1. pants. Latvijas valsts aizsardzība ir valsts politisko, ekonomisko, militāro, sociālo un tiesisko pasākumu kopums un sistēma, ko izveido valsts, lai nosargātu tās iedzīvotāju drošību, teritorijas neaizskaramību, konstitucionālo iekārtu un valstisko suverenitāti.

2. pants. Katra pilsoņa un visas tautas, kā arī iestāžu, uzņēmumu un organizāciju pienākums ir piedalīties valsts aizsardzībā.

3. pants. Valsts aizsardzības pasākumu kopumu realizē Nacionālie bruņotie spēki, valsts drošības iestādes, kā arī svarīgu valsts objektu aizsardzības iestādes (dienesti) un citas valsts institūcijas, kas savā kopumā veido vienotu valsts aizsardzības sistēmu.

4. pants. Valsts aizsardzībai ir jānodrošina:

1) valsts iedzīvotāju drošība, valsts konstitucionālā iekārta un valstiskā suverenitāte;

2) valsts sauszemes teritorijas, jūras akvatorijas un gaisa telpas neaizskaramība;

3) svarīgu valsts objektu aizsardzība;

4) iekšējo un ārējo draudu prognozēšana, atklāšana, novēršana un neitralizēšana;

5) valsts aizsardzībai nepieciešamo spēku un līdzekļu izveidošana, to vadīšana un pastāvīga gatavība.

5. pants. Valsts aizsardzības tiesiskais pamats ir Satversme, šis likums, citi likumi un normatīvie akti cilvēka, sabiedrības un valsts interešu aizsardzības jautājumos, kā arī starptautiskie līgumi, kurus noslēgusi vai kuriem pievienojusies Latvijas Republika.

6. pants. (1) Nacionālie bruņotie spēki ir organizēta un apbruņota tautas daļa, kas tieši un aktīvi piedalās valsts aizsardzībā.

(2) Nacionālo bruņoto spēku sastāvā ir Aizsardzības spēki un Zemessardze, bet kara vai izņēmuma stāvokļa laikā — arī citi Aizsardzības ministrijas militārie un atsevišķi Iekšlietu ministrijas militarizētie formējumi.

7. pants. (1) Nacionālo bruņoto spēku aktīvā militārā dienesta un ierindas dienesta personas ir militārpersonas. Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienību militārpersonu tiesības un pienākumus nosaka likumi un citi normatīvie akti.

(2) Iesaukšanas kārtību obligātajā valsts dienestā nosaka likums «Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu».

(3) Stāšanos Nacionālo bruņoto spēku aktīvajā militārajā dienestā un ierindas dienestā un izdienas termiņus nosaka likumi un Ministru kabineta noteikumi.

(4) Kara vai izņēmuma stāvokļa laikā militārajam dienestam derīgās personas var tikt mobilizētas.

8. pants. Nacionālo bruņoto spēku galvenais uzdevums ir:

1) sargāt un aizstāvēt valsts jūras un gaisa robežu, bet kara vai izņēmuma stāvokļa laikā — arī sauszemes robežu;

2) nodrošināt valsts sauszemes teritorijas, jūras akvatorijas un gaisa telpas neaizskaramību;

3) novērst vardarbīgu likumīgās valdības gāšanu un Satversmē noteiktās valsts iekārtas maiņu;

4) piedalīties ANO miera uzturēšanas spēku pasākumos.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.02.1997. likumu, kas stājas spēkā 13.03.1997.)

9. pants. (1) Nacionālo bruņoto spēku komandieris ir Nacionālo bruņoto spēku augstākais militārais vadītājs, kas realizē vienotu militāro vadību Nacionālajos bruņotajos spēkos un ir tieši pakļauts aizsardzības ministram. Nacionālo bruņoto spēku komandieris nodrošina valsts aizsardzības operatīvā plāna izstrādi un ir atbildīgs par šā likuma 8. pantā noteikto Nacionālo bruņoto spēku uzdevumu plānošanu, izpildi un kontroli.

(2) Nacionālo bruņoto spēku komandiera darba institūcija ir Nacionālo bruņoto spēku štābs.

(3) Nacionālo bruņoto spēku štāba struktūru un štatus apstiprina Ministru kabinets pēc Aizsardzības ministrijas priekšlikuma.

10. pants. Saeima:

1) pieņem valsts aizsardzībai nepieciešamos likumdošanas aktus;

2) lemj par valsts bruņoto spēku lielumu miera laikā, apstiprinot valsts budžeta asignējumus valsts aizsardzības vajadzībām;

3) lemj par kara pasludināšanu un uzsākšanu;

4) izsludina valstī vispārēju vai daļēju mobilizāciju;

5) lemj par Ministru kabineta izsludināto izņēmuma stāvokli valstī vai tās daļā un par tā izbeigšanu;

6) apstiprina un denonsē starptautiskos līgumus un nolīgumus aizsardzības jautājumos;

7) pēc Valsts prezidenta priekšlikuma ieceļ amatā uz 4 gadiem un atbrīvo no tā Nacionālo bruņoto spēku komandieri. Saeima var atcelt no amata Nacionālo bruņoto spēku komandieri pirms minētā termiņa izbeigšanās;

8) pēc Valsts prezidenta priekšlikuma ieceļ amatā un atbrīvo no tā Zemessardzes komandieri;

9) lemj par Nacionālo bruņoto spēku vienību piedalīšanos starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās ārpus Latvijas valsts teritorijas;

10) lemj par Nacionālo bruņoto spēku vienību piedalīšanos starptautiskajās miera nodrošināšanas operācijās ārpus Latvijas valsts teritorijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.09.1995. un 24.01.1996. likumu, kas stājas spēkā 21.02.1996.)

