Tulkojums

Draudzības, tirdzniecības un konsulāro tiesību līgums starp Latviju un Amerikas Savienotām Valstīm

Latvijas Republika un Amerikas Savienotās Valstis, vēlēdamās pastiprināt miera saites, kas laimīgi pastāv viņu starpā, ar nolīgumiem, kuŗu mērķis ir attīstīt draudzīgus sakarus starp viņu attiecīgām territorijām, izveidojot to noteikumus saskaņā ar viņu tautu garīgām, kulturālām, saimnieciskām un tirdznieciskām tieksmēm, nolēma noslēgt draudzības, tirdzniecības un konsulāro tiesību līgumu un šai nolūkā iecēla par saviem pilnvarotiem:

Latvijas Republikas prezidents:

Antonu Baloža kungu, ārlietu ministri;

Amerikas Savienoto Valstu prezidents:

Frederick W.B.Coleman, ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministri,

kuŗi, savstarpēji apmainījušies savām pilnvarām, kas atrastas pienācīgā formā, vienojās par sekošiem pantiem:

I pants.

Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņiem ir atļauts iebraukt, ceļot un uzturēties otras līgumslēdzējas puses territorijās; tie bauda apziņas un ticības brīvību, tiem ir atļauts nodoties visādiem zinātniskiem, reliģiskiem, labdarības un tirdzniecības darbiem bez jebkādiem traucējumiem, nodoties visāda veida tirdznieciskai darbībai, ko neaizliedz vietējie likumi; nodoties ikkuŗai tirdzniecībai, amatam, ražojošai rūpniecībai un profesijai, kas nav rezervēti vienīgi pašu valsts pilsoņiem; turēt īpašumā, celt vai īrēt un ieņemt piemērotas ēkas, kā arī nomāt zemi dzīvošanas, zinātniskām, reliģiskām, labdarības, rūpniecības, tirdzniecības un apbedīšanas vajadzībām; nodarbināt pēc savas izvēles aģentus un vispāri darīt visu, kas vajadzīgs vai nepieciešams, lai baudītu ikvienu no augšā minētām priekšrocībām uz tādiem pašiem noteikumiem, kā to bauda pašu valsts pilsoņi vai tādas valsts pilsoņi, kuŗai uz priekšu piešķirs vislielāko labvēlību, padodoties visiem pienācīgi nodibinātiem likumiem un noteikumiem.

Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņi nav padoti otras puses territorijās kaut kādiem iekšzemes maksājumiem un nodokļiem, citādiem vai augstākiem kā tie, kas uzlikti vai maksājami viņas pašas pilsoņiem.

Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņi bauda tiesības brīvi uzstāties otras līgumslēdzējas puses tiesu iestādēs prasību un savu tiesību aizstāvēšanas lietās, piemērojoties vietējiem likumiem, un visās likuma noteiktās jurisdikcijas pakāpēs.

Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņi bauda otras puses territorijās, padodoties noteikumiem, kādi izdoti pašu valsts pilsoņiem, vispastāvīgāko aizsardzību un drošību attiecībā uz savu personu un īpašumu, pie kam tie bauda šo aizsardzību tādā mērā, kā to prasa starptautiskās tiesības. Viņu īpašumu nevar atsavināt bez pienācīgas likuma piemērošanas un bez taisnīgas atlīdzības.

Neko, kas ietilpst šai līgumā, nevar iztulkot tā, ka tas aizskartu katras augstās līgumslēdzējas puses pastāvošos noteikumus par ārzemnieku imigraciju, ieceļošanu vai uzturēšanos vai katras augstās līgumslēdzējas puses tiesības ievest šādus noteikumus.

II pants.

Attiecībā uz aizsardzības veidu, ko dod nacionālie, štatu vai provinču likumi, kas nodibina civīlatbildību par aizskaršanām vai par nāvi un kas dod cietušās puses radiem, mantiniekiem vai apgādājamiem tiesību celt prasību vai saņemt atlīdzību naudā, šādi cietušās puses radi, mantinieki vai apgādājamie, cietušai pusei esot vienas vai otras augstās līgumslēdzējas puses pilsonim un atrodoties pretējās puses territorijās, bauda, neatkarīgi no viņu pavalstniecības vai dzīves vietas ārpus tās territorijas, kur aizskaršana notikusi, tās pašas tiesības un privilēģijas, kas piešķirtas vai ko piešķirtu pašu valsts pilsoņiem.

III pants.

Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņu dzīvokļi, noliktavas, fabrikas, veikali un visas pie tiem piederošās telpas, kas atrodas otrās augstās līgumslēdzējas puses territorijās un kas lietojamas ikvienam I pantā minētam nolūkam, ir respektējami. Šādu ēku un telpu kratīšana un pārmeklēšana vai viņos atrodošos grāmatu, papīru un rēķinu caurskatīšana un pārbaudīšana nav pielaižama, izņemot gadījumus, kad tas izdarīts zem nosacījumiem un saskaņā ar formālītatēm, kas paredzētas likumos, rīkojumos un noteikumos attiecībā uz pašu valsts pilsoņiem.

IV pants.

Ja pēc kādas personas nāves, kuŗai vienas augstās līgumslēdzējas puses territorijās pieder reāls vai cits nekustams īpašums un intereses īpašumā, šādam īpašumam vai interesēm tajā saskaņā ar vietējiem likumiem vai testāmentāriskiem novēlējumiem būtu jāpāriet otras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņu rokās, vienalga, vai tas uzturas vai neuzturas pirmās puses territorijā, un ja tas nav zaudējis tiesības saskaņā ar tās valsts likumiem, kur tāds īpašums vai intereses atrodas, tad šādam pilsonim atļauts triju gadu laikā šo īpašumu vai intereses pārdot, pie kam šo termiņu var pienācīgi pagarināt, ja apstākļi to prasītu; viņam ir tāpat atļauts izvest par īpašumu saņemto naudu, bez jebkādiem aprobežojumiem vai traucējumiem, brīvi no jebkādiem mantojuma, mantojuma apstiprināšanas vai adminīstratīviem nodokļiem vai maksājumiem, kas būtu citādi kā tie, ko līdzīgos apstākļos varētu uzlikt tās valsts pilsoņiem, kuŗā notikusi īpašuma likvidācija.

Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņiem ir pilnas tiesības rīkoties ar savu personīgu visāda veida īpašumu otras puses territorijās, ar testamentu, dāvinājumu vai citādi, un viņu mantnieki, legatāri un dāvinājuma saņēmēji, kādas valsts pavalstnieki tie arī nebūtu, un vienalga, vai tie uzturas pirmās valsts territorijā vai ne, - manto šādu personīgu īpašumu un var to dabūt savā valdīšanā, vai nu personīgi vai citām personām rīkojoties viņu vietā, un to paturēt un rīkoties ar to pēc savas patikas, maksājot vienīgi tādus nodokļus un nodevas, kādus līdzīgos gadījumos maksātu tās augstās līgumslēdzējas puses pilsoņi, kuŗas territorijās tāds īpašums atrodas vai piederētu.

V pants.

Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņi, izlietojot tīcības brīvības tiesības otras puses territorijās, kā tas augstāk paredzēts, var, bez kādiem traucējumiem un apgrūtinājumiem viņu reliģiskās ticības vai citu iemeslu dēļ, noturēt dievkalpojumus vai nu pašu namos vai kādās citās piemērotās ēkās, kādas tie var brīvi celt un uzturēt piemērotās vietās ar nosacījumu, lai viņu mācības un rītuāls nerunātu pretim publiskai kārtībai un tikumiem; viņiem tāpat var atļaut apglabāt savus mirušos saskaņā ar viņu reliģiskām parašām ērtās un piemērotās vietās, kas nodibinātas un tiek uzturētas šiem nolūkiem, padodoties piemērotiem apglabāšanas vietas apbedīšanas un sanitāriem likumiem un noteikumiem.

VI pants.

Kaŗa gadījumā starp vienu no augstām līgumslēdzējām pusēm un kādu trešo valsti šī puse var iesaukt piespiedu kaŗa dienestā otras puses pilsoņus, kas pastāvīgi uzturas viņas territorijās un kas saskaņā ar šīs valsts likumiem formali izteikuši savu nodomu ar naturalizāciju pieņemt šīs valsts pavalstniecību, izņemot gadījumus, kad šādas personas izceļo no minētās kaŗojošās puses territorijām sešdesmit dienu laikā pēc kaŗa pasludināšanas.

VII pants.

Starp abu augsto līgumslēdzēju pusu territorijām pastāv tirdzniecības un kuģniecības brīvība. Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņiem, līdzīgi ar vislielāko labvēlību baudošās valsts pilsoņiem, ir tiesība brīvi iebraukt ar saviem kuģiem un kŗavām visās visāda veida vietās, ostās un ūdeņos, kas atrodas otras puses territorialās robežās un kas atklāti vai varētu tikt atklāti ārējai tirdzniecībai un kuģniecībai.

Katra augstā līgumslēdzēja puse nenosacīti apņemas neuzlikt augstākus vai citādus muitas nodokļus, noteikumus vai aizliegumus otras valsts territoriju preču, audzējumu, ražojumu vai izstrādājumu ievedumam, nekā ir uzlikti vai tiktu uzlikti ikkuŗas citas ārvalsts līdzīgu preču, audzējumu, ražojumu vai izstrādājumu ievedumam.

Katra augstā līgumslēdzēja puse arī apņemas nenosacīti neuzlikt augstākus vai citādus muitas nodokļus vai citus ierobežojumus vai aizliegumus uz otras līgumslēdzējas puses territorijām izvedamām precēm, nekā tie, kas uzlikti precēm, ko izved uz kādu citu ārvalsti.

Neko šai līgumā nevar iztulkot tā, ka tas ierobežotu ikvienas augstās līgumslēdzējas puses tiesību ievest, kā viņai tas liktos piemēroti, aizliegumus un ierobežojumus attiecībā uz nacionālo aizsardzību, publisko drošību un publisko kārtību: sanitāra rakstura aizliegumus un ierobežojumus cilvēku, dzīvnieku un augu dzīvības apsargāšanai; noteikumus par policijas vai nodokļu likumu pastiprināšanu.

Ikviena priekšrocība, kādā veidā tā arī nebūtu, ko viena vai otra augstā līgumslēdzēja puse piešķirtu kādai kādas citas ārvalsts precei, audzējumam, ražojumam vai izstrādājumam, jāattiecina tai pašā laikā un nenosacīti bez lūguma un bez kompensacijām uz otras augstās līgumslēdzējas puses līdzīgu preci, audzējumu, ražojumu vai izstrādājumu.

Visas preces, ko likumīgi ieved vai varētu ievest no ārvalstīm Latvijas ostās vai ko likumīgi no tām izved vai varētu izvest Latvijas kuģos, var līdzīgi ievest šinīs ostās vai izvest no tām Savienoto Valstu kuģos, nemaksājot nekādus citādus vai augstākus nodokļus vai nodevas kā tie, ko maksātu, ievedot vai izvedot šīs preces Latvijas kuģos; un pretēji, visas preces, ko likumīgi ieved vai varētu ievest no ārvalstīm Savienoto Valstu ostās vai ko likumīgi no tām izved vai varētu izvest Savienoto Valstu kuģos, var līdzīgi ievest šinīs ostās vai izvest no tām Latvijas kuģos, nemaksājot nekādus citādus vai augstākus nodokļus vai nodevas, kā tie, ko maksātu, ievedot vai izvedot šīs preces Savienoto Valstu kuģos.

Tāpat arī ievēros pilnīgu savstarpēju vienlīdzību abu valstu flagu ziņā, attiecībā uz muitas prēmijām, muitas atmaksu un citām šī veida priekšrocībām, kāds nosaukums tām arī nebūtu, ko piešķirtu vienas vai otras augstās līgumslēdzējas puses territorijās precēm, ko ieved vai izved nacionālos kuģos, tādi, ka šādas muitas prēmijas atmaksas un citas priekšrocības arī un līdzīgā veidā attiecinātu uz precēm, ko ieved vai izved otras puses kuģos.

Attiecībā uz visāda veida ieved- un izvedmuitas nodokļu apmēriem un iekasēšanu katra no abām augstām līgumslēdzējām pusēm apņemas piešķirt otras puses pilsoņiem, kuģiem un precēm katras labvēlības, privilēģijas vai immūnitātes priekšrocību, ko tā piešķirtu kādas trešās valsts pilsoņiem, kuģiem un precēm, neskatoties uz to, vai šai labvēlību baudošai valstij šādas priekšrocības ir piešķirtas bez atlīdzības vai pret kādu kompensējošu labvēlību uz reciprocitātes pamata. Katra tāda labvēlība, priekšrocība vai immūnitāte, ko turpmāk piešķirtu kādas trešās valsts pilsoņiem, kuģiem vai precēm, jāattiecina tai pašā laikā un bez nosacījumiem, bez lūguma un kompensācijām uz otru augsto līgumslēdzēju pusi, par labu viņai pašai, viņas pilsoņiem un kuģiem.

VIII pants.

Šī līguma VII panta noteikumi nav attiecināmi:

a) uz priekšrocībām, ko ikviena augstā līgumslēdzēja puse piešķirtu pierobežas tirdzniecībai desmit jūdžu (15 kilometru) platumu nepārsniedzošā joslā katrā muitas robežas pusē;

b) uz priekšrocībām, ko Savienotās Valstis piešķīrušas Kubas tirdzniecībai saskaņā ar 1902. gada 11. decembrī starp Savienotām Valstīm un Kubu noslēgto tirdzniecības konvenciju vai ikkuŗu citu tirdzniecības konvenciju, ko turpmāk Savienotās Valstis varētu ar Kubu noslēgt, vai arī uz Savienoto valstu tirdzniecību ar ikvienu no viņām atkarīgām zemēm un Panamas kanala joslu saskaņā ar pastāvošiem vai turpmākiem likumiem;

c) uz muitas priekšrocībām vai citiem vienalga kāda veida atvieglojumiem, ko Latvija piešķīrusi vai piešķirtu Igaunijai, Somijai, Lietuvai vai Krievijai, un uz speciālām privilēģijām, ko bauda valstīs, kas atrodas muitas vai saimnieciskā apvienībā ar Latviju, tik ilgi, kamēr šādas priekšrocības, atvieglojumi vai speciālas privilēģijas nav piešķirtas ikkuŗai citai valstij.

IX pants.

Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņi un preces bauda otras puses territorijās attiecībā uz iekšzemes nodokļiem, tranzītnodokļiem, noliktavu nodevām un citiem atvieglojumiem, kā arī uz atmaksājamo muitas nodokļu un prēmiju summām tā pašas tiesības kā pašu valsts pilsoņi un preces.

X pants.

Nekādi tonnažas, ostu, loču, bāku, karantinas vai citi līdzīgi vai attiecīgi dažadu nosaukumu nodokļi vai nodevas, ko ņem valdības, amatpersonu, privātpersonu, korporāciju vai visāda veida iestāžu vārdā un labā un ko ikviena augstā līgumslēdzēja puse savas territorijas ostās uzliek otras puses kuģiem, nevar būt citādi par tiem, kuŗus uzliek nacionāliem kuģiem līdzīgos apstākļos. Šādas līdzīgas tiesības attiecināmas savstarpēji uz abu valstu kuģiem, lai tie nāktu no kurienes nākdami vai ietu uz kurieni iedami.

XI pants.

Tirdzniecības un citi privātīpašuma kuģi, kas brauc zem vienas augstās līgumslēdzējas puses flagas un kas apgādāti vajadzīgiem dokumentiem, kādus viņu nacionālie likumi tiem pieprasa viņu nacionālās piederības apliecināšanai, uzskatāmi otras līgumslēdzējas puses territoriālos ūdeņos, kā arī atklātā jūŗā par tās augstās līgumslēdzējas puses kuģiem, zem kuŗas flagas tie atrodas.

XII pants.

Tirdzniecības un citiem privātīpašuma kuģiem, kas brauc zem vienas augstās līgumslēdzējas puses flagas, atļauts nokŗaut daļas no savām kŗavām ikvienā ostā otras puses territorijā, kas atklāta ārējai tirdzniecībai, un ar šādu kŗavu atlikušām daļām ienākt ikvienā citā šīs territorijas ostā, kas atklāta ārējai tirdzniecībai, nemaksājot šinīs gadījumos citādas vai augstākas tonnažas nodevas vai ostu nodokļus kā tos, ko maksātu līdzīgos apstākļos nacionālie kuģi, un tiem atļauts tādā pat kārtā dažādās ostās uzņemt kravas saviem atpakaļceļojumiem, ievērojot tomēr, ka šī panta noteikumi un citi šī līguma noteikumi neattiecas uz Latvijas un Savienoto Valstu piekrastes tirdzniecību un velkoņu kustību, kas nokārtojama saskaņā ar attiecīgiem Latvijas un Savienoto Valstu likumiem. Tomēr vienojās, ka katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņi baudīs otras puses territorijās attiecībā uz piekrastes tirdzniecību un velkoņu kustību vislielāko labvelību baudošās valsts tiesības.

Šī līguma nosacījumi attiecībā uz savstarpēju nacionālo tiesību piešķiršanu kuģniecības jautājumos neattiecas uz spēciālām priekšrocībām, ko katra augstā līgumslēdzēja puse rezervē rūpniecībai vai nacionālai kuģu būvniecībai.

XIII pants.

Saskaņā ar vienas augstās līgumslēdzējas puses nacionāliem, štatu vai provinču likumiem peļņas nolūkā vai bezpeļņas nolūkā, ar sēdekli šīs puses territorijās, nodibinātu vai turpmāk nodibināmo aprobežotas atbildības vai citu korporāciju un sabiedrību juridisko stāvokli otra augstā līgumslēdzēja puse atzīst, ja tās viņas territorijās neseko viņas likumiem pretējiem mērķiem. Šīm sabiedrībām ir tiesība saskaņā ar attiecīgiem likumiem par šādām lietām brīvi uzstāties likumu un ekvitates tiesās gan kā prasītājām, gan kā savu tiesību aizstāvētājām visās likuma nodibinātās jurisdikcijas pakāpēs.

Šādas no otras augstās līgumslēdzējas puses atzīto katras līgumslēdzējas puses korporāciju un sabiedrību tiesības nodibināties otras puses territorijās, atvērt tur nodaļas un izpildīt tajās savas funkcijas atkarājas vienīgi no attiecīgās valsts piekrišanas un regulējamas saskaņā ar tās nacionāliem, štātu vai provinču likumiem un notiekumiem.

XIV pants.

Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņi bauda otras puses territorijās, savstarpēji un piemērojoties tur viņiem uzliktiem noteikumiem, tādas tiesības un priekšrocības, kādas ir piešķirtas vai kādas turpmāk piešķirtu ikkuŗas citas ārvalsts pilsoņiem attiecībā uz aprobežotas atbildības vai citu korporāciju un sabiedrību, kas dibinātas peļņas nolūkā vai bezpeļņas nolūkā, organizēšanu vai piedalīšanos tajās, ieskaitot dibināšanas, inkorporēšanas, pirkšanas, īpašuma, akciju pārdošanas un šajās organizācijās izpildu vai oficiālu amatu ieņemšanas tiesības. Lietojot augšā minētās tiesības attiecībā uz rīcību un darbības gaitu, šādu korporāciju vai sabiedrību organizēšanai vai vadīšanai šādi augsto līgumslēdzēju pusu pilsoņi bauda ne mazāk labvēlīgus noteikumus kā tie, kas piešķirti vai ko turpmāk piešķirtu vislielāko labvēlību baudošās valsts pilsoņiem. Šādu korporaciju vai sabiedrību, ko organizētu, pārvaldītu vai kuŗās piedalītos katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņi otras līgumslēdzējas puses territorijās, tiesība izpildīt tajās savas funkcijas, pārvaldāmās saskaņā ar nacionāliem, štātu vai provinču likumiem un noteikumiem, kas ir spēkā vai ko turpmāk varētu izdot tās līgumslēdzējas valsts territorijās, kur tās domā darboties. Iepriekšējie noteikumi neattiecas uz politisku biedrību organizēšanu un piedalīšanos tajās.

Bez tam katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņi bauda otras puses territorijās, savstarpēji un piemērojoties tur izdotiem noteikumiem, tādas tiesības un priekšrocības, kādas piešķirtas vai kādas turpmāk piešķirtu ikkuŗas citas ārvalsts pilsoņiem attiecībā uz akmeņogļu, fosfata, naftas, degakmeņa, gāzu un natrija iegūšanu otras līgumslēdzējas puses valsts zemēs.

XV pants.

Tirdzniecības ceļotājiem, kas ir vienā augstās līgumslēdzējas puses territorijā dzīvojošo rūpnieku, tirgotāju un tirgoņu priekšstāvji, pie viņu iebraukšanas otras līgumslēdzējas puses territorijā, uzturēšanās laikā un pie izbraukšanas no tās piešķiŗ vislielāko labvēlību baudošās valsts tiesības attiecībā uz muitu un citām priekšrocībām, uz visāda nosaukuma nodevām un maksājumiem, kas tiem un to preču paraugiem piemērojamas.

Ja viena no augstām līgumslēdzējām pusēm pieprasītu uzrādīt autentisku dokumentu, kas apliecinātu tirdzniecības ceļotāja personību un pilnvaras, tad no reprezentētā uzņēmuma vai uzņēmumiem parakstīta apliecība, kas apstipināta no tās valsts konsulārā ierēdņa, uz kuŗu ceļotājs brauc, uzskatāma par pietiekošu.

XVI pants.

Abu augsto līgumslēdzēju pusu territorijās, ieskaitot territoriālos ūdeņus, pa starptautiskam tranzitam vislabāk piemērotiem ceļiem, pa dzelzsceļiem, kuģojamiem ūdensceļiem un kanāļiem, izņemot Panamas kanāli un ūdensceļus, un kanāļus, kas sastāda starptautiskās robežas, pastāv pilnīga tranzitkustības brīvība personām un precēm, kas nāk, dodas uz vai iet caur otras līgumslēdzējas puses territorijā, izņemot personām, kuŗu iebraukšana viņas territorijās aizliegta, un precēm, kuŗu ievešana aizliegta likumos vai rīkojumos. Vispārēja vai sevišķa rakstūra aizsargsoļi, ko katra no augstām līgumslēdzējām pusēm piespiesta spert valsts drošību vai zemes dzīvības intereses apdraudošu briesmu gadījumā vai izņēmuma gadījumā un pēc iespējas īsam laika sprīdim, saturēt novirzīšanos no šīs rindkopas noteikumiem; pie tam jāsaprot, ka tranzita brīvības princips jāievēro līdz visbeidzamai iespējamībai.

Personas un preces, kuŗas atrodas tranzitā, nav padotas nekādām tranzita nodevām vai nevajadzīgiem nokavējumiem, vai aprobežojumiem, un tās bauda nacionālās tiesības attiecībā uz nodevām, atvieglojumiem un visām citām lietām.

Tranzitprecēm jāienāk attiecīgos muitas punktos, bet tās ir atbrīvotas no visiem muitas vai citiem līdzīgiem nodokļiem.

Visām nodevām, kas uzliktas transportam tranzitā, jābūt samērīgām, ņemot vērā tranzitkustības stāvokli.

XVII pants.

Katra augstā līgumslēdzēja puse apņemas uzņemt no otras līgumslēdzējas puses konsulārus ierēdņus tanīs savās ostās, vietās un pilsētās, kur tas būtu piemērots un kas ir atklātas katras ārvalsts konsulāriem pārstāvjiem.

Katras augstās līgumslēdzējas puses konsulārie ierēdņi pēc savu dienesta pienākumu uzņemšanās savstarpēji bauda otras puses territorijās visas tās tiesības, privilēģijas, atvieglojumus un immūnitātes, ko bauda vislielāko labvēlību baudošās valsts līdzīgu dienesta pakāpju ierēdņi. Kā oficiāliem aģentiem šiem ierēdņiem piekrīt lielāka ievērība no visām valsts vai vietējām amatpersonām, ar ko tiem ir oficiālas darīšanas tai valstī, kas tos uzņem.

Katras augstās līgumslēdzējas puses valdība bez atlīdzības izsniedz vajadzīgās eksekvatūras otras puses konsulāriem ierēdņiem, kas stāda priekšā pienācīgā formā sastādītas iecelšanas grāmatas, parakstītas no iecēlājas valsts varas galvas un apzīmogotas ar lielo zīmogu: tāpat viņa izsniedz atkarīgiem konsulāriem ierēdņiem vai konsulārā ierēdņa vietas izpildītājiem, ko pienācīgi iecēlis kāds uzņemtais augstākais konsulārais ierēdnis ar viņa valdības piekrišanu vai kāds cits šīs valdības kompetents ierēdnis, tādus dokumentus, kādi saskaņā ar attiecīgās valsts likumiem ieceltam būtu nepieciešami viņa konsulāro funkciju izpildīšanai. Uzrādot eksekvatūru vai citu tās vietā šādam atkarīgam ierēdnim izsniegtu dokumentu, šādam konsulāram ierēdnim ir atļauts uzņemties savus pienākumus un baudīt ar šo līgumu piešķirtās tiesības, privilēģijas un immūnitātes.

XVIII pants.

Konsulārie ierēdņi, iecēlējas valsts pilsoņi, nevar tikt arestēti, izņemot gadījumus, ja viņus apvaino par izdarītiem pārkāpumiem, kas pēc vietējiem likumiem uzskatāmi par noziegumiem vai citiem kādiem pārkāpumiem, par kuriem vainīgām personām draud sods. Šādi ierēdņi atsvabināmi no piespiestas kareivju novietošanas dzīvokļos un visādiem militāriem, flotes, administratīviem vai policijas dienestiem.

Krimināllietās konsulāro ierēdni var uzaicināt par liecinieku tiesā vai nu uz sūdzētāja, vai arī uz apsūdzētā pieprasījumu. Pieprasījums izdarāms ar visu iespējamo uzmanību pret konsulāro cienību un amata pienākumiem; konsulārais ierēdnis sekos pieprasījumam.

Konsulārie ierēdņi padoti tiesu jurisdikcijai civillietās tanīs valstīs, kas viņus uzņem, ar to nosacījumu tomēr, ka, ja ierēdnis ir iecēlējas valsts pilsonis un nenodarbojas ar privātu darbu peļņas nolūkā, viņa liecību ņems mutiski vai rakstiski viņa dzīvoklī vai kantorī, pienācīgi ievērojot to, kas viņam ērtāk. Konsulārais ierēdnis var tomēr brīvprātīgi sniegt savu liecību tiesas priekšā, ja tikai tas ir iespējams izdarīt, nopietni netraucējot viņa oficiālos pienākumus.

XIX pants.

Konsulārie ierēdņi, ieskaitot arī konsulāta darbiniekus, iecēlējas valsts pilsoņi, kā arī citi, kas nodarbojas ar privātu darbu peļņas nolūkā tai valstī, kuŗā tie izpilda savus pienākumus, atsvabināmi no visādiem nacionāliem, valsts, štātu un municipāliem, personīgiem vai mantas nodokļiem, izņemot tādus nodokļus, ko ņem par nekustamu īpašumu vai tāda valdīšanu, vai arī par ienākuma iegūšanu no ikviena īpašuma, kas atrastos vai piederētu pie tās valsts territorijām, kur viņi izpilda savas funkcijas. Visi konsulārie ierēdņi un darbinieki, iecēlējas valsts pilsoņi, atsvabināti no nodokļu maksāšanas par viņu konsulārā dienestā saņemamām kompensācijām, kā mēneša algas, atlīdzības vai dienas algas.

Katras augstās līgumslēdzējas puses territorijās esošās zemes vai ēkas, kuŗu īpašnieks pēc likuma vai pēc ekvitātes ir otra līgumslēdzēja puse un kuŗas šis īpašnieks lieto vienīgi valsts vajadzībām, ir atsvabinātas no visām nacionālām, štātu, provinču un municipālām nodevām, izņemot nodevas, ko ņem par pakalpojumiem vai vietējām sabiedriskām labierīcībām, no kā šīm ēkām nāk labums.

XX pants.

Konsulārie ierēdņi var izkārt uz savu attiecīgo kantoŗu ārējām durvīm savu valstu ģerboņus ar attiecīgiem uzrakstiem, kas apzīmē šo oficiālo iestādi. Šādi ierēdņi var tāpat izkārt pie saviem kantoŗiem, ieskaitot tos, kas atrodas arī abu valstu galvas pilsētās, savu valstu karogus. Tāpat viņi var uzvilkt šādus karogus uz ikvienas laivas vai kuģa, ko tie lieto, izpildot konsulārās funkcijas.

Konsulārie kantoŗi un archīvi ir arvienu neaizskaŗami. Nekādos apstākļos un itin nekāda, vienalga kāda rakstura, iestāde tai valstī, kur šie kantoŗi atrodas nevar tos aizskart. Tāpat šīs iestādes ne aiz kādiem iemesliem nevar pārbaudīt vai izņemt kādus papīrus vai citu konsulārā kantorī noguldītu mantu. Konsulāros kantoŗus nevar lietot kā patvēruma vietas. Nevienam konsulāram ierēdnim neprasīs oficiālā archīva izdošanu tiesai vai liecības došanu attiecībā uz to, kas archīvā atrodas.

Ja, konsulāram ierēdnim nomirstot vai nespējīgam paliekot, vai atrodoties prombūtnē, viņam nav padota konsulārā ierēdņa vietas izpildītāji, sekretāri vai ierēdņi, kuŗu oficiālais stāvoklis būtu iepriekš bijis darīts zināms tās valsts valdībai, kuŗā konsulārās funckijas tikušas izpildītas, var pagaidām izpildīt mirušā vai nespējīga tapušā, vai prombūtnē esošā konsulārā ierēdņa funkcijas: šie sekretāri un ierēdņi pa šādas rīkošanās laiku bauda visas tiesības, priekšrocības un immūnitātes, kas piešķirtas attiecīgam amatam.

XXI pants.

Konsulārie ierēdņi, iecēlējas valsts pilsoņi, savā attiecīgā konsulārā iecirknī var griezties pie nacionālām, štātu, provinces vai municipālām iestādēm dēļ savu tautiešu aizsardzības, lai tie varētu baudīt ar līgumu vai citādi viņiem piešķirtas tiesības. Par šo tiesību neievērošanu var celt sūdzības. Prasību neapmierināšana vai aizsardzības nepiešķiršana no attiecīgo iestāžu puses attaisno starpniecību diplomātiskā ceļā; ja nav diplomātiska pārstāvja, ģenerālkonsuls vai konsulārais ierēdnis, kas atrodas galvas pilsētā, var tieši griezties pie attiecīgās valsts valdības.

XXII pants.

Pamatojoties uz pašu zemes likumiem, konsulārie ierēdņi viņu attiecīgā iecirknī ikkatrā piemērotā vietā var pieņemt liecības no ikvienas personas, kas atrodas uz viņu pašu valsts kuģa, vai no savas valsts pilsoņa, vai no ikvienas personas, kuŗai būtu pastāvīga dzīves vieta viņu valsts territorijā. Šie ierēdņi var sastādīt, atestēt, apliecināt un legalizēt savu tautiešu vienpusīgus aktus, darījumus un testamentāriskus novēlējumus, kā arī līgumus, kuŗos viena puse ir viņu tautietis. Viņi var sastādīt, atestēt, apliecināt un legalizēt visāda veida rakstiskus aktus, kuŗu nolūks ir izteikt vai ietvert visāda veida īpašuma pārvešanu vai apgŗūtināšanu tās valsts territorijā, pie kuŗas šie ierēdņi iecelti, kā arī sastādīt, atestēt, apliecināt un legalizēt vienpusīgus aktus, darījumus, testamentāriskus novēlējumus un līgumus, kas attiecas uz nekustamu īpašumu vai uz tirdzniecības darījumu vešanu tās valsts territorijā, kas viņus iecēluši, ietveŗot vienpusīgus aktus, darījumus, testamentāriskus novēlējumus vai vienošanās, kas izpildīti vienīgi no tās valsts pilsoņiem, kuŗā šie ierēdņi izpilda savus pienākumus.

Šādi izpildītie akti un dokumenti, kā arī viņu noraksti un tulkojumi, ja konsulārais ierēdnis tos pienācīgi apstiprinājis, uzspiežot savu oficiālo zīmogu, uzskatāmi līgumslēdzēju pusu territorijās kā pierādījums par oriģināliem dokumentiem vai par autentiskiem norakstiem, skatoties pēc gadījuma, un viņiem piemīt tāds pat spēks un nozīme, ka ja tie būtu sastādīti vai izpildīti pie notāra vai pie kādas citas amatpersonas, kas pienācīgi autorizēta tanī valstī, no kuŗas konsulārais ierēdnis iecelts, ja tikai tādi dokumenti vienmēr sastādīti un izpildīti saskaņā ar tās valsts likumiem un rīkojumiem, kuŗās tiem jāstājas spēkā.

XXIII pants.

Konsulāram ierēdnim vienam pašam pieder jurisdikcija par strīdiem, kas paceļas sakarā ar viņa valsts privāto kuģu iekšējo kārtību, un vienīgi viņš piemēro jurisdikciju gadījumos, lai tie notiktu kur notikdami, kuģa priekšniecības un kuģa ļaužu starpā attiecībā uz disciplīnas uzturēšanu kuģī, ja tikai kuģis un personas, kas apvainotas pārkāpumos, ienākuši ostā viņam padotā iecirknī. Šādam ierēdnim pieder tāpat jurisdikcija par strīdiem attiecībā uz darba algas nokārtošanu un uz to attiecošos līgumu izpildīšanu ar nosacījumu, ka vietējie likumi to atļauj.

Ja kāds nodarījums, kas izdarīts uz privāta kuģa, kas atrodas zem tās valsts flagas, kuŗa konsulāro ierēdni iecēlusi, un kas noticis tās valsts territoriālos ūdeņos, kur tāds ir iecelts, pēc šīs valsts likumiem uzskatāms par noziegumu, kas prasa nodot vainīgo sodīšanai kā kriminālnoziedznieku, konsulārais ierēdnis nevar piemērot savu jurisdikciju, izņemot tiktāl, cik vietējais likums to viņam atļauj.

Konsulārais ierēdnis var brīvi griezties dēļ palīdzības pie vietējām policijas iestādēm ikvienā lietā, kas attiecas uz iekšējas kārtības uzturēšanu kuģī, kas atrodas zem viņa valsts nacionālās flagas tās valsts territoriālos ūdeņos, kuŗā viņš iecelts, un uz viņu lūgumu jāsniedz vajadzīgā palīdzība.

Konsulārais ierēdnis var stāties tiesu iestāžu priekšā tanī valstī, pie kuŗas viņš iecelts, ar kuģa priekšniecību un ļaudīm, kuŗi atrodas zem viņa valsts flagas, lai sniegtu palīdzību kā tulks vai starpnieks.

XXIV pants.

Vienas vai otras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņa nāves gadījumā otras puses territorijā, ja šai territorijā, kur nāve notikusi, neatrastos neviena zināma viņa mantinieka vai viņa iecelta testamenta izpildītāja, attiecīgām vietējām iestādēm tūliņ jāpaziņo tās valsts tuvākam konsulāram ierēdnim, kuŗas pilsonis mirušais bijis, par miršanas faktu, lai vajadzīgās ziņas varētu nosūtīt ieinteresētām pusēm.

Vienas vai otras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņa nāves gadījumā otras puses territorijās, neatstājot pēdējo novēlējumu vai testamentu, tās valsts konsulārais ierēdnis, kuŗas pilsonis mirušais bijis un kuŗa iecirknī mirušais pēdējā laikā dzīvojis, ciktāl attiecīgās valsts likumi to atļauj, līdz aizgādņa iecelšanai un aizgādņa dokumentu izdošanai uzskatāms par pilntiesīgu pārņemt aizsardzībā un aizstāvniecībā mirušā atstāto īpašumu. Šādam konsulāram ierēdnim ir tiesība ar tiesas vai kādas citas iestādes lēmumu, kas pārzin īpašuma aizgādniecību, tikt ieceltam par aizgādni ar nosacījumu, ka vietējie likumi, kur īpašums tiek pārvaldīts, to atļauj.

Katrā gadījumā, kad konsulārais ierēdnis pieņem sava mirušā tautieša īpašuma aizgādņa amatu, viņš kā tāds padots visos vajadzīgos gadījumos tādā pašā mērā kā tās valsts pilsonis, kur viņš iecelts, tiesas vai citas iestādes jurisdikcijai, kas izdara iecelšanu.

XXV pants.

Katras augstās līgumslēdzējas puses ierēdnis var savu nerezidējošo tautiešu vietā saņemt viņu attiecīgās daļas no īpašumiem, kas apstiprina mantiniekus, vai no sakrājumiem saskaņā ar tā saucamo strādnieku atlīdzības likumu vai kādu citu līdzīgu statūtu noteikumiem ar nosacījumu, lai viņš nodod šādi saņemtās summas caur savas valsts attiecīgām iestādēm tiešiem mantojuma saņēmējiem un lai viņš stāda priekšā iestādēm un starpniecībām, kas caur viņu šādu izdalīšanu izdara, pietiekošu pierādījumu par šādu nodošanu.

XXVI pants.

Katras augstās līgumslēdzējas puses konsulāram ierēdnim ir tiesība otras līgumslēdzējas puses ostās, savā konsulārā iecirknī, apskatīt visu flagu privātus kuģus, kas nodomājuši vai jau gatavojas izbraukt uz viņa iecēlējas valsts ostām, lai novērotu sanitāro stāvokli un kārtību, kas tiek uzturēti uz šāda kuģa, un lai viņam tādā kārtā būtu iespējams apzinīgi izgatavot veselības apliecības un citus dokumentus, kādus prasa viņa valsts likumi, kā arī ziņot savai valdībai par to, kādos apmēros tās sanitāros noteikumus izejas ostās ievēro kuģi, kas izbrauc uz tās ostām, lai tādi atvieglinātu šādu kuģu ieeju tajās.

XXVII pants.

Katra augstā līgumslēdzēja puse apņemas atļaut ievest brīvi no visiem nodokļiem visāda veida mēbeles, iekārtu un piederumus, lemtus oficiālai lietošanai otras līgumslēdzējas puses konsulāros kantoŗos, un attiecināt uz šādiem otras puses konsulāriem ierēdņiem un viņu ģimenēm, kā arī uz pavadoņiem, ja tie ir otras līgumslēdzējas puses pilsoņi, priekšrocību ievest brīvi no nodokļa viņu bagažu un citu personīgu īpašumu, ko šāds ierēdnis vestu līdzi uz savu dienesta vietu, ņemot vērā tomēr, ka nevienu lietu, kuŗas ievešana vienas vai otras augstās līgumslēdzējas puses likumos ir aizliegta, nevar ievest viņas territorijās. Konsulāro ierēdņu, viņu ģimeņu vai pavadoņu perosnīgam īpašumam, kas ievests pa konsulārā ierēdņa darbības laiku, piešķiŗamas muitas privilēģijas un atvieglojumi, kas piešķirti vislielāko labvēlību baudošās valsts konsulāriem ierēdņiem.

Šeit tomēr jāsaprot, ka šī panta priekšrocība nav attiecināma uz konsulāriem ierēdņiem, kas nodarbojas ar privātu darbu peļņas nolūkā tanīs zemēs, pie kuŗām viņi akreditēti, izņemot tikai valdības piederumu ievešanu.

XXVIII pants.

