Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokola Nr.34 izraksts

Rīgā 2001.gada 17.jūlijā

Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija

6.§

Apspriešanā piedalījās: A.Kalvītis, A.Gorbunovs, A.Bērziņš

Nolēma:

1. Akceptēt Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju (turpmāk - ilgtermiņa stratēģija).

2. Ekonomikas ministrijai:

2.1. informēt citas valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī sabiedrību par ilgtermiņa stratēģijas pamatnostādnēm;

2.2. reizi gadā aktualizēt ilgtermiņa stratēģiju un informēt Ministru kabinetu par progresu stratēģijas īstenošanā;

2.3. turpmāk sekot, lai ilgtermiņa stratēģijas pamatnostādnes tiktu konsekventi ievērotas visos politikas plānošanas dokumentos.

Ministru prezidents  A.Bērziņš

Valsts kancelejas direktore G.Veismane

 

Saturā

1. Kopsavilkums

2. Ievads

3. Latvija pasaules ekonomiskajā sistēmā

3.1. Ārējie faktori

3.2. Iekšējie faktori

4. Ekonomiskās attīstības faktori

4.1. Priekšrocības

4.2. Trūkumi

4.3. Iespējas

4.4. Riski

5. Attīstības scenāriji

5.1. Konverģences scenārijs

5.2. Stagnācijas scenārijs

6. Stratēģijas pamatlīnijas

6.1. Stratēģiskie mērķi

6.2. Ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana

6.3. Efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošana

6.4. Sociāli ekonomisko disproporciju mazināšana

7. Nobeigums

 

1. Kopsavilkums

Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija kā galveno valsts ekonomiskās politikas mērķi izvirza attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstoša valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa sasniegšanu pārskatāmā nākotnē. Tam nolūkam Latvijai nākamo 20-30 gadu laikā nepieciešams sasniegt Eiropas Savienības valstu vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju.

Dokumentā veikta globālo ekonomisko procesu un Latvijas attīstības faktoru mijiedarbības analīze un iespējamo tautsaimniecības attīstības scenāriju modelēšana. Atkarībā no ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, no Latvijas spējas adaptēties šajos procesos un izmantot esošās priekšrocības un iespējas savas attīstības veicināšanai, kā arī no iekšējo politisko, ekonomisko un sociālo faktoru attīstības un mijiedarbības, ir iespējami dažādi vairāk vai mazāk sekmīgas Latvijas ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības scenāriji.

Aktīvais, vēlamais un sekmējamais konverģences scenārijs nodrošina izvirzīto mērķu sasniegšanu, tas īstenojas pie labvēlīgas ārējo un iekšējo faktoru kombinācijas, kā arī sekmīgas priekšrocību un iespēju izmantošanas.

Šī scenārija īstenošanai jāmaina Latvijas ekonomikā pašlaik dominējošais modelis, kas raksturojas ar lēta darba spēka un pieejamo dabas resursu priekšrocību izmantošanu, produkcijas ar mazu pievienoto vērtību ražošanu. Šis modelis nespēj nodrošināt augstus ekonomikas attīstības tempus un veicināt nākotnē augstākas labklājības sasniegšanu. Ņemot vērā ierobežotos dabas resursus, mazās tautsaimniecības jaudas un mazo tirgus apjomu, kā arī nelabvēlīgos demogrāfiskos apstākļus, reālākais tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt nepieciešamo IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, akcentu nobīde no darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tam nolūkam jāizveido jaunās ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgi nosacījumi, jāveic Latvijas tautsaimniecības pārstrukturizācija, vienlaikus veicot reindustrializāciju tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs (t.i., to attīstību uz jaunas tehniskās un tehnoloģiskās bāzes), kā arī attīstot jaunas postindustriālas nozares un veicinot informācijas sabiedrības veidošanos.

Jāsamazina reģionu sociāli ekonomiskā disproporcija un jāpaaugstina reģionu attīstības potenciāls. Ekonomiskās politikas kontekstā pieaug sociālpolitikas nozīme, investīciju nozīmīgums sociālajā kapitālā - izglītībā, zinātnes attīstībā, veselības aprūpē.

Inertais, nevēlamais un novēršamais, taču principā iespējamais stagnācijas scenārijs atspoguļo situāciju, kad galvenie stratēģiskie uzdevumi īstenojas neapmierinoši sakarā ar vājo priekšrocību un iespēju faktoru izmantošanu, kā arī trūkumu saglabāšanos un risku realizēšanos. Rezultātā saglabāsies vai pat palielināsies esošā atpalicība no attīstītajām Eiropas valstīm.

 

2. Ievads

Pēc neatkarības atgūšanas aptuveni desmit gadu laikā Latvijas ekonomikā un sabiedrībā ir notikuši neatgriezeniski pārveides procesi. Sociālisma plānveida saimniekošanas modelis ir aizstāts ar tirgus ekonomikas modeli.

Pārejot uz jauno saimniecisko sistēmu, Latvijas ekonomiskajā politikā dominēja īstermiņa un vidēja perioda uzdevumi tirgus ekonomikas pamatu veidošanai un makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai. To skaitā cenu un tirdzniecības liberalizācija, privātīpašumu atjaunošana, savas valūtas ieviešana, tirgus ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo institūciju veidošana u.tml. Šobrīd, kad ir radīti tirgus ekonomikas pamati un nodrošināta pietiekama makroekonomiskā stabilitāte, arvien aktuālāki kļūst ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes jautājumi. Kādai jābūt ekonomiskajai politikai, lai pārskatāmā nākotnē (20-30 gados) Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis tuvotos attīstīto valstu līmenim? Kā panākt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, kas ir nepieciešama šī mērķa sasniegšanai?

Lai apzinātu ekonomikas attīstības ilgtermiņa perspektīvas, precizētu valsts ekonomiskās politikas mērķus un prioritātes, Ekonomikas ministrija sadarbībā ar citu valsts institūciju un zinātnisko iestāžu pārstāvjiem ir izstrādājusi Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju.

Ilgtermiņa stratēģija nepieciešama:

- Lai Latvija sekmīgi integrētos pasaules ekonomiskajā un drošības sistēmā;

- Lai pieņemtie politiskie un ekonomiskie lēmumi būtu saskaņā ar valsts ilgtermiņa mērķiem;

- Lai sabiedrībā radītu pārliecību un ticību nākotnes izaugsmes iespējām un dzīves uzlabojumam, kas dotu valsts politikas veidotājiem atbalstu visos sabiedrības slāņos, tādējādi veidojot pilsonisko saskaņu un sadarbību.

Ministru kabinetam 1999. gada aprīlī tika iesniegts un valdība izskatīja dokumentu Ekonomiskās attīstības iespēju izvērtējums. Šajā dokumentā, kuru Ekonomikas ministrijas speciālisti izstrādāja sadarbībā ar Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes zinātniekiem, no ilgtermiņa attīstības viedokļa tika analizēti faktori, kas nosaka izaugsmi, un ārējā ekonomiskā vide, modelēti iespējamie attīstības scenāriji. Dokumentā tika raksturotas būtiskākās Latvijas ekonomiskās attīstības problēmas un norādīti galvenie virzieni, kā tās pārvarēt. Ministru kabinets uzdeva Ekonomikas ministrijai turpināt darbu, papildinot un pilnveidojot minēto dokumentu, lai tas kļūtu par valsts ilgtermiņa ekonomiskās attīstības stratēģijas pamatdokumentu.

Ar ekonomikas ministra rīkojumu 1999. gada jūnijā tika izveidota darba grupa ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas izstrādei, kurā aicināti piedalīties pārstāvji no dažādām ministrijām, Latvijas Bankas, zinātniskām iestādēm, atsevišķi eksperti u.c. Šī darba rezultāts ir sagatavotā Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija (tālāk tekstā - stratēģija).

Tika noteikti šādi stratēģijas izstrādes pamatprincipi:

- formulējot stratēģijas mērķi, to izteikt gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi;

- necensties aptvert visas ekonomiskās politikas sfēras (stratēģija nav visaptverošs plāns), bet koncentrēties uz prioritātēm, kuras izriet no mērķa, esošā ārējā un iekšējā stāvokļa, priekšrocību un trūkumu, kā arī attīstības iespēju un risku analīzes;

- orientēties uz ilgtermiņa, nevis īstermiņa vai vidēja termiņa uzdevumiem;

- izvairīties no likumu un programmu uzskaitījuma, jo tie ir tikai konkrētu uzdevumu realizācijas līdzekļi, kuri var tikt mainīti, pilnveidoti vai atcelti ilgtermiņa mērķu īstenošanas gaitā;

- formulējot prioritātes un uzdevumus, panākt, lai tie nepārklātos, bet gan papildinātu cits citu (mērķa koka princips).

Stratēģijā ir definēts ilgtermiņa ekonomiskās politikas mērķis, raksturotas Latvijas ekonomiskās attīstības tendences, priekšrocības un trūkumi, analizētas attīstības iespējas un riski, formulētas politikas prioritātes un uzdevumi. Dokumentā ir aprakstīti Latvijas attīstības ilgtermiņa iespējamie scenāriji atkarībā no ārējās vides apstākļiem un stratēģijas īstenošanas pakāpes.

Tomēr ilgtermiņa stratēģija nav uzskatāma par dokumentu, kurā visi jautājumi ir atrisināti pilnībā. Stratēģija ir uztverama kā process. Tās vērtība ir diskusiju rosināšana, lai sabiedrība saskatītu būtiskākās problēmas un tiktu meklēti optimālākie ceļi to novēršanai.

 

3. Latvija pasaules ekonomiskajā sistēmā

3.1. Ārējie faktori

Ekonomikas attīstības procesiem pasaulē raksturīga to norise trīs galvenajos līmeņos: lokālajā, nacionālajā un globālajā (starptautiskajā). Pastāv daudzi faktori, kas vienlaikus pastiprina gan globalizācijas, gan lokalizācijas tendences. Piemēram, informācijas tehnoloģijas un mūsdienu telekomunikācijas veicina daudzu valsts un sabiedrības dzīves jomu globalizāciju, palielina dažādu valstu, uzņēmumu, organizāciju vai atsevišķu indivīdu iespēju dibināt kontaktus, nodarboties ar uzņēmējdarbību, veikt citas aktivitātes bez centrālās varas starpniecības.

Globalizācijas procesā katra valsts daudz ātrāk iegūst informāciju par jaunām tehnoloģijām, izgudrojumiem, atklājumiem vai praktisku pieredzi jebkurā jomā. Tas veicina ātrāku šīs valsts attīstību. Pateicoties starpnacionālajām institūcijām¹, tiek atvieglota ekonomiskā sadarbība. No tā iegūst katra atsevišķa valsts neatkarīgi no tās attīstības līmeņa. Globalizācijas un lokalizācijas padziļināšanās ietekmē arvien vairāk mainās daudzi ekonomiskie mehānismi, kā arī valsts pārvaldes un sabiedrības funkcionēšanas pamatprincipi. Līdz ar kapitāla un preču plūsmu pasaulē arvien mobilāks kļūst arī darbaspēks.

Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstības līmenis dod iespēju ekonomiskajiem subjektiem būt savstarpēji saistītiem jebkurā darbības sfērā globālā mērogā. Rodas principiāli jauni darbības un attīstības noteikumi, kas balstās uz visu ekonomisko subjektu iespējām piekļūt informācijai un adaptēt to. Tiek nodrošināta visu dalībnieku identitāte un sadarbība, visu procesu decentralizācija, vairs nav centra un nomaļu. Tajā pašā laikā nelielām un pat vidēja lieluma valstīm vairs nav noteicoša ietekmes uz kopējiem ekonomiskajiem procesiem. Šajā situācijā īpaša nozīme ir Baltijas valstu vienotības nostiprināšanai un savstarpējai sadarbībai.

Veidojas jauni integrēti globālie tirgi, kas strādā 24 stundas diennaktī reālā laikā. Parādās jauni spēles noteikumi - daudzvalstu līgumi dažādās jomās (tirdzniecība, intelektuālais īpašums, datu aizsardzība, vides aizsardzība), kas arvien vairāk ietekmē dažādas saimnieciskās darbības iespējas. Pasaules tirdzniecības pieaugums dod arvien lielākas iespējas preču izvēlē, padara tās lētākas. Tai pat laikā pieaug arī konkurence, palielinās starptautisko organizāciju un transnacionālu kompāniju ekonomiskā un politiskā ietekme. Šādos apstākļos lielākas priekšrocības izrādās tiem uzņēmumiem, kas ir konkurētspējīgāki un spēj ātrāk reaģēt uz pārmaiņām.

Straujās tehnoloģiju izmaiņas, informācijas tehnoloģiju attīstība saistītas gan ar izmaiņām pašos produktos, gan to ražošanā. Arvien lielāka nozīme preču un pakalpojumu konkurētspējā ir to kvalitātei un atbilstībai vides aizsardzības prasībām.

Informācijas tehnoloģiju izmantošana saimnieciskajā darbībā ļauj daudz efektīvāk izmantot ražošanas faktorus, veicinot augstāku produktivitāti. Pieaug pieprasījums pēc augsti kvalificēta darba spēka, kas ir spējīgs ātri uztvert jauninājumus un tos apgūt. Darba tirgū izredzes palielinās jauniem cilvēkiem ar labu izglītību.

Brīva kapitāla kustība rada papildu iespējas ekonomikai piesaistīt finansu līdzekļus, kas palielina valstu izaugsmes iespējas. Tomēr jāatzīmē, ka tādā pašā mērā, kā palielinās iespējas piesaistīt kapitālu, pašmāju kapitāls var izvēlēties ārvalstis, ja investēšanas apstākļi tur izrādīsies labvēlīgāki. Palielinoties kapitāla mobilitātei, pastāv arī lielāks risks būt iesaistītiem pasaules finansu krīzēs.

Brīva darbaspēka kustība paplašina iespējas indivīdam strādāt un gūt ienākumus atbilstoši viņa zināšanām, kvalifikācijai un vēlmēm neatkarīgi no nacionālās piederības un pilsonības. Iespēja brīvi izvēlēties darba un dzīves vietu liek pārvērtēt uzskatus par ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanas prioritātēm. Mūsdienu ekonomikā sociālā labklājība un saskaņa ir ne tikai ekonomiskās izaugsmes sekas, bet arī viens no svarīgākajiem tās priekšnoteikumiem.

Dzīves kvalitāte ir ne tikai producētie materiālie labumi, kurus var patērēt, bet arī tīrs gaiss un ūdens, bioloģiskā daudzveidība utt. Tāpēc ar laiku var mainīties izpratne par investīcijām vides aizsardzībā un investīcijām ražošanā, kur pirmās pašlaik uztver tikai kā izmaksas, kas nedod ienākumus, bet otrās - kā ienākumu nesošas. Iespējams, ka ieguldījumi vides aizsardzībā nākotnē būs rentablāki par ieguldījumiem ražošanā.

Par izšķirošu ekonomiskās izaugsmes faktoru pasaulē kļūst zināšanas. Uz zināšanām balstītā jaunā ekonomika dod lielākus ienākumus, garantē augstākus dzīves standartus, bet tā prasa arī ilgtermiņa ieguldījumus kā cilvēkkapitālā, tā izglītībā un zinātniskajā pētniecībā. Tā rezultātā mainās ražošanas izmaksu struktūra, kur to lielākā daļa ir saistīta ar nemateriāliem ilgtermiņa ieguldījumiem. Savukārt šo ieguldījumu pieaugušais īpatsvars un straujās tehnoloģiju izmaiņas palielina uzņēmēju risku. Virzība uz informācijas sabiedrību kā jaunu, augstāk organizētu, uz zināšanām bāzētu sabiedrības tipu, ir tiešs minēto procesu rezultāts. Process vienlaikus norisinās visās galvenajās pasaules ekonomiskajās zonās - Rietumeiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidaustrumāzijā.

Tomēr, saistībā ar brīvas cilvēku migrācijas iespējām var rasties arī problēmas. Tā ir smadzeņu aizplūšana. Valstis, kuras par galveno attīstības faktoru izvēlējušās izglītību un zinātni, zināmā situācijā riskē ar to, ka patiesībā daļēji subsidēs ekonomiski augsti attīstītās valstis. Tādējādi liela attiecīgo investīciju daļa var izrādīties nepietiekami efektīva, un šādas valstis paātrinātas attīstības vietā turpinās ilgstoši stagnēt.

Globalizācijas procesa ietekmē mainās daudzi starptautisko attiecību aspekti. Nacionālai valstij jāņem vērā globālie procesi (atvērtas robežas, saskaņota likumdošana, kopēja valūta u.c.), kas samazina valsts, tās fizisko un juridisko personu patstāvību ekonomisku lēmumu pieņemšanā. Turpretim pieaugošās komunikāciju iespējas ievērojami palielina atsevišķu valsts reģionu iespējas, lomu un nozīmīgumu, tiem vairs nebūt nav nepieciešama centrālā vara kā starpnieks sadarbībai ar attāliem partneriem. Arī Latvijai kopumā un tās reģioniem aktīvi jādarbojas tieši šādos apstākļos - ir iespējas ieņemt vietu pasaules un Eiropas preču, pakalpojumu un kapitāla tirgū, taču ievērojot spēles noteikumus (kvotas, antidempinga pasākumi, kvalitātes prasības) un rēķinoties ar pieaugošu un aizvien nesaudzīgāku konkurenci vietējā tirgū.

Tīklveida darbības modelis kļūst par 21. gadsimta valstu, uzņēmumu, cilvēku sadarbības principu. Tas paplašina un pārveido tradicionālās horizontālās un vertikālās lineārās saites. Līdz ar to notiek būtiskas pārmaiņas kā tekošajā ekonomiskajā darbībā, tā arī attīstībā. Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstības līmenis veicina kontaktu un transakciju īstenošanu reālā laikā. Aktīvi izmantojot šādas iespējas, valstis, uzņēmumi, cilvēki (arī Latvija un tās subjekti kā valsts iekšienē, tā starptautiskajā līmenī) kļūst savstarpēji saistīti jebkurā uzņēmējdarbības jomā, rodas principiāli jaunas iespējas.

Lokalizācija (reģionalizācija) radās un turpina attīstīties kā pretstats, bet patiesībā kā papildinājums globalizācijas procesiem. Proti, viens no globalizācijas galvenajiem mehānismiem ir starptautiskā darba dalīšana. Tas nozīmē, ka atsevišķas valstis vai pasaules reģioni pakāpeniski specializējas atsevišķās tautsaimniecības nozarēs, kurās tām ir salīdzinošās priekšrocības. Savukārt specializācija rada nepieciešamību pēc intensīvākas preču un pakalpojumu apmaiņas starptautiskā mērogā, kas, tieši pretēji, izpaužas kā globalizācija. Bez lokalizācijas (specializācijas) nebūtu globalizācijas un otrādi. Abi šie procesi organiski papildina viens otru.

Lokalizācijas procesiem mēdz būt arī citi aspekti. Pilnveidojoties sakaru un informācijas sistēmām, standartizējoties normatīvajiem aktiem un finansu mehānismiem, pieaugot vispārējam izglītības līmenim, arvien vairāk saimniecisko un pārvaldes funkciju efektīvāk veikt lokālā līmenī. Pabeidzot teritoriāli administratīvo reformu, Latvijā iespējams būtiski palielināt pašvaldību patstāvību, nodrošināt lielāku to dzīvotspēju bez centrālās valsts varas iejaukšanās.

Globālās ekonomikas lokalizācijas izpausme ir arī saimnieciskās darbības koncentrēšanās arvien ierobežotākā skaitā globālo ekonomisko centru. Tā, apmēram četras piektdaļas no visas pasaules ražošanas apjoma 21. gadsimta sākumā izrādās izvietotas trīs galvenajos ekonomiskajos centros - Ziemeļamerikā, Rietumeiropā, kā arī Japānā un citās ekonomiski attīstītās Dienvidaustrumāzijas valstīs. Vēl astoņdesmitajos gados viens no pasaules ekonomiskajiem centriem (ceturtais) bija PSRS un citas Austrumu bloka valstis. Tomēr deviņdesmito gadu otrajā pusē šī bloka pārpalikuma - NVS valstu - ražošanas kopapjoms vairs bija tikai ap 1,5% no pasaules kopapjoma. Tas nozīmē, ka NVS vairs nevar uzskatīt par globāli nozīmīgu ekonomisko centru, lai gan uz atsevišķām, nelielām kaimiņvalstīm, t.sk. Latviju, tās joprojām saglabā zināmu ekonomisko ietekmi.

Šādu pasaules ekonomiskās sistēmas pārstrukturizāciju veicina arī tehnoloģiskie procesi. Minimālais tirgus apjoms, lai uzturētu tehnisko progresu, piemēram, tādās nozarēs kā aviācija, pusvadītāji, farmācija, vairs nav pietiekams nevienā atsevišķā valstī².

21. gadsimta sākuma pasaules ekonomiskās sistēmas struktūra uzskatāmi atspoguļojas arī tirdzniecības saitēs. Šajā jomā dominē tie paši ekonomiskie centri - Rietumeiropa, Ziemeļamerika, Dienvidaustrumāzija. Tādēļ arī no tirdzniecības viedokļa tos var uzskatīt par globāliem centriem.

Kā globālo centru ietvaros, tā arī ārpus tiem pastāv arī mazāka mēroga reģionālie (subreģionālie) centri. Viens no tiem - Centrālā Eiropa, Austrumeiropa un Baltijas valstis. Tomēr tas pagaidām ir visai nosacīts centrs, jo tajā ietilpstošo valstu aktīvākie tirdznieciskie sakari ne vienmēr ir saistīti viens ar otru. Piemēram, Latvijas lielākais tirdzniecības partneris ir Vācija, bet Igaunijai tā ir Somija un citas Skandināvijas valstis. Savukārt Lietuva atjauno savas vēsturiskās saites ar Poliju.

Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, no ražošanas viedokļa veido Eiropas industriālā klastera ziemeļaustrumu malu, kas no Rietumeiropas turpinās ziemeļu virzienā, savienojoties ar Somiju (Skandināviju). Tas ir ļoti būtiski, jo ne ražošana, ne tirdzniecība pasaulē neattīstās vienmērīgi. Tieši ekonomiskie centri līdz šim, galvenokārt, veidojuši bagātāko valstu daļu, šie centri arī attīstās straujāk nekā perifērijas. Lielākā valstu daļa, kas neietilpst šajos centros, ar retiem izņēmumiem, nespēj attīstīt pietiekamu industriālo bāzi un aktīvu tirdzniecību.

Pētījumi rāda, ka valstīs, kur sasniegti augsti ekonomikas attīstības tempi, parasti ir pastāvējusi vairāku noteicošo faktoru kombinācija. Parasti bija pietiekami lielas investīcijas, bet galvenais, investīcijas tika pareizi sadalītas starp izglītību, zinātni un kapitāla veidošanu uz modernu tehnoloģiju (inovāciju) pamata. Papildus tam šīs valstis izcēlušās arī ar racionālu to rīcībā esošo resursu (darbaspēka, producēto aktīvu un finansu aktīvu) izmantošanu, kā arī ar ekonomiskajai situācijai atbilstošu sabalansētību starp valsts un brīvā tirgus funkcijām.

3.2. Iekšējie faktori

Pēc politiskās neatkarības atjaunošanas ir pagājuši 10 gadi, kuriem raksturīga nepietiekoši konsekventa un vāji koordinēta valsts ilgtermiņa attīstības politika. Lai gan makroekonomiskie rādītāji Latvijā pēdējos gados kopumā ir sabalansēti, valūtas kurss ilgtermiņā ir stabils³ un valsts budžeta deficīts ir pieņemamās robežās, ekonomikas attīstības paātrināšanas iespējas ierobežo tās zemais kapitalizācijas līmenis kā tautsaimniecības infrastruktūrā, tā arī uzņēmējdarbībā⁴. Tas kontrastē ar nesamērīgi lielo nacionālo ienākumu veidojošo fiziskā kapitāla daļu salīdzinājumā ar darbaspēka daļu. Šī pretruna pastāv tādēļ, ka liela pamatlīdzekļu daļa ir fiziski un morāli novecojusi, tās uzturēšanas izmaksas ir nesamērīgi augstas. Arī ražojamās produkcijas kvalitāti šis kapitāls nespēj pietiekami nodrošināt.

Pasaules Bankas klasifikācija Latviju pašlaik iekļauj vidēji pārtikušo valstu nabadzīgākajā apakšgrupā līdz ar Albāniju, Baltkrieviju, Bulgāriju, Krieviju, Ukrainu, lai gan pēc UNDP klasifikācijas Latvija ir iekļauta vidēji attīstīto valstu augstākajā grupā⁵.

Aprēķini liecina, ka, saglabājoties līdzšinējiem ekonomikas attīstības tempiem, Latvijai ir maz cerību būtiski tuvināties ekonomiski augsti attīstīto valstu grupai. Lai Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis varētu tuvoties attīstītajās valstīs esošajam, ekonomiskai izaugsmei Latvijā ir jābūt straujākai nekā šajās valstīs. Vienkārši aprēķini rāda, ka mērķi var sasniegt 20-30 gadu laikā, ja IKP ikgadējie pieauguma tempi sasniedz 7-8%.

Līdz šim veiktie ekonomisko reformu pasākumi ļāvuši stabilizēt ekonomisko situāciju, bet nav nodrošinājuši pietiekami strauju tautsaimniecības attīstību kopumā. Tādēļ ekonomikas attīstības nepietiekamais temps ir viena no galvenajām Latvijas problēmām, kuras risināšanai nepieciešama atbilstoša stratēģiska pieeja.

Lai nodrošinātu izaugsmes straujus tempus, nepieciešams attiecīgs investīciju pieaugums. Tā kā iekšzemes investīcijas var veidoties tikai no iedzīvotāju uzkrājumiem, bet Latvijā to ir nepietiekami, jo zemi ir iedzīvotāju ienākumi, tad pastāv apburtais loks: zemi iedzīvotāju ienākumi - zemi uzkrājumi - zemas investīcijas - atpalikusi tehnika un tehnoloģija - zema darba produktivitāte - zemi ienākumi.

Zemie nacionālie uzkrājumi investīciju līmeņa nodrošināšanai liek izmantot ārvalstu uzkrājumus. Tāpēc, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu ārvalstu investīcijas, izšķirošs ir investīciju izvietojuma efektivitātes jautājums.

Esošās reģionālās disproporcijas negatīvi ietekmē attīstības tempus. Latvijā nav teritoriju, kurās vispār nav attīstības iespēju, taču ir liela dažādība šodienas situācijā. Eksistē reģionu sociālekonomiskās atšķirības - dabas un kultūrvides nianses, atšķirības tradīcijās un ekonomiskajā aktivitātē, ienākumu dažādība. Reģionu attīstība ir nelīdzsvarota, netiek izmantotas vietējās priekšrocības. Latvija jau ir kļuvusi par izteikti monocentrisku valsti.

Sadrumstalotā Latvijas administratīvi teritoriālā sistēma kavē reģionu attīstības koncepciju un programmu izstrādi. Tiek traucēta valsts un pašvaldību resursu racionāla izmantošana reģionu vajadzībām, vietējās fiziskās (ceļi, elektroapgāde, gāzes vadi, telekomunikācijas, ūdensapgāde, kanalizācija, sadzīves atkritumu apsaimniekošana) un sociālās (izglītības, kultūras un medicīnas iestādes) infrastruktūras pilnveidošanai.

Nepietiekami attīstīta valsts un reģionālā infrastruktūra bremzē vienmērīgu saimniecības attīstību Latvijas teritorijā. Valstī izveidotā infrastruktūra nodrošina satiksmi starp Latvijas reģioniem un Rīgu, kā arī starp citām lielākajām pilsētām. Tajā pašā laikā infrastruktūra, it īpaši vietējas nozīmes, arī starpreģionālie ceļi, ir vāji attīstīti. Tas kavē vietējo preču un pakalpojumu tirgus attīstību, reģionālas nozīmes uzņēmējdarbības aktivizēšanos lauku rajonos. Turklāt Latvijas teritorijas konfigurācija, ceļu un apdzīvoto vietu tīkls nosaka, ka ievērojamā teritorijas daļā veidojas nomales efekts. Zemās ekonomiskās aktivitātes vairākos reģionos, iedzīvotāju mazais blīvums liedz pašvaldībām patstāvīgi risināt šo problēmu.

Lēnie zemes reformas tempi bremzē zemes un nekustamā īpašuma tirgus attīstību virknē reģionu. Tādēļ ir ierobežotas iespējas izmantot zemi un nereti arī citu ar to saistīto nekustamo īpašumu kā nodrošinājumu investīciju un ilgtermiņa kredītu piesaistīšanai uzņēmējdarbības attīstībai, it sevišķi lauku reģionos, tai skaitā lielāku, ekonomiski efektīvāku zemnieku saimniecību veidošanai.

Kvalificētu speciālistu trūkums reģionos gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs un visos kvalifikāciju līmeņos bremzē darba ražīguma un uzņēmējdarbības efektivitātes palielināšanos, jaunu tehnoloģiju ieviešanu, uzņēmumu vadības un tirgus iemaņu apgūšanu. Pat uzņēmumos, kur ieviestas mūsdienu tehnoloģijas, ne vienmēr tiek nodrošināta pienācīga to atdeve.

 

4. Ekonomiskās attīstības faktori

Lai izstrādātu iespējamo Latvijas nākotnes vīziju, attīstības scenāriju un stratēģijas variantus, norādīto ārējo un iekšējo faktoru sistematizēšanai tiek lietota priekšrocību, trūkumu, iespēju un risku (SWOT) analīzes metodika.

4.1. Priekšrocības

- Reāli funkcionējoša liberāla un atvērta tirgus ekonomika valstī.

- Valsts atrašanās politiski un ekonomiski aktīvā reģionā, ko veido viens no lielākajiem globālajiem rūpniecības un tirdzniecības centriem - Rietumeiropa, līdz ar tai blakus esošajiem Skandināvijas, Austrumeiropas un Baltijas reģioniem; daudzi valsts iedzīvotāji uztur aktīvas saites ar cilvēkiem citās valstīs; Rīga ir spējīga pildīt Baltijas jūras reģiona ekonomikas un kultūras metropoles lomu.

- Attīstīta, stabila banku sistēma, kas integrēta Eiropas banku sistēmā un ir spējīga nodrošināt Latvijas mērogiem praktiski neierobežotu finansu resursu piesaisti.

- Virzība uz kopīgu triju Baltijas valstu ekonomisku un politisku integrāciju ES.

- Relatīvi kvalitatīva, ekoloģiski tīra, nepārblīvēta dzīves telpa⁷ ar mērenu klimatu; galvenie dabiskie resursi - meži, slēgtās ģeoloģiskās struktūras, kas ir piemērotas gāzes krātuvju ierīkošanai, hidroresursi, neaizsalstošas ostas.

- Sabiedrībai kopumā un īpaši jaunatnei ir noturīga interese iegūt augstāko izglītību.

- Augsti kvalificēti speciālisti - zinātnieki, inženieri, tehniķi, strādnieki, menedžeri atsevišķās zināšanu ietilpīgās un augsto tehnoloģiju nozarēs - programminženierijā, aparātbūvniecībā, farmakoloģijā, biotehnoloģijā; labas potences informācijas sabiedrības attīstībai.

- Bagāti kultūras un kultūrvēsturiskā mantojuma resursi (arhitektūras un mākslas mantojums, mūzikas un deju festivāli, gadatirgi, tradīcijas).

4.2. Trūkumi

- Neliels ekonomiskais potenciāls - nacionālā kopprodukta masa (apm. 0,1% no ES); ierobežots iekšējā preču un pakalpojumu tirgus apjoms, kas pamatā nevar nodrošināt rentablu ekonomisko darbību saražotās produkcijas eksporta.

- Ekonomika atkarīga no lētu preču noietu tirgiem (ar dabas resursu pārstrādi un lēta, zemas kvalifikācijas darba spēka izmantošanu saistīto nozaru augstais īpatsvars tautsaimniecībā).

- Nepietiekami ekonomikas attīstības tempi; iedzīvotāju uzkrājumu un ar to saistīto investīciju trūkums visās tautsaimniecības nozarēs sakarā ar izveidojušos zemu ienākumu līdzsvaru; mazs iekšējais riska kapitāls, kas ierobežo arī lielāku ārvalstu investīciju ieplūdi; vāji attīstīts vērtspapīru tirgus; valsts fiskālā politika, tai skaitā nodokļu sistēma un valsts budžets, un pat liela valsts ārējā parāda daļa vairāk orientēti uz patēriņa apmierināšanu, nevis uz attīstības veicināšanu.

- Nepietiekami konkurētspējīga uzņēmējdarbības institucionālā vide, vāja valsts un privātā sektora sadarbība, vāja pašvaldību finansiālā bāze, nepietiekošs valsts atbalsts uzņēmējdarbībai, nepilnības uzņēmējdarbības likumdošanā un regulēšanā, augsts kopējais nodokļu slogs uzņēmējiem, nepilnības nodokļu administrēšanā.

- Sadrumstalota administratīvi teritoriālā struktūra, vāja pašvaldību kapacitāte, izteikti nevienmērīgs iekšējo valsts reģionu attīstības līmenis, zema ražošanas aktivitāte laukos.

- Īslaicīga demokrātijas pieredze, nepietiekama valsts varas kvalitāte, nevajadzīgi birokrātiskie šķēršļi, relatīvi augsts korumpētības un ēnu ekonomikas līmenis; nozīmīga sabiedrības daļa nespēj pielāgoties postsociālisma apstākļiem, tā ir sociāli, ekonomiski un politiski neviendabīga.

- Sabiedrības novecošanās, demogrāfiskās problēmas pēc 2010.g. saistībā ar 20.gs. 90. gadu zemo dzimstības līmeni.

- Derīgo izrakteņu un pietiekamu enerģijas resursu trūkums valstī - enerģētiskie resursi ir tikai koksne, kūdra un hidroresursi⁸.

- Tehniskie un tehnoloģiskie resursi galvenokārt ir nolietoti, novecojuši un nepiemēroti augsto tehnoloģiju nozaru attīstībai; aizkavēta infrastruktūras attīstība (zems uzkrātā kapitāla līmenis infrastruktūrā, Latvijas ceļu sliktais stāvoklis, augsti elektro-, siltumenerģijas un telekomunikāciju tarifi) rada papildu slogu investīcijām.

- Izglītības sistēma kopumā nav racionāla, mērķtiecīga, tehnoloģiski nodrošināta un virzīta uz indivīdu; nelīdzsvarota, ar demogrāfiskās attīstības tendencēm un prognozēm nesaistīta izglītības iestāžu tīkla attīstība un izglītības finansēšanas politika; nepietiekama augstākās izglītības kapacitāte; ilgs vidējais studiju laiks un zems īsa laika studiju programmās studējošo skaits; augstākās izglītības kvalitāte kopumā neatbilst valsts vajadzībām un Eiropas kopējā darbaspēka tirgus prasībām; ir pārāk maz (ES un pasaules mērogos) augsti kvalificētu, šodienas prasībām atbilstošu speciālistu.

- Latvijas zinātnes nepietiekama spēja radīt inovatīvus produktus globālam tirgum ekonomiski nozīmīgā kvalitātē un kvantitātē, pārrāvums augstākās kvalifikācijas akadēmiskā personāla (īpaši profesūras) sagatavošanā, zems pedagoga statuss sabiedrībā, vāja zinātnes saistība ar augstāko izglītību.

4.3. Iespējas

- Integrācija Rietumu pasaulē un sabiedrībā, līdzdalība ES kā garants valsts drošībai, ekonomiskajai stabilitātei un attīstībai, turpinot pildīt tilta funkcijas starp ES no vienas puses un Krieviju un NVS no otras puses; pieaugot ekonomiskajai aktivitātei Baltijas jūras reģionā, Latvija var ieņemt stratēģiski daudz nozīmīgāku pozīciju.

- Tautsaimniecības attīstības orientācija uz zināšanām bāzētas produkcijas ražošanu (informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, biotehnoloģija, farmakoloģija, ekoloģiski tīra pārtika, dziļā koksnes pārstrāde) un pakalpojumiem ar lielu pievienoto vērtību (tranzīts, tūrisms, finansu pakalpojumi, biznesa vadība, preču un pakalpojumu distribūcija).

- Nodrošinot visos reģionos kvalitatīvu infrastruktūru (telekomunikācijas un datu pārraide, enerģija, ceļi, ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana) un pakalpojumus, radīsies iespēja vienmērīgākai visu valsts reģionu attīstībai.

- Izglītības sistēmas harmonizācija ar Baltijas un Eiropas izglītības sistēmu; nodrošinot nepieciešamos resursus ikviena indivīda kvalitatīvai izglītībai visa mūža garumā, ir iespējams radīt valstī pietiekamu intelektuālo bāzi nākotnes inovatīvai ekonomikai.

- Uzņēmējdarbības attīstība veidos sabiedrības vidusslāni, kas savukārt sekmēs politisko un ekonomisko stabilitāti valstī.

4.4. Riski

- Var neizdoties sasniegt pietiekami straujus attīstības tempus, tādēļ Latvija var izrādīties lielā mērā ārpus globālajiem ekonomiskajiem procesiem un atpalicība no attīstītajām Rietumvalstīm nesamazināsies; šādā gadījumā, pastāvot spēcīgai konkurencei no attīstīto valstu puses, Latvija var izrādīties par mazjaudīgu un mazskaitlīgu nozīmīgas vietas iekarošanai globālā ekonomiskajā sistēmā.

- Nespēja pietiekami sekmīgi apkarot korupciju; ekonomiskās un politiskās varas saplūšana, oligarhisko attiecību veidošanās.

- Sabiedrībā neveidojas pietiekami liels vidusslānis, saglabājas liels nabadzīgo iedzīvotāju slānis, īpaši reģionos, un tas rada papildu iekšpolitisko un ekonomisko nestabilitāti.

- Pasliktinoties politiskajām attiecībām starp Rietumvalstīm un Krieviju, kā arī starp Latviju un Krieviju, Latvija var izrādīties vājas ekonomiskās aktivitātes zonā.

- Nespējot atrisināt savas iekšējās ekonomiskās un sociālās problēmas, ES valstis var izrādīties nespējīgas turpināt paplašināšanās procesu un iekļaut Latviju ES; tas nozīmēs neizbēgamu Latvijas nokļūšanu tiešā Krievijas politiskajā un ekonomiskajā ietekmē ar visām no tā izrietošajām sekām.

- Uz zināšanām balstīta ekonomikas veidošana prasa ilgtermiņa ieguldījumus cilvēkkapitālā un radikālas pārmaiņas līdzšinējā pētniecības darbu un jaunu tehnoloģiju ieviešanas atbalsta un nodrošināšanas praksē; ir nepieciešams būtisks valsts tiešais ieguldījums izglītībā, zinātnē un pētniecībā; šāda politika, lai gan sola strauju ienākumu pieaugumu nākotnē, rada būtisku budžeta izdevumu pieaugumu, kas var izraisīt budžeta deficīta palielināšanos; zemās investīcijas izglītībā un zinātnē nopietni apdraud Latvijas ekonomisko un politisko nākotni; savukārt, smadzeņu aizplūšana uz ekonomiski attīstītajām valstīm ar augstāku kvalificēta darba samaksu var vēl vairāk samazināt Latvijas ekonomiskās attīstības perspektīvas.

- Neuzlabojoties pašreizējai izglītības sistēmai, pirmkārt, pasliktināsies vietējo darba resursu kvalitāte, un pat tradicionālās nozarēs labākie speciālisti būs jāmeklē ārpus valsts; otrkārt, tas neveidos priekšnoteikumus Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūras maiņai par labu augstāku tehnoloģiju nozarēm.

- Nepietiekama izglītības attīstība vājinās sabiedrības integrācijas iespējas; tā rezultātā Latvija var kļūt par sašķeltu kopienu valsti, kurā pastiprinās iekšpolitiskā spriedze, kas padara to par investīcijām nedrošu valsti.

- Valsts ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī sabiedrības radošo potenciālu apdraud bezdarba draudi, kaitīgo ieradumu un noziedzības izplatīšanās, iedzīvotāju daļas atstumtība no lēmumu pieņemšanas, arhaisks domāšanas veids un slīgšana apātijā, sabiedrības novecošanās - katram strādājošam atbilst arvien lielāks pensionāru skaits, kas rada spiedienu uz pensiju sistēmu un ekonomikā var samazināties uzkrājumi, strādājošo skaitā palielinās vecāku cilvēku īpatsvars, kas samazina sabiedrības kopīgās spējas apgūt jaunas profesijas, pielāgoties jaunām tehnoloģijām, tādējādi tiek kavēts produktivitātes pieaugums, kā arī samazinās darbaspēka mobilitāte.

- Sakarā ar globālām progresīvām izmaiņām tehnoloģijās var pazust dabiskās un laikā gaitā izveidojušās salīdzinošās ekonomiskās priekšrocības, kas būtiski var ietekmēt Latvijas turpmāko ekonomisko attīstību; tas attiecas gan uz salīdzinoši lētā darbaspēka priekšrocībām, gan arī uz priekšrocībām, kuras nodrošina dabas resursu un izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa izmantošana; pieaugošā konkurence tranzītpakalpojumu jomā no tuvāko kaimiņu puses - Lietuvas un Igaunijas, kā arī Skandināvijas valstu un Krievijas puses var apdraudēt vienu no svarīgākajiem Latvijas eksporta ienākumu posteņiem.

- Nepilnības uzņēmējdarbības institucionālā vidē samazina Latvijas konkurētspēju; īpaši tas attiecas uz konkurenci starp Baltijas valstīm, ņemot vērā to līdzīgo tautsaimniecības specializāciju, tas ir konkurenci vienveidīgo preču tirgos; institucionālās vides nepilnības samazina konkurences iespējas kā preču un pakalpojumu tirgos, tā arī kapitāla un darba spēka tirgos.

- Nepietiekoši attīstītā infrastruktūra ir viens no šķēršļiem ražošanas aktivitāšu veicināšanai vāji attīstītos reģionos, kas var pastiprināt reģionālās disproporcijas un kavēt izaugsmi; izveidojušās sociālās un reģionālās disproporcijas var negatīvi ietekmēt Latvijas konkurētspēju kapitāla un darba spēka tirgū, un tas mazina izaugsmes iespējas; tās var izraisīt sociālo neapmierinātību, kas var apdraudēt parlamentāro demokrātiju un tirgus ekonomikas principus.

Galvenais secinājums: Latvijai ir reāla iespēja sasniegt augstus ekonomiskā pieauguma tempus tikai balstoties uz pieredzi un esošajiem augsti kvalificētiem speciālistiem tradicionālajās un zināšanu ietilpīgās nozarēs, uz sabiedrības noturīgu ieinteresētību kvalitatīvas izglītības iegūšanā. Lielākais šķērslis un iespējamais riska faktors - Latvija var izrādīties par mazjaudīgu un mazskaitlīgu nozīmīgas vietas iekarošanai globālā mērogā.

 

5. Attīstības scenāriji

Atkarībā no ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, no Latvijas spējas adaptēties šajos procesos un izmantot augstāk minētās priekšrocības un iespējas savas attīstības veicināšanai, kā arī no iekšējo politisko, ekonomisko un sociālo faktoru attīstības un mijiedarbības, ir iespējami dažādi vairāk vai mazāk sekmīgas Latvijas ilgtspējīgas attīstības scenāriji. Šajā stratēģijas dokumentā tiek apskatīti divi scenāriji (1. zīm.), kuri veidojas atkarībā no augstāk analizēto faktoru kombinācijas.

Viens ir aktīvais, vēlamais un sekmējamais (Konverģences⁹ scenārijs), kurš nodrošina izvirzīto mērķu sasniegšanu, kurš īstenojas pie labvēlīgākās ārējo un iekšējo faktoru kombinācijas, kā arī sekmīgas priekšrocību un iespēju izmantošanas. Ja faktoru kombinācija kopumā ir mazāk labvēlīga, tie ir mazāk aktīvi un to iedarbības temps ir lēnāks, ja stratēģiju neizdodas pilnībā realizēt, attīstības temps samazinās (Lēnā konverģence). Atsevišķos laika posmos šis scenārijs var pat pārtapt stagnācijas scenārijā.

Otrs scenārijs ir inerts, nevēlams un novēršams, taču principā iespējams (Stagnācijas scenārijs), tas atspoguļo situāciju, kad galvenie stratēģiskie uzdevumi īstenojas neapmierinoši sakarā ar vājo priekšrocību un iespēju faktoru izmantošanu, kā arī trūkumu saglabāšanos un risku realizēšanos. Rezultātā saglabājas esošā atpalicība no attīstītajām Eiropas valstīm. Ja priekšrocību un iespēju faktorus vispār neizdodas realizēt, toties pilnā apmērā īstenojas draudi, kuru ietekmi pastiprina tas, ka neizdodas novērst arī trūkumus, Latvijas attīstības tempi var kļūt pat mazāki par ES attīstības tempiem, rezultātā atpalicība var pat palielināties (Diverģence).

Detalizēti tiks apskatīti tikai abi pamatscenāriji - konverģence un stagnācija, jo lēnajai konverģencei un diverģencei raksturīgi tie paši galvenie faktori, tikai ar lielāku vai mazāku to ietekmi. Turpmākās attīstības scenāriju sākuma nosacījumi ir vienādi. Proti, priekšrocības, iespējas, trūkumi un riski ir tādi, kādus mēs tos vērojam pašreiz. Tālākā perspektīvā, atkarībā no konkrētā scenārija, tās vai citas faktoru grupas ietekme uz ekonomisko attīstību pastiprinās vai pavājinās.

5.1. Konverģences scenārijs

Latviju kā nelielu valsti īpaši ietekmē globālie attīstības procesi. Konverģences scenārija kontekstā nākotnē var prognozēt šādu galveno faktoru ietekmi uz Latvijas ekonomisko attīstību:

- pasaulē pastiprināsies tirdzniecības liberalizācija; tas vairos Latvijas preču tirgus iespējas, tajā pašā laikā pastiprināsies konkurence Latvijas iekšējā tirgū, kuru tikai nosacīti varēs saukt par iekšējo;

- turpinās konsolidēties pasaules un reģionālie ekonomiskie centri, to nozīme un ietekme uz visiem attīstības procesiem pieaugs, pastiprināsies šo centru savstarpējā ekonomiskā integrētība; Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, kas nodrošinās Latvijas valsts drošību plašā nozīmē;

- Eiropas ekonomiskajā centrā būs vērojama pārstrukturizācija; no vienas puses tā būs saistīta ar ES paplašināšanās procesu, no otras - jo plašāka kāda sistēma, jo lielāka nepieciešamība tās iekšējai strukturizācijai, tādēļ ES ietvaros iespējamas pastiprinātas reģionalizācijas tendences; to rezultātā izdalīsies 3-4 Eiropas ekonomiskie subreģioni: Rietumeiropa (pirmā Eiropas Kopienas sešinieka kontūrās), Austrumeiropa (Polija, Čehija, Ungārija, Slovākija), Dienvideiropa (Spānija, Portugāle, Itālija, Grieķija), Ziemeļeiropa (Skandināvija, Baltija); šāds subreģionu dalījums, protams, ir nosacīts, to pamatā būs relatīvi aktīvākas ekonomiskās attiecības; Latvijai nozīmīga būs tālākā Ziemeļeiropas subreģiona integrācija, kura risināsies straujā tempā;

- strauji palielināsies ārvalstu, pirmkārt Ziemeļeiropas, investoru interese par Latviju, taču Latvijā investēt būs ieinteresēti arī citu ES un pasaules valstu uzņēmēji;

- Latvijai ir iespējas izmantot ES Strukturālo fondu līdzekļus, kas būtiski paātrina atpalikušo reģionu infrastruktūras attīstību, uzlabo iedzīvotāju izglītošanu un pārkvalificēšanu u.c.;

- ikvienam būs iespējas iegūt zināšanas un izmantot tās labklājības nodrošināšanai; izglītība un tās kvalitāte būs izšķirošie faktori globālā konkurencē, pieaugs pieprasījums pēc augsti kvalificēta darbaspēka;

- pieaugs pieprasījums pēc kvalitatīvas vides (ekoloģiskas pārtikas, tīra gaisa un ūdens);

- arvien vairāk vājināsies robežas cilvēku, preču, pakalpojumu un informācijas plūsmai; cilvēki vairāk mācīsies un strādās ārpus sava reģiona vai valsts robežām.

Atsevišķi skatāms jautājums par Latvijas un Krievijas ekonomiskajām attiecībām. Konverģences scenārija kontekstā var gaidīt, ka tuvākajā nākotnē Krievijā būs formāla demokrātija ar relatīvu tirgus ekonomiku, kas atsevišķās nozarēs atvērta ārvalstu investīcijām. Krievijā saglabāsies nepieciešamība pēc rietumvalstu investīcijām, lai gan nemazināsies arī interese par politisko dominanti Baltijas jūras reģionā un Austrumeiropā. Rietumvalstis iespēju robežās turpinās atbalstīt Krievijas ekonomiku un prognozējamu politisko attīstību. Kompromisu robeža starp iespējamo rietumu palīdzību un Krievijas prasībām, iespējams, kļūs skaidrāka turpmāko 5 gadu laikā atkarībā no NATO un ES reformu un paplašināšanās tempiem. Faktiski Krievijas attīstības jautājums ir atkarīgs no tā, vai politiski Krievija turpinās demokratizāciju un ekonomiski veicinās atvērtas tirgus sabiedrības attīstību. Pēdējo gadu desmitu laikā pasaulē notiekošie demokratizācijas procesi pieļauj iespēju, ka arī Krievijā ilgtermiņā varētu tikt pārvarēta ekonomiskā stagnācija, valstī nostiprināsies demokrātija un tirgus ekonomika. Šādā gadījumā iespējama Krievijas atjaunošanās par drošu Latvijas tirdzniecības un investīciju partneri. Krievijai demokratizējoties, var izveidoties tādas ilgtermiņa attiecības ar Baltijas valstīm, kas balstītos uz saimnieciskā izdevīguma principiem un līdztiesīgām politiskām partnerattiecībām.

2. zīm. Latvijas IKP līmeņa uz vienu iedzīvotāju salīdzinājums ar ES¹⁰ vidējo līmeni¹¹
(ES 2000. gadā = 100%)

Ņemot vērā minētos priekšnosacījumus, var iezīmēt šādas galvenās Latvijas ekonomiskās attīstības tendences:

- Latvija kļūst pilntiesīga ES dalībvalsts;

- notiek intensīva sadarbība starp Austrumiem un Rietumiem, Latvija atrodas aktīvajā ES reģionā; Latvija cieši sadarbojas ar citām Eiropas (Baltijas reģiona) valstīm, īpaši Skandināvijas valstīm, relatīvi līdzīga ģeopolitiskā stāvokļa, interešu un mentalitātes dēļ; notiek arī politiski un ekonomiski aktīva sadarbība ar Austrumiem;

- Latvija aktīvi iekļaujas reģionālajā un globālajā saimnieciskajā darbībā, attīstās konkurētspējīgu preču ražošana; adekvātu paliekošu ārvalstu investīciju piesaisti veicina labvēlīga biznesa vide, valsts garantijas, nodokļu atvieglojumi; paaugstinās valsts drošība mainīgajos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos, ilgtermiņā līdzsvarojas ārējās tirdzniecības bilance;

- Rīga kļūst par Baltijas jūras reģiona biznesa, finansu, zinātnes, augsto tehnoloģiju un komunikāciju centru;

- efektīva, demokrātiska, caurspīdīga un atvērta valsts pārvalde, uzņēmējiem pieejami kvalitatīvi valsts iestāžu pakalpojumi; E-valdības modeļa attīstība;

- zināšanu pārvaldības process¹² realizēts valsts mērogā kā sabiedrības prioritāte un valsts ekonomikas un sociālās dzīves pamats; izglītota un zinoša sabiedrība kļūst par valsts iekšējās un ārējās drošības garantu;

- jaunās (inovatīvās) ekonomikas un E-komercijas vides attīstība; stingra orientācija uz zemu energoietilpīgu un materiālietilpīgu ražošanu, balstītu uz zināšanām, augstām tehnoloģijām un inovāciju rūpniecībā, lauksaimniecībā un pakalpojumos;

- zinātniskās pētniecības darba iespējas nodrošina pasaules līmenim atbilstošus rezultātus konkurētspējīgās nozarēs, inovāciju process tautsaimniecībā kļūst arvien straujāks, veidojas ar augstskolām saistīti, aktīvi funkcionējoši tehnoloģiskie centri, kas sadarbojas ar attiecīgajiem Eiropas tehnoloģiskajiem megacentriem;

- izglītība kļūst par procesu visa mūža garumā, valsts garantē ikvienam vispārējās izglītības iespējas un nodrošina visiem kvalitatīvas augstākās un profesionālās izglītības iespējas; mācību process orientēts uz spēju patstāvīgi apgūt zināšanas un tās lietot;

- attīstīta moderna infrastruktūra (informācijas un telekomunikāciju tīkli, ceļi, elektrības padeve, ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana); visas Latvijas ekonomiskās telpas pilnīga datorizācija un pieeja Internet; izveidota nepieciešamā biznesa vide visā valstī;

- ES infrastruktūrā integrēta konkurētspējīga transporta (sauszemes, ūdens un gaisa) sistēma, ērta vietējā un starptautiskā satiksme, efektīva un integrēta kravu un pasažieru loģistika; veidojas aktīvs vietējais un starptautiskais tūrisms;

- tranzīta pakalpojumu īpatsvars tautsaimniecībā sabalansēts ar ražošanu un pakalpojumiem; Latvija kooperācijā ar citu valstu struktūrām efektīvi pelna, izmantojot tranzītteritorijas statusu; attīstītas kuģniecība, efektīvāka kļuvusi ostu darbība, paplašinās un veidojas arvien jauni papildu un sekundārie pakalpojumi (loģistika, distribūcija, banku un apdrošināšanas serviss, konsultēšana);

- lauku rajonos ekonomika diversificējas (piemēram, lauku tūrisms un amatniecība), lauksaimniecībā sāk dominēt specializēta augstražīga ražošana, bez tam attīstās bioloģiskā lauksaimniecība, netradicionālās lauksaimniecības nozares un nepārtikas produktu ražošana;

- veiksmīgi padziļinās sabiedrības ekonomiskā un sociālā kohēzija; pieaugot darbaspēka mobilitātei, izlīdzinās atšķirības starp valsts reģioniem, veidojas sabiedrības vidusšķira; atrisinātas ar demogrāfisko procesu saistītās darbaspēka problēmas.

Kā jau tika minēts, šādu tendenču iespējamība balstās uz Latvijas priekšrocību un iespēju nostiprināšanos nākotnē.

Pastāvot labvēlīgai demogrāfiskai situācijai, dzimstība nākošajos 10 gados var būt lielāka nekā deviņdesmitajos (1999.-2000. gadā pēc ilgāka pārtraukuma jau ir neliels dzimstības pieaugums). Pateicoties samērā augstajam dzimstības līmenim astoņdesmitajos gados, sākot ar apmēram 2005.-2007. gadu darba tirgū nonāks papildu kvalificēts darbaspēks. Turpmākajos gados, savukārt, demogrāfiskā situācija pasliktināsies, arvien jūtamāk izpaudīsies sabiedrības novecošanās tendences.

Vairāku faktoru labvēlīga kombinācija (stabila makroekonomiskā vide, labvēlīga ārējo tirgu konjunktūra u.c.), ekonomikas (iekšzemes kopprodukta) attīstības tempi pakāpeniski pieaugs, pēc 2005.gada vidēji sasniedzot 6-8 % gadā, bezdarba samazināšanās līdz dabiskajam līmenim notiks 10 gadu laikā. Ekonomikas attīstības līmenim pietuvojoties ES vidējam līmenim ap 2020. gadu, ikgadējais IKP pieauguma temps sāks atkal nedaudz samazināties.

Nākamajos 5 gados vai pat ilgāk jārēķinās ar samērā ievērojamu budžeta izdevumu slogu, kas var radīt budžeta deficītu. Šis apstāklis ir viens no galvenajiem dotā scenārija riska momentiem, kas var ietekmēt tā konsekventu realizāciju. Pārvarot šo posmu, valsts finanses pakāpeniski stabilizēsies.

Sagaidāms straujš eksporta pieaugums, bet tai pašā laikā nepieciešamās investīcijas un budžeta deficīts veicina importa pieaugumu. Tāpēc perioda sākumā tekošā konta deficīta samazinājums nebūs straujš. Tomēr tam nevajadzētu izraisīt maksājuma bilances nestabilitāti, jo realizētie uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumi, labvēlīgā ekonomiskā attīstība radīs Latvijai papildu iespējas piesaistīt ārvalstu kapitālu. Jau pēc 7-8 gadiem tekošā konta deficīts var sākt jūtami samazināties, pateicoties iekšējo uzkrājumu pieaugumam.

Iedzīvotāju vidējie ienākumi acīmredzot pieaugs lēnākā tempā - vidēji 4-6 % gadā. Kaut arī saglabāsies sabiedrības diferenciācija pēc materiālā stāvokļa, var cerēt, ka tuvākajos gados izveidosies stabils sabiedrības vidusslānis un mazināsies krasi izteikta sabiedrības noslāņošanās. Tālākā laika gaitā, līdzīgi kā tas dažādos laika posmos bijis ekonomiski attīstītajās valstīs, aizsāksies ienākumu izlīdzināšanās tendence¹³. Pieaugot ienākumiem un palielinoties uzkrājumu līmenim, darba ņēmējiem sāks piederēt arvien lielāki nacionālo aktīvu apjomi.

Ir jāmaina Latvijas ekonomikā dominējošais modelis, ko raksturo zemu kvalificēta darbaspēka izmantošana un produkcijas ar mazu pievienoto vērtību ražošana. Šis modelis nespēj nodrošināt augstus ekonomikas attīstības tempus un veicināt nākotnē augsta labklājības līmeņa sasniegšanu. Ņemot vērā ierobežotos dabas resursus, mazās tautsaimniecības jaudas un mazo tirgus apjomu, reālākais tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt nepieciešamo IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, akcentu nobīde no darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tādēļ turpmāko 5-10 gadu laikā turpināsies Latvijas tautsaimniecības pārstrukturizācija. Tā notiks vairākos posmos, vienlaikus:

- veicot reindustrializāciju tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs;

- attīstot jaunas postindustriālas nozares un veicinot informācijas sabiedrības veidošanos¹⁴.

Tradicionālo nozaru attīstības galvenais priekšnosacījums būs to reindustrializācija, t.i., to attīstība uz jaunas tehniskās un tehnoloģiskās bāzes. Pirms plašāka mēroga reindustrializācijas nepieciešams daudz plašākā apjomā kā līdz šim veikt darbietilpīgo infrastruktūras atjaunošanu un sakārtošanu.

Tas nav iespējams bez papildu darbaspēka iesaistīšanas. Ņemot vērā prognozējamo demogrāfisko situāciju, tas nav īstenojams, ja ir tehniski atpalikusi lauksaimniecība - nozare, kur ir zināmas potenciālas darbaspēka rezerves. Tādēļ tā ir nozare, kurā vispirms jāstimulē mūsdienu tehnoloģiskā līmeņa sasniegšana. Tas neveicinās lauksaimniecības produktu ražošanas apjoma palielināšanos valstī, bet ļaus izbrīvēt darbaspēku citām nozarēm. Tādēļ lauksaimniecības modernizācijas veicināšana ir viena no aktuālākajām Latvijas prioritātēm.

Atjaunojot un modernizējot infrastruktūru, arī turpmāk saglabāsies paaugstināti attīstības tempi būvniecībā. Tomēr jārēķinās, ka laukos samazināsies iedzīvotāju skaits, jo tie pārcelsies uz pilsētām.

Reindustrializāciju būtiski ietekmēs ārvalstu investīcijas un ekonomiski attīstīto valstu transnacionālo korporāciju (TNK) prakse - agrāk apgūtu masveida ražošanas procesu pārvietošana uz kādu ekonomiskās attīstības valsti ar nobriedušu industriālā tipa ekonomiku, kurā ir arī inovatīvās ekonomikas aizmetņi, ar izglītotu darbaspēku pietiekamā līmenī, lai nodrošinātu standartizētas masveida produkcijas ražošanu¹⁵.

Latvijas uzņēmumi arvien vairāk tiks iesaistīti lielo TNK iekšējā apgrozījumā, kļūstot par daļu no kooperācijas saitēm starp to specializētajiem meitas uzņēmumiem, kas atrodas dažādās valstīs un pat dažādos kontinentos. Tas būs viens no globālā, integrētā ražošanas-tirdzniecības tīklveida modeļa izveidošanās rezultātiem, ko veicinās mūsdienu informācijas un sakaru sistēmas, kas ļaus šādas komplicētas tīklveida sistēmas vadīt un kontrolēt arvien efektīvāk.

Tomēr pastiprināsies arī faktori, kas šo procesu bremzēs. Attīstoties informācijas un telekomunikāciju sistēmām, it īpaši Internet, arvien vairāk samazināsies nepieciešamība TNK veidot plašu meitas uzņēmumu un filiāļu tīklu. Arvien biežāk pasūtījumus izejvielu, materiālu, detaļu, kā arī pakalpojumu piegādei uzņēmumi ievietos Internet mājas lapās. Tas nozīmē, ka daudzi Latvijas uzņēmumi tomēr ne vienmēr varēs cerēt uz dāsnām ārvalstu kompāniju investīcijām ražošanā - tie būs spiesti meklēt citus līdzekļus savu ražošanas jaudu attīstībai.

Reindustrializācija un uzņēmumi Latvijā veidosies ne tikai atkarībā no ārvalstu investīcijām un TNK. To noteiks arī iekšējo faktoru loģika, tai skaitā uzņēmējdarbības strukturālās sabalansētības (lielo, vidējo un mazo uzņēmumu attiecība, industriālās grupas un klasteri) nepieciešamība¹⁶. Tādēļ nākamajos gados svarīgas būs nevis atsevišķas investīcijas vispār, lai cik lielas tās būtu, bet tādas investīcijas, kas stimulē plašu, sazarotu industriālo grupu veidošanos.

Īstenojoties šādai politikai, reindustrializācijas rezultātā Latvijā veidosies mūsdienīga rūpniecība, izmantojot ekonomiski attīstīto valstu jau sasniegto tehnoloģisko līmeni, to investīcijas un industriālo pieredzi. Tādēļ šādas rūpniecības attīstībai un tai adekvāta darbaspēka sagatavošanai jābūt par vienu no galvenajām Latvijas prioritātēm vidējā (10-15 gadu) termiņā.

Tradicionālo nozaru vidū labas attīstības iespējas paredzamas:

- nozarēm, kas saistītas ar meža izmantošanu; pagaidām Latvijas mežu resursu izmantošana vēl nav specializējusies tādā mērā, lai tas varētu kļūt par tās efektivitātes palielināšanās faktoru, tādēļ paredzams, ka galvenais šīs nozares attīstības virziens būs saistīts ar dziļāku koksnes pārstrādi; attīstīsies koksnes pārstrādes cikls - kokmateriāli, mēbeles, celuloze, papīrs, poligrāfija, koksnes ķīmija; nozarei strukturējoties šādā veidā, veidosies viena no nozīmīgākajām Latvijas industriālajām grupām (klasteriem);

- darbaspēka intensīvas izmantošanas nozarēm, tādām kā tekstilrūpniecība, vairākas aparātu un iekārtu komplektējošās nozares, kuģu būve un remonts; pakāpeniski zūdot lētā darba spēka pieejamībai, nozīmīgāki kļūs citi konkurences aspekti, piemēram, ES kvalitātes standartu prasību apmierināšana un darbinieku apmācība, jaunas produkcijas un jaunu tirgu apgūšana, mārketings, morāli un fiziski novecojušās infrastruktūras atjaunošana, u.c.;

- ekoloģiski tīras pārtikas ražošanai, kā arī netradicionālo lauksaimniecības nozaru (arī nepārtikas) attīstībai; maz piesārņotā augsne ir vietējās lauksaimniecības priekšrocība, laba bāze Latvijas pārtikas rūpniecībai un atjaunojamo izejvielu bāze pārstrādei;

- pakalpojumu nozaru attīstībai, kura noritēs gan pieaugot ekonomiskajām aktivitātēm, tai skaitā vāji attīstītos reģionos, uzlabojoties infrastruktūrai, pastāvot efektīvākam mazo uzņēmumu atbalstam, gan arī veidojoties pieprasījumam pēc jauniem pakalpojumu veidiem, kas saistīti ar tehnisko progresu un iedzīvotāju dzīves standartu pieaugumu; pakalpojumu struktūrā notiks izmaiņas, pieaugs informatīvo, finansu un citu virtuālo pakalpojumu daļa;

- tranzītpakalpojumiem, kuru apjoms absolūtā izteiksmē turpinās palielināties (lai gan samazināsies tranzītpakalpojumu īpatsvars), līdz ar to arī nākotnē tie būs nozīmīga Latvijas tautsaimniecības nozare; lielā mērā tās attīstība ir saistīta ar Krievijas un citu NVS valstu ekonomisko izaugsmi un Latvijas politiskām un ekonomiskām attiecībām ar tām; īpaši jāņem vērā, ka nepārtraukti pieaug konkurence no tuvāko kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas, kā arī Skandināvijas valstu un pašas Krievijas puses, tāpēc pastāvīgi uzlabojama tranzītpakalpojumu kvalitāte; sagaidāms, ka paplašināsies jau aizsākusies tendence gūt ienākumus no tranzītpakalpojumiem, attīstot jaunus, ar tranzītpakalpojumiem saistītus pakalpojumu veidus, piemēram, loģistikas un distribūcijas pakalpojumus;

- tūrismam, kura attīstībai labus priekšnoteikumus rada izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, ekonomiskā aktivitāte, ainaviski bagāta, daudzveidīga un nepiesārņotā vide, kultūras resursi un savdabīgais kultūrvēsturiskais mantojums; veidosies Baltijas un Eiropas mērogā konkurētspējīgs Latvijas tūrisma produkts, attīstīsies tūrisma infrastruktūra.

Sekmīgi attīstoties zinātnei, pieaugot investīcijām jaunajās tehnoloģijās, ekonomikas attīstību arvien vairāk noteiks jaunas augsto tehnoloģiju nozares¹⁷ un strukturālās izmaiņas tautsaimniecībā pavērsīsies pretējā - deindustrializācijas virzienā¹⁸. Tas nozīmēs, ka atsāksies rūpniecības daļas samazināšanās IKP struktūrā, dodot vietu lielākai pakalpojumu daļai. Tomēr tas nebūs atkārtots industrijas noriets pēc deviņdesmito gadu sākuma scenārija. Industrijā, pateicoties jauno tehnoloģiju ieviešanai, pieaugs darba ražīgums, palielināsies arī ražojamās produkcijas apjoms. Starp industrijā nodarbinātajiem pieaugs augsti kvalificētu darbinieku īpatsvars. Industrija kļūs par vienu no inovatīvās ekonomikas pamatiem¹⁹.

Inovatīvā ekonomika ir principiāli jauns ekonomikas modelis, kas sāks veidoties apmēram pēc 2010.-2015. gada, pateicoties kvalitatīvām pārmaiņām industrijā, tehnoloģisko un informatīvo pakalpojumu nozarēs. Vienlaicīgi arī sabiedrība pārveidosies par informācijas sabiedrību²⁰. Iekšzemes kopprodukta pieaugumā uz vienu Latvijas iedzīvotāju arvien svarīgāka loma būs tehniskajam progresam un inovācijām, nevis kopējās kapitāla masas uzkrāšanai vai strādājošo skaita pieaugumam²¹. Tādēļ arī no investīciju viedokļa būtiski būs ieguldījumi izglītībā, zinātnē un modernajās tehnoloģijās, nevis tikai fiziskā kapitāla apjoma vienkāršā palielināšanā (runa ir par industriālo fizisko kapitālu; infrastruktūrā tā palielināšana joprojām būs nepieciešama).

Realizējot mērķtiecīgu sektorpolitiku (produktīvās kapacitātes paaugstināšana, cilvēkresursu attīstība, inovācijām atvērtas ekonomikas izveidošana), Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra jau reindustrializācijas periodā ir pakāpeniski jāmaina par labu uz augsto tehnoloģiju un zināšanām balstītām nozarēm. Šis process ir cieši saistīts ar zinātniskās pētniecības darbību, augsti kvalificētu kadru sagatavošanu, aktīvu inovāciju procesu, kas prasa kā valsts, tā ražotāju būtiskus ieguldījumus, ar zināšanu pārvaldību kā kompleksu procesu valsts mērogā, kurā valstij ir mērķtiecīgi jāpiedalās²².

Ir principiāli svarīgi īpaši akcentēt un koncentrēt zināšanu pārvaldības procesus dažos atsevišķos ierobežota skaita virzienos, lai nodrošinātu koordinētu un virzītu valsts attīstību, jo, lai veiktu plašus zinātniskās pētniecības un tehnoloģiskos darbus visos virzienos, kā arī iekarotu noieta tirgu daudzās nozarēs, Latvijai nav pietiekama cilvēkresursu potenciāla un ir ierobežotas iespējas. Jāīsteno saskaņotas prioritātes, akcentējot tādus tautsaimniecībai, izglītībai, zinātniskajiem pētījumiem un citām nozarēm vienotus attīstības virzienus, kuri ir starptautiski nozīmīgi un kvalitatīvi konkurētspējīgi, kuros Latvijai ir salīdzinošās priekšrocības un kuru attīstība stimulēs valsts kopējo ekonomisko izaugsmi.

Valstij prioritāro konkurētspējīgo zināšanu un darbības virzienu atlases kritēriji ir definējami, ņemot vērā Latvijas status quo faktoru mijiedarbības analīzi un pasaules attīstības objektīvās tendences:

- Nozarē ir augsta speciālistu zināšanu bāze (kompetence, kvalifikācija, pieredze) visos līmeņos, pietiekams speciālistu daudzums un stabilas tradīcijas;

- pasaules līmenim atbilstošs akadēmiskās un profesionālās izglītības līmenis un jauda nozares attīstībai;

- starptautiski konkurētspējīgs nozares tehnoloģiskās attīstības līmenis, institucionālā un cilvēkresursu bāze inovācijām attiecīgajā nozarē;

- eksistējoša, reāli apgūstama niša un pieprasījums pēc produktiem un pakalpojumiem iekšējā un īpaši ārējā tirgū, labvēlīgas prognozes iespējai darboties ārējā tirgū, stabilam pieprasījumam un tirgum nākotnē;

- augsta attiecīgās nozares produktu un pakalpojumu pievienotā vērtība;

- mazs enerģijas resursu un izejvielu (īpaši neatjaunojamo) patēriņš;

- nozares attīstība nedegradē apkārtējo vidi.

Minēto kritēriju kopējā analīze liecina, ka tiem pilnīgi vai daļēji atbilst zināšanu ietilpīgās augsto tehnoloģiju nozares. Pašlaik Latvijā konkurētspējīgā līmenī ir attīstījušās vairākas no tām:

- informātika, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, pakalpojumu un pielietojumu attīstības līmenis valstī kļūst par būtisku sabiedrības attīstības un ekonomisko procesu pamatu; visiem šīs nozares aspektiem jāpievērš īpaša, prioritāra uzmanība. Informātika kā ietilpīga zināšanu nozare ietver dažādus, bet arvien ciešāk un nesaraujamāk saistītus darbības veidus - preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu un satura industriju; uz tās bāzes aktīvi attīstās jauni starpnozaru pakalpojumu veidi; taču informātikas attīstības līmenis atstās daudz plašāku un dziļāku iespaidu uz valsts attīstību kopumā; tas ir pamats gan bāzes informāciju un telekomunikāciju infrastruktūras izveidei valstī, gan visu sabiedrības darbības veidu sekmīgai attīstībai, pamatojoties uz zināšanu pārvaldības principiem;

- specifiski biotehnoloģijas, biomedicīnas, farmakoloģijas, koksnes ķīmiskās pārstrādes virzieni - gan modernas, zināšanu ietilpīgas, videi draudzīgas un resursus taupošas inovāciju un rūpniecības nozares, gan arī bāze pakalpojumu sniegšanai (veselības un dabas aizsardzība); Latvijā ir potenciāls un perspektīvas iestrādes, kas lielā mērā pamatojas uz vietējo atjaunojamo resursu (lauksaimniecības produktu) izmantošanu;

- atsevišķas materiālu tehnoloģijas un ražošanas nozares ir perspektīvas, lai, pamatojoties uz Latvijā uzkrāto zinātnisko potenciālu, pieredzi un rūpnieciskajiem resursiem, tiktu radītas vismodernākās tehnoloģijas, projektēti un ražoti augstas kvalitātes videi un lietotājam draudzīgi pasaules tirgū konkurētspējīgi izstrādājumi.

Tajā pašā laikā šis prioritāro zināšanu ietilpīgo nozaru uzskaitījums nav uzskatāms par nemainīgu. Tas jākoriģē, ja attīstības gaitā ir izveidojušās jaunas iespējas vai prioritātes.

Ar pāreju no industriālās ekonomikas uz inovatīvo ekonomiku mainīsies arī uzkrājumu līmenis. Industrializācijas sākuma fāzē šis līmenis ir ap 17% no IKP (1999. gadā)²³. Inovatīvajā ekonomikā tas palielināsies līdz 25-30% no IKP vai pat vairāk, saglabājoties šādā līmenī arī turpmāk. Tas veicinās lielāku investīciju ieplūdi ekonomikā un līdz ar to arī straujāku tautsaimniecības attīstību. Papildu faktors, kas veicinās straujāku ekonomisko izaugsmi, būs ES strukturālie fondi, ja tie sasniegs vismaz 4% no IKP²⁴.

Pakāpeniski pieaugot uzkrājumu līmenim, palielināsies un kļūs jūtamāka arī finansu institūciju loma gan reindustrializācijā, gan pārejā uz inovatīvo ekonomiku. Bankas jau šodien ir viens no svarīgākajiem mehānismiem plašas sabiedrības uzkrājumu transformēšanā investīcijās un kapitāla akumulēšanā. Reindustrializācijas procesā ar saviem noguldījumiem bankās pastarpināti arvien vairāk piedalīsies plaša sabiedrība, saņemot par to attiecīgus procentus. Bankas ir arī viens no galvenajiem inovatīvo ideju filtriem, jo, piedaloties jaunu projektu finansēšanā, tās rūpīgi analizē ieguvumus un risku, kas saistīts ar šo projektu īstenošanu. Tieši ar banku palīdzību praksē turpmāk arvien vairāk tiks īstenotas konkrētajā brīdī un konkrētajā situācijā efektīvākās inovācijas, atsijājot tās, kuras vēl nav pietiekami nobriedušas. Tādēļ tieši banku sistēma būs viens no galvenajiem inovatīvās ekonomikas dzinējspēkiem un veicinātājiem.

Tomēr finansu plūsmas neierobežojas tikai ar banku sistēmu. Informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju straujā attīstība jau radījusi iespēju ātri pārvietot finansu kapitālus no viena pasaules finansu tirgus segmenta (tai skaitā vērtspapīru tirgus segmenta) uz citu. Šīs pašas tehnoloģijas ļauj daudz ātrāk iegūt informāciju par tās vai citas valsts, tautsaimniecības nozares vai atsevišķa uzņēmuma finansu stāvokli tiešsaistes režīmā. Rezultātā investoru reakcija uz to uztverē labvēlīgiem vai nelabvēlīgiem notikumiem, bet nereti - vienkārši baumām, kļūst arvien straujāka un neprognozējamāka. Tādēļ nākotnē Latvijas iespējas piesaistīt šīs finansu plūsmas būs lielā mērā atkarīgas no valsts ekonomiskās stabilitātes, kā arī finansu tirgus institucionālās struktūras un tās uzticamības. Turpinoties Latvijas vērtspapīru tirgus integrācijai vienotā Baltijas (Baltijas-Skandināvijas) vērtspapīru tirgū, arvien lielākā apjomā gan Latvijas investoriem, gan vērtspapīru emitentiem kļūs pieejams plašāks finansu instrumentu klāsts, piemēram, atvasinātie instrumenti (derivatīvi)²⁵ un robežriska (hedža) fondi²⁶. Šie instrumenti ļaus ievērojami samazināt un regulēt investoru risku, un tas veicinās inovatīvās ekonomikas attīstību, daļēji kompensējot riska kapitālu hronisko trūkumu Latvijā. Tai pat laikā jāatzīmē, ka atvasināto instrumentu plašāka pielietošana finansu tirgu kopumā padara fragmentārāku, daudz sarežģītāku un, līdz ar to iekšēji nestabilāku. Lai to kompensētu, nepieciešama kvalificētāka un precīzāka finansu tirgus uzraudzība un regulēšana, izmantojot arvien modernākas finansu un ekonomisko procesu analīzes un prognozēšanas metodes.

Nacionālā līmenī svarīgs būs teritoriālais aspekts un reģionāli sektorālā struktūrpolitika. Sektorālā (nozaru) aspektā teritoriālā plānošana tiks sabalansēta ar sociālās labklājības pieaugumu un veselīgas vides saglabāšanu. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, izveidosies arī nepieciešamie priekšnoteikumi labvēlīgu un līdzvērtīgu vides, dzīves un darba apstākļu nodrošināšanai visos Latvijas reģionos, samazināsies nevēlamās reģionālās atšķirības.

Novadi, kuri turpinās veidoties, apvienojoties pagastiem, pilsētām, vai pagastiem un pilsētām, kļūs par vienotu teritoriju ar kompleksu ekonomisko un sociālo kapacitāti. Uzlabojoties ekonomiskai aktivitātei valstī, palielināsies arī novadu apdzīvotība. Paātrināsies arī pilsētu attīstība, nodrošinot lauku teritoriju infrastruktūras attīstību, reģionālās un sektorālās struktūrpolitikas vienotību, ekonomiskās un sociālās infrastruktūras ērtu pieejamību visiem iedzīvotājiem. Tas viss veicinās sabalansētas kultūrvides veidošanos visos reģionos. Pilsētas Latvijā kļūs par jaunās ekonomikas mezglu punktiem. Viens no būtiskiem to attīstības faktoriem būs tehnoloģisko un biznesa parku veidošanās. Tajā pašā laikā virtuālie uzņēmumi un teledarbs kļūs par ikdienu lauku teritorijās.

Pilsētas atgūs savas dabiskās funkcijas - būt arī par apkārtējo lauku teritoriju attīstības centriem, nodrošinot savstarpēju papildinātību, diversificētu ražošanu un pakalpojumu pieejamību. Pilsētām būs svarīga loma lauku infrastruktūras izveidē, uzņēmējdarbības atbalstīšanā. Tās būs arī lauku intelektuālais centrs, nodrošinot apkārtējiem iedzīvotājiem pienācīgas izglītības iespējas, zināšanu ieguvi, sniedzot tiem informācijas pakalpojumus. Būtiski palielināsies pilsētu iespējas nodrošināt reģionos pamata sociālos pakalpojumus - veselības aprūpi un sociālo palīdzību, kultūras un atpūtas pasākumus. Pateicoties informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju attīstībai, ievērojami palielināsies reģionu administratīvā kapacitāte.

Lauksaimniecībā dominēs koncentrēta, specializēta, augstražīga un tehnoloģiski moderna agrārā industrija, kas nodrošinās valsts iedzīvotājus ar kvalitatīvu pārtiku pietiekamā daudzumā (arī raugoties no valsts un sabiedrības drošības viedokļa), kā arī rūpniecību - ar izejvielām. ES kvalitātes prasībām atbilstošas pārtikas produktu pārstrādes jaudas pakāpeniski sabalansēsies ar pieejamajiem resursiem un tirgus iespējām. Tikai videi draudzīga darbība, racionāla un saudzējoša dabas resursu izmantošana, efektīva lauku vides apsaimniekošana nodrošinās resursu, vides un ainavas aizsardzību un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Meža un meža zemju ilgtspējīga apsaimniekošana īstenos meža ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas.

Dažādu ražošanas un pakalpojumu sektoru attīstība, tūrisms, virtuālie uzņēmumi un teledarbs nodrošinās iedzīvotāju skaita saglabāšanos un palielināšanos lauku teritorijās. Uzlabojoties infrastruktūrai un tās pieejamībai, migrācija uz Rīgu un citām lielākajām pilsētām samazināsies, neraugoties uz mobilitātes pieaugumu.

Ņemot vērā šajā scenārijā izvērtētos attīstības mehānismus, var prognozēt, ka 21. gadsimta pirmās trešdaļas beigās attīstīsies ekonomiskās aktivitātes visā valstī, pakāpeniski izlīdzinot reģionu attīstību. Augsto tehnoloģiju nozaru īpatsvara pieaugums ekonomikā mazinās risku intensificēt resursus noplicinošās nozares. Rezultātā Latvijai iespējams ievērojami pietuvoties ekonomiski attīstīto valstu dzīves līmenim.

Palēninātā konverģences scenārijā, attīstību veicinošo faktoru ietekme ir mazāk aktīva. Toties vairāk izpaužas attīstību bremzējošo (trūkumu un risku) ietekme. Galvenās makroekonomiskās proporcijas šajā gadījumā ir šādas:

- par 1-2% zemāki IKP pieauguma tempi, salīdzinot ar konverģences scenāriju, vidējie ikgadējie perioda pirmās puses pieauguma tempi būs 5-5,5% robežās; perioda pēdējos gados pieauguma tempi var pat tālāk samazināties un tuvināties stagnācijas scenārijam (3-4%);

- bezdarba samazināšanās līdz dabiskajam līmenim notiek 15 gadu laikā;

- perioda pirmajos 5 gados jārēķinās ar diezgan ievērojamu budžeta izdevumu palielinājumu, kas var radīt budžeta deficītu, kurš nelabvēlīgo ārējo apstākļu dēļ var vēl pieaugt; tas var radīt risku atteikties no vairākiem infrastruktūras attīstības pasākumiem, kā arī mazināt investīcijas cilvēkkapitālā un zinātnē;

- nelabvēlīgu ārējo apstākļu dēļ nav iespējams panākt strauju eksporta pieaugumu, it sevišķi perioda sākuma posmā; savukārt konsekventā tehnoloģisko aktivitāšu veicināšana par spīti nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem ar laiku ļaus paplašināt noietu tirgus un ļaus gūt lielākus un stabilākus ienākumus no eksportētās produkcijas; tāpēc tekošā konta negatīvais saldo, kaut arī perioda sākuma posmā jūtami nesamazināsies, ar laiku uzlabosies.

5.2. Stagnācijas scenārijs

Stagnācijas scenārijs, pretēji konverģences scenārijam, paredz iespējamo Latvijas ekonomiskās attīstības gaitu, balstoties uz nelabvēlīgu iekšējo un ārējo faktoru ietekmi saskaņā ar analizētajiem trūkumiem un riskiem. Tas veidosies, ja netiks konsekventi realizēti kā uzņēmējdarbības vides uzlabošanas, tā reindustrializācijas un augstākas pievienotās vērtības nozaru stimulēšanas pasākumi, kā arī netiks pievērsta pienācīga uzmanība sociālo un ekonomisko disproporciju novēršanai.

Šis scenārijs var kļūt par realitāti pat tad, ja tikai kādām atsevišķām no tautsaimniecības un sociālās politikas sfērām tiks pievērsta uzmanība, atstājot novārtā citas. Neattīstīto sektoru ietekme uz ekonomiku var būt tik lielā mērā kavējoša, ka cerētās izaugsmes var nebūt. Konkrētos apstākļos jebkurš neīstenotais tautsaimniecības kapacitātes palielināšanas pasākums var būt izšķirošs. Pat labvēlīgā ārējā vide nespēs veicināt konverģences procesu.

Arvien jūtamāk saimniecisko aktivitāti ietekmē arī demogrāfiskā situācija. Demogrāfijas prognozes liecina, ka, saglabājoties šodienas tendencēm, 2025. gadā iedzīvotāju skaits Latvijā tikai nedaudz pārsniegs 80% no pašreizējā skaita. Saglabājoties iepriekšējo gadu iedzīvotāju kustības intensitātei (emigrācijai), tas var samazināties vēl vairāk (līdz 75% no šodienas iedzīvotāju skaita). Salīdzinoši straujāk iedzīvotāju skaits samazināsies Rīgā un Latgalē. Līdz ar to iedzīvotāju vecuma struktūras pasliktināšanos raksturo:

- bērnu skaita absolūtais un relatīvais samazinājums līdz 13-14% no iedzīvotāju kopskaita, bez tendences pieaugt;

- pensijas vecuma iedzīvotāju daļas noturīga pieauguma tendence (līdz 27% 2025. gadā), līdz ar to pieaugošs pensijas vecuma iedzīvotāju ekonomiskais slogs uz darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem;

- darbspējas vecuma (15-59 g.) iedzīvotāju relatīvās daļas stabilizācija (60-63%), taču notiks šī kontingenta novecošanās.

Ņemot vērā, ka arī iedzīvotāju ienākumi turpina saglabāties zemā līmenī, uzkrājumi neveidojas, investīciju avoti ir ierobežoti, Latvija nespēj izkļūt no zemu ienākumu līdzsvara lamatām un ekonomikas stagnācijas. Vairums tautsaimniecības nozaru investīciju trūkuma dēļ nespēj pārvarēt tehnisko un tehnoloģisko atpalicību. Valdību pūliņi, īstenojot dažādas programmas, izrādās nepietiekami, jo šīs programmas netiek pienācīgi koordinētas un vadītas, kā to liecina deviņdesmito gadu prakse. Tā kā ekonomikas attīstības tempi ir zemi, vidējais ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju nepalielinās, vai palielinās tikai nedaudz.

Ierobežotās investīciju plūsmas dēļ nelauksaimnieciskajā sektorā tās palielinās straujāk nekā lauksaimniecībā. Arī darba produktivitāte un līdz ar to ienākumi investīciju un jaunu tehnoloģiju lietošanas dēļ pieaug ātrāk nelauksaimnieciskās nozarēs. Arvien jūtamāka kļūs dzīves līmeņa diferenciācija starp nodarbinātajiem lauksaimniecībā un nelauksaimnieciskajā sektorā. Daļēji tas izpaudīsies arī kā diferenciācija starp pilsētām, it īpaši Rīgu, un laukiem.

Vājās ekonomikas dēļ valsts pārvaldes reforma notiek atrauti no reģionu reformas, atsevišķas centrālās varas funkcijas nepāriet reģioniem, kuriem savukārt nepietiek līdzekļu nepieciešamo funkciju realizēšanai. Praktiski nenotiek Latvijas mazpilsētu attīstība. Saglabājas ļoti lielas teritoriālās atšķirības sociāli ekonomiskās attīstības ziņā, valstī ir atpalikušie reģioni un tiem ir vājas pašattīstības iespējas, tiem nepieciešams arvien pieaugošs valsts atbalsts, to atkarības pakāpe no centra pieaug, vāji attīstītos reģionos degradējas kultūrvide.

Šī scenārija realizācijas gadījumā veidojas zema tautsaimniecības iekšējā izaugsmes kapacitāte, tās rezultātā:

- Latvijas ekonomika joprojām balstās uz tranzīta tirdzniecību un pakalpojumiem, zemas pievienotās vērtības ražošanas nozarēm (vieglā, pārtikas, kokapstrādes rūpniecība) un izejvielu eksportu; ekonomikā saglabāsies un pat palielināsies reģionālās disproporcijas, kas var radīt pārmērīgu iedzīvotāju koncentrāciju galvenajos rūpniecības centros; dabas resursu izmantošanas nozaru lielais īpatsvars ekonomikā izraisīs resursu noplicināšanu; Latvija galvenokārt ir lētu ES preču un novecojošu tehnoloģiju noieta tirgus;

- būs zemi IKP pieauguma tempi (3-4%), kas praktiski nemazinās atpalicību no ES vidējā līmeņa;

- kaut arī budžeta deficīts perioda sākumā var būt mazāks nekā iepriekš aprakstītajā konverģences scenārijā, tomēr tā sabalansēšana jebkurā periodā būs problemātiska, kas pirmām kārtām var skart sociālās programmas, sašaurinot tās;

- eksports balstīsies uz tradicionālo nozaru produkciju, līdz ar šo produkciju tirgus nišu apgūšanu nebūs iespējams tālāk paplašināt eksportu; perioda sākuma posmā tekošā konta deficīts var būt pat mazāks nekā konverģences scenārijā, bet pat labāka tekošā konta stāvokļa gadījumā maksājumu bilances sabalansētība var būt problemātiska, jo finansu kontā var pieaugt parādu veidojošo un īstermiņa saistību īpatsvars;

- salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm uzņēmējdarbībai mazāk pievilcīga vide (atpalicība infrastruktūras sakārtošanā un modernizācijā, relatīvi augsts nodokļu slogs, smagnēja nodokļu administrēšana, relatīvi augsta ēnu ekonomika);

- Latvijas integrācijas process ES ievērojami aizkavējas vai Latvija vispār paliek ārpus ES; ir vāja sadarbība starp Austrumiem un Rietumiem, Latvijas austrumu robeža praktiski ir slēgta politisku iemeslu dēļ, valsts ir Eiropas ekonomiski un sociāli neaktīva nomale.

Minēto procesu dēļ pastiprināsies arī citas disproporcijas:

- palielinoties atšķirībām starp nabagajiem un bagātajiem, radīsies arī principiālas atšķirības starp zinošiem un nezinošiem sabiedrības locekļiem; būs lēni bezdarba samazināšanās tempi; bezdarbs kļūs strukturāls - zemu izglītotā darbaspēka kvalifikācija neatbildīs darba tirgus pieprasījumam;

- izglītība, īpaši augstākā izglītība, nenodrošinās kvalificēta darbaspēka veidošanos atbilstoši darba tirgus prasībām un tautsaimniecības attīstības vajadzībām; komercializācija radīs traucējumus izglītības pieejamībā sociāli un ekonomiski trūcīgiem reģioniem un sabiedrības slāņiem; nevienlīdzība izglītības pieejamībā radīs sabiedrības un reģionu krasu noslāņošanos un polarizācijas tendenču pastiprināšanos valstī;

- tuvākajā laika posmā zinātnieku un profesoru skaits valstī turpinās samazināties, it īpaši inženierzinātnēs; zinātniskie pētījumi, vājais inovāciju process nenodrošinās Latvijas zināšanu ietilpīgajiem produktiem nozīmīgu vietu pasaules tirgū; šo procesu vēl vairāk sarežģīs smadzeņu aizplūšana uz ekonomiski augstāk attīstītajām valstīm vai nu tādēļ, ka tur par tādu pašu kvalifikācijas līmeni piedāvā labāku atalgojumu, vai arī tādēļ, ka Latvijā tās nespēs atrast savām spējām adekvātu pielietojumu sakarā ar disproporcijām tautsaimniecības nozaru attīstībā un vājo reindustrializācijas tempu.

Īstenojoties šim scenārijam, Latvijas ekonomika joprojām būs uz lēta darbaspēka un dabiskām priekšrocībām balstīta ekonomika.

Ārējos riska faktorus var pastiprināt ES valstu nespēja pārvarēt iekšējās pretrunas. Rezultātā Latvijas integrācijas process ES palēninās, ES valstu valdības arvien biežāk īsteno slēptus vai atklātus protekcionisma pasākumus. Līdz ar to arvien vairāk samazinās Latvijas eksporta iespējas uz ES valstīm. Latvijas uzņēmējdarbības sfēra stagnē. Valdība, mēģinot veicināt ekonomikas aktivitāti, arvien vairāk palielina budžeta izdevumus. Lai finansētu šos izdevumus valdība palielina iekšējos un ārējos aizņēmumus, sāk pieaugt banku kredītu procentu likmes. Rezultātā uzņēmumi nonāk vēl grūtākā situācijā, palielinās bankrotu skaits, pieaug bezdarbs.

Savukārt Krievijā var pastiprināties autoritārisma tendences, Krievijas ekonomika kļūst arvien nestabilāka, arvien vairāk atkarīga no primāro izejvielu cenām pasaules tirgū. Rezultātā iespējama tālāka Krievijas un Latvijas ekonomisko attiecību pasliktināšanās.

Nelabvēlīgā ārējā vide kombinācijā ar pasīvu (inerciozu) ekonomisko politiku vēl vairāk palēnina attīstības tempus, tie kļūst mazāki par ES vidējo līmeni, palielinās Latvijas atpalicība.

Mazinās ekonomikas konkurētspēja tradicionālajos noietu tirgos, tā būs nestabila, inerta un viegli ievainojama ekonomika bez izaugsmes potencēm. Netiks izmantotas pat dabiskās ekonomiskās priekšrocības. Zemie pieauguma tempi pastiprina sociālo spriedzi. Sabiedrībā var zust uzticība tirgus ekonomikas principiem.

Diverģences gadījumā ekonomiskā situācija tālāk pasliktinās:

- nelieli IKP pieauguma tempi ar tendenci pazemināties pat līdz 2-3%, Latvija neieņem nozīmīgu vietu Eiropas ekonomiskajā telpā; ekonomiskās infrastruktūras un tehnoloģiskā potenciāla vājums ir šķērslis nozīmīgām ārvalstu ilgtermiņa investīcijām Latvijā;

- bezdarba līmenis praktiski nesamazinās vai pat pieaug;

- ekonomikā dominē stabilitātes saglabāšanas problēmas - nesabalansēts budžets, pārmērīgs tekošā konta deficīts, pastāv kapitāla aizplūšanas un valūtas devalvācijas risks;

- vājinās parlamentārās demokrātijas un tirgus ekonomikas principi, populāras kļūst autoritārisma idejas, demokrātisku lēmumu pieņemšanu aizvieto korporatīvas, oligarhiskas attiecības; iespējamā politiskā nestabilitāte, sociālā neapmierinātība aug, sabiedrības šķelšanās padziļinās, Latvija kļūst par reālu daudzkopienu valsti.

Visu minēto faktoru mijiedarbībā Latvija arvien vairāk nonāks ekonomiskā atkarībā no ārvalstīm, kam sekos arī tieša vai netieša politiskā atkarība.

 

6. Stratēģijas pamatlīnijas

6.1. Stratēģiskie mērķi

No iepriekš veiktās faktoru mijiedarbības analīzes un scenāriju modelēšanas izriet Latvijas ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas mērķis: valsts par galveno ekonomiskās politikas stratēģisko mērķi izvirza - pēc iespējas ātrāk sasniegt tādu valsts iedzīvotāju labklājības līmeni, kas atbilstu attīstīto valstu dzīves standartiem.

Konkrētāk, Latvijai nākamo 20-30 gadu laikā būtu nepieciešams sasniegt Eiropas Savienības valstu²⁷ vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju. Lai to panāktu, ir jābūt augstiem konverģences tempiem, kuri perioda sākuma posmā (apmēram līdz 2010. gadam) būtu vismaz 4-5% gadā. Pašreizējā ikgadējā Latvijas konverģence uz ES valstu vidējo līmeni ir nedaudz lielāka par 1%. Ir skaidrs, ka šādi valsts attīstības tempi ir par lēniem - tiem jādivkāršojas, lai īstenotos vismaz lēnas konverģences scenārijs.

Ekonomiskā izaugsme ne vienmēr garantē vienlīdzīgu iedzīvotāju labklājības pieaugumu. Tāpēc vienlaicīgi ir jābūt sociālās attīstības nodrošināšanas mehānismiem. Ekonomiskā un sociālā attīstība ir viena procesa divas puses, kuru līdzsvarošana ir valsts politikas uzdevums, papildus iespējami ātrāku ekonomikas attīstības tempu veicināšanai. Šādi veidota ekonomiskā politika nodrošina sabiedrības sociālās attīstības ekonomisko bāzi, bet sociālā politika novērš tirgus ekonomikas sadales mehānismu nepilnības, tādējādi veidojot stabilu sociālo pamatu ekonomiskai attīstībai. Lai ražošanas aktivitāšu pieaugums neveidotu ekonomiskās un sociālās disproporcijas, kā arī vides degradāciju, attīstībā jāievēro līdzsvarotas un ilgtspējīgas izaugsmes princips.

Saskaņā ar šo principu kā galvenās prioritātes valsts ekonomiskajā politikā ir izdalāmas:

- ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana;

- efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošanas stimulēšana;

- sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšana.

Visām trim prioritātēm ir jākļūst par ekonomiskās politikas pamatelementiem jebkuram izaugsmes laika horizontam.

Uzdevums izveidot konkurētspējīgu ekonomiku nav sasniedzams bez uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides. Ekonomikas konkurētspēju noteiks tas, cik konkurētspējīga būs valsts nodokļu politika, kāda būs kapitāla tirgus, infrastruktūras, izglītības sistēmas un valsts atbalsta efektivitāte, cik sakārtota un stabila būs uzņēmējdarbības likumdošana. Tikai šādā vidē var cerēt uz augošām pašmāju un ārvalstu investīcijām, kas radīs pamatnosacījumu ekonomikas restrukturizācijai un modernizācijai.

Modernā ekonomikā labvēlīga uzņēmējdarbības vide ir nepieciešams izaugsmes nosacījums, bet ne pietiekams. Lai pārvarētu mūsu ekonomikas atkarību no zemas pievienotās vērtības nozarēm un veidotu uz zināšanām balstītu ekonomiku, ir jārealizē apzināta sektorpolitika. Efektīvas nozaru struktūras veidošana prasa lielus ilgtermiņa ieguldījumus cilvēkkapitālā, produktīvās kapacitātes paaugstināšanu un radikālas pārmaiņas līdzšinējā pētniecības darbu un jaunu tehnoloģiju ieviešanas atbalsta un nodrošināšanas praksē, kurā nevar paļauties tikai uz tirgus mehānismiem, ir nepieciešams valsts atbalsts un līdzdalība.

Sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšana - bezdarba samazināšana, sabalansēta reģionālā attīstība, ģimenes stiprināšana, vides aizsardzība ir nepieciešama ne tikai tāpēc, lai risinātu sociālās un vides aizsardzības problēmas, bet tas ir arī nepieciešams nosacījums izaugsmei, sociālā saskaņa ir drīzāk ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums nekā sekas. Tāpēc nav attaisnojama sociālo problēmu risināšanas atlikšana uz vēlāku laiku, kad it kā būs labvēlīgāki apstākļi. Šīs problēmas jārisina vienlaicīgi ar pārējām ekonomiskām problēmām. Valsts regulējošā darbība, koordinēta pieeja arī politiskajiem, sociālajiem, izglītības un kultūras jautājumiem nodrošinās lielāku stabilitāti, līdzsvarotu un virzītu attīstību, sabiedrības ekonomisko un sociālo kohēziju un līdz ar to lielāku panākumu varbūtību.

6.2. Ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana

Izvēloties ekonomisko politiku un piemērotāko ekonomikas attīstības modeli, par noteicošo jākļūst principam - visur, kur tirgus spēki ir pietiekami efektīvi un elastīgi, kur ir aktīva un veselīga konkurence, kur vairākums uzņēmumu spēj izturēt arī ārvalstu konkurenci (ar nosacījumu, ka tā ir godīga un konkurences metodes ir taisnīgas), valstij nav jāiejaucas. Valsts galvenais uzdevums - radīt tirgus attīstībai sakārtotu, stabilu un labvēlīgu vidi. Šādas vides veidošanā galvenie uzdevumi ir:

- uzturēt stabilu makroekonomisko vidi, nepārvēršot to par pašmērķi noteiktu kritēriju izpildei, bet veidojot to kā nepieciešamu nosacījumu ilgtermiņa līdzsvarotās izaugsmes nodrošināšanai; to var panākt, īstenojot saskaņotu fiskālo un monetāro politiku, arvien lielāku uzmanību pievēršot mehānismu izveidei, kas ļautu pielāgoties negaidītām, nejaušām vai paredzamajām nelabvēlīgām ietekmēm, lai mazinātu ekonomisko ciklu svārstības;

- nodrošināt pievilcīgu uzņēmējdarbības institucionālo vidi, uzlabojot likumdošanu, novēršot uzņēmējdarbības šķēršļus un barjeras, veidojot uzņēmējdarbībai labvēlīgu nodokļu sistēmu, sekmējot finansu sistēmas un kapitāla tirgus stabilitāti un efektivitāti, lai sekmīgi konkurētu ne tikai starp Baltijas valstīm ārvalstu kapitāla piesaistīšanā, bet arī ar pārējām Centrāl- un Austrumeiropas valstīm, kā arī lai stimulētu pašmāju investorus;

- veicināt nacionālo uzkrājumu līmeņa paaugstināšanos, kā privātajā, tā valsts sektorā, samazinot neproduktīvos izdevumus, izņemot izdevumus iepriekš minētajām attīstības prioritātēm; tajā pašā laikā jāievieš ekonomikas attīstību stimulējoši papildu faktori, piemēram, pārskatot esošo nodokļu un to atvieglojumu sistēmu;

- nodrošināt labi funkcionējošu bāzes infrastruktūru, īpašu uzmanību pievēršot enerģētikas sektora attīstībai, telekomunikāciju un informācijas sistēmu izveidošanai, autoceļu kvalitātes uzlabošanai un efektīva tīkla izveidošanai, atkritumu saimniecības un ūdenssaimniecības kvalitātes paaugstināšanai, lai stimulētu valsts līdzsvarotu attīstību visos reģionos, lai nodrošinātu lietotājiem modernus un izmaksu ziņā konkurētspējīgus infrastruktūras pakalpojumus;

- iekšējiem uzkrājumiem kopā ar ārvalstu investīcijām un kredītiem jākļūst par noteicošo investīciju avotu²⁸; investīcijas veicinās pietiekami strauju ekonomikas attīstību tikai tad, ja tās tiks izmantotas projektos ar augstu ekonomisko atdevi; tādēļ investīciju projektu izvēlei jābūt ekonomiski ļoti rūpīgi pamatotai²⁹;

- vienlīdzīgas un godīgas konkurences nodrošināšana, veidojot stabilus un caurspīdīgus spēles noteikumus visiem ekonomiskajiem aģentiem, neļaujot dabīgiem monopoliem un dominējošiem operatoriem diktēt savus noteikumus, izskaužot korupciju un iespējas darboties ēnu ekonomikā, nepieļaujot varas un kapitāla koncentrēšanos un saplūšanu;

- e-komercijas attīstībai atvērtas, drošas un mērogiem atbilstošas vides izveide, ieskaitot tehnoloģisko infrastruktūru, normatīvo vidi, adekvātu datu un sociālās drošības līmeni ir būtiska jaunās ekonomikas principu iedibināšanai.

Stabils preču un pakalpojumu eksports, noturīgs Latvijas produkcijas ārējais pieprasījums ir būtisks priekšnoteikums Latvijas tautsaimniecības reindustrializācijai un tālākai izaugsmei. Latvijas iekšzemes tirgus nevar pietiekoši nodrošināt Latvijas tautsaimniecības nozaru un uzņēmumu attīstību. Tāpēc IKP pieaugumu un ārējā sektora sabalansētības uzturēšanu galvenokārt nosaka eksporta pieaugums. Valsts uzdevums ir veicināt preču un pakalpojumu eksportu, nostiprinot valsts atbalstītas institūcijas (piemēram, eksporta aģentūru) un veicot citus eksportu stimulējošus pasākumus:

- veidojot stabilas politiskās un ekonomiskās attiecības ar valstīm - pašreizējiem un potenciālajiem tirdzniecības partneriem, apzinot mērķa tirgus, sekmējot aktīvu jaunu ārējo tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos esošajos;

- izmainot eksporta struktūru, nostiprinot pasaules tirgū nozares, kas pamatā izmanto cilvēku intelektuālās zināšanas un piedāvā produktu ar augstu pievienoto vērtību, kā arī palielinot pakalpojumu eksporta apjomus (tranzīts, starptautiskais transports, komunikāciju, finansu un tūrisma pakalpojumi);

- palielinot eksporta netiešo atbalstu, valstij sedzot daļu no izmaksām saskaņā ar attiecīgajiem normatīvajiem aktiem (eksporta operāciju garantēšana, kreditēšana un apdrošināšana, uzņēmumu dalība starptautiskajās izstādēs, produkcijas standartizācija, informācijas par starptautiskajiem tirgiem izplatība, eksportētāju apmācība);

- sekmējot Eiropas Savienības noteikto kvalitātes prasību izpildi.

Modernas infrastruktūras izveidē enerģētikas sektors uzskatāms par pamatu. Tas lielā mērā nosaka valsts ekonomisko un politisko drošību un patstāvību, valstij īstenojot politiku, kas var nodrošināt ilglaicīgu tautsaimniecības un iedzīvotāju apgādi ar enerģiju par ekonomiski pamatotām un minimālām cenām (tarifiem) atbilstoši pieprasītajam daudzumam un kvalitātei. Tas veicinās visas tautsaimniecības efektivitātes un konkurētspējas paaugstināšanos, jo uzņēmumiem un iedzīvotājiem ļaus ietaupīt uz elektroenerģijas izmaksu rēķina, tādējādi palielinot uzkrājumus un radot plašāku bāzi investīcijām, it sevišķi tautsaimniecības reindustrializācijas periodā³⁰.

Latvijā par pamatresursiem jāuzskata hidroenerģija (Daugavas kaskāde), dabasgāze (termoelektrostacijās, tai skaitā koģenerāciju tipa), naftas produkti (pārsvarā transportam), kūdra un atjaunojamie energoresursi (vējš; saule; biogāze; koksne; ģeotermālā enerģija).

Enerģētikas nozares politikas pamatnostādnes būs vērstas uz valsts energoapgādes drošuma un stabilitātes paaugstināšanu. Tās paredz:

- lai palielinātu valsts drošību, palielināt vietējo energoresursu daļu kopējā patēriņā, diversificēt enerģētisko resursu piegādātājus, integrēties Eiropas enerģētisko resursu piegādes tirgos (Baltijas loks);

- efektīvi izmantot energoresursus, atbalstīt energosistēmu rekonstrukciju, energoefektīvu tehnoloģiju ieviešanu un enerģijas taupīšanu;

- pastāvīgi samazināt kaitējumu videi, stimulēt kvalitatīva kurināmā izvēli, samazināt kaitīgo izmešu daudzumu;

- nodrošināt tirgus liberalizāciju, privatizācijas gaitā saglabāt valsts ietekmi enerģētikas nozarē, lai garantētu energoapgādes drošumu, valsts drošību un sabiedrības interešu aizstāvību, kā arī realizētu vidi saudzējošu politiku;

- atbalstīt Latvijas lomas nostiprināšanu enerģētisko resursu transportēšanas pakalpojumu sniegšanā pasaules tirgū, tai skaitā izmantojot pazemes gāzes krātuves.

Informācijas un telekomunikāciju tīkliem ir īpaša nozīme. Piedāvātajā valsts attīstības modelī to attīstības līmenis prioritāri nosaka valsts ekonomiskās un sociālās iespējas. Nozare tiks pilnībā liberalizēta. Valsts uzdevums ir sektorpolitikas noteikšana un realizācija, kā arī tirgus regulēšana:

- veicinot modernas infrastruktūras izveidi, ieskaitot normatīvo, informatīvo, komunikāciju, zinību un lietišķās komponentes; nodrošinot savietojamību ar Eiropas Savienības tīkliem un pakalpojumiem;

- nodrošinot moderno informācijas un telekomunikāciju pakalpojumu pieejamību (tai skaitā Internet vispārēju pieejamību) par sociāli pieņemamām cenām ikvienam uzņēmumam un iedzīvotājam visā valsts teritorijā;

- nodrošinot brīvu konkurenci informācijas un telekomunikāciju pakalpojumu tirgū, radīt stabilu vidi privātā sektora investīcijām;

- modernizēt sabiedriskā radio un televīzijas apraides tīklus un sistēmas, lai nodrošinātu stabilu un kvalitatīvu programmu uztveršanu visā valsts teritorijā.

Transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas ir integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošina valsts ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc pasažieru un kravu pārvadājumiem iekšzemē un starptautiskajā satiksmē, kā arī veicina reģionālo attīstību, Latvijas biznesam paver iespēju konkurēt Eiropas un pasaules tirgū un ir viens no galvenajiem Latvijas reindustrializācijas un inovatīvās ekonomikas attīstības priekšnosacījumiem.

Galvenās stratēģiskās darbības minēto mērķu sasniegšanai:

- uzturēt un attīstīt transporta infrastruktūru - autoceļus, dzelzceļu, jūras ostas, lidostas, maģistrālos cauruļvadus - un saglabāt valsts dominējošo lomu transporta infrastruktūrā;

- nodrošināt augstu satiksmes drošības līmeni un videi draudzīgas transporta sistēmas veidošanu;

- dažādot un veicināt pakalpojumu un rūpnieciskās ražošanas (rūpnīcas, kombinētā transporta termināli, kravu sadales un loģistikas centri) attīstību ostās un citos transporta mezglos;

- nodrošināt Latvijas transporta sistēmas integrāciju un konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā, veicināt multimodālu transporta koridora Austrumi-Rietumi darbību starptautisko kravas un pasažieru pārvadājumu jomā;

- visā valsts teritorijā izveidot modernu sabiedriskā transporta infrastruktūru.

Ūdenssaimniecības attīstības pamatuzdevumi ir dzeramā ūdens kvalitāte un notekūdeņu attīrīšana:

- nodrošināt valsts iedzīvotājus ar kvalitatīvu, veselības normām atbilstošu dzeramo ūdeni, paaugstināt padeves sistēmu drošību, taupīgi izmantot ūdens resursus;

- nodrošināt notekūdeņu attīrīšanu atbilstoši vides aizsardzības prasībām, paaugstināt kanalizācijas sistēmu kvalitāti un drošību, samazināt ūdenstilpju eitrofikāciju un aizsargāt gruntsūdeņus no piesārņošanas.

Atkritumu apsaimniekošanas sistēmai kompleksi jārisina atkritumu apsaimniekošana, t.i., atbilstoši ekonomiskajai situācijai un finansiālajām iespējām valstī jāveido jaunās apsaimniekošanas sistēmas sastāvdaļas, vienlaicīgi risinot veco izgāztuvju radītās vides piesārņojuma problēmas. Realizējot stratēģiju, jānodrošina:

- centralizētās sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pakalpojumu pieejamība viesiem iedzīvotājiem;

- reģionālo sadzīves atkritumu poligonu izveide;

- atkritumu šķirota savākšana;

- atkritumu pārstrādes iespējas;

- apglabājamo organisko atkritumu daudzuma samazināšana.

6.3. Efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošana

Lai panāktu paātrinātu Latvijas ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī izvairītos no inerces scenārijā apskatītajām negatīvajām tendencēm, nepieciešama tautsaimniecības nozaru pārstrukturizācija un reindustrializācija saskaņā ar aktīvajā scenārijā noteiktajām nostādnēm. Kā jau tika minēts, šis process varētu turpināties apmēram līdz 2010.-2015.gadam, kad Latvijā pakāpeniski attīstītos informācijas sabiedrība un inovatīvās ekonomikas modelis.

Lai panāktu ekonomikas attīstības tempu pieaugumu, tuvākais ekonomiskās politikas uzdevums Latvijā ir pēc iespējas ātrāk rast izeju no zemu ienākumu līdzsvara lamatām. Tas būs iespējams tikai tad, ja vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju palielināsies pietiekami strauji, vismaz ievērojami straujāk, nekā varētu pieaugt dzimstība. Lai gan būtiska dzimstības palielināšanās jaunā gadsimta pirmajos gados ir maz ticama, minēto ekonomisko proporciju attiecību var nodrošināt tikai, veicot Latvijas tautsaimniecības reindustrializāciju uz jauna tehnoloģiskā viļņa bāzes³¹.

Tautsaimniecības reindustrializācijas un pārstrukturizācijas gaitā jāturpina aktīvi attīstīt, īpaši vidējā termiņā, tās Latvijas tautsaimniecības nozares (mainot akcentus šajās nozarēs), kuras ir saistītas ar dabisko ekonomisko priekšrocību izmantošanu (dabas resursi un izdevīgais valsts ģeogrāfiskais stāvoklis) un kurās tiek intensīvi izmantots vidējas un arī zemas kvalifikācijas darbaspēks. Pārejas periodā šīs nozares nodrošinās darba vietas, kā arī kapitāla uzkrāšanu valstī, lai attīstītos uz zināšanām balstītās nozares. Tajā pašā laikā pārstrukturizācijas procesā pakāpeniski samazināsies nodarbināto (bezdarbnieku) skaits lauksaimniecībā, galvenokārt palielinoties būvniecībā nodarbināto skaitam. Sektorpolitikas īstenošanas rezultātā tiktu risināti arī sociālie jautājumi, mazinot sociālo spriedzi³².

Lai tradicionālās rūpniecības nozares nostiprinātu konkurētspēju starptautiskajā tirgū, veicināma šaurāka to specializācija, orientācija uz specifiskām pasaules tirgus nišām. Šo nozaru ražojumiem, pat ja tā ir starpprodukcija, jākļūst par pasaules tirgus integrētās ražošanas ķēdes posmu. To var panākt, attīstot augsti kvalificētu speciālistu sagatavošanu un radot elastīgu izglītības sistēmu, kas spēj operatīvi reaģēt uz tehniskā progresa un tirgus konjunktūras izmaiņām. Savukārt šādām prasībām atbilstoša izglītības sistēma ir iespējama, ja tā pati ir nodrošināta ar modernām informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijām, kā arī ar kvalificētiem pasniedzējiem.

Reindustrializācijas uzdevums ir arī mazināt smadzeņu aizplūšanu kā arī stimulēt to atgriešanos. Tādēļ investīcijas izglītībā pašas par sevi vēl negarantē paātrinātu ekonomikas attīstību valstī. Uzdevums ir plašāks - ne tikai sagatavot, bet arī noturēt un iesaistīt tautsaimniecībā augstas un vidējas kvalifikācijas darbaspēku. Veiksmīgas reindustrializācijas politikas un tālākās inovatīvās ekonomikas attīstības priekšnoteikums ir radīt valstī labvēlīgu zinātniski tehnoloģisko vidi.

Lai veicinātu ātrāku reindustrializāciju, bet it īpaši lai sekmētu inovatīvās ekonomikas nodrošināšanu ar finansu resursiem, nepieciešama Latvijas vērtspapīru tirgus integrācija Eiropas mērogā. Valsts izglītības sistēmai jānodrošina augsti kvalificētu, starptautiskajām prasībām atbilstošu finansu tirgus un banku speciālistu sagatavošana augstākajās mācību iestādēs. Nodrošinot ilgstošu ekonomisko stabilitāti valstī, jāveicina starptautisko institucionālo investoru resursu piesaistīšana Latvijai³³, kā arī plašāk jāpraktizē ilgtermiņa ieguldījumu atbrīvošana no nodokļiem.

Ņemot vērā minēto, nākotnē jāsaglabā šādi galvenie ekonomiskās un finansu politikas pamatprincipi attiecībā uz sektorpolitiku:

- saskaņota fiskālā un monetārā politika, vienlaikus to realizējot pietiekami elastīgi, lai minimizētu ekonomisko ciklu svārstību negatīvo iespaidu un veicinātu ekonomisko stabilitāti; arī turpmāk stingri jākontrolē inflācija, lai tā nepārsniegtu 2-3% robežu;

- stimulējošas finansu politikas izveide - finansu resursu (tai skaitā starta kapitāla) pieejamība, investīciju stimuli, mērķdotācijas uzņēmējdarbības attīstībai atsevišķos reģionos un tautsaimniecības sektoros, speciāls finansu instrumentu kopums iesācējiem uzņēmējdarbībā, atbalsta sistēma riska sadalīšanai uzņēmējdarbības projektu īstenošanā, biznesa inkubatoru un inovāciju centru attīstība infrastruktūras nodrošināšanai biznesa iesācējiem un inovatīvām firmām, speciāla stimulu pakete ārvalstu investīciju piesaistei uzņēmumiem un projektiem zināšanu ietilpīgās nozarēs; koncentrējot valsts atbalstu investīciju piesaistē perspektīvajās augsto tehnoloģiju jomās un nozarēs, kurās Latvijai ir salīdzinošās priekšrocības, veicinot eksportu, sekmējot jaunu tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos jau esošajos, ieviešot kvalitātes nodrošināšanas sistēmu un Eiropas standartus, sekmējot E-komercijas attīstību;

- sabalansēts budžets; valsts investīciju programmas galvenajai prioritātei ir jābūt optimālas infrastruktūras izveidei; valsts investīciju īpatsvaram budžetā jāatbilst tautsaimniecības reindustrializācijas un jauno nozaru attīstības vajadzībām, palielinot ikgadējās investīcijas fiziskajā infrastruktūrā un uzņēmējdarbības infrastruktūrā līdz 4-5% no IKP, politikas korekcija, attiecībā uz starptautisko finansu institūciju (SVF, PB) un ES fondu piešķirtajiem līdzekļiem, to lielāko daļu novirzot plašākām strukturālām reformām un investīcijām, tādējādi stimulējot arī iekšējā tirgus pieprasījuma palielināšanos;

- kapitāla tirgus attīstība - Latvijas vērtspapīru tirgus integrēšanās Eiropas finansu tirgū, starptautisko investīciju kompāniju piesaiste, nebanku finansu institūciju (apdrošināšanas sabiedrību, pensiju fondu) darbība, uzņēmumu atvieglināta pieeja finansu resursiem;

- pastiprināts valsts atbalsts izglītībai prioritārajās nozarēs: augstākajai akadēmiskajai un profesionālajai izglītībai, darbaspēka pārkvalificēšanai un kvalifikācijas celšanai, augstākās kvalifikācijas speciālistu sagatavošanai; stabilas uzņēmēju apmācības un konsultāciju sistēmas izveide un uzturēšana; valsts budžeta zinātnes finansējuma prioritāte fundamentālajiem un īpaši lietišķajiem pētījumiem, tehnoloģiskajai attīstībai un inovatīvajai darbībai, privātā kapitāla piesaiste pētniecības darbam.

Zinātniskās pētniecības un inovāciju attīstība, zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, uz zināšanām bāzēta valsts un sabiedrība ir galvenais un reālais Latvijas tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt stabilu labklājības pieaugumu. Jānodrošina tādi zinātnes potenciāla pieauguma tempi, lai tuvāko 10 gadu laikā zinātnisko pētījumu īpatsvars iekšzemes kopproduktā sasniegtu Eiropas Savienības valstu līmeni. Valstī jāuztur ilgtermiņa inovatīvai darbībai labvēlīga vide, ietverot vairākas nozīmīgas komponentes:

- ar Eiropas Savienības un OECD nostādnēm savietojamas likumdošanas vide, finansēšanas un nodokļu politika;

- zinātnisko pētījumu virzība uz lietišķajiem pētījumiem un inovatīvu darbību, nodrošinot nekavējošu jauno produktu un pakalpojumu ieiešanu tirgū;

- valsts atbalsts inovatīviem uzņēmumiem un infrastruktūrai - pētniecības un zināšanu centru, tehnoloģisko centru, biznesa inkubatoru, augsto tehnoloģiju uzņēmumu attīstībai;

- inovatīvās darbības finansiālā atbalsta sistēma, palielinot uz inovatīvo darbību orientēto valsts budžetu daļu, to sadalot lietišķajai pētniecībai, attīstībai un inovatīvajai darbībai, piesaistot privāto kapitālu un veicinot riska kapitāla pieejamību;

- speciāla investīcijas stimulējoša pakete inovatīvajam procesam.

Svarīgi ir valdībai palīdzēt nostiprināties pasaules tirgū nozarēm, kas pamatā izmanto cilvēku intelektuālās zināšanas un piedāvā produktu ar augstu pievienoto vērtību, kā arī palielinot pakalpojumu eksporta apjomus (tranzīts, starptautiskais transports, komunikāciju, finansu un tūrisma pakalpojumi).

Lielo starptautisko uzņēmumu (brand name) klātbūtne Latvijā jāuzskata par efektīvu, jo tiek koncentrēti lieli kapitālieguldījumi (tai skaitā ārvalstu investīcijas) un izvērsta lielas jaudas ražošana:

- nodrošinot modernu tehnoloģiju ienākšanu tautsaimniecībā, mūsdienīgu ražošanas menedžmentu un pieeju globālajiem tirgiem;

- stimulējot pētniecības darbu (laboratorijas, pētniecības centri) izvēršanu, tehniskā progresa paātrinājumu³⁴;

- veicinot industriālo grupu (klasteru) veidošanos, mazo un vidējo uzņēmumu attīstību.

6.4. Sociāli ekonomisko disproporciju mazināšana

Lai samazinātos reģionu sociāli ekonomiskā disproporcija un paaugstinātos reģionu attīstības potenciāls, jāpanāk reģiona resursu, pašvaldību un valsts investīciju, privātā kapitāla un fondu, kā arī strukturālo fondu sinerģija. Šajā nolūkā jāizmanto cilvēkresursi, infrastruktūra, administratīvā un investīciju piesaistes kapacitāte.

Reģionu attīstības politikai ir jānodrošina visu Latvijas reģionu (Kurzeme, Latgale, Vidzeme, Zemgale, Rīga) konkurētspējas pieaugums Eiropas un globālā mērogā, kā arī līdzvērtīgu dzīves un darba iespēju radīšana visiem valsts iedzīvotājiem, nodrošinot ilgtspējīgu cilvēkresursu, infrastruktūras un uzņēmējdarbības attīstību. Jāīsteno un pastāvīgi jāpilnveido optimāls attīstības modelis ikvienam reģionam, veicinot sabalansētu:

- ekonomisko attīstību - piesaistot investīcijas, izveidojot modernu infrastruktūru, atbalstot uzņēmējdarbību, iekļaujoties jaunās ekonomikas modelī;

- sociālo attīstību - samazinot sociālo noslāņošanos, veicinot nodarbinātību un uzlabojot darba standartus, attīstot reģionālo izglītības un zināšanu pārvaldības infrastruktūru, realizējot atbalstu ģimenēm un veicinot dzimstību;

- pārvaldes attīstību - nostiprinot pašvaldības, sekmējot reģionu/novadu iekļaušanos starptautiskajā apritē (tai skaitā projektu izstrādi), starpreģionu informatīvās un saimnieciskās saites.

Vides aizsardzība un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir būtisks priekšnoteikums valsts līdzsvarotai attīstībai. Attīstot Latvijas tautsaimniecību, investējot valsts teritoriju kā resursu starptautiskās saimnieciskās darbības attīstībai, nepieciešams izvietot vides aizsardzības prasībām atbilstošas ražotnes, integrējot vides aizsardzības prasības sektoru stratēģijās. Ražošanas apjomu palielināšanai izmantot biomasu un citus atjaunojamos dabas resursus.

Visos reģionos jāattīsta augstskolas un jauno tehnoloģiju attīstībai nepieciešamās profesionālās mācību iestādes.

Tautsaimniecības sektorpolitikai ir izšķiroša ietekme kā uz reģiona ekonomiku, tā arī uz veiksmīgu un līdzsvarotu Latvijas attīstību kopumā. Tāpēc sektoru stratēģijas jārealizē, saskaņojot tās gan ar reģionu attīstības programmām, gan arī starpreģionu līmenī. Lielākajās pilsētās jāstimulē augsto tehnoloģiju uzņēmumu izvietošana. Taču visās apdzīvotajās vietās jāatbalsta arī uzņēmējdarbība (īpaši sākuma posmā) tradicionālajās nozarēs, īpaši tajās, kuras spēj pārveidoties un modernizēties.

Atsevišķu reģionu attīstības programmām jābalstās uz katra reģiona salīdzinošajām priekšrocībām.

Kurzemes ostu potenciāls nodrošina konkurētspējīgu tranzīta un loģistikas biznesu, tajā attīstās arī ar tranzītu saistītās nozares. Izveidojas specializēta un tehnoloģiski moderna agrārā industrija un zvejniecība. Reģions ir pievilcīgs dažādu tūrisma veidu attīstībai (kūrorta zona, iekšzemes tūrisma objekti, ekotūrisms, jahtu tūrisms mazajās ostās).

Latgalē attīstās augstās tehnoloģijas un tradicionālo virzienu ražotnes uz vietējo resursu bāzes, līdz ar to laukos prevalē izejvielu audzēšana (kartupeļi, lini, eļļas kultūras u.c.). Izmantojot galveno tranzīta virzienu (Sanktpēterburga-Centrāleiropa un Krievija-Rietumeiropa) krustpunktus, Rēzekne un Daugavpils attīstās par starptautiskas nozīmes tranzīta mezglu un loģistikas centru. Krievu valodas zināšanas veicina klientu apkalpošanas centru veidošanos. Dabas resursu potenciāls jāizmanto ekotūrisma attīstībai.

Vidzemes attīstība balstās uz augstas tehnoloģijas uzņēmumu un ar tiem saistītu izglītības iestāžu izvietojumu lielākajās pilsētās. Lauku teritorijas kalpo par ērtu un pievilcīgu vidi intelektuālu attālinātu darba vietu izvietošanai. Industriāla lopkopība kļūst par lauksaimniecības pamatnozari. Pierobežas teritorijas kļūst par sadarbības teritoriju starpvalstu attīstībai un izejai uz Igauniju un Krievijas Ziemeļrietumu reģioniem.

Zemgale, izmantojot lielā loka ap Rīgu (Aizkraukle-Tukums) attīstību, veidojas par aglomerācijas apkalpes zonu, ieskaitot pakalpojumus, izglītību un administratīvās funkcijas. Reģionā veiksmīgi turpina attīstīties zemkopība. Pierobežas teritorijas kopā ar Via Baltica ir starpvalstu sadarbības teritorija un izeja uz Lietuvu, Centrāleiropu un Rietumeiropu.

Rīga izmanto starptautiski izdevīgo novietojumu un cilvēkresursu pieejamību, lai attīstītos par Baltijas jūras nozīmīgāko aglomerāciju un kļūtu par Baltijas reģiona zināšanu pārvaldības, biznesa, finansu, zinātnes, augsto tehnoloģiju un komunikāciju centru. Rīgas pievārtē attīstās starptautiskas nozīmes augsto tehnoloģiju biznesa parki. Izmantojot attīstītos transporta pieslēgumus (lidosta, osta, Via Baltica), reģions ir viegli un ērti starptautiski pieejams, lai kļūtu par jaunās ekonomikas smadzeņu centru.

Lauku attīstība kā daudzfunkcionāls, daudzveidīgs, līdzsvarots un noturīgs process ietver nodarbinātības dažādošanu un tehnoloģisku modernizāciju, ievērojot tradīcijas, mentalitāti un reģionālās atšķirības. Ilgtspējīgas lauku attīstības stratēģiskie mērķi ir laukos nodarbināto ienākumu līmeņa pieaugums līdz tautsaimniecībā nodarbināto vidējiem ienākumiem, iedzīvotāju sociālā drošība, personas attīstības iespējas (izglītība, informācijas apgāde, kultūra), lauku sabiedrības orientācija un motivācija uz zināšanām, līdzsvars starp laukiem un pilsētu, lauku apdzīvotības un demogrāfiskā balansa saglabāšana.

Lauku attīstības stratēģijai kā īpaši sensitīvai tēmai jābūt saprotamai visai sabiedrībai. Tieši sabiedrība kā patērētājs nākotnē arvien vairāk noteiks lauku virzību, samazinoties zemnieku noteicošajai lomai. Lauku teritorijās ekonomika kļūs diversificēta, samazinoties lauksaimniecības sektoram un izplatoties citiem nodarbes veidiem.

Īpaši atbalstāmās teritorijas tiek definētas un atbalstītas papildus atbilstoši valsts noteiktajiem kritērijiem palīdzības saņemšanai. Šādas teritorijas var būt ilglaicīgi atpaliekošie reģioni, kā arī mazapdzīvotās lauku teritorijas. Atbalsta mērķis ir nodrošināt sākotnējo valsts palīdzību. Vēlāk atbalsta politika jānodod attiecīgā reģiona pārziņā. Līdz ar to atbalsts tiek realizēts vietējā līmenī papildus attiecīgā reģiona kopējās attīstības programmas realizācijai, bet ciešā saskaņā ar to. Sākotnējā valsts palīdzība īpaši atbalstāmajām teritorijām tiek koncentrēta vietējās uzņēmējdarbības atbalsta infrastruktūras izveidei un cilvēku izglītošanai.

Pierobežas teritoriju funkcionēšana un attīstība tiek veicināta mazinot nomales efektu un intensificējot infrastruktūras attīstību, novēršot/minimizējot vides piesārņojuma draudus no ārvalstīm, kā arī sekmējot veiksmīgu pārrobežu sadarbību.

Ekonomiskās politikas kontekstā pieaugs sociālpolitikas nozīme. Līdz ar to aktuāls kļūs jautājums par investīciju efektivitāti sociālajā kapitālā³⁵. Investīcijas izglītībā un zinātnes attīstībā būs vienas no galvenajām, kas veidos sociālā kapitāla kvalitāti Latvijā. Tāpat svarīga būs veselības aprūpe, apkārtējās vides aizsardzība, komunālo pakalpojumu kvalitāte.

Ir nepieciešams radīt cilvēkos ticību tam, ka esošo dzīves līmeni var mainīt. 15-20% no augstskolu beidzēju kopskaita jābūt gataviem kļūt par darba devējiem, kas ir tikpat nozīmīgi kā zināšanu un profesionālo darba iemaņu apgūšana. Virknē specialitāšu ir vērojams hronisks augstu kvalificētu speciālistu trūkums. Jāveic apmācība un pārkvalifikācija specialitātēs, kurās prognozējams darbaspēka trūkums. Jāvienkāršo selektīvas imigrācijas procedūras un darba atļauju saņemšana augsti kvalificētiem speciālistiem un investoriem.

Teledarba principu plaša izplatība, visu veidu attālinātās darba vietas nodrošinās Latvijas apstākļiem būtisku nodarbinātības problēmu risināšanu, ņemot vērā tautas mentalitāti un tradīcijas:

- radot iespējas koordinēt darba vietu attīstību starp Rīgu, citām pilsētām un lauku rajoniem, jaunas darba vietas valsts reģionos, jaunas iespējas atpalikušajiem reģioniem, minimizējot kvalificēta darbaspēka aizplūšanu uz galvaspilsētu;

- stimulējot tādu jaunu uzņēmējdarbības veidu attīstību, kuru produkcijai ir liela pievienotā vērtība; kvalificētam darbaspēkam strādājot starptautiskās firmās un paliekot dzīvot Latvijā;

- saskaņojot darba likumdošanas aktus ar teledarba īpatnībām;

- nodrošinot teledarbā iesaistītajiem sociālās garantijas un aizsardzību, darba drošību un veselības aizsardzību (tai skaitā, strādājot ārvalstu uzņēmumos);

- radot invalīdiem ar kustību traucējumiem iespējas pilnvērtīgi strādāt un integrēties sabiedrībā.

Jāattīsta sociālās drošības un palīdzības sistēma sociāli nelabvēlīgajām iedzīvotāju grupām. Jāiedibina taisnīgums sabiedrības veselības jomā, jāizveido tāda veselības aprūpes sistēma, kas, no vienas puses, radītu vienādas iespējas ikvienam indivīdam saņemt kvalificētu veselības aprūpi, bet, no otras puses, uzsvērtu katra individuālo atbildību. Vienādas izglītības un veselības aizsardzības tiesības ir pamatvērtības, lai indivīda psiholoģija kļūtu labvēlīga Latvijas politiskajai sistēmai. Lai likvidētu ekonomiskās disproporcijas, izmantojami vairāki instrumenti:

- radīt iespēju zināšanu iegūšanai un izmantošanai darbā; aizkavēšanās šajā jomā draud ar neatgriezenisku indivīda atpalicību;

- valsts regulējošā loma demogrāfisko procesu un tirgus radīto svārstību un nevienlīdzību izlīdzināšanā;

- optimāla darba likumdošana, nodrošinot balansu starp uzņēmuma spēju piemēroties mainīgajām tirgus prasībām un darbinieku drošību;

- teleprocesi³⁶ kā kohēzijas veicināšanas instruments, nolīdzinot attālumus un vienādojot indivīda iespējas atrast labi apmaksātu darbu, iegūt izglītību un saņemt medicīnisko aprūpi.

 

7. Nobeigums

Ceļot tautsaimniecības konkurētspēju un integrējoties Eiropas Savienībā, Latvijai ir potenciālas iespējas strauji attīstīt ekonomisku un jau pārskatāmā nākotnē sasniegt Eiropas Savienības valstu vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju.

Izšķirošais Latvijas attīstību noteicošais faktors būs tas, cik lielā mērā ekonomiskā politika būs efektīva, lai nodrošinātu augstu tautsaimniecības iekšējo izaugsmes kapacitāti. Atkarībā no ārējās vides apstākļiem, pirmām kārtām situācijas Eiropas Savienībā un Krievijā, Latvijas konverģences temps var būt ātrāks vai lēnāks. Izaugsmes tempu būtiski ietekmēs Latvijas integrācijas process ES. Jo tas notiks ātrāk, jo var sagaidīt straujāku Latvijas izaugsmi tirdzniecības attīstības un investīciju akumulācijas efektu dēļ.

Ar aktīvu un koordinētu politiku, izmantojot esošās salīdzinošās ekonomiskās priekšrocības un veicinot jaunu priekšrocību radīšanu, ir jāmaina tautsaimniecības struktūra par labu augstākas pievienotās vērtības nozarēm un jāizveido uz zināšanām balstīta ekonomika, kas izmanto jaunās, uz zināšanām balstītās ekonomikas priekšrocības. Tikai šādi mainoties, tautsaimniecība kļūs konkurētspējīga, un tas būs pamats augstam iedzīvotāju dzīves līmenim.

Tomēr ar prioritāšu definēšanu ir par maz. Prioritātēm ir jākļūst par pamatelementiem uz izaugsmi vērstā ekonomiskajā politikā jebkura laika horizontam. Ir nepieciešama saskaņota un ieinteresēta valsts sektora, pašvaldību, uzņēmēju un iedzīvotāju darbība, visu sabiedrības slāņu kopīga rīcība, lai koncepcija realizētos dzīvē un iecerētie rezultāti tiktu sasniegti, lai veidotu saskaņotu sociāli ekonomisko politiku, lai sabiedrībā radītu pārliecību par nākotnes izaugsmes perspektīvām.

 

---

¹ Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), Starptautiskais valūtas fonds (SVF), Pasaules banka (PB) u.c.

² Governments, Globalization, and International Business. Oxford University Press, 1999.

³ Īstermiņā lata kursu jūtami ietekmē citu valstu savstarpējās valūtas apmaiņas kursu svārstības, piemēram, starp eiro un ASV dolāru.

⁴ Kapitalizācijas līmenis šī dokumenta izpratnē ir uzņēmumu un tautsaimniecības kopumā nodrošinājums ar mašīnām, iekārtām, ēkām (pamatkapitāls), kā arī ar materiālajiem un finansu līdzekļiem (apgrozāmais kapitāls) atbilstoši mūsdienu konkurētspējīgas produkcijas ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai. Arī Latvijas korporatīvo vērtspapīru (akciju) tirgus, neskatoties uz lielā mērā pabeigto privatizācijas procesu, joprojām ir vāji kapitalizēts.

⁵ Pašreizējais Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis ievērojami atpaliek no attīstīto valstu standartiem. Pēc UNDP izstrādātā tautas attīstības indeksa (TAI), Latvija atrodas 63. vietā pasaulē un ir kvalificējama kā valsts ar vidēju tautas attīstības līmeni. Latvijas iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz vienu iedzīvotāju, izsakot pirktspējas paritātes dolāros, ir tikai 27% no ES valstu vidējā rādītāja.

⁶ Latvijas reģionu makroekonomiskais raksturojums. Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Rīga, 2000.

⁷ Iedzīvotāju vidējais blīvums Latvijā ir 38 cilv./kv.km. Salīdzinājumam Vācijā - 234, Beļģijā - 331, Nīderlandē - 455 cilv./kv.km.

⁸ Degviela un dabasgāze praktiski 100% apjomā tiek importēta, elektroenerģija - līdz 50%.

⁹ IKP līmeņu starpības ikgadējā samazināšanās. Konverģences temps - samazināšanās skaitliskā izteiksme.

¹⁰ Pašreizējās ES 15 dalībvalstis.

¹¹ Vidējie ES IKP ikgadējie pieauguma tempi scenārijos pieņemti 3% robežās atbilstoši ES attīstības stratēģijai. Skat. Lisbon European Council 23 and 24 March 2000, Presidency Conclusions. Lisbon, 2000.

¹² Zināšanu pārvaldības process (knowledge management) - koordinēta un virzīta zināšanu radīšana, uzkrāšana, identificēšana, adaptēšana, attīstība, padziļināšana, popularizēšana, izplatīšana, lietošana.

¹³ Pētījumi liecina, ka vairākumā Eiropas ekonomiski attīstīto valstu ienākumu izlīdzināšanās tendence aizsākās pēc 1920.gada. Tā sevišķi pastiprinājās pēdējos gados pirms Otrā pasaules kara. Arī Japānā ienākumu diferenciācija un sabiedrības noslāņošanās izpaudās industrializācijas sākuma posmā un turpinājās līdz pat Otrajam pasaules karam. Toties pēckara perioda statistikas dati skaidri liecināja par pakāpenisku ienākumu izlīdzināšanos sabiedrībā. Arī ekonomiski veiksmīgāko Dienvidaustrumāzijas valstu pieredze pēdējos gadu desmitos pierādījusi, ka sabiedrības noslāņošanās, kas vērojama industrializācijas periodā, nebūt nav neatgriezeniska.

¹⁴ Reindustrializācijas un deindustrializācijas pieejas apvienošana no ekonomiskās teorijas viedokļa korelējas ar mūsdienu attīstības teorijām, piemēram, ar akumulācijas un asimilācijas attīstības teoriju (skat. Richard R. Nelson and Howard Pack. The Asian Miracle and Modern Growth Theory. World Bank paper 1881. World Bank, February, 1998). R.R.Nelsons un H.Paks dažādas Dienvidaustrumāzijas ekonomisko brīnumu skaidrojošās teorijas apkopojis divās grupās. Pirmā grupa ietver akumulācijas teorijas, kas minētā reģiona valstu straujo ekonomikas attīstību skaidro galvenokārt ar investīcijām kapitālā. Citiem vārdiem, saskaņā ar šīm teorijām svarīgākais noteicošais faktors šo valstu straujās ekonomiskās attīstības pamatā ir bijis augsts investīciju līmenis - ja nācija dāsni investē, vienlaikus veltot nepieciešamo uzmanību visu resursu, arī investīciju, racionālai izmantošanai, attīstība neizpaliks. Otrā grupa - asimilācijas teorijas - kā galvenos straujas ekonomiskās attīstības faktorus uzsver uzņēmības, inovāciju un zināšanu nozīmi. Šīs teorijas investīcijas intelektuālajā un fiziskajā kapitālā atzīst par svarīgām un nepieciešamām, taču paātrinātai ekonomiskajai attīstībai ar tām vien ir par maz. Vispirms ir nepieciešamas zināšanas, kā arī spēja uzņemties risku. Tikai tad jaunu tehnoloģiju, produktu un tirgu apgūšana dos vēlamos rezultātus. Tādēļ asimilācijas teorētiķi daudz vairāk akcentē izglītības un inovāciju nozīmi nekā fizisko kapitālu un materiālos resursus. Jāpiebilst, ka šāds teoriju dalījums praksē ir visai nosacīts. Vismaz Latvijas gadījumā akumulācijas un asimilācijas pieeja (ja mēs izvēlamies šādu apzīmējumu) būtu vienlīdz svarīga gan reindustrializācijas, gan arī deindustrializācijas (inovatīvās ekonomikas veidošanās) procesā.

¹⁵ Ziemeļamerikas un Eiropas koncerniem par šādiem industriālajiem satelītiem 60.-70.gados sāka kalpot Dienvidkoreja, Taivāna un Meksika, bet sākot ar 90.gadu sākumu - arī bijušās sociālisma valstis, galvenokārt Austrumeiropā un Baltijā, arī Latvija. Savukārt bāzes valstī saglabājas galvenie ekonomiskie un tehnoloģiskie pētījumi, jaunu produkcijas veidu un ražošanas sagatavošana, kas prasa īpaši augstu zinātnisko potenciālu, eksperimentālo bāzi un darbaspēka kvalifikācijas līmeni.

¹⁶ Sabalansētai industrijas attīstībai nepieciešami gan lieli, gan mazi un vidēji uzņēmumi. Racionāli sabalansētā industrijas struktūrā lielie un mazie uzņēmumi papildina cits citu. Lielie uzņēmumi parasti ražo un eksportē gatavo produkciju no pusfabrikātiem, detaļām un mezgliem, ko piegādā daudzi mazie uzņēmumi. Tādējādi ap dažiem lielajiem uzņēmumiem veidojas desmitiem vai pat simtiem nelielu un vidēju uzņēmumu, vienoti daudzām iekšējām kooperācijas saitēm, veidojot industriālās grupas. Šo grupu ietvaros tiek veikti arī zinātniskie pētījumi un jaunu tehnoloģiju izstrāde. Tas nodrošina arī stabilitāti atsevišķās nozarēs un tautsaimniecībā kopumā. Atsevišķi lielie uzņēmumi bieži ir neefektīvi, ja tiem nav pietiekami plašs kooperācijas saišu tīkls. Savukārt mazie un pat vidējie uzņēmumi daudzos gadījumos nav spējīgi izdzīvot bez pastāvīga valsts atbalsta, ja tiem vai vismaz to produkcijas vai pakalpojumu daļai nav stabila vietējā noņēmēja.

¹⁷ Latvijas attīstības kontekstā pie šīm nozarēm pieskaitāmas informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un farmakoloģija, kā arī to pielietojumi. Tā, piemēram, E-komercija integrēs visu veidu komerciālās darbības Internet vidē, stimulēs dažādu tautsaimniecības sektoru attīstību, paaugstinās Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju globālajā tirgū, radīs jaunas kvalificētas darba vietas, paverot lielas iespējas valsts reģionu attīstībai un mazo un vidējo uzņēmumu darbībai.

¹⁸ Deindustrializācijas process pēdējos gados vērojams daudzās ekonomiski attīstītajās valstīs. Tomēr šī procesa sākums un temps dažādās valstīs atšķiras. Pirmās deindustrializācijas pazīmes bija vērojamas Lielbritānijā no 1955. līdz 1960.gadam, bet 80.-90.gados šis process bija sevišķi straujš.

¹⁹ Prakse liecina, ka TNK satelītvalstis, kas agrāk pārņēma masveida produkcijas ražošanu, to izmantoja, lai pakāpeniski izveidotu savas inovatīvās ekonomikas pamatus. Vairākām valstīm, it īpaši Dienvidkorejai un Taivānai, tas veiksmīgi ir izdevies, un tagad tās pašas apgūst citas valstis savas masveida produkcijas ražošanai, veicot liela apjoma investīcijas, piemēram, Taizemē, Indonēzijā u.c.

²⁰ Viena no galvenajām inovatīvās ekonomikas iezīmēm - ne mazāk kā 90 % no IKP pieauguma tempa tiek sasniegts, pateicoties nevis galveno ražošanas faktoru - kapitāla un darbaspēka - apjoma pieaugumam, bet gan pateicoties šo faktoru produktivitātes (atdeves) pieaugumam. Jo augstāku attīstības pakāpi sasniegs Latvijas ekonomika, jo izteiktāka kļūs inovācijas un tās radītās produktivitātes pieauguma nozīme. Inovatīvā ekonomikā tirgus liberalizācijas un informācijas tehnoloģiju straujās attīstības dēļ mainās galvenās makroekonomiskās sakarības starp izlaides apjomu pieaugumu un produktivitāti, inflāciju un bezdarbu. Gandrīz neierobežotā informācijas pieejamība un spēja vadīt informācijas plūsmas rada priekšnosacījumus daudz efektīvākai resursu izlietošanai, palielina konkurenci, dažkārt pat tuvinot to pilnīgas konkurences līmenim; ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību ir iespējams realizēt efektīvu krājumu vadību, stabilizējot to līmeni, kas, savukārt, lielā mērā izlīdzina biznesa ciklu svārstības. Tas pozitīvi ietekmē uzņēmēju peļņu un sekmē ekonomisko izaugsmi. Palielinoties produktivitātei asas konkurences apstākļos, saglabājas arī zems inflācijas līmenis. Inovatīvai ekonomikai raksturīgas arī citas tendences. Tā, ir pieaudzis un turpina pieaugt pievienotās vērtības īpatsvars kopējā izlaidē. Notiek pārorientācija no ražojošās sfēras uz apkalpojošo sfēru, līdz ar to turpina pieaugt nodarbināto skaits, kā arī pakalpojumu apjomi. Pēdējais ir īpaši svarīgi, jo pretēji dažreiz sastopamiem uzskatiem, jauno tehnoloģiju ieviešana nesamazinās darbavietu skaitu, bet gan mainīs tā struktūru.

²¹ Tajā pašā laikā mainīsies proporcija starp fiziskajā un intelektuālajā darbā nodarbinātajiem. Piemēram, ASV no 1990. līdz 1996.gadam strādājošo skaits ražojošā jomā samazinājās par 1%, bet pakalpojumu jomā pieauga par 15% (Kevin Kelly. New Rules for the New Economy. London, 1998).

²² Analogi piemēri - Japāna, Īrija, Singapūra, Koreja.

²³ 1998.gadā uzkrājumu daļa no IKP Lietuvā bija aptuveni 14%, Igaunijā - 17%. Tajā pašā laikā Īrijā - 33%, Dienvidkorejā - 34%, Singapūrā - 51%. (Entering the 21 st Century. World Development Report 1999/2000. The World Bank, 2000.).

²⁴ Īrijas gadījumā finansējuma apmērs no Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem atsevišķos gados sasniedza 7% no šīs valsts IKP. Apmēram trešdaļu šo līdzekļu Īrija izmantoja izglītības attīstībai un cilvēkresursu pilnveidošanai (Business Central Europe, September, 2000).

²⁵ Derivatīvie instrumenti - finansu instrumenti, kuru vērtība ir saistīta ar citu vērtspapīru vērtību. Piemēram, opcija ir derivatīvais instruments, jo tās vērtība ir atkarīga no akciju vērtības vai akciju indeksa (kursa), ar kuriem opcija ir saistīta.

²⁶ Robežriska (hedge) fondi jeb hedžings ir finansu riska samazināšanas stratēģija. Piemēram, viena no izplatītākajām robežriska (hedžinga) stratēģijām ir vērtspapīru atgriezeniskā pārdošana (selling short).

²⁷ Pašreizējās ES 15 dalībvalstis.

²⁸ Viens no svarīgākajiem veiksmīgas reindustrializācijas un inovatīvās ekonomikas attīstības priekšnosacījumiem ir panākt, lai iekšējo un ārējo investīciju kopējais apmērs sasniegtu apmēram 20-25% no IKP.

²⁹ Latvijā nereti tiek īstenoti dārgi, ekonomiski nepamatoti projekti, piemēram, Nacionālās bibliotēkas celtniecības projekts, lai gan tādas atsevišķas projekta funkcionālās sadaļas, kā vienotais valsts bibliotēku informācijas tīkls un moderna grāmatu krātuve ir nepieciešami. Nav veikts konkurss par šo objektu racionālāko risinājumu variantiem.

³⁰ Šādu pieeju īstenoja vairākas ekonomiskās attīstības ziņā veiksmīgas valstis, piemēram, Taivāna. Taivānas valdība vienmēr ir bijusi samērā liberāla attiecībā pret mazo un vidējo uzņēmumu darbību. Tajā pašā laikā valsts stingri kontrolēja starpproduktu un pusfabrikātu ražošanu tai piederošajos valsts lieluzņēmumos, kurus finansēja valsts bankas. Tas deva iespēju par stabilām un zemām cenām nodrošināt ar nepieciešamajiem pamatmateriāliem un enerģiju nozares un uzņēmumus, kas ražoja un eksportēja gala produkciju. Tie lielā mērā bija jau minētie mazie un vidējie uzņēmumi. Tādējādi tika atrasts racionāls kompromiss starp valsti un brīvo tirgu, līdz visa tautsaimniecība bija pietiekami nostiprinājusies, lai bez tālākas valsts iejaukšanās būtu konkurētspējīga pasaules tirgū.

³¹ Eiropa pēc Otrā pasaules kara bija nonākusi zemu ienākumu līdzsvara lamatās. Reindustrializācija, kas valsti izveda no šīm lamatām, tika veikta, balstoties uz jaunām tehnoloģijām, kuru pamatā bija pusvadītāji, programmējami automātiskie procesi, naftas ķīmija, organiskā sintēze u.c.

³² Reindustrializējot tradicionālās nozares tiktu veicināta sociālā saskaņa un politiskā stabilitāte valstī. Tas ļautu nodrošināt ar darba vietām plašu to iedzīvotāju loku, kurus nebūs iespējams pārorientēt uz zinātņietilpīgas un tehnoloģiski sarežģītas produkcijas apgūšanu un ražošanu. Savukārt valsts un pašvaldību budžeti iegūtu iespēju lielāku izdevumu daļu novirzīt izglītības un zinātnes attīstībai, jaunu tehnoloģiju apgūšanai un eksporta veicināšanai.

³³ Galvenais pieaugušo starptautisko finansu plūsmu avots ir ekonomiski attīstīto valstu pensiju, apdrošināšanas, kopieguldījumu un citi fondi, kas meklē savu aktīvu izvietošanas iespējas. Piemēram, tikai pensiju fondu aktīvi pasaulē no 6 triljoniem ASV dolāru 1992.gadā pieauga līdz 9,7 triljoniem ASV dolāru 1997.gadā. (Entering the 21st Century. World Development Report 1999/2000. The World Bank, 2000)

³⁴ Lielākā daļa vietējo uzņēmēju var sekmīgi darboties līgumattiecībās ar transnacionālajām kompānijām, piegādājot tām izejvielas un materiālus, realizējot gatavo produkciju, atbrīvojot tās no nespecifiskām funkcijām.

³⁵ Sociālais kapitāls - iedzīvotāju dzīves kvalitāte (izglītība, veselība, sadzīves apstākļu kvalitāte u.c.), kā arī attiecības, kas veidojas starp dažādām iedzīvotāju sociālajām grupām, tai skaitā starp sabiedrību un valsts institūcijām. Piemēram, iedzīvotāju uzticēšanās valdībai, politiskajām partijām, presei, policijai. Tas tiek uzskatīts par sociālo kapitālu, tādēļ ka līdztekus fiziskajam, humānajam (intelektuālajam) un citiem kapitāla veidiem, sociālais kapitāls ir nozīmīgs ekonomiskās attīstības faktors.

³⁶ Teleprocesi - attālinātas darbības, procesi vai procedūras, kas notiek bez tieša procesa dalībnieku kontakta (teledarbs, teleizglītība, telemedicīna).