11. pants. Valsts prezidents:

1) vada Nacionālās drošības padomi;

2) ir valsts bruņoto spēku (Nacionālo bruņoto spēku) augstākais vadonis. Kara laikam viņš ieceļ Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieku;

3) realizē likumdošanas iniciatīvas tiesības valsts aizsardzības jautājumos;

4) ierosina Saeimai iecelt amatā vai atbrīvot no tā Nacionālo bruņoto spēku komandieri un Zemessardzes komandieri;

5) piešķir pirmās virsnieka dienesta pakāpes Nacionālo bruņoto spēku militārpersonām un paaugstina tās pēc aizsardzības ministra ieteikuma;

6) izdod Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem pavēles un rīkojumus, kurus paraksta kopā ar aizsardzības ministru vai Ministru prezidentu;

7) pasludina karu Satversmē noteiktajā kārtībā.

13. pants. Ministrijas, veicot tām uzticētās valsts pārvaldes funkcijas, pilda valsts aizsardzības institūciju pasūtījumus un nodrošina valsts saimniecības mobilizācijas plāna, kā arī kara vai izņēmuma stāvokļa laikā veicamo pasākumu izpildi.

14. pants. (1) Aizsardzības ministrs:

1) ir atbildīgs par valsts aizsardzības plāna izstrādi un tā izpildi militārajā jomā;

2) iesniedz Ministru kabinetam priekšlikumus Nacionālo bruņoto spēku un Aizsardzības ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošo citu militāro dienestu struktūras pilnveidošanas jautājumos;

3) organizē obligātajam valsts dienestam pakļauto Latvijas pilsoņu uzskaiti un iesaukšanu Nacionālajos bruņotajos spēkos;

4) organizē nepieciešamā bruņojuma un materiāltehnisko līdzekļu sagādi Nacionālo bruņoto spēku un citu Aizsardzības ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošo militāro dienestu vajadzībām;

5) iesniedz priekšlikumus valsts aizsardzības budžeta izstrādāšanas jomā un ir atbildīgs par šā budžeta izpildi;

6) likumā noteiktajā kārtībā slēdz starpvalstu līgumus aizsardzības jautājumos;

7) organizē vienotu valsts aizsardzības institūciju personālsastāva uzskaites un komplektēšanas sistēmu;

8) organizē vienotu Nacionālo bruņoto spēku apgādes sistēmu;

9) kontrolē Nacionālās aizsardzības akadēmijas darbību;

10) iesaka Valsts prezidentam Nacionālo bruņoto spēku militārpersonas pirmās un katras nākamās virsnieka dienesta pakāpes piešķiršanai noteiktajā kārtībā.

(2) Iekšlietu ministrs ir atbildīgs par valsts aizsardzības plāna izpildi sauszemes robežas apsardzības jomā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.02.1997. likumu, kas stājas spēkā 13.03.1997.)

15. pants. Nacionālās drošības padome, kuras locekļi (pēc amata) ir Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs, Ministru prezidents, aizsardzības ministrs, ārlietu ministrs un iekšlietu ministrs:

1) izvērtē valsts un iedzīvotāju aizsardzības stāvokli, iekšējo un ārējo apdraudējumu, nosaka iespējamos šā apdraudējuma novēršanas un neitralizēšanas līdzekļus un metodes;

2) veic Valsts drošības iestāžu likumā noteiktās funkcijas.

16. pants. (1) Civilā aizsardzība ir inženiertehnisko, ekonomisko, sociālo un glābšanas pasākumu valsts sistēma, kas radīta, lai aizsargātu civiliedzīvotājus, tautsaimniecību un vidi no ārkārtējo situāciju draudiem un to izraisītajām sekām.

(2) Civilās aizsardzības sistēma ir izveidota saskaņā ar likumu «Par Latvijas Republikas civilo aizsardzību».

17. pants. Ministru kabinets var izveidot Nevardarbīgās pretošanās centru. Nevardarbīgās pretošanās centra struktūrvienību uzdevums ir apmācīt pilsoņus nevardarbīgai valsts aizsardzībai un, ja pret valsts konstitucionālo iekārtu tiek vērsta vardarbīga rīcība, — organizēt pilsonisku nepakļaušanos nelikumīgai varai.

18. pants. Ja kāda valsts Latvijai pieteikusi karu, uzbrukusi valsts robežām, Valsts prezidents īsteno militārās aizsardzības pasākumus, nekavējoties par to paziņojot Saeimai.

19. pants. Par kara pasludināšanu lemj Saeima. Uz Saeimas lēmuma pamata karu pasludina Valsts prezidents.

Ar šā likuma stāšanos spēkā spēku zaudē:

1) 1992. gada 4. novembra likums «Par valsts aizsardzību» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46./47./48.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1993, 34.nr.);

2) Nacionālās drošības padomes likums (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1993, 34.nr.);

3) Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi Nr. 163 «Par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem» (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 18.nr.).