Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Tiesību akts ir zaudējis spēku.

Ministru kabineta noteikumi nr. 154

Rīgā 1995.gada 13.jūnijā (prot. nr.32, 33.§)

Administratīvo aktu procesa noteikumi

 

Izdoti saskaņā ar likuma "Par 1925.gada 1.aprīļa likuma
Ministru kabineta iekārta" atjaunošanu" 14.panta 3. punktu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Šie noteikumi nosaka publisko tiesību subjektu administratīvo aktu procesu: aktu izdošanu, spēkā esamību un apstrīdēšanas kārtību iestādē.

2. Šie noteikumi ir piemērojami visos pārvaldes procesa gadījumos, ja likumi vai citi Ministru kabineta noteikumi nenosaka citādi. Lietvedību administratīvo pārkāpumu lietās nosaka Latvijas administratīvo pārkāpumu kodekss.

II. Noteikumos lietotie termini

3. Publisko tiesību subjekti ir valsts un pašvaldības, kā arī ar likumu vai uz likuma pamata to izveidotās juridiskās personas, izņemot tās, kuras izveidotas kā privāto tiesību juridiskās personas.

4. Iestāde ir publisko tiesību subjekta institūcija vai tā struktūrvienība, kurai ir noteikta kompetence, personāls un materiālie resursi. Šo noteikumu izpratnē iestādes vārdā var rīkoties arī atsevišķa amatpersona.

5. Administratīvais akts ir tiesību akts, ko publisko tiesību jomā izdod iestāde un kas attiecas uz individuālu juridisko vai fizisko personu, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības. Administratīvie akti nav iestādes iekšējie lēmumi, izņemot iestādes vai tās darbinieku, vai tai pakļauto personu tiesiskā statusa nodibināšanu (vai maiņu) un disciplināro sodīšanu. Administratīvie akti nav arī politiskie lēmumi.

6. Pārvaldes process ir attiecīgās lietas izskatīšanas gaita no administratīvā procesa ierosināšanas brīža līdz brīdim, kad administratīvais akts kļūst neapstrīdams.

7. Tiesību norma ir tiesību akts, kas attiecas uz abstraktu tiesību subjektu loku un kurš vispārīgi reglamentē to tiesiskās attiecības.

8. Vispārējā tiesību norma ir norma, kas saistoša visiem (Satversme, likums, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi).

9. Iekšējā tiesību norma (instrukcija, ieteikumi un tamlīdzīgi) ir norma, kas saistoša tikai tam publisko tiesību subjektam, kas to izdevis, kā arī tā institūcijām, struktūrvienībām un to darbiniekiem.

III. Vispārējo tiesību normu piemērošana

10. Izdodot un piemērojot administratīvo aktu, jāievēro šāda vispārējo Latvijas tiesību normu hierarhija, ņemot vērā to juridisko spēku:

10.1. Satversme;

10.2. likumi, Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku;

10.3. Ministru kabineta noteikumi;

10.4. pašvaldību saistošie noteikumi.

11. Ja iestāde konstatē pretrunu starp dažāda juridiska spēka vispārējām tiesību normām, iestādei jāpiemēro tā norma, kurai ir augstāks juridisks spēks.

12. Ja iestāde konstatē pretrunu starp vispārējo tiesību normu un speciālo tiesību normu, iestādei vispārējā tiesību norma jāpiemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

13. Ja iestāde konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka vispārējām tiesību normām, iestādei jāpiemēro jaunākā tiesību norma.

14. Ja iestādei jāpiemēro kāda tiesību norma un tai rodas pamatotas šaubas, vai tā ir piemērojama saskaņā ar kāda augstāka juridiska spēka vispārējo tiesību normu, iestāde nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā par to informē savu tiešo priekšniecību un Tieslietu ministriju. Šīs šaubas nedod iestādei tiesības atteikties no attiecīgās tiesību normas piemērošanas.

15. Izdodot un piemērojot administratīvos aktus, jāievēro arī vispārējie starptautisko tiesību principi un Latvijai saistošie starptautiskie līgumi un citi starptautisko tiesību dokumenti.

IV. Iekšējo normu piemērošana

16. Izdodot administratīvo aktu, iestādei jāievēro tai saistošās iekšējās tiesību normas.

17. Ja iestāde konstatē pretrunu starp divām iekšējo tiesību normām, tai jāpiemēro norma, kuru izdevusi nākamā augstākā iestāde.

18. Ja iestāde konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka iekšējo tiesību normām, iestādei jāpiemēro jaunākā tiesību norma.

19. Ja iestādei jāpiemēro kāda iekšējo tiesību norma un tai rodas pamatotas šaubas, vai tā ir piemērojama saskaņā ar kāda augstāka juridiska spēka iekšējo tiesību normu, iestāde nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā par to informē savu tiešo priekšniecību un iestādi, kas šo normu izdevusi. Šīs šaubas nedod iestādei tiesības atteikties no attiecīgās tiesību normas piemērošanas.

20. Ja iestādei jāpiemēro kāda iekšējo tiesību norma un tai rodas pamatotas šaubas, vai tā ir piemērojama saskaņā ar kādu vispārējo tiesību normu, iestāde nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā par to informē savu tiešo priekšniecību un iestādi, kas šo normu izdevusi. Pēc šī ziņojuma iestāde attiecīgo normu nepiemēro līdz brīdim, kamēr tā iestāde, kura šo normu ir izdevusi, dod rīkojumu šo normu turpmāk atkal piemērot. Rīkojums ir spēkā un jāpilda tikai tad, ja tas satur arī pamatojumu, kādēļ apšaubītā tiesību norma ir savienojama ar attiecīgo vispārējo tiesību normu.

V. Tiesību normu tulkošana

21. Tulkojot (interpretējot) tiesību normas, iestāde izmanto dažādas tulkošanas metodes, piemēram:

21.1. gramatisko (filoloģisko) tulkošanas metodi - noskaidrojot tiesību normas vārdisko jēgu no valodas viedokļa;

21.2. vēsturisko tulkošanas metodi - noskaidrojot tiesību normas jēgu, ņemot vērā apstākļus, kas ir bijuši tiesību normas rašanās pamatā;

21.3. sistemātisko tulkošanas metodi - noskaidrojot tiesību normas jēgu no tiesību normu savstarpējā sakara viedokļa;

21.4. teleoloģisko (jēgas un mērķa) tulkošanas metodi - noskaidrojot tiesību normas jēgu, lai ar attiecīgo tiesību normu sasniegtu lietderīgu un taisnīgu mērķi.

22. Ja iestāde tiesību normu sistēmā konstatē nepilnību, tā to var novērst arī analoģiskās metodes ceļā - sistemātiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko reglamentāciju un šīs analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus attiecinot arī uz konkrēto gadījumu. Tomēr iestāde nedrīkst ar analoģiju pamatot tādu administratīvo aktu, kas skar vispārējās cilvēka vai pilsoņa tiesības.

23. Ja, tulkojot tiesību normu atbilstīgi dažādām metodēm, iespējams sasniegt gan rezultātu, kas saskan ar spēkā esošo tiesību normu sistēmu, gan arī rezultātu, kas ir pretrunā ar kādu no tiesību normām, iestādei jāpiemēro tā tulkošanas metode, kuras rezultāts konkrētajā gadījumā saskan ar spēkā esošo tiesību normu sistēmu.

24. Ja, tulkojot tiesību normu atbilstīgi dažādām metodēm, iespējams sasniegt dažādus rezultātus, kas visi atbilst spēkā esošajai tiesību normu sistē-mai, jāpiemēro tā tulkošanas metode, ar ko konkrētajā gadījumā iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu.

25. Ja Satversmes tiesa kādā publicētā spriedumā ir attiecīgo tiesību normu iztulkojusi, iestādei jāpiemēro tas pats tulkojums.

26. Ja augstāka iestāde ir izdevusi instrukciju par attiecīgās tiesību normas tulkošanu, iestādei jāpiemēro tas pats tulkojums.

VI. Iestādes izdotā administratīvā akta pamatojums un teritoriālā piekritība

27. Iestāde izdoto administratīvo aktu var pamatot, vienīgi atsaucoties uz Satversmi, likumiem, Ministru kabineta noteikumiem vai pašvaldību saistošiem noteikumiem, kā arī šo noteikumu 15.punktā minētajiem starptautisko tiesību dokumentiem. Atsaucē jānorāda attiecīgās tiesību normas pants vai punkts. Iestāde nedrīkst izdoto administratīvo aktu pamatot, atsaucoties uz kādu no iekšējām tiesību normām.

28. Administratīvo aktu izdod pēc lietas piekritības, ja speciālā likumā nav noteikts citādi. Administratīvā lieta ir piekritīga tai iestādei, kuras darbības teritorijā ir tās personas dzīvesvieta vai tās juridiskās personas atrašanās vieta, uz kuru attiecas administratīvais akts.

29. Nekustamā īpašuma lietas ir piekritīgas tai iestādei, kuras darbības teritorijā atrodas nekustamais īpašums.

30. Steidzamos gadījumos administratīvo aktu var izdot tā iestāde, kuras darbības teritorijā radusies nepieciešamība to izdot. Iestāde nekavējoties par to paziņo tai iestādei, kurai lieta ir piekritīga. Iestāde, kurai lieta ir piekritīga, var pilnvarot attiecīgo iestādi, kura lietu steidzamības dēļ ir iesākusi, šo lietu turpināt.

31. Ja lieta ir piekritīga vairākām iestādēm, ar lietu nodarbojas tā iestāde, kura pirmā to uzsākusi.

VII. Lietas piekritība

32. Hierarhiski organizētās iestādēs lieta ir piekritīga zemākai iestādei, ja tiesību normas nenosaka citādi.

33. Ja administratīvā akta procesa laikā mainās lietas piekritība, kā arī gadījumos, kad atklājas, ka lieta nav piekritīga iestādei, kura ar to nodarbojas, lieta ir jānodod tai iestādei, kurai tā ir piekritīga. Ar pārvaldes procesa dalībnieku piekrišanu lieta var palikt iepriekšējās iestādes piekritībā.

VIII. Palīdzība iestādei pārvaldes procesā

34. Jebkurai iestādei neatkarīgi no tās padotības ir pienākums sniegt palīdzību pārvaldes procesā pēc tās iestādes lūguma, kurai ir piekritīga lieta, ja:

34.1. iestāde, kurai ir piekritīga lieta, nevar attiecīgās darbības veikt tiesiska pamata dēļ;

34.2. iestādei, kurai ir piekritīga lieta, lēmuma pieņemšanai nepieciešama informācija, kas ir citas iestādes rīcībā un kuru tā pati nevar iegūt.

35. Iestāde šo noteikumu 34.punktā minēto palīdzību nesniedz, ja:

35.1. to aizliedz tiesību normas;

35.2. tas aizskar valsts drošības intereses;

35.3. attiecīgā informācija satur tādas ziņas par personu, kuras saskaņā ar vispārējām tiesību normām nedrīkst tikt izpaustas bez šīs personas piekrišanas.

36. Šo noteikumu 34.punktā minētajos gadījumos iestādei jāsniedz palīdzība pēc iespējas tādā veidā, lai valsts drošības un trešo personu intereses netiktu aizskartas.

37. Iestāde šo noteikumu 34.punktā minēto palīdzību var nesniegt, ja tā uzskata, ka cita iestāde to var izdarīt ar ievērojami mazāku resursu patēriņu, vai ir pārliecināta, ka resursu patēriņš pārsniegs attiecīgās iestādes nepieciešamību pēc palīdzības nolūkā veiktās darbības.

38. Iestādei palīdzības noraidījums jāpamato rakstveidā, un to var apstrīdēt kopējā augstākā iestāde.

39. Par palīdzības kārtībā izdarīto darbību atlīdzība netiek ņemta, izņemot tiesību normās paredzētos gadījumus.

IX. Pārvaldes procesa dalībnieki un ierobežojumi pārstāvībā

40. Pārvaldes procesa dalībnieki var būt:

40.1. iesniedzējs (persona, kas vēršas iestādē ar iesniegumu);

40.2. iestāde (juridiskā persona vai amatpersona, kura izskata tai piekritīgu lietu);

40.3. administratīvā akta adresāts (persona, uz kuru administratīvais akts attiecas);

40.4. persona, kuras tiesiskās intereses var ierobežot administratīvais akts.

41. Pārvaldes procesa dalībnieki pārvaldes procesā var piedalīties ar pārstāvju starpniecību.

42. Konkrētajā pārvaldes procesā iestādi nedrīkst pārstāvēt:

42.1. pārvaldes procesa dalībnieki (šo noteikumu 40.1., 40.3. un 40.4.apakšpunkts) un to laulātie, radinieki, aizbildņi un aizgādņi saskaņā ar Civillikuma 206. - 218. pantu;

42.2. personas, kuras ir kāda konkrēta administratīvā pārvaldes procesa dalībnieka pilnvarotie pārstāvji, un to laulātie un radinieki saskaņā ar Civillikuma 206. - 214.pantu;

42.3. personas, kuras par atlīdzību strādā pie kāda no konkrētā administratīvā procesa dalībniekiem;

42.4. personas, kuras konkrētajā lietā ārpus saviem darba (amata) pienākumiem attiecīgajā iestādē ir izstrādājušas ekspertīzi vai citādā veidā bijušas saistītas ar šo lietu.

X. Pārvaldes procesa stadijas un ierosināšanas pamats

43. Pārvaldes procesā ir šādas stadijas:

43.1. pārvaldes procesa ierosināšana;

43.2. faktu konstatēšana;

43.3. administratīvā akta izdošana;

43.4. administratīvā akta paziņošana.

44. Pārvaldes procesa ierosināšanas pamats ir:

44.1. iesniegums;

44.2. iestādes iniciatīva;

44.3. augstākas iestādes rīkojums vai citas iestādes ziņojums.

45. Iesniegums pēc satura (vai tā nosaukums) var būt arī sūdzība vai priekšlikums.

46. Iestādei, kurai ir piekritīga lieta, prasītāja iesniegums ir jāpieņem un jāreģistrē arī tad, ja tā uzskata, ka iesniegums nav pareizi noformēts vai nav pamatots.

XI. Pārvaldes procesa ierosināšana pēc iestādes iniciatīvas

47. Iestāde, kurai ir piekritīga lieta, pēc savas iniciatīvas ierosina pārvaldes procesu, ja tai kļūst zināmi fakti, pamatojoties uz kuriem saskaņā ar tiesību normām ir jāizdod vai var tikt izdots attiecīgs administratīvais akts, kā arī ja tai ir pamats uzskatīt, ka šādi fakti varētu būt.

48. Ja lieta ir piekritīga nevis tai iestādei, kurai kļuvuši zināmi attiecīgie fakti, bet gan zemākai iestādei, augstākā iestāde dod tai rīkojumu ierosināt pārvaldes procesu. Iestāde, kurai ir kļuvusi zināma attiecīga pārvaldes procesa informācija, ziņo par to iestādei, kurai lieta ir piekritīga.

XII. Faktu konstatēšana un faktu iegūšanas ierobežojumi

49. Pēc pārvaldes procesa ierosināšanas iestāde konstatē lēmuma pieņemšanai nepieciešamos faktus.

50. Konstatējot un vācot faktus, iestāde var izmantot visas tiesiskās metodes, arī iegūt tos no procesa dalībniekiem, lieciniekiem, ekspertiem, kā arī ar dokumentu, aktu, apskates un cita veida pierādījumu palīdzību atbilstīgi likumiem.

