KONVENCIJA,
AR KURU NOSAKA VALSTI, KURA IR ATBILDĪGA PAR VIENĀ NO EIROPAS
KOPIENU DALĪBVALSTĪM IESNIEGTA PATVĒRUMA PIETEIKUMA
IZSKATĪŠANU
(97/K 254/01)
VIŅA MAJESTĀTE BEĻĢIJAS
KARALIS,
VIŅAS MAJESTĀTE DĀNIJAS
KARALIENE,
VĀCIJAS FEDERATĪVĀS REPUBLIKAS
PREZIDENTS,
GRIEĶIJAS REPUBLIKAS
PREZIDENTS,
VIŅA MAJESTĀTE SPĀNIJAS
KARALIS,
FRANCIJAS REPUBLIKAS
PREZIDENTS,
ĪRIJAS PREZIDENTS,
ITĀLIJAS REPUBLIKAS
PREZIDENTS,
VIŅA KARALISKĀ AUGSTĪBA
LUKSEMBURGAS LIELHERCOGS,
VIŅAS MAJESTĀTE NĪDERLANDES
KARALIENE,
PORTUGĀLES REPUBLIKAS
PREZIDENTS,
VIŅAS MAJESTĀTE LIELBRITĀNIJAS UN
ZIEMEĻĪRIJAS APVIENOTĀS KARALISTES KARALIENE,
ŅEMOT VĒRĀ Eiropas Savienības
Padomes Strasbūrā 1989.gada 8. un 9.decembrī noteikto mērķi
saskaņot savu patvēruma politiku,
APŅĒMUŠIES kopējās humānisma
tradīcijas garā nodrošināt bēgļiem pienācīgu aizsardzību saskaņā
ar noteikumiem 1951.gada 28.jūlija Ženēvas konvencijā, kas
grozīta ar 1967.gada 31.janvāra Ņujorkas protokolu par bēgļa
statusu, turpmāk attiecīgi "Ženēvas konvencija" un
"Ņujorkas protokols",
IEVĒROJOT kopīgo mērķi nodrošināt
telpu bez iekšējām robežām, kur jo īpaši ir nodrošināta personu
brīva pārvietošanās saskaņā ar noteikumiem Eiropas Ekonomikas
Kopienas dibināšanas līgumā, kas grozīts ar Vienoto Eiropas
aktu,
APZINOTIES, ka, īstenojot šo
mērķi, ir jāveic pasākumi, lai novērstu, ka izveidojas
situācijas, kad patvēruma meklētāji pārāk ilgi tiek atstāti
neziņā par to pieteikuma varbūtējiem rezultātiem, un vēlēdamies
garantēt, ka katra patvēruma meklētāja pieteikumu izskatīs kāda
no dalībvalstīm, un novērst to, ka patvēruma meklētājus nosūta no
vienas dalībvalsts uz citu un ka neviena no šīm dalībvalstīm
neatzīst sevi par kompetentu izskatīt patvēruma pieteikumu,
VĒLĒDAMIES turpināt dialogu ar
Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos,
lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus,
ŅEMOT VĒRĀ Eiropas Savienības
Padomes Strasbūrā 1989.gada 8. un 9.decembrī noteikto mērķi
saskaņot savu patvēruma politiku,
APŅĒMUŠIES šīs Konvencijas
piemērošanā cieši sadarboties, izmantojot dažādus līdzekļus, tajā
skaitā informācijas apmaiņu,
IR NOLĒMUŠI noslēgt šo Konvenciju
un tāpēc iecēluši par saviem pilnvarotajiem:
VIŅA MAJESTĀTE BEĻĢIJAS
KARALIS:
Melhioru Vateletu [Melchior
WATHELET],
premjerministra vietnieku, tieslietu un mazo un vidējo uzņēmumu
un pašnodarbināto lietu ministru,
VIŅAS MAJESTĀTE DĀNIJAS
KARALIENE:
Hansu ENGELU [Hans
ENGELL],
tieslietu ministru,
VĀCIJAS FEDERATĪVĀS REPUBLIKAS
PREZIDENTS:
Dr. Helmūtu RIKRĪGELU [Helmut
RÜCKRIEGEL],
Vācijas Federatīvās Republikas vēstnieku Dublinā,
Volfgangu ŠOIBLI [Wolfgang
SCHÜBLE],
federālo iekšlietu ministru,
GRIEĶIJAS REPUBLIKAS
PREZIDENTS:
Joanni VASILIADU [Ioannis
VASSILIADES],
sabiedriskās kārtības ministru,
VIŅA MAJESTĀTE SPĀNIJAS
KARALIS:
Hosē Luisu KORKERU [Josē
Luis CORCUERA],
iekšlietu ministru,
FRANCIJAS REPUBLIKAS
PREZIDENTS:
Pjēru ŽOKU [Pierre
JOXE],
iekšlietu ministru,
ĪRIJAS PREZIDENTS:
Reju BĒRKU [Ray
BURKE],
tieslietu ministru un komunikāciju ministru,
ITĀLIJAS REPUBLIKAS
PREZIDENTS:
Antonio GAVU [Antonio
GAVA],
iekšlietu ministru,
VIŅA KARALISKĀ AUGSTĪBA
LUKSEMBURGAS LIELHERCOGS:
Marku FIŠBAHU [Marc
FISCHBACH],
izglītības ministru, tieslietu ministru, civildienesta lietu
ministru,
VIŅAS MAJESTĀTE NĪDERLANDES
KARALIENE:
Ernstu Mauricu Henriku HIRŠU
BALLINU [Ernst Maurits Henricus HIRSCH BALLIN],
tieslietu ministru,
PORTUGĀLES REPUBLIKAS
PREZIDENTS:
Manuelu PEREIRU [Manuel
PEREIRA],
iekšlietu ministru,
VIŅAS MAJESTĀTE LIELBRITĀNIJAS UN
ZIEMEĻĪRIJAS APVIENOTĀS KARALISTES KARALIENE:
Deividu VADINGTONU [David
WADDINGTON],
Iekšlietu departamenta valsts sekretāru (iekšlietu
sekretāru),
seru Nikolasu Makstedu FENU
[Nicholas Maxted FENN],
Sv. Maikla un Sv. Georga Ordeņa bruņinieku mestru,
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieku
Dublinā,
kas, iepazinušies ar pārējo Pušu
pilnvarām un atzinuši tās par likumīgām un spēkā esošām,
IR VIENOJUŠIES par turpmāko:
1.pants
1. Šajā Konvencijā:
a) "ārzemnieks" ir
jebkura persona, kas nav kādas dalībvalsts pilsonis;
b) "patvēruma
pieteikums" ir lūgums, ar kuru ārzemnieks lūdz no kādas
dalībvalsts aizsardzību saskaņā ar Ženēvas konvenciju, piešķirot
bēgļa statusu saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1.pantu, kas grozīts
ar Ņujorkas protokolu;
c) "patvēruma meklētājs"
ir ārzemnieks, kurš ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, attiecībā
uz kuru vēl nav pieņemts galīgs lēmums;
d) "patvēruma pieteikuma
izskatīšana" ir izskatīšanas pasākumu kopums, kompetento
iestāžu lēmumi vai spriedumi par patvēruma pieteikumu, izņemot
procedūras, ko izmanto, lai noteiktu valsti, kas ir atbildīga par
patvēruma pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šo Konvenciju;
e) "uzturēšanās atļauja"
ir dalībvalsts iestāžu izsniegta jebkāda veida atļauja, kas
apliecina kāda ārzemnieka tiesības uzturēties tās teritorijā,
izņemot vīzas un "tiesības uzturēties", kas piešķirtas
uzturēšanās atļaujas vai patvēruma pieteikuma izskatīšanas
laikā;
f) "ieceļošanas vīza" ir
dalībvalsts atļauja vai lēmums, ar kuru ārzemniekam ļauj ieceļot
tās teritorijā, ja ir izpildīti pārējie ieceļošanas
nosacījumi;
g) "tranzītvīza" ir
dalībvalsts atļauja vai lēmums, ar kuru ārzemniekam ļauj šķērsot
tās teritoriju vai ostas vai lidostas tranzīta zonu, ja ir
izpildīti pārējie tranzīta nosacījumi.
2. Vīzas veidu izvērtē atbilstoši
pirmās daļas f) un g) punktā izklāstītajām definīcijām.
2.pants
Dalībvalstis no jauna apstiprina
savas saistības saskaņā ar Ženēvas konvenciju, kas grozīta ar
Ņujorkas protokolu, ģeogrāfiski neierobežojot šo dokumentu
piemērošanas jomu, un savu gatavību sadarboties ar Apvienoto
Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos dienestiem
šo dokumentu piemērošanā.
3.pants
1. Dalībvalstis apņemas izskatīt
katru patvēruma pieteikumu, ko ārzemnieki uz robežas vai to
teritorijā iesniedz kādai no tām.
2. Šo pieteikumu izskata atsevišķa
dalībvalsts, kuru nosaka saskaņā ar šajā Konvencijā noteiktajiem
kritērijiem. Kritērijus, kas noteikti 4. līdz 8.pantā, piemēro to
nosaukšanas secībā.
3. Attiecīgā valsts šo pieteikumu
izskata saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem un starptautiskajām
saistībām.
4. Katrai dalībvalstij ir tiesības
izskatīt kāda ārzemnieka tai iesniegtu patvēruma pieteikumu pat
tad, ja šī izskatīšana nav tās piekritībā saskaņā ar šajā
Konvencijā noteiktajiem kritērijiem, ja tam piekrīt pats
patvēruma meklētājs.
Tādā gadījumā dalībvalsti, kura ir
atbildīga saskaņā ar iepriekš minētajiem kritērijiem, atbrīvo no
tās saistībām, kuras tiek nodotas tālāk tai dalībvalstij, kura
izteikusi vēlēšanos izskatīt pieteikumu. Pēdējā minētā valsts
informē dalībvalsti, kura ir atbildīga saskaņā ar minētajiem
kritērijiem, ja tai ir iesniegts šis pieteikums.
5. Jebkura dalībvalsts saglabā
tiesības saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem nosūtīt patvēruma
meklētāju uz kādu trešo valsti atbilstoši noteikumiem Ženēvas
konvencijā, kas grozīta ar Ņujorkas protokolu.
6. Par patvēruma pieteikuma
izskatīšanu saskaņā ar šo Konvenciju atbildīgās dalībvalsts
noteikšanas process sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo
reizi ir iesniegts patvēruma pieteikums.
7. Patvēruma meklētāju, kurš
atrodas citā dalībvalstī un tur iesniedz patvēruma pieteikumu pēc
tam, kad tā pieteikums atsaukts atbildīgās dalībvalsts
noteikšanas procesā, saskaņā ar 13.panta noteikumiem uzņem
atpakaļ tā dalībvalsts, kurā šis patvēruma pieteikums bija
iesniegts, nolūkā pabeigt tās dalībvalsts, kas atbildīga par
patvēruma pieteikuma izskatīšanu, noteikšanas procesu.
Šis pienākums vairs nav spēkā, ja
patvēruma meklētājs pa to laiku atstājis dalībvalstu teritoriju
uz laiku, kas nav īsāks par trīs mēnešiem vai ja kāda dalībvalsts
tam piešķīrusi uzturēšanās atļauju ar derīguma termiņu, kas
pārsniedz trīs mēnešus.
4.pants
Ja patvēruma meklētājam kādā
dalībvalstī ir ģimenes loceklis, kuram piešķirts bēgļa statuss
atbilstoši definējumam Ženēvas konvencijā, kas grozīta ar
Ņujorkas protokolu, kurš likumīgi dzīvo šajā dalībvalstī, tad
minētā valsts ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu, ja vien to
vēlas attiecīgās personas.
Attiecīgais ģimenes loceklis var
būt tikai patvēruma meklētāja laulātais vai viņa (viņas)
nepilngadīgs bērns, kurš vēl nav sasniedzis astoņpadsmit gadu
vecumu un nav precējies, vai arī viņa (viņas) tēvs vai māte, ja
pats patvēruma meklētājs ir nepilngadīgs bērns, kurš vēl nav
sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu un nav precējies.
5.pants
1. Ja patvēruma meklētājam ir
derīga uzturēšanās atļauja, tad tā dalībvalsts, kura ir
izsniegusi šo atļauju, ir atbildīga par patvēruma pieteikuma
izskatīšanu.
2. Ja patvēruma meklētājam ir
derīga vīza, tad tā dalībvalsts, kura ir izsniegusi šo vīzu, ir
atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, izņemot šādus
gadījumus:
a) ja vīza izdota pēc citas
dalībvalsts rakstiskas atļaujas, tad šī pēdējā minētā valsts ir
atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Ja kāda
dalībvalsts vispirms, inter alia, drošības apsvērumu dēļ,
konsultējas ar kādas citas dalībvalsts kompetento iestādi, tad
pēdējās minētās valsts piekrišana nav rakstiska atļauja šī
noteikuma nozīmē;
b) ja patvēruma meklētājam ir
tranzītvīza un viņš iesniedz pieteikumu kādai citai dalībvalstij,
kurā uz viņu neattiecas prasība pēc vīzas, tad šī pēdējā minētā
valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu;
c) ja patvēruma meklētājs, kam ir
tranzītvīza, iesniedz savu pieteikumu tajā valstī, kura viņam
(viņai) ir izsniegusi šo vīzu un kura ir saņēmusi rakstisku
apliecinājumu no galamērķa valsts diplomātiskajām vai
konsulārajām iestādēm, ka ārzemnieks, attiecībā uz kuru netika
izvirzīta prasība pēc vīzas, ir izpildījis nosacījumus
ieceļošanai šajā valstī, tad pēdējā minētā valsts ir atbildīga
par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
3. Ja patvēruma meklētājam ir
vairākas derīgas uzturēšanās atļaujas vai vīzas, ko izsniegušas
dažādas dalībvalstis, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu
atbildīgā dalībvalsts tiek noteikta šādā kārtībā:
a) tā valsts, kura ir izdevusi
uzturēšanās atļauju ar ilgāko uzturēšanās laiku, vai arī, ja visu
atļauju derīguma termiņi ir vienādi, valsts, kura ir izsniegusi
uzturēšanās atļauju, kuras derīguma termiņš beidzas visvēlāk;
b) tā valsts, kura ir izdevusi
vīzu, kuras derīguma termiņš beidzas visvēlāk, ja dažādās vīzas
ir viena veida vīzas;
c) ja vīzas ir dažāda veida,
valsts, kura ir izdevusi vīzu ar visilgāko derīguma termiņu, vai,
ja derīguma termiņi ir vienādi, valsts, kura ir izsniegusi to
vīzu, kuras derīguma termiņš beidzas visvēlāk. Šo noteikumu
nepiemēro, ja pieteikuma iesniedzējam ir viena vai vairākas
tranzītvīzas, kas izdotas, uzrādot ieceļošanas vīzu citā
dalībvalstī. Šādā gadījumā atbildīga ir šī dalībvalsts.
4. Ja patvēruma meklētājam ir
tikai viena vai vairākas uzturēšanās atļaujas, kuru derīguma
termiņš ir beidzies pirms mazāk nekā diviem gadiem, vai viena vai
vairākas vīzas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms mazāk
nekā sešiem mēnešiem un kas ļāva viņam (viņai) ieceļot kādā
dalībvalstī, tad šī panta pirmās, otrās un trešās daļas
noteikumus piemēro tik ilgi, kamēr ārzemnieks nav atstājis
dalībvalstu teritoriju.
Ja patvēruma meklētājam ir viena
vai vairākas uzturēšanās atļaujas, kuru derīguma termiņš ir
beidzies pirms vairāk nekā diviem gadiem, vai viena vai vairākas
vīzas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms vairāk nekā sešiem
mēnešiem un kas ļāva viņam (viņai) ieceļot kādā dalībvalstī, un
ja ārzemnieks nav pametis Kopienas teritoriju, tad atbildīga ir
tā dalībvalsts, kurā pieteikums ir iesniegts.
6.pants
Ja var pierādīt, ka patvēruma
meklētājs ir nelegāli šķērsojis robežu un iekļuvis kādā
dalībvalstī pa zemes, jūras vai gaisa ceļiem, nākot no kādas
valsts, kas nav Eiropas Kopienu dalībvalsts, tad tā dalībvalsts,
kuras robeža šādi šķērsota, ir atbildīga par patvēruma pieteikuma
izskatīšanu.
Tomēr šīs valsts atbildība
izbeidzas, ja tiek pierādīts, ka patvēruma meklētājs dzīvojis
dalībvalstī, kur viņš iesniedzis savu pieteikumu vismaz sešus
mēnešus pirms šī patvēruma pieteikuma iesniegšanas. Šādā gadījumā
par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga pēdējā minētā
dalībvalsts.
7.pants
1. Atbildība par patvēruma
pieteikuma izskatīšanu ir dalībvalstij, kura atbild par
ārzemnieka ieceļošanas dalībvalstu teritorijā kontroli, izņemot
gadījumu, kad pēc likumīgas ieceļošanas kādā dalībvalstī, kurā
viņam (viņai) netiek izvirzīta prasība pēc vīzas, ārzemnieks
iesniedz patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī, kurā viņam
(viņai) tāpat netiek izvirzīta prasība pēc ieceļošanas vīzas tās
teritorijā. Šajