Aptauja ilgs līdz 23. oktobrim.
Starptautisko līgumu uzskaiti
veic Ārlietu ministrija.
Starptautisko līgumu pamatteksti netiek apvienoti ar tajos izdarītajiem grozījumiem.
Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem Fakultatīvais protokolsPieņemts Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas piecdesmit septītajā sesijā 2002. gada 18. decembrī ar Rezolūciju A/RES/57/199. Protokols ir pieejams parakstīšanas, ratificēšanas un pievienošanās procedūrai no 2003. gada 4. februāra (t. i., no dienas, kad izstrādāts protokola oriģināls) Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā. PREAMBULA Protokola dalībvalstis, atkārtoti apstiprinot, ka spīdzināšana un citi nežēlīgas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidi ir aizliegti un ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums, būdamas pārliecinātas, ka ir jāveic papildu pasākumi, lai sasniegtu Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem (turpmāk tekstā - "Konvencija") mērķus un stiprinātu personu, kam atņemta brīvība, aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, atgādinot, ka Konvencijas 2. un 16. pants nosaka pienākumu visām dalībvalstīm veikt efektīvus pasākumus, lai novērstu spīdzināšanu un citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidus visās teritorijās, kas ir to jurisdikcijā, atzīstot, ka valstīm ir galvenā atbildība par šo pantu ieviešanu, ka par to cilvēku aizsardzību, kuriem atņemta brīvība, un viņu cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu ir kopīgi atbildīgi visi un ka starptautiskās īstenošanas struktūras papildina un stiprina valstu pasākumus, atgādinot, ka efektīvai spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu novēršanai ir nepieciešama izglītība un dažādu likumdošanas, administratīvo, tiesas un citu pasākumu apvienojums, atgādinot arī to, ka Pasaules Cilvēktiesību konference skaidri paziņoja, ka, veicot spīdzināšanas izskaušanas pasākumus, pirmkārt, ir jākoncentrējas uz novēršanu, un aicināja pieņemt Konvencijas fakultatīvo protokolu ar mērķi izveidot preventīvu sistēmu brīvības atņemšanas vietu regulāriem apmeklējumiem, pārliecinātas par to, ka personu, kurām atņemta brīvība, aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem var stiprināt, izmantojot preventīvus ārpustiesas līdzekļus, kuru pamatā ir regulāri apmeklējumi brīvības atņemšanas vietās, ir vienojušās par turpmāko. I DAĻA 1. pants Šā protokola mērķis ir spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu novēršanas nolūkā izveidot sistēmu regulāriem neatkarīgu starptautisko un valsts organizāciju apmeklējumiem vietās, kur cilvēkiem atņemta brīvība. 2. pants 1. Tiek izveidota Spīdzināšanas aizlieguma komitejas Spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu novēršanas apakškomiteja (turpmāk tekstā - "Apakškomiteja"), kas pilda šajā protokolā noteiktās funkcijas. 2. Apakškomiteja savu darbu veic saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, un tā darbojas saskaņā ar tajos noteiktajiem mērķiem un principiem, kā arī saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas normām attiecībā uz izturēšanos pret cilvēkiem, kam atņemta brīvība. 3. Tāpat Apakškomiteja ievēro konfidencialitātes, objektivitātes, neselektivitātes, universāluma un objektivitātes principu. 4. Apakškomiteja un dalībvalstis sadarbojas, lai īstenotu šo protokolu. 3. pants Katra dalībvalsts vietējā līmenī izveido, norīko vai uztur vienu vai vairākas apmeklējumu struktūras spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu novēršanai (turpmāk tekstā - "valsts preventīvais mehānisms"). 4. pants 1. Saskaņā ar šo protokolu ikviena dalībvalsts atļauj 2. un 3. pantā minētā mehānisma pārstāvjiem apmeklēt visas tās savā jurisdikcijā un kontrolē esošās vietas, kurās personām tiek vai var tikt atņemta brīvība, vai nu pamatojoties uz valsts iestādes rīkojumu vai pēc tās iniciatīvas, vai ar tās piekrišanu (turpmāk tekstā - "brīvības atņemšanas vietas"). Šos apmeklējumus veic, lai vajadzības gadījumā stiprinātu šo personu aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem. 2. Šajā protokolā brīvības atņemšana nozīmē jebkādu uz tiesas, valsts pārvaldes iestādes vai citas iestādes rīkojuma pamatotu personas aizturēšanu vai ieslodzīšanu, vai ievietošanu valsts vai privāta ieslodzījuma vietā, kuru šai personai nav atļauts pēc savas vēlēšanās atstāt.
