Konvencija par kultūras priekšmetu nelikumīgas ievešanas, izvešanas un īpašumtiesību maiņas aizliegšanu un novēršanu

Pieņemta Parīzē 1970. gada 14. novembrī Ģenerālās konferences 16. sesijā

Ievads

Konvencijas mērķis ir veicināt to principu un standartu izstrādi, kas noteikti Ģenerālās konferences 1964. gadā pieņemtajā ieteikumā par šo tematu un kas ir saistoši valstīm, kuras ir šīs konvencijas līgumslēdzējas puses.

Konvencija paredz to kultūras priekšmetu aizsardzību, kas ir aizsargājami ne tikai no vēstures, arheoloģijas un mākslas viedokļa, bet arī zinātnes interesēs.

Minētajā definīcijā ietvertā īpašumtiesību nodošana uz jebkāda veida kultūras priekšmetiem, to ievešana un izvešana netiek automātiski aizliegta. Katrai Konvencijas dalībvalstij jāizdod noteikumi, kas reglamentē darbības ar valsts teritorijā esošām vērtībām un jānosaka, kuras no šīm darbībām ir likumīgas un kuras ir nelikumīgas.

Šīs konvencijas dalībvalstis apņemas veikt vajadzīgos pasākumus:

a) aizsargāt valstu teritorijās esošos muzejus no tādu kultūras priekšmetu iegūšanas, kas ir nelikumīgi izvesti;

b) aizliegt no muzejiem vai valsts iestādēm nozagtu kultūras priekšmetu ievešanu pēc Konvencijas stāšanās spēkā;

c) atgūt un atdot jebkurus tādus kultūras priekšmetus, kas nozagti un nelikumīgi ievesti, ja to lūdz šo vērtību izcelsmes valsts.

Konvencija stājusies spēkā 1972. gada 24. aprīlī.

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālā konference, kas sanākusi Parīzē no 1970. gada 12. oktobra līdz 14. novembrim uz savu sešpadsmito sesiju,

atgādinādamaĢenerālās konferences četrpadsmitajā sesijā pieņemtos principus, kuri noteikti Deklarācijā par starptautiskās kultūras sadarbības principiem;

uzskatīdama, ka kultūras priekšmetu apmaiņa starp tautām zinātniskos, kultūras un izglītības nolūkos palielina zināšanas par civilizāciju, bagātina visu tautu kultūras dzīvi un veicina tautu savstarpēju cieņu un izpratni;

uzskatīdamas, ka kultūras priekšmeti ir viens no civilizācijas un tautas kultūras pamatelementiem un ka to patieso vērtību var izprast vienīgi saistībā ar visplašāko informāciju par to izcelsmi, vēsturi un tradicionālo vidi;

uzskatīdamas, ka katrai valstij ir pienākums aizsargāt tās teritorijā esošos kultūras priekšmetus pret zādzībām, nelikumīgiem izrakumiem un šo vērtību nelikumīgas izvešanas;

uzskatīdamas, ka šā apdraudējuma novēršanai katrai valstij aizvien vairāk jāapzinās morālie pienākumi, kas saistīti ar cieņu pret savu un citu tautu kultūras mantojumu;

uzskatīdamas, ka kultūras organizācijām - muzejiem, bibliotēkām un arhīviem - jānodrošina, lai to kolekcijas būtu veidotas saskaņā ar vispārēji atzītiem morāles principiem;

uzskatīdamas, ka kultūras priekšmetu nelikumīga ievešana, izvešana un to īpašumtiesību nodošana apgrūtina tautu savstarpēju saprašanos, kuras veicināšana ir viens no UNESCO pamatuzdevumiem, iesakot ieinteresētajām valstīm pievienoties attiecīgām starptautiskām konvencijām;

uzskatīdamas, ka kultūras mantojuma aizsardzība ir efektīva tikai tad, ja to īsteno gan valsts, gan starptautiskā līmenī, valstīm savstarpēji cieši sadarbojoties;

ņemdamas vērā, ka UNESCO Ģenerālā konference šim nolūkam 1964. gadā pieņēmusi ieteikumu;

pastāvot tādiem papildu priekšlikumiem par līdzekļiem kultūras priekšmetu nelikumīgas ievešanas, izvešanas un to īpašumtiesību nodošanas aizliegšanai un novēršanai, kas ir šīs sesijas darba kārtības 19. punktā;

nolēmusi savā piecpadsmitajā sesijā, ka šis jautājums jārisina ar starptautiskas konvencijas palīdzību,

pieņem šo konvenciju 1970. gada četrpadsmitajā novembrī.

1. pants

Šajā konvencijā ar terminu "kultūras priekšmeti" saprot vērtības, ko - no reliģiskā vai laicīgā viedokļa - katra valsts norādījusi kā nozīmīgas arheoloģijai, aizvēsturei, vēsturei, literatūrai, mākslai vai zinātnei un kas pieskaitāmas šādām kategorijām:

a) faunas un floras, derīgo izrakteņu un cilvēka ķermeņa (mirstīgo atlieku) daļu eksemplāri un retumu kolekcijas, un objekti ar paleontoloģisku nozīmi;

b) īpašums, kas saistīts ar vēsturi, tostarp zinātnes vēsturi, tehnoloģiju, militāro un sociālo vēsturi, ar nacionālo vadoņu, domātāju, zinātnieku, mākslinieku dzīvi un valsts nozīmes notikumiem;

c) arheoloģisko izrakumu (tostarp atļauto izrakumu un nelikumīgo izrakumu) priekšmeti vai arheoloģiskie atradumi;

d) sadalīto mākslas vai vēstures pieminekļu vai senvietu elementi;

e) antikvārie priekšmeti, kas vecāki par 100 gadiem, piemēram, priekšmeti ar seniem uzrakstiem, monētas un gravēti spiedogi;

f) etnoloģijas materiāli;

g) mākslas vērtības, piemēram:

i) dažādu veidu un materiālu ar rokām darināti attēli, gleznojumi, zīmējumi (izņemot rūpnieciskus dizainparaugus un rūpnieciskus izstrādājumus, kas apgleznoti ar roku);

ii) jebkāda materiāla statuju un skulptūru oriģināldarbi;

iii) gravējumu, estampu un litogrāfiju oriģināli;

iv) jebkāda materiāla māksliniecisku veidojumu kopu un māksliniecisku montāžu oriģināli;

h) reti manuskripti, inkunābulas, vecas grāmatas, dokumenti, publikācijas (attiecināmas uz vēsturi, mākslu, zinātni, literatūru u.c.) vai nu atsevišķi, vai to kolekcijas;

i) atsevišķas pastmarkas, zīmogmarkas un līdzīgas markas vai to kolekcijas;

j) arhīvi, tostarp fonoarhīvi, fotoarhīvi un kinematogrāfijas arhīvi;

k) mēbeles, kas vecākas par simts gadiem, un veci mūzikas instrumenti.

2. pants

1. Šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka kultūras priekšmetu nelikumīga ievešana, izvešana un to īpašumtiesību nodošana ir viens no galvenajiem cēloņiem, kas izputina to izcelsmes valsts kultūras mantojumu, un ka starptautiska sadarbība ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem ikvienas valsts kultūras priekšmetu aizsardzībai no tāda apdraudējuma.

2. Šim nolūkam dalībvalstis apņemas pretoties šādām darbībām ar to rīcībā esošiem līdzekļiem, novēršot to cēloņus un pārtraucot pašreizējās darbības, un palīdzot izmaksāt vajadzīgās kompensācijas.

3. pants

Kultūras priekšmetu ievešanu, izvešanu un to īpašumtiesību nodošanu, kas notikusi pretēji noteikumiem, kurus dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar šo konvenciju, uzskata par nelikumīgu.

4. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka Konvencijas izpratnē īpašums, kas pieder kādai no turpmāk minētajām kategorijām, uzskatāms par valsts kultūras mantojumu:

a) attiecīgās valsts atsevišķu valstspiederīgo vai to kolektīva radīti kultūras priekšmeti un valsts nozīmes kultūras priekšmeti, ko radījuši tās teritorijā dzīvojošie ārvalstnieki vai bezvalstnieki;

b) kultūras priekšmeti, kas atrasti valsts teritorijā;

c) kultūras priekšmeti, kas iegūti arheoloģisku, etnoloģisku vai dabaszinātņu pētījumu laikā ar šādu vērtību izcelsmes valsts kompetento iestāžu atļauju;

d) kultūras priekšmeti, kas apmainīti pēc brīvas vienošanās;

e) kultūras priekšmeti, kas saņemti kā dāvinājums vai likumīgi nopirkti ar šo kultūras priekšmetu izcelsmes valsts kompetento iestāžu atļauju.

5. pants

Lai nodrošinātu savu kultūras priekšmetu aizsardzību pret nelikumīgu ievešanu, izvešanu un to īpašumtiesību nodošanu, šīs konvencijas dalībvalstis apņemas atbilstoši katras valsts apstākļiem nodibināt savā teritorijā vienu vai vairākus tādus valsts dienestus kultūras mantojuma aizsardzībai, kuriem būtu pietiekami liels kvalificēts personāls, lai efektīvi veiktu šādas funkcijas:

a) veicinātu tādu likumprojektu un noteikumu projektu izstrādi, kas paredzēti, lai nodrošinātu kultūras mantojuma aizsardzību, jo īpaši lai novērstu svarīgu kultūras priekšmetu nelikumīgu ievešanu, izvešanu un to īpašumtiesību nodošanu;

b) izveidotu un pastāvīgi atjaunotu to svarīgāko valsts un privāto kultūras priekšmetu sarakstu, kuru izvešana var nodarīt ievērojamus zaudējumus valsts kultūras mantojumam, par pamatu šim sarakstam ņemot valsts mēroga pārskatu par aizsargājamo īpašumu;

c) veicinātu tādu zinātnisku un tehnisku iestāžu (muzeju, bibliotēku, arhīvu, laboratoriju, darbnīcu u.c.) attīstību vai dibināšanu, kas vajadzīgas kultūras priekšmetu aizsardzībai un iepazīstināšanai ar tiem;

d) organizētu arheoloģisko izrakumu uzraudzību, lai nodrošinātu noteiktu kultūras priekšmetu aizsardzību to atrašanās vietā un aizsargātu noteiktas teritorijas, kuras paredzētas turpmākai arheoloģiskajai pētniecībai;

e) izstrādātu noteikumus ieinteresētajām personām (kuratoriem, kolekcionāriem, antikvāro priekšmetu tirgotājiem u.c.) atbilstoši ētikas principiem, kas izklāstīti šajā konvencijā, un veiktu pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu ievērošanu;

f) veiktu izglītojošus pasākumus, lai veicinātu un stiprinātu cieņu pret visu valstu kultūras mantojumu un izplatītu zināšanas par šīs konvencijas noteikumiem;

g) rūpētos par to, lai ikviena kultūras priekšmetu pazušana tiktu darīta zināma atklātībā.

6. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis apņemas:

a) ieviest atbilstošu apliecību, kurā izvešanas valsts norādītu, ka konkrēto kultūras priekšmetu izvešana ir atļauta; šāda apliecība būtu vajadzīga visiem kultūras mantojuma priekšmetiem, ko izved atbilstoši attiecīgajiem noteikumiem;

b) aizliegt kultūras priekšmetu izvešanu no valsts teritorijas, ja nav iepriekš minētās izvešanas apliecības;

c) ar atbilstošiem līdzekļiem informēt par šo aizliegumu jo īpaši tās personas, kas, iespējams, izved vai ieved kultūras priekšmetus.

7. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis apņemas:

a) atbilstoši valsts tiesību aktiem veikt vajadzīgos pasākumus, lai valstī esošajos muzejos un līdzīgās iestādēs nenonāktu citā dalībvalstī radītas un pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās abās minētajās valstīs no tās nelikumīgi izvestos kultūras priekšmetus; kad vien iespējams informēt kultūras priekšmetu izcelsmes dalībvalsti, par tādu kultūras priekšmetu piedāvājumu, kuras no šīs valsts izvestas pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās abās valstīs;

b) i) aizliegt tādu kultūras priekšmetu ievešanu, kas nozagtas no muzeja vai reliģiska vai laicīga pieminekļa, vai līdzīgas iestādes citā šīs konvencijas dalībvalstī pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās attiecīgajās valstīs, ar nosacījumu, ka šāds īpašums dokumentēts kā šai iestādei piederošs inventārs;

ii) pēc izcelsmes dalībvalsts lūguma veikt atbilstošus pasākumus, lai atgūtu un atdotu ikvienu kultūras priekšmetu, kas ievests pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās abās valstīs, ar nosacījumu, ka valsts, kura iesniedz pieprasījumu, samaksā taisnīgu kompensāciju labticīgam pircējam vai personai, kam ir likumīgas īpašumtiesības uz šo īpašumu. Pieprasījumus par atgūšanu un atdošanu iesniedz ar diplomātisko dienestu starpniecību. Valsts, kas iesniedz pieprasījumu, samaksā visus izdevumus, kuri saistīti ar tādu dokumentu un citu liecību nodrošināšanu, kas vajadzīgi, lai iesniegtu prasību par atgūšanu un atdošanu. Dalībvalstis nedrīkst uzlikt muitas nodokļus vai citus maksājumus kultūras priekšmetiem, ko atdod atbilstoši šim pantam. Visus izdevumus, kas saistīti ar kultūras priekšmetu atdošanu un piegādi, samaksā valsts, kura iesniedz pieprasījumu.

8. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis apņemas uzlikt sodus vai piemērot administratīvās sankcijas ikvienai personai, kas atbildīga par 6. panta b) punktā un 7. panta b) punktā minēto aizliegumu pārkāpšanu.

9. pants

Ikviena Konvencijas dalībvalsts, kuras kultūras mantojumam draud arheoloģiskā vai etnogrāfiskā materiāla izlaupīšana, var vērsties pie citām dalībvalstīm, uz ko šī izlaupīšana attiecas. Šādos apstākļos šīs konvencijas dalībvalstis apņemas piedalīties saskaņotā starptautiskā rīcībā, lai noteiktu un veiktu vajadzīgos konkrētos pasākumus, tostarp attiecīgo priekšmetu izvešanas, ievešanas un starptautiskās tirdzniecības kontroli.

Pirms vienošanās spēkā stāšanās katra ieinteresētā dalībvalsts veic pagaidu pasākumus, lai pēc iespējas novērstu neatlīdzināmu zaudējumu tās valsts kultūras mantojumam, kura iesniedz pieprasījumu.

10. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis apņemas:

a) veikt izglītības, informācijas un piesardzības pasākumus, lai ierobežotu no jebkuras šīs konvencijas dalībvalsts nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu apriti un attiecīgā gadījumā katrā valstī likt antikvāro priekšmetu tirgotājiem kārtot reģistru, kurā ieraksta katra kultūras priekšmeta izcelsmi, piegādātāja vārdu un adresi, katra pārdotā priekšmeta aprakstu un cenu, kā arī informēt kultūras priekšmetu pircēju par izvešanas aizliegumu, ja tāds attiecas uz konkrēto priekšmetu, par minēto pienākumu neizpildi antikvāro priekšmetu tirgotājiem piemērojot soda vai administratīvās sankcijas;

b) censties ar izglītības pasākumiem radīt un padziļināt sabiedrības izpratni par kultūras priekšmetu nozīmi un tādiem apdraudējumiem kultūras mantojumam, ko rada zādzības, nelikumīgi izrakumi un nelikumīga izvešana.

11. pants

Kultūras priekšmetu izvešana un to īpašumtiesību nodošana atzīstama par nelikumīgu, ja tā notikusi piespiedu kārtā un tieši vai netieši radusies valsts okupācijas dēļ, ko īstenojusi sveša vara.

12. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis respektē kultūras mantojumu, kas atrodas teritorijās, par kuru starptautiskajām attiecībām tās ir atbildīgas, un veic visus atbilstošos pasākumus, lai aizliegtu un novērstu kultūras priekšmetu nelikumīgu ievešanu, izvešanu un to īpašumtiesību nodošanu šajās teritorijās.

13. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem apņemas arī:

a) ar visiem attiecīgajiem līdzekļiem novērst tādu īpašumtiesību nodošanu uz kultūras priekšmetiem, kas varētu veicināt šādu vērtību nelikumīgu ievešanu vai izvešanu;

b) nodrošināt, ka valstu kompetentie dienesti savstarpēji sadarbojas, lai veicinātu pēc iespējas drīzāku nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu restitūciju to likumīgajam īpašniekam;

c) atzīt tās prasības par pazaudētu vai nozagtu kultūras priekšmetu atgūšanu, ko cēluši to likumīgie īpašnieki vai citas personas likumīgo īpašnieku vārdā;

d) atzīt katras Konvencijas dalībvalsts neapstrīdamas tiesības konkrētus kultūras priekšmetus klasificēt un atzīt par neatsavināmiem un tādējādi ipso facto par tādiem, ko nedrīkst izvest, kā arī atvieglot ieinteresētajai valstij šādu vērtību atgūšanu gadījumos, kad tās izvestas.

14. pants

Lai novērstu nelikumīgu izvešanu un izpildītu visas saistības, kas izriet no šīs konvencijas ieviešanas, katrai Konvencijas dalībvalstij, cik vien tai iespējams, ir jānodrošina pietiekams budžets valsts dienestiem, kuri atbildīgi par valsts kultūras mantojuma aizsardzību, un vajadzības gadījumā jānodibina šim nolūkam fonds.

15. pants

Šī konvencija neliedz dalībvalstīm slēgt īpašas savstarpējas vienošanās vai turpināt īstenot jau noslēgtas vienošanās par tādu kultūras priekšmetu atgūšanu, kas jebkāda iemesla dēļ ir izvesti no to izcelsmes teritorijas pirms šīs konvencijas stāšanās spēkā attiecīgajās valstīs.

16. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis savos periodiskajos ziņojumos, ko tās iesniedz Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālajai konferencei tās noteiktajos termiņos un veidā, sniedz informāciju par normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kurus tās pieņēmušas, un citām darbībām, ko tās veikušas, lai izpildītu šo konvenciju, kā arī informāciju par iegūto pieredzi šajā jomā.

17. pants

1. Šīs konvencijas dalībvalstis var lūgt Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijai tehnisko palīdzību, īpaši attiecībā uz:

a) informāciju un izglītību;

b) konsultācijām un speciālistu padomiem;

c) koordinēšanu un starpniecību.

2. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija pēc savas iniciatīvas var veikt izpēti un publicēt pētījumus par jautājumiem, kas saistīti ar kultūras priekšmetu nelikumīgu pārvietošanu.

3. Šim nolūkam Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija var uzsākt sadarbību ar ikvienu kompetentu nevalstisko organizāciju.

4. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija pēc savas iniciatīvas var izteikt priekšlikumus šīs konvencijas dalībvalstīm attiecībā uz tās īstenošanu.

5. Pēc vismaz divu šīs konvencijas dalībvalstu lūguma, kuras iesaistījušās strīdos par tās īstenošanu, UNESCO var uzņemties starpniecību, lai panāktu izlīgumu.

18. pants

Šī konvencija izstrādāta angļu, franču, krievu un spāņu valodā, un tās teksts visās četrās valodās ir vienlīdz autentisks.

19. pants

1. Šo konvenciju var ratificēt vai pieņemt Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas dalībvalstis saskaņā ar katras valsts attiecīgo konstitucionālo procedūru.

2. Ratifikācijas vai pieņemšanas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektoram.

20. pants

1. Šai konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas nav Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas dalībvalsts un kas saņēmusi organizācijas izpildpadomes uzaicinājumu tai pievienoties.

2. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās instrumentu Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektoram.

21. pants

Šī konvencija stājas spēkā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši pēc ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas dienas, bet tikai attiecībā uz tām valstīm, kas savus attiecīgos instrumentus deponējušas noteiktajā dienā vai agrāk. Attiecībā uz jebkuru citu valsti tā stājas spēkā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši pēc tās ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas.

22. pants

Šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka šī konvencija piemērojama ne tikai attiecībā uz šo valstu pamatteritoriju, bet uz visām teritorijām, par kuru starptautiskām attiecībām šīs valstis ir atbildīgas. Tās apņemas vajadzības gadījumā konsultēt šo teritoriju valdības vai citas kompetentās iestādes Konvencijas ratificēšanas, pieņemšanas vai pievienošanās laikā vai pirms tam nolūkā nodrošināt Konvencijas piemērošanu šīm teritorijām, kā arī apņemas informēt Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektoru par teritorijām, kurām piemēro šo konvenciju, un šāds paziņojums stājas spēkā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši pēc tā saņemšanas datuma.

23. pants

1. Katra šīs konvencijas dalībvalsts var denonsēt šo konvenciju savā vārdā vai jebkuras tādas teritorijas vārdā, par kuras starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga.

2. Par denonsēšanu paziņo rakstveida instrumentā, ko deponē Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektoram.

3. Denonsēšana stājas spēkā pēc tam, kad pagājuši divpadsmit mēneši pēc denonsēšanas instrumenta saņemšanas.

24. pants

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektors paziņo organizācijas dalībvalstīm, valstīm, kas nav organizācijas dalībvalstis, kuras minētas 20. pantā, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijai par to ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu deponēšanu, kas minēti 19. un 20. pantā, kā arī par paziņojumiem un denonsēšanām, kuri paredzēti attiecīgi 22. un 23. pantā.

25. pants

1. Šo konvenciju var pārskatīt Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālā konference. Šādi pārskatītais teksts tomēr ir saistošs tikai tām valstīm, kas kļūst par pārskatītās konvencijas pusēm.

2. Ja Ģenerālajai konferencei jāpieņem jauna Konvencija, ar ko kopumā vai daļēji groza šo konvenciju, un ja jaunajā Konvencijā nav paredzēts citādi, šo konvenciju vairs nevar ratificēt, pieņemt un pievienoties tai kopš dienas, kad stājusies spēkā jaunā pārskatītā Konvencija.

26. pants

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 102. pantu šo konvenciju pēc Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras ģenerāldirektora lūguma reģistrē Apvienoto Nāciju Organizācijas Sekretariātā.

Parīzē, 1970. gada septiņpadsmitajā novembrī, ar Ģenerālās konferences sešpadsmitās sesijas prezidenta un Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektora parakstiem divos autentiskos eksemplāros, kuri tiks deponēti Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas arhīvā un kuru apstiprinātas kopijas tiks nosūtītas visām valstīm, kas minētas 19. un 20. pantā, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijai.