Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Tiesību akts ir zaudējis spēku.

Skatīt Ministru kabineta 1997. gada 23. decembra noteikumus Nr. 431 "Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība".

Ministru kabineta noteikumi Nr. 190

Rīgā 1995.gada 4.jūlijā (prot. nr.36, 7.§)

Noteikumi par praktizēttiesīgu māsu, vecmāšu, feldšeru un laborantu sertifikāciju

Izdoti saskaņā ar Satversmes 81.pantā noteiktajā kārtībā izdoto
Ministru kabineta 1994.gada 30.augusta noteikumu nr.177
"Ārstniecības noteikumi" 39.punktu

I. Noteikumos lietotie termini

Māsas, vecmātes, feldšera vai laboranta sertifikāts - kvalifikācijas dokuments, kas apliecina māsas, vecmātes, feldšera vai laboranta profesionālo sagatavotību noteiktā specialitātē un dod tiesības attiecīgajai personai kā speciālistam patstāvīgi praktizēt visās ārstniecības iestādēs neatkarīgi no to īpašuma veida.

 

Sertificējamā persona - māsa, vecmāte, feldšeris vai laborants, kuram ir augstākā medicīniskā izglītība vai medicīniskā pamatizglītība un kurš prot valsts valodu atbilstīgi Valodu likumā paredzētajām trešās pakāpes prasībām un vēlas kārtot vai kārto sertifikācijas eksāmenu.

 

Sertificēta māsa, vecmāte, feldšeris vai laborants - fiziska persona, kas nokārtojusi sertifikācijas eksāmenu un ieguvusi tiesības praktizēt kā speciālists kādā noteiktā medicīnas specialitātē.

 

Sertifikācijas padome - institūcija, kas darbojas saskaņā ar labklājības ministra apstiprinātu nolikumu un Latvijas Republikā realizē Labklājības ministrijas Veselības departamenta noteikto sertifikācijas politiku.

 

Specialitāte - joma, kurā persona īpašā apmācībā kādā no medicīnas nozarēm ir ieguvusi vai var iegūt teorētisko un praktisko zināšanu un profesionālo iemaņu kopumu pēc augstākās medicīniskās izglītības vai medicīniskās pamatizglītības iegūšanas.

 

Standarts - tiesību akts, kas nosaka attiecīgajai specialitātei nepieciešamās minimālās teorētiskās un praktiskās zināšanas.

 

II. Vispārīgie jautājumi

1. Māsas, vecmātes, feldšera vai laboranta sertifikācija (tālāk tekstā - "sertifikācija") ir attiecīgās māsas, vecmātes, feldšera vai laboranta teorētiskās un praktiskās sagatavotības un profesionālo iemaņu novērtēšana un atzīšana.

Sertifikāciju veic sertifikācijas komisija.

2. Sertifikācijas uzdevums ir izvērtēt un apstiprināt māsu, vecmāšu, feldšeru un laborantu zināšanas noteiktā specialitātē, lai nodrošinātu kvalitatīvu pacienta aprūpi.

3. Māsas, vecmātes, feldšera vai laboranta sertifikātu (tālāk tekstā - "sertifikāts") var iegūt visas māsas, vecmātes, feldšeri un laboranti, kuri ir reģistrējušies Labklājības ministrijas Veselības departamenta Ārstniecības personu reģistrā un pēc medicīniskās izglītības diploma iegūšanas trīs gadus ir nostrādājuši medicīnas jomā, no tiem divus gadus - specialitātē, kurā vēlas iegūt sertifikātu.

4. Sertifikāts attiecīgajai personai dod tiesības kā speciālistam nodarboties ar pacientu veselības aprūpi, piedalīties ārstniecībā, uzraudzīt vai vadīt ārstniecības iestādi vai tās struktūrvienību, nodarboties ar veselības aprūpes izglītības darbu, kā arī pēc valsts nodevas samaksāšanas noteiktā kārtībā saņemt licenci uzņēmējdarbībai attiecīgajā specialitātē.

5. Labklājības ministrijas Veselības departaments izveido un uz trim gadiem apstiprina Sertifikācijas padomi.

6. Sertifikācijas padome darbojas Veselības departamenta pakļautībā, un tās sastāvā ir 11 locekļi. Sertifikācijas padomes sastāvā iekļaujamas šādas amatpersonas:

6.1. Labklājības ministrijas Veselības departamenta vecākā referente māsa;

6.2. Labklājības ministrijas Medicīnas profesionālās izglītības centra direktors;

6.3. Latvijas māsu asociācijas prezidents;

6.4. Latvijas vecmāšu asociācijas prezidents;

6.5. Latvijas feldšeru asociācijas priekšsēdētājs;

6.6. Latvijas laborantu asociācijas priekšsēdētājs;

6.7. četru profesionālo apvienību priekšsēdētāji;

6.8. Sertifikācijas padomes atbildīgais sekretārs.

7. Sertifikācijas padomes priekšsēdētājs tiek ievēlēts no šo noteikumu 6.punktā minēto Sertifikācijas padomes locekļu vidus.

8. Sertifikācijas padomes uzdevumi:

8.1. apstiprināt sertifikācijas komisiju personālsastāvus;

8.2. apstiprināt sertifikācijas komisiju nolikumus;

8.3. apstiprināt sertifikācijas komisiju izstrādātās eksāmenu programmas;

8.4. koordinēt sertifikācijas komisiju līdzekļus, kas paredzēti sertifikācijas eksāmenu norisei;

8.5. organizēt sertifikātu izgatavošanu un uzskaiti, kā arī apstiprināt un izsniegt sertifikātus un to dublikātus;

8.6. izskatīt sertifikācijas procesā radušos konfliktus un, ja nepieciešams, anulēt attiecīgo sertifikātu;

8.7. kontrolēt sertifikācijas komisijas darbu;

8.8. noteikt Sertifikācijas padomes atbildīgā sekretāra atalgojumu.

9. Sertifikācija, sertifikāta noformēšana un reģistrēšana, kā arī sertifikāta un tā dublikāta izsniegšana ir maksas pakalpojumi, kas tiek veikti par sertificējamās personas līdzekļiem.

Sertificējamajai personai pirms sertifikācijas eksāmena kārtošanas jāpārskaita Labklājības ministrijas speciālo līdzekļu kontā samaksa par sertifikācijas pakalpojumiem, kuru ne biežāk kā reizi gadā nosaka Sertifikācijas padome un apstiprina veselības aizsardzības valsts ministrs.

10. Sertifikātu attiecīgajā specialitātē atkārtoti nepiešķir.

 

 

III. Sertifikācijas komisijas darba organizācija

11. Lai veiktu māsu, vecmāšu, feldšeru un laborantu sertifikāciju, tiek izveidotas šādas sertifikācijas komisijas:

11.1. endokrinoloģijas un diabetoloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.2. neonatoloģijas un pediatrijas māsu sertifikācijas komisija;

11.3. terapijas māsu sertifikācijas komisija;

11.4. psihiatrijas un narkoloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.5. vecmāšu sertifikācijas komisija;

11.6. transfuzioloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.7. ātrās palīdzības feldšeru sertifikācijas komisija;

11.8. dietoloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.9. rentgenoloģijas un radioloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.10. ambulatorās medicīnas māsu sertifikācijas komisija;

11.11. anestezioloģijas un reanimatoloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.12. dermatoveneroloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.13. ginekoloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.14. laboratorijas diagnostikas speciālistu sertifikācijas komisija;

11.15. ftiziatrijas un pulmonoloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.16. māsu-pedagogu sertifikācijas komisija;

11.17. endoskopijas māsu sertifikācijas komisija;

11.18. galveno māsu un nodaļu vecāko māsu sertifikācijas komisija;

11.19. infektoloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.20. ķirurģijas, ortopēdijas un traumatoloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.21. neiroloģijas un neiroķirurģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.22. onkoloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.23. pirmsskolas iestāžu un skolu medicīnas māsu sertifikācijas komisija;

11.24. ambulatorā dienesta feldšeru un sabiedrības veselības māsu sertifikācijas komisija;

11.25. pansionāta māsu un Sarkanā Krusta māsu sertifikācijas komisija;

11.26. zobārstniecības māsu sertifikācijas komisija;

11.27. operāciju māsu sertifikācijas komisija;

11.28. kurortoloģijas māsu sertifikācijas komisija;

11.29. fizikālās terapijas speciālistu un masieru sertifikācijas komisija;

11.30. funkcionālās diagnostikas māsu sertifikācijas komisija.

12. Sertifikācijas komisiju uz diviem gadiem izveido attiecīgā profesionālā asociācija. Ja attiecīgajā specialitātē profesionālā apvienība nav izveidota, sertifikācijas komisiju izveido Sertifikācijas padome.

13. Katras sertifikācijas komisijas sastāvā ir septiņi locekļi, to skaitā viens ārsts no attiecīgās profesionālās asociācijas, viens attiecīgās profesionālās asociācijas pārstāvis un viens profesionālās izglītības sistēmas pārstāvis.

Sertifikācijas komisijai ir tiesības sertfikācijas eksāmena jautājumu izstrādāšanā pieaicināt ekspertus.

14. Sertifikācijas komisijas darbs tiek finansēts no Labklājības ministrijas speciālajiem līdzekļiem.

15. Sertifikācijas komisijas uzdevumi:

15.1. izstrādāt sertifikācijas komisijas nolikumu un sertifikācijas eksāmena programmu;

15.2. izstrādāt un apstiprināt sertifikācijas eksāmena testa jautājumus (pēc daudzvariantu atbilžu principa);

15.3. noteikt sertifikācijas eksāmena norises vietu un laiku, kā arī apkopot minētā eksāmena dokumentāciju;

15.4. saskaņot sertificējamo personu sarakstu ar Sertifikācijas padomi (ne vēlāk kā divus mēnešus pirms sertifikācijas eksāmena);

15.5. nodrošināt sertificējamo personu ar sertifikācijas eksāmena programmu ne vēlāk kā divus mēnešus pirms minētā eksāmena;

15.6. noteikt dokumentu iesniegšanas termiņu.

16. Trīs mēnešus pirms sertifikācijas eksāmena dienas sertificējamajai personai jāiesniedz sertifikācijas komisijā šādi dokumenti:

16.1. sertifikācijas komisijas priekšsēdētājam adresēts iesniegums;

16.2. dokumenti, kas apliecina iegūto medicīnisko izglītību un specializāciju, vai minēto dokumentu noraksti;

16.3. apliecība, kas apliecina reģistrāciju Labklājības ministrijas Veselības departamenta Ārstniecības personu reģistrā;

16.4. dokuments, kas apliecina valsts valodas prasmi atbilstīgi Valodu likumā paredzētajām trešās pakāpes prasībām;

16.5. kvīts par sertifikācijas pakalpojumu samaksu vai minētās kvīts noraksts;

16.6. izziņa no darbavietas par darbu attiecīgajā specialitātē.

17. Šo noteikumu 16.punktā minētais dokumentu saraksts ir galīgs, un sertifikācijas komisija nav tiesīga pieprasīt citu dokumentu iesniegšanu.

18. Sertifikācijas komisiju attiecīgajā specialitātē vada sertifikācijas komisijas priekšsēdētājs, kuru apstiprina Sertifikācijas padome. Sertifikācijas komisijas priekšsēdētājs ir atbildīgs par sertifikācijas komisijas darbu.

19. Par sertifikācijas komisijas priekšsēdētāju var būt tikai attiecīgajā specialitātē augsti kvalificēts vai sertificēts ārstniecības speciālists - māsa, vecmāte, feldšeris vai laborants - ar darba stāžu attiecīgajā specialitātē, ne mazāku par septiņiem gadiem.

20. Lēmumu par izmaiņām sertifikācijas komisijas sastāvā pieņem Sertifikācijas padome.

 

 

IV. Sertifikāta piešķiršanas kārtība

21. Par sertifikācijas eksāmena rezultātiem sertificējamo personu informē tūlīt pēc minētā eksāmena.

22. Lēmumu par sertifikāta piešķiršanu attiecīgajā specialitātē pieņem Sertifikācijas padome.

23. Pēc sekmīgas sertifikācijas eksāmena nokārtošanas nedēļas laikā no lēmuma pieņemšanas dienas sertificētajai personai tiek izsniegts vienota parauga sertifikāts.

24. Sertifikāta paraugu apstiprina Labklājības ministrija.

25. Māsu, vecmāšu, feldšeru un laborantu sertifikātam ir obligāti šādi rekvizīti:

25.1. papildinātā Latvijas Republikas valsts mazā ģerboņa attēls;

25.2. sertifikāta numurs;

25.3. sertifikācijas komisijas nosaukums, sertifikācijas eksāmena nokārtošanas datums un vieta;

25.4. sertificētās personas vārds un uzvārds;

25.5. Sertifikācijas padomes priekšsēdētāja paraksts;

25.6. sertifikācijas komisijas priekšsēdētāja paraksts;

25.7. Sertifikācijas padomes un attiecīgās profesionālās asociācijas zīmogs.

 

 

V. Sertificējamās personas tiesības

26. Sertificējamā persona ir tiesīga:

26.1. iepazīties ar sertifikācijas eksāmena programmu vismaz divus mēnešus pirms minētā eksāmena;

26.2. saņemt informāciju par sertifikācijas eksāmena norises vietu, laiku un noteikumiem vismaz divus mēnešus pirms minētā eksāmena;

26.3. kārtot sertifikācijas eksāmenu četru mēnešu laikā no iesnieguma iesniegšanas dienas, bet ne biežāk kā vienu reizi gadā;

26.4. iepazīties ar sertifikācijas eksāmena vērtēšanas sistēmu un ne vēlāk kā trīs dienu laikā pēc minētā eksāmena saņemt informāciju par tā rezultātiem;

26.5. piedalīties sertifikācijas komisijas sēdē, kurā tiek pieņemts lēmums par sertifikāta piešķiršanu attiecīgajai personai;

26.6. iesniegt Sertifikācijas padomē rakstisku sūdzību (10 dienu laikā pēc sertifikāta atteikuma vai strīda situācijas rašanās).

 

 

VI. Sūdzību un ierosinājumu izskatīšanas kārtība

27. Sertifikācijas padome izskata rakstiski iesniegtās sūdzības un ierosinājumus 10 dienu laikā pēc to saņemšanas.

28. Sūdzības izskatīšana notiek sūdzības iesniedzēja klātbūtnē.

29. Ja sertificējamo personu neapmierina Sertifikācijas padomes atbilde, galīgo lēmumu attiecīgajā jautājumā pieņem Labklājības ministrija.

 

 

VII. Sertifikāta dublikāta izsniegšanas kārtība

30. Par sertifikāta pazaudēšanu sertificējamā persona nekavējoties rakstiski paziņo Sertifikācijas padomei. Sertfikācijas padome 15 dienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas pieņem lēmumu par sertifikāta dublikāta izsniegšanu.

31. Pirms sertifikāta dublikāta saņemšanas attiecīgajai personai jāizdara Sertifikācijas padomes noteiktā un veselības aizsardzības valsts ministra apstiprinātā samaksa Labklājības ministrijas speciālo līdzekļu kontā.

32. Sertifikāta dublikāts tiek noformēts ar atzīmi "Dublikāts".

Ministru prezidents M.Gailis

Iekšlietu ministrs J.Ādamsons

 
Tiesību akta pase
Nosaukums: Noteikumi par praktizēttiesīgu māsu, vecmāšu, feldšeru un laborantu sertifikāciju Statuss:
Zaudējis spēku
zaudējis spēku
Izdevējs: Ministru kabinets Veids: noteikumi Numurs: 190Pieņemts: 04.07.1995.Stājas spēkā: 12.07.1995.Zaudē spēku: 31.12.1997.Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 103, 11.07.1995.
Saistītie dokumenti
  • Zaudējis spēku ar
  • Grozījumi
  • Izdoti saskaņā ar
35773
12.07.1995
87
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitātes
Noderīgas saites
Atsauksmēm
Kontakti
Mobilā versija
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2015 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība)