III daļa.
Sociālo iemaksu objekts
1. Darba
ņēmēju un darba devēju sociālo iemaksu objekts ir visi
algotā darba ienākumi, no kuriem jāietur algas nodoklis jeb
iedzīvotāju ienākuma nodoklis no algotā darba ienākumiem.
Nosakot sociālo iemaksu objektu no algotā darbā gūtā
ienākuma, netiek atskaitīts iedzīvotāju ienākuma nodokļa
neapliekamais minimums, nodokļu atvieglojumi un attaisnotie
izdevumi.
Sociālo
iemaksu objekts ir tikai algota darba ienākumi, ko
darbinieks gūst no darba devēja uz darba attiecību pamata
periodā, kurā viņš, saskaņā ar Likumu, uzskatāms par darba
ņēmēju. Bijušās darba attiecības netiek ņemtas vērā.
2.
Sociālās iemaksas no algota darba ir jākārto par šādiem
izmaksu veidiem:
2.1. darba alga,
piemaksas pie darba algas, slimības nauda (par
darbnespējas lapu A);
2.2. prēmijas
(darbinieku materiālā stimulēšana);
2.3.
vienreizēja un sistemātiska atlīdzība;
2.4.
atlīdzība par valsts dienesta izpildi;
2.5. pabalsti, kurus
izmaksā darba devējs:
2.5.1. atlaišanas
pabalsti;
2.5.2. apbedīšanas pabalsti,
kuru vērtība pārsniedz Ls 150;
2.5.3. saskaņā ar likumu
"Par valsts civildienestu" izmaksātie pabalsti
ierēdņiem;
2.5.4. un citi pabalsti;
2.6. dāvanas un
balvas, kuru kopējā vērtība taksācijas gadā pārsniedz
minimālās mēnešalgas apmēru;
2.7.
stipendijas.
Darba devēja stipendijas,
kas izmaksātas vidējo speciālo mācību iestāžu dienas nodaļu
un arodizglītības mācību iestāžu audzēkņiem, augstāko
mācību iestāžu studentiem, doktorantiem un habilitācijas
doktorantiem (neatkarīgi no tā, vai stipendijas izmaksa
tiek veikta darba vietā vai arī pārskaitot uz mācību
iestādi);
2.8. kompensācija par
neizmantoto atvaļinājumu atlaišanas gadījumā;
2.9.
komandējumi.
Darbiniekiem izmaksātā
komandējuma (darba brauciena) dienasnauda un darba
brauciena gadījumā - arī izdevumi par viesnīcu, kas
pārsniedz Ministru kabineta 1996.gada 25.jūnija noteikumos
Nr.233 "Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem un
darbinieku darba braucieniem saistītie izdevumi"
norādītās normas;
2.10.
izklaides pasākumi, atpūtas ceļojumi un veselības
uzlabošanas pasākumi.
Šie darba devēja dotie
labumi darbiniekam tiek uzskatīti par sociālo iemaksu
objektu, ja tos ir iespējams personificēt;
2.11.
izglītība.
Darba devēja samaksātās
mācības, pēc kurām darbinieks saņem diplomu, kurš apliecina
vispārējās vidējās vai vidējās speciālās izglītības,
arodizglītības, bakalaura, maģistra, doktora un habilitēta
doktora grāda vai augstākās izglītības iegūšanu.
Izglītojošie pasākumi, kas nav nepieciešami amata pienākumu
pildīšanai;
2.12.
transportlīdzekļa izmantošana.
Darba devēja samaksa par
darbinieka personiskā transportlīdzekļa izmantošanu,
ietverot minētajā samaksā atlīdzību par transportlīdzekļa
nolietojumu, profilaktisko apkopi un remontu, ja darba
devējs un darbinieks nav noslēguši nomas līgumu par
darbinieka personiskā transportlīdzekļa izmantošanu darba
vajadzībām;
2.13.
degviela.
Samaksa par izmantoto
degvielu, ja nav uzrādītas maršruta kartes un pievienoti
dokumenti, kas apliecina attaisnotu degvielas iegādi
atbilstoši maršruta kartēm (ārējie attaisnojuma
dokumenti);
2.14.
reprezentācijas.
Līdzekļi, ko darba devējs
darbiniekam piešķīris uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības),
organizācijas, iestādes vai amata reprezentācijas
izdevumiem, ja tie nav apliecināti ar attaisnojuma
dokumentiem, kuros uzrādīts minētais izlietojums;
2.15.
ēdināšanas izdevumi.
No darba devēja līdzekļiem
segtie darbinieku ēdināšanas izdevumi, izņemot likuma
"Par darba aizsardzību" 23.pantā noteiktajos
gadījumos;
2.16. darba devēja dotais
labums darbinieka personīgajam patēriņam, kas izpaužas
īpašuma nodošanas vai īpašuma lietošanas tiesību nodošanas
veidā vai sniegto vai apmaksāto pakalpojumu veidā;
2.17.
komunālie pakalpojumi un elektroenerģija.
No darba devēja līdzekļiem
segtā maksa par darbinieka saņemtajiem komunālajiem
pakalpojumiem un patērēto elektroenerģiju;
2.18.
tālruņu abonēšanas un sarunu maksa.
No darba devēja līdzekļiem
segtā darbinieka tālruņa abonēšanas, telefona sarunu,
faksa, telekartes pakalpojumu maksa, ja šos izdevumus nevar
attiecināt uz ražošanas tiešajiem izdevumiem;
2.19.
īres maksa.
No darba devēja līdzekļiem
segtā maksa par dzīvojamo telpu īri, arī par vasarnīcas,
garāžas un saimniecības ēku īri;
2.20.
mājsaimniecībā nepieciešamā personāla algošana.
Darba devēja apmaksāti
izdevumi, kas saistīti ar mājsaimniecībai nepieciešamā
personāla algošanu;
2.21.
braukšanas biļetes.
Darba devēja apmaksātās
braukšanas biļetes sabiedriskajā transportā, ja tās nav
paredzētas darbinieka amata pienākumu pildīšanai;
2.22.
pārtikas un nepārtikas preču iegāde.
No darba devēja līdzekļiem
samaksātās summas pārtikas un nepārtikas preču iegādei, kas
paredzētas darbinieku un viņu ģimenes locekļu personīgajam
patēriņam;
2.23. starpība starp
darbinieka noguldījumam noteikto procentu likmi un
kredītiestādes noteikto noguldījuma parasto procenta
likmi, ja darba devējs noteicis darbinieka noguldījumam
augstākus noguldījuma procentus par attiecīgajā
kredītiestādē noteiktajiem parastajiem noguldījuma
procentiem. Šis nosacījums attiecas tikai uz kredītiestāžu
darbiniekiem;
2.24. no darba devēja
konta kredītiestādē apmaksātie izdevumi, ja darbinieks
nav atmaksājis darba devējam šos izdevumus;
2.25. un
citi darbinieka labā izdarītie darba devēja maksājumi vai
labumi.
3.
Sociālās iemaksas nav jākārto no šādiem izmaksu
veidiem:
3.1. iemaksas privātajos
pensiju fondos atbilstoši licencētajiem pensiju plāniem
(turpmāk privātie pensiju fondi), apdrošināšanas
prēmijas (par veselības un nelaimes gadījumu
apdrošināšanas līgumu uzskatāms arī līgums ar Slimokasi),
ja ir izpildīti Likumā izvirzītie nosacījumi, kas
aprakstīti IV daļā;
3.2.
darba devēja obligātie apdrošināšanas prēmiju maksājumi par
darbiniekiem tiesību aktos noteiktajos gadījumos;
3.3.
kompensācijas.
Kompensāciju izmaksas
likumos un Ministru kabineta noteikto normu ietvaros,
izņemot kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu.
Piemērs. Likuma "Par
valsts civildienestu" 40.pantā noteiktās kompensācijas
par mācību maksu 50% apmērā no samaksātās summas;
3.4. atlīdzība par darbā
gūto kaitējumu, kas saistīta ar sakropļojumu vai citādu
veselības bojājumu.
Ja atlīdzība izmaksāta par
kaitējumu, kurš gūts laikposmā līdz 1997.gada 1.janvārim,
vai darbinieka nāves gadījumā - par darba devēja izmaksātu
atlīdzību darbinieka apgādībā bijušajām personām;
3.5. ienākumi, kas
pārsniedz Ministru kabineta noteikto gada maksimālo sociālo
iemaksu objektu;
3.6. apgāde natūrā,
ko nosaka Ministru kabinets.
Piemērs. Šāda apgāde
natūrā paredzēta zivsaimniecības un tirdzniecības flotes
kuģu komandām, kas, pildot darba pienākumus, nepārtraukti
atrodas uz kuģa ne mazāk par 48 stundām, un kuras ēdina
darba devējs par saviem līdzekļiem, un šī ēdināšana nav
aizstājam ar kompensāciju naudā;
3.7. darba devēja
izdevumi par darbinieka ēdināšanu, speciālo apģērbu,
speciālajiem apaviem, darbinieku iepriekšējām un
periodiskajām medicīniskajām apskatēm likuma "Par
darba aizsardzību" 23.pantā noteiktajos gadījumos -
darba devējam ir pienākums nodrošināt darbiniekus, kuri
strādā:
* smagos, veselībai
kaitīgos, bīstamos darbos un citos darbos, kur tas ir
noteikts likumdošanas aktos, iepriekšējas un periodiskas
medicīniskas apskates, kā arī segt ar to organizēšanu
saistītos izdevumus;
* kaitīgos darba apstākļos
un darbos, kas noris sevišķos meteroloģiskos apstākļos, -
ar specapģērbiem, specapaviem un citiem individuālajiem
aizsardzības līdzekļiem, nodrošināt to izmantošanu
paredzētajam nolūkam, kā arī uzglabāšanu, mazgāšanu,
žāvēšanu, tīrīšanu, dezinfekciju, degazāciju,
dezaktivizāciju un labošanu;
* kaitīgos darba apstākļos -
ar pienu vai citiem līdzvērtīgiem pārtikas produktiem;
* sevišķi smagos vai
kaitīgos apstākļos - ar ārstnieciski profilaktisko
uzturu;
* darbos, kur iespējama
kaitīgo vielu iedarbība uz ādu, - ar mazgājamiem un
neitralizējošiem līdzekļiem;
* karstos cehos - ar sālīto
gāzēto ūdeni;
3.8.
izglītība.
Darba devēja segtie izdevumi
par darbinieku apmācību (darbā, profesijā, amatā,
nepieciešamo iemaņu iegūšanai un uzlabošanai, kā arī
zināšanu paplašināšanai) un profesionālās sagatavotības
paaugstināšanu;
3.9. izdevumi, ko darba
devējs sedz sešus mēnešus pēc darbinieka norīkošanas darbā
uz citu darba devēja norādītu vietu, veicot maksājumus
par darbinieka iepriekšējā dzīvokļa īri un komunālajiem
pakalpojumiem, ja darbinieka ģimene paliek iepriekšējā
dzīves vietā;
3.10. izdevumi, ko darba
devējs sedz sešus mēnešus pēc darbinieka norīkošanas darbā
uz citu darba devēja norādītu vietu, kompensējot
starpību starp darbinieka iepriekšējā dzīvokļa īri un
komunālajiem pakalpojumiem un viņa dzīvokļa īres un
komunālo pakalpojumu maksājumiem citā apdzīvotā vietā, uz
kuru darba pienākumu dēļ darbinieks un viņa ģimene ir
pārcēlušies pēc darba devēja norādījuma;
3.11. darbinieka izdevumu
kompensācija, kas radušies sakarā ar viņa iecelšanu
citā amatā vai šādas iecelšanas izbeigšanu un ar to
saistīto pārcelšanos uz citu dzīves vietu ārpus tās.
3.12.
jebkuras darba devēja izmaksas, kas nav algota darba
ienākumi vai kas nav saistītas ar esošām darba
attiecībām.
Piemērs. Darba devēja
izmaksātā autoratlīdzība savam darbiniekam.
4. Darba ņēmējiem -
uzņēmumu īpašniekiem, kas paši vada savu uzņēmumu un
atbilst darba ņēmēja statusam, izņemot zemnieku saimniecību
īpašniekiem, iemaksu objekts ir īpašnieka paša izvēlēta
summa, kas nav mazāka par Ministru kabineta noteikto
minimālo mēneša algu. Sociālo iemaksu objekts ir jānosaka
neatkarīgi no tā, vai uzņēmums strādā ar peļņu vai
zaudējumiem.
5. Tā kā Likumā
minētais objekts ir noteikts tikai sociālo iemaksu
aprēķināšanai, tad no šīs summas algas nodoklis netiek
ieturēts un to grāmatvedības uzskaitē neparāda kā
izdevumus, kas saistīti ar saimniecisko darbību.
Saimnieciskās darbības izdevumi ir tikai sociālās
iemaksas.
6. Paralēli Likumā
noteiktajam sociālo iemaksu objektam, uzņēmējdarbību
regulējošie likumi paredz izpildinstitūcijai, kuras
funkcijas Likuma kontekstā izpilda uzņēmuma īpašnieks, arī
iespēju noteikt atalgojumu. Ja uzņēmuma īpašnieks - darba
ņēmējs - ir noteicis sev atalgojumu, kuru arī reāli saņem,
tad uz šo atalgojumu ir attiecināmi visi tie noteikumi,
kurus attiecina uz darba algu: tiek ieturēts algas
nodoklis, atalgojums ir attiecināms uz saimnieciskās
darbības izdevumiem.
7. Likuma "Par
uzņēmējdarbību" 34.panta trešā daļa paredz, ka
uzņēmums var pārtraukt savu darbību uz noteiktu laiku. Par
to uzņēmuma vadītājam ir jāpaziņo Valsts ieņēmumu
dienestam, norādot uzņēmējdarbības pārtraukšanas iemeslus
un termiņu, uz kādu darbība ir pārtraukta. Uzņēmuma
īpašnieks - darba ņēmējs sociālās iemaksas par šo laika
periodu neveic.
8. Uzņēmuma,
graudniecības, pārvadājuma līgumu slēdzējiem sociālo
iemaksu objekts ir līgumā norādītā atlīdzība. Sociālās
iemaksas kārto tajā mēnesī, kad aprēķina atlīdzību.
Piemērs. Ja uzņēmuma
līgums ir noslēgts uz trīs mēnešiem un ir paredzēts, ka
atlīdzība tiks izmaksāta bez iepriekšējiem avansiem pēc
darba nodošanas, tad sociālās iemaksas jākārto tikai par
trešo mēnesi.
9. Ja samaksa ir
norādīta natūrā (graudniecības līgums), tad algas nodokļa
objekts (arī iemaksu objekts) tiek noteikts saskaņā ar
attiecīgā labuma, kas paredzēts kā atlīdzība, tirgus
vērtību.
10. Darba ņēmējiem
nav minimālā sociālo iemaksu objekta apmēra, bet ir
noteikts maksimālais sociālo iemaksu objekta lielums.
Maksimālo sociālo iemaksu objekta apmēru nosaka Ministru
kabinets katram gadam:
- 1998.gadā Ls 12000;
- 1999.gadā Ls 14000;
- sākot ar 2000.gada
1.janvāri, Ls 15000.
11. Darba ņēmēja
ienākumiem sasniedzot sociālo iemaksu objekta maksimālo
apmēru, darba devējs pārtrauc sociālo iemaksu veikšanu par
konkrēto darba ņēmēju.
12. Sākot ar
2000.gada 1.janvāri, kalendārā gadā pārmaksātās sociālās
iemaksas tiek aprēķinātas un atmaksātas tikai pēc kalendārā
gada beigām. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra triju
mēnešu laikā pēc kalendārā gada beigām aprēķina pārmaksātās
sociālās iemaksas un atmaksā pārmaksāto sociālo iemaksu
darba ņēmēju daļu. Ja pārmaksātās sociālās iemaksas ir
mazākas par valstī noteikto minimālo darba algu, tad tās
atmaksā tikai pēc tā kalendārā gada, kad atmaksājamās
sociālās iemaksas sasniegs valstī noteikto minimālo darba
algu. Pārmaksāto sociālo iemaksu darba devēju daļu Valsts
ieņēmumu dienests vispirms novirza citu nodokļu parādu
segšanai. Ja nav citu nodokļu parādu, tad pārmaksāto
sociālo iemaksu darba devēju daļu ieskaita nākamo periodu
sociālo iemaksu maksājumos vai pēc darba devēja
pieprasījuma atmaksā.
IV daļa.
Apdrošināšanas prēmijas un iemaksas privātajos pensiju
fondos
1. Nosakot sociālo
iemaksu objektu, ja darba devējs par savu darba ņēmēju veic
apdrošināšanas prēmiju maksājumus par dzīvības, veselības
vai nelaimes gadījumu apdrošināšanu vai veic iemaksas
privātajos pensiju fondos, jāņem vērā šādi nosacījumi.
2. Jānosaka, kāda
veida apdrošināšanas līgums ir noslēgts:
- vai tas ir dzīvības
apdrošināšanas līgums ar līdzekļu uzkrāšanu ,
- vai tas ir dzīvības,
veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas
līgums bez līdzekļu uzkrāšanas .
3. Jāņem vērā
apdrošināšanas līgumā norādītais termiņš, uz kādu šis
līgums ir noslēgts. Nepieciešams, lai:
- dzīvības
apdrošināšanas līgums ar līdzekļu uzkrāšanu būtu
noslēgts vismaz uz pieciem gadiem ,
- dzīvības, veselības
un nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumam bez
līdzekļu uzkrāšanas jābūt noslēgtam vismaz uz vienu
gadu .
4. Šajos līgumos ir
jābūt atrunai par to, ka:
1) iestājoties
apdrošināšanas gadījumam, atlīdzība tiek izmaksāta
apdrošinātajai personai vai labuma guvējam (dzīvības
apdrošināšanā tas ir apdrošinātās personas radinieks vai
kāda cita persona, kas saņem atlīdzību apdrošinātās
personas nāves gadījumā);
2) citas summas, kas tiek
izmaksātas līguma darbības laikā, vai laužot līgumu, tiek
izmaksātas darba devējam;
3) nav paredzēta aizdevuma
izsniegšana apdrošinātajām personām.
5. Ja ir ievēroti
visi iepriekš minētie nosacījumi, tad sociālās iemaksas nav
jāveic no prēmiju maksājumu summas, kura nepārsniedz 10% no
konkrētā darba ņēmēja, par kuru tiek izdarīti
apdrošināšanas prēmiju maksājumi, bruto darba samaksas tajā
kalendārajā gadā, kurā tiek izdarīti apdrošināšanas prēmiju
maksājumi. Darba devējam nedrīkst būt nodokļu parādi
ienākuma nodokļa pēctaksācijas perioda otrā mēneša pirmajā
datumā.
6. Darba devējam,
aprēķinot sociālās iemaksas un nosakot 10% no darbinieku
bruto darba samaksas attiecīgajā gadā, ir jāņem vērā
turpmāk minētie principi.
7. Ja par vienu darba
ņēmēju darba devējs izdara gan iemaksas privātajos pensiju
fondos, gan apdrošināšanas prēmiju maksājumus, tad šo abu
veidu maksājumi kopā nedrīkst pārsniegt 10% no
konkrētā darbinieka kārtējā kalendārā gada bruto darba
samaksas.
Piemērs. Darbinieka
gada bruto darba samaksa ir Ls 3000. Darba devējs izdara
iemaksas privātajā pensiju fondā Ls 180 gadā, kā arī
dzīvības apdrošināšanas prēmiju maksājumus Ls 180 gadā. Tā
kā 10% no darbinieka gada bruto darba samaksas ir Ls 300,
bet iemaksas privātajā pensiju fondā, kā arī apdrošināšanas
prēmiju maksājumi kopā ir Ls 360, tad Ls 60 būs sociālo
iemaksu objekts.
8. Dzīvības vai
veselības apdrošināšanas līgumos var būt noteikti dažādi
prēmiju maksāšanas termiņi jeb periodi, piemēram, katru
mēnesi, katru ceturksni, katru pusgadu vai reizi gadā.
8.1. Ja
apdrošināšanas prēmiju maksājumi vai iemaksas privātajos
pensiju fondos tiek izdarītas katru mēnesi, tad, mēnesim
beidzoties, līdz dienai, kad jāveic sociālās iemaksas,
darba devējam ir iespējams noteikt darbinieka pārskata
mēneša bruto darba samaksu. Tādējādi nosaka to
apdrošināšanas prēmiju maksājumu daļu, kura ir sociālo
iemaksu objekts. Kalendārajam gadam beidzoties, tiek
precizēta darbinieku bruto darba samaksa, kā arī sociālās
iemaksas (sk.IV daļas 12.-15.punktu).
Piemērs. Darba devējs
ir noslēdzis veselības apdrošināšanas līgumu bez līdzekļu
uzkrāšanas 2000.gadam. Apdrošināšanas prēmiju maksājumi Ls
35 apmērā tiek izdarīti katru mēnesi. Sociālās
apdrošināšanas obligātās iemaksas ir jāveic līdz pārskata
mēnesim sekojošā mēneša 14.datumam. Līdz ar to, ja
apdrošināšanas prēmiju maksājumi ir izdarīti 2000.gada
janvārī, tad līdz 14.februārim, kad jāizdara sociālās
apdrošināšanas obligātās iemaksas, ir iespējams noteikt
darbinieka bruto darba samaksu janvārī, kā arī - vai
apdrošināšanas prēmiju maksājums Ls 35 apmērā nepārsniedz
bruto darba samaksas 10% robežu (sk.1.pielikumu
1.piemēru).
8.2. Sociālās
apdrošināšanas iemaksas par apdrošināšanas prēmijām un
iemaksām privātajos pensiju fondos tādos gadījumos, kad
apdrošināšanas prēmiju maksājumi tiek veikti retāk nekā
reizi mēnesī, jāizdara, beidzoties periodam (ceturksnim,
pusgadam, gadam), par kuru veikti apdrošināšanas prēmiju
maksājumi. Tad nosaka darbinieka bruto darba samaksu par
attiecīgo periodu (ceturksni, pusgadu, gadu), kā arī
apdrošināšanas prēmiju summu, kas pārsniedz 10% no bruto
darba samaksas un par kuru jāizdara valsts sociālās
apdrošināšanas obligātās iemaksas. Gada beigās tiek
precizēta darbinieka gada bruto darba samaksa un sociālās
apdrošināšanas iemaksas. Ja apdrošināšanas prēmiju
maksājumi tiek izdarīti reizi gadā, tad obligātās iemaksas
aprēķina gada beigās, kad ir iespējams noteikt gada bruto
darba samaksu un nodokļu parādus pēctaksācijas perioda otrā
mēneša pirmajā datumā.
Piemērs. Darba devējs
noslēdz veselības apdrošināšanas līgumu uz gadu. Tā
darbības laiks ir no 2000.gada 1.janvāra līdz 2000.gada
31.decembrim. Apdrošināšanas prēmijas gadam par vienu
darbinieku ir Ls 420.
a) Apdrošināšanas prēmiju
maksājumi jāizdara katra ceturkšņa pirmajā mēnesī līdz
15.datumam Ls 105 apmērā. Tas ir - līdz 2000.gada
15.janvārim, līdz 2000.gada 15.aprīlim, līdz 2000.gada
15.jūlijam un 2000.gada 15.oktobrim.
2000.gada aprīlī tiek
noteikta darbinieka pirmā ceturkšņa bruto darba samaksa, kā
arī tiek salīdzināts, vai apdrošināšanas prēmiju maksājumi
par pirmo ceturksni nepārsniedz 10% robežu no darbinieka
bruto darba samaksas šajā ceturksnī. Ja 10% robeža ir
pārsniegta, tad sociālās apdrošināšanas iemaksas par šo
starpību tiek veiktas aprīlī, kopā ar sociālās
apdrošināšanas iemaksām par darba samaksu martā. Tā
rīkojas, beidzoties katram ceturksnim (sk.2. un 3.pielikuma
2. un 2a piemēru).
b) Apdrošināšanas prēmiju
maksājumi jāizdara katra pusgada pirmajā mēnesī līdz
15.datumam Ls 210 apmērā. Tas ir līdz 2000.gada 15.janvārim
un līdz 2000.gada 15.jūlijam.
2000.gada jūlijā tiek
noteikta darbinieka pirmā pusgada bruto darba samaksa, kā
arī tiek salīdzināts, vai apdrošināšanas prēmiju maksājumi
par pirmo pusgadu nepārsniedz 10% robežu no darbinieka
bruto darba samaksas šajā pusgadā. Ja 10% robeža ir
pārsniegta, tad sociālās apdrošināšanas iemaksas par šo
starpību tiek veiktas jūlijā, kopā ar sociālās
apdrošināšanas iemaksām par darba samaksu jūnijā.
Beidzoties otrajam pusgadam,
2001.gada janvārī ir iespējams noteikt 2000.gada bruto
darba samaksu, tādēļ var precizēt sociālās apdrošināšanas
iemaksas par visu 2000.gadu (sk.4.pielikuma 3.piemēru).
c) Apdrošināšanas prēmiju
maksājumi jāizdara gada sākumā - 2000.gada janvārī Ls 420
apmērā.
2001.gada janvārī tiek
noteikta darbinieka 2000.gada bruto darba samaksa, kā arī
tiek salīdzināts, vai apdrošināšanas prēmiju maksājumi par
2000.gadu nepārsniedz 10% robežu no darbinieka bruto darba
samaksas šajā gadā. Ja 10% robeža ir pārsniegta, tad
sociālās apdrošināšanas iemaksas par šo starpību tiek
veiktas februārī kopā ar sociālās apdrošināšanas iemaksām
par darba samaksu 2001.gada janvārī, ņemot vērā, ka
ienākuma nodokļa taksācijas periods sakrīt ar kalendāro
gadu un februārī ir iespējams noteikt vai uzņēmumam nav
nodokļu parādu (sk.IV daļas 12.-15.punktu).
9. Ja apdrošināšanas
līgums tiek slēgts uz gadu, bet tā darbības laiks nesakrīt
ar kalendāro gadu, darbinieka gada bruto darba samaksu
precizē, beidzoties tam kalendārajam gadam, kurā veikti
apdrošināšanas prēmiju maksājumi, un 10% apmēru no
darbinieka bruto darba samaksas kalendārajā gadā aprēķina
tai apdrošināšanas prēmiju maksājumu daļai, kura ir veikta
attiecīgajā kalendārajā gadā.
Piemērs. Darba devējs
noslēdz veselības apdrošināšanas līgumu uz gadu. Tā
darbības laiks ir no 2000.gada 1.oktobra līdz 2001.gada
31.septembrim. Apdrošināšanas prēmijas gadam par vienu
darbinieku ir Ls 420. Apdrošināšanas prēmiju maksājumi
jāizdara katru mēnesi.
2001.gada janvārī ir
iespējams noteikt darbinieka 2000.gada bruto darba samaksu.
Tad tiek precizētas sociālās iemaksas no 2000.gadā
izdarītajām apdrošināšanas prēmijām. Savukārt par 2001.gadā
izdarītajiem apdrošināšanas prēmiju maksājumiem sociālās
iemaksas precizē 2002.gada februārī (sk.5.pielikuma
4.piemēru).
10. Ja apdrošināšanas
prēmiju maksājumi izdarīti vienu reizi gadā un
apdrošināšanas līguma darbības laiks nesakrīt ar kalendāro
gadu, tad sociālās iemaksas par apdrošināšanas prēmiju
maksājumiem, kas pārsniedz 10% no darbinieka bruto darba
samaksas tajā kalendārajā gadā, kad izdarīti apdrošināšanas
prēmiju maksājumi, tiek veiktas nākamā kalendārā gada
janvārī vai februārī.
11. Ja apdrošināšanas
prēmiju maksājumi tiek veikti retāk kā reizi mēnesī, darba
devējs var arī piemērot alternatīvu iespēju, sociālās
iemaksas veicot katru mēnesi.
11.1. Darba devējam,
ja viņš to uzskata par nepieciešamu, ir iespēja izdarītos
prēmiju maksājumus, kuri saskaņā ar apdrošināšanas līgumu
ir izdarāmi retāk nekā reizi mēnesī, sadalīt proporcionāli
pa kalendārā gada turpmākajiem mēnešiem un sociālās
iemaksas no apdrošināšanas prēmijām veikt katru mēnesi.
Tomēr arī šajā gadījumā nākamā kalendārā gada sākumā ir
jāprecizē iepriekšējā gada sociālo iemaksu objekts un
jāpārbauda veiktās sociālās iemaksas.
Piemērs. Darba devējs
apdrošina sava darbinieka dzīvību uz pieciem gadiem - no
2000. līdz 2004.gadam - ar līdzekļu uzkrāšanu. Ievērojot
līguma nosacījumus, apdrošināšanas prēmiju maksājumi tiek
izdarīti katra gada martā. Tātad apdrošināšanas prēmiju
maksājumi par 2000.gadu tiks izdarīti 2000.gada martā Ls
250 apmērā. Darba devējs apdrošināšanas prēmiju summu var
sadalīt atlikušajiem gada mēnešiem, t.i., Ls 25 mēnesī.
Šajā gadījumā darba devējam ir vienkāršāk veikt sociālās
iemaksas vienu reizi gadā, tās nesadalot pa mēnešiem, jo ir
pārāk maza summa. Tātad iemaksas tiks veiktas 2001. gada
februārī, kad būs iespējams precīzi noteikt darbinieka
2000.gada bruto darba samaksu un nodokļu parādus
uzņēmumam.
Ja apdrošināšanas prēmiju
apliekamā daļa un līdz ar to sociālo iemaksu objekts ir
lielāks, sociālās iemaksas ir nozīmīgi veikt katru mēnesi,
kas var ietekmēt sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmēru
(sk.6.pielikuma 5.piemēru).
12. No apdrošināšanas
prēmiju maksājumiem un iemaksām privātajos pensiju fondos,
kuri nepārsniedz 10% no gada bruto darba samaksas, netiek
ieturētas sociālās iemaksas, prezumējot, ka darba devējam
nebūs nodokļu parādu ienākuma nodokļa pēctaksācijas perioda
otrā mēneša pirmajā datumā. Tomēr gada beigās, kad tiek
precizēta kārtējā gada bruto darba samaksa, pārbauda, vai
nav nodokļu parādu. Ja tādi ir, tad tiek izdarītas sociālās
obligātās iemaksas, tās ieturot no visiem gada laikā
izdarītajiem apdrošināšanas prēmiju maksājumiem un iemaksām
privātajos pensiju fondos.
13. Ja ienākuma
nodokļa taksācijas periods sakrīt ar kalendāro gadu, tad
likumā noteiktais datums, kad jānosaka nodokļu parādi, būs
attiecīgajam gadam sekojošā gada 1.februāris. Šajā gadījumā
reizē var konstatēt nodokļu parādu stāvokli uzņēmumam, kā
arī konkrēti noteikt darbinieka iepriekšējā gada bruto
darba samaksu. Februārī līdz ar sociālo iemaksu
aprēķināšanu par janvāri, precizē (ja tas ir nepieciešams)
iepriekšējā gada sociālās iemaksas no apdrošināšanas
prēmiju maksājumiem un iemaksām privātajos pensiju
fondos.
14. Ja ienākuma
nodokļa taksācijas periods nesakrīt ar kalendāro gadu, tad
sociālās iemaksas no apdrošināšanas prēmijām precizē
attiecīgajam gadam sekojošā gada janvārī. Turpretim nodokļu
parādus nosaka tā pēctaksācijas perioda otrā mēneša pirmajā
datumā, kurā to ir iespējams noteikt, izdarot sociālās
iemaksas par iepriekšējā gada decembri nākamā gada
janvārī.
Piemērs. Uzņēmumam
taksācijas periods ir no 1.aprīļa līdz nākošā gada
31.martam. Pēctaksācijas perioda otrā mēneša pirmais datums
ir 1.maijs. Ja apdrošināšanas prēmiju maksājumi un iemaksas
privātajos pensiju fondos ir veiktas 2000.gadā tad sociālo
iemaksu objektu aprēķina vai precizē 2001.gada janvārī,
nosakot darbinieka 2000.gada bruto darba samaksu. Savukārt
tuvākais datums, kurā var noteikt nodokļu parādu stāvokli
uzņēmumam, ir 2000.gada 1.maijs. Tātad, lai izpildītu
Likumā minēto nosacījumu par nodokļu parādu neesamību, šajā
piemērā minētajā gadījumā, veicot apdrošināšanas prēmiju
maksājumus vai iemaksas privātajos pensiju fondos
2000.gadā, ņem vērā nodokļu parāda stāvokli uzņēmumam
2000.gada 1.maijā.
15. Ja apdrošināšanas
līgums tiek slēgts uz vairākiem gadiem, tad nodokļu parādu
neesamība ir jānosaka katru gadu. Ja kādā gadā tiek
konstatēts nodokļa parāds, tad apdrošināšanas prēmijas
attiecīgajā periodā ir sociālo iemaksu objekts. Tiklīdz
parāds tiek nomaksāts, tad turpmāk, ja tiek izpildīti arī
pārējie nosacījumi, apdrošināšanas prēmiju maksājumi 10%
apmērā no gada bruto darba samaksas vairs nav sociālo
iemaksu objekts, bet sociālās iemaksas par iepriekšējo
periodu, kad ir bijuši nodokļu parādi, netiek
koriģētas.
Piemērs. Darba devējs
apdrošina savu darbinieku dzīvību, noslēdzot apdrošināšanas
līgumu ar līdzekļu uzkrāšanu laika posmam no 2000. līdz
2005.gadam. Apdrošināšanas prēmiju maksājumi tiek izdarīti
vienreiz gadā par attiecīgo gadu. Tādējādi uzņēmuma parādu
neesamība tiks noteikta katru gadu.
Izdarot apdrošināšanas
prēmiju maksājumus par 2000.gadu tā paša gada janvārī, tiek
noteikts, vai nav nodokļu parādu 2000.gada 1.februārī (tas
nozīmē, ka nav parādu ne par vienu no iepriekšējiem
gadiem). Ja parādu nav un ir izpildīti arī citi
nepieciešamie nosacījumi, tad apdrošināšanas prēmiju
maksājumi 10% apmērā no bruto darba samaksas nav sociālo
iemaksu objekts.
2001.gada 1.februārī
uzņēmumam ir kāda nodokļa parāds, līdz ar to no
apdrošināšanas prēmiju maksājumiem 2001.gadā tiks ieturētas
sociālās iemaksas.
2001.gadā ir segti visi
nodokļu parādi un veikti arī visi kārtējie nodokļu
maksājumi par šo gadu, tādējādi apdrošināšanas prēmiju
maksājumi 2002.gadā vairs nebūs sociālo iemaksu objekts, ja
tiks izpildīti arī citi nosacījumi. Tomēr sociālās iemaksas
par 2001.gadā veiktajiem apdrošināšanas prēmiju maksājumiem
netiks precizētas.
16. Gadījumos, kad
darbinieks, kura labā ir noslēgts apdrošināšanas līgums,
pārtrauc darba attiecības, darba devējs divu mēnešu laikā
precizē sociālās iemaksas no apdrošināšanas prēmijām
attiecīgajā kalendārajā gadā un nosaka nodokļu parādus
uzņēmumam uz tā pēctaksācijas perioda otrā mēneša pirmo
datumu, uz kuru to ir iespējams noteikt.
V daļa.
Likumā noteiktā atbildība par sociālo iemaksu objekta
neuzrādīšanu
1. Sākot ar 2000.gada
1.janvāri ir noteikta darba devēja un uzņēmuma īpašnieka,
kas atbilst darba ņēmēja statusam, atbildība gadījumos, kad
netiek uzrādīts sociālo iemaksu objekts.
2. Ja darba devējs
nodarbina personu, ar kuru nav noformētas līgumiskās
attiecības un par kuru netiek izdarītas sociālās iemaksas,
Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonām ir tiesības piedzīt
no darba devēja sociālās iemaksas no:
- summas, kas tiek izmaksāta
personai, ja šo summu ir iespējams noteikt un ja tā nav
mazāka par valstī noteikto minimālo darba algu;
- valstī noteiktās minimālās
darba algas, ja faktiskās atlīdzības apmēru nav iespējams
noteikt vai arī tas ir mazāks par valstī noteikto minimālo
darba algu.
3. Sociālās iemaksas
vismaz no valstī noteiktās minimālās darba algas piedzen
par visu periodu, kad persona ir bijusi nodarbināta,
nenoformējot līgumiskās attiecības. Ja šo periodu nav
iespējams noteikt, tad iemaksas tiek piedzītas par to
mēnesi, kurā pārkāpums ir konstatēts. Ja darba devējs
nodarbina personas, ar kurām nav noformētas līgumiskās
attiecības, un šis pārkāpums tiek atklāts, ir izslēgta
iespēja piedzīt sociālās iemaksas par nepilnu mēnesi,
pamatojoties uz darba devēja apgalvojumiem, ka persona nav
nodarbināta visu mēnesi.
4. Sociālās iemaksas
piedzen tās nepersonificējot gadījumos, kad darba devējs
oficiāli ir nodarbinājis mazāk personu, nekā tas reāli būtu
nepieciešams, lai noteiktajā laika periodā būtu veikts
konkrēts darbs.
Piemērs. Darba devējs
ir noslēdzis darba līgumu ar trim personām par noliktavas
celtniecību. Noliktava ir jāuzceļ divu mēnešu laikā, kas
arī tiek paveikts. Taču, pēc ekspertu novērtējuma, tiek
atzīts, ka tādam darba apjomam divu mēnešu laikā būtu
jānodarbina vismaz septiņas personas. Tā kā darba devējs
neuzrāda, kādas personas vēl ir bijušas nodarbinātas, tad
Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas piedzen no darba
devēja sociālās iemaksas no valstī noteiktās minimālas
darba algas par četrām personām, šīs iemaksas
nepersonificējot.
5. Līdzīgas sankcijas
ir paredzētas gadījumos, kad uzņēmumu īpašnieki, kas
atbilst darba ņēmēja statusam, nav noteikuši sev iemaksu
objektu. Par sociālo iemaksu objektu tiek uzskatīta gan
īpašnieka paša izvēlētā summa, kas nav mazāka par valstī
noteikto minimālo darba algu, gan noteiktā darba alga, kas
atsevišķos gadījumos var būt mazāka par valstī noteikto
minimālo darba algu. Tādējādi, ja:
1) nav noteikts sociālo
iemaksu objekts;
2) sociālo iemaksu objekts
ir darba alga, bet tas ir mazāks par minimālo algu, un nav
attaisnojošu dokumentu,
tad VID amatpersonām ir
tiesības piedzīt sociālās iemaksas no valstī noteiktās
minimālas darba algas.
6. Visos gadījumos,
kad tiek piedzītas sociālās iemaksas, amatpersonām ir
tiesības piedzīt arī soda naudu obligāto iemaksu
apmērā.
7. Sociālās iemaksas
ir jāveic arī tad, ja darba devējs nav izmaksājis
darbiniekiem algu. Sociālās iemaksas ir izdarāmas tādā pat
termiņā, kā gadījumā, kad alga būtu izmaksāta. Līdz ar šo
normu ir nostiprināts princips, ka sociālās iemaksas jāveic
nevis no darbinieku saņemtajiem, bet no aprēķinātajiem
ienākumiem.
|