraugoties uz plašiem vakcinācijas pasākumiem no 1995.gada, pieaugušo vidū imunizēti tikai 56,4% iedzīvotāju, kas nav pietiekami, lai apturētu difterijas epidēmiju. Arī imunitāte pret difteriju ir nepietiekoša. Pasaules veselības organizācijas ekspertu rekomendētais imunizācijas līmenis - 90%, sasniegts tikai 6 rajonos. Lai gan epidemioloģiskā situācija pasliktinās, nemitīgi samazinās pret difteriju veikto vakcināciju skaits.

2.1.2. Epidēmiskais parotīts. 1983.gadā Latvijā tika uzsākta bērnu vakcinācija pret epidēmisko parotītu. Tās rezultātā saslimstība ar epidēmisko parotītu samazinājusies 55 reizes. Pēdējo piecu gadu laikā saslimstības līmenis svārstās no 1,5-5,9 saslimšanas gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju. Seroepidemioloģiskajos izmeklējumos atklājies, ka 45,6% skolas vecuma bērnu nav antivielu pret epidēmisko parotītu. Nepietiekoša imunitāte skolēnu vidū ir iemesls epidēmiskā parotīta periodiskiem uzliesmojumiem (1996.-1997. gadā Daugavpilī, 1999.gadā Rīgā un 2000.gadā vēl vairākās citās vietās). Lai samazinātu pret epidēmisko parotītu uzņēmīgo skolas vecuma bērnu īpatsvaru, 1998.gadā vakcinācijas kalendārā tika iekļauta revakcinācija pret epidēmisko parotītu, bet tā vēl nav skārusi visus skolas vecuma bērnus.

2.1.3. Garais klepus. 1957.gadā Latvijā uzsākta vakcinācija pret garo klepu, kuras rezultātā saslimstība samazinājusies vairāk nekā 30 reizes. Pēdējos gados saslimstības līmenis svārstās no 1,6 līdz 6 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju (salīdzinājumā, pirmsvakcinācijas periodā - 259 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Lai palielinātu vakcinēto bērnu skaitu, kopš 1997.gada Imunizācijas programmas ietvaros izmanto mazāk reaktogēno bezšūnu (acelulāro) vakcīnu. Sakarā ar augsto vakcīnas cenu, to lieto tikai bērniem, kuriem kontrindicēta šūnu komponentu saturošā garā klepus vakcīna. Pateicoties šai taktikai, imunizācijas rādītāji nedaudz uzlabojušies, tomēr pret garo klepu vakcinēto bērnu skaits joprojām ir par 3% mazāks nekā bērnu skaits, kas atbilstošā vecumā vakcinēti pret difteriju un stinguma krampjiem.

2.1.4. b tipa Haemophilus influenzae infekcija. Bērnu vakcinācija pret b tipa Haemophilus influenzae infekciju uzsākta 1994. gadā. Sakarā ar trūkumiem infekcijas laboratoriskajā diagnostikā Latvijā dati par tās izplatību mūsu valstī joprojām ir ļoti ierobežoti. Katru gadu tika reģistrēti tikai 1-2 saslimšanas gadījumi. Vakcinācijas rādītāji ir zemāki nekā citiem infekcijas slimību gadījumiem, tas saistīts ar nepietiekošu ārstu uzmanību un neinformētību par b tipa Haemophilus influenzae infekcijas aktualitāti un vakcinācijas nozīmi.

2.1.5. B hepatīts. Līdz 80. gadu vidum Latvijā katru gadu tika reģistrēti vidēji 800 B hepatīta gadījumi jeb 30 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Pēc tam tika novērots pakāpenisks saslimstības līmeņa samazinājums saistībā ar B hepatīta kontroles pasākumu intensifikāciju veselības aprūpes iestādēs. 1999.gadā tika reģistrēti 453 B hepatīta gadījumi (18,6 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). HbsAg pozitīvo personu izplatība dažādās vecuma grupās svārstās no 1,6% līdz 7,1% (vidēji - 4,2%, bērniem - 3,1%, pieaugušajiem - 5,2%). Anti-HBs izplatība nevakcinēto bērnu vidū svārstās no 2,8% līdz 9,8%, viszemākā - 80. gadu otrajā pusē dzimušajiem. Jaundzimušo vakcinācija pret B hepatītu Latvijā uzsākta 1997.gada novembrī. B hepatīta profilakses problēma joprojām ir aktuāla veselības aprūpes iestādēs (it īpaši dialīžu un hematoloģijas nodaļās), kur turpinās infekcijas nozokomiāla izplatīšanās. Atsevišķi B hepatīta perēkļi tika reģistrēti slēgtajos bērnu kolektīvos. Visaugstākā saslimstība ar B hepatītu ir vecumgrupā no 15 līdz 29 gadu vecumam, kas saistīts ar infekcijas izplatīšanos seksuāli transmisīvā ceļā. Aktivizējas B hepatīta izplatīšanās intravenozo narkotiku lietotāju vidū. Minētās riska grupas nav aizsargātas no inficēšanās ar vakcināciju.

2.1.6. Masalas. 1968.gadā Latvijā uzsākta vakcinācija pret masalām, kuras rezultātā saslimstība samazinājusies vairāk nekā 370 reizes. Pēdējos gados saslimstības līmenis svārstās no 0,1 līdz 2,2 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju (salīdzinājumā, pirmsvakcinācijas periodā - 192 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). 1999.gadā Latvijā saslimšanas gadījumi ar masalām nav reģistrēti. Tomēr pastāv uzliesmojumu izcelšanās iespējamība, jo seroepidemioloģisko izmeklējumu rezultāti liecina, ka līdz 36% bērnu nav antivielu pret masalu vīrusu. Lai samazinātu pret masalām uzņēmīgo bērnu skaitu un novērstu masalu uzliesmojumus skolas vecuma bērnu vidū, 1998.gadā tika organizēta skolas vecuma bērnu revakcinācija un izdarīti grozījumi vakcinācijas kalendārā, proti, ieviesta ātrāka bērnu revakcinācija - 7 gadu vecumā.

2.1.7. Masaliņas. 1993.gadā Latvijā tika uzsākta bērnu vakcinācija pret masaliņām. Laikā no 1993. līdz 1995.gadam tika vakcinēti ap 200 000 bērnu, galvenokārt bērni vecumā no 1 līdz 5 gadiem un 12-gadīgas meitenes. Rezultātā saslimstības līmenis samazinājies 8 reizes no 288,4 (1983.g.) līdz 29,4 (1995.g.). 1995.-1996.gadā Latvijā tika reģistrēts liels masaliņu uzliesmojums, kura laikā saslimuši 5800 bērni (pārsvarā skolas vecuma). Kopš tā laika saslimstība ar masaliņām nepārsniedz 10 gadījumus uz 100 000 iedzīvotāju. Seroepidemioloģiskie pētījumi liecina, ka skolas vecuma bērnu vidū seronegatīvo bērnu daļa svārstās no 20% līdz 50%. Nav datu par grūtnieču imunitāti pret masaliņām un iedzimto masaliņu sindroma izplatību.

2.1.8. Poliomielīts. No 1946.gada līdz 1958.gadam Latvijā katru gadu tika reģistrēti ap 200 poliomielīta gadījumu ar periodiskām poliomielīta epidēmijām. 1959.gadā tika uzsākta vakcinācija pret poliomielītu ar dzīvo perorālo vakcīnu. 1962.gadā tika reģistrēts pēdējais savvaļas poliovīrusa izraisītais poliomielīta gadījums. Lai samazinātu vakcīnu izraisīta poliomielīta risku un palielinātu humorālo imunitāti pret šo infekciju vakcinētām personām, 1997.gadā uzsākta bērnu primārā vakcinācija ar inaktivēto poliomielīta vakcīnu (IPV). Kopš 1998.gada Latvija aktīvi piedalās PVO organizētajā poliomielīta likvidācijas sertifikācijas procesā.

2.1.9. Stinguma krampji. Laika periodā no 1949.-1969.gadam ik gadu Latvijā tika reģistrēti no 5 līdz 19 saslimšanas gadījumiem ar stinguma krampjiem (0,9-1 gadījums uz 100 000 iedzīvotāju). Sākot ar 1957.gadu, kad tika uzsākta imunizācija pret stinguma krampjiem, saslimstība ar šo infekciju samazinājusies 4 reizes un pašreiz svārstās no 0,04 līdz 0,12 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju jeb 1-5 gadījumi gadā. Mirstība - 52%. Visi ar stinguma krampjiem mirušie nav bijuši vakcinēti. Latvijā ar stinguma krampjiem slimo galvenokārt personas, kas vecākas par 50 gadiem un kurām pēc seroepidemioloģiskajiem izmeklējumiem ir viszemākais imunitātes līmenis. Saslimšanas gadījumi bērniem nav reģistrēti.

2.1.10. Tuberkuloze. Kopš 1990.gada novērots straujš saslimstības pieaugums (no 27,4 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju līdz 68,7 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju 1999.gadā). Saslimstība ar tuberkulozi ievērojami pieaugusi arī bērnu vecumā, tomēr tuberkuloza meningīta un miliārās tuberkulozes gadījumi bērniem nav reģistrēti, kas izskaidrojams ar tuberkulozes vakcinācijas aizsargefektu.

2.1.11. Citas ar vakcināciju ietekmējamās infekcijas slimības

Ērču encefalīts. Lielākā Latvijas teritorija ir ērču encefalīta augsta endēmiskā zona ar visaugstāko saslimstību Eiropā. No 1993.gada līdz 1999.gadam tika reģistrēti 6487 ērču encefalīta gadījumi (t.sk. 869 bērniem), kas 48 gadījumos beidzās letāli. Ērču encefalīts ievērojami ietekmē valsts sociāli ekonomisko stāvokli. Ērču encefalīta slimnieku gultas dienu vidējais skaits gadā ir ap 18 500, kas izmaksā budžetam vairāk nekā Ls 280 000. Sākot ar 1997.gadu, Latvijā tika realizēta bērnu vakcinācijas programma augsti endēmiskajos apvidos. Tās gaitā vakcinēti 25 360 bērni 78 pagastos ar īpaši augstu saslimstības līmeni. Sasniedzot minētajos pagastos 75% imunizācijas līmeni, bērnu saslimstība ar ērču encefalītu strauji samazinājusies. Aprēķini liecina par izvēlētas vakcinācijas taktikas ekonomisko lietderīgumu.

Programmā iekļauto slimību biežums Latvijā 1995.-1999.gadā

Infekcijas slimība	Rādītājs	1995.	1996.	1997.	1998.	1999.	Mērķis
Difterija	gadījumu skaits	369	112	42	67	81	-
	uz 100 000 iedz.	14,6	4,5	1,7	2,7	3,3	1,0
Garais klepus	gadījumu skaits	58	39	152	149	55	-
	uz 100 000 iedz.	2,3	1,56	6,1	6	2,3	1,0
Masalas	gadījumu skaits	2	3	4	3	0	-
	uz 100 000 iedz.	0,08	0,12	0,2	0,1	0	0
Masaliņas	gadījumu skaits	743	5074	600	142	91	-
	uz 100 000 iedz.	29,4	203	24	5,7	3,7	2,0
Iedzimtās masaliņas	gadījumu skaits uz
	1000 jaundzimušajiem	-	-	-	-	-	0,01
Epidēmiskais parotīts	gadījumu skaits	62	148	321	36	41	-
	uz 100 000 iedz.	2,5	5,9	12,8	1,6	1,6	1,0
B hepatīts	gadījumu skaits	496	433	375	398	453	-
	uz 100 000 iedz.	19,6	17,3	14,9	16,0	18,6	-
Hib infekcija	gadījumu skaits	-	-	-	1	2	-
	uz 100 000 iedz.	-	-	-	0,04	0,08	1,0
Poliomielīts	gadījumu skaits	0	0	0	0	0	0
	uz 100 000 iedz.	0	0	0	0	0	0
Stinguma krampji	gadījumu skaits	0	4	3	1	3	-
	uz 100 000 iedz.	0	0,16	0,12	0,04	0,12	-
Jaundzimušo tetāns	gadījumu skaits	0	0	0	0	0	0
Meningeāla un miliāra	gadījumu skaits	0	0	0	0	0	0
tuberkuloze bērniem

2.2. Imunizācijas rādītāji. Saskaņā ar PVO uzdevumiem līdz 2000.gadam Eiropas valstīm bija jāsasniedz 95% bērnu imunizācijas līmenis pret infekcijām, kas norādītas paplašinātajā imunizācijas programmā. Situācijas analīze liecina, ka minētais vakcinācijas līmenis Latvijā ne vienmēr tiek sasniegts. Seroepidemioloģisko pētījumu rezultāti liecina, ka gan bērniem, gan pieaugušajiem ir nepietiekama imunitāte pret dažādām infekcijas slimībām (difterija, masalas, poliomielīts, epidēmiskais parotīts u.c.), kuras var novērst ar vakcināciju.

Imunizācijas līmenis 1996.-1999.gadā

							Administratīvo teritoriju
Infekcijas	Vecums	Potes	Imunizācijas līmenis				daļa (%), kur imunizācijas
slimība							rādītāji atbilst PVO
							ieteiktajiem 95%
			1996.	1997.	1998.	1999.	1996.	1997.	1998.	1999.
Difterija	1 g.v.	3.pote	92,8	91,7	93,6	95,3	27,3	27,3	54,5	72,7
	2 g.v.	4.pote	85,7	87,3	87,7	90,6	15,2	15,0	18	18,2
Stinguma	7 (9) g.v.	5.pote	89,9	94,7	94,7	90,5	42,4	63,6	27,2	54,5
krampji	15 g.v.	6.pote	83,9	89,1	94,5	90,9	27,3	51,5	66,7	60,6
Garais	1 g.v.	3.pote	79,8	89,1	90,8	94,1	18,2	27,3	24,2	60,6
klepus	2 g.v.	4.pote	82,3	85,5	85,7	89,3	9,1	9,1	9,1	18,2
Poliomielīts	1 g.v.	3.pote	92,8	91,6	94,0	95,2	30,3	27,0	54,5	75,8
	2 g.v.	4.pote	85,9	88,1	88,4	91,1	15,2	15,0	15,0	18,2
	7 g.v.	5.pote	89,5	93,5	91,2	92,4	30,3	63,6	42,4	72,7
	15 g.v.	6.pote	91,9	94,8	96,4	93,9	60,6	72,7	87,8	66,6
Masalas	2 g.v.	1.pote	95,7	96,6	96,9	97,2	81,8	81,8	91,9	84,8
	7 g.v.	2.pote	-	-	84,2	91,6	-	-	-	60,6
	12 g.v.	2.pote	84,0	86,9	95,0	96,4	39,4	66,0	33,3	78,7
Masaliņas	2 g.v.	1.pote	94,6	96,0	96,5	95,6	75,8	81,8	90,9	75,8
	12 g.v.*	2.pote	78,2	96,6	88,5	89,0	-	51,5	63,6	54,5
Epidēmiskais	2 g.v.	1.pote	95,6	96,3	96,9	94,2	78,8	84,8	93,9	81,8
parotīts	7 g.v.	2.pote	-	-	69,5	88,4	-	-	21,2	51,5
Tuberkuloze	1 g.v.	1.pote	99,7	99,6	99,9	99,8	100	100	100	100
B hepatīts	1g.v.	3.pote	-	-	-	94,2	-	-	-	51,5

* meitenes

3. Programmas īstenošanas organizācija

3.1. Tiesiskā bāze. Programmas realizācija tiek veikta saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu, Ārstniecības likumu, Ministru kabineta 2000.gada 18.janvāra noteikumiem Nr.24 "Vakcinācijas noteikumi", Labklājības ministrijas rīkojumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

3.2. Finansēšanas principi. Saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 18.janvāra noteikumiem Nr.24 "Vakcinācijas noteikumi" visus izdevumus, kas saistīti ar Programmas īstenošanu, finansē no valsts pamatbudžeta un valsts speciālā veselības aprūpes budžeta. Ārstniecības iestādēm ir tiesības veikt vakcināciju par maksu, izmantojot vakcīnas, kas iegādātas ārpus valsts pasūtījuma Programmas realizēšanai. Lai novērtētu imunizācijas rādītājus un Programmas realizācijas efektivitāti, ārstniecības personām ir pienākums reģistrēt un uzskaitīt šīs vakcinācijas.

3.3. Programmas īstenošanā iesaistītās institūcijas. Iedzīvotāju vakcināciju organizē un īsteno vakcinācijas iestādes, kas ir atbildīgas par Programmas aktivitātēm lokālā līmenī. Vadošā loma Programmas realizācijā ir primārās veselības aprūpes ārstiem. Pilsētu un rajonu līmenī par Programmas īstenošanu atbild pašvaldības, slimokases, izglītības iestādes, skolu valdes un teritoriālie vides veselības centri. Labklājības ministrija un tās institūcijas - Nacionālais vides veselības centrs, Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra, Valsts infektoloģijas centrs, Valsts sanitārā inspekcija, Valsts zāļu aģentūra, Veselības veicināšanas centrs - valsts līmenī nodrošina Programmas aktivitātes plānošanu, uzraudzību un kontroli.

3.4. Problēmas imunizācijas darbā. Izmaiņas veselības aprūpes infrastruktūrā un sociāli ekonomiskie faktori ir apgrūtinājuši Programmas izpildi. Galvenās problēmas ir šādas:

3.4.1. veselības aprūpes sistēmas decentralizācijas pārejas periodā daļai bērnu ir apgrūtināta pieejamība vakcinācijas pakalpojumiem, jo šie bērni dažādu iemeslu dēļ ir palikuši ārpus ārstniecības personu redzesloka (piemēram, ir bērni, kas nav pierakstīti pie ģimenes ārstiem, jo dzīvo citās teritorijās, vai neapmeklē mācību iestādes u.c.). Saskaņā ar 1998.gada ārstniecības iestāžu pārskatiem "Par potēto bērnu kontingentiem" (veidlapa Nr.6) ārstniecības iestāžu rīcībā nebija informācijas par 60 031 (10,7%) bērna vakcinācijas statusu;

3.4.2. bērnu vakcinācija netiek veikta savlaicīgi: piemēram, 1999.gadā vakcinācija pret difteriju, stinguma krampjiem un garo klepu laikus (3 mēnešu vecumā) uzsākta mazāk nekā 64% zīdaiņu;

3.4.3. nav izveidota pietiekama bāze primārās veselības aprūpes ārstu iesaistīšanai pacientu imunizācijas statusa novērtēšanā un vakcinācijā. Nav izveidots primārās veselības aprūpes un/vai sabiedrības veselības māsu tīkls, uz kurām mūsdienās lielākā daļā valstu balstās imunizācijas darbs;

3.4.4. netiek nodrošināts sistemātisks audits par imunizācijas uzskaites dokumentāciju ārstniecības iestādēs un līdz ar to arī par pieejamo datu ticamību par imunizācijas rādītājiem;

3.4.5. pārejas periodā uz pilnībā funkcionējošu primārās veselības aprūpes sistēmu, kurā par vakcināciju atbild ģimenes ārsts, pastāv vēl atsevišķas neskaidrības jautājumā par bērnu vakcināciju izglītības iestādēs;

3.4.6. nav metodiskās rekomendācijas vai rokasgrāmatas par vakcināciju ārstniecības personām;

3.4.7. nav pietiekami informatīvie materiāli par vakcināciju iedzīvotājiem;

3.4.8. nav pietiekoši finansiālie resursi, lai paplašinātu imunizācijā iesaistīto personu loku, piemēram, pusaudžu vakcināciju pret B hepatītu vai bērnu un pieaugušo vakcināciju pret ērču encefalītu.

II. Programmas mērķi un uzdevumi

4. Programmas mērķi

Programmas galvenais mērķis ir nodrošināt Latvijas iedzīvotāju aizsardzību pret infekcijas slimībām, veicot mērķtiecīgu un plānveida vakcināciju ar drošām un augsti efektīvām vakcīnām, kā rezultātā:

4.1. līdz 2002. gadam vai agrāk panākt, lai saslimstība ar difteriju nepārsniegtu 1 gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju un līdz 2005. gadam vai agrāk likvidēt vietējas izcelsmes difteriju;

4.2. līdz 2005. gadam vai agrāk panākt, lai saslimstība ar epidēmisko parotītu nepārsniegtu 1 gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju;

4.3. līdz 2005. gadam vai agrāk panākt, lai saslimstība ar garo klepu nepārsniegtu 1 gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju;

4.4. līdz 2005. gadam vai agrāk panākt, lai saslimstība ar b tipa Haemophilus influenzae infekciju izraisītām slimībām nepārsniegtu 1 gadījumu uz 100 000 iedzīvotājiem;

4.5. līdz 2005. gadam vai agrāk samazināt inficēšanās gadījumu skaitu ar B hepatītu bērniem līdz 1 gada vecumam - vismaz par 90%;

4.6. līdz 2005. gadam vai agrāk panākt vietējas izcelsmes masalu izskaušanu;

4.7. līdz 2005. gadam vai agrāk panākt, lai iedzimto masaliņu gadījumu skaits nepārsniegtu 0,01 uz 1000 jaundzimušajiem;

4.8. nepieļaut savvaļas poliovīrusa izraisītu poliomielīta gadījumus, līdz minimumam samazināt vakcīnasociēta poliomielīta risku un līdz 2003. gadam iegūt sertifikātu, kas apliecinātu Latviju kā brīvu no poliomielīta;

4.9. līdz 2005. gadam vai agrāk novērst saslimstību ar stinguma krampjiem ;

4.10. samazināt meningeālas un miliāras tuberkulozes risku bērniem.

5. Programmas uzdevumi. Programmas mērķu sasniegšanai ir šādi uzdevumi:

5.1. nodrošināt vismaz 95% imunizācijas līmeni pret vakcinācijas kalendārā noteiktajām infekcijas slimībām bērniem un 90% imunizācijas līmeni pret difteriju un stinguma krampjiem pieaugušajiem ne mazāk kā 85% Latvijas administratīvajās teritorijās no administratīvo teritoriju kopskaita;

5.2. regulāri pilnveidot Programmu un vakcinācijas kalendāru un izstrādāt un realizēt programmas riska grupu vakcinācijai;

5.3. uzlabot vakcīnu kvalitātes uzraudzību;

5.4. pilnveidot vakcīnu apgādes sistēmu;

5.5. nodrošināt Programmas darbības un efektivitātes uzraudzību.

III. Pasākumi Programmas mērķu un uzdevumu sasniegšanai

Nr.		Atbildīgā	Sadarbības	Izpildes
p.k.	Uzdevums/pasākums	izpildītāj-	institūcija	laiks
		institūcija
1	2	3	4	5
1.	Programmā paredzētā imunizācijas līmeņa sasniegšana un uzturēšana
1.1.	Mehānisma primārās veselības aprūpes	VOVAA	NVVC	2000.-2001.
	ārstu iesaistīšanai iedzīvotāju		SK
	imunizācijā (stimulācija un atbildība)		TVVC
	izstrādāšana un realizēšana
1.2.	Primārās veselības aprūpes un/vai	VOVAA		2001.-2003.
	sabiedrības veselības māsu tīkla
	izveidošana praktiskā imunizācijas
	darba nodrošināšanai
1.3.	Labas imunizācijas prakses standartu	NVVC	LIC	2001.
	izstrādāšana		LĀA
1.4.	Sagatavot rekomendācijas iekšējā	NVVC	VOVAA	2000.-2001.
	audita imūnprofilakses darbā
	izveidošanai vakcinācijas iestādēs
1.5.	Ārstniecības personu darba kvalitātes	LIC	NVVC,	2000.-2005.
	paaugstināšana imūnprofilakses jautājumos		LĀA
1.5.1.	Ārstniecības personu mācību	LIC	NVVC,	2001.
	programmu izstrādāšana		VZA,
	imūnprofilakses jautājumos		LĀA
1.5.2.	Regulāru mācību kursu organizēšana	LIC	NVVC,	2001.
	par vakcinoloģijas jautājumiem		VZA, LĀA
1.5.3.	Ārstu un medicīnas māsu sertifikācijas	LĀB,	NVVC	2002.
	ieviešana imūnprofilakses jautājumos	LMB	LIC
1.5.4.	Jautājuma izskatīšana par bērnu	IVP	NVVC	2000.
	imunizāciju izglītības iestādēs		VOVAA
			SV, SK
1.5.5.	Metodisko un informatīvo materiālu	NVVC	LIC	2000.-2005.
	par aktuāliem imūnprofilakses
	jautājumiem izstrādāšana un izplatīšana
	ārstniecības personu vidū
1.6.	Iedzīvotāju izglītošana imunizācijas	NVVC	VVC	2000.-2005.
	jautājumos un vakcinācijas propa-		LIC
	gandēšana, izmantojot masu saziņas
	līdzekļus, bukletus u.c. informāciju
2.	Programmas un vakcinācijas kalendāra pilnveidošana,
	programmu izstrāde riska grupu vakcinācijai
2.1.	Īpaša pasākumu plāna izstrāde un	NVVC	VOVAA	2000.
	īstenošana difterijas vakcinācijas		TVVC, SK
	uzlabošanai		ĀI, VSI
2.2.	Jautājuma izskatīšana par bērnu	IVP	NVVC	2000.
	vakcinēšanu 6 gadu vecumā esošā		SV
	7 gadu vecuma vietā
2.3.	Jautājuma izskatīšana par nerevakcinēto	IVP	NVVC	2000.
	skolas vecuma bērnu un jauniesaucamo
	revakcināciju pret epidēmisko parotītu
2.4.	Jautājuma izskatīšana par otras MPR	IVP	NVVC	2000.
	devas ieviešanu vakcinācijas kalendārā
	6-7 gadu veciem bērniem epidēmiskā
	parotīta un masalu monovakcīnu vietā
2.5.	Programmas bāreņu, bez vecāku	NVVC	VOVAA	2001.-2002.
	gādības palikušo bērnu u.c. riska grupu		IVP
	bērnu vakcinācijas pret B hepatītu
	izstrādāšana un īstenošana
2.6.	Jautājuma izskatīšana par pusaudžu	IVP	NVVC	2003.-2005.
	vakcinācijas pret B hepatītu ieviešanu
	vakcinācijas kalendārā
2.7.	Vakcinācijas programmas pret ērču	NVVC	SVD	2000.-2005.
	encefalītu īstenošana augsti		VOVAA, SK,
			TVVC, ĀI
2.8.	Jautājuma izskatīšana par vakcinācijas	IVP	NVVC	2001.-2005.
	pret ērču encefalītu iekļaušanu Programmā
2.9.	Jautājuma izskatīšana par jaunas	IVP	NVVC	2000.-2005.
	paaudzes (t.sk. kombinēto) vakcīnu
	ieviešana praksē
3.	Vakcīnu kvalitātes uzraudzības sistēmas uzlabošana
3.1.	Vakcīnu atsaukšanas sistēmas	VZA	NVVC	2001.
	uzlabošana, izstrādājot LM rīkojumu
	par nekvalitatīvas vakcīnas izņemšanu
	no apgrozības
3.2.	Speciālistu apmācības nodrošināšana	VZA	PVO	2000.
	vakcīnu licencēšanas jautājumos
3.3.	Efektīvi funkcionējošas vakcinācijas	NVVC	VZA	2000.
	izraisīto komplikāciju (blakus parādību)
	epidemioloģiskās uzraudzības sistēmas
	izveidošana, t.sk.:
3.3.1.	Sadarbības mehānisma izstrādāšana starp	NVVC	VZA	2000.
	institūcijām, kas iesaistītas vakcinācijas
	izraisīto komplikāciju (blakus parādību)
	uzraudzībā un pārvaldīšanā
3.3.2.	LM rīkojuma projekta "Par vakcinācijas	SVD	NVVC,	2000.
	izraisīto komplikāciju (blakus parādību)		VZA,
	reģistrācijas kārtību", ieskaitot ziņošanai		FD
	pakļauto blakus parādību definīcijas
	sagatavošanu apstiprināšanai
3.3.3.	Vakcinācijas izraisīto komplikāciju	NVVC	VZA	2000.
	(blakus parādību) gadījuma epidemio-
	loģiskās izmeklēšanas protokola
	izstrādāšana un ieviešana praksē
3.3.4.	PVO rokasgrāmatas: Immunization	NVVC		2000.
	Safety Surveillance, Guidelines for
	managers of imunization programmes
	on reporting and investigating adverse
	events following immunization, 1999.g.
	pārtulkošana, izdošana un izplatīšana
	epidemiologu un ārstniecības personu vidū
3.3.5.	Rīcības plāna izstrādāšana gadījumiem,	NVVC	VZA	2001.
	ja reģistrēts vakcinācijas izraisīts
	komplikācijas (blakus parādību) gadījums
	(gadījumi), kas var negatīvi ietekmēt
	Imunizācijas valsts programmas izpildi
3.3.6.	Datorprogrammas izstrādāšana	NVVC	VZA	2001.
	vakcinācijas izraisīto komplikāciju (blakus
	parādību) monitoringam un atbilstošas
	informācijas sistēmas izveidošana
3.3.7.	Ārstniecības personu un epidemiologu	NVVC	VZA,	2001.
	apmācības programmu izstrādāšana un		LIC
	realizēšana vakcinācijas izraisīto komplikāciju
	(blakus parādību) pārvaldīšanas jautājumos
3.4.	Instrukcijas izstrādāšana aukstuma	NVVC	VZA	2000.
	ķēdes un drošas imunizācijas prakses
	nodrošināšanai
3.5.	Ārstniecības personu sistemātiskas	NVVC,		2001.-2005.
	apmācības organizēšana aukstuma	TVVC
	ķēdes un drošas imunizācijas prakses
	nodrošināšanas jautājumos
3.6.	Speciālistu apmācība vakcīnu partiju	VZA	PVO	2001.
	kvalitātes kontroles jautājumos, lai
	izveidotu t.s. Lot Releas System
3.7.	Speciālistu apmācība vakcīnu kvalitātes	VZA	PVO	2001.
	kontroles jautājumos
4.	Vakcīnu apgādes sistēmas uzlabošana
4.1.	Vakcīnu plānošanas, pasūtīšanas un	NVVC	VOVAA	2000.
	uzskaites sistēmu pilnveidošana,		SK
	iesaistot slimokases
4.2.	Nolikuma pilnveidošana par vakcīnu	NVVC		2001.
	konkursu atbilstoši PVO rekomendācijām
4.3.	Jautājuma izskatīšana par vakcīnu	NVVC		2001.
	iepirkšanas iespējām no UNICEF
4.4.	Datorizētu vakcīnu uzskaites sistēmu	NVVC,	VOVAA,	2001.-2002.
	izveidošana lokālajās vakcīnu	TVVC	SK
	noliktavās un vienota elektroniskā
	informācijas tīkla izveidošana
4.5.	Jaunu ledusskapju iegāde centrālajai un	NVVC,		2000.-2005.
	lokālajām vakcīnu noliktavām aukstuma	TVVC
	ķēdes uzlabošanai
4.6.	Regulāra higiēnas un epidemioloģiskās	VSI		2000.-2005.
	drošības prasību izpildes kontroles
	veikšana iestādēs, kas veic vakcināciju
5.	Programmas darbības un efektivitātes uzraudzība
5.1.	LM rīkojuma "Par vakcinācijas	NVVC	VOVAA	2000.
	reģistrācijas un uzskaites kārtību"
	izstrādāšana
5.2.	Jautājuma izskatīšana par vakcinācijas	IVP	NVVC	2000.-2001.
	datu piesaisti pacienta un ārsta reģistram	VOVAA
5.3.	Programmā iekļauto slimību efektīvas	NVVC,	ĀI	2000.-2005.
	epidemioloģiskas uzraudzības	TVVC	LIC
	nodrošināšana:		ML
5.3.1.	Katra Programmā iekļauto slimību
	gadījuma rūpīga epidemioloģiskā
	izmeklēšana, dokumentēšana un analīze,
	tai skaitā par personas vakcinācijas statusu
5.3.2.	PVO rekomendējamo gadījumu	NVVC	ĀI	2000.-2005.
	definīciju izmantošana	TVVC	LIC, ML
5.3.3.	Adekvātas laboratoriskās diagnostikas
	nodrošināšana
5.3.4.	Vienotas modernas elektroniskās
	informācijas un datu analīzes sistēmas
	veidošana, izmantojot datortīklus ātrai
	informācijas izplatīšanai
5.3.4.	Ātras brīdināšanas un reaģēšanas
	sistēmas funkcionēšanas nodrošināšana
	vakcīnregulējamo slimību uzliesmojuma
	gadījumā
5.3.5.	Seroepidemioloģisko pētījumu veikšana
	iedzīvotāju riska grupu noteikšanai un
	Programmas efektivitātes vērtēšanai
5.4.	Programmas izpildes pārraudzības	NVVC	VOVAA	2000.-2005.
	sistēmas (audita) ārstniecības iestādēs	TVVC	SK
	izstrāde un nodrošināšana, vakcināciju
	kavējošo faktoru apzināšana

 

Tabulā izmantotie apzīmējumi:

ĀI	- Ārstniecības iestādes
FD	- Farmācijas departaments
IVP	- Imunizācijas valsts padome
LĀA	- Latvijas ārstu asociācija
LĀB	- Latvijas ārstu biedrība
LIC	- Latvijas infektoloģijas centrs
LMB	- Latvijas medmāsu biedrība
ML	- Mikrobioloģijas laboratorijas
NVVC	- Nacionālais vides veselības
	centrs
PVO	- Pasaules veselības
	organizācija
SK	- Slimokases
SV	- Skolu valdes
SVD	- Sabiedrības veselības
	departaments
TVVC	- Teritoriālie vides veselības
	centri
VOVAA	- Valsts obligātā veselības
	apdrošināšanas aģentūra
VSI	- Valsts sanitārā inspekcija
VVC	- Veselības veicināšanas centrs
VZA	- Valsts zāļu aģentūra

IV Vakcinācijas kalendārs

Vecums	Infekcijas	Vakcīnu	Piezīmes
	slimība	saīsinājumi
12 stundas	B hepatīts	HB	B hepatīta vakcinācijas kārtība noteikta
			LM 1997.g. 1.oktobra rīkojumā Nr.
			315 "Par jaundzimušo vakcināciju
			pret B hepatītu"
4.-5. diena	Tuberkuloze	BCG
1 mēnesis	B hepatīts	HB
3 mēneši	Difterija, stinguma	DTP-IPV	DTaP (kombinētā vakcīna ar acelulāro
	krampji, garais	un Hib	(bezšūnu) garā klepus komponentu)
	klepus, poliomielīts		ievadāma bērniem, kuriem ir kontrin-
	un b tipa Haemophilus		dikācija šūnu vakcīnas ievadīšanai.
	influenzae infekcija		IPV (inaktivēto poliomielīta vakcīnu)
			kombinētas DTP - IPV vakcīnas
			sastāvā lieto bērnu pamatimunizācijai
			(3 pirmās devas).
4,5 mēneši	Difterija, stingum-	DTP-IPV	--//--
	krampji, garais	un Hib
	klepus, poliomielīts
	un b tipa Haemophilus
	influenzae infekcija
6 mēneši	Difterija, stingum-	DTP-IPV	--//--
	krampji, garais	un Hib
	klepus, poliomielīts
	un b tipa Haemophilus
	influenzae infekcija
6-8 mēneši	B hepatīts	HB	Trešo B hepatīta vakcīnas devu var
			ievadīt vienlaicīgi ar DTP-IPV un Hib
15 mēneši	Masalas, epidēmiskais	MPR	Lielo kombinēto vakcīnu
	parotīts un masaliņas
18 mēneši	Difterija, stinguma	DTP	DTaP ievadāma bērniem, kuriem ir
	krampji, garais	un OPV	kontrindikācija šūnu vakcīnas ievadīšanai.
	klepus, poliomielīts		Poliomielīta revakcinācijai lieto
			perorālo (dzīvo) poliomielīta vakcīnu OPV.
7 gadi	Masalas, epidēmiskais	DT,	Visus 7 gadu vecos bērnus revakcinē
	parotīts, difterija,	OPV,	pret masalām, epidēmisko parotītu,
	stinguma krampji	M un P	difteriju, stinguma krampjiem un
	un poliomielīts		poliomielītu.
12 gadi *	Masaliņas	R	Vakcinē visas meitenes, izņemot
			vakcinētās un masaliņas pārslimojušās,
			kurām diagnoze apstiprināta seroloģiski.
14 gadi **	Difterija, stingum-	Td un	Jāizmanto vakcīna pret stingumkrampjiem
	krampji, poliomielīts	OPV	un difteriju ar samazinātu difterijas
			toksoīda daudzumu (Td).
Ik 10 gadus	Difterija un stinguma	Td	--//--
	krampji

* Saskaņā ar LM 1998. gada 20. aprīļa rīkojumu Nr. 101 "Par papildu pasākumiem masalu profilaksē" visiem masalas nepārslimojošiem un nerevakcinētiem skolas vecuma bērniem jābūt vienreizēji revakcinētiem pret masalām. Tāpēc plānveida skolēnu revakcinācija 12 gadu vecumā vairs netiek uzrādīta vakcinācijas kalendārā.

** Pusaudžiem pirms skolas beigšanas jābūt vakcinētiem atbilstoši vakcinācijas kalendāram pret difteriju, stinguma krampjiem, poliomielītu, masalām, epidēmisko parotītu un meitenēm - pret masaliņām.

Sabiedrības veselības departamenta direktore G.Rūtiņa