51. Iestāde nedrīkst vākt faktus, kuri attiecīgajā piemērojamajā tiesību normā nav paredzēti. Šādus faktus nedrīkst pievienot lietai. Tas neattiecas uz tādiem faktiem, kurus nav iespējams atdalīt no lēmuma pieņemšanai nepieciešamajiem faktiem.

52. Iestāde nedrīkst vākt un pārvaldes procesā izmantot faktus, kas iegūti prettiesiski.

53. Informāciju par lietas dalībnieku privāto dzīvi, kas iestādei kļuvusi zināma pārvaldes procesa gaitā, bez šo personu atļaujas tā nedrīkst izpaust.

XIII. Tiesības iepazīties ar lietu

54. Iesniedzējam ir tiesības iepazīties ar lietu un lietas apstākļiem jebkurā pārvaldes procesa stadijā.

55. Tiesības iepazīties ar lietu un lietas apstākļiem neaptver administratīvā akta projektus un lietā izdarītās atzīmes, kas tieši saistītas ar šī projekta sagatavošanu.

XIV. Lēmuma par lietas izbeigšanu vai turpināšanu pieņemšana

56. Pēc visu nepieciešamo faktu konstatēšanas un lietas dalībnieku uzklausīšanas iestāde izvērtē lietas apstākļus un pieņem lēmumu par:

56.1. lietas izbeigšanu faktu trūkuma dēļ;

56.2. lietas izbeigšanu sakarā ar to, ka administratīvā akta izdošana nav lietderīga;

56.3. administratīvā akta izdošanu.

57. Par lietas izbeigšanu iestādei jāpaziņo tikai iesniedzējam un tiem dalībniekiem, kuri uzaicināti un izteikuši savu viedokli.

58. Ja pārvaldes process ierosināts uz iesnieguma pamata, lēmums jāpieņem:

58.1. piecpadsmit dienu laikā, ja nav nepieciešama papildu pārbaude;

58.2. trīsdesmit dienu laikā, ja ir nepieciešama papildu pārbaude vai informācija.

59. Ja objektīvu iemeslu dēļ piecpadsmit vai trīsdesmit dienu termiņu nav iespējams ievērot, to var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par sešiem mēnešiem no iesnieguma iesniegšanas dienas, un par to jāpaziņo iesniedzējam.

XV. Lietas apstākļu un administratīvā akta izdošanas lietderības izvērtēšana

60. Ja, izvērtējot lietas apstākļus, iestāde secina, ka tiesību normas var noteikt, izdodot attiecīgu administratīvo aktu, iestādei šis akts ir jāizdod.

61. Ja tiesību normas ļauj iestādei izlemt, vai administratīvo aktu izdot, vai ne, iestāde apsver administratīvā akta izdošanas lietderību un izdod to, pamatojoties uz lietderības apsvērumiem. Ja iestāde izlemj, ka tas nav lietderīgi, lietu izbeidz.

62. Apsverot administratīvā akta izdošanas un tā satura lietderību, iestāde lemj par administratīvā akta:

62.1. nepieciešamību, lai sasniegtu mērķi vai uzlabotu konkrēto situāciju;

62.2. atbilstību attiecīgā mērķa sasniegšanai un iespējām šo mērķi sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas mazāk ierobežo pārvaldes procesa dalībnieku tiesiskās intereses;

62.3. samērīgumu ar iespējamiem zaudējumiem, ņemot vērā, ka būtisku indivīda tiesisko interešu ierobežošana ir attaisnojama tikai ar ievērojamu valsts un sabiedrības ieguvumu.

XVI. Administratīvā akta veids un sastāvdaļas

63. Administratīvais akts tiek izdots rakstveidā, izņemot šo noteikumu 66. un 67.puntā paredzētos gadījumus, un tam ir šādas sastāvdaļas:

63.1. adresāta nosaukums;

63.2. adresātam uzliktais tiesiskais pienākums (noteikta rīcība vai noteiktas rīcības aizliegums) vai tam piešķirtas, apstiprinātas vai noraidītas tiesības;

63.3. norāde uz piemērotām tiesību normām;

63.4. administratīvā akta pamatojums. Ja tiesību norma nosaka noteikta satura administratīvā akta izdošanu, pamatojumā var norādīt tikai piemērotās tiesību normas. Ja tiesību norma nenosaka noteikta satura administratīvā akta izdošanu un tas aizskar adresāta intereses, jāpamato administratīvā akta lietderība (nepieciešamība, atbilstība un samērīgums), bet, ja ar to tiek noraidīts iesniegums, tas argumentēti jāpamato;

63.5. norāde, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt.

64. Ierobežojošie nosacījumi - termiņi, priekšnoteikumi, uzdevumi, atrunas (ieskaitot atcelšanas atrunu) - administratīvajam aktam var tikt pievienoti vienīgi, ja:

64.1. to pieļauj vispārējā tiesību norma;

64.2. bez tā attiecīgo administratīvo aktu nevar realizēt;

64.3. iestāde pati ir tiesīga lemt par administratīvā akta izdošanu vai neizdošanu.

65. Ierobežojošie nosacījumi nedrīkst būt pretrunā ar administratīvā akta jēgu un mērķi.

66. Steidzamos gadījumos administratīvais akts var tikt izdots, neievērojot šo noteikumu 63.punktā minētās prasības, kā arī mutvārdos. Par steidzamu uzskatāms tikai tāds gadījums, kad jebkura kavēšanās nopietni apdraud sabiedrisko mieru un drošību vai personas dzīvību, veselību vai mantu.

67. Ja administratīvais akts nav izdots rakstveidā, adresātam ir tiesības viena mēneša laikā to pieprasīt saņemšanai rakstveidā. Iestādei tas jāizsniedz rakstveidā viena mēneša laikā pēc attiecīgā pieprasījuma saņemšanas. Ja administratīvais akts līdz pieprasījuma iesniegšanai jau ir zaudējis spēku, iestādei tas jāizsniedz tikai tad, ja adresātam tas ir vajadzīgs kāda pārvaldes procesa dalībnieka tiesību aizsardzībai, zaudējumu atlīdzības pieprasīšanai, goda aizstāvēšanai, kā arī lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.

XVII. Administratīvā akta stāšanās spēkā un tā apstrīdēšana

68. Ja vispārējā tiesību normā vai pašā administratīvajā aktā nav noteikts citādi, administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas adresātam kļūst zināms. Veids, kādā tas adresātam tiek darīts zināms (rakstveidā, mutvārdos vai citādi), neietekmē tā stāšanos spēkā.

69. Ja rakstveidā izdotais administratīvais akts nosūtīts ierakstītā vēstulē pa pastu, tiek uzskatīts, ka adresātam tas ir kļuvis zināms septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Ja rodas domstarpības, iestādei jāpierāda, kad tas ir nodots pastā. Ja adresāts apgalvo, ka viņš pastā nodoto administratīvo aktu nav saņēmis, viņam tas jāpierāda.

70. Administratīvais akts paliek spēkā tik ilgi, kamēr tas tiek atcelts vai izpildīts, vai kamēr to vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu.

71. Ja adresāts un iesniedzējs nav viena un tā pati persona, par administratīvo aktu paziņo arī iesniedzējam.

72. Administratīvais akts nav spēkā, ja:

72.1. nav saprotams, kas to ir izdevis;

72.2. to ir izdevusi iestāde, kurai lieta nav bijusi piekritīga, un tajā nav norādes, ka attiecīgā iestāde ir pilnvarota šo aktu izdot;

72.3. tas adresātu vedina izdarīt tiesību normu pārkāpumu.

73. Administratīvais akts stājas spēkā, bet to var apstrīdēt, ja:

73.1. administratīvo aktu procesā līdz tā izdošanai nav ievēroti šie noteikumi vai citas tiesību normas, kuras nosaka attiecīgā administratīvā akta izdošanas procesa gaitu;

73.2. tas pēc satura ir pretrunā ar tiesību normām, kā arī ja iestāde nav pareizi piemērojusi tiesību normu, nav ievērojusi tiesību normu hierarhiju vai pieļāvusi kļūdas lietderības apsvērumos;

73.3. nav saprotams adresātam uzliktais tiesiskais pienākums (noteikta rīcība vai noteiktas rīcības aizliegums) vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās tiesības.

74. Adresāts administratīvo aktu var apstrīdēt nākamajā augstākajā iestādē. Tiesību normās var būt noteikta arī cita iestāde, kurā attiecīgais administratīvais akts var tikt apstrīdēts.

75. Administratīvo aktu var apstrīdēt arī persona, kas nav administratīvā akta adresāts, bet kuras tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts ierobežo.

76. Persona, kuras tiesiskās intereses ierobežo attiecīgais administratīvais akts, var apstrīdēt administratīvo aktu viena mēneša laikā kopš brīža, kad minētā persona par to ir uzzinājusi, bet vēlākais - viena gada laikā kopš administratīvā akta stāšanās spēkā.

77. Iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu jāiesniedz rakstveidā vai mutvārdos iestādē, kura izdevusi administratīvo aktu, vai iestādē, kura izlemj par apstrīdēto administratīvo aktu. Ja iesniegums ir mutvārdos, iestāde to tūlīt protokolē. Iesniedzējam protokols jāparaksta.

78. Iesniegumā jābūt norādei, kāds administratīvais akts tiek apstrīdēts. Apstrīdējuma pamatojuma norāde iesniegumā nav obligāta.

79. Iestāde, kura izskata iesniegumu par apstrīdēto administratīvo aktu, vēlreiz pēc būtības izskata lietu vai to lietas daļu, uz kuru attiecas iesniedzēja iebildumi.

80. Šo noteikumu 79.punktā minētā iestāde ar savu lēmumu var apstrīdēto administratīvo aktu apstiprināt vai atcelt, vai tā vietā izdot cita satura administratīvo aktu.

81. Ja iesniegumam par administratīvā akta apstrīdēšanu ir pievienots apstrīdēšanas pamatojums, iestādes lēmuma pamatojumā jābūt arī papildu argumentācijai attiecībā uz šo iesniedzēja pamatojumu.

XVIII. Administratīvā akta atcelšana

82. Administratīvā akta atcelšana ir pieļaujama tikai ar jaunu administratīvo aktu. Par administratīvā akta atcelšanu nevar uzskatīt rakstībā vai rēķinos pieļauto kļūdu izlabošanu.

83. Tiesisku administratīvo aktu, kurš ierobežo adresāta intereses, iestāde var atcelt jebkurā brīdī, izņemot gadījumu, ja tai saskaņā ar tiesību normām šāda paša satura administratīvais akts tūlīt jāizdod no jauna.

84. Adresāta interesēm labvēlīgu tiesisku administratīvo aktu iestāde var atcelt tikai tad, ja:

84.1. tiesību norma pieļauj tā atcelšanu un atcelšana ir atrunāta šajā administratīvajā aktā;

84.2. administratīvais akts ir ticis izdots ar kādu nosacījumu un nosacījums nav izpildīts vai nav pareizi vai savlaicīgi izpildīts;

84.3. ir mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, saskaņā ar kuriem iestāde ir tiesīga neizdot šādu administratīvo aktu, un administratīvā akta palikšana spēkā būtiski skar valsts vai sabiedrības intereses.

85. Šo noteikumu 84.2. un 84.3. apakšpunktā paredzētajos gadījumos administratīvo aktu var atcelt trīs mēnešu laikā kopš brīža, kad iestāde ir uzzinājusi par tā atcelšanas iespēju, bet ne vēlāk kā vienu gadu pēc tā stāšanās spēkā.

86. Prettiesisku administratīvo aktu, kurš ierobežo adresāta intereses, iestāde var atcelt jebkurā brīdī.

87. Adresāta interesēm labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu iestāde var atcelt, ja:

87.1. adresāts administratīvo aktu ir panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļdošanu, viltību vai draudiem. Šādā gadījumā administratīvais akts atceļams ar atpakaļejošu datumu un iegūst atpakaļejošu spēku. Adresātam jāatlīdzina tam publisko tiesību subjektam, pie kura pieder attiecīgā iestāde, viss, ko viņš, pamatojoties uz šo administratīvo aktu, ir ieguvis no attiecīgās iestādes.

87.2. adresāts vēl nav izmantojis savas tiesības, kuras šis administratīvais akts apstiprina vai piešķir.

88. Adresāta interesēm labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu (ja adresāts uz šī administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus līdzekļus un tos jau izlietojis vai ja viņš tos ir paredzējis attiecīgi izlietot un tāpēc veicis saistošas darbības (disponējis), kuru sekas nevar anulēt bez lieliem zaudējumiem) iestāde var atcelt tikai nozīmīgu valsts vai sabiedrības interešu labā. Šādā gadījumā administratīvais akts nevar tikt atcelts ar atpakaļejošu datumu un tam nevar būt atpakaļejošs spēks.

89. Pārējos gadījumos administratīvā akta atcelšana (arī šo noteikumu 88.punktā minētajos gadījumos) ir pieļaujama trīs mēnešu laikā kopš tā brīža, kad iestāde uzzina par tā atcelšanas iespēju, bet ne vēlāk kā vienu gadu pēc tā stāšanās spēkā.

XIX. Administratīvā akta procesa uzsākšana no jauna

90. Ja administratīvais akts ir kļuvis neapstrīdams, tajā pašā lietā administratīvā akta procesu var uzsākt no jauna tikai tad, ja:

90.1. ir mainījušies lietas faktiskie apstākļi;

90.2. lietas tiesiskie apstākļi mainījušies adresātam par labu;

90.3. ir kļuvuši zināmi jauni pierādījumi, uz kuriem pamatojoties iespējams pieņemt adresātam labvēlīgāku lēmumu.

91. Administratīvo aktu procesu var uzsākt no jauna tikai tad, ja tā dalībnieks nav vainīgs, ka jau sākotnējā administratīvā akta procesā, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas stadiju ieskaitot, nav varējis panākt sev labvēlīgāku lēmumu.

92. Iesniegumu par administratīvo aktu procesa uzsākšanu no jauna var iesniegt sešu mēnešu laikā kopš brīža, kad iesniedzējs ir uzzinājis par faktiem, kas viņam dod tiesības to darīt.

93. Uzsākt administratīvo aktu procesu no jauna ir tiesīga tā iestāde, kurai lieta jaunā procesa ierosināšanas brīdī ir piekritīga, neatkarīgi no tā, kura iestāde ir izdevusi administratīvo aktu sākotnējā pārvaldes procesā.

XX. Pārejas jautājumi

94. Noteikumi stājas spēkā ar 1995. gada 1.septembri.

Ministru prezidents M.Gailis

Valsts reformu ministre V.A.Tērauda

 

 
Tiesību akta pase
Nosaukums: Administratīvo aktu procesa noteikumi Statuss:
Zaudējis spēku
zaudējis spēku
Izdevējs: Ministru kabinets Veids: noteikumi Numurs: 154Pieņemts: 13.06.1995.Stājas spēkā: 01.09.1995.Zaudē spēku: 01.02.2004.Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 100, 04.07.1995.
Saistītie dokumenti
  • Zaudējis spēku ar
  • Izdoti saskaņā ar
  • Skaidrojumi
  • Citi saistītie dokumenti
35627
01.09.1995
87
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitātes
Noderīgas saites
Atsauksmēm
Kontakti
Mobilā versija
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2015 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība)