(Koncepcija grozīta ar MK 31.05.2017. rīkojumu Nr. 266; MK 07.05.2019. rīkojumu Nr. 219; MK 14.04.2021. rīkojumu Nr. 243)

Rīga, 2015

Satura rādītājs

Ievads

1. Adopcija

1.1. Esošās situācijas apraksts

1.2. Adoptētāju tiesības uz finansiālo atbalstu

1.3.  Potenciālo adoptētāju apmācības

1.4.  Problēmas formulējums

1.5.  Problēmas risinājuma varianti un ar koncepcijas ieviešanu saistītās izmaksas

2. Bērnu ārpusģimenes aprūpe

2.1.  Esošās situācijas apraksts

2.2.  Bērna aprūpe aizbildnībā

2.3. Bērna aprūpe audžuģimenē

2.4. Problēmas formulējums

2.5. Problēmas risinājuma varianti un ar koncepcijas ieviešanu saistītās izmaksas

3. Turpmākā rīcība koncepcijas īstenošanai

4. Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem

1.pielikums

2.pielikums

3.pielikums

4.pielikums

Ievads

Priekšnosacījums ikviena bērna pilnvērtīgai attīstībai ir aprūpe ģimenē, kur bērnam ir iespēja saņemt nepieciešamo psihoemocionālo atbalstu. ANO 1989.gada 20.novembra Konvencija par bērnu tiesībām¹ paredz, ka bērnam, lai viņš varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personība, jāaug ģimenes vidē, laimes, mīlestības un izpratnes atmosfērā. ANO pamatnostādnēs par bērnu alternatīvo aprūpi² teikts, ka ģimene ir dabīgā vide bērna augšanai, labklājībai un aizsardzībai, vispirms jācenšas panākt to, lai bērns paliktu vai atgrieztos savu vecāku vai tuvu ģimenes locekļu aizgādībā.

ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 20.panta pirmajā daļā teikts, ka bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vides vai kuru, lai vislabāk ievērotu viņa paša intereses, nedrīkst atstāt šajā vidē, ir tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību. Rokasgrāmatā "Konvencijas par bērna tiesībām ieviešana praksē" minēts, ka bērnam, kas uz laiku vai pastāvīgi šķirts no ģimenes, ir nepieciešams nodrošināt ārpusģimenes aprūpi hierarhijā – vispirms ģimenes radinieki, tad aizvietojošā ģimene ar audžuvecākiem vai adopcijas kārtā un tikai treškārt pieļaujama bērna kopšana iestādē.

Sociālo investīciju pakotnē iekļautajā 2013.gada 20.februāra Eiropas Komisijas ieteikumā "Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana" ES dalībvalstis ir aicinātas organizēt un īstenot politiku, kas novērstu bērnu nabadzību un sociālo atstumtību, izmantojot integrētu stratēģisku pieeju. Eiropas Komisija aicina nacionālajās politikās kā mērķi izvirzīt iespēju bērniem palikt vai atgriezties vecāku aprūpē, piemēram, atrisinot ģimenes materiālo nenodrošinātību, apturēt tādu aprūpes iestāžu izplatīšanos, kas domātas bērniem bez vecāku aprūpes, tā vietā veicināt kvalitatīvu vietējās sabiedrības nodrošinātu aprūpi un sekmēt aprūpi ģimenes vidē, kur bērnu viedoklis tiek pienācīgi ņemts vērā u.c.

Neskatoties uz normatīvajos aktos noteikto, ka bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināma aprūpe ģimeniskā vidē – pie aizbildņa vai audžuģimenē, un tikai tad, ja tas nav iespējams, aprūpe tiek nodrošināta aprūpes institūcijā, vēl aizvien bērni prioritāri tiek ievietoti aprūpes institūcijās. Pamatojoties uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas veiktajām pārbaudēm bērnu aprūpes institūcijās un bāriņtiesās, secināms, ja bez vecāku gādības palikušais bērns ir vecumā līdz diviem gadiem, daudzām pašvaldībām ir zema motivācija nodrošināt aprūpei institūcijā alternatīvu, ģimeniskai videi atbilstošu pakalpojumu, jo izmaksas par aprūpi institūcijā patlaban tiek segtas no valsts budžeta un pašvaldībai tādejādi nav papildu finanšu izdevumi laikā, kamēr bērns uzturas valsts sociālās aprūpes centrā.

Viens no Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020.gadam mērķiem ir panākt, ka bērni dzīvo labvēlīgā ģimeniskā vai ģimenei pietuvinātā vidē, plānojot, ka ģimeniskā vidē (aizbildnībā un audžuģimenē) dzīvojošo bērnu skaits attiecībā pret visiem bērniem, kas ir ārpusģimenes aprūpē, pakāpeniski palielinātos no 77,8% 2011.gadā līdz 85% 2020.gadā³.

Pamatnostādnes sociālo pakalpojumu attīstībai 2014.–2020.gadam (turpmāk – Pamatnostādnes) (apstiprinātas ar Ministru kabineta 2013.gada 4.decembra rīkojumu Nr.589) identificē šādas problēmas ārpusģimenes aprūpē:

• nepietiekami attīstīti aprūpes ģimeniskā vidē (aizbildņi, audžuģimenes) pakalpojumi, kas bieži vien ir iemesls bērna nonākšanai aprūpes institūcijā;

• pašvaldībām nav stratēģiju un atbilstošu plānu institūcijās sniegto ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu aizstāšanai ar ārpusģimenes aprūpi pie aizbildņa vai audžuģimenē;

• ārpusģimenes aprūpes jomā netiek izmantots starpdisciplinārā darba princips un sadarbība starp iesaistītajām institūcijām un speciālistiem ir nepietiekama;

• nepietiekams finansiālais atbalsts aizbildņiem un audžuģimenēm aprūpē ņemtā bērna pamatvajadzību nodrošināšanai;

• audžuģimenēm un aizbildņiem ir nepietiekamas zināšanas par aprūpes procesa nodrošināšanu, problēmsituāciju risināšanu;

• pilngadību sasniegušajiem bērniem pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās trūkst nepieciešamā atbalsta un nepieciešamo zināšanu un prasmju sekmīgai patstāvīgās dzīves uzsākšanai.

Lai risinātu daļu no minētajām problēmām, Pamatnostādnes paredz uzdevumu pārskatīt finansējuma apjomu aizbildņiem un audžuģimenēm tām uzticēto funkciju nodrošināšanai, paredzot, ka pabalsts bērna uzturam nav mazāks par divkāršu minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam neatkarīgi vai aprūpi nodrošina aizbildnis vai audžuģimene, kā arī, pārskatīt atlīdzības aizbildnim un audžuģimenei par pienākumu veikšanu apmēru un nosacījumus, pie kuriem atlīdzība tiek piešķirta. Vienlaikus nepieciešams izvērtēt sociālo garantiju nodrošināšanu un nepieciešamību izveidot profesionālo audžuģimeņu institūciju.

Tāpat arī saskaņā ar Rīcības plāna pamatnostādņu "Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011. – 2017.gadam" (Ministru kabineta 07.12.2012 gada rīkojums Nr.584) 5.5.2. un 5.5.3.punktu Labklājības ministrijai ir paredzēts izstrādāt koncepcijas projektu par aizbildnim noteikto valsts sociālo pabalstu – pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu un atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu – apmēru palielināšanu, bet atbilstoši 2.3.7.2.punktam – izvērtēt iespēju noteikt tiesības adoptētājiem saņemt valsts sociālos pabalstus līdzvērtīgi bioloģiskajām ģimenēm.

1. ADOPCIJA

1.1. Esošās situācijas apraksts

Adopcija ir viens no iespējamiem variantiem bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpei, ja tiem nav iespēja atgriezties bioloģiskajā ģimenē, tādā veidā nodrošinot iespēju bērnam iegūt nepieciešamo ģimenisko vidi, kas ir pamats bērna pilnvērtīgai attīstībai ilgtermiņā. Adopcijā bērna vislabākajām interesēm jābūt "svarīgākajam" apsvērumam, nevis tikai vienkārši "primārajam" apsvērumam – nevienas citas intereses, ne ekonomiskās, politiskās, valsts drošības vai adoptētāju intereses nav uzskatāmas par svarīgākām vai līdzvērtīgām bērna interesēm.

Saskaņā ar Civillikuma 162.panta otro daļu nepilngadīgu bērnu var adoptēt, ja pirms adopcijas apstiprināšanas viņš ir atradies adoptētāja aprūpē un uzraudzībā un ir konstatēta bērna un adoptētāja savstarpējā piemērotība, kā arī ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptējamo izveidosies patiesas bērna un vecāka attiecības.

Saskaņā ar Darba likuma 153.panta pirmo daļu darba devējs piešķir atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, ja to pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā par adoptējamā bērna aprūpi un uzraudzību. Ja bāriņtiesa pieņem lēmumu par aprūpes un uzraudzības termiņa pagarināšanu, atvaļinājumu pagarina līdz tiesas sprieduma par adopcijas apstiprināšanu spēkā stāšanās laikam.

Adoptējot bērnu, adoptētais bērns attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās.  Ja bērns tiek adoptēts, tad viņam atbalsts tiek nodrošināts arī pēc pilngadības sasniegšanas, jo vecāku pienākums rūpēties un gādāt par savu bērnu saglabājas līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.

Adopcijas procesā izšķir šādus pamata posmus:

1) bāriņtiesa izvērtē personu iesniegto adopcijas pieteikumu un pieņem lēmumu par to, vai personas ir atzīstamas par piemērotiem adopcijai;

2) bāriņtiesa pieņem lēmumu par bērna pirmsadopcijas aprūpi un šajā laikā (periods var ilgt līdz 6 mēnešiem) turpina vērtēt un sniegt atbalstu ģimenei, lai saprastu, vai ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētājiem un adoptējamo izveidosies patiesas bērna un vecāka attiecības;

3) pēc pirmsadopcijas aprūpes laika beigām bāriņtiesa sagatavo atzinumu par to, vai bērna adopcija ģimenē atbilst viņa interesēm, un pieņem atbilstošu lēmumu, kā arī pagarina bērna aprūpi un uzraudzību adoptētāju ģimenē līdz adopcijas apstiprināšanai tiesā (praksē šis periods ilgst apmēram līdz 3 mēnešiem);

4) bērna adopciju apstiprina tiesa.

2013.gada 31.decembrī adopcijas reģistrā bija iekļautas ziņas par 1 368 bērniem (skat. 1.piel. 1.tab. un 2.tab.) jeb par 5,7% vairāk nekā 2012.gada 31.decembrī. No kopējā adopcijas reģistrā iekļautā bērnu skaita 2013.gada 31.decembrī vecumā līdz trim gadiem bija 5,8% bērnu (2012.gadā – 5,6% bērnu), savukārt 36,3% bērnu bija noteikta invaliditāte vai bija ievērojami veselības traucējumi (2012.gadā – 40,3% bērnu). Adoptētāji 2014.gadā jāmeklē 875 bērniem jeb 64% (par 1% vairāk nekā iepriekšējā gadā) no visiem bērniem, kas reģistrēti adopcijas reģistrā, jo 493 bērniem jeb 36% (par 1% mazāk nekā iepriekšējā gadā) jau bija nodrošināta augšana ģimenē (bērni atradās pirmsadopcijas aprūpē vai bērnu radinieki bija izteikuši vēlmi uzņemties rūpes par bērnu) vai arī bērni nepiekrita adopcijai.

2013.gadā pavisam adoptēti 243 bērni, tai skaitā Latvijā adoptēti 112 bērni (skat. 1.att.), bet uz ārvalstīm adoptēts 131 bērns⁴. Latvijas adoptētāji galvenokārt izvēlas adoptēt vienu bērnu līdz 3 gadu vecumam bez ievērojamiem veselības traucējumiem, lielākoties meitenes. 2013.gadā adoptēto bērnu skaits vecumā līdz 3 gadiem bija 59 bērni jeb 53%, bet vecumā līdz 8 gadiem – jau 99 bērni jeb 89% no Latvijā adoptēto bērnu kopskaita (skat. 1.piel. 1.att.). Savukārt no visiem bērniem, kuriem 2014.gadā ir jāmeklē adoptētāji, lielākais īpatsvars ir vēlākā vecumā, proti, vecumā līdz 3 gadiem adoptētāji jāmeklē 5% bērnu, vecumā no 3–8 gadiem – 20% bērnu, bet vecumā no 8–19 gadiem – 75% bērnu. Tā kā Latvijas adoptētāji reti izvēlas adoptēt vienlaikus vairākus bērnus (2013.gadā vienlaikus divus bērnus adoptēja 11 Latvijas adoptētāji jeb par 4 vairāk nekā 2012.gadā, bet 3 bērnus vienlaikus adoptēt neizvēlējās neviena ģimene), tas ir nepietiekami, jo lielākajai daļai adoptējamo bērnu ir brāļi un māsas.

1.att.

Avots: Labklājības ministrijas informācija

Puse no 2013.gadā Latvijā adoptētajiem bērniem tāpat kā iepriekšējā gadā bija no bērnu aprūpes iestādēm – 50,9% no visiem adoptētajiem bērniem, savukārt no aizbildnības tika adoptēti 28,6%, bet no audžuģimenēm – 20,5% bērnu (skat. 1.piel. 2.att.). Jāatzīmē, ka pēc Labklājības ministrijas novērtējuma Latvijā turpat visus aizbildnībā esošus bērnus adoptēja tikai bijušie bērnu aizbildņi, bet audžuģimenēs esošos bērnus pašas audžuģimenes adoptēja vidēji apmēram 27% gadījumu⁵.

1.2. Adoptētāju tiesības uz finansiālo atbalstu

Personai vai ģimenei, kura ņēmusi bērnu pirms adopcijas aprūpē vai ir adoptējusi bērnu, pienākas ģimenēm ar bērniem paredzētie valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti (atkarīgi no individuālajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un kompensē personai darbā gūstamos ienākumus) un valsts sociālie pabalsti (universāls valsts atbalsts naudas izmaksu veidā pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām situācijās, kad ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt ienākumus un kad nav paredzēta kompensācija no valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas) (skat. 1.tab.).

1.tab.

Adoptētāju tiesības uz sociālās apdrošināšanas un valsts sociālajiem pabalstiem ģimenēm ar bērniem

Maternitātes pabalsts kompensē sievietei zaudētos ienākumus grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā. Īpašs izņēmuma gadījums saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" II nodaļu ir situācija, ja maternitātes pabalstu piešķir citai personai, kura faktiski kopj bērnu mājās, par visu bērna kopšanas laiku, bet ne ilgāku kā līdz bērna 70.dzīvības dienai, ja māte normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atteikusies no bērna kopšanas un audzināšanas vai bērns ir atradenis. Faktiski tas nozīmē, ka maternitātes pabalsts tiek izmaksāts adoptētājam, kurš faktiski kopj mājās adoptējamo bērnu vecumā līdz 70.dzīvības dienai.

Bērna piedzimšanas pabalsts netiek piešķirts adoptētājiem, jo pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra no valsts budžeta līdzekļiem vienam no adoptētājiem (tikai vietējās adopcijas gadījumos) izmaksā citu valsts sociālo pabalstu – vienreizēju atlīdzību par bērna adopciju. Atlīdzību par adopciju izmaksā par katru adoptēto bērnu 1 422,87 EUR apmērā (skat. 1.piel. 3.att.).

Ar mērķi bērna tēvam iesaistīties jaundzimušā bērna aprūpē, saskaņā ar Darba likuma 155.panta pirmo daļu bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu, ko tēvam piešķir tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā 2 mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas. Savukārt saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" IIA nodaļā noteiktā bērna tēvam par bērna piedzimšanas sakarā piešķirtā atvaļinājuma desmit kalendārajām dienām izmaksā paternitātes pabalstu. Tā kā minētais 10 kalendāra dienu ilgais atvaļinājums piešķirams bērna tēvam saistībā ar bērna piedzimšanas faktu un tā mērķis ir dot iespēju bērna tēvam būt kopā ar jaundzimušo un bērna māti, lai nodrošinātu nepieciešamo bērna aprūpi, šis atvaļinājums netiek piešķirts un attiecīgi paternitātes pabalsts netiek izmaksāts adoptētājiem.

Savukārt saskaņā ar Darba likuma 155.panta piekto daļu ģimenē, kura adoptējusi bērnu vecumā līdz trim gadiem, vienam no adoptētājiem piešķir 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu. Darba likums uzliek pienākumu darba devējam piešķirt atvaļinājumu, ja darbinieks ir izteicis šādu vēlmi, taču neuzliek darba devējam par pienākumu apmaksāt šādu darbinieka atvaļinājumu. Arī valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu un valsts sociālo pabalstu sistēma neparedz izmaksas šāda atvaļinājuma laikā.

Jāatzīmē, ka gan pirms, gan pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā adoptētāji vienlaikus ar vispārīgajiem ģimenēm ar bērniem paredzētajiem pabalstiem ir tiesīgi saņemt arī īpaši adoptētājiem paredzētas atlīdzības.

Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 6.¹pantu un Ministru kabineta noteikto Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra no valsts budžeta līdzekļiem izmaksā atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi adoptētājam, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns, ja adoptētājs nav nodarbināts (nav uzskatāms par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināts un atrodas ar bērna aprūpi saistītā atvaļinājumā, vai atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai strādā nepilnu darba laiku. Atlīdzības par adoptējamā bērna aprūpi apmērs nav atkarīgs no bērnu skaita un ir 49,80 EUR mēnesī (skat. 1.piel. 4.att.). Atlīdzības apmērs nav mainījies kopš 2005.gada, kad tas tika noteikts nedaudz lielākā apmērā nekā tobrīd esošais bērna kopšanas pabalsta apmērs. Iespējams, ka papildus atbalsta sniegšanu adoptētājiem varētu nodrošināt, ja atlīdzība tiktu izmaksāta neatkarīgi no nodarbinātības fakta.

Atbilstoši Ministru kabineta 2003.gada 11.marta noteikumiem Nr.111 "Adopcijas kārtība" bērna ārpusģimenes aprūpes nodrošinātājs izmaksā adoptētājam par katru adoptējamo bērnu uzturnaudu vai pabalstu bērna uzturam un aprūpei atbilstoši laikposmam, kurā bērns atrodas adoptētāja aprūpē:

1) 2012.gadā uzturnaudas apmērs, ko izmaksāja bērna ārpusģimenes valsts aprūpes iestāde, bija vidēji 58,30 EUR²¹mēnesī, bet pašvaldības aprūpes iestāde – vidēji 76,5 EUR mēnesī;

2) ja adoptējamajam bērnam ārpusģimenes aprūpe tiek nodrošināta nevis institūcijā, bet aizbildnībā, adoptētājs ir tiesīgs saņemt aizbildnim paredzēto pabalstu par bērna uzturēšanu, kas saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 9.pantu ir 45,53 EUR²²;

3) ja adoptētājs ņem aprūpē bērnu, kurš ir ievietots audžuģimenē, atbilstoši Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumiem Nr.1036 "Audžuģimenes noteikumi" no pašvaldības budžeta līdzekļiem adoptētājs ir tiesīgs saņemt audžuģimenei paredzēto pabalstu bērna uzturam (mēnesī nedrīkst būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam – atkarībā no bērna vecuma tie 80 EUR vai 96 EUR²³, ņemot vērā 2014.gadā valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru – 320 EUR).

Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 6.panta ceturto un piekto daļu personas, kuras saņem atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi, no valsts pamatbudžeta līdzekļiem tiek apdrošinātas pensijām un bezdarbam. Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumi Nr.230 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem" nosaka, ka par personām, kuras saņem atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi:

1) pensiju apdrošināšanai no valsts pamatbudžeta tiek veiktas obligātās iemaksas 20% apmērā no 71,14 EUR;

2) apdrošināšanai pret bezdarbu no valsts pamatbudžeta tiek veiktas obligātās iemaksas Ministru kabineta noteiktajā apmērā atbilstoši obligāto iemaksu likmes sadalījumam pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem no 71,14 EUR.

 Savukārt par personām, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu, un kuras saņem bērna kopšanas pabalstu vai vecāku pabalstu, iemaksas pensiju apdrošināšanai, bezdarba un invaliditātes apdrošināšanai tiek veiktas 20% apmērā no 142,29 EUR²⁴.

Lai gan atvaļinājums bērna pirmsadopcijas aprūpei tiek piešķirts neatkarīgi no bērna vecuma, tomēr atvaļinājums ir saistīts ar bērna ienākšanu ģimenē, tā aprūpi un uzraudzību. Līdz ar to gan apdrošināšanas veidiem, kādiem persona tiek apdrošināta, gan iemaksu objektiem vajadzētu būt analoģiskiem. Veicot apdrošināšanas iemaksas no lielāka objekta, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, personai palielināsies sociālās apdrošināšanas pakalpojums, piemēram, personai palielināsies uzkrātais pensijas kapitāls.

Kopumā izvērtējot adoptētājiem bērna aprūpes laikā (pirms adopcijas) un pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā pieejamos pabalstus, secināms, ka, lai gan adoptētājiem teorētiski ir tiesības uz tiem pašiem pabalstiem kā bērnu bioloģiskajiem vecākiem, tomēr faktiski tiesības saņemt šos pabalstus ir tieši saistītas ar adoptētāju ģimenē ienākušā bērna vecumu. Ņemot vērā to, ka Latvijas sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu sistēma vislielāko atbalstu sniedz līdz bērna 1 gada vai pusotra gada vecumam, kad tiek izmaksāts vecāku pabalsts vai bērna kopšanas pabalsts, nepietiekams atbalsts ir vērojams, ja adoptējamais bērns ir vecāks par normatīvajos aktos noteikto vecumu, līdz kuram tiek maksāts konkrētais pabalsts. Piemēram, ja ģimenē pirmsadopcijas aprūpē nonāk bērns vecāks par 1 gadu (pēc 2014.gada 1.oktobra – arī pusotru gadu), šādā gadījumā adoptētājam nav iespējams saņemt vecāku pabalstu (bērna kopšanas pabalstu adoptētājs saņems tikai par bērna kopšanu līdz bērna pusotra gada vecumam 171 EUR apmērā, bet par bērna vecumā no pusotra līdz 2 gadu vecumam kopšanu – 42,69 EUR apmērā). Līdz ar to adoptētājiem faktiski jāizvēlas starp divām alternatīvām: turpināt strādāt, nodrošinot iztiku, vai doties atvaļinājumā, lai ikdienā būtu kopā ar bērnu, tādējādi veicinot bērna labāku un ātrāku adaptēšanos jaunajā ģimenē, bet saņemot tikai atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi (49,80 EUR mēnesī neatkarīgi no adoptējamo bērnu skaita) un uzturnaudu vai pabalstu bērna uzturam un aprūpei, kas tikai minimālā apmērā var nodrošināt bērna pamatvajadzības pēc uztura.

Atbilstoši Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras statistikas datiem par personām, kuras saņēma atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi 2012.gadā (darba ņēmēji un pašnodarbinātie), 82% personu bērna aprūpes laikā nebija darba ienākumu vai tie bija ievērojami samazināti un tikai 18% personu bērna aprūpes laikā turpināja saņemt darba ienākumus. Pēc atsevišķu bāriņtiesu (Rīgas, Daugavpils un Liepājas bāriņtiesas) sniegtās informācijas ģimenes bērna ienākšanai ģimenē jau iepriekš ir rūpīgi gatavojušās, bērna aprūpes laikā izmantojot bērna kopšanas atvaļinājumu, iekrāto ikgadējo atvaļinājumu, vecvecāku palīdzību vai auklītes pakalpojumus.

Citas Eiropas valstis dažādi risina adoptētājiem sniedzamā finansiālā atbalsta izmaksas jautājumus, un atbalsts tiek sniegts gan universālu, gan no personas ienākumiem atkarīgu pabalstu veidā (piemēram, Norvēģija, Dānija, Beļģija, Somija, Francija, Īrija, Luksmeburga). Tāpat valstīs atšķiras risinājumi, vai atbalsts adoptētājiem tiek sniegts to pašu valstī noteikto vispārīgo pabalstu sistēmas ietvaros kā bērnu bioloģiskajiem vecākiem (piemēram, Lielbritānija, Kipra, Vācija, Ungārija, Nīderlande, Slovākija), vai arī tiek noteikti speciāli adoptētājiem izmaksājami pabalsti. Atsevišķās valstīs (piemēram, Dānija, Somija, Islande, Zviedrija) tiek izmaksāts arī īpašs vienreizējs adopcijas pabalsts, ja tiek adoptēts bērns no ārvalstīm. Prakse liecina, ka valstis mēdz sasaistīt tiesības uz no personas ienākumiem atkarīgajiem pabalstiem ar adoptējamā bērna vecumu, piemēram, Somijā bērna aprūpes pabalsts atkarībā no personas gada izpeļņas tiek maksāts par 158 darba dienām, ja adoptētais bērns nav sasniedzis septiņu gadu vecumu, bet Beļģijā adoptētājs ir tiesīgs saņemt vecāku pabalstu, ja pārtrauc darbu, lai aprūpētu bērnu, turklāt adoptētājam jābūt atvaļinājumā (ne vairāk kā trīs mēnešus, pārtraucot pilnas slodzes darbu, un ne vairāk kā sešus mēnešus, pārtraucot nepilnas darba dienas nodarbinātību) kopš adopcijas un pirms bērns sasniedz astoņu gadu vecumu.

Latvijā esošā finansiālā atbalsta sistēma adoptētājiem pamatā līdzinās Lietuvā noteiktajai. Lietuvā laikā, kamēr bērna adopcija vēl nav apstiprināta tiesā un persona aprūpē bērnu, tiek maksāts ikmēneša pabalsts – 151 EUR apmērā. Tāpat Lietuvā pēc bērna adopcijas tiek izmaksāts arī vienreizējs konstantas summas bērnu pabalsts 414 EUR apmērā, neskatoties uz faktu, ka šis pabalsts varētu būt bijis izmaksāts par bērnu, tam piedzimstot. Savukārt Igaunijā adoptētājam vai aprūpētājam (noslēgts attiecīgs līgums par audžuģimenes aprūpi) ir tādas pašas tiesības uz ģimenes pabalstiem un vecāku pabalstu kā citiem vecākiem – pabalstu maksājumi ir atkarīgi no bērna vecuma. Adoptētājam par bērniem, kas nav sasnieguši 4 gadu vecumu, tiek maksāts adopcijas pabalsts par 70 kalendārajām dienām, kas ir 100% apmērā no algas (analoģiski maternitātes pabalstam). Ja adoptējamais bērns ir jaunāks par 18 mēnešiem, vispirms tiek maksāts adopcijas pabalsts un pēc tam – vecāku pabalsts. Ja vecāks pirms adopcijas ir bijis bērna aprūpētājs, aprūpētājam tiek maksāts vecāku pabalsts, pēc tam – adopcijas pabalsts, un pēc tam atkal vecāku pabalsts. Igaunijā tiek izmaksāts arī vienreizējs adopcijas pabalsts par katru adoptēto bērnu (320 EUR).

Tā kā visvairāk bērnu no Latvijas tiek adoptēti uz ASV, Franciju un Itāliju, koncepcijā iekļauts detalizētāks arī šo valstu atbalsta sistēmu adoptētājiem apraksts.

Francijā adopcijas gadījumā ir tiesības uz maternitātes/paternitātes pabalstu, ja persona ir bijusi apdrošināta vismaz 10 mēnešus pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās. Adopcijas atvaļinājums ilgst 10 nedēļas, bet vairāku bērnu adopcijas gadījumā – 22 nedēļas. Pabalsta summa dienā ir vienāda ar pēdējo trīs mēnešu dienas vidējo izpeļņu, nepārsniedzot noteikto sociālā nodrošinājuma maksimumu (dienas pabalsta summa nedrīkst būt mazāka par noteiktu minimumu).

Vienreizējs adopcijas pabalsts 1833,41 EUR tiek izmaksāts par bērna jaunāka par 20 gadiem adopciju (uz ienākumu pārbaudi balstīts).

Pamata pabalsts 183,34 EUR mēnesī tiek izmaksāts 3 gadus no mēneša, ka bērns adoptēts, bet ne ilgāk kā līdz 20 gadu vecumam (analoģiski kā bērna piedzimšanas gadījumā, kad pabalstu maksā no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam).

Itālijā maternitātes pabalsts tiek maksāts arī adoptētājiem, kuri adoptē bērnu līdz 6 gadu vecumam. Pabalsta izmaksas ilgums – līdz 3 mēnešiem, apmērs – 80% no algas.

Abi adoptētājvecāki kopā ir tiesīgi izmantot vecāku atvaļinājumu līdz 11 mēnešiem, kamēr bērns ir jaunāks par 8 gadiem. Vecāku atvaļinājuma kompensācija ir 30% apmērā no algas. Vecāku pabalstu adoptētājiem izmaksā par 6 mēnešu periodu un atvaļinājums jāizmanto pirmo trīs gadu laikā, pēc bērna ienākšanas ģimenē.

Bērna adopcijas gadījumā tiek sniegta finansiāla palīdzība – dzīvesvietas pašvaldība 13 mēnešus izmaksā pabalstu 131,87 EUR (apmērs pašvaldībās var būt atšķirīgs), kā arī dzīvesvietas pašvaldība 5 mēnešus izmaksā maternitātes pabalstu 316,25 EUR (kopā 1 581,25 EUR). Pabalstu nevar saņemt vienlaikus ar citiem maternitātes pabalstiem; tiek piemaksāta starpība, ja cits pabalsts ir lielāks. Pabalsts ir atkarīgs no mājsaimniecības ienākumiem, ienākumu griesti tiek vērtēti katru gadu un var atšķirties dažādās pašvaldībās.

Bez saistības ar ienākumiem par bērna dzimšanu vai adopciju tiek izmaksāts valsts maternitātes pabalsts – 1 946,88 EUR gadā. Pabalsts netiek izmaksāts kopā ar pašvaldības maternitātes pabalstu vai kādu citu maternitātes pabalstu; tiek izmaksāta starpība, ja kāds cits pabalsts ir lielāks.

ASV nav valstī vienotas atbalsta sistēmas adoptētājiem, un katrā štatā tās atšķiras²⁵. Kopumā atbalsta veidi ietver gan nodokļu atlaides, darba devēju pabalstus, atbalsta grupas, apmācību programmas u.c. pasākumus.

1.3. Potenciālo adoptētāju apmācības

Kopš 2007.gada saskaņā ar Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumiem Nr.1036 "Audžuģimenes noteikumi" potenciālajām audžuģimenēm (personām) pirms statusa iegūšanas (bāriņtiesas pieņemtais lēmums par statusu) ir jāiziet obligātās audžuģimeņu apmācības, kopumā apmeklējot 68 akadēmiskās stundas un kursa beigās kārtojot pārbaudes darbu.

Adoptētājiem patlaban nav noteikts pienākums apmeklēt šāda veida apmācības, taču Labklājības ministrija Valsts programmas bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai 2013.gadā ietvaros īstenoja pilotprojektu, kura ietvaros tika apmācīti 17 potenciālie adoptētāji (ieguvuši apliecības, kopumā piedaloties 80 stundu programmā), kā arī tika izstrādāti ieteikumi apmācības programmas pilnveidošanai.

Pilotprojektu potenciālo adoptētāju apmācībai iepirkumu rezultātā īstenoja nodibinājums "Centrs Dardedze". Savukārt grupas veidošana notika sadarbībā ar Rīgas bāriņtiesas speciālistiem. Divas nedēļas pirms apmācību sākuma Rīgas bāriņtiesa nodibinājumam "Centrs Dardedze" nosūtīja sarakstu, kurā savu piekrišanu dalībai grupā bija devušas 14 ģimenes (21 dalībnieks). Tomēr, uzsākot reālas apmācības, tajās piedalījās 10 ģimenes (16 dalībnieki), apliecinot, ka apmācību apmeklēšanas izteiktāka vēlme bija tiem potenciālajiem adoptētājiem, kuru ģimenēs pirmsadopcijas procesa ietvaros jau atradās bērni. Apmācību īstenošanai par pamatu tika ņemts "Potenciālo adoptētāju apmācību programmas" apraksts, kas ietvēra 10 astoņu akadēmisko stundu nodarbību ciklu. Programmas saturu veidoja 6 tematiskie bloki: juridiskais un psiholoģiskais bloks, bērna ienākšana ģimenē, izmaiņas ģimenes sistēmā, kā arī sociālais bloks un sabiedrības veselības jautājumi.

Apmācību programmas mērķi bija:

1) veicināt reālistiskas gaidas un apmierinātību ar adopciju;

2) palielināt atbalstu un veicināt atbalsta iespēju izmantošanu;

3) mazināt bērna grūtības, iekļaujoties ģimenē;

4) uzlabot vecākiem bērnu audzināšanas prasmes un iemaņas.

Pilotprojekta kopējās izmaksas (apmācītas 16 personas) 2013.gadā bija 2 845,74 EUR. Saskaņā ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas apkopoto statistiku par bāriņtiesu darbu 2012.gada 31.decembrī ar bāriņtiesas lēmumu par adoptētājiem tika atzītas 325 personas (aptuveni 20 reizes vairāk kā apmācītās personas).

Latvijā 2013.gadā adopcijas reģistrā tika reģistrēti 120 adoptētāji no Latvijas un 33 adoptētāji no ārvalstīm, kuri vēl nav uzsākuši bērna adopcijas procesu, kā arī pēdējos gados Latvijā adoptē nedaudz vairāk kā 100 bērnus.²⁶ Katru gadu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija īsteno bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka un bāriņtiesas locekļa apmācības, kā arī informatīvi izglītojošos seminārus. To ietvaros Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija vairākkārt ir saņēmusi priekšlikumus attiecībā uz adopcijas sistēmas pilnveidošanu, kā arī nepieciešamību nodrošināt potenciālo adoptētāju apmācības (pirms adopcijas procesa uzsākšanas). Šādas apmācības ļautu pilnvērtīgāk izvērtēt adoptētāju gatavību adopcijai, kā arī sniegt padziļinātas zināšanas un izpratni par adoptējamo bērnu emocionālajām vajadzībām, jautājumiem, kas saistīti ar bērna veselības aprūpi, un citiem bērnam un ģimenei kopumā svarīgiem jautājumiem. Analoģiski nepieciešamība apgūt līdzīga satura (t.sk. par mūsu valsts tradīcijām, ieražām u.c. ar bērnu saistītiem būtiskiem jautājumiem) apmācības savā valstī tiks prasīta arī ārvalstu adoptētājiem.

1.4. Problēmas formulējums

Adopcija bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošina iespēju iegūt nepieciešamo ģimenisko vidi, kas ir pamats bērna pilnvērtīgai attīstībai ilgtermiņā. Lai gan izšķiršanās par bērna adopciju ir pašu potenciālo vecāku griba un izvēle, kā arī veids, kā personas var palīdzēt grūtībās nonākušajiem bērniem, vienlaikus īstenojot dzīvē savas prasmes un vēlmes bērnu audzināšanā, tomēr valsts uzdevums ir atbalstīt adoptētājus un sekmēt adopciju skaita palielināšanos, īpaši vecāku bērnu adopciju (ņemot vērā, ka Latvijas adoptētāji pārsvarā vēlas adoptēt jaunāka vecuma bērnus). Vienlaikus, lai varētu nodrošināt maksimāli kvalitatīvāku adoptētā bērna aprūpi un pēc iespējas mazināt riskus, kas saistīti ar adoptētā bērna aprūpi, audzināšanu un adopcijas procesu kopumā, ir nepieciešamas obligātās potenciālo adoptētāju apmācības pirms bērna nonākšanas adoptētāju ģimenē.

Lai veicinātu bērnu uzaugšanu ģimenē un sekmētu bērnu ātrāku un veiksmīgāku integrāciju jaunajā ģimenē, ļaujot adoptētājam pirmsadopcijas aprūpes laikā atrasties atvaļinājumā un pilnvērtīgi veltīt laiku un uzmanību bērnam, kā arī lai nodrošinātu pabalstu izmaksu adoptētājiem pēc iespējas līdzvērtīgi bērnu bioloģiskajām ģimenēm, Labklājības ministrija ierosina:

1) pārskatīt esošo atbalsta sistēmu bērna pirmsadopcijas aprūpes laikā un sniegt lielāku atbalstu potenciālajam vecākam pirmsadopcijas aprūpes laikā, kad adoptētājs dodas atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas;

2) bērna pirmsdadopcijas aprūpes laikā par personu veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas no valsts pamatbudžeta arī invaliditātes apdrošināšanai, kā arī tiek dubultots iemaksu objektu;

3) paredzēt ģimenē, kura adoptējusi bērnu vecumā līdz trim gadiem, vienam no adoptētājiem apmaksāt atbilstoši Darba likuma 155.panta piektajai daļai piešķirto 10 kalendāra dienas ilgo atvaļinājumu, piešķirot attiecīgu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu;

4) nodrošināt visu potenciālo adoptētāju apmācības pirms statusa piešķiršanas, lai potenciālie adoptētāji iegūtu zināšanas par adopcijas procesu kopumā un turpmāko bērna audzināšanu ģimenē²⁷.

1.5. Problēmas risinājuma varianti un ar koncepcijas ieviešanu saistītās izmaksas

I Valsts atbalsta sniegšana adoptētājam bērna pirmsadopcijas aprūpes laikā, to pēc būtības pietuvinot bērna kopšanas atvaļinājumam neatkarīgi no bērna vecuma

1.solis – ar 2016.gadu pārskatīt no valsts pamatbudžeta izmaksājamās atlīdzības (49,80 EUR) par adoptējamā bērna aprūpi apmēru un noteikt to tādā apmērā, kas atbilst bērna kopšanas pabalsta apmēram par bērna līdz pusotra gada vecumam kopšanu jeb 171 EUR mēnesī. Atlīdzība tiek izmaksāta neatkarīgi no bērna vecuma. Atlīdzība netiek izmaksāta, ja bērnu adoptē audžuģimene vai aizbildnis, kura aprūpē bērns iepriekš atradies (līdz adopcijas apstiprināšanai tiesā tiek izmaksāti audžuģimenei un aizbildnim noteiktie pabalsti), kā arī adoptējot otra laulātā bērnu.

Nepieciešami grozījumi Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumos Nr.1534 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi".

2.solis:

• ar 2017.gadu atlīdzības par adoptējamā bērna aprūpi vietā sociāli apdrošinātām personām, ja aprūpē bērnu līdz 8 gadu vecumam (pēc analoģijas ar Darba likuma 156.panta pirmo daļu, ka bērna kopšanas atvaļinājumu var izmantot līdz bērns sasniedz 8 gadu vecumu), tiek izmaksāts pirmsadopcijas aprūpē esoša bērna aprūpes pabalsts 70% apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.  Pabalsta izmaksas periods – laiks, uz kuru ar bāriņtiesas lēmumu bērns nodots pirmsadopcijas aprūpē un kas nepārsniedz 6 mēnešus (pēc tam tiek maksāti vispārīgie pabalsti ģimenēm ar bērniem, piemēram, vecāku pabalsts par bērnu vecumā līdz 1 vai 1,5 gadiem, bērna kopšanas pabalsts u.c.) (vienlaikus tiek izmaksāts tikai viens sociālās apdrošināšanas pakalpojums, piemēram, no iemaksām atkarīga bērna aprūpes pabalsta saņemšanas laikā netiek izmaksāts vecāku pabalsts);

• adoptētājiem, kuri nav sociāli apdrošināti, kā arī par bērnu vecumā no 8–18 gadiem aprūpi, adoptējamā bērna aprūpes pabalsts tiek noteikts konstantā apmērā, kas atbilst bērna kopšanas pabalsta apmēram līdz bērna pusotra gada vecumam jeb 171 EUR un tiek izmaksāts no valsts pamatbudžeta;

• pabalsts netiek izmaksāts, ja bērnu adoptē audžuģimene vai aizbildnis, kura aprūpē bērns iepriekš atradies (līdz adopcijas apstiprināšanai tiesā tiek izmaksāti audžuģimenei un aizbildnim noteiktie pabalsti), kā arī adoptējot otra laulātā bērnu;

• pirmsadopcijas aprūpes laikā /netiek izmaksāta uzturnauda vai pabalsts bērna uzturam un aprūpei.

Nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos:

1) grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā;

2) grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu";

3) grozījumi Ministru kabineta 2003.gada 11.marta noteikumos Nr.111 "Adopcijas kārtība";

4)  grozījumi Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumos Nr.1534 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi".

I salīdzinājums

II Praktiskie piemēri²⁹

1.varianta piemērs par adoptētājiem sniegto atbalstu sociāli apdrošinātai personai (EUR)

1.soļa piemērs par adoptētājiem sniegto atbalstu sociāli neapdrošinātai personai (EUR)

2.soļa piemērs par adoptētājiem sniegto atbalstu sociāli apdrošinātai personai par bērna adopciju vecumā līdz 8 gadiem (EUR)

2.soļa piemērs par adoptētājiem sniegto atbalstu sociāli neapdrošinātai personai un sociāli apdrošinātai personai par bērna adopciju vecumā virs 8 gadiem (EUR)

II Nodrošināt invaliditātes apdrošināšanas stāža uzkrāšanu bērna pirmsadopcijas aprūpes laikā no 142,29 EUR, kā arī dubultot iemaksu objektu pensiju un bezdarba apdrošināšanai, nosakot to 142,29 EUR apmērā.

Nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos:

1) likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu";

2) Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumos Nr.230 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem".

III Nodrošināt, ka ģimenē, kura adoptējusi bērnu vecumā līdz trim gadiem, vienam no adoptētājiem atbilstoši Darba likuma 155.panta piektajai daļai piešķirtais 10 kalendāra dienas ilgais atvaļinājums tiek apmaksāts, izmaksājot sociālās apdrošināšanas pakalpojumu 80% apmērā no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, kā arī par šo laiku veicot iemaksas sociālajai apdrošināšanai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (analoģiski pašreizējai kārtībai attiecībā uz paternitātes pabalstu).

Nepieciešami grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" (vērtējama nepieciešamība grozījumiem likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" vai Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumos Nr.230 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem").

IV Nodrošināt visu potenciālo adoptētāju apmācības pirms adoptētāja statusa piešķiršanas.

Nepieciešami grozījumi Ministru kabineta 2003.gada 11.marta noteikumos Nr.111 "Adopcijas kārtība".

2. Bērnu ārpusģimenes aprūpe

2.1. Esošās situācijas apraksts

Latvijā spēkā esošais vecāku un bērnu attiecību tiesiskais regulējums ir vērsts uz to, lai nodrošinātu bērnam ģimenes jeb vecāku aprūpi. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26.panta pirmā daļa nosaka, ka ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Latvijā alternatīva vecāku aprūpei (aprūpei ģimenē) līdz brīdim, kad bērns varēs atgriezties pie saviem vecākiem, tiks adoptēts vai sasniegs pilngadību, ir ārpusģimenes aprūpe, t.i., aprūpe pie aizbildņa, audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē. Ārpusģimenes aprūpes mērķis ir radīt bērnam aizsargātības sajūtu, nodrošināt apstākļus viņa attīstībai un labklājībai, attīstīt bērna centienus būt patstāvīgam³⁵.

Gadījumi, kad bērnam ir jānodibina ārpusģimenes aprūpe, ir noteikti Civillikumā, Bāriņtiesu likumā un Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Bērnu var šķirt no ģimenes, ja:

1) bērna dzīvība, veselība vai attīstība ir nopietni apdraudēta vardarbības dēļ vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu, kā arī aprūpes trūkuma vai mājas apstākļu (sociālās vides) dēļ;

2) bērns nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās vai toksiskās vielas;

3) bērns ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu³⁶.

Šķirot bērnu no ģimenes, viņam tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe, kā arī valsts apmaksāta neatliekamā medicīniskā palīdzība ārstniecības iestādēs vai palīdzība sociālās rehabilitācijas iestādēs. Bērnam primāri tiek nodrošināta iespēja augt pie aizbildņa vai audžuģimenē. Ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē nodrošina, ja aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav piemērota konkrētam bērnam. Bērnu aprūpes iestādē bērns atrodas līdz brīdim, kad viņam tiek nodrošināta piemērota aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē³⁷.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 30.pantu un Ministru kabineta noteikto kārtību³⁸ vecākiem ir pienākums samaksāt par bērnam sniegto ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu valsts finansētā bērnu aprūpes iestādē, pašvaldības finansētā bērnu aprūpes iestādē vai audžuģimenē. Samaksas apmērs katram bērna vecākam mēnesī par bērnam sniegto pakalpojumu ir Ministru kabineta bērnam noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmērā. Ja bērns ievietots valsts institūcijā, samaksu par pakalpojumu no bērna vecākiem pieprasa attiecīgā institūcija. Ja bērns ievietots pašvaldības finansētā ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai audžuģimenē, samaksu par pakalpojumu no bērna vecākiem pieprasa attiecīgā pašvaldība. Tomēr izdevumu par bez vecāku gādības palikuša bērna ārpusģimenes aprūpi audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē atgūšana no vecākiem nav pilnībā iespējama šo vecāku finansiālā stāvokļa dēļ, tāpat pašvaldību dienesti izsaka bažas, ka lielākā vecāku daļa neizrāda iniciatīvu labot situāciju, lai uzsāktu maksāt par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu vai atjaunotu ģimeni (skat. 2.tab.). Gadījumā, ja ārpusģimenes aprūpes pakalpojumi tiek nodrošināti, ieceļot bērnam aizbildni, vecākiem ir pienākums maksāt aizbildnim uzturlīdzekļus bērnam nepieciešamajā apmērā, bet ne mazāk, kā noteikts normatīvajos aktos par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam.

2.tab.

Vecāku maksājumi par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem par 2013.gadu

Avots: Valsts sociālās aprūpes centru un pašvaldību sniegtā informācija Labklājības ministrijai 2014.gada janvārī (kas šobrīd vēl ir nepilnīga, jo 38 pašvaldības vēl nav iesniegušas datus)

Pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas apkopotajiem bāriņtiesu datiem uz 2013.gada 31.decembri ārpusģimenes aprūpē atradās pavisam 7 967 bērni. Aprūpe ģimeniskā vidē tika nodrošināta 78% no visiem ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem (2012.gada 31.decembrī 77%), proti, aizbildnība bija nodibināta 4,9 tūkst. bērnu jeb 62% (2012.gadā – 5,1 tūkst. bērnu jeb 63%), bet 1,3 tūkst. bērnu jeb 16% (2012.gadā – 1,2 tūkst. bērnu jeb 14%) bija ievietoti audžuģimenēs (skat. att.). Diemžēl patlaban visiem bērniem nav iespējams nodrošināt iespēju dzīvot ģimeniskā vidē, un 2013.gadā bērnu aprūpes iestādēs bija ievietoti 1,8 tūkst. jeb 22% (2012.gadā – 1,9 tūkst. jeb 23%) no visiem ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem.

2.att.

Avots: Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas informācija

No bērnu kopskaita sociālās aprūpes centros 2013.gada beigās (1,8 tūkst. bērni) 4% bija bāreņi, 41% bērnu vecākiem ar bāriņtiesas lēmumu bija atņemtas bērna aprūpes tiesības³⁹, 44% bērnu vecākiem ar tiesas spriedumu bija atņemtas aizgādības tiesības, bet 11% sociālās aprūpes iestādē atradās citu iemeslu dēļ (piemēram, bērni, kuriem izbeigta aprūpe audžuģimenē, policijas atvestie klaiņojošie bērni u.c.).

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu pēc bērnu šķiršanas no ģimenes pašvaldības sociālajam dienestam jāuzsāk aktīvs darbs ar ģimeni, sniedzot izglītojošu, sociālu un citu palīdzību bērna vecākiem, lai pēc iespējas ātrāk varētu nodrošināt bērnu augšanu bioloģiskajā ģimenē. Tomēr, ievērojot pašvaldību sociālo dienestu kapacitāti un speciālistu pieejamību, ne vienmēr ir iespēja šo darbu veikt. No valsts sociālās aprūpes centriem 2013.gadā izstājās pavisam 306 bērni, no kuriem pie vecākiem atgriezās bērni 19% gadījumu (izplatītākie bērnu izstāšanās iemesli: bērna adopcija – 20%, bērna pārvietošana uz citiem sociālās aprūpes centriem – 27%, aizbildnībā nodoti 12%, bet nodoti audzināšanā audžuģimenēs –18%). Savukārt bērna atgriešanās pie saviem vecākiem – 35% gadījumu – 2013.gadā bija izplatītākais bērnu izstāšanās iemesls no pašvaldību aprūpes centriem⁴⁰ (patstāvīgas dzīves uzsākšana – 17%, bērna adopcija – 9%, aizbildnībā nodoti – 10%, bet nodoti audzināšanā audžuģimenēs – 13%). Pavisam 2013.gadā no pašvaldību aprūpes centriem izstājās 806 bērni.

2013.gada beigās sociālās aprūpes centros vecumā līdz 3 gadiem uzturējās 327 bērni (skat. 2.piel. 1.tab.): valsts sociālās aprūpes centros⁴¹ lielākais skaits bērnu bija vecumā līdz 3 gadiem – 45% no visiem bērniem (222 bērni), savukārt pašvaldību bērnu aprūpes iestādēs bērnu skaits vecumā līdz 3 gadiem bija vismazākais – 8% no bērnu kopējā skaita (105 bērni). Tomēr saskaņā ar starptautiskajiem bērnu tiesību standartiem jaunāka vecuma bērnu, t.i., bērnu līdz 3 gadu vecumam, ievietošana aprūpes iestādēs ir uzskatāma par bērnu tiesību pārkāpumu. Līdz ar to, izvēloties ārpusģimenes aprūpes formu, maziem bērniem ir jābūt nodrošinātai aprūpei ģimeniskā vidē⁴².

Neskatoties uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, kā arī Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikto, ka bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināma aprūpe ģimeniskā vidē – pie aizbildņa vai audžuģimenē, un tikai tad, ja tas nav iespējams, aprūpe tiek nodrošināta aprūpes institūcijā,⁴³ vēl aizvien bērni prioritāri tiek ievietoti bērnu sociālās aprūpes institūcijās. Pamatojoties uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas veiktajām pārbaudēm bērnu sociālās aprūpes iestādēs un bāriņtiesās, secināms, ja bārenis un bez vecāku gādības palikušais bērns ir vecumā līdz diviem gadiem, daudzām pašvaldībām ir zema motivācija nodrošināt aprūpei institūcijā alternatīvu, ģimeniskai videi atbilstošu pakalpojumu, jo izmaksas par aprūpi institūcijā sedz no valsts budžeta. Tādejādi pašvaldībām nerodas papildu finanšu izdevumu laikā, kamēr bērns uzturas valsts sociālās aprūpes iestādēs. Līdz ar to dažādu pasākumu veikšana alternatīvo pakalpojumu attīstībai par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem un valsts atbalsta pārskatīšana varētu būtiski mainīt situāciju.

Labklājības ministrija Eiropas struktūrfondu un investīciju fondu 2014.–2020.gada plānošanas perioda Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" ietvaros plāno bērnu sociālo aprūpes iestāžu deinstitucionalizāciju. Minētā plāna ietvaros primāri tiks nodrošināts, ka bērni vecumā līdz trīs gadu vecumam ilgstoši neatrodas bērnu sociālās aprūpes institūcijās. Krīzes situācijā (piemēram, bērns tiek izņemts no ģimenes un bērnam nav iespējams nekavējoties nodrošināt aprūpi pie aizbildņa vai audžuģimenē) bērns vecumā līdz trīs gadu vecumam institūcijā varēs uzturēties ne ilgāk par trim mēnešiem, lai varētu izvērtēt katra bērna situāciju un vajadzības un piemeklēt bērnam vislabāko ārpusģimenes aprūpes nodrošinātāju (tikai izņēmuma gadījumos pieļaujama bērnu uzturēšanās institūcijā līdz 6 mēnešiem). Līdzīgi arī bērni vecumā no četru gadu vecuma institūcijā varēs uzturēties ne ilgāk par 6 mēnešiem (izņēmuma gadījumos pieļaujama bērnu uzturēšanās institūcijā līdz vienam gadam), bet bērniem no 15 gadu vecuma pakalpojumu paredzēts nodrošināt jauniešu mājā. Plānots, ka kopumā vismaz par 60% tiks samazināts bērnu skaits, kas ir ievietoti un atrodas bērnu sociālās aprūpes iestādēs ilgāk par 3 mēnešiem (vecumā līdz 3 gadiem) vai ilgāk par 6 mēnešiem (vecumā no 4 – 18 gadiem).

Deinstitucionalizācijas projekta ietvaros, piesaistot Eiropas Savienības struktūrfondos pieejamo finansējumu, plānots izveidot divu veidu speciālistu komandas. Pirmo 11 speciālistu komandu uzdevumi būs:

• izstrādāt katras bērnu sociālās aprūpes institūcijas deinstitucionalizācijas plānu;

• noskaidrot tajā ievietoto bērnu vajadzības;

• apzināt iestādē un pašvaldībā pieejamos un nepieciešamos resursus, kā arī piedāvāt iespēju esošajiem bērnu sociālās aprūpes institūcijas darbiniekiem iesaistīties jaunajā bērnu ārpusģimenes aprūpes modelī;

• lai preventīvi nodrošinātu ģimenēm ar bērniem nepieciešamos atbalsta pakalpojumus, kas ļaus samazināt to bērnu skaitu, kuri nevar augt savās ģimenēs, noskaidrot pašvaldību iedzīvotāju vajadzības un tiem nepieciešamos pakalpojumus, nodrošinās to pieejamību daudzfunkcionālajā centrā, kuru veidos uz institūcijas bāzes (piemēram, bērna pieskatīšanas pakalpojumu pieejamība, psihologa konsultāciju nodrošināšana, dažāda veida atbalsta grupas, atbalsta personu/uzticības personu pieejamība nepilngadīgām grūtniecēm, jaunajiem vecākiem, personām, kurām trūkst zināšanas bērna audzināšanā, vecākiem, kuri aprūpē bērnu ar invaliditāti, vecākiem ar garīgas vai emocionālas veselības traucējumiem u.c.).

Savukārt otru 11 speciālistu komandu uzdevumi būs:

• palīdzēt piesaistīt jaunas audžuģimenes un aizbildņus un organizēt to apmācības;

• piemeklēt katram bērnam atbilstošāko aizbildni vai audžuģimeni;

• nepieciešamības gadījumā nodrošināt nepieciešamo psiholoģisko atbalstu audžuģimenei, aizbildnim un bērnam.

Kopējais finansējums no Eiropas Sociālā fonda minētajām aktivitātēm plānots piesaistīt 3 107 677 EUR (indikatīvs rādītājs, jo patlaban darbības programma vēl nav apstiprināta).

Vienlaikus, pieļaujot, ka ne visiem bērniem izdosies atrast aizbildņus un audžuģimenes un bērns turpinās uzturēties iestādē, tad, piesaistot Eiropas Reģionālajā attīstības fondā pieejamo finansējumu, deinstitucionalizācijas plāna ietvaros bērnu sociālās aprūpes iestādes tiks pārveidotas, lai tās varētu nodrošināt ģimeniskai videi pietuvinātus pakalpojumus, ievērojot Quality4Children standartus – vienā grupiņā nepārsniedzot kopējo bērnus skaitu – 8 bērni, ievērojot brāļu/māsu nešķiršanas principu, kā arī to, ka vienā iestādē nevar būt vairāk kā trīs grupiņas. Tāpat, ja iestādē ir jaunieši vecumā no 15 līdz 18 gadiem, viņiem jābūt nodrošinātai iespējai uzturēties "jauniešu mājā", kurā viņi var apgūt patstāvīgās dzīves uzsākšanai nepieciešamās prasmes. Savukārt, piesaistot valsts budžeta finanšu līdzekļus, deinstitucionalizācijas plāna ietvaros plānots līdzšinējos pašvaldības un citu organizāciju bērnu sociālās aprūpes centrus (kopumā 33 centri) pārprofilēt par daudzfunkcionālajiem centriem, kur sabiedrībai viens no pieejamiem pakalpojumiem būtu arī krīzes centrs. Kopumā saskaņā ar Pamatnostādnēm sociālo pakalpojumu attīstībai 2014. – 2020.gadam plānots no valsts budžeta piesaistīt 1 408 643 EUR.

2.2. Bērna aprūpe aizbildnībā

Aizbildņa iecelšanas kārtību un viņa pienākumus pret bērnu nosaka Civillikums, Bāriņtiesu likums, kā arī Bāriņtiesu darbības noteikumi⁴⁴.

Saskaņā ar Civillikuma 222.pantu bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis, kas atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus un pārstāv bērnu personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Ja bērns palicis bez aizgādības, ikvienam, bet it īpaši bērna tuvākajiem radiniekiem, ir pienākums vērsties bāriņtiesā par aizbildņa iecelšanu. Par aizbildņiem bāriņtiesa izrauga no vienādi tuviem radiniekiem piemērotākos, bet, ja tuvākie izrādītos nepiemēroti, tad tālākos. Ja starp nepilngadīgo radiniekiem neatrodas spējīgi vai arī ja spējīgie nevar uzņemties aizbildnību, vai ja viņus atlaiž no aizbildņu amata likumisku iemeslu dēļ, kā arī ja nepilngadīgajiem nemaz nav radinieku, aizbildņus ieceļ bāriņtiesa no citu personu vidus. Līdz ar to aizbildņa pienākumu pildīšana atbilstoši likumdevēja gribai pamatā ir saistāma ar vēlmi rūpēties par sev tuvu bērnu, kas palicis bez vecāku gādības.

Atbilstoši Civillikumā noteiktajam aizbildņa amats ir sabiedrisks pienākums, no kura neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla (par šādiem iemesliem uzskatāmi: valsts vai pašvaldības dienests, ar kuru grūti savienot aizbildņa pienākumus; lasīt vai rakstīt neprašana; vairāk kā sešdesmit gadu vecums; pārziņa pār trim aizbildnībām vai aizgādnībām vai kaut arī pār vienu, bet pār tādu, kas saistīta ar lielām pūlēm; liela ģimene; nabadzība; slimība, kas traucē pienācīgi izpildīt aizbildņa pienākumus; vai citi Civillikuma 246.pantā uzskaitītie likumiskie iemesli).

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas 2013.gada dati (skat. 3.tab.) liecina, ka lielākā daļa jeb 76% personas, kuras ir uzņēmušās aizbildņa pienākumu pildīšanu, ir bērna radinieki, tai skaitā puse bērnu atrodas vecvecāku aprūpē, bet pārējie atrodas vecāku brāļu, māsu vai citu radinieku aprūpē. Tas nozīmē, ka pārsvarā bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības un kuriem tiek iecelts aizbildnis, tas tiek atrasts no tuvu radinieku vidus. Savukārt 24% gadījumu bērni aizbildnībā nonāca pie personām, kas bērnam ir bijušas tuvas, pirms bērns palicis bez vecāku gādības, vai par aizbildni tika ieceltas personas, kuras nav bērna radinieki un kuras bērns nav pazinis pirms nonākšanas ārpusģimenes aprūpē. Precīzi izdalīt atsevišķi aizbildņu skaitu, kuri bērnam ir bijuši tuvi pirms bērns palicis bez vecāku gādības, no aizbildņu skaita, kad aizbildņi ir bērnam iepriekš nepazīstamas personas, nav iespējams, jo šādā griezumā dati netiek uzkrāti, taču atbilstoši 2008.gadā veiktā izvērtējuma⁴⁵ par ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas pilnveidošanu datiem redzams, ka 2007.gadā no visiem aizbildņi bērna vecvecāki bija 49,1%, citi bērna radinieki – 23,7%, bērnam tuvas personas – 10,5%, ar vecāku testamentu iecelti aizbildņi – 0,1%, bet citas personas – 17,3%.

3.tab.

Aizbildņi sadalījumā pēc radniecības ar bērnu 2011.–2013.gadā

Avots: Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas informācija

Saskaņā ar Civillikuma 252.pantā noteikto aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus. Tāpat aizbildnim ir pienākums sevišķi gādāt par sava aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par sava bērna audzināšanu. Turklāt aizbilstamā uzturam var izlietot vienīgi nepieciešamo, sedzot patēriņu no viņa mantas ikgadīgiem ienākumiem un vispār samērojot ar tiem visus izdevumus, lai daļa no šiem ienākumiem, ja vien iespējams, katru gadu ietaupītos. Šaubu gadījumos aizbildnis lūdz bāriņtiesas padomu, kura, raugoties pēc apstākļiem, sašaurina liekos izdevumus un cenšas atrast līdzekļus iztrūkuma segšanai. Spiedīgos gadījumos, īpaši ja aizbilstamais izrāda sevišķas spējas, ko ir lietderīgi attīstīt, audzināšanas izdevumu segšanai var izlietot arī daļu no viņa kapitāla, bet tikai ar bāriņtiesas piekrišanu. Ja trūkst aizbilstamā līdzekļu viņa uzturam, aizbildnim nav pienākums aizbilstamo uzturēt uz sava rēķina.⁴⁶

Ja ārpusģimenes aprūpes pakalpojumi tiek nodrošināti, ieceļot bērnam aizbildni, vecākiem ir pienākums maksāt aizbildnim uzturlīdzekļus bērnam nepieciešamajā apmērā, bet ne mazāk, kā noteikts normatīvajos aktos par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam. Ja vecāki uzturlīdzekļus nemaksā, aizbildnim ir pienākums nodrošināt, ka bērns saņem uzturlīdzekļus no saviem vecākiem. Lai to nodrošinātu, aizbildnim ir tiesības vērsties tiesā⁴⁷. Tomēr jāņem vērā, ka pašreizējais tiesiskais regulējums paredz bērna interesēs maksimāli nodrošināt saskarsmes tiesību realizāciju bērnam ar viņa bioloģiskajiem vecākiem.  Savukārt aizbildnim vēršoties pret bērna bioloģiskajiem vecākiem tiesā ar uzturlīdzekļu piedziņas prasību, viņš tiek nostādīts pret vecākiem tādās attiecībās, kas neveicina saskarsmes tiesību realizāciju. Raugoties no šī aspekta, jāvērtē iespēja neuzlikt aizbildnim šo pienākumu, bet valstij (pašvaldībai) iestāties pa vidu, t.i., valsts (pašvaldība) nodrošina aizbildnībā esošajam bērnam nepieciešamos uzturlīdzekļus, un finansiālās attiecības ar vecākiem kārto, neiesaistot aizbildni. Bez tam jāņem vērā, ka aizbildnim nepiemīt tādas pilnvaras, kā valsts un pašvaldību dienestiem (piemēram, 2014.gada 18.marta Ministru kabineta noteikumu Nr.142 "Noteikumi par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu samaksas kārtību un apmēru" 12.punkts paredz valsts institūcija vai pašvaldībai izdot izpildrīkojumu un iesniegt to izpildei tiesu izpildītājam, bet aizbildnim šādu pilnvaru nav). Arī no naudas plūsmas skatupunkta bērna interesēm atbilstošāka sistēma ir, ja valsts (pašvaldība) nodrošina aizbildnībā esošajam bērnam nepieciešamos uzturlīdzekļus un finansiālās attiecības ar vecākiem kārto, neiesaistot aizbildni.

Ņemot vērā minēto, un to, ka tiesību vērsties tiesā uzturlīdzekļu piedziņai no vecākiem izmantošana ir atkarīga no aizbildņa izvēles, būtu meklējami citi risinājumi, kā efektīvāk veikt uzturlīdzekļu piedziņu no vecākiem. Gadījumā, ja aizbildnim ir iespējams vērsties tiesā pret abiem bērna vecākiem ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu un ir izdevies piedzīt no vecākiem vai saņemt uzturlīdzekļus ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas starpniecību vismaz valstī noteiktajā minimālajā to apmērā, aizbildnis tiek pretstatīts labvēlīgākā situācijā tam aizbildnim, kura aizbilstamajam nav noteikta paternitāte. Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija 2012.gadā ir pieņēmusi 257 lēmumus, 2013.gadā – 238 lēmumus, bet laika periodā no 2014.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 31.jūlijam – 169 lēmumus par uzturlīdzekļu izmaksāšanu aizbildnim. Statistikas dati par aizbildņu skaitu, kuri iesnieguši prasības par uzturlīdzekļu piedziņu no bērnu vecākiem, valstī nav pieejami, jo Tiesu informatīvās sistēmas funkcionalitāte neparedz datu reģistrēšanu par lietas dalībnieka (prasītāja) statusu attiecībā pret bērniem, par labu kuriem piedzenami uzturlīdzekļi.

Saeima pieņēma pirmajā lasījumā 14.07.2014. Tieslietu ministrijas sagatavotos grozījumus Civillikumā (Nr.1077, Lp/11), paredzot izdarīt šādus būtiskākos grozījumus Civillikuma Ģimenes tiesību daļā:

1) regulējums paredz, ka aizbildņa pienākums vairs nebūs sabiedrisks pienākums, no kura neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla;

2) novērš pretrunas ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma un Bāriņtiesu likuma normām, nosakot Civillikumā, ka bez vecāku gādības palikušie bērni un bāreņi var tikt nodoti ne tikai aizbildnībā, bet arī ievietoti audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē, ja nav iespējams bērnu ievietot audžuģimenē. Saskaņā ar Civillikuma 222.pantu bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis. Minētā norma ir novecojusi, kā arī neatbilst Bērnu tiesību aizsardzības likuma un Bāriņtiesu likuma normām, kuras paredz ārpusģimenes aprūpes nodrošināšanu ne tikai bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, bet arī bāreņiem, kā arī līdztekus aizbildnībai paredz citas bērna ārpusģimenes aprūpes formas (audžuģimeni un bērnu aprūpes iestādi);

3) izslēdz no Civillikuma ceturtās nodaļas pirmās apakšnodaļas IV iedaļu "Personas, kam ir tiesība atteikties pieņemt aizbildņa amatu", jo tā ir novecojusi, kā arī neatbilst mūsdienu izpratnei par aizbildņa institūtu un tā tiesiskajam regulējumam, piemēram, Bāriņtiesu likuma 29.panta pirmā daļa noteic, ka bāriņtiesa raugās, lai par aizbildni ieceļamajai personai būtu aizbildņa pienākumu pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības, un izvērtē personas motivāciju kļūt par aizbildni, ģimenes locekļu savstarpējās attiecības, nodarbinātību, dzīves apstākļus, spēju pārstāvēt bērnu personiskajās un mantiskajās attiecībās, kā arī atbilstoši normatīvajiem aktiem aizbildnim pienākas atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu;

4) precizē to personu loku, kas nevar būt par aizbildņiem (likumā minētais uzskaitījums ir nepilnīgs, jo neatbilst Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta trešajai daļai un Saeimā 2012.gada 29.novembrī pieņemtajam likumam "Grozījumi Civillikumā", kas ir spēkā kopš 2013.gada 1.janvāra);

5) grozījums Civillikuma 242.pantā izslēdz aizliegumu personai, kas atrodas aizgādnībā, būt par aizbildni, saistīts ar grozījumiem rīcībspējas tiesiskajā regulējumā, kuri Civillikumā stājās spēkā 01.01.2013. un ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 23.pantu. Tādējādi, ja personai tiesa būs ierobežojusi rīcībspēju, bāriņtiesai tāpat katrā individuālajā gadījumā būs jāvērtē, vai personai, kurai nodibināta aizgādnība, ir spējas un prasmes būt par aizbildni. Ja nepilngadīgajam tiks iecelts aizbildnis ar ierobežotu rīcībspēju, bāriņtiesa ieceļ aizbilstamajam līdzaizbildni, kurš pārstāv aizbilstamo mantiskajās attiecībās tādā apjomā, kādā tiesa ir ierobežojusi aizbildņa rīcībspēju;

6) paredz, ka aizbildnība pār nepilngadīgo, izņemot šā likuma 229.pantā minēto gadījumu, piekrīt viņa radiniekiem, personām, kuras atrodas ar nepilngadīgo nedalītā saimniecībā, vai uztur emocionālu saikni ar nepilngadīgo un audžuģimeni. Turklāt, ja par aizbildni vienlaikus pieteiksies gan radinieks, gan persona, kas atrodas ar nepilngadīgo nedalītā saimniecībā, bet kas nav radinieks, vai persona, kas uztur emocionālu saikni ar nepilngadīgo, vai audžuģimene, šīm personām būs vienādas tiesības būt par aizbildni, savukārt bāriņtiesa vērtēs katru gadījumu individuāli un par aizbildni iecels personu, kas katrā individuālajā gadījumā visvairāk atbildīs bērna labākajām interesēm. Savukārt terminu "radinieks" nosaka saskaņā ar Civillikuma 206.–208.pantu.

Lai gan Darba likuma 153.panta trešā daļa nosaka, ka darba devējs pēc darbinieka pieprasījuma var piešķirt viņam atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, tomēr patlaban Darba likums neparedz darba devējiem pienākumu piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas darbiniekam, kurš kā aizbildnis aprūpē bērnu. Lai novērstu šādas situācijas, 23.10.2014. Saeima pieņēma grozījumus Darba likumā 9spēkā no 01.01.2015.), nosakot, ka darba devējs piešķir atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, ja to pieprasa darbinieks, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks, kurš atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā, bet ne ilgāk kā līdz bērna pusotra gada vecumam. Šādu atvaļinājumu ieskaita kopējā darba stāžā, bet to neieskaita ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā. (.

Civillikuma 307.panta pirmā līdz trešā daļa nosaka, ka bāriņtiesa noteic aizbildnim taisnīgu un aizbilstamā mantai samērīgu atlīdzību, bet ne augstāku par pieciem procentiem no tīrā ienākuma pēc ikgadējā norēķina apstiprināšanas. Raugoties pēc apstākļiem, bāriņtiesa ikgadējas atlīdzības vietā var noteikt aizbildnim vienreizēju atlīdzību pēc aizbildnības nobeigšanas, aizbildņa pārskatu caurlūkošanas, pieņemšanas un galīgās norēķināšanās ar aizbildni. Šī atlīdzība nevar pārsniegt 7114 EUR. Atlīdzību nesaņem aizbildņi, kas atrodas taisnas līnijas radniecībā ar aizbilstamo.

Lai gan saskaņā ar Civillikuma 245.pantā noteikto aizbildņa amats ir sabiedrisks pienākums, no kura neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla, tomēr aizbildnim par aizbildņa pienākumu pildīšanu no valsts pamatbudžeta līdzekļiem tiek izmaksāta atlīdzība (skat. 2.piel. 1.att). Atlīdzības apmērs ir 54,07 EUR mēnesī un tas nav atkarīgs no aizbildnībā esošo bērnu skaita. Atlīdzības apmērs nav mainījies kopš 1996.gada, kad atlīdzība tika noteikta 100% valstī noteiktās minimālās algas apmērā (2014.gadā – tikai 17% no minimālās darba algas).⁴⁸. Sākotnēji atlīdzību nepiešķīra aizbildņiem, kuri bija bērna taisnās līnijas radinieki, kā arī brāļiem un māsām, ja aizbildnībā esošais bērns dzīvoja aizbildņa ģimenē. 1998.gadā tika paplašināts personu loks, kurām ir tiesības saņemt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, kā rezultātā no 1998.gada novembra atlīdzību saņēma arī taisnās līnijas radinieki (vecmāmiņas, vectēvi), bet no 1999.gada 1.janvāra – brāļi un māsas. Patlaban atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu nepiešķir taisnās līnijas radiniekiem, ja aizbildnības nodibināšanas iemesls atbilstoši bāriņtiesas lēmumam ir vecāku darba apstākļi, kuru dēļ viņi nevar bērnu aprūpēt (aizgādības tiesības vecākam netiek pārtrauktas vai atņemtas).

No valsts pamatbudžeta līdzekļiem aizbildnim tiek izmaksāts arī pabalsts par bērna uzturēšanu⁴⁹ 45,53 EUR apmērā mēnesī par katru aizbildnībā esošo bērnu (skat. 2.piel. 2.att.). Jāatzīmē, ka pabalsts aizbildnim bērna uzturēšanai ir ievērojami mazāks nekā valsts noteiktais minimālais apmērs pabalstam bērna uzturēšanai audžuģimenē – tikai 57% no pabalsta apmēra, kāds noteikts bērnam līdz 7 gadu vecumam, vai 48% no noteiktā pabalsta apmēra par bērnu vecumā no 7–18 gadiem. Pabalstu nepiešķir, ja aizbildnības nodibināšanas iemesls atbilstoši bāriņtiesas lēmumam ir vecāku darba apstākļi, kuru dēļ viņi nevar bērnu aprūpēt. Savukārt, ja par bērnu ir piešķirta pensija par apgādnieka zaudējumu, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts apgādnieka zaudējuma gadījumā, uzturlīdzekļi no Uzturlīdzekļu garantiju fonda vai ģimenes valsts pabalsts, izmaksājamo pabalstu samazina par attiecīgo summu⁵⁰. Taču ir atsevišķi pabalsti, par kuriem izmaksājamā pabalsta bērna uzturam apmērs netiek samazināts, piemēram, par piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta, valsts atbalstu ar celiakiju slimiem bērniem, apdrošināšanas atlīdzību apgādnieka zaudējuma gadījumā u.c.

Pabalsta apmērs, kura mērķis ir nodrošināt uzturēšanas izdevumu segšanu aizbildnībā esoša bērna uzturēšanai un kurš nav mainījies kopš 90–to gadu beigām, ievērojot faktisko patēriņa cenu kāpumu, ir nepietiekams, un tas nespēj segt bērna uzturēšanai nepieciešamos izdevumus. 2008.gadā veiktajā izvērtējumā⁵¹ par ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas pilnveidošanu tika konstatēts, ka aizbildnībā esoša bērna uzturam ir nepietiekams finansējums, kas neļauj nodrošināt aprūpē ņemtā bērna pamatvajadzības. Turklāt, tā kā no valsts sociālā pabalsta apmēra bērna uzturam tiek veikti arī ieturējumi, bērna uzturs pārsvarā ir jānodrošina aizbildnim, un bērna primāro vajadzību apmierināšanai tiek tērēta arī atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Ņemot vērā minēto un to, ka puse iecelto aizbildņu ir bērna vecvecāki, īpaši būtiski ir noteikt tādu uzturlīdzekļu apmēru par aizbildnībā esošajiem bērniem, lai vecvecāki, kuri nereti ir pensionāri, spētu uzturēt bērnu un nodrošināt vismaz viņa pamatvajadzības.

Lai gan aizbildnim var tikt piešķirti arī vispārīgie sociālās apdrošināšanas un valsts sociālie pabalsti ģimenēm ar bērniem, jāņem vērā, ka šie pabalsti galvenokārt paredzēti jaunākā vecuma bērniem, un par bērnu vecumā virs diviem gadiem pamatā tiek maksāts tikai ģimenes valsts pabalsts 11,38 EUR mēnesī.

Papildus jāatzīmē, ka saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 16.panta otro daļu aizbildnim ģimenes valsts pabalstu, bērna kopšanas pabalstu, bērna invalīda kopšanas pabalstu un piedzimšanas pabalstu piešķir tikai šādos gadījumos:

• bērna vecākiem ir pārtrauktas vai atņemtas bērna aizgādības tiesības;

• bērna vecāki ir miruši;

• atrodas bezvēsts prombūtnē;

• bērna vecāki nav sasnieguši likumā "Par sociālo drošību" noteikto sociālās rīcībspējas vecumu.

Tā kā praksē nereti aizbildnības nodibināšanas iemesls ir vecāka slimība, šādos gadījumos ģimenes valsts pabalsts, bērna kopšanas pabalsts, bērna invalīda kopšanas pabalsts un piedzimšanas pabalsts aizbildnim netiek piešķirti. Izņēmuma gadījums, kad minētie pabalsti var tikt piešķirti arī aizbildnim (vai pašam bērnam pēc 15 gadu vecuma sasniegšanas) ir tad, ja bērna personisko interešu aizstāvībai bāriņtiesa pieņem īpašu lēmumu, paredzot valsts sociālo pabalstu izmaksu⁵². Līdz ar to var būt nevienlīdzība starp aizbildņiem līdzīgās situācijās, kad aizbildnības nodibināšanas iemesls ir vecāka slimība, jo vieniem pabalsti tiek piešķirti, bet citiem – nē (atkarīgs no tā, vai bāriņtiesa izdot īpašu lēmumu par valsts sociālo pabalstu izmaksu).

Nosakot pabalstu bērna uzturam apmērā, kas nodrošina bērna pamatvajadzības, vērtējams jautājums, vai un kam turpmāk būtu maksājama atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Atbilstoši Civillikumam aizbildnis aizvieto bērnam vecākus (Civillikuma 252.pants), un vecāki, kuri aprūpē savu bērnu, nesaņem īpašu pabalstu par to. Civillikums neuzliek pienākumu aizbildnim bērnu uzturēt par saviem līdzekļiem (Civillikuma 258.panta trešā daļa). Savukārt attiecībā uz vecvecākiem saskaņā ar Civillikuma 179.panta ceturto daļu noteikts, ka, ja vecāku nav vai viņi nespēj uzturēt bērnu, šis pienākums līdzīgās daļās gulstas uz vecvecākiem. Sistēmiski tulkojot šo normu, secināms, ka vecvecākiem ir ne tikai pienākums uzturēt mazbērnu (t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšana), bet arī nodrošināt bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam), ja vecāki to nav spējīgi pienācīgi veikt. Tāpat arī Civillikuma 307.panta trešā daļa nosaka, ka atlīdzību nesaņem aizbildņi, kas atrodas taisnas līnijas radniecībā ar aizbilstamo.

2.3.  Bērna aprūpe audžuģimenē

Audžuģimene ir ģimene vai persona, kas nodrošina aprūpi bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā ģimenē, līdz brīdim, kad bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, viņam nodibināta aizbildnība vai bērns ievietots bērnu aprūpes iestādē⁵³.

Atšķirībā no aizbildnības, kad bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpē bērna radinieki, bet, ja to nav,– cita persona, par audžuģimeni ģimene var kļūt brīvprātīgi un tai nav radniecības saišu ar bez vecāku gādības palikušo bērnu. Līdz ar to īpaši svarīga audžuģimeņu pieejamības palielināšana ir tiem bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, kuriem nav radinieku vai citu personu, kuras varētu kļūt par bērna aizbildni.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 36.pantu bāriņtiesa atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem⁵⁴ piešķir audžuģimenes statusu, gādā par attiecīgās ģimenes apmācību un bērna aprūpes līguma slēgšanu ar to. Bāriņtiesa var nodot bērnu audžuģimenei šādos gadījumos:

• bērna vecāki ir miruši;

• bērns ir atrasts;

• bērna vecākiem ar tiesas spriedumu atņemtas aizgādības tiesības;

• bērna vecākiem pārtrauktas aizgādības tiesības;

• bērns atrodas viņa veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos;

• izveidojusies konfliktsituācija starp bērnu un vecākiem;

• vecāki ilgstoši slimo.

Katra bērna uzturēšanās ilgumu audžuģimenē atbilstoši bāriņtiesas nolemtajam, kā arī audžuģimenes un pašvaldības savstarpējās tiesības un pienākumus nosaka pašvaldības un audžuģimenes noslēgtajā līgumā. Līgums par bērna ievietošanu ģimenē nerada darba tiesiskās attiecības starp pašvaldību un audžuģimeni. Ar šo līgumu audžuģimene uzņemas saistības sabiedriskā labuma  vārdā nodrošināt bērnam viņa vecumam un veselības stāvoklim atbilstošus sadzīves apstākļus un aprūpi (veselības aprūpi, audzināšanu un izglītību). Šo pienākumu audžuģimene pilda līdz brīdim, kad to būs iespējams nodrošināt bērna vecākiem vai adoptētājiem, bērns sasniegs pilngadību, vai tiks nodots aizbildnībā vai ievietots bērnu aprūpes iestādē (skat. 2.piel. 3.att.).

Audžuģimenes ir tiesīgas saņemt vispārīgos valsts sociālās apdrošināšanas un valsts sociālos pabalstus ģimenēm ar bērniem, kā arī saņem īpašu audžuģimenēm paredzētu finansējumu – atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu un pabalstu bērna uzturam, kā arī pabalstu apģērba un mīkstā inventāra (piemēram, gultas veļas, segas, spilvena, matrača) iegādei⁵⁵.

Atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu audžuģimene saņem neatkarīgi no audžuģimenē ievietoto bērnu skaita:

• ja bērnu ievieto audžuģimenē uz laiku, kas ir ilgāks par mēnesi, – 113,83 EUR mēnesī apmērā⁵⁶ no valsts pamatbudžeta līdzekļiem, ko no 2010.gada izmaksā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 11.pantu (skat. 2.piel. 4.att.);

• ja bērnu ievieto audžuģimenē uz laiku, kas ir īsāks par mēnesi, atlīdzības apmēru nosaka proporcionāli dienu skaitam, par pamatu ņemot no valsts pamatbudžeta noteikto atlīdzības apmēru mēnesī. Atlīdzību izmaksā no tās pašvaldības budžeta līdzekļiem, kura noslēgusi līgumu ar audžuģimeni.

2008.gadā veiktajā izvērtējumā⁵⁷ par ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas pilnveidošanu tika konstatēts, ka audžuģimenē esoša bērna uzturam ir nepietiekams finansējums, kas neļauj nodrošināt aprūpē ņemtā bērna pamatvajadzības. Normatīvie akti paredz, ka pašvaldība nosaka pabalsta apmēru bērna uzturam, ņemot vērā, ka tas mēnesī nedrīkst būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam:

• katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas (2014.gadā – 80 EUR mēnesī);

• katram bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas (2014.gadā – 96 EUR mēnesī)⁵⁸.

Tādējādi valsts ir noteikusi pašvaldībām minimālo pabalsta apmēru bērna uzturam, kas izmaksājams audžuģimenei papildus valsts maksātajai atlīdzībai par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, taču katras pašvaldības kompetencē ir paredzēt konkrētos pabalsta apmērus. Pēc Labklājības ministrijas rīcībā esošās informācijas 2013.gadā vidēji valstī pašvaldības audžuģimenēm par katra bērna uzturēšanu maksāja 113,83 EUR mēnesī. Lai gan ir pašvaldības, kuras piešķir lielāku finansējumu, tomēr valstī noteiktais minimālais pabalsta apjoms ir nepietiekams bērna pamatvajadzību apmierināšanai. Detalizētu informāciju par pašvaldību izmaksātajiem pabalstiem audžuģimenēm skatīt 3.pielikumā. Jāatzīmē, ka bērna bioloģiskās ģimenes gadījumā katram vecākam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam šādu minimālo uzturlīdzekļu apmēru.

Audžuģimenē ievietotam bērnam papildus pabalstam bērna uzturēšanai pašvaldība, kura noslēgusi līgumu ar audžuģimeni, izmaksā arī pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei, kura apmēru un izmaksas kārtību atbilstoši bērna vajadzībām nosaka pati pašvaldība (pabalsta vietā pašvaldība var izsniegt apģērbu, apavus un citas bērnam nepieciešamas lietas). Piemēram, Rīgā pabalsta apmērs apģērba un mīkstā inventāra iegādei 2013.gadā bija 163,63 EUR gadā, bet Rīgas pašvaldība maksāja arī pašvaldības atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu – 213,43 EUR mēnesī neatkarīgi no ievietoto bērnu skaita.

  Lai sniegtu nepieciešamo palīdzību bērna aprūpei, audžuģimenēm iespēju robežās bez iepriekš minētajiem valsts un pašvaldības izmaksātajiem pabalstiem un atlīdzībām par pienākumu pildīšanu tiek sniegts arī cita veida atbalsts – psihologa konsultācijas, audžuģimeņu atbalsta grupas, citi informatīvi un izglītojoši pasākumi audžuģimenēm. Kopumā Valsts programmas bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai 2013.gadam ietvaros par valsts budžeta līdzekļiem (kopumā par 33 482 EUR) adoptētājiem, audžuģimenēm, aizbildņiem, viesģimenēm, ģimenēm ar bērniem krīzes situācijā, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem tika sniegtas 2 477 psihologa konsultācijas. Savukārt audžuģimeņu (lielākoties), viesģimeņu, adoptētāju un aizbildņu atbalsta grupas kopumā apmeklēja 1 463 personas, kas kopumā izmaksāja 14 909 EUR. Tāpat Valsts programmas bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai 2013.gadam ietvaros par valsts budžeta līdzekļiem 49 603 EUR apmērā tika apmācīti 79 jauni audžuvecāki un zināšanas pilnveides programmu apguva 281 audžuvecāks, kā arī tika noorganizēti 4 reģionālie audžuģimeņu salidojumi, kuros piedalījās 761 dalībnieks un, salīdzinot ar citu gadu pieredzi, bija vērojama lielāka audžuģimeņu aktivitāte reģionālo salidojumu apmeklēšanā.

Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas 2012.gadā pasūtītā pētījuma "Pētījums par bērnu alternatīvās aprūpes izmaksām un kvalitāti Latvijā"⁵⁹ dati rāda šādu tipisku audžuģimenes "portretu":

• audžuģimenes lielākoties ir vecumā no 51–60 gadiem (36% aptaujāto), nedaudz retāk – 41–50 gadiem (28%);

• vairākums audžuģimenes statusa ieguvēju ir sievietes – 96%;

• visbiežāk ir algoti darbinieki – 40% (mājsaimnieces – 26%);

• audžuģimenes visbiežāk ir divu pieaugušo ģimenes (46%);

• audžuģimenes salīdzinoši biežāk pārstāv Pierīgas reģionu (27%), retāk – Latgales reģionu (19%);

• vairākumā gadījumu (80%) audžuģimenes dzīvo ārpus lielpilsētām (lielpilsētās dzīvo tikai 21% audžuģimeņu);

• lielākajai daļai audžuģimeņu ienākumi bija virs 213 EUR uz vienu ģimenes locekli vidēji mēnesī – 38%, ienākumi no 143–213 EUR mēnesī uz 1 ģimenes locekli bija 35%, bet līdz 142 EUR – 27% audžuģimeņu;

• 46% audžuģimeņu pabalsti veido vairāk kā 31% no ģimenes ienākumiem (mazāk kā 10% pabalstu īpatsvars ir tikai 15% audžuģimeņu budžetā).

Pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas datiem audžuģimeņu skaits valstī pēdējos gadus ir visai nemainīgs (skat. 2.piel. 5.att.), un 2013.gada 31.decembrī Latvijā bija 594 audžuģimenes. Bāriņtiesa, kura lēmusi par audžuģimenes statusa piešķiršanu, seko tam, kā audžuģimene pilda savus pienākumus. Diemžēl bāriņtiesas ik gadu pieņem lēmumu par audžuģimenes statusa atņemšanu vairākām audžuģimenēm, kuras vai nu nav pilnvērtīgi pildījušas savus pienākumus vai pat bijušas fiziski un emocionāli vardarbīgas pret audžuģimenē ievietotajiem bērniem. Lai gan 2011.–2012.gadā ievērojami mazinājās gan jauno audžuģimeņu skaits, gan pieauga to audžuģimeņu skaits, kurām ar bāriņtiesas lēmumu izbeigts vai atņemts audžuģimenes statuss, 2013.gadā šie rādītāji ir mazliet uzlabojušies, proti, audžuģimenes statuss piešķirts 53 audžuģimenēm jeb par 2 vairāk nekā 2012.gadā, bet ģimeņu skaits, kurām ar bāriņtiesas lēmumu izbeigts vai atņemts audžuģimenes statuss 2013.gadā bija 35 ģimenes jeb par 14 ģimenēm mazāk nekā iepriekšējā gadā (t.sk. audžuģimenes statuss atņemts 2013.gadā – 13 ģimenēm, 2012.gadā – 24 ģimenēm, 2011.gadā – 11 ģimenēm).

Izanalizējot 150 bāriņtiesu lēmumus par audžuģimeņu statusa atņemšanu vai izbeigšanu no 2010.gada janvāra līdz 2014.gada maijam, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ir identificējusi galvenos iemeslus audžuģimenes statusa atņemšanai vai izbeigšanai. Personiskie iemesli, kādēļ audžuģimenes atsakās no audžuģimenes pienākuma pildīšanas ir gan objektīvie – dzīvesvietas maiņa, izbraukšana uz dzīvi ārvalstīs, izmaiņas ģimenes sastāvā (bioloģisko bērnu piedzimšana, šķiršanās), personas veselības stāvokļa pasliktināšanās, izmaiņas nodarbinātībā u.tml., gan personiskie – "izdegšana", motivācijas zudums audžuģimenes pienākumu pildīšanai, savu spēju pārvērtējums, negatīva pieredze audžuģimeņu pienākumu pildīšanā u.c.

Savukārt 25% gadījumu no atņemtajiem audžuģimenes statusiem ir laulātajiem (personām), kuru audžuģimenēs kopš statusa piešķiršanas neviens bērns nav ticis uzņemts (turklāt no lēmumiem secināms, ka laulātie (personas) tiešām ilgstoši bez iemesla nav uzņēmušas nevienu bērnu audžuģimenē). Vienlaikus ievērojamu daļu (9% gadījumu) audžuģimenes statusa atņemšanas pamatam veido situācijas, kad audžuģimenes, lai arī sākotnēji uzsākušas audžuģimenes pienākumu pildīšanu, dažādu apsvērumu dēļ vēlāk ilgstoši nav uzņēmušas nevienu bērnu savā audžuģimenē. Daudz nopietnākas ir situācijas, kad bāriņtiesas sēdē tiek izskatīts jautājums par audžuģimenes statusa atņemšanu laulātajiem (personām) gadījumos, kad to audžuģimenes darbības laikā tiek konstatēti Bērnu tiesību un tiesisko interešu pārkāpumi vai neatbilstoši sadzīves apstākļi pilnvērtīgai bērnu aprūpei un audzināšanai (ierobežota dzīvojamā platība attiecībā pret tajā dzīvojošo bērnu skaitu, nav elektrības, bērnam netiek nodrošināta atsevišķa guļvieta, nav iespējas pienācīgi mācīties, netīrība un antisanitāri apstākļi dzīvesvietā u.tml.) – 14,6% gadījumos fiksēta audžuģimenes rīcība, kas uzskatāma par bērnu tiesību pārkāpumiem.

Analizējot bāriņtiesu pieņemtos lēmumus par audžuģimenes statusu atņemšanu, jāsecina, ka ik gadu tiek pieņemti lēmumi, ar kuriem laulātajiem (personām) tiek atņemti audžuģimenes statusi, pamatojoties uz audžuvecāku fizisku, emocionālu vai seksuālu vardarbību pret audžuģimenē ievietotajiem bērniem. Četru gadu laikā pieņemti 14 bāriņtiesu lēmumi par audžuģimenes statusa atņemšanu, pamatojoties uz audžuvecāku vardarbību pret audžuģimenē ievietotajiem bērniem.

Papildus iepriekš apskatītajiem būtiskākajiem iemesliem audžuģimenes statusa atņemšanai vai izbeigšanai, var minēt arī bāriņtiesas noteikto prasību neizpildi – atteikšanās apmeklēt psihologu atzinuma par spēju turpināt audžuģimenes pienākumu pildīšanu saņemšanai, sadarbības plāna ar sociālo dienestu neīstenošana, konstatēto trūkumu pilnvērtīgai bērnu aprūpei un audzināšanai nenovēršana u.tml.. Tāpat no bāriņtiesu lēmumiem secināms, ka nereti audžuģimenes nav informējušas bāriņtiesas par dzīvesvietas maiņu, atsakās ierasties uz pārrunām, neiesaistoties problēmu risināšanā, atsakās no turpmākas audžuģimenes pienākumu pildīšanas. Tāpat audžuģimenes statusa atņemšana notiek gadījumos, kad pēc audžuģimenes statusa iegūšanas persona tikusi administratīvi vai krimināli sodīta un sodāmība saistīta ar bērnu tiesību pārkāpumiem vai vardarbīgiem noziegumiem.

Kopš 2012.gada ir spēkā grozījumi Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumos Nr.1036 "Audžuģimenes noteikumi", kas paredz stingrākas gan prasības audžuģimeņu izvērtēšanā, gan papildus ierobežojumus personām, kuras var kandidēt uz audžuģimenes statusu. Ja gadījumā par laulātajiem vai personu bāriņtiesa jau ir lēmusi par kāda iepriekšējā statusa izbeigšanu (viesģimeņu, audžuģimeņu, aizbildņu) pienākumu nepildīšanas dēļ atbilstoši bērna interesēm, tad tas ir pietiekams iemesls, nepiešķirt audžuģimenes statusu. Lai pēc iespējas pilnīgāk bāriņtiesām būtu iespējams novērtēt ģimenes motivāciju un gatavību uzņemties audžuģimenes pienākumus, ir noteikta prasība saņemt psihologa atzinumu, kas iepriekš nebija kā obligāta prasība laulāto (personas) izvērtēšanas un atzīšanas par audžuģimeni procesā. Savukārt lai varētu kvalitatīvāk īstenot audžuģimenes pienākumu pildīšanu un tajās ievietoto bērnu tiesību un interešu aizstāvību, audžuģimenēm atkārtoti ir nepieciešams apgūt apmācības zināšanu pilnveidei un atjaunošanai.

Bez tam patlaban notiek darbs pie jaunas apmācību programmas izstrādes audžuģimenēm, lai mazinātu praksē konstatētās problēmas audžuģimeņu apmācībā – piemēram, nav noteiktas audžuvecāku kompetences (prasmes, spējas), līdz ar to arī nav noteiktu kritēriju apmācību rezultātam un izvērtēšanai; nav vienotas mācību programmas metodoloģijas; esošā apmācība ir nepietiekoši fokusēta uz praktisku grūtību risināšanu un audžuvecāka izpratni par bērna emocionālajām vajadzībām.

Jaunā audžuģimeņu apmācību programma tiks vairāk balstīta uz bērna emocionālo vajadzību apzināšanos un audžuvecāku kompetenču attīstību, un tās mērķis ir izveidot jaunu–vienotu metodoloģiju audžuģimeņu izglītošanas procesā visā Latvijā vienotas pieejas veidošanai, pilnveidot audžuģimeņu praktiskās kompetences un prasmes bērnu aprūpē, kā arī apmācību procesā izmantot uz bērnu fokusēto drošā pamata modeli. Tiek sagaidīts, ka izmaiņas apmācībās ļaus nodrošināt kvalitatīvāku bērna aprūpi audžuģimenē, pieaugs kompetentāku un bērna vajadzībām fokusētāku audžuģimeņu skaits, mazināsies vardarbības gadījumu skaits audžuģimenēs, pieaugs audžuģimeņu prestižs sabiedrībā (līdz ar to arī audžuģimeņu skaits). Plānots, ka jauno apmācību programmu varētu uzsākt īstenot nākamgad.

Diemžēl audžuģimeņu skaits patlaban nenodrošina iespēju dzīvot audžuģimenē visiem tiem bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības un nav nodoti aizbildnībā. Tāpat jāatzīst, ka bieži vien audžuģimenes nav gatavas uzņemt bērnus ar invaliditāti, bērnus (pusaudžus) ar nopietnām uzvedības un atkarības problēmām. Šī problēma tika identificēta jau 2008.gadā veiktajā izvērtējumā⁶⁰ par ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas pilnveidošanu, secinot, ka valstī nav radīts pietiekams atbalsts un sociālo garantiju nodrošinājums, lai audžuģimenes būtu spējīgas uzņemt bērnus ar īpašām vajadzībām vai nodrošināt šo pakalpojumu nekavējoties⁶¹.

Apkopojot Eiropas Savienības valstu (Bulgārija, Polija, Portugāle, Rumānija, Zviedrija, Vācija, Slovākija, Grieķija, Lietuva) (skat. 3.piel.) pieredzi ārpusģimenes aprūpē, secināms, ka valstīs atšķiras risinājumi attiecībā uz atlīdzības par pienākumu pildīšanu un pabalstu bērna uzturam izmaksu atkarībā no audžuģimenes statusa. Piemēram, Portugālē, kur ir divu veidu audžuģimenes – profesionālās un parastās –, profesionālajai audžuģimenei ikmēneša atlīdzība par pienākumu pildīšanu ir divas reizes lielāka nekā parastajai audžuģimenei. Savukārt Bulgārijā un Polijā atlīdzību saņem tikai profesionālās audžuģimenes, bet brīvprātīgās (Bulgārijā) un neprofesionālās (Polijā) audžuģimenes saņem tikai pabalstu bērna uzturam/izglītībai. Jāatzīmē, ka Polijā tām profesionālajām audžuģimenēm, kurās bērnu var ievietot jebkurā diennakts laikā, atlīdzība ir par 30% lielāka nekā citām profesionālajām audžuģimenēm.

Vairākās valstīs – Polijā, Bulgārijā, Rumānijā, Slovākijā, kā arī Grieķijā – gadījumā, ja audžuģimene aprūpē bērnu ar invaliditāti, tad tai ir tiesības saņemt ikmēneša piemaksu. Slovākijā piemaksu maksā arī tajos gadījumos, ja audžuģimene aprūpē trīs vai vairāk vienas ģimenes bērnus. Bulgārijā pabalsta bērna uzturam/izglītībai apmērs tiek diferencēts atkarībā no bērna vecuma. Turpretī Polijā, ja bērnu ievieto audžuģimenē, kas ir bērna radinieki, ikmēneša pabalsts bērna uzturam ir par 35% mazāks nekā audžuģimenei, kas nav bērna radinieki. Savukārt Zviedrijā valstiskā līmenī netiek regulēts jautājums, kas saistīts ar atlīdzību un pabalstu izmaksu audžuģimenēm, proti, pašvaldībām ir tiesības šo jautājumu izlemt patstāvīgi, un ir tikai ieteikumi pašvaldībai, kurus izstrādājusi vietējo pašvaldību un reģionu asociācija.

Savukārt attiecībā uz priekšlaicīgu pensionēšanos, secināms, ka nevienā no augstāk minētajām valstīm personai, kurai piešķirts audžuģimenes statuss, nav paredzētas tiesības pensionēties no agrāka vecuma kā vispārējā gadījumā.

No nevalstiskajām organizācijām Labklājības ministrija ir saņēmusi ierosinājumu veikt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu nomaksu par audžuģimeņu (un arī aizbildņa) pienākumu pildīšanas laiku, lai to varētu iekļaut darba stāžā.

Saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām" personas apdrošināšanas (darba) stāžu veido pilnos gados izteikts laika periods, kurā sociāli apdrošinātā persona pati veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas vai par to veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas attiecas uz tām sociāli apdrošināmajām personām, kuras apdrošināšanas iemaksas veic ar citu personu starpniecību vai par kurām maksājumus izdara citas personas (piemēram, saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" darba devēja veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas par saviem darbiniekiem, personas pašas veiktās iemaksas kā pašnodarbinātajam).

Bez tam likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu" paredz sociāli aizsargāt arī noteiktas personu kategorijas (valsts veic sociālās apdrošināšanas iemaksas no valsts pamatbudžeta vai sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļiem) un ieskaitīt apdrošināšanas stāžā arī tādus laika periodus, kad persona:

• kopusi bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu un saņēmusi bērna kopšanas pabalstu;

• atradusies attiecīgajā ārvalstī kā tādas personas laulātais, kurai piešķirts diplomātiskais rangs saskaņā ar Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumu un kura pilda diplomātisko un konsulāro dienestu ārvalstī;

• saņēmusi bezdarbnieka pabalstu, maternitātes pabalstu, paternitātes pabalstu, slimības pabalstu, invaliditātes pensiju vai atlīdzību par darbspēju zudumu;

• saņēmusi atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi;

• atradusies attiecīgajā ārvalstī dienesta pienākumus pildoša karavīra laulātā statusā, izņemot gadījumu, ja karavīrs piedalās starptautiskajā operācijā, militārajās mācībās, manevros vai atrodas komandējumā;

• kopusi bērnu invalīdu;

• kopusi bērnu, kas nav sasniedzis gada vecumu, un saņēmusi vecāku pabalstu;

• veikusi algotos pagaidu sabiedriskos darbus.

Ja persona neatbilst nevienai sociāli apdrošināmo personu kategorijai, kurai obligāti jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, persona ir tiesīga pēc savas vēlēšanās brīvprātīgi pievienoties valsts sociālajai apdrošināšanai (ievērojot nosacījumu, ka iemaksas mēnesī veicamas vismaz no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas jeb 320 EUR mēnesī 2014.gadā), tāpat persona var veikt iemaksas pensiju 3.līmenim.

Bērna aprūpe atsevišķos gadījumos personai (laulātajiem), kura aprūpē bērnu, var ierobežot iespējas strādāt algotu darbu, samazināt iepriekšējo ģimenes labklājības līmeni un ērtības. Bērna aprūpes pienākumu uzņemšanās nav uzskatāma par alternatīvu nodarbinātībai. Vairumā gadījumu personai (laulātajiem), kuras aprūpē bērns ir nodots, ir iespējams bērna aprūpes pienākumu pildīšanu objektīvi savienot ar darbu. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem 2012.gadā par atlīdzības par audžuģimenes pienākumu pildīšanu saņēmējiem par aptuveni 67% saņēmēju tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas kā par darba ņēmējiem vai pašnodarbinātajiem.

Apkopojot Eiropas Savienības valstu (Bulgārija, Polija, Portugāle, Rumānija, Zviedrija, Vācija, Slovākija, Grieķija, Lietuva) pieredzi, secināms, ka valstīs pastāv atšķirīgi risinājumi attiecībā uz sociālās apdrošināšanas iemaksu finansēšanas avotu audžuģimenēm. Rumānijā no valsts budžeta līdzekļiem iemaksas tiek veiktas maternitātes un slimības apdrošināšanai, pensiju apdrošināšanai, kā arī apdrošināšanai pret bezdarbu. Vācijā audžuģimene no valsts budžeta līdzekļiem tiek pakļauta tikai pensiju un invaliditātes apdrošināšanai. Turpretī Bulgārijā, Portugālē un Slovākijā audžuģimene pati veic sociālās apdrošināšanas iemaksas no saviem ienākumiem.

2.4. Problēmas formulējums

No bērna, kura augšana bioloģisko vecāku aizgādībā nav iespējama, interešu viedokļa optimālais variants (ja vien bērna interesēm neatbilst adopcija), ir bērna nodošana aprūpei aizbildnībā vai audžuģimenē.

2008.gadā veiktajā izvērtējumā⁶² par ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas pilnveidošanu tika identificētas vairākas problēmas, kas aptvēra gan atbalsta finansiālos aspektus, gan ierobežojošos faktorus bērna interešu ievērošanā, gan sniegto pakalpojumu kvalitātes jautājumus. Pētījumā konstatēts, ka audžuģimenē un, jo īpaši, aizbildnībā esoša bērna uzturam, ir nepietiekams finansējums, kas neļauj nodrošināt aprūpē ņemtā bērna pamatvajadzības. Tāpat arī nav radīts pietiekams atbalsts un sociālo garantiju nodrošinājums, lai audžuģimenes būtu spējīgas uzņemt bērnus ar īpašām vajadzībām vai nodrošināt šo pakalpojumu nekavējoties⁶³.

Nepietiekami attīstīti ģimeniskā vidē (aizbildņi, audžuģimenes) balstīti ārpusģimenes aprūpes pakalpojumi bieži vien ir iemesls bērna nonākšanai aprūpes institūcijā. Latvijā vēl joprojām ir nepietiekams skaits audžuģimeņu (2013.gada 31.decembrī Latvijā bija 589 audžuģimenes, no tām 525 audžuģimenēs bija ievietoti kopumā 1 215 bērni, savukārt 64 audžuģimenes dažādu iemelsu dēļ nevarēja uzņemt bērnus), lai tajās ģimeniska veida aprūpi varētu nodrošināt visiem bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Saskaņā ar starptautiskajiem bērnu tiesību standartiem jaunāka vecuma bērnu, t.i., bērnu līdz 3 gadu vecumam, ievietošana aprūpes iestādēs ir uzskatāma par bērnu tiesību pārkāpumu. Līdz ar to, izvēloties ārpusģimenes aprūpes formu, maziem bērniem ir jābūt nodrošinātai aprūpei ģimeniskā vidē⁶⁴.

Bieži vien arī atšķirības tajā, kas sedz izdevumus par bērna ārpusģimenes aprūpi, nevis bērna intereses nosaka to, kāds aprūpētājs bērnam tiek nodrošināts. Patlaban finansiāli visizdevīgāk pašvaldībai ir ievietot bērnu tieši valsts finansētā bērnu aprūpes iestādē (ja bērnu nav iespējams adoptēt vai nodot aizbildnībā), jo valsts finansētā bērnu aprūpes iestādē (bērnu sociālās aprūpes centrā bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem un bērnu sociālās aprūpes centrā bērniem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz astoņpadsmit gadiem) ārpusģimenes aprūpes pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem. Pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem 2014.gadā valsts sociālās aprūpes centru izmaksas bērnu aprūpei ir gandrīz 4 milj. EUR (2014.gadā valsts sociālās aprūpes centra vidējās 1 dienas izmaksas uz 1 klientu ir 20.43 EUR⁶⁵, bet plānotais bērnu skaits – 536 bērni; 20.43 EUR x 536 bērni x 30 dienas x 12 mēneši = 3 942 172.80 EUR gadā).

Tomēr jāņem vērā, ka ārpusģimenes aprūpes nodrošināšana bērnu aprūpes iestādē rada ievērojami lielākus finansiālus izdevumus gan pašvaldībai (ja bērns ievietots pašvaldības finansētā bērnu aprūpes iestādē), gan valstij (ja bērns ievietots valsts finansētā bērnu aprūpes iestādē). 2014.gadā plānotais vidējais atalgojums (bruto) valsts sociālās aprūpes centros aprūpētājam ar 3.kategoriju ir 482 EUR. Vidējās izmaksas 2012.gadā bērna uzturēšanai valsts sociālās aprūpes centrā bija 729,72 EUR mēnesī⁶⁶, tai skaitā ēdināšanai izlietotie līdzekļi bija 58,30 EUR (8,0%). Savukārt pašvaldības un citas organizācijas bērnu aprūpes centrā 2012.gadā vidējās izmaksas bērna uzturēšanai bija 657,49 EUR mēnesī⁶⁷, tai skaitā ēdināšanai izlietoti 76,5 EUR (11,6%).

Aizbildnim gan atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu (54,07 EUR mēnesī), gan pabalsts par bērna uzturēšanu (45,53 EUR mēnesī) tiek maksāti no valsts budžeta. Savukārt pienākums nodrošināt finansiālo atbalstu audžuģimenēm tiek dalīts starp valsti un pašvaldību – no valsts budžeta tiek maksāta atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu (113,83 EUR mēnesī), savukārt no pašvaldības budžeta tiek maksāts pabalsts bērna uzturam (2014.gadā ne mazāk kā 80 EUR vai 96 EUR atkarībā no bērna vecuma) un pabalsts apģērba un mīkstā inventāra iegādei. Vienlaikus pašvaldības turpina finansēt ārpusģimenes aprūpes pakalpojumus bērnu aprūpes iestādēs, jo nepietiekamā audžuģimeņu un aizbildņu skaita dēļ tās nevar visiem pašvaldībā dzīvojošajiem bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, kam nepieciešams, nodrošināt ģimenisku vidi pie aizbildņa vai audžuģimenē.

 Pašvaldību atbalsta sniegšana audžuģimenēm ir atkarīga no katras pašvaldības iespējām. Atšķirību (nevienlīdzību) starp valsts un pašvaldības finansēto pabalstu bērna uzturam aizbildnim un audžuģimenei vēl krasāku padara nosacījums, ka aizbildnim izmaksājamo pabalstu bērna uzturam samazina par piešķirtās pensijas par apgādnieka zaudējumu, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apgādnieka zaudējuma gadījumā, uzturlīdzekļu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda vai ģimenes valsts pabalsta summu. Līdz ar to pabalsts bērna uzturam būtu jānodrošina vienādā apmērā visā valstī, kā arī neatkarīgi no ārpusģimenes aprūpes formas. Lai gan valsts un pašvaldību finansētajās ārpusģimenes aprūpes iestādēs ēdināšanai izlietotās summas katru gadu turpina pieaugt, pabalsts aizbildnībā esoša bērna uzturam (45,53 EUR mēnesī) nav mainījies kopš 90–to gadu beigām.

Salīdzinot iepriekš minēto ārpusģimenes aprūpes formu izmaksas un to atbilstību bērna interesēm, jāsecina, ka finansējums audžuģimenēm un it īpaši aizbildņiem aprūpē ņemtā bērna pamatvajadzību nodrošināšanai ir nepietiekams, jo nespēj nosegt izdevumus, kas rodas, uzņemoties bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpi. Līdz ar to gan valstij, gan pašvaldībai ir nepieciešams īstenot tādus pasākumus, lai veicinātu bērna aprūpi ģimeniskā vidē, nodrošinot pēc iespējas lielākam skaitam bez vecāku gādības palikušu bērnu, kurus vēl nav iespējams adoptēt, iespēju dzīvot pie aizbildņa vai audžuģimenē.

Nosakot pabalstu bērna uzturam apmērā, kas nodrošina bērna pamatvajadzības, ir izlemjams jautājums, vai un kam turpmāk būtu maksājama atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Atbilstoši Civillikumam aizbildnis aizvieto bērnam vecākus (Civillikuma 252.pants), un vecāki, kuri aprūpē savu bērnu, nesaņem īpašu pabalstu par to. Civillikums neuzliek pienākumu aizbildnim bērnu uzturēt par saviem līdzekļiem (Civillikuma 258.panta trešā daļa). Savukārt attiecībā uz vecvecākiem saskaņā ar Civillikuma 179.panta ceturto daļu noteikts, ka, ja vecāku nav vai viņi nespēj uzturēt bērnu, šis pienākums līdzīgās daļās gulstas uz vecvecākiem. Sistēmiski tulkojot šo normu, secināms, ka vecvecākiem ir ne tikai pienākums uzturēt mazbērnu (t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšana), bet arī nodrošināt bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam), ja vecāki to nav spējīgi pienācīgi veikt. Tāpat arī Civillikuma 307.panta trešā daļa nosaka, ka atlīdzību nesaņem aizbildņi, kas atrodas taisnas līnijas radniecībā ar aizbilstamo.

Audžuģimenēm un aizbildņiem pilnvērtīga pakalpojuma nodrošināšanā ir ļoti svarīgs psiholoģiskais atbalsts un tā pieejamība. Patlaban Valsts programmas bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai kārtējam gadam ietvaros psiholoģiskās konsultācijas par valsts budžeta līdzekļiem tiek nodrošinātas 10 Latvijas vietās – Liepājā, Ventspilī, Kandavā, Rīgā, Dobelē, Rēzeknē, Jēkabpilī, Valmierā, Madonā un Gulbenē. Savukārt audžuģimeņu, adoptētāju, aizbildņu un viesģimeņu atbalsta grupas 2014.gadā Valsts programmas bērnu un ģimenes stāvokļa uzlabošanai 2014.gadam ietvaros par valsts budžeta līdzekļiem vienu reizi mēnesī (vienai grupai) tiek nodrošinātas Dagdā, Viesītē, Aglonā, Krāslavā, Tukumā, Bauskā, Madonā, Valmierā, Malienā, Gulbenē, Kandavā, Ventspilī, Kuldīgā, Jaunpiebalgā, Zantē, Vānē, Jelgavā un Liepājā, savukārt vienu reizi divos mēnešos Jelgavā, Bauskā, Kuldīgā, Vānē, Kandavā un Zantē (skat. 3.att.).

3.att.

Avots: Nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra"

Diemžēl jāatzīst, ka audžuģimenēm, aizbildņiem, adoptētājiem un viesģimenēm nepieciešamo psihologu konsultāciju un atbalsta grupu skaits un pieejamība nav pietiekama. Ārpusģimenes aprūpē 2013.gada 31.decembrī atradās 7 697 bērni, aizbildņi kopumā bija 4 132 un audžuģimenes – 594. No 2014.gadā piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem Valsts programmas bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai ietvaros šogad iespējams nodrošināt 1 800 personām psihologa konsultācijas un 1200 atbalsta grupas.

Labklājības ministrijas ieskatā iespējami vairāki risinājumi finansiālā atbalsta izmaksas avotiem bērnu ārpusģimenes aprūpes nodrošināšanai:

1) aizbildņiem un audžuģimenēm nepieciešamo finansējumu nodrošina no valsts budžeta. Savukārt pašvaldības finansē atbalsta pasākumus audžuģimenēm un aizbildņiem un to aprūpē esošajiem bērniem (psihologu konsultācijas, atbalsta grupas u.c.; patlaban šos pasākumus no valsts pamatbudžeta līdzekļiem nodrošina Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija);

2) aizbildņiem un audžuģimenēm un nepieciešamo finansējumu nodrošina no pašvaldību budžeta, iespējams, nosakot pārejas periodu šo funkciju pārņemšanai;

3) tiek saglabāta esošā kārtība, kad no valsts pamatbudžeta tiek finansēta atlīdzības aizbildnim, pabalsta aizbildnim bērna uzturam un atlīdzības audžuģimenei par pienākumu pildīšanu izmaksa, bet no pašvaldības budžeta līdzekļiem – pabalsta bērna uzturam un pabalsta apģērba un mīkstā inventāra iegādei izmaksa par audžuģimenē esošiem bērniem;

4) no valsts budžeta līdzekļiem tiek finansēta ģimeniskā vide – pabalsti bērnu uzturam un atlīdzības aizbildņiem/audžuģimenēm, bet no pašvaldību budžetu līdzekļiem tiktu finansēts bērnu ārpusģimenes aprūpes pakalpojums, proti, bērnu aprūpe aprūpes centros (no valsts budžeta līdzekļiem šobrīd tiek finansēta bērnu aprūpe bērnu sociālās aprūpes centrā bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem un bērnu sociālās aprūpes centrā bērniem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz astoņpadsmit gadiem). Valsts varētu finansēt tikai bērnu uzturēšanos aprūpes centros 3–6 mēnešus atkarībā no vecuma, ņemot vērā deinstitucionalizācijas ietvaros plānoto.

Citu Eiropas Savienības valstu prakse rāda, ka valstīs atšķiras risinājumi attiecībā uz atlīdzības par pienākumu pildīšanu, pabalstu bērna uzturam un sociālās apdrošināšanas iemaksu finansēšanas avotu audžuģimenēm, un nepastāv viens optimālākais variants. Tādējādi atbalsts aizbildņiem un audžuģimenēm Latvijā būtu pārskatāms, balstoties uz esošajām atbalsta formām.

Bieži vien audžuģimenes nav gatavas uzņemt bērnus ar invaliditāti, mazos bērnus, lielākas brāļu un māsu grupas, bērnus (pusaudžus) ar nopietnām uzvedības un atkarības problēmām. Līdz ar to nepieciešams sekmēt iespēju arī šiem bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vai bāreņiem saņemt aprūpi audžuģimenē. Tāpat nepieciešams veidot audžuģimeņu specializāciju, lai jau sākotnēji, izņemot bērnu no ģimenes, nodrošinātu viņam aprūpi ģimeniskā vidē, nevis ārpusģimenes aprūpi institūcijā, kamēr bērnam tiek meklēts piemērots aizbildnis vai audžuģimene.

Patlaban audžuģimenē vienlaikus drīkst ievietot ne vairāk par trim bērniem, izņemot gadījumu, ja audžuģimenē ievieto brāļus (pusbrāļus) un māsas (pusmāsas)⁶⁸. Kopējais bērnu skaits, kas atrodas audžuģimenes ikdienas aprūpē, nedrīkst būt lielāks par sešiem (tai skaitā aizbildnībā esošie, adoptētie vai savi bērni), izņemot gadījumu, ja audžuģimenē vienlaikus ievieto sešus vai vairāk brāļus (pusbrāļus) un māsas (pusmāsas). Ieviešot audžuģimeņu specializāciju, iespējams, varētu samazināt parastajās audžuģimenēs ievietojamo bērnu skaitu līdz, piemēram, trim bērniem, lielāku bērnu skaitu nepieciešamības gadījumā ievietojot specializētajās audžuģimenēs, tādējādi ļaujot parastajām audžuģimenēm bērnu aprūpi savienot ar nodarbinātību.

2.5. Problēmas risinājuma varianti un ar koncepcijas ieviešanu saistītās izmaksas

Koncepcija paredz pārskatīt finansējuma apjomu aizbildņiem un audžuģimenēm tām uzticēto funkciju nodrošināšanai. Labklājības ministrijas ieskatā pakalpojumu pārskatīšanā iespējams balstīties uz diviem rādītājiem: minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa⁶⁹, un noteikto minimālā ienākuma (minimālā nodrošinājuma) līmeni (Ministru kabineta 30.10.2014. rīkojums Nr.619 "Par koncepciju "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu").

I Pabalsts bērna uzturam aizbildnībā un audžuģimenē

Pabalsts bērna uzturam nosakāms vienādā apmērā neatkarīgi, vai aprūpi nodrošina aizbildnis vai audžuģimene.

Tiek piedāvāts pabalstu bērna uzturam noteikt analoģiskā minimālo uzturlīdzekļu apmērā, kādu ik mēnesi ir tiesības saņemt katram bērnam no katra sava vecāka neatkarīgi no vecāka mantas stāvokļa atbilstoši Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumiem Nr.37 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam". Līdz ar to pabalsta apmērs bērna uzturam nosakāms divkāršā (abiem vecākiem kopā jānodrošina uzturlīdzekļus dubultā apmērā) valstī noteiktā minimālo uzturlīdzekļu apmērā bērnam atkarībā no vecuma:

• katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas⁷⁰ jeb 180 EUR (360 EUR*25%*2)

• katram bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas jeb 216 EUR (360 EUR*30%*2).

Lai neradītu strauju un ievērojamu izdevumu pieaugumu, tiek piedāvāts pabalsta bērna uzturam pārskatīšanu veikt pakāpeniski, proti, no 2016.gada noteikt pabalstu bērna uzturam aizbildnim valstī noteiktā minimālo uzturlīdzekļu apmērā (analoģiski minimālajam pabalsta apmēram, ko patlaban atbilstoši normatīvajiem aktiem pašvaldībām ir jānodrošina audžuģimenēs esošu bērnu uzturam), bet no pabalsta apmēru bērna uzturam aizbildnim un audžuģimenei no 2018.gada – dubultā minimālo uzturlīdzekļu apmērā.

Pabalsta bērna uzturam audžuģimenē apmēra palielināšana radīs finansiālu ietekmi uz pašvaldību budžetiem ar 2018.gadu. Ievērojot to, ka saskaņā ar likumu "Par pašvaldībām" 13. pantu valsts pārvaldes iestādēm nav tiesību uzdot pašvaldībām pildīt tādas funkcijas un uzdevumus, kuru finansēšana nav nodrošināta, lai no 2018.gada nodrošinātu pabalsta audžuģimenēm bērna uzturam izmaksu paaugstinātā apmērā atbilstoši koncepcijā piedāvātajam risinājumam, tiek plānots veikt valsts budžeta uzturēšanas izdevumu transfertu pašvaldībām pabalsta izmaksas nodrošināšanai paaugstinātajā apmērā (no Labklājības ministrijas pamatbudžeta apakšprogrammas 20.01.00 "Valsts sociālie pabalsti").

Nepieciešamie grozījumi normatīvajos aktos:

1) Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr.1036 "Audžuģimenes noteikumi";

2) Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1643 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu".

II Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu

Labklājības ministrija rosina pieņemt lēmumu par iespējamajiem atlīdzības izmaksas variantiem:

1) atlīdzību maksāt visiem aizbildņiem par pienākumu pildīšanu kā tas ir patlaban;

2) atlīdzību nemaksāt bērna vecvecākiem;

3) aizbildņiem vispār nemaksāt atlīdzību (no 2018.gada).

Gadījumā, ja tiek atbalstīts 1.vai 2.risinājums, koncepcijā iekļauts risinājums no 2019.gada pārskatīt atlīdzības apmēru un noteikt to atkarībā no aizbildņa aprūpē esošo bērnu skaita, ņemot vērā noteikto minimālā ienākuma (minimālā nodrošinājuma) līmeni atbilstoši koncepcijai "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" (minimālā ienākumu līmenis, kas noteikts 40% apmērā no rīcībā esošo ienākumu 2012.gadā), attiecīgi 2 personu mājsaimniecībai (1 pieaugušais ar 1 bērnu) tie būtu 214 EUR, 3 personu mājsaimniecībai (1 pieaugušais ar 2 bērniem) – 302 EUR, bet 4 personu mājsaimniecībai (1 pieaugušais ar 3 bērniem) – 390 EUR mēnesī.

Nepieciešamie grozījumi normatīvajos aktos:

1) Valsts sociālo pabalstu likums;

2) Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1600 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu".

III Atlīdzība par audžuģimenes pienākumu veikšanu un specializētās audžuģimenes

Koncepcija paredz saglabāt esošo audžuģimeņu institūtu, samazinot audžuģimenē ievietojamo maksimālo bērnu skaitu, kā arī no 2019.gada pārskatot atlīdzības apmēru audžuģimenei par pienākumu veikšanu, balstoties uz minimālā ienākumu līmeni atbilstoši koncepcijai "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" (minimālā ienākumu līmenis, kas noteikts 40% apmērā no rīcībā esošo ienākumu 2012.gadā), attiecīgi 2 personu mājsaimniecībai (1 pieaugušais ar 1 bērnu) tie būtu 214 EUR, 3 personu mājsaimniecībai (1 pieaugušais ar 2 bērniem) – 302 EUR, bet 4 personu mājsaimniecībai (1 pieaugušais ar 3 bērniem) – 390 EUR mēnesī.

Vienlaikus piedāvāts no 2017.gada izveidot jaunu audžuģimeņu veidu (tipu) – specializētās audžuģimenes, lai jau sākotnēji, izņemot bērnu no ģimenes, pēc iespējas varētu nodrošināt bērnam aprūpi ģimeniskā vidē, nevis ārpusģimenes aprūpi institūcijā, kamēr bērnam tiek meklēts piemērots aizbildnis vai audžuģimene. Specializētās audžuģimenes aprūpētu lielāku bērnu skaitu nekā parastās, tādējādi ļaujot tām bērnu aprūpi savienot ar nodarbinātību. Specializētajām audžuģimenēm tiktu noteiktas īpašas prasības izglītībai, pieredzei, prasmēm un kompetencēm, kā arī tiktu paredzēta lielāka atlīdzība.

Specializēto audžuģimeņu darbības pamatprincipi varētu būt sekojoši:

1) specializētās audžuģimenes darbojas zem vienotas organizācijas, piemēram, tiek izveidots Audžuģimeņu atbalsta centrs, kas koordinē, atbalsta un apmāca audžuģimenes, kā arī strādā ar bērna bioloģisko ģimeni;

2) valsts nosaka minimālo atlīdzības līmeni specializētajām audžuģimenēm;

3) vienotai audžuģimeņu jomas pārraudzībai arī parastajām audžuģimenēm būtu jādarbojas specializēto audžuģimeņu atbalsta centrā.

Iespējamās prasības specializētajām audžuģimenēm:

1) pieredze – vismaz 3–5 gadu pieredze kā licencētam aprūpētājam, 3 gadu pieredze kā audžuģimenei vai 5 gadu laikā veikts aprūpes darbs bērnu aprūpes sektorā;

2) izglītība – vismaz vidējā; specializētā izglītība (pedagogs, sociālais pedagogs, sociālais audzinātājs vai aprūpētājs, mediķis u.c. var būt nepieciešama, lai aprūpētu bērnus ar funkcionāliem traucējumiem);

3) nepieciešamās prasmes un kompetences:

• sadarbība ar bērna/u bioloģisko ģimeni, radiniekiem/savstarpējo attiecību atveseļošana/atgriešana tajā;

• bērna/u sagatavošana adopcijai/aizbildnībai;

• veiksmīgs bērna/u rehabilitācijas process;

• audžuģimeņu atbalsta grupu/semināru apmeklējums;

• sadarbība ar institūcijām (skola, medicīnas iestādes, bāriņtiesa, sociālais dienests, nevalstiskās organizācijas, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija u.c.);

• psiholoģiska noturība krīzes situācijās, atbilstoša rīcība;

4) apgūta speciālā audžuģimeņu apmācības programma;

5) psiholoģiska spēja uzņemties atbildību par jaundzimušajiem, zīdaiņiem, bērniem līdz 3 gadu vecumam vai bērniem ar speciālām vajadzībām;

6) mentora apmācības;

7) nepieciešamība regulāri profesionāli pilnveidoties.

Sākotnēji par specializētajām audžuģimenēm varētu kļūt daļa no esošajām audžuģimenēm, kas atbilstu prasībām, tāpēc pirmajos gados specializēto audžuģimeņu skaits nebūtu liels. Taču, ņemot vērā lielo pieprasījumu pēc tāda veida pakalpojumiem, kurus sniegs šīs audžuģimenes, tuvākajos gados pēc specializēto audžuģimeņu darbības uzsākšanas to skaitam būtu ievērojami jāpieaug.

Nepieciešamie grozījumi normatīvajos aktos:

1) Bērnu tiesību aizsardzības likumā;

2) Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumos Nr.1036 "Audžuģimenes noteikumi".

IV Nodrošināt psiholoģisko palīdzību audžuģimenēm, aizbildņiem, viesģimenēm, adoptētājiem, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem.

Latvija, sākot ar 2015.gada 1.janvāri, sāks apgūt ES fondus 2014. – 2020.gada plānošanas periodam paredzētajās aktivitātēs. Kā viena no aktivitātēm ir plānota arī bērnu sociālās aprūpes centru deinstitucionalizācija, kā ietvaros plānots būtiski palielināt audžuģimeņu un aizbildņu skaitu. Ņemot vērā, ka patlaban pieejamais atbalsts nav pietiekams, ir nepieciešams palielināt psiholoģiskā atbalsta saņemšanas iespējas.

Papildus nepieciešami grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā, nosakot, ka aizbildnim būtu pienākums apmeklēt atbalsta grupas.

3. Turpmākā rīcība koncepcijas īstenošanai

Labklājības ministrija nodrošina šajā koncepcijā minēto nepieciešamo normatīvo aktu projektu izstrādi, lai nodrošinātu:

Vienlaikus paredzēts izvērtēt valsts un pašvaldību kompetenci ārpusģimenes aprūpes nodrošināšanai un līdz 2022. gada 31. decembrim iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā priekšlikumus par iespējamiem risinājumiem turpmākai finansēšanas kārtībai bērnu ārpusģimenes aprūpes nodrošināšanai, kā arī izvērtēt esošo tiesisko regulējumu uzturlīdzekļu piedziņai no bērnu vecākiem par labu aizbildnim un, ja nepieciešams, līdz 2016. gada 30. septembrim iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā priekšlikumus tiesiskā regulējuma pilnveidošanai.

4. Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem

* Veicot aritmētiskas darbības, iespējamas nelielas nobīdes, jo tabulā skaitļi noapaļoti un norādīti tūkstošos EUR ar vienu zīmi aiz komata. Precīzus skaitļus skatīt koncepcijas tekstā.
**Izdevumi konsolidēti, izslēdzot valsts budžeta uzturēšanas izdevumu transfertu pašvaldībām noteiktam mērķim.
***Konsolidējamā pozīcija pašvaldību budžetā pie konsolidētā kopbudžeta.
****2019.gadā izdevumi pasākumiem norādīti 2018.gada līmenī, papildinot ar aprēķinātajiem izdevumiem atlīdzības izmaksai parastajām audžuģimenēm.

Jautājums par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu Labklājības ministrijai adopcijas un ārpusģimenes aprūpes sistēmas pilnveidošanai 2016.gadā 4 733 989 EUR apmērā, 2017.gadā 5 159 969 EUR apmērā, 2018.gadā 10 627 860 EUR apmērā un 2019.gadā 12 618 978 EUR apmērā skatāms Ministru kabinetā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu priekšlikumiem jaunajām politikas iniciatīvām likumprojekta "Par valsts budžetu 2016. gadam" un likumprojekta "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2016., 2017. un 2018. gadam" sagatavošanas un izskatīšanas procesā atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām.

1.pielikums

1.tab. Adopcija Latvijā uz 2014.gada 1.janvāri

Avots: Labklājības ministrijas informācija

2.tab. Adopcija uz ārvalstīm uz 2014.gada 1.janvāri

* – ieskaitot bērnus, par kuriem informācija ievietota Labklājības ministrijas mājas lapā (http://www.lm.gov.lv/text/1112)

Avots: Labklājības ministrijas informācija

Avots: Labklājības ministrijas informācija

Avots: Labklājības ministrijas informācija

Avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informācija

Avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informācija

2.pielikums

1.tab. Bērnu skaits sociālās aprūpes iestādēs

Avots: Ziņojums "Bērni Latvijā, 2014

Avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informācija

Avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informācija

Avots: Valsts bērnu tiesību inspekcijas apkopotie bāriņtiesu dati

Avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informācija

Avots: Valsts bērnu tiesību inspekcijas apkopotie bāriņtiesu dati

3.pielikums

Pašvaldību pabalsti audžuģimenēm

Informācijas avots: www.likumi.lv un pašvaldību sniegtā informācija

4.pielikums

Citu ES valstu atbalsta sistēmas aizbildņiem un audžuģimenēm

Polijā ir četri audžuģimeņu veidi:

1) neprofesionālās audžuģimenes, kas ir bērna radinieki;

2) neprofesionālās audžuģimenes, kas nav bērna radinieki;

3) specializētās profesionālās audžuģimenes (nodrošina aprūpi bērniem ar invaliditāti, nepilngadīgām mātēm, kā arī uzņem bērnus "akūtos gadījumos";

4) audžuģimenes māja jeb ģimenes bērnu nami (fosterhome).

Neprofesionālās audžuģimenes gadījumā vismaz vienai personai no šīs ģimenes ir jābūt ar regulāriem ienākumiem.

Pabalsts bērna uzturēšanai:

• PLN 660 (156 EUR) mēnesī – ja bērnu ievieto audžuģimenē, kas ir bērna radinieki;

• PLN 1,000 (237 EUR) mēnesī – ja bērnu ievieto profesionālā audžuģimenē, neprofesionālā vai audžuģimenes mājā;

• piemaksa PLN 200(47 EUR) mēnesī, ja audžuģimene aprūpē bērnu ar invaliditāti, kurš turpina iegūt izglītību.

Pabalsta apmērs tiek samazināts par apmēru, kas nav lielāks par 50% no bērna ienākumiem, tomēr ne vairāk kā par 80% no summas, kas minētas augstāk. Ar bērna ienākumiem tiek saprasti saņemtie uzturlīdzekļi un apgādnieka zaudējuma pensija.

Atlīdzība par pienākumu pildīšanu:

• specializētās profesionālās un audžuģimenes māja jeb ģimenes bērnu nami – saņem atlīdzību, kas nav mazāka par PLN 2,000 (473 EUR) mēnesī;

• profesionālās audžuģimenes, kas pilda krīzes/ārkārtas ievietošanas funkciju– saņem atlīdzību, kas nav zemāka par PLN 2,600 (615 EUR)  mēnesī. Ja šādā audžuģimenē ir vairāk kā trīs bērni vai viens no tiem ir bērns ar invaliditāti, kuri tiek aprūpēti ilgāk par 10 dienām kalendārajā mēnesī, tad tiek izmaksāta piemaksa 20 % apmērā.

Bulgārijā ir divu veidu audžuģimenes – brīvprātīgās un profesionālās. Profesionālās audžuģimenes saņem:

1) Mēnešalgu atkarībā no bērnu skaita:

• ja ievietots viens bērns – 130% apmērā no minimālās algas (apmēram 201 EUR);

• ja divi bērni – 140% apmērā no minimālās algas (apmēram 217 EUR);

• ja trīs vai vairāk bērni– 150% apmērā no minimālās algas ( 232 EUR).

2) Pabalstu bērna uzturam/ izglītībai –atkarībā no bērna vecuma:

• par bērnu līdz 7 gadiem – 3 GMI apmērā;

• par bērnu vecumā no 7–14 gadiem – 3,5 GMI apmērā;

• par bērnu vecumā no 14 – 18 gadiem – 4 GMI apmērā.

Ja aprūpē bērnu ar invaliditāti, tad ir tiesības saņemt ikmēneša piemaksu (75 % apmērā no GMI), nevērtējot ģimenes ienākumus.

Līdz 2012.gadam tika slēgts darba līgums. 2012.gadā tika veiktas izmaiņas audžuģimeņu tiesiskajā regulējumā – darba līgums tika aizstāts ar līgumu par bērna aprūpi (pakalpojuma līgumu). Profesionālā audžuģimene slēdz pakalpojuma līgumu ar iestādi, kura organizē un nodrošina sociālo pakalpojumu sniegšanu, t.sk., profesionālās audžuģimenes pakalpojumu.

Bulgārija oficiāli neuzskaita aizbildņus valsts mērogā. Bulgārijā 2010.gadā bija 330 audžuģimenes, 2011.gadā – 712, bet 2012.gadā – 408.

Rumānijā nav dažāda veida audžuģimenes, bet ir profesionālās audžuģimenes (tā ir kā profesija; sertificētas personas – profesionālie vecāka palīgi, kas nodrošina bērna aprūpi pie sevis/savā dzīvesvietā – (Professional maternal assistant), kuras saņem:

1) atalgojumu apmēram 160 EUR/mēn., kas ir apmēra 50 % no vidējās darba algas valstī;

2) audžuģimenes pabalstu (valsts budžets/ NVO):

• ja ir augsta psiholoģiskā spriedze un smagi darba apstākļi – 15 % apmērā no pamatalgas;

• ja ir ievietoti vismaz 2 bērni – 15 % apmērā no pamatalgas;

• par katru bērnu ar invaliditāti, bērnu ar HIV/AIDS – 25 % apmērā no pamatalgas;

3) bērna pabalstu (valsts budžets):

• mīkstā inventāra iegādei, rotaļlietām, higiēnas precēm u.tml. – vidēji 150 EUR/gadā;

• personiskām vajadzībām – 6.5 EUR/mēn.;

• uzturam – vidēji 1.5 EUR/ dienā;

• ievietošanas pabalsts – 22.3 EUR/mēn.;

• valsts pabalsts – 9.5 EUR/mēn., bet par bērnu ar invaliditāti – 19 EUR/mēn.

Portugālē ir divu veidu audžuģimenes – parastās/vispārējās audžuģimenes un  profesionālās audžuģimenes, kuras ir īpaši apmācītas un nodrošina aprūpi  tiem  bērniem, kuriem nepieciešama speciāla aprūpe (bērni ar invaliditāti, hroniskām saslimšanām, uzvedības traucējumiem). Profesionālās audžuģimenes nevar strādāt citu darbu. Personai, kas iegūst profesionālās audžuģimenes statusu, ir obligāti jāreģistrējas kā pašnodarbinātai personai.

Atlīdzība par pienākumu veikšanu parastajām audžuģimenēm ir – 176.89 EUR/ mēn. par katru bērnu, bet profesionālajām – 353,78 EUR/mēn. par katru bērnu. Savukārt pabalsta apmērs par katru bērnu parastajām un profesionālajām ir vienāds – 153.40 EUR/mēn.

Portugālē bērni, kas dzīvo pie aizbildņiem, netiek uzskatīti par ārpusģimenes aprūpē esošiem. 2010.gadā Portugālē bija 520 audžuģimenes, bet 2011.gadā – 495.

Vācijā nav noteikta audžuģimeņu diferenciācija attiecībā uz aprūpes ilgumu. Ir profesionālās audžuģimenes, bet vairumā gadījumu audžuģimenes pienākumu veikšana nav kā nodarbinātība, kā profesija. Proti, audžuvecākiem tiek maksāta atlīdzība, nevis alga uz darba līguma pamata. Augstāka atlīdzība var tikt izmaksāta, gadījumos, kad konkrētā bērna aprūpei ir nepieciešami papildu līdzekļi, kā arī tajos gadījumos, ja audžuģimene ir specializējusies un/vai ir īpaši kvalificēta. Atbildīgās varas institūcijas nenosaka, kādiem mērķiem finansiālais atbalsts var tikt izlietots. Vācija oficiāli neuzskaita audžuģimenes un aizbildņus.

Zviedrijā valstiskā līmenī netiek regulēti jautājumi, kas saistīti ar atlīdzību un pabalstu izmaksu audžuģimenēm, pašvaldībām ir tiesības šo jautājumu izlemt patstāvīgi. Ir tikai ieteikumi pašvaldībā, kurus izstrādājusi Zviedrijas vietējo pašvaldību un reģionu asociācija. Zviedrijā nav nacionālās statistikas datu par audžuģimenēm un aizbildņiem.

Lietuvā nav audžuģimenes, bet ir aizbildņi.

Slovākijā nav dažāda veida audžuģimenes. Finansiāls atbalsts no valsts budžeta:

1) vienreizējs pabalsts – 362 EUR;

2) pabalsts bērna uzturam – 136 EUR/mēn;

3) atlīdzība par pienākumu pildīšanu:

• 173 EUR/mēn;

• ja aprūpē 3 vai vairāk vienas ģimenes bērnus, tad papildus 123 EUR/mēn;

• piemaksa atlīdzībai, ja aprūpē bērnu ar invaliditāti (par katru bērnu) – 71 EUR/mēn.

Grieķijā ir divi audžuģimenes tipi – īstermiņa un ilgtermiņa. Nav profesionālās audžuģimenes (kā nodarbinātības veids). Finansiālais atbalsts no valsts budžeta:

1) pabalsts bērna vajadzībām – pabalsta apmērs tiek dalīts 5 kategorijās atkarībā no bērna invaliditātes:

1. 250 EUR/mēn;

2. 340 EUR/mēn;

3. 340 EUR/mēn;

4. 450 EUR/mēn;

5. 850 EUR/mēn.

2) pabalsts apģērbam – 650 – 850 EUR reizi gadā (apmērs atkarīgs no gadalaika un bērna vecuma);

3) tiek segti arī izdevumi, ja bērnam ir nepieciešama īpaša ārstēšanās.

Ja audžuģimenes aprūpē ir bērns ar invaliditāti, tad vietējā pašvaldība maksā papildus pabalstu.

Grieķijā 2010.–2012.gadā bija pa 1 aizbildnim, kur 2010.–2011.gadā aizbildnis bija bērna vecvecāks, bet 2012.gadā aizbildnis bija cita persona. 2010.gadā Grieķijā bija 64 audžuģimenes, 2011.gadā – 61, bet 2012.gadā – 60.

¹ http://likumi.lv/doc.php?id=85620

² http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/bernu_tiesibas/akti/guidelines.pdf

³ http://www.pkc.gov.lv/images/NAP2020%20dokumenti/20121220_NAP2020_Saeim%C4%81_apstiprin%C4%81ts.pdf (40.lp.)

⁴ Atbilstoši Ministru kabineta 2003.gada 11.marta noteikumu Nr.111 "Adopcijas kārtība" 40.punktam – bērna adopcija uz ārvalstīm pieļaujama, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu un aprūpi ģimenē un bāriņtiesa, ar kuras lēmumu bērns ievietots audzināšanas iestādē, par to pieņēmusi attiecīgu lēmumu. Par lēmumu bāriņtiesa nekavējoties informē Labklājības ministriju.

⁵ 2011.gadā no audžuģimenēm adoptēti 19 bērni, no kuriem 7 adoptējušas pašas audžuģimenes; 2012.gadā no audžuģimenēm adoptēti 26 bērni, no kuriem 7 adoptējušas pašas audžuģimenes; 2013.gadā no audžuģimenēm adoptēti 23 bērni, no kuriem 4 bērnus adoptējušas pašas audžuģimenes.

⁶ Saskaņā ar likuma "Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2014.gadam" no 2013.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 31.decembrim piešķirto maternitātes pabalstu, paternitātes pabalstu un vecāku pabalstu izmaksā šādā apmērā:

1) ja piešķirtā pabalsta apmērs vienā kalendāra dienā ir līdz jeb 32,75 EUR (ieskaitot), – piešķirtajā apmērā;

2) ja piešķirtā pabalsta apmērs vienā kalendāra dienā pārsniedz 32,75 EUR, – par vienu kalendāra dienu izmaksā 32,75 EUR un 50% no piešķirtā pabalsta summas, kas vienā kalendāra dienā pārsniedz 32,75 EUR.

No 2015.gada 1.janvāra sociālās apdrošināšanas pabalsti tiks izmaksāti bez ierobežojumiem.

⁷ Līdz 2014.gada 30.septembrim vecāku pabalstu piešķir 70% apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, bet ne mazāk kā 171 EUR mēnesī (ievērojot pabalsta izmaksājamā apmēra ierobežojumu – 32,75 EUR dienā un 50% no summas virs 32,75 EUR). Pēc 2014.gada 1.oktobra piešķirtajiem vecāku pabalstiem minimālais apmērs vairs netiks garantēts, bet vienlaikus ar vecāku pabalstu sociāli apdrošinātām personām tiks izmaksāts arī bērna kopšanas pabalsts. Vecāku pabalstu no 2014.gada 1.oktobra piešķirs arī strādājošiem vecākiem, kuri turpina strādāt un neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā – pabalstu izmaksās 30% apmērā no piešķirtās pabalsta summas. Tāpat no 2014.gada 1.oktobra ir dota iespēja izvēlēties pabalsta saņemšanas ilgumu un tam atbilstošo pabalsta apmēru: līdz bērna 1 gada vecuma sasniegšanai – 60% apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, vai līdz bērna 1,5 gadu vecumam – 43,75% apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.

Noteikts pārejas periods vecāku pabalstiem, kas piešķirti līdz 2014.gada 30.septembrim. Vecāku pabalsts līdz bērna 1 gada vecumam tāpat kā iepriekš būs 70% no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, ja vecāks nestrādā (atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā). Ja vecāks strādās, varēs saņemt tikai bērna kopšanas pabalstu – 171 eiro. Savukārt pēc bērna viena gada vecuma sasniegšanas – pēc 2014.gada 1.oktobra, vecākam (neatkarīgi no tā, vai viņš tobrīd strādā vai nē) tiks piešķirts gan bērna kopšanas pabalsts – 171 eiro mēnesī, gan pārejas perioda kompensācija par bērna kopšanu no 1–1,5 gada vecumam – 100 EUR mēnesī.

⁸ Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1546 "Noteikumi par bērna piedzimšanas pabalsta piešķiršanas un izmaksāšanas kārtību"

⁹ Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1609 "Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna kopšanas pabalsta un vecāku pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību"

¹⁰ Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1517 "Noteikumi par ģimenes valsts pabalsta un piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību"

¹¹ Likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" III nodaļa

¹² Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1607 "Noteikumi par bērna invalīda kopšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību"

¹³ Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1517 "Noteikumi par ģimenes valsts pabalsta un piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību"

¹⁴ Atbilstoši 2009.gada 22.decembra MK noteikumi Nr.1606 "Noteikumi par pabalsta apmēru transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību"

¹⁵ Ministru kabineta 2013.gada 21.maija noteikumi Nr.261 "Noteikumi par valsts atbalstu ar celiakiju slimiem bērniem, kuriem nav noteikta invaliditāte"

¹⁶ Ministru kabineta 2009. gada 22.decembra noteikumi Nr.1643 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu"

¹⁷ Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1600 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu"

¹⁸ Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1549 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu"

¹⁹ Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1534 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi"

²⁰ Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1533 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā atlīdzību par bērna adopciju"

²¹ Atbilstoši valsts sociālās aprūpes centru sniegtajai informācijai Labklājības ministrijai 2014.gada janvārī.

²² Pabalsta apmērs noteikts ar Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumiem Nr.1643 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu".

²³ Atbilstoši Civillikuma 179.panta piektajai daļai un Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumiem Nr.37 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam" katra vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus šādā apmērā:

1) katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas;

2) katram bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas.

²⁴ Atbilstoši Ministru kabineta 2012.gada 3.jūlija sēdes protokola Nr.37 35.§ "Informatīvais ziņojums "Par papildu atbalstu pie pensijas par izaudzinātajiem bērniem" (TA–1345) 2.punktam Labklājības ministrija izstrādāja un Ministru kabinets 2012.gada 18.decembrī pieņēma grozījumus Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumos Nr.230 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem", nosakot, ka par personām, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu, un kuras saņem bērna kopšanas pabalstu vai vecāku pabalstu, pensiju apdrošināšanai tiek veiktas obligātās iemaksas 20 % apmērā no 142,29 EUR (iepriekš – no 71,14 EUR).

²⁵ https://www.childwelfare.gov/adoption/adopt_assistance/

²⁶ Adopcijas tendences 2013.gadā, LM sniegtie dati, http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/adopcija/adopcija_2013.pdf

²⁷ 2012.gada 31.decembrī 325 personas, kuras ar bāriņtiesas lēmumu atzītas par adoptētājiem, pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas apkopotā statistikas pārskata par bāriņtiesu darbu 2012.gadā.

²⁸ Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra varēs nodrošināt izmaiņu realizāciju bez papildu līdzekļiem programmatūras izstrādei pie nosacījuma, ka izmaiņas stāsies spēkā no 2017.gada un  grozījumi normatīvajos aktos būs veikti jau 2016.gada sākumā, kas ļaus savlaicīgi plānot IS izmaiņu izstrādi.

²⁹ Attiecībā uz vecāku pabalstu – ņemot vērā sistēmas izmaiņas, kādas paredzētas pēc 01.10.2014.

³⁰ 2012.gadā uzturnaudas apmērs, ko izmaksāja bērna ārpusģimenes valsts aprūpes iestāde, bija vidēji 58,30 EUR mēnesī.

³¹ Valstī plānotās vidējās sociālās apdrošināšanas iemaksu algas apmērs, kas izmantots sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta bāzes izdevumu aprēķinos 2015.gadā – 664,25 EUR vidēji mēnesī.

³² Ģimenes valsts pabalsta apmērs visos piemēros norādīts apmērā, kāds plānots par pirmo bērnu ģimenē.

³³ 2012.gadā uzturnaudas apmērs, ko izmaksāja bērna ārpusģimenes valsts aprūpes iestāde, bija vidēji 58,30 EUR mēnesī.

³⁴ Vienlaikus tiek izmaksāts tikai viens sociālās apdrošināšanas pakalpojums.

³⁵ Bērnu tiesību aizsardzības likuma 32.pants

³⁶ Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27.panta pirmā daļa

³⁷ Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27.panta trešā un 3¹ daļa

³⁸ Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1536 "Noteikumi par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu samaksas kārtību un apmēru"

³⁹ Atbilstoši Civillikuma grozījumiem no 2013.gada – pārtrauktas aizgādības tiesības.

⁴⁰ Pašvaldību un citu organizāciju aprūpes centri

⁴¹ Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9.¹ pantam no valsts budžeta finansē ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumus:

• bērniem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz astoņpadsmit gadiem;

• bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem.

⁴² http://www.tiesibsargs.lv/files/gada_ziņojumi/tiesībsarga_gada_ziņojums_2011., 12.lpp

⁴³ Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 4.panta ceturtā daļa

⁴⁴ Bērnu tiesību aizsardzības likuma 35.panta pirmā daļa

⁴⁵ Pētījums "Ārpusģimenes aprūpes (ārpusģimenes aprūpes iestādes, audžuģimenes, aizbildnība) un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai", Rīga, 2008, pieejams http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/arpusgimene/arpugimene_izpete.pdf (163.–164.lpp.)

⁴⁶ Civillikuma 255., 258.pants.

⁴⁷ Bērnu tiesību aizsardzības likuma 35.pants.

⁴⁸ Ministru kabineta 1995.gada 19.decembra noteikumi Nr.382 "Noteikumi par valsts sociālajiem pabalstiem aizbildnim" (nav spēkā)

⁴⁹ Valsts sociālo pabalstu likums 9.panta pirmā daļa

⁵⁰ Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr.1643 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu"

⁵¹ Pētījums "Ārpusģimenes aprūpes (ārpusģimenes aprūpes iestādes, audžuģimenes, aizbildnība) un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai", Rīga, 2008, pieejams http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/arpusgimene/arpugimene_izpete.pdf

⁵² Valsts sociālo pabalstu likuma 16.panta trešā daļa

⁵³ Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1.panta 3.punkts

⁵⁴ Ministru kabineta 2006.gada 29.decembra noteikumi Nr.1036 "Audžuģimenes noteikumi"

⁵⁵ Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr.1036 "Audžuģimenes noteikumi" V sadaļa

⁵⁶ Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumu Nr.1549 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu" 2.punkts

⁵⁷ Pētījums "Ārpusģimenes aprūpes (ārpusģimenes aprūpes iestādes, audžuģimenes, aizbildnība) un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai", Rīga, 2008, pieejams http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/arpusgimene/arpugimene_izpete.pdf

⁵⁸ Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumi Nr.37 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam"

⁵⁹ file:///C:/Users/LindaL.LM/Downloads/sos_arpusgimenes_izmaksu_petijums_excolo_2012_papildinats%20(2).pdf

⁶⁰ Pētījums "Ārpusģimenes aprūpes (ārpusģimenes aprūpes iestādes, audžuģimenes, aizbildnība) un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai", Rīga, 2008, pieejams http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/arpusgimene/arpugimene_izpete.pdf

⁶¹ Ārpusģimenes aprūpes (ārpusģimenes aprūpes iestādes, audžuģimenes, aizbildnība) un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai, 59. – 63.lpp., Rīga, 2008, pieejams http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/arpusgimene/arpugimene_izpete.pdf

⁶² Pētījums "Ārpusģimenes aprūpes (ārpusģimenes aprūpes iestādes, audžuģimenes, aizbildnība) un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai", Rīga, 2008, pieejams http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/arpusgimene/arpugimene_izpete.pdf

⁶³ Ārpusģimenes aprūpes (ārpusģimenes aprūpes iestādes, audžuģimenes, aizbildnība) un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai, 59. – 63.lpp., Rīga, 2008, pieejams http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/arpusgimene/arpugimene_izpete.pdf

⁶⁴ http://www.tiesibsargs.lv/files/gada_ziņojumi/tiesībsarga_gada_ziņojums_2011., 12.lpp

⁶⁵ Izmaksās izkļauti izdevumi personāla algām, fiksētiem ēkas uzturēšanas izdevumiem (komunālie maksājumi, nekustamā īpašuma nodoklis u.c.), ēdināšanai, higiēnas precēm, apģērbam, kabatas naudai. Izmaksās nav iekļauti izdevumi kapitālajiem remontiem.

⁶⁶ Atbilstoši valsts sociālās aprūpes centru sniegtajai informācijai Labklājības ministrijai 2014.gada janvārī vidējās izmaksas 2012.gadā bērna uzturēšanai valsts sociālās aprūpes centrā bija 729,72 EUR mēnesī , tai skaitā 58,30 EUR – ēdināšana (8,0%); 11,08 EUR – zāļu iegāde (1,5%); 2,62 EUR – mīkstā inventāra iegāde (0,4%); 13,92 EUR – sanitāri higiēniskajai apkopšanai izmantojamo materiālu iegāde (1,9%).

⁶⁷Pašvaldības un citas organizācijas bērnu aprūpes centrā 2012.gadā vidējās izmaksas bērna uzturēšanai bija 657,49 EUR mēnesī, kur 76,5 EUR – ēdināšana (11,6%); 6,3 EUR – zāļu iegāde (1,0%); 12,78 EUR – mīkstā inventāra iegāde (1,9%); 6,97 EUR – sanitāri higiēniskajai apkopšanai izmantojamo materiālu iegāde (1,1%).

⁶⁸ Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr.1036  "Audžuģimenes noteikumi" 7.punkts

⁶⁹ Civillikuma 179.panta piektā daļa

⁷⁰ No 2015.gada 1.janvāra valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas apmērs – 360 EUR.

⁷¹ file:///C:/Users/LindaL.LM/Downloads/sos_arpusgimenes_izmaksu_petijums_excolo_2012_papildinats.pdf, 7.lp.

⁷² file:///C:/Users/LindaL.LM/Downloads/sos_arpusgimenes_izmaksu_petijums_excolo_2012_papildinats.pdf, 7.lp.

⁷³ 2005.gadā bērnu skaits vecumā līdz 2 gadiem.

⁷⁴ 2005.gadā bērnu skaits vecumā no 3 līdz 6 gadiem.

⁷⁵ 2005.gadā bērnu skaits vecumā no 7 līdz 15 gadiem.

⁷⁶ 2005.gadā bērnu skaits vecumā no 16 līdz 17 gadiem.

⁷⁷ Ādažu novadā nav bijusi nepieciešamība ievietot bērnus audžuģimenēs un līdz ar to pabalsti nav noteikti.

Koncepcijas mērķis

Koncepcijas mērķis ir izvērtēt iespēju noteikt tiesības adoptētājiem saņemt valsts sociālos pabalstus līdzvērtīgi bioloģiskajām ģimenēm, kā arī pilnveidot ārpusģimenes aprūpes sistēmu, lai veicinātu ģimeniskā vidē (aizbildņi, audžuģimenes) balstītu ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu attīstību un sekmētu, ka bērni dzīvo labvēlīgā ģimeniskā vai ģimenei pietuvinātā vidē.

Koncepcijas izstrādes gaitā notika konsultācijas ar nevalstiskajām organizācijām, ar kurām Labklājības ministrija ir noslēgusi sadarbības līgumus, piemēram, biedrību "Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija", biedrību "Attīstības centrs ģimenei", Latvijas Audžuģimeņu biedrību, biedrību "Azote" un citām. Kopumā sabiedriskās organizācijas atzīst koncepcijas projektā ietvertās problēmas un risinājumus un atbalsta adopcijas sistēmas pilnveidošanai piedāvātās izmaiņas (vienlaikus izskanēja priekšlikums no sociālās apdrošināšanas iemaksām atkarīgu pabalstu izmaksāt neatkarīgi no pirmsadopcijas aprūpē esošā bērna vecuma). Sabiedriskās organizācijas uzskata, ka ir absolūti nepieciešams nekavējoties pārskatīt pabalsta apmēru bērna uzturam aizbildnībā un arī audžuģimenē. Atšķiras koncepcijā piedāvātais un nevalstisko organizāciju viedoklis attiecībā uz nepieciešamību veikt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par audžuģimeņu (un arī aizbildņa) pienākumu pildīšanas laiku, lai to varētu iekļaut darba stāžā, kā arī par nepieciešamību turpināt izmaksāt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu visiem aizbildņiem vai pārskatīt atlīdzības saņēmēju loku (koncepcija piedāvā pārtraukt atlīdzības izmaksu visiem aizbildņiem no 2018. gada). Nevalstiskās organizācijas atbalsta specializēto audžuģimeņu ieviešanu.

I. Problēmas formulējums

No tāda bērna interešu viedokļa, kuram nav iespējams augt bioloģisko vecāku aizgādībā, optimālais variants (ja vien bērna interesēm neatbilst adopcija), ir bērna nodošana aprūpei aizbildnībā vai audžuģimenē.

Lai gan adoptētājiem teorētiski ir tiesības uz tiem pašiem pabalstiem kā bērnu bioloģiskajiem vecākiem, tomēr faktiski tiesības saņemt šos pabalstus ir tieši saistītas ar adoptētāju ģimenē ienākušā bērna vecumu. Ņemot vērā to, ka Latvijas sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu sistēma vislielāko atbalstu sniedz līdz bērna viena gada vai pusotra gada vecumam, kad tiek izmaksāts vecāku pabalsts vai bērna kopšanas pabalsts, nepietiekams atbalsts ir vērojams, ja adoptējamais bērns ir vecāks par normatīvajos aktos noteikto vecumu, līdz kuram tiek maksāts konkrētais pabalsts. Lai gan izšķiršanās par bērna adopciju ir pašu potenciālo vecāku griba un izvēle, kā arī veids, kā personas var palīdzēt grūtībās nonākušajiem bērniem, vienlaikus īstenojot dzīvē savas prasmes un vēlmes bērnu audzināšanā, tomēr valsts uzdevums ir atbalstīt adoptētājus un sekmēt adopciju skaita palielināšanos, īpaši vecāku bērnu adopciju (ņemot vērā, ka Latvijas adoptētāji pārsvarā vēlas adoptēt jaunāka vecuma bērnus).

Neskatoties uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, kā arī Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikto, ka bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināma aprūpe ģimeniskā vidē – pie aizbildņa vai audžuģimenē, un tikai tad, ja tas nav iespējams, aprūpe tiek nodrošināta aprūpes institūcijā, vēl aizvien bērni prioritāri tiek ievietoti bērnu sociālās aprūpes institūcijās. Bieži vien iemesls bērna nonākšanai aprūpes institūcijā ir nepietiekami attīstīti ģimeniskā vidē (aizbildņi, audžuģimenes) balstītie ārpusģimenes aprūpes pakalpojumi.

2008. gadā veiktajā izvērtējumā¹ par ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas pilnveidošanu tika identificētas vairākas problēmas, kas aptvēra gan atbalsta finansiālos aspektus, gan ierobežojošos faktorus bērna interešu ievērošanā, gan sniegto pakalpojumu kvalitātes jautājumus. Pētījumā konstatēts, ka finansējums audžuģimenē un jo īpaši aizbildnībā esoša bērna uzturam ir nepietiekams un neļauj nodrošināt aprūpē ņemtā bērna pamatvajadzības. Tāpat arī nav radīts pietiekams atbalsts un sociālo garantiju nodrošinājums, lai audžuģimenes būtu spējīgas uzņemt bērnus ar īpašām vajadzībām vai nodrošināt šo pakalpojumu nekavējoties.

Aizbildnim gan atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu (54,07 EUR mēnesī), gan pabalsts par bērna uzturēšanu (45,53 EUR mēnesī) tiek maksāti no valsts budžeta. Savukārt pienākums nodrošināt finansiālo atbalstu audžuģimenēm tiek dalīts starp valsti un pašvaldību – no valsts budžeta tiek maksāta atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu (113,83 EUR mēnesī), savukārt no pašvaldības budžeta tiek maksāts pabalsts bērna uzturam (2014. gadā ne mazāk kā 80 EUR vai 96 EUR atkarībā no bērna vecuma²) un pabalsts apģērba un mīkstā inventāra iegādei.  Tā kā nepietiekamā audžuģimeņu un aizbildņu skaita dēļ nav iespējams visiem pašvaldībā dzīvojošajiem bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, kam nepieciešams, nodrošināt ģimenisku vidi pie aizbildņa vai audžuģimenē, gan valsts, gan pašvaldība finansē arī bērnu aprūpi aprūpes centros.

II. Problēmas risinājums

Risinājumu ieviešana plānota pakāpeniski, ievērojot budžeta ierobežotās iespējas.

1. Attiecībā uz adoptētājiem noteikto atbalsta sistēmu:

1.1. palielināt atbalstu bērna pirmsadopcijas aprūpes laikā, kad adoptētājs dodas atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas:

• no 2016. gada pārskatīt no valsts pamatbudžeta izmaksājamās atlīdzības apmēru par adoptējamā bērna aprūpi (49,80 EUR) un noteikt to bērna kopšanas pabalsta apmērā par bērna līdz pusotra gada vecumam kopšanu (171 EUR mēnesī);

• no 2017. gada atlīdzības par adoptējamā bērna aprūpi vietā sociāli apdrošinātām personām, ja tās aprūpē bērnu līdz astoņu gadu vecumam, izmaksās pabalstu 70 % apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas laikā, vienlaikus pārtraucot uzturnaudas izmaksu (neapdrošinātajiem – 171 EUR);

1.2. no 2016. gada bērna pirmsadopcijas aprūpes laikā par personu veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas no valsts pamatbudžeta arī invaliditātes apdrošināšanai, kā arī dubultot iemaksu objektu;

1.3. no 2016. gada ģimenē, kura adoptējusi bērnu vecumā līdz trim gadiem, vienam no adoptētājiem par Darba likuma 155. panta piektajā daļā piešķirto 10 kalendāra dienas ilgo atvaļinājumu piešķirt sociālās apdrošināšanas pabalstu;

1.4. no 2016. gada nodrošināt visu potenciālo adoptētāju apmācības pirms statusa piešķiršanas.

2. Attiecībā uz ārpusģimenes aprūpes sistēmu:

2.1. noteikt pabalstu bērna uzturam aizbildnībā un audžuģimenē analo­ģiskā minimālo uzturlīdzekļu apmērā, kādu ik mēnesi ir tiesības saņemt katram bērnam no katra sava vecāka neatkarīgi no vecāka mantas stāvokļa³, proti, divkāršā valstī noteiktajā minimālo uzturlīdzekļu apmērā bērnam atkarībā no vecuma: līdz bērna septiņu gadu vecumam – 180 EUR (360 EUR⁴*25 %*2), bet no 7 līdz 18 gadu vecumam – 216 EUR (360 EUR*30 %*2) (risinājuma ieviešana paredzēta pakāpeniski no 2016. gada, to pilnībā ieviešot no 2018. gada);

2.2. no 2018. gada pārtraukt atlīdzību izmaksu par aizbildņa pienākumu pildīšanu;

2.3. saglabāt esošo audžuģimeņu institūtu, no 2019. gada pārskatot atlīdzības apmēru par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, kā arī no 2017. gada izveidot jaunu audžuģimeņu veidu (tipu) jeb specializētās audžuģimenes;

2.4. nodrošināt psiholoģisko palīdzību audžuģimenēm, aizbildņiem, viesģimenēm, adoptētājiem, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem.

Vienlaikus paredzēts izvērtēt valsts un pašvaldību kompetenci ārpusģimenes aprūpes nodrošināšanā un līdz 2017. gada 30. jūnijam iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā priekšlikumus par turpmākās finansēšanas kārtības iespējamiem risinājumiem bērnu ārpusģimenes aprūpes nodrošināšanai, kā arī izvērtēt esošo tiesisko regulējumu uzturlīdzekļu piedziņai no bērnu vecākiem par labu aizbildnim un, ja nepieciešams, līdz 2016. gada 30. septembrim iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā priekšlikumus tiesiskā regulējuma pilnveidošanai.

III. Ar koncepcijas ieviešanu saistītās papildu izmaksas

* Veicot aritmētiskas darbības, iespējamas nelielas nobīdes, jo tabulā skaitļi noapaļoti un norādīti tūkstošos EUR ar vienu zīmi aiz komata. Precīzus skaitļus skatīt koncepcijas tekstā.
** Izdevumi konsolidēti, izslēdzot valsts budžeta uzturēšanas izdevumu transfertu pašvaldībām noteiktam mērķim.
*** Konsolidējamā pozīcija pašvaldību budžetā pie konsolidētā kopbudžeta.
**** 2019. gadā izdevumi pasākumiem norādīti 2018. gada līmenī, papildinot ar aprēķinātajiem izdevumiem atlīdzības izmaksai parastajām audžuģimenēm.

Jautājums par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu Labklājības ministrijai adopcijas un ārpusģimenes aprūpes sistēmas pilnveidošanai 2016. gadā 4 733 989 EUR apmērā, 2017. gadā 5 159 969 EUR apmērā, 2018. gadā 10 627 860 EUR apmērā un 2019. gadā 12 618 978 EUR apmērā skatāms Ministru kabinetā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu priekšlikumiem jaunajām politikas iniciatīvām likumprojekta "Par valsts budžetu 2016. gadam" un likumprojekta "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2016., 2017. un 2018. gadam" sagatavošanas un izskatīšanas procesā atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām.

Ievērojot to, ka saskaņā ar likumu "Par pašvaldībām" 13. pantu valsts pārvaldes iestādēm nav tiesību uzdot pašvaldībām pildīt tādas funkcijas un uzdevumus, kuru finansēšana nav nodrošināta, lai no 2018. gada varētu izmaksāt pabalstu audžuģimenēm bērna uzturam paaugstinātā apmērā atbilstoši koncepcijā piedāvātajam risinājumam, tiek plānots veikt valsts budžeta uzturēšanas izdevumu transfertu pašvaldībām pabalsta izmaksas nodrošināšanai paaugstinātā apmērā (no Labklājības ministrijas pamatbudžeta apakšprogrammas 20.01.00 "Valsts sociālie pabalsti").

¹ Pētījums "Ārpusģimenes aprūpes (ārpusģimenes aprūpes iestādes, audžuģimenes, aizbildnība) un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai", Rīga, 2008, pieejams http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/arpusgimene/arpugimene_izpete.pdf

² Ievērojot minimālās mēneša darba algas valstī apmēru 2014. gadā – 320 EUR.

³ Atbilstoši Ministru kabineta 2013. gada 15. janvāra noteikumiem Nr. 37 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam".

⁴ Ievērojot minimālās mēneša darba algas valstī apmēru no 2015. gada 1. janvāra – 360 EUR.