Visas darīšanas attiecībā uz vienas vai otras augstās līgumslēdzējas puses kuģu glābšanu, kas gājuši bojā pie otras līgumslēdzējas puses krastiem, vada tās valsts konsulārais ierēdnis, pie kuŗas kuģis pieder un kuŗa iecirknī avārija notikusi. Kamēr vēl nav ieradies šis ierēdnis, kuŗam nekavējoties jāziņo par notikušo, vietējām ietādēm jāspeŗ visi vajadzīgie soļi personu aizstāvēšanai un avarējušā īpašuma aizsardzībai. Vietējās iestādes var iejaukties ne citādi kā tikai kārtības uzturēšanai un izglābto interešu aizstāvēšanai, ja viņi nepieder pie avarējušā kuģa ļaudīm, un viņas izpilda panākto vienošanos par izglābto preču ievešanu un izvešanu. Ir saprotams, ka šādas preces nav padotas nekādiem muitas nodokļiem, izņemot gadījumu, ja tās izlaiž patēriņam tanī valstī, kur avarija notikusi.

Vietējo iestāžu iejaukšanās šajos dažādos gadījumos nevar dot iemeslu prasīt, lai tās taisītu kādus izdevumus, izņemot tādus, kas varētu celties sakarā ar glābšanas darbiem un izglābto preču aizsardzību, kā arī tādus, ko nāktos taisīt par nacionāliem kuģiem līdzīgos apstākļos.

XXIX pants.

Ir jāsaprot, ka augsto līgumslēdzēju pusu territorijas, uz kuŗām šī līguma noteikumi attiecas, ar visiem ierobežojumiem un izņēmumiem, kas iepriekš minēti vai par kādiem turpmāk vienotos, sastāv no visiem zemes apgabaliem, ūdens un gaisa, par kuŗiem līgumslēdzējas puses respektīvi valda kā suverens juridiski un faktiski, izņemot Panamas kanala joslu.

XXX pants.

Izņemot šī panta trešās rindkopas noteikumus, šis līgums paliek pilnā spēkā desmit gadus, skaitot no ratifikācijas dokumentu apmaiņas dienas, no kuŗas dienas tas stājas spēkā visos savos noteikumos.

Ja viena gada laikā pirms augšā minētā desmit gadu perioda notecēšanas neviena no augstām līgumslēdzējām pusēm nepaziņo otrai par nodomu kādu no šī līguma pantiem grozīt, mainīt vai izlaist, vai nepaziņo par šī līguma izbeigšanu pēc augšā minētā perioda notecēšanas, tad šis līgums paliek pilnā spēkā pēc augšā minētā laika notecēšanas vēl vienu gadu pēc tās dienas, kad viena no līgumslēdzējām pusēm otrai paziņo nodomu šo līgumu grozīt vai izbeigt.

VII panta 5. un 6. rindkopa un X un XII pants paliek spēkā 12 mēnešus pēc ratifikācijas dokumentu apmaiņas dienas, un ja tie nav izbeigti, uzteicot 90 dienas iepriekš, tad tie paliek spēkā, kamēr vienas no augstām līgumslēdzējām pusēm neieved likumus, kas nav ar tiem savienojami; šinī gadījumā tie automātiski izbeidzas pēc sešdesmit dienām, un tādu likumu izdošanas un pēc tādas izbeigšanās katra augstā līgumslēdzēja puse baudīs visas tiesības, kas tai piederētu, ja šādi panti un rindkopas nebūtu ievietoti līgumā.

XXXI pants.

Šis līgums ratificējams un ratifikācijas dokumenti apmaināmi Rīgā, cik drīz iespējams.

Šo apliecinot, attiecīgie pilnvarotie parakstījuši šo līgumu un tam uzspieduši savus zīmogus.

Sastādīts divos oriģinālos Rīgā 1928. gada 20. aprīlī.

(Z. v.) (Z. v.)

(Paraksts) A. Balodis (Paraksts) F.W.B. Coleman

Papildu protokols Draudzības, tirdzniecības un konsulāro tiesību līgumam

Parakstot Draudzības, tirdzniecības un konsulāro tiesību līgumu starp Latvijas Republiku un Amerikas Savienotām Valstīm, apakšā parakstījušies pilnvarotie, pienācīgi pilnvaroti no savām attiecīgām valdībām, vienojušies par sekošo.

1. XVI panta noteikumi neaizliedz augstām līgumslēdzējām pusēm ņemt no tranzitkustības nodokļus, kas ievesti vienīgi, lai segtu uzraudzības un administrācijas izdevumus, kas izsaukti ar šādu tranzitu; šo nodokļu apmēram jāatbilst, cik vien tik iespējams, izdevumiem, kuŗu segšanai šie nodokļi ir domāti, un tie nevar būt augstāki par citiem nodokļiem, ko ņem no citas tāda veida kustības uz tiem pašiem ceļiem.

2. Katru reiz, kad šinī līgumā lieto izteicienu "konsulārais ierēdnis", jāsaprot, ka tas nozīmē ģenerālkonsulus, konsulus, vice-konsulus un konsulāros aģentus, kam izdota eksekvatūra vai kāds cits atzīšanas dokuments saskaņā ar XVII panta 3. rindkopas noteikumiem.

3. Bez konsulāriem ierēdņiem, atašejiem, kanclejas šefiem un sekretāriem to ierēdņu skaits, kam piešķirs XIX pantā atļautās privilēģijas, nepārsniegs piecus katrā vietā.

Šo apliecinot, apakšā parakstījušies pilnvarotie parakstīja šo protokolu un piespieda tam savus attiecīgos zīmogus.

Sastādīts divos oriģinālos Rīgā 1928. gada 20. aprīlī.

(Z. v.) (Z. v.)

(Paraksts) A. Balodis (Paraksts) F.W.B. Coleman

Līguma un papildu protokola tulkojumu teksti pieņemti 1928. gada 6. jūnija plenārsēdē.

J. Breikšs,

Saeimas sekretārs