II DAĻA 5. pants 1. Apakškomiteja sastāv no desmit locekļiem. Pēc tam, kad šo protokolu ratificējusi vai tam pievienojusies piecdesmitā valsts, Apakškomitejas locekļu skaits palielinās līdz divdesmit pieciem. 2. Apakškomitejas locekļus izvēlas no tādu personu vidus, kam piemīt augsta morālā stāja un kam ir pierādīta darba pieredze tieslietu jomā, jo īpaši krimināltiesībās vai cietumu vai policijas pārvaldē, vai citās jomās, kas attiecas uz darbu ar personām, kurām atņemta brīvība. 3. Veidojot Apakškomiteju, pienācīgu uzmanību pievērš taisnīgam ģeogrāfiskajam sadalījumam un dažādu dalībvalstu sabiedrības kultūras formu un tiesību sistēmu pārstāvībai. 4. Veidojot šo apakškomiteju, pievērš uzmanību arī līdzsvarotai dzimumu pārstāvībai, pamatojoties uz vienlīdzības un nediskriminācijas principu. 5. Apakškomitejas locekļu vidū nedrīkst būt divi vienas un tās pašas valsts valstspiederīgie. 6. Apakškomitejas locekļi darbojas katrs atbilstoši savām pilnvarām, ir neatkarīgi un objektīvi, un ir pieejami efektīvai darbībai Apakškomitejā. 6. pants 1. Katra dalībvalsts saskaņā ar šā panta 2. punktu var izvirzīt ne vairāk kā divus pretendentus, kuriem ir 5. pantā noteiktā kvalifikācija un kuri atbilst tajā minētajām prasībām, un, to darot, dalībvalsts sniedz sīku informāciju par pretendentu kvalifikāciju: 2. a) pretendenti ir kādas šā protokola dalībvalsts valstspiederīgie; b) vismaz viens no abiem pretendentiem ir tās dalībvalsts valstspiederīgais, kas viņu izvirza; c) neizvirza vairāk kā divus katras dalībvalsts valstspiederīgos; d) pirms dalībvalsts izvirza kādas citas dalībvalsts valstspiederīgo, tā lūdz un saņem šīs dalībvalsts piekrišanu. 3. Vismaz piecus mēnešus pirms dalībvalstu sanāksmes, kurā notiks vēlēšanas, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs dalībvalstīm nosūta vēstuli, aicinot tās trīs mēnešu laikā izvirzīt savus pretendentus. Ģenerālsekretārs iesniedz visu šādi izvirzīto personu sarakstu alfabēta secībā, attiecībā uz katru personu norādot dalībvalsti, kas viņu izvirzījusi. 7. pants 1. Apakškomitejas locekļus ievēl šādi: a) galvenā uzmanība tiek pievērsta šā protokola 5. panta prasību un kritēriju izpildei; b) pirmās vēlēšanas notiek ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc šā protokola stāšanās spēkā; c) dalībvalstis aizklātā balsošanā ievēl Apakškomitejas locekļus; d) Apakškomitejas locekļu vēlēšanas notiek reizi divos gados dalībvalstu sanāksmēs, kuras sasauc Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs. Šajās sanāksmēs, kurās kvorumu veido divas trešdaļas dalībvalstu, Apakškomitejā ievēl tās personas, kuras iegūst lielāko balsu skaitu un absolūto klātesošo un balsojošo dalībvalstu pārstāvju balsu vairākumu. 2. Ja vēlēšanu laikā divi vienas dalībvalsts valstspiederīgie ir ieguvuši tiesības pildīt Apakškomitejas locekļu pienākumus, par Apakškomitejas locekli kļūst tas pretendents, kas saņēmis lielāku balsu skaitu. Ja valstspiederīgie ir saņēmuši vienādu balsu skaitu, piemēro šādu procedūru: a) ja dalībvalsts ir izvirzījusi tikai vienu no šiem saviem valstspiederīgajiem, par Apakškomitejas locekli kļūst šis pretendents; b) ja dalībvalsts ir izvirzījusi abus pretendentus, kas ir tās valstspiederīgie, aizklāti notiek atsevišķa balsošana, lai noteiktu, kurš valstspiederīgais kļūs par locekli; c) ja dalībvalsts, kuras valstspiederīgie ir šie pretendenti, nav izvirzījusi nevienu no viņiem, aizklāti notiek atsevišķa balsošana, lai noteiktu, kurš valstspiederīgais kļūs par locekli. 8. pants Ja Apakškomitejas loceklis nomirst vai atkāpjas no amata, vai kādu iemeslu dēļ vairs nevar pildīt savus pienākumus, dalībvalsts, kas bija izvirzījusi šo locekli, ņemot vērā vajadzību nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp dažādām kompetences jomām, izvirza citu personu, kurai ir atbilstoša kvalifikācija un kura atbilst 5. pantā noteiktajām prasībām, lai tā pildītu pienākumus līdz nākamajai dalībvalstu sanāksmei, ja viņu apstiprina dalībvalstu vairākums. Uzskata, ka apstiprinājums ir piešķirts, ja puse vai vairāk dalībvalstu nav atbildējušas negatīvi sešu nedēļu laikā pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs tās ir informējis par ierosinātā pretendenta iecelšanu. 9. pants Apakškomitejas locekļus ievēl uz četriem gadiem. Ja viņus izvirza atkārtoti, viņus var ievēlēt atkārtoti. Pusei no pirmajās vēlēšanās ievēlētajiem locekļiem pilnvaru pildīšanas termiņš beidzas pēc diviem gadiem; tūlīt pēc pirmajām vēlēšanām šo locekļu vārdus izlozes kārtībā izvēlas 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētās sanāksmes priekšsēdētājs. 10. pants 1. Apakškomiteja savu prezidiju ievēl uz diviem gadiem. Prezidija locekļus var ievēlēt atkārtoti. 2. Apakškomiteja izstrādā savu reglamentu. Šajā reglamentā cita starpā paredz, ka: a) kvorums ir puse no locekļu skaita, kam pieskaita vienu locekli; b) Apakškomitejas lēmumus pieņem ar klātesošo locekļu balsu vairākumu; c) Apakškomitejas sanāksmes notiek aiz slēgtām durvīm. 3. Apakškomitejas pirmo sanāksmi sasauc Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs. Pēc pirmās sanāksmes Apakškomiteja sanāk laikos, kas paredzēti tās reglamentā. Apakškomiteja un Spīdzināšanas aizlieguma komiteja vienlaicīgi rīko sesijas vismaz vienreiz gadā. III DAĻA 11. pants 1. Apakškomiteja: a) apmeklē 4. pantā minētās vietas un sniedz ieteikumus dalībvalstīm par to, kā personas, kurām atņemta brīvība, aizsargāt pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem; b) attiecībā uz valstu preventīvajiem mehānismiem: i) vajadzības gadījumā konsultē dalībvalstis un palīdz tām šo mehānismu izveidē; ii) uztur tiešu un vajadzības gadījumā konfidenciālu saziņu ar valstu preventīvajiem mehānismiem un piedāvā tiem apmācību un tehnisko palīdzību, lai stiprinātu to spējas; iii) konsultē un palīdz izvērtēt vajadzības un līdzekļus, kas nepieciešami, lai stiprinātu to personu aizsardzību, kurām atņemta brīvība, pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem; iv) sagatavo ieteikumus un secinājumus dalībvalstīm, lai stiprinātu valstu preventīvo mehānismu spējas un pilnvaras spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu novēršanai; c) spīdzināšanas novēršanai kopumā sadarbojas ar attiecīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām un mehānismiem, kā arī ar starptautiskajām, reģionālajām un valstu iestādēm vai organizācijām, kas strādā, lai stiprinātu visu personu aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem. 12. pants Lai Apakškomiteja varētu ievērot savas pilnvaras saskaņā ar 11. pantu, dalībvalstis apņemas: a) uzņemt savā teritorijā Apakškomitejas locekļus un nodrošināt viņiem piekļuvi brīvības atņemšanas vietām, kas definētas šā protokola 4. pantā; b) sniegt visu būtisko informāciju, ko Apakškomiteja var lūgt, lai izvērtētu vajadzības un pasākumus, kas būtu jāveic, lai stiprinātu to personu aizsardzību, kurām atņemta brīvība, pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem; c) veicināt un atvieglot saziņu starp Apakškomiteju un valstu preventīvajiem mehānismiem; d) izskatīt Apakškomitejas ieteikumus un sākt ar to dialogu par iespējamiem pasākumiem šo ieteikumu īstenošanai. 13. pants 1. Apakškomiteja, sākotnēji izlozes kārtībā, izveido regulāru dalībvalstu apmeklējumu programmu, lai īstenotu savas pilnvaras, kas noteiktas 11. pantā. 2. Pēc apspriedēm Apakškomiteja par savām programmām paziņo dalībvalstīm, lai tās nekavējoties varētu veikt saistībā ar apmeklējumiem vajadzīgos praktiskos pasākumus. 3. Apmeklējumus veic vismaz divi Apakškomitejas locekļi. Vajadzības gadījumā šos locekļus var pavadīt eksperti, kuri sevi pierādījuši kā profesionāļi ar darba pieredzi un zināšanām jomās, uz ko attiecas šis protokols, un kurus izraugās no ekspertu saraksta, kas sagatavots, pamatojoties uz dalībvalstu, Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā cilvēktiesību komisāra un Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās noziedzības novēršanas centra priekšlikumiem. Sagatavojot sarakstu, katra attiecīgā dalībvalsts izvirza ne vairāk kā piecus valsts ekspertus. Attiecīgā dalībvalsts var iebilst pret kāda noteikta eksperta līdzdalību apmeklējumā, un tādā gadījumā Apakškomiteja ierosina citu ekspertu. 4. Ja Apakškomiteja uzskata, ka tas ir nepieciešams, tā pēc kārtējā apmeklējuma var ierosināt veikt īsu papildu apmeklējumu. 14. pants 1. Lai Apakškomiteja varētu īstenot savas pilnvaras, šā protokola dalībvalstis apņemas tai piešķirt: a) neierobežotu pieeju visai informācijai par to personu skaitu, kurām ir atņemta brīvība 4. pantā definētajās brīvības atņemšanas vietās, kā arī par šādu vietu skaitu un atrašanās vietu; b) neierobežotu pieeju visai informācijai, kas attiecas uz izturēšanos pret šīm personām, kā arī par viņu ieslodzījuma apstākļiem; c) saskaņā ar 2. punktu neierobežotu pieeju visām brīvības atņemšanas vietām un to iekārtām un telpām; d) iespēju privāti, bez lieciniekiem, vai nu personīgi, vai ar tulka palīdzību intervēt personas, kam atņemta brīvība, ja Apakškomiteja uzskata, ka tas ir nepieciešams, kā arī visas pārējās personas, par kurām Apakškomiteja uzskata, ka tās var sniegt būtisku informāciju; e) brīvību izvēlēties vietas, kuras tā vēlas apmeklēt, un personas, kuras tā vēlas intervēt. 2. Iebildumus pret apmeklējumu noteiktā brīvības atņemšanas vietā var izteikt tikai tādu steidzamu un pārliecinošu valsts aizsardzības, sabiedrības drošības, dabas katastrofas vai apmeklējamā vietā radušos smagu traucējumu gadījumā, kuru dēļ šāds apmeklējums uz laiku nav iespējams. Dalībvalsts neizmanto izsludinātā ārkārtas stāvokļa esamību kā iemeslu iebilst pret apmeklējumu. 15. pants Neviena iestāde vai amatpersona neizdod rīkojumu par sankcijām pret personu vai organizāciju par to, ka tā ir paziņojusi Apakškomitejai vai tās pārstāvjiem patiesu vai nepatiesu informāciju, un nepiemēro, neatļauj un nepieļauj šādas sankcijas, un nevienu šādu personu vai organizāciju nedrīkst citādi ietekmēt. 16. pants 1. Apakškomiteja savus ieteikumus un secinājumus konfidenciāli paziņo dalībvalstij un vajadzības gadījumā valsts preventīvajam mehānismam. 2. Apakškomiteja publicē savu ziņojumu, kurā iekļauj arī visas attiecīgās dalībvalsts piezīmes, kad vien šī dalībvalsts to pieprasa. Ja dalībvalsts publisko daļu ziņojuma, Apakškomiteja ziņojumu var publicēt pilnībā vai daļēji. Tomēr personas datus nepublisko bez attiecīgās personas skaidri paustas piekrišanas. 3. Apakškomiteja sniedz Spīdzināšanas aizlieguma komitejai publisku gada pārskatu par savu darbību. 4. Ja dalībvalsts atsakās sadarboties ar Apakškomiteju saskaņā ar 12. un 14. pantu vai veikt pasākumus situācijas uzlabošanai, ņemot vērā Apakškomitejas ieteikumus, Spīdzināšanas aizlieguma komiteja pēc tam, kad šai dalībvalstij ir bijusi iespēja paust savu viedokli, pēc Apakškomitejas lūguma var ar locekļu balsu vairākumu nolemt vai nu izdarīt publisku paziņojumu par šo jautājumu, vai arī publicēt Apakškomitejas ziņojumu. IV DAĻA 17. pants Ne vēlāk kā vienu gadu no dienas, kad šis protokols ir stājies spēkā vai kad dalībvalsts ir ratificējusi šo protokolu vai pievienojusies tam, attiecīgā dalībvalsts uztur, izraugās vai izveido vienu vai vairākus neatkarīgus valsts preventīvos mehānismus spīdzināšanas novēršanai valsts līmenī. Decentralizētu struktūrvienību izveidotus mehānismus var izraudzīties par valsts preventīvajiem mehānismiem šā protokola vajadzībām, ja tie ir saskaņā ar tā noteikumiem. 18. pants 1. Dalībvalstis garantē gan valsts preventīvo mehānismu funkcionālo neatkarību, gan to personāla neatkarību. 2. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka valsts preventīvā mehānisma ekspertiem ir nepieciešamās spējas un profesionālās zināšanas. Tās cenšas panākt dzimumu līdzsvaru un pienācīgu etnisko un minoritāšu grupu pārstāvību valstī. 3. Dalībvalstis apņemas nodrošināt, lai ir pieejami valsts preventīvo mehānismu darbībai nepieciešamie resursi. 4. Izveidojot valsts preventīvos mehānismus, dalībvalstis pienācīgi ņem vērā Principus, kuri attiecas uz valsts cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas iestāžu statusu. 19. pants Valsts preventīvo mehānismu personālam piešķir vismaz šādas pilnvaras: a) regulāri pārbaudīt izturēšanos pret personām, kurām atņemta brīvība 4. pantā definētajās brīvības atņemšanas vietās, lai vajadzības gadījumā stiprinātu viņu aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem; b) sniegt ieteikumus attiecīgajām iestādēm, lai uzlabotu izturēšanos pret personām, kurām atņemta brīvība, uzlabotu šādu personu apstākļus un novērstu spīdzināšanu un citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidus, ņemot vērā attiecīgās Apvienoto Nāciju Organizācijas normas; c) iesniegt priekšlikumus un secinājumus par spēkā esošajiem tiesību aktiem vai tiesību aktu projektiem. 20. pants Lai valsts preventīvo mehānismu personāls varētu īstenot savas pilnvaras, šā protokola dalībvalstis apņemas tam piešķirt: a) pieeju visai informācijai gan par to personu skaitu, kurām ir atņemta brīvība 4. pantā definētajās brīvības atņemšanas vietās, gan par šo vietu skaitu un atrašanās vietu; b) pieeju visai informācijai, kas attiecas uz izturēšanos pret šīm personām, kā arī par viņu ieslodzījuma apstākļiem; c) pieeju visām brīvības atņemšanas vietām un to iekārtām un telpām; d) iespēju privāti, bez lieciniekiem, vai nu personīgi, vai ar tulka palīdzību intervēt gan personas, kam atņemta brīvība, ja valsts preventīvo mehānismu personāls uzskata, ka tas ir nepieciešams, gan arī visas pārējās personas, par kurām tas uzskata, ka tās var sniegt būtisku informāciju; e) brīvību izvēlēties vietas, kuras tie vēlas apmeklēt, un personas, kuras tie vēlas intervēt; f) tiesības sazināties ar Apakškomiteju, nosūtīt tai informāciju un tikties ar to. 21. pants 1. Neviena iestāde vai amatpersona neizdod rīkojumu par sankcijām pret personu vai organizāciju par to, ka tā ir paziņojusi valsts preventīvajam mehānismam patiesu vai nepatiesu informāciju, un nepiemēro, neatļauj un nepieļauj šādas sankcijas, un nevienai šādai personai vai organizācijai nedrīkst radīt citādu kaitējumu. 2. Konfidenciālā informācija, ko savāc valsts preventīvais mehānisms, ir paredzēta iekšējai lietošanai. Personas datus nepublicē bez attiecīgās personas skaidri paustas piekrišanas. 22. pants Attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes izskata valsts preventīvā mehānisma ieteikumus un uzsāk ar to dialogu par iespējamiem pasākumiem šo ieteikumu īstenošanai. 23. pants Protokola dalībvalstis apņemas publicēt un izplatīt valstu preventīvo mehānismu gada pārskatus. V DAĻA 24. pants 1. Ratificējot šo protokolu, dalībvalstis var izdot deklarāciju, ar kuru tās atliek savu saistību izpildi saskaņā ar šā protokola III vai IV daļu. 2. Šādi saistību izpildi var atlikt uz laiku, kas nepārsniedz trīs gadus. Pēc tam, kad dalībvalsts ir pienācīgi paudusi iebildumus, un pēc apspriešanās ar Apakškomiteju Spīdzināšanas aizlieguma komiteja šo periodu var pagarināt vēl par diviem gadiem. VI DAĻA 25. pants 1. Izdevumus, kas radušies Apakškomitejai, īstenojot šo protokolu, sedz Apvienoto Nāciju Organizācija. 2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nodrošina nepieciešamo personālu un materiāli tehnisko bāzi, lai Apakškomiteja varētu efektīvi pildīt savas funkcijas saskaņā ar šo protokolu. 26. pants 1. Atbilstoši attiecīgajām Ģenerālās asamblejas procedūrām tiek izveidots īpašs fonds, kuru pārvalda saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas finanšu reglamentu un noteikumiem, lai palīdzētu finansēt gan to ieteikumu īstenošanu, kurus Apakškomiteja sagatavo pēc dalībvalsts apmeklējuma, gan arī valsts preventīvo mehānismu izglītības programmas. 2. Īpašo fondu var finansēt no valdību, starpvaldību un nevalstisko organizāciju un citu privātu vai publisku organizāciju brīvprātīgām iemaksām. VII DAĻA 27. pants 1. Šis protokols ir atvērts parakstīšanai visām tām valstīm, kas ir parakstījušas Konvenciju. 2. Šo protokolu jāratificē visām valstīm, kas ir ratificējušas Konvenciju vai pievienojušās tai. Ratifikācijas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. 3. Šim protokolam var pievienoties ikviena valsts, kas ir ratificējusi Konvenciju vai pievienojusies tai. 4. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās instrumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. 5. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs par katra ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanu informē visas valstis, kas ir parakstījušas šo protokolu vai tam pievienojušās. 28. pants 1. Šis protokols stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram ir deponēts divdesmitais ratifikācijas vai pievienošanās instruments. 2. Attiecībā uz katru valsti, kas ratificē šo protokolu vai pievienojas tam pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram ir deponēts divdesmitais ratifikācijas vai pievienošanās instruments, šis protokols stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc attiecīgās valsts ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas. 29. pants Šā protokola noteikumi attiecas uz visām federatīvo valstu daļām bez jebkādiem ierobežojumiem vai izņēmumiem. 30. pants Attiecībā uz šā protokola noteikumiem nedrīkst izdarīt nekādas atrunas. 31. pants Šā protokola noteikumi neietekmē dalībvalstu saistības saskaņā ar jebkuru reģionālo konvenciju, ar kuru izveidota kāda brīvības atņemšanas vietu apmeklējumu sistēma. Apakškomiteja un struktūras, kas izveidotas saskaņā ar šādām reģionālajām konvencijām, tiek mudinātas savā starpā apspriesties un sadarboties, lai izvairītos no dublēšanās un efektīvi veicinātu šā protokola mērķu sasniegšanu. 32. pants Šā protokola noteikumi neietekmē ne to valstu saistības, kas ir četru 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju un 1977. gada 8. jūnija papildprotokola dalībvalstis, ne arī ikvienai dalībvalstij pieejamo iespēju pilnvarot Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju apmeklēt brīvības atņemšanas vietas situācijās, uz kurām neattiecas starptautiskie tiesību akti humāno tiesību jomā. 33. pants 1. Ikviena dalībvalsts var šo protokolu denonsēt jebkurā laikā, par to rakstveidā paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kurš pēc tam par to informē pārējās šā protokola un Konvencijas dalībvalstis. Denonsācija stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kad ģenerālsekretārs saņēmis attiecīgo paziņojumu. 2. Šāda denonsācija neatbrīvo dalībvalsti no šajā protokolā paredzētajām saistībām attiecībā uz darbībām, kas var tikt veiktas, vai situāciju, kas var rasties līdz denonsācijas spēkā stāšanās dienai, vai darbībām, kuras Apakškomiteja ir nolēmusi vai var nolemt veikt saistībā ar attiecīgo dalībvalsti, un denonsācija nekādā veidā neierobežo jebkura tāda jautājuma turpmāku skatīšanu, ko Apakškomiteja jau ir sākusi izskatīt pirms dienas, kurā denonsācija stājas spēkā. 3. Pēc datuma, kurā kādas valsts veikta denonsācija stājas spēkā, Apakškomiteja nesāk skatīt nevienu jaunu jautājumu, kas attiecas uz šo valsti. 34. pants 1. Ikviena šā protokola dalībvalsts var ierosināt grozījumus un tos iesniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Pēc tam ģenerālsekretārs ierosinātos grozījumus nosūta šā protokola dalībvalstīm ar lūgumu paziņot viņam, vai tās atbalsta dalībvalstu konferences rīkošanu, lai attiecīgo priekšlikumu izskatītu un balsotu par to. Ja četru mēnešu laikā no šādas paziņojuma nosūtīšanas dienas vismaz viena trešdaļa dalībvalstu atbalsta šādas konferences rīkošanu, ģenerālsekretārs sasauc konferenci Apvienoto Nāciju Organizācijas aizbildnībā. Visus grozījumus, kas pieņemti ar divu trešdaļu konferencē klātesošo un balsojošo dalībvalstu vairākumu, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta visām dalībvalstīm apstiprināšanai. 2. Saskaņā ar šā panta 1. punktu pieņemtie grozījumi stājas spēkā pēc tam, kad šā protokola dalībvalstis ar divu trešdaļu balsu vairākumu ir tos apstiprinājušas saskaņā ar savu konstitucionālo procedūru. 3. Kad grozījumi stājas spēkā, tie ir saistoši tām dalībvalstīm, kuras tos ir pieņēmušas, bet citām dalībvalstīm joprojām ir saistoši šā protokola noteikumi un visi iepriekšējie grozījumi, kurus tās ir pieņēmušas. 35. pants Apakškomitejas un valstu preventīvo mehānismu locekļiem piešķir tādas privilēģijas un imunitātes, kādas viņiem ir nepieciešamas savu funkciju neatkarīgai pildīšanai. Apakškomitejas locekļiem piešķir privilēģijas un imunitātes, kas norādītas 1946. gada 13. februāra Konvencijas par Apvienoto Nāciju organizācijas privilēģijām un imunitātēm 22. punktā, ievērojot šīs konvencijas 23. punkta noteikumus. 36. pants Apmeklējot dalībvalsti, Apakškomitejas locekļi, neierobežojot ne šā protokola noteikumus un mērķus, ne savas privilēģijas un imunitātes, a) ievēro apmeklētās valsts normatīvos aktus; b) neveic nekādas darbības vai pasākumus, kas nav savienojami ar savu pienākumu objektīvo un starptautisko raksturu. 37. pants 1. Šo protokolu, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. 2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs visām valstīm nosūta šā protokola apstiprinātas kopijas. |
Tiesību akta pase
Statuss: Spēkā esošs Starpt. org.: Veids: starptautisks dokuments daudzpusējs Pieņemts: 18.12.2002. Stājas spēkā: 09.01.2022. Pieņemšanas vieta: ŅujorkaRatificēja: Saeima Atruna: Nav Deklarācija: Nav Depozitārijs: Apvienoto Nāciju OrganizācijaPublicēts: "Latvijas Vēstnesis", 227, 24.11.2021.Dokumenta valoda: Saistītie dokumenti
|