Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Attēlotā redakcija
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Bērnu tiesību aizsardzības likums
I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) bārenis — bērns, kura vecāki ir miruši vai likumā noteiktajā kārtībā atzīti par mirušiem;

2) bez vecāku gādības palicis bērns — bērns, kura vecāki nav zināmi, ir pazuduši vai ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt aizgādību vai kura vecākiem atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības;

3) audžuģimene — ģimene, kas bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi;

4) aizbildnis — persona, kas iecelta vai apstiprināta Civillikumā noteiktajā kārtībā, lai nodrošinātu bērna tiesību un interešu aizsardzību;

5) atbalsta ģimene — ģimene, kas bērna aprūpē sniedz atbalstu ģimenei, kurā ir hroniski slims bērns, nepilnai ģimenei, daudzbērnu ģimenei vai ģimenei, kurai nav pietiekamu prasmju un iemaņu bērna aprūpē;

6) uzticības persona — persona, kas var sniegt atbalstu bērnam, kuram ir problēmas mācībās vai saskarsmē ar vienaudžiem vai ir nepieciešams cita veida atbalsts;

7) mājas — bērna pastāvīgā dzīvesvieta;

8) pajumte — dzīvošanai derīgā stāvoklī esoša apkurināma dzīvojamā telpa (mājoklis), kas atbilst būvniecības un sanitāro normu prasībām;

9) ārpusģimenes aprūpe — aprūpe, kas tiek nodrošināta bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem;

10) bērnu aprūpes iestāde — iestāde, kurā tiek nodrošināta bāreņu vai bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpe vai bērnu uzvedības sociālā korekcija un, ja nepieciešams, ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana;

11) privātā bērnu iestāde — fiziskās vai juridiskās personas izveidota iestāde, kas nodrošina bērnu interesēm un vajadzībām atbilstošu pakalpojumu sniegšanu bērnu vispusīgai attīstībai;

12) patversme — bērnu aprūpes iestāde, kura īslaicīgi nodrošina bērnu ārpusģimenes aprūpi;

13) vardarbībā cietis bērns — bērns, kas cietis no ģimenes locekļa vai citas personas fiziskas, seksuālas vai emocionālas vardarbības;

14) seksuāla vardarbība — bērna iesaistīšana seksuālās darbībās, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu;

15) fiziska vardarbība — bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu;

16) emocionāla vardarbība — bērna emocionālo vajadzību ignorēšana vai bērna psiholoģiska ietekmēšana;

17) vecāku nolaidība — bērna aprūpes, kā arī citu svarīgu fizisku vai emocionālu vajadzību neapmierināšana, ja vecākiem ir bijusi iespēja šīs vajadzības apmierināt;

18) bērna labklājības minimālais līmenis — līdzekļu un garantiju kopums, kas nepieciešams, lai nodrošinātu bērna tiesības uz attīstību, aprūpi un citas bērna tiesības;

19) ielas bērni — bērni, kuri klaiņo, ubago, lielāko laika daļu pavada uz ielas (arī māju bēniņos, pagrabos, pamestās mājās, spēļu automātu salonos u.c.) un kuri nesaņem pietiekamu atbalstu no savas ģimenes vai kuriem saikne ar ģimeni zudusi pilnīgi.

(09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.10.2002. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

2.pants. Likuma uzdevums

(1) Šā likuma uzdevums ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība.

(2) Šis likums regulē arī pamatnosacījumus, saskaņā ar kuriem kontrolējama bērna uzvedība un nosakāma viņa atbildība, tas reglamentē vecāku un citu fizisko un juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu, nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un tās darbības tiesiskos principus.

(3) Bērna tiesību aizsardzība ir valsts politikas sastāvdaļa. Valsts un pašvaldības organizē un kontrolē bērna tiesību aizsardzību visā valsts teritorijā.

(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

3.pants. Bērns un bērna tiesību vienlīdzības princips

(1) Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kurām saskaņā ar likumu pilngadība iestājas agrāk, tas ir, personas, kuras izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

(2) Bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas — neatkarīgi no bērna, viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, dzīvesvietas valstī, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.

(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

4.pants. Bērna tiesību aizsardzības mērķi

Bērna tiesības tiek aizsargātas, lai sasniegtu šādus mērķus:

1) sabiedrības interesēm atbilstošas vērtību orientācijas veidošanos un nostiprināšanos bērnā;

2) bērna orientāciju uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu;

3) bērna orientāciju uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību un vienu no sabiedrības un indivīda galvenajām vērtībām;

4) bērna orientāciju uz veselīgu dzīvesveidu kā tautas izdzīvošanas objektīvu priekšnosacījumu;

5) bērna veselības un dzīvības maksimālu aizsardzību, sevišķu uzmanību tam veltot publisku pasākumu, bruņotu konfliktu, ugunsgrēku vai citu ārkārtas situāciju (plūdu, vētras, paaugstināta radiācijas līmeņa u. tml.) laikā.

5.pants. Bērna tiesību aizsardzības subjekti

(1) Bērna tiesību aizsardzību valstī nodrošina:

1) bērna vecāki (adoptētāji), audžuģimene un aizbildņi;

2) izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības un kultūras iestādes, kā arī darba devēji;

3) valsts un pašvaldību institūcijas;

4) sabiedriskās organizācijas un citas fiziskās vai juridiskās personas, kuru darbība saistīta ar atbalsta un palīdzības sniegšanu bērniem.

(2 ) Aizsargājamas arī bērnu organizācijas un ģimene.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

6.pants. Bērna tiesību aizsardzības princips

(1) Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.

(2) Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kas nodarbojas ar bērna aprūpi, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna intereses.

(3) Bērna tiesību aizsardzība īstenojama, sadarbojoties ar ģimeni, valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un citām fiziskajām un juridiskajām personām.

(4) Bērna ārpusģimenes aprūpes laikā tiek veikti nepieciešamie pasākumi bērna un vecāku atkalapvienošanās nodrošināšanai.

(5) Darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem iztikas līdzekļiem, pajumtes, aprūpes, aizbildnības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

II nodaļa. Bērna pamattiesības

7.pants. Bērna tiesības uz dzīvību un attīstību

Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību.

8.pants. Bērna tiesības uz individualitāti

(1) Kopš dzimšanas brīža bērnam ir tiesības uz vārdu, uzvārdu un pilsonības iegūšanu. Bērnu reģistrē atbilstoši likumam.

(2) Bērnam ir tiesības uz savas identitātes saglabāšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

9.pants. Bērna tiesības uz privāto dzīvi, personas neaizskaramību un brīvību

(1) Bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi, dzīvojamās telpas un korespondences noslēpumu, personas neaizskaramību un brīvību.

(2) Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu.

10.pants. Bērna tiesības uz pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem

(1) Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.

(2) Bērnam ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem ir tiesības arī uz visu, kas nepieciešams viņa speciālo vajadzību apmierināšanai.

(3) Bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu.

(4) (Izslēgta ar 31.10.2002. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā 22.11.2002.)

11.pants. Bērna tiesības uz izglītību un jaunradi

(1) Valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām.

(2) Bērnam ir tiesības uz bezmaksas pirmsskolas sagatavošanu, pamata un vidējo izglītību, kā arī arodizglītību.

(3) Pie Latvijas mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši izglītības likumam.

(4) Bērnam ir autortiesības, kā arī patenttiesības uz savu izgudrojumu.

(5) Bērnam ir tiesības apgūt kultūras mantojumu un piedalīties tā aizsardzībā, kā arī attīstīt savas jaunrades spējas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000. Sk. Pārejas noteikumus.)

12.pants. Bērna sociālās tiesības

(1) Bērnam ir tiesības apgūt profesiju un atbilstoši tai izvēlēties darbu. Profesijas apguve tiek nodrošināta izglītības iestādēs, bet bērniem, kuri sasnieguši 15 gadu vecumu un ir reģistrējušies kā bezdarbnieki, — ar valsts nodarbinātības dienesta starpniecību.

(2) Bērnam ir tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi, ko nosaka valsts programma.

(3) Bērnam, kurš nesaņem pietiekamu vecāku aprūpi, ir tiesības uz valsts un pašvaldības sociālo palīdzību.

(4) Katram bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam valsts un pašvaldība nodrošina dzīvei nepieciešamos materiālos apstākļus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

13.pants. Bērna brīvības

(1) Bērnam ir tiesības brīvi izteikt savas domas, šajā nolūkā saņemt un sniegt jebkāda veida informāciju, tiesības tikt uzklausītam, kā arī tiesības uz apziņas un ticības brīvību. Bērna reliģisko piederību nosaka vecāki.

(2) Bērnam ir tiesības uz biedrošanās brīvību tiktāl, ciktāl tas neapdraud viņa veselību un dzīvību.

(3) Bērnam ir tiesības piedalīties pašpārvaldē izglītības, kultūras un sporta jomā. Jebkurās citās jomās, kas skar bērna intereses, bērna viedoklim veltāma pienācīga vērība atbilstoši viņa vecumam un briedumam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

14.pants. Bērna tiesības uz īpašumu

(1) Bērnam ir tiesības uz īpašumu.

(2) Bērnam ir tiesības atkarībā no viņa vecuma pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību veikt darījumus un īstenot citas likumā noteiktās īpašnieka tiesības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

15.pants. Bērna tiesības uz aizsardzību no ekspluatācijas

(1) Bērnam ir tiesības būt pasargātam no ekonomiskas ekspluatācijas, no nodarbināšanas bīstamos vai viņa veselībai, fiziskajai, psihiskajai vai tikumiskajai attīstībai kaitīgos apstākļos, nakts darbā vai tādā darba laikā, kas kavē viņa izglītošanos.

(2) Bērnam ir tiesības būt pasargātam no fiziskas un garīgas ekspluatācijas, no seksuālas ekspluatācijas un pavedināšanas, kā arī no citiem ekspluatācijas veidiem, kas jebkā varētu viņam kaitēt.

16.pants. Bērna tiesības uz atpūtu un brīvo laiku

Bērnam ir tiesības atbilstoši savam vecumam un fiziskajai un garīgajai attīstībai uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības piedalīties spēlēs un izpriecu pasākumos, kā arī kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu.

17.pants. Bērna tiesības piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā

Bērnam ir tiesības pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā un īstenošanā.

III nodaļa. Bērna tiesību garantijas un tiesību ierobežojumi

18.pants. Bērna tiesību garantijas

Bērna tiesību garantijas noteiktas Satversmē, šajā likumā, citos likumos un normatīvajos aktos, kā arī Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos.

(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

19.pants. Informācija par bērna tiesībām

(1) Valsts nodrošina iespēju katram bērnam pamatskolā un vidusskolā vai tai pielīdzināmā mācību iestādē saskaņā ar izglītības likumu apgūt pamatzināšanas par bērna tiesībām.

(2) Valsts informē sabiedrību par šā likuma un citu bērna tiesību aizsardzības jomā pieņemto likumu un normatīvo aktu noteikumiem, kā arī par starptautisko tiesību principiem šajā jomā.

20.pants. Ar bērna tiesību aizsardzību saistīto lietu izskatīšana

(1) Valsts nodrošina, lai lietas, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, izskatītu speciālisti, kuriem ir attiecīgas zināšanas bērna tiesību jomā un kuri ir speciāli sagatavoti darbam ar bērniem.

(2) Iesniegumi un sūdzības, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, izskatāmas nekavējoties.

(3) Bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar viņu saistītās iztiesāšanas vai administratīvās procedūrās vai nu tieši, vai ar sava likumīgā pārstāvja vai attiecīgas institūcijas starpniecību.

(4) Lietas, kas saistītas ar bērna tiesību vai interešu nodrošināšanu, arī krimināllietas, kurās tiesājamais ir nepilngadīgs, tiesā izskatāmas ārpus kārtas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

21.pants. Bērna tiesību ierobežojumi

(1) Bērna paša drošības un aizsardzības interesēs bērna tiesību īstenošanu var pakļaut tādiem ierobežojumiem, kas noteikti ar likumu un nepieciešami nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju tikumības un veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

(2) Par šādiem ierobežojumiem bērnam ir jāsaņem paskaidrojumi, tiklīdz viņa tiesības tiek ierobežotas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

IV nodaļa. Bērna pienākumi

22.pants. Bērna pienākumi mājās

(1) Bērnam ir pienākums atbilstoši savam vecumam apkopt sevi un piedalīties mājas darbos.

(2) Bērnam jāizturas ar cieņu pret saviem vecākiem (adoptētājiem) un citiem ģimenes locekļiem, pret aizbildņiem un audžuģimenes locekļiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

23.pants. Bērna pienākumi pret sabiedrību

(1) Bērns ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis. Viņa pienākumi pret sabiedrību pieaug atbilstoši vecumam.

(2) Bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Mācību laikā viņam jāievēro izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumi.

(3) Bērnam atkarībā no viņa vecuma un brieduma pakāpes ir pienākums sargāt savu veselību.

(4) Bērnam jāizturas ar cieņu pret valsti, tās simboliem un jāievēro likumi.

(5) Bērnam jāievēro sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi. Bērns nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses.

(6) Bērnam ir pienākums saudzīgi izturēties pret apkārtējo vidi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

V nodaļa. Bērns un ģimene

24.pants. Vecāku pienākumi pret bērnu

(1) Atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

(2) Vecāku pienākums ir sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti, ievērojot spējas un tieksmes.

(3) Vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji). Viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.

(4) Par vecāku pienākumu nepildīšanu vai aizgādības tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, bērna fizisku sodīšanu, kā arī cietsirdīgu izturēšanos pret viņu vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības.

(5) Vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka tās fiziski vai garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

25.pants. Vecāku tiesības ierobežot bērna brīvības

(1) Bērna tiesības uz privāto dzīvi, biedrošanās un vārda brīvību vecāki var ierobežot atkarībā no viņa brieduma pakāpes, lai:

1) nodrošinātu bērna attīstību;

2) aizsargātu sabiedrisko kārtību, iedzīvotāju tikumību un veselību;

3) aizsargātu citu personu tiesības un brīvības.

(2) Bērns var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā (pagasttiesā), ja vecāki, viņaprāt, noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās.

26.pants. Valsts un pašvaldības palīdzība ģimenei

(1) Ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Valsts un pašvaldība atbalsta ģimeni un sniedz tai palīdzību.

(2) Ja vecāku un bērna attiecības nenodrošina bērna attīstībai labvēlīgu vidi vai bērns ir hroniski slims, pašvaldība palīdz ģimenei, nodrošinot psihologa, sociālā pedagoga vai cita speciālista konsultāciju, izraugās bērnam atbalsta ģimeni vai uzticības personu, kura palīdz noregulēt bērna un vecāku savstarpējās attiecības.

(3) Atkarībā no bērna vecuma pašvaldība palīdz ģimenei, it īpaši trūcīgai ģimenei, bērna audzināšanā un izglītošanā, arodapmācībā, darba un dzīvokļa meklējumos.

(4) Valsts un pašvaldības sniedz atbalstu ģimenes un bērnu izglītības, veselības nostiprināšanas, kultūras un sporta, kā arī atpūtas iestādēm un organizācijām, lai sekmētu bērna fizisko attīstību un radošo darbību, gādā par bērna brīvā laika pavadīšanas iespējām un sniedz citus pakalpojumus, kuri veicina bērna pilnveidošanos un palīdz ģimenei bērna audzināšanā.

(5) Valsts un pašvaldību pienākumus bērna labklājības minimālā līmeņa nodrošināšanā nosaka citi likumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā 22.11.2002.)

27.pants. Bērna šķiršana no ģimenes

(1) Bērnu var šķirt no ģimenes, ja:

1) bērna dzīvība, veselība vai attīstība ir nopietni apdraudēta aprūpes trūkuma vai mājas apstākļu (sociālās vides) dēļ;

2) bērns nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās vai toksiskās vielas;

3) bērns ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu.

(2) Šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzētajos gadījumos bērns šķirams no ģimenes, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot ģimenē.

(3) Šķirot bērnu no ģimenes, viņam tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe pie aizbildņa, audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē, kā arī tiek nodrošināta neatliekama bezmaksas palīdzība slimnīcās un rehabilitācijas iestādēs.

(4) Ja ārpusģimenes aprūpe tiek noteikta sakarā ar šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajiem apstākļiem:

1) vienas ģimenes bērni nav šķirami, izņemot īpašus gadījumus, kad tas tiek darīts bērnu interesēs;

2) izvēloties ārpusģimenes aprūpes veidu, vērā ņemams arī bērna viedoklis.

(5) Šajos gadījumos pašvaldības sociālās palīdzības dienests kopā ar citām pašvaldības institūcijām, bērna vecākiem un bērna tiesību aizsardzības iestādēm izstrādā ģimenes atbalsta un palīdzības programmu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

28.pants. Aprūpes vai aizgādības tiesību atņemšana

(1) Aprūpes vai aizgādības tiesības atņem saskaņā ar Civillikumu un likumu "Par bāriņtiesām un pagasttiesām".

(2) Šā likuma 27.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētajā gadījumā nolēmumu pieņem tiesa. Audzinoša un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus šā likuma 27.panta 2.punktā paredzētajos gadījumos piemēro tiesa.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

29.pants. Bērna ārpusģimenes aprūpe pēc vecāku lūguma

(1) Bāriņtiesa (pagasttiesa) nodrošina bērnam ārpusģimenes aprūpi pēc vecāku lūguma, ja viņi sakarā ar ārstēšanos, darba vai citiem apstākļiem nevar bērnu aprūpēt.

(2) (Izslēgta ar 09.03.2000. likumu.)

(3) Pēc jaundzimuša bērna mātes lūguma, ja viņai nav iztikas līdzekļu, šī māte uzņemama zīdaiņu namā kopā ar bērnu uz laiku, kamēr viņa baro bērnu ar krūti.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

29.1 pants. Ārpusģimenes aprūpē esošas mātes tiesības

(1) Ārpusģimenes aprūpē esošai nepilngadīgai mātei ir tiesības palikt kopā ar savu bērnu. Šo iespēju nodrošina aizbildnis, audžuģimene vai bērnu aprūpes iestāde kopā ar pašvaldību.

(2) Bāriņtiesa (pagasttiesa) nepilngadīgas mātes bērnam, ja nepieciešams, ieceļ atsevišķu aizbildni un uzrauga, lai pieņemtie lēmumi vislabāk atbilst nepilngadīgās mātes un viņas bērna interesēm.

(31.10.2002. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

30.pants. Maksa par bērna ārpusģimenes aprūpi

(1) Vecākiem ir pienākums apmaksāt ārpusģimenes aprūpes pakalpojumus tādā apmērā, kādā vecāku pienākums uzturēt bērnu noteikts Civillikumā.

(2) Tas apstāklis, ka vecāki nevar samaksāt par bērna ārpusģimenes aprūpi, nevar būt par pamatu ārpusģimenes pakalpojumu nesniegšanai. Maksa par pakalpojumiem šajos gadījumos tiek segta attiecīgi no valsts vai pašvaldības budžeta un pēc tam piedzenama no vecākiem tiesas ceļā.

(3) Bērna un ģimenes pabalsti ārpusģimenes aprūpes laikā vecākiem netiek izmaksāti.

31.pants. Adopcija

(1) Lai bērna attīstībai nodrošinātu ģimenisku vidi, tiek atbalstīta adopcija.

(2) Adopcijas tiesiskos pamatus nosaka Civillikums. Adopcijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā bērnu var adoptēt uz ārvalsti, ja šai valstij ir saistoša kāda no starptautiskajām konvencijām, kas nosaka bērna tiesību aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijā, vai ja Latvija ar to ir noslēgusi divpusēju līgumu par tiesisko sadarbību adopcijas jomā.

(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

VI nodaļa. Ārpusģimenes aprūpe

32.pants. Ārpusģimenes aprūpes mērķis

Ārpusģimenes aprūpes mērķis ir radīt bērnam aizsargātības sajūtu, nodrošināt apstākļus viņa attīstībai un labklājībai, atbalstīt bērna centienus būt patstāvīgam.

33.pants. Ārpusģimenes aprūpē ņemta bērna saskarsme ar vecākiem

(1) Bērnam, kas nodots aizbildnībā vai audžuģimenē vai ievietots bērnu aprūpes iestādē, ir tiesības satikties ar vecākiem un tuviem radiniekiem, izņemot gadījumus, kad tikšanās:

1) kaitē bērna veselībai un attīstībai;

2) rada draudus aizbildņiem, audžuģimenēm, bērnu aprūpes iestāžu darbiniekiem vai citiem bērniem.

(2) Ja ir šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi, bāriņtiesa (pagasttiesa) vai cita institūcija, kas pieņēmusi lēmumu par ārpusģimenes aprūpi, var atteikties paziņot bērna vecākiem un tuviem radiniekiem viņa atrašanās vietu.

(3) Lēmumu par satikšanās aizliegumu ieinteresētās personas var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

(4) Ja vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības, bērnu aprūpes iestādes vadītājs var atļaut bērnam uzturēties pie vecākiem svētku dienās un brīvdienās, ja bāriņtiesa devusi rakstveida piekrišanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

34.pants. Bērna informēšana par viņa vecākiem

Pēc bērna lūguma aizbildnis, audžuģimene vai bērnu aprūpes iestādes vadītājs, ņemot vērā bērna vecumu un briedumu, paziņo bērnam, kāpēc viņš ir ārpusģimenes aprūpē, kā arī sniedz ziņas par viņa ģimeni un to, cik ilgi viņš atradīsies ārpusģimenes aprūpē.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

35.pants. Aizbildnībā esoša bērna aprūpe

Aizbildņa iecelšanas kārtību un viņa pienākumus pret bērnu nosaka Civillikums, likums "Par bāriņtiesām un pagasttiesām", kā arī Bāriņtiesu un pagasttiesu darbības noteikumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

36.pants. Bērna aprūpe audžuģimenē

(1) Bāriņtiesa (pagasttiesa) atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem piešķir audžuģimenes statusu, gādā par attiecīgās ģimenes apmācību un bērna aprūpes līguma slēgšanu ar to.

(2) Pašvaldība palīdz audžuģimenēm bērnu audzināšanā un nodrošina nepieciešamos sociālos pakalpojumus.

(3) Bērna un audžuģimenes tiesiskās attiecības reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

37.pants. Vispārējās bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes iestādes

(1) Vispārējās bērnu aprūpes iestādes ir bāreņu aprūpes centri un bērnu nami — patversmes, krīzes centri un citas bērnu iestādes, kuras izveidotas bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes nodrošināšanai. Noteikumi par vispārējām bērnu aprūpes iestādēm attiecināmi arī uz internātskolām, kurās tiek ievietoti skolas vecuma bāreņi un bez vecāku gādības palikušie bērni.

(2) Vispārējās bērnu aprūpes iestādes nolikumu apstiprina tās dibinātājs.

(3) Vispārējā bērnu aprūpes iestādē bērnu ievieto pēc bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmuma vai bāriņtiesas (pagasttiesas) priekšsēdētāja rīkojuma.

(4) Vispārējā bērnu aprūpes iestādē bērnu ņem īslaicīgā aprūpē arī pēc policijas rīkojuma.

(5) Bērnu patversme nedrīkst atteikties pieņemt aprūpē bērnu, ja pēc palīdzības griežas viņš pats vai viņa uzņemšanu prasa persona, kas konstatējusi, ka bērns palicis bez aprūpes.

(6) Šā panta ceturtajā un piektajā daļā paredzētajos gadījumos par bērna ņemšanu aprūpē bērnu iestāde paziņo bāriņtiesai (pagasttiesai) ne vēlāk kā nākamajā dienā.

(7) Bērnu aprūpes iestādēs jābūt bērna attīstībai nepieciešamām telpām un to aprīkojumam, kvalificētam medicīnas un citam personālam. Prasības vispārējām bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes iestādēm, kā arī medicīniski sanitārās un higiēnas prasības nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

38.pants. Īpašās bērnu aprūpes iestādes

(1) Īpašās bērnu aprūpes iestādes ir sociālās korekcijas izglītības iestādes, kurās tiek ievietoti bērni ar sociālās uzvedības novirzēm un kurās, ja nepieciešams, tiek piemēroti ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļi. Bērns ievietojams īpašā bērnu aprūpes iestādē, ja viņa uzvedības sociālā korekcija, viņam uzturoties dzīvesvietā, bijusi nesekmīga vai arī viņš izdarījis noziedzīgu nodarījumu pirms 14 gadu vecuma sasniegšanas.

(2) Šajā pantā minētajās iestādēs bērnu var ievietot ar tiesas nolēmumu atbilstoši atsevišķā likumā noteiktajai kārtībai.

(09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

39.pants. Bērna statuss ārpusģimenes aprūpē

(1) Bērnu, kurš ņemts ārpusģimenes aprūpē, nedrīkst pazemot, uzsvērt viņa neaizsargātību vai atkarību vai citādā veidā aizskart viņa cieņu un godu.

(2) Ārpusģimenes aprūpes laikā jāveido bērna uzvedības, personīgās higiēnas un kulturālas saskarsmes prasme, jārada apstākļi vispārējās izglītības iegūšanai un aroda apgūšanai.

40.pants. Sankcijas un ierobežojumi

(1) Ja bērnu aprūpes iestādes vadītājam, aizbildnim vai audžuģimenei ir pamatotas aizdomas, ka bērnam ir alkohols, narkotiskās vai toksiskās vielas vai to lietošanai nepieciešamās ierīces, bērnu drīkst pārmeklēt.

(2) Ja ir pamatotas aizdomas, ka bērnam adresētajā korespondencē vai citā sūtījumā ir alkohols, narkotiskās vai toksiskās vielas vai to lietošanai nepieciešamās ierīces, pornogrāfiski materiāli vai kaut kas cits, kas bērnam var būt kaitīgs vai bīstams, aprūpes iestādes vadītājs, aizbildnis vai audžuģimene drīkst pārbaudīt bērnam adresēto korespondenci vai sūtījumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

41.pants. Īpaši ierobežojumi

(1) Bērnam uz noteiktu laiku var aizliegt atstāt māju vai arī ierobežot viņa pārvietošanās brīvību, ja tas nepieciešams bērna aprūpei vai atbilst viņa labklājības interesēm gadījumos, kad:

1) bērnam ārpusģimenes aprūpe noteikta tādēļ, ka viņš nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās vai toksiskās vielas, ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, vai citas līdzīgas uzvedības dēļ;

2) ir īpaši apstākļi, lai uzskatītu šādu ierobežojumu par nepieciešamu.

(2) Bērnu var izolēt no citiem bērniem mājā, ja viņš apdraud savu vai citu cilvēku dzīvību vai veselību vai arī šāda izolēšana ir nepieciešama sakarā ar viņa aprūpi.

(3) Izolācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 24 stundas, un turpināt bērna izolēšanu no pārējiem drīkst tikai īpašos gadījumos. Kopējais izolācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 48 stundas.

(4) Izolācijas laikā nodrošināma bērna uzraudzība.

(5) Bērna izolācijas apstākļus un tās piemērošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

42.pants. Ārpusģimenes aprūpes izbeigšana

(1) Ārpusģimenes aprūpi izbeidz, kad bērna vecāku ģimenē tiek nodrošināti labvēlīgi apstākļi bērna attīstībai vai arī viņš ir sasniedzis 18 gadu vecumu. Ilgāka bērna atstāšana aprūpes iestādē pieļaujama, ja bērnam ir jāpabeidz izglītības iestāde vai ārstēšanās kurss.

(2) Šā panta pirmajā daļā noteiktajos gadījumos, bērnam atstājot bērnu aprūpes iestādi, viņam rakstveidā sniedz informāciju par likumā noteiktajām sociālajām garantijām, arī par tiesībām saņemt dzīvokli.

(3) Nolēmumu par aprūpes vai aizgādības tiesību atjaunošanu pieņem tiesa vai bāriņtiesa (pagasttiesa) likumā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

43.pants. Palīdzības sniegšana bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes izbeigšanas

(1) Izbeidzoties aizbildnībai, beidzoties bērna aprūpei audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē, pašvaldība pēc bērna pastāvīgās dzīvesvietas atbilstoši likumam "Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" nodrošina bāreni vai bērnu, kurš bija atstāts bez vecāku gādības, ar dzīvojamo platību un sniedz citu likumā paredzēto sociālo palīdzību arī pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas.

(2) Ja bērns turpina mācīties, šā panta pirmajā daļā minētās un neizmantotās garantijas tiek saglabātas visu mācību laiku, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

44.pants. Darbs ar vecākiem bērna ārpusģimenes aprūpes laikā

(1) Bērna ārpusģimenes aprūpes laikā pašvaldība sniedz izglītojošu, sociālu un citu palīdzību bērna vecākiem, lai radītu apstākļus bērna aprūpes atjaunošanai ģimenē.

(2) Audžuģimene un bērnu aprūpes iestāde informē vecākus par bērna attīstību un veicina ģimenes saišu atjaunošanos.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

45.pants. Citā ģimenē vai privātā bērnu iestādē ievietotā bērna aprūpes uzraudzība

(1) Par bērna ievietošanu citā ģimenē vai privātā bērnu iestādē uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, vecāki vai aizbildnis nekavējoties paziņo bāriņtiesai (pagasttiesai) pēc šīs ģimenes dzīvesvietas vai attiecīgās iestādes atrašanās vietas.

(2) Saņēmusi minēto informāciju, bāriņtiesa (pagasttiesa) lemj, vai šajā ģimenē vai privātajā bērnu iestādē bērns tiks pietiekami labi aprūpēts un vai persona, kura ir atbildīga par aprūpi, ir spējīga bērnu aprūpēt, un vai šāda ievietošana atbilst bērna interesēm.

(3) Ja tiek atzīts, ka bērns šajā ģimenē vai privātajā bērnu iestādē netiek pienācīgi aprūpēts, pašvaldība nodrošina aprūpes uzlabošanu. Ja tas nav iespējams, bāriņtiesa (pagasttiesa) aizliedz šai ģimenei vai iestādei rūpēties par bērnu. Ja bērna atgriešanās pie vecākiem nav iespējama, bāriņtiesa (pagasttiesa) lemj par bērna turpmāko ārpusģimenes aprūpi.

(4) Bērnu aprūpes iestāde var atļaut bērnam iknedēļas brīvdienās un svētku dienās ciemoties un uzturēties svešā ģimenē, ja iestādes administrācija iepriekš ir apsekojusi apstākļus šajā ģimenē un nākusi pie atzinuma, ka uzturēšanās tajā nekaitē bērnam, kā arī rakstveidā par to informējusi bāriņtiesu (pagasttiesu).

(5) Ievietot bērnu ģimenē uz laiku, kas pārsniedz šā panta ceturtajā daļā minēto, bērnu aprūpes iestāde var, ja iepriekš ir apsekoti šīs ģimenes materiālie un sadzīves apstākļi un bāriņtiesa (pagasttiesa) ir atzinusi par iespējamu ievietot bērnu šajā ģimenē. Bērna ēdināšanas izdevumus sedz bērnu aprūpes iestāde, vienojoties ar ģimeni.

(6) Ievietot ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu uz laiku ģimenē vai bērnu iestādē ārvalstī var ar bāriņtiesas (pagasttiesas) piekrišanu, ja iepriekš šī ievietošana ir saskaņota ar attiecīgās valsts bērnu tiesību aizsardzības iestādi, ievērojot šajā valstī noteikto kārtību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

VII nodaļa. Bērns un viņa dzīves vide

46.pants. Bērna tiesības uz tīru dzīves vidi

(1) Visām personām un institūcijām ir pienākums izvairīties no kaitējuma nodarīšanas apkārtējai videi, lai nepārkāptu bērna tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi, veselību un attīstību.

(2) Valsts atbilstoši likumam "Par vides aizsardzību" nodrošina uzraudzību pār to kaitīgo faktoru un slimību izraisītāju novēršanu, kuri var negatīvi ietekmēt bērna veselību.

(3) Valsts pienākums ir sniegt attiecīgu informāciju par vides faktisko stāvokli gan visā valstī, gan arī konkrētā tās teritorijā.

47.pants. Pamatnoteikumi bērna aizsardzībai no negatīvās sociālās vides ietekmes

(1) Valsts institūciju un pašvaldību, fizisko un juridisko personu pienākums ir aizsargāt bērnu no negatīvās sociālās vides ietekmes.

(2) Lai mazinātu negatīvas sociālās vides ietekmi, valsts sociālās politikas uzdevums ir veidot labvēlīgu kultūrvidi un popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Valsts budžetā tam atvēlami līdzekļi.

(3) Sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija nacionālā pasūtījuma ietvaros ik gadu veido veselīgu dzīvesveidu popularizējošas programmas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

48.pants. Bērna aizsardzība no smēķēšanas un alkoholisko dzērienu ietekmes

(1) Bērns ir aizsargājams no smēķēšanas un alkoholisko dzērienu ietekmes.

(2) Bērnā ir jārada negatīva attieksme pret smēķēšanu un alkoholisko dzērienu lietošanu. Bērnam nav atļauts strādāt darbus, kuri saistīti ar alkoholisko dzērienu vai tabakas izstrādājumu ražošanu, kā arī tirdzniecību vai reklāmu.

(3) Atbilstoši likumam "Par tabakas izstrādājumu ražošanas, realizācijas, reklāmas un smēķēšanas ierobežošanu" un alkohola aprites likumam, bērnam nedrīkst pārdot alkoholiskos dzērienus un tabakas izstrādājumus.

(4) Par bērna iesaistīšanu alkoholisko dzērienu lietošanā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(5) Bērnam, kuram radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu lietošanas dēļ, nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Valsts budžetā tam atvēlami līdzekļi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā 22.11.2002.)

49.pants. Bērna aizsardzība no narkotisko, toksisko un citu apreibinošu vielu lietošanas

(1) Bērns ir aizsargājams no narkotisko, toksisko un citu tādu apreibinošu vielu lietošanas, kurām ir negatīva ietekme uz organismu, no šādu vielu izgatavošanas, tirdzniecības un jebkāda veida izplatīšanas.

(2) Par bērna pamudināšanu lietot narkotiskās, toksiskās vai citas apreibinošas vielas vai iesaistīšanu to lietošanā vai izplatīšanā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(3) Bērnam, kuram radušies psihiski vai uzvedības traucējumi narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ, nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Valsts budžetā tam atvēlami līdzekļi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā 22.11.2002.)

50.pants. Bērns un spēles, filmas, masu saziņas līdzekļi

(1) Aizliegts bērnam demonstrēt, pārdot, dāvināt, izīrēt un propagandēt rotaļlietas un videoierakstus, laikrakstus, žurnālus un cita veida publikācijas, kuros propagandēta cietsirdīga uzvedība, vardarbība, erotika, pornogrāfija un kuri rada draudus bērna garīgajai attīstībai.

(2) Ierobežojumus radio un televīzijas programmās bērna tiesību aizsardzības nolūkā nosaka Radio un televīzijas likums.

(3) Bērnam aizliegts atrasties vietās, kur izgatavo vai demonstrē erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālus.

(4) Bērnu aizliegts iesaistīt erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu izgatavošanā, izplatīšanā un publiskā demonstrēšanā.

(5) Erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu izplatīšanas un reklāmas ierobežojumus nosaka Ministru kabinets.

(6) Par šajā pantā minēto aizliegumu un ierobežojumu pārkāpšanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

50.1 pants. Ierobežojumi bērna iesaistīšanai pasākumos

Bērnu aizliegts iesaistīt pasākumos (konkursos, modeļu aģentūru darbā u.tml.), kuros tiek vērtēts viņa ārējais izskats.

(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

51.pants. Bērna aizsardzība no prettiesiskām darbībām

(1) Par vardarbību pret bērnu, par bērna pamudināšanu vai piespiešanu piedalīties seksuālās darbībās, par bērna izmantošanu vai iesaistīšanu prostitūcijā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(2) Bērnam, kurš ir noziedzīga nodarījuma, ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības vai jebkādas citas nelikumīgas, cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas darbības upuris, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā bez maksas sniedzama nepieciešamā palīdzība, lai viņš atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā. Šādai ārstēšanai un reintegrēšanai jānotiek bērna veselībai, pašcieņai un godam labvēlīgā vidē, rūpīgi sargājot bērna intīmo noslēpumu.

(3) Katrai personai ir pienākums ziņot policijai vai citai kompetentai iestādei par vardarbību vai citu pret bērnu vērstu noziedzīgu nodarījumu. Par neziņošanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

52.pants. Bērns — vardarbības vai citas prettiesiskas darbības upuris

(1) Vardarbības rezultātā cietušo bērnu ārstēšanai un rehabilitācijai izveidojamas īpašas iestādes vai nodaļas vispārējās ārstniecības iestādēs un valsts budžetā atvēlami speciāli līdzekļi. Izdevumus par bērna ārstēšanu un rehabilitāciju sedz valsts un pēc tam regresa kārtībā piedzen no vainīgajām personām.

(2) Bērnam, kurš saslimis ar kādu no seksuāli transmisīvajām slimībām, piemērojama speciāla ārstēšana. Bērna saslimšanā vainīgie pieaugušie saucami pie likumā noteiktās atbildības, un no viņiem piedzenami bērna ārstēšanas izdevumi.

(3) Bērnu, kurš kļuvis par vardarbības (prettiesisku darbību) upuri, aizliegts:

1) atstāt vienatnē, izņemot gadījumus, kad bērns pats to vēlas un šo izvēli par pareizu atzīst psihologs, kurš speciāli sagatavots darbam ar vardarbībā cietušiem bērniem;

2) atstāt bez psiholoģiskas un cita veida aprūpes;

3) konfrontēt ar iespējamo vardarbības (prettiesiskas darbības) izdarītāju, kamēr bērns nav pietiekami psiholoģiski sagatavots šādai konfrontācijai;

4) pakļaut jebkādu piespiedu līdzekļu pielietošanai informācijas iegūšanas vai citā nolūkā.

(4) Bērnam, kurš cietis no vardarbības (prettiesiskām darbībām) savā ģimenē vai kuram pastāv reāli vardarbības draudi, nekavējoties nodrošināma ārpusģimenes aprūpe, ja vainīgās personas nav iespējams izolēt no bērna.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

VIII nodaļa. Bērns ar īpašām vajadzībām

53.pants. Bērna ar īpašām vajadzībām jēdziens

Bērns ar īpašām vajadzībām ir bērns, kuram sakarā ar slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisītiem orgānu sistēmas funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība neatkarīgi no tā, vai likumā paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

54.pants. Tiesības bērnam ar īpašām vajadzībām dzīvot pilnvērtīgu dzīvi

Bērnam ar īpašām vajadzībām ir tādas pašas tiesības uz aktīvu dzīvi, tiesības attīstīties un iegūt vispārējo un profesionālo izglītību atbilstoši savām fiziskajām un garīgajām spējām un vēlmēm, kā arī tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē kā jebkuram citam bērnam.

55.pants. Īpaša aprūpe bērnam ar īpašām vajadzībām

(1) Bērnam ar īpašām vajadzībām ir tiesības uz vecāku īpašu aprūpi.

(2) Valsts un pašvaldība palīdz bērnam ar īpašām vajadzībām iekļauties sabiedrībā un nodrošina viņam medicīniskos un sociālos pakalpojumus atbilstoši likumam "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību".

(3) Bērns ar īpašām vajadzībām, kura aprūpi ģimene nevar nodrošināt, ņemams pilnā valsts aprūpē.

(4) Nododot adoptēšanai bērnu ar īpašām vajadzībām, adoptētāji informējami par bērna veselības stāvokli, attīstības īpatnībām un to sekām, kā arī par bērna aprūpes īpatnībām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

56.pants. Pedagoģisko un sociālās sfēras darbinieku sagatavošana darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām

Pedagoģiskie un sociālās sfēras darbinieki īpaši jāapmāca darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Šim nolūkam Izglītības un zinātnes ministrija un Labklājības ministrija izstrādā speciālas apmācību programmas.

IX nodaļa. Bērna atbildība par likumpārkāpumiem un to profilakse

57.pants. Bērna atbildība par likumpārkāpumiem

(1) Saskaņā ar likumu pie administratīvās atbildības var saukt bērnu (turpmāk arī — nepilngadīgo), kurš administratīvo pārkāpumu izdarījis pēc 14 gadu vecuma sasniegšanas, bet pie kriminālatbildības — nepilngadīgo, kurš noziedzīgu nodarījumu izdarījis pēc 14 gadu vecuma sasniegšanas.

(2) Bērna tiesību garantijas laikā, kad viņš ir aizturēts par administratīvo pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu, apcietināts, arestēts vai atrodas brīvības atņemšanas vietā, nosaka likumi, kas paredz administratīvo atbildību un reglamentē kriminālprocesu vai soda izciešanu.

(3) Par bērnu iesaistīšanu noziegumā vai citās prettiesiskās darbībās vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

58.pants. Likumpārkāpumu profilakses darba organizācija

(1) Likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem veic pašvaldība sadarbībā ar bērnu vecākiem, izglītības iestādēm, valsts policiju, sabiedriskajām organizācijām un citām iestādēm.

(2) Pašvaldība profilakses lietu iekārto un uzvedības sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmu izstrādā katram bērnam, kurš:

1) izdarījis noziedzīgu nodarījumu un pirmstiesas izmeklēšanas laikā nav apcietināts;

2) atzīts par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet sods nav saistīts ar brīvības atņemšanu;

3) atbrīvots no kriminālatbildības;

4) atbrīvots no ieslodzījuma vai soda izciešanas vietas;

5) izdarījis Krimināllikumā paredzētās prettiesiskās darbības pirms 14 gadu vecuma sasniegšanas;

6) vairāk nekā divas reizes izdarījis Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētās prettiesiskās darbības;

7) ubago, klaiņo vai veic citas darbības, kas var novest pie prettiesiskas rīcības.

(3) Valsts policija var ņemt profilaktiskajā uzskaitē bērnus, kuri norādīti šā panta otrās daļas 1.—6.punktā, kā arī citus bērnus, kuriem pašvaldībā iekārtota profilakses lieta, ja izstrādātā sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programma paredz policijas līdzdalību konkrētajā lietā.

(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

59.pants. Bērna nogādāšana policijas iestādē

(1) Policijas iestādē nogādā bērnu, kurš:

1) izdarījis darbības, par kurām paredzēta kriminālatbildība;

2) izdarījis administratīvu pārkāpumu, ja citādi nav iespējams noskaidrot bērna identitāti un sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu;

3) atrodas sabiedriskā vietā reibuma stāvoklī;

4) ubago;

5) nav sasniedzis 15 gadu vecumu un atrodas sabiedriskā vietā bez vecāku vai viņu aizstājēju uzraudzības nakts laikā. Konkrēto laiku nosaka pašvaldības;

6) apmaldījies vai pamests, vai arī atrodas tādos apstākļos, kas bīstami bērnam vai var kaitēt viņa attīstībai;

7) patvaļīgi aizgājis no ģimenes, aizbildņa, audžuģimenes vai bērnu aprūpes iestādes.

(2) Šā panta pirmās daļas 3.—7.punktā paredzētajos gadījumos bērna nogādāšana policijā pieļaujama, ja nav iespējams viņam sniegt palīdzību citādā veidā. Gadījumos, kad policija konstatē bērna klaiņošanu, ubagošanu, apreibināšanos ar narkotiskajām, toksiskajām vielām vai alkoholiskajiem dzērieniem, nelabvēlīgu vidi ģimenē, kā arī citus apstākļus, kas var kaitēt bērnam, tā informē attiecīgo bāriņtiesu vai pagasttiesu.

(3) Policijā nogādāto bērnu nedrīkst turēt kopā ar pilngadīgiem likumpārkāpējiem, un bērnam nodrošināma pastāvīga pieaugušo uzraudzība. Bērnu nedrīkst pakļaut nekādai fiziskai vai psihiskai iespaidošanai, nedrīkst piespiest liecināt pret sevi un atzīt vainu.

(4) Paskaidrojumus no bērna, kuram ir garīgās attīstības traucējumi, var prasīt, piedaloties personai, kurai ir speciālas zināšanas darbam ar bērniem, kam ir garīgās attīstības traucējumi.

(5) Ja policijā ir nogādāts bērns ar īpašām vajadzībām, nodrošināmi apstākļi bērna speciālo vajadzību apmierināšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

60.pants. Pasākumi, kas veicami, ja bērnam nepieciešama palīdzība

(1) Ja bērns nogādāts policijas iestādē šā likuma 59.panta 3.—6.punktā minēto apstākļu dēļ, viņu var tur turēt līdz nodošanai vecākiem, viņu aizstājējiem vai bērnu aprūpes iestādes pārstāvim.

(2) Ja triju stundu laikā nav iespējams noskaidrot bērna personību un nodot bērnu vecākiem, viņu aizstājējiem vai bērnu aprūpes iestādei, kuru viņš pametis, policija ievieto bērnu kādā no bērnu aprūpes iestādēm vai audžuģimenēm un par to ziņo bāriņtiesai (pagasttiesai).

(3) Ja policijā nogādāts bērns, kurš ir alkoholisko dzērienu, narkotisko vai toksisko vielu vai citu apreibinošu vielu iespaidā, vai arī ir aizdomas, ka bērns tiek seksuāli izmantots, kļuvis par prettiesiskas darbības upuri vai ir pamudināts uz ubagošanu, policija noskaidro apreibinošo vielu iegūšanas un lietošanas apstākļus, kā arī personas, kuras pamudinājušas bērnu uz viņam kaitīgām darbībām vai veikušas pret viņu prettiesisku darbību.

(4) Ja policijā nogādātajam bērnam nepieciešama medicīniskā palīdzība, policija bērnu iekārto ārstniecības iestādē vai gādā par ambulatorās ārstnieciskās palīdzības sniegšanu.

X nodaļa. Bērna tiesību aizsardzības organizācija

61.pants. Ministru kabineta kompetence bērna tiesību aizsardzības jomā

Ministru kabinets:

1) izstrādā bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai attiecīgus likumprojektus un izdod nepieciešamos noteikumus;

2) apstiprina ilgtermiņa valsts politikas projektus bērna tiesību aizsardzības jomā;

3) izveido bērna tiesību aizsardzības komisiju, piesaistot arī sabiedriskās bērna tiesību aizsardzības organizācijas un pašvaldības vai to sabiedrisko organizāciju pārstāvjus;

4) apstiprina valsts programmu sociālo pedagogu un sociālo darbinieku sagatavošanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

62.pants. Labklājības ministrijas kompetence

Labklājības ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērna un ģimenes sociālās drošības jomā, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu jomā, sociālās palīdzības, sociālās aprūpes, sociālās un profesionālās rehabilitācijas jomā, pusaudžu nodarbinātības jomā, kā arī koordinē šo projektu izpildi un atbild par to;

2) organizē un koordinē sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību atbilstoši valsts programmām un Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumam;

3) nodrošina valsts pasūtījumu sociālo darbinieku sagatavošanai par valsts budžeta līdzekļiem.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

62.1 pants. Veselības ministrijas kompetence

Veselības ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērnu veselības aprūpes jomā, tajā skaitā medicīniskās rehabilitācijas jomā;

2) organizē un koordinē bērnu veselības aprūpi atbilstoši valsts programmai, likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

63.pants. Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence

(1) Izglītības un zinātnes ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērnu izglītības un sporta jomā un organizē apstiprināto projektu izpildi;

2) nodrošina izglītības pieejamību un kvalitāti;

3) sadarbībā ar Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātu izstrādā izglītošanas programmas bērna tiesību aizsardzības jomā;

4) nodrošina veselības mācības kā obligāta mācību priekšmeta ieviešanu skolās;

5) nosaka izglītības darbiniekiem izvirzāmās kvalifikācijas prasības un kritērijus, veicina izglītības darbinieku kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanu;

6) kopā ar Labklājības ministriju un Veselības ministriju izstrādā valsts programmu sociālo darbinieku, sociālo pedagogu un skolotāju sagatavošanai darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām un bērniem, kuriem nepieciešama uzvedības sociālā un pedagoģiskā korekcija, kā arī ar šo bērnu ģimenēm un koordinē valsts programmas īstenošanu;

7) (izslēgts ar 15.05.2003. likumu).

(2) (Izslēgta ar 15.05.2003. likumu.)

(09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

64.pants. Iekšlietu ministrijas kompetence

Iekšlietu ministrija:

1) izstrādā un īsteno bērnu noziedzības novēršanas programmas, kā arī programmas bērna aizsardzībai pret noziegumu;

2) sadarbībā ar citām institūcijām veic pasākumus cīņai pret bērnu nelikumīgu pārvietošanu pāri valsts robežai un bērnu neatgriešanos no ārvalstīm;

3) nodrošina policijas darbiniekiem speciālu apmācību darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem un nepilngadīgajiem noziedzīga nodarījuma upuriem un viņu ģimenēm.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

64.1 pants. Tieslietu ministrijas kompetence

(1) Tieslietu ministrija organizē tiesnešu apmācību bērna tiesību jautājumos.

(2) Tieslietu ministrija nodrošina tādu tiesu darba organizāciju, lai lietas, kas saistītas ar bērna tiesību un interešu aizsardzību, tiktu izskatītas ārpus kārtas.

(3) (Izslēgta ar 15.05.2003. likumu.)

(09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.11.2001. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

64.2 pants. Kultūras ministrijas kompetence

Kultūras ministrija izstrādā valsts programmu bērnu kultūras un kultūrizglītības jomā un atbild par tās īstenošanu.

(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

64.3 pants. Ģenerālprokuratūras kompetence

Ģenerālprokuratūra organizē prokuroru apmācību bērna tiesību jautājumos un nodrošina bērna tiesību ievērošanu pirmstiesas izmeklēšanas procesā.

(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

65.pants. Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās kompetence

Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās:

1) sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, Iekšlietu ministriju, Tieslietu ministriju, Kultūras ministriju, Labklājības ministriju un Veselības ministriju, citām valsts un pašvaldību institūcijām un sabiedriskajām organizācijām izstrādā ilgtermiņa valsts politikas projektus bērna tiesību aizsardzības jomā;

2) piedalās sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības politikas projekta izstrādāšanā bērna un ģimenes tiesību jomā;

3) izstrādā ikgadējo valsts programmu bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai;

4) piedalās bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu alternatīvās aprūpes politikas projekta izstrādāšanā;

5) atbilstoši savai kompetencei atbild par valdības apstiprināto programmu īstenošanu;

6) organizē un koordinē normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību bērna tiesību aizsardzības jomā un atbilstoši savai kompetencei izstrādā priekšlikumus par grozījumiem normatīvajos aktos, lai nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību;

7) koordinē valsts un pašvaldību institūciju darbību bērna tiesību aizsardzības jomā, uzrauga un analizē bērna tiesību aizsardzības procesa kvalitāti;

8) sadarbībā ar citām valsts un pašvaldību institūcijām sagatavo un reizi gadā sniedz Saeimai un Ministru kabinetam pārskatu par bērnu stāvokli valstī;

9) sadarbojas ar ieinteresētajām ārvalstu institūcijām, kā arī atbilstoši savai kompetencei piedalās starptautisku līgumu projektu izstrādāšanā un slēdz starptautiskus līgumus;

10) sagatavo iesniegšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejā ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai;

11) uzrauga un metodiski vada bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu darbu bērna tiesību aizsardzības jomā;

12) uzrauga un metodiski vada bāriņtiesu (pagasttiesu) darbu (izņemot funkcijas, kas noteiktas likuma "Par bāriņtiesām un pagasttiesām" VII un VIII nodaļā);

13) sniedz metodisku palīdzību bērna tiesību aizsardzības speciālistiem pašvaldībās;

14) vada Ministru kabineta izveidoto bērna tiesību aizsardzības komisiju.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

65.1 pants. Valsts bērna tiesību aizsardzības inspektori

(1) Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta valsts bērna tiesību aizsardzības inspektoru pienākums ir uzraudzīt attiecīgo likumu izpildi noteiktā administratīvajā teritorijā.

(2) Valsts bērna tiesību aizsardzības inspektoram ir tiesības pēc savas iniciatīvas vai sakarā ar sūdzību pārbaudīt jebkuras valsts vai pašvaldības institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās vai juridiskās personas darbību bērna tiesību aizsardzības jautājumos, pieprasīt no minētajām institūcijām, organizācijām un personām informāciju vai paskaidrojumus šajā jomā.

(3) Pamatojoties uz pārbaudes rezultātiem, inspektors dod ieteikumus pārkāpumu novēršanai un, ja nepieciešams, ierosina, lai attiecīgā institūcija vainīgo amatpersonu sauc pie disciplinārās vai citas likumā noteiktās atbildības.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003. Pants stājas spēkā 01.01.2004. Sk. Pārejas noteikumus.)

66.pants. Pašvaldību kompetence bērna tiesību aizsardzībā

(1) Pagasta un pilsētas pašvaldība analizē stāvokli bērna tiesību ievērošanas jomā, izstrādā un realizē bērna tiesību aizsardzības programmu pilsētas vai pagasta administratīvajā teritorijā.

(2) Pašvaldība atbilstoši likumam:

1) sniedz palīdzību un atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni, garantējot ikvienam pašvaldības teritorijā dzīvojošam bērnam pajumti, siltumu, apģērbu un vecumam un veselības stāvoklim atbilstošu uzturu;

2) nodrošina ārpusģimenes aprūpi tiem bērniem, kuriem uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kurus viņu pašu interesēs nedrīkst atstāt šajā ģimenē;

3) nodrošina bērna tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību un sniedz viņiem palīdzību arodapmācībā;

4) organizē mātes un bērna primāro veselības aprūpi;

5) organizē vecāku izglītošanu;

6) gādā par pirmsskolas un ārpusskolas bērnu iestādēm, tautas bibliotēkām, bērnu atpūtas organizēšanu;

7) izstrādā un realizē programmas darbam ar ielas bērniem;

8) veic citus pasākumus bērna tiesību nodrošināšanā.

(3) Pilsētu bāriņtiesas (pagasttiesas) kā aizbildnības iestādes nodrošina bērna personisko un mantisko tiesību aizsardzību.

(4) Rajona pašvaldība koordinē šā panta pirmajā daļā minēto darbību izpildi.

(5) Bērna tiesību nodrošināšanā pašvaldība iesaista sabiedrību, kā arī koordinē sabiedrisko organizāciju darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā 22.11.2002.)

67.pants. Pašvaldību kompetences norobežošana

(1) Par bērna tiesību aizsardzību atbild rajona un vietējā pašvaldība pēc bērna dzīvesvietas. Pagasta (pilsētas) pašvaldība ņem uzskaitē katru tās teritorijā dzīvojošo bērnu.

(2) Par bērna dzīvesvietu uzskatāma viņa vecāku dzīvesvieta.

(3) Ja bērna vecāki dzīvo dažādās administratīvajās teritorijās, par bērna dzīvesvietu uzskatāma mātes dzīvesvieta, ja vien ar tiesas spriedumu bērna dzīvesvieta nav noteikta pie tēva vai vecāki par to nav savstarpēji vienojušies.

(4) Laikā, kad bērns atrodas ārpusģimenes aprūpē, viņa pastāvīgā dzīvesvieta saglabājas tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kura pieņēmusi lēmumu par ārpusģimenes aprūpi.

(5) Gadījumos, kad bērns atrodas dzīvībai vai veselībai bīstamos apstākļos, palīdzību sniedz pašvaldības un valsts iestādes pēc bērna atrašanās vietas. Par bērna dzīvībai un veselībai bīstamiem apstākļiem uzskatāms drošas pajumtes, siltuma, apģērba un bērna vecumam un veselības stāvoklim atbilstoša uztura trūkums, kā arī vardarbība pret bērnu.

(6) Ja bērns viens pats vai kopā ar vecākiem atrodas pagaidu dzīvesvietā, palīdzību un atbalstu viņam sniedz pašvaldības iestādes pēc pagaidu dzīvesvietas.

(7) Pašvaldību savstarpējo norēķinu kārtību par sociālās palīdzības sniegšanu gadījumos, kas paredzēti šā panta ceturtajā un piektajā daļā, nosaka likums "Par sociālo palīdzību".

(8) Ja aizbildnis vai ģimene, kurai ir nodots bārenis vai bez vecāku gādības palikušais bērns, nesaņem likumā noteiktos uzturēšanas izdevumus vai sociālo palīdzību, bērnam palīdzība nekavējoties nodrošināma no valsts budžeta līdzekļiem līdz attiecīgās pašvaldības lēmuma pieņemšanai. No valsts budžeta izmaksātie līdzekļi iekasējami no pašvaldības pēc bērna dzīvesvietas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

67.1 pants. Statistiskā informācija par bērna tiesību stāvokli

Iekšlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās, Labklājības ministrija, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, Tieslietu ministrija, Veselības ministrija un pašvaldības atbilstoši savai kompetencei sniedz statistisko informāciju par bērna tiesību aizsardzību valstī, par vecākiem, kuriem atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības, un par ģimenēm, kuras kopā ar bērniem izliktas no dzīvokļa, par bērnu adopciju, bērnu nodošanu ārpusģimenes aprūpē, audzinoša un ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem, bērnu saukšanu pie kriminālatbildības, par obligāto izglītības vecumu sasniegušajiem bērniem, kuri neapmeklē izglītības iestādes, un par bērniem, kuri kļuvuši par vardarbības upuriem, un ielas bērniem, kā arī iesniedz attiecīgu kopsavilkumu Centrālajai statistikas pārvaldei. Centrālā statistikas pārvalde reizi gadā apkopo minēto informāciju un iesniedz to īpašu uzdevumu ministram bērnu un ģimenes lietās.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003. Sk. Pārejas noteikumus.)

68.pants. Bērnu aprūpes, izglītības un citu iestāžu kompetence

(1) Bērnu aprūpes, kultūras un izglītības iestādes (bērnudārzi, bērnu nami, patversmes, skolas, veselības aprūpes iestādes, nometnes u. tml.) bērna tiesības nodrošina savos statūtos vai nolikumos noteiktās kompetences ietvaros.

(2) Kārtības uzturēšana šajās iestādēs nodrošināma ar iekšējās kārtības noteikumiem, kuri atbilst likuma prasībām un neaizskar bērna cieņu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

69.pants. Sabiedrisko un reliģisko organizāciju piedalīšanās bērna tiesību nodrošināšanā

(1) Sabiedriskās un reliģiskās organizācijas īsteno savas programmas vecāku un bērnu izglītošanā, ģimenes nostiprināšanā, atpūtas organizēšanā un savos statūtos paredzētajos citos jautājumos, organizē sabiedrības atbalstu bērna tiesību aizsardzībai, kā arī likumā noteiktajā kārtībā realizē sabiedrisko kontroli pār bērna tiesību aizsardzību kopumā vai atsevišķās bērna tiesību aizsardzības jomās.

(2) Bērnus reliģiskās organizācijas var iesaistīt reliģiska rakstura darbībās un reliģisko organizāciju pasākumos tikai ar vecāku rakstveida piekrišanu, bet ārpusģimenes aprūpes laikā — ar aizbildņa, audžuģimenes vai aprūpes iestādes rakstveida piekrišanu.

(3) Valsts un pašvaldība budžeta ietvaros sniedz sabiedriskajām organizācijām finansiālu atbalstu ģimenes un bērnu interesēm veltītu programmu īstenošanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

XI nodaļa. Atbildība par bērna tiesību neievērošanu

70.pants. Bērna tiesību aizsardzības subjektu pienākumi

(1) Visu bērna tiesību aizsardzības subjektu pienākums ir jebkurā gadījumā sniegt palīdzību bērnam, kuram tā nepieciešama.

(2) Bērnam pašam un citām personām ir tiesības griezties pēc palīdzības bērna tiesību aizsardzības institūcijās un citās valsts un pašvaldību institūcijās, kuras veic likumā paredzētās darbības, ja bērna tēvs, māte vai cits viņa likumīgais pārstāvis, bērnu aprūpes, izglītības iestādes darbinieks pārkāpj bērna tiesības, izturas pret viņu cietsirdīgi vai kādā citā veidā neievēro bērna tiesības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

71.pants. Aizliegums izplatīt informāciju par bērnu

(1) Informācija, kuru par bērnu ieguvis bērnu aprūpes, izglītības, sociālās palīdzības vai citas iestādes darbinieks vai valsts vai pašvaldības institūcijas darbinieks, pildot amata pienākumus, ir konfidenciāla, un ziņas, kas jebkādā veidā varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai vai viņa psiholoģiskā līdzsvara saglabāšanai, nav izpaužamas.

(2) Aizliegts izplatīt personiski iegūto informāciju par bērnu, kurš kļuvis par nozieguma upuri vai liecinieku, kā arī tādu informāciju, kura bērnam varētu kaitēt tūlīt vai tālākā nākotnē.

(3) Aizliegts izmantot bērna sniegto informāciju savtīgos nolūkos.

(4) Aizliegts intervēt bērnu un izplatīt presē un citos masu saziņas līdzekļos informāciju par bērnu, kas izdarījis likumpārkāpumu, kļuvis par prettiesiskas darbības upuri vai liecinieku, izņemot gadījumu, ja bērns pats izsaka vēlēšanos pārdzīvoto izpaust atklātībai, tam piekrīt viņa vecāki vai citi bērna likumīgie pārstāvji un neiebilst procesa virzītājs izziņas vai izmeklēšanas laikā vai tiesa.

(5) Par informācijas neatļautu izmantošanu vai izplatīšanu vainīgās personas saucamas pie disciplinārās atbildības vai citas likumā noteiktās atbildības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

72.pants. Bērnu iestāžu darbinieku un pasākumu organizatoru atbildība

(1) Bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības un citu tādu iestāžu vadītāji un darbinieki, kurās uzturas bērni, un bērnu pasākumu organizatori ir atbildīgi par to, lai bērns būtu drošībā, lai viņam tiktu sniegti kvalificēti pakalpojumi un ievērotas citas viņa tiesības.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētās personas par izdarītajiem pārkāpumiem saucamas pie disciplinārās vai citas likumā noteiktās atbildības.

(3) Par bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības un citu tādu iestāžu vadītājiem un darbiniekiem, kurās uzturas bērni, nevar strādāt personas, kuras:

1) pieļāvušas šā likuma un citu bērna tiesību aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumus;

2) pieļāvušas amorālu uzvedību darbā vai ārpus darba, kas konstatēts ar tiesas spriedumu vai citu kompetentas iestādes lēmumu;

3) sodītas par noziegumiem, kuri saistīti ar vardarbību pret personu.

(4) Pieņemot darbā šā panta pirmajā daļā minētās personas, pieprasāma informācija par viņu iepriekšējo darbību, kompetenci un pieredzi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

73.pants. Iedzīvotāju pienākumi bērna tiesību aizsardzībā

(1) Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai (pagasttiesai) vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību pret bērnu vai citādu viņa apdraudējumu, vai viņa tiesību pārkāpumu.

(2) Veselības aprūpes, pedagoģiskie, sociālās sfēras vai policijas darbinieki, kā arī vēlētas valsts un pašvaldību amatpersonas, kurām kļuvis zināms par bērna tiesību pārkāpšanu un kuras par to nav ziņojušas minētajām institūcijām, par neziņošanu saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

XII nodaļa. Nobeiguma noteikumi

74.pants. Bēglis

(1) Ja saskaņā ar starptautiskajām vai nacionālajām tiesībām bērns ir bēglis, viņš saņem aizsardzību un palīdzību neatkarīgi no tā, vai ir kopā ar vecākiem vai citiem pieaugušajiem vai viens atbilstoši Patvēruma likumam.

(2) Bāriņtiesa (pagasttiesa) kopā ar pašvaldības sociālo dienestu un imigrācijas iestādēm veic pasākumus, lai sameklētu bērna vecākus un noskaidrotu, kādas viņam ir iespējas atgriezties ģimenē.

(3) Ja bērna vecākus neizdodas atrast, bērnam bēglim tiek nodrošināta tāda pati aprūpe kā jebkuram citam bērnam, kas palicis bez vecāku gādības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

75.pants. Bērna tikšanās ar dažādās valstīs dzīvojošiem vecākiem

(1) Bērnam, kura vecāki dzīvo citā valstī, ir tiesības regulāri, izņemot īpašus apstākļus, uzturēt ar viņiem personiskas attiecības un tiešus kontaktus (ar viņiem tikties). Attiecībā uz tiesībām vecākiem iebraukt valstī vai izbraukt no tās ir spēkā tikai tādi ierobežojumi, kas noteikti ar likumu un nepieciešami nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju veselības un tikumības vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

(2) Mātei vai tēvam, kas dzīvo citā valstī, ir tiesības noteiktā kārtībā iebraukt Latvijā ģimenes apvienošanas nolūkā.

76.pants. Valsts robežas šķērsošana

(1) Bērns var šķērsot valsts robežu abu vecāku vai viena no tiem, vai aizbildņa, vai viņu pilnvarotas personas pavadībā. Obligātās izglītības vecumu sasniedzis bērns var šķērsot valsts robežu patstāvīgi ar abu vecāku vai viena no tiem, vai aizbildņa piekrišanu.

(2) Kārtību, kādā bērns šķērso valsts robežu, nosaka Ministru kabinets.

(18.05.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 08.06.2000.)

Pārejas noteikumi

1.Ministru kabinets:

līdz 2000.gada 31.decembrim iesniedz Saeimai likumprojektus par nepieciešamajiem grozījumiem citos likumos;

līdz 2000.gada 31.decembrim iesniedz Saeimai likumprojektu par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem.

(09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā 22.11.2002.)

2. Šā likuma 29.panta trešā daļa, kas paredz mātes uzņemšanu zīdaiņu namā kopā ar bērnu, stājas spēkā 1999.gada 31.decembrī.

3. Šā likuma 64.panta izpildei pašvaldība divu mēnešu laikā pēc likuma spēkā stāšanās paziņo policijas iestādēm, kurās bērnu aprūpes iestādēs vai audžuģimenēs var ievietot bērnus, kam nepieciešama palīdzība.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

4. Centrālā statistikas pārvalde kopā ar Iekšlietu ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Labklājības ministriju, Tieslietu ministriju, īpašu uzdevumu ministru valsts pārvaldes un pašvaldību lietās un pašvaldībām līdz 2000.gada 1.jūnijam izstrādā un apstiprina vienotu statistisko pārskatu sistēmu bērna tiesību aizsardzības jautājumos.

(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

5. Šā likuma 27.panta piektā daļa stājas spēkā 2001.gada 1.janvārī.

(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

6. Šā likuma 11.panta otrās daļas noteikumi par bērna tiesībām uz bezmaksas pirmsskolas sagatavošanu stājas spēkā 2001.gada 1.janvārī.

(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

7. Ministru kabinets līdz 2000.gada 1.jūlijam izdod noteikumus par kārtību, kādā bērns šķērso valsts robežu.

(18.05.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 08.06.2000.)

8. Šā likuma 65.1 pants stājas spēkā 2004.gada 1.janvārī.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

9. Šā likuma 67.1 panta noteikums par statistiskās informācijas sniegšanu attiecībā uz ielas bērniem stājas spēkā 2005.gada 1.janvārī.

(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

Likums Saeimā pieņemts 1998.gada 19.jūnijā.
Valsts prezidents G.Ulmanis
Rīgā 1998.gada 8.jūlijā
 
Tiesību akta pase
Izdevējs: Saeima Veids: likums Pieņemts: 19.06.1998.Stājas spēkā: 22.07.1998. Statuss:
spēkā esošs
Tēma:  Bērnu un ģimenes tiesībasPublicēts: "Latvijas Vēstnesis", 199/200 (1260/1261), 08.07.1998., "Ziņotājs", 15, 04.08.1998.
Dokumenta valoda:
Satura rādītājs
Saistītie dokumenti
  • Grozījumi
  • Uz tiesību akta pamata izdotie
  • Skaidrojumi
  • Citi saistītie dokumenti
49096
{"selected":{"value":"17.06.2003","content":"<font class='s-1'>17.06.2003.-26.05.2004.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},"data":[{"value":"01.07.2018","iso_value":"2018\/07\/01","content":"<font class='s-1'>01.07.2018.-...<\/font> <font class='s-2'>N\u0101kotnes<\/font>"},{"value":"28.03.2017","iso_value":"2017\/03\/28","content":"<font class='s-1'>28.03.2017.-30.06.2018.<\/font> <font class='s-3'>Sp\u0113k\u0101 eso\u0161\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2017","iso_value":"2017\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2017.-27.03.2017.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2016","iso_value":"2016\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2016.-31.12.2016.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"29.12.2015","iso_value":"2015\/12\/29","content":"<font class='s-1'>29.12.2015.-31.12.2015.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"08.04.2014","iso_value":"2014\/04\/08","content":"<font class='s-1'>08.04.2014.-28.12.2015.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"31.03.2014","iso_value":"2014\/03\/31","content":"<font class='s-1'>31.03.2014.-07.04.2014.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.09.2013","iso_value":"2013\/09\/01","content":"<font class='s-1'>01.09.2013.-30.03.2014.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"04.07.2013","iso_value":"2013\/07\/04","content":"<font class='s-1'>04.07.2013.-31.08.2013.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.04.2012","iso_value":"2012\/04\/01","content":"<font class='s-1'>01.04.2012.-03.07.2013.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.10.2011","iso_value":"2011\/10\/01","content":"<font class='s-1'>01.10.2011.-31.03.2012.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"03.08.2011","iso_value":"2011\/08\/03","content":"<font class='s-1'>03.08.2011.-30.09.2011.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2011","iso_value":"2011\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2011.-02.08.2011.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"07.04.2010","iso_value":"2010\/04\/07","content":"<font class='s-1'>07.04.2010.-31.12.2010.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2010","iso_value":"2010\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2010.-06.04.2010.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"18.11.2009","iso_value":"2009\/11\/18","content":"<font class='s-1'>18.11.2009.-31.12.2009.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.07.2009","iso_value":"2009\/07\/01","content":"<font class='s-1'>01.07.2009.-17.11.2009.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2009","iso_value":"2009\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2009.-30.06.2009.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.10.2008","iso_value":"2008\/10\/01","content":"<font class='s-1'>01.10.2008.-31.12.2008.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"29.07.2008","iso_value":"2008\/07\/29","content":"<font class='s-1'>29.07.2008.-30.09.2008.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"10.04.2007","iso_value":"2007\/04\/10","content":"<font class='s-1'>10.04.2007.-28.07.2008.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2007","iso_value":"2007\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2007.-09.04.2007.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"15.11.2006","iso_value":"2006\/11\/15","content":"<font class='s-1'>15.11.2006.-31.12.2006.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"15.04.2005","iso_value":"2005\/04\/15","content":"<font class='s-1'>15.04.2005.-14.11.2006.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"27.05.2004","iso_value":"2004\/05\/27","content":"<font class='s-1'>27.05.2004.-14.04.2005.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"17.06.2003","iso_value":"2003\/06\/17","content":"<font class='s-1'>17.06.2003.-26.05.2004.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"29.12.2002","iso_value":"2002\/12\/29","content":"<font class='s-1'>29.12.2002.-16.06.2003.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"22.11.2002","iso_value":"2002\/11\/22","content":"<font class='s-1'>22.11.2002.-28.12.2002.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"18.12.2001","iso_value":"2001\/12\/18","content":"<font class='s-1'>18.12.2001.-21.11.2002.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"08.06.2000","iso_value":"2000\/06\/08","content":"<font class='s-1'>08.06.2000.-17.12.2001.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"11.04.2000","iso_value":"2000\/04\/11","content":"<font class='s-1'>11.04.2000.-07.06.2000.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"27.01.2000","iso_value":"2000\/01\/27","content":"<font class='s-1'>27.01.2000.-10.04.2000.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"31.12.1999","iso_value":"1999\/12\/31","content":"<font class='s-1'>31.12.1999.-26.01.2000.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"22.07.1998","iso_value":"1998\/07\/22","content":"<font class='s-1'>22.07.1998.-30.12.1999.<\/font> <font class='s-2'>Pamata<\/font>"}]}
17.06.2003
84
1
Saite uz tiesību aktuAtsauce uz tiesību aktu
 
0
Vēstnesim 100 Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
"Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 270001:2013 (informācijas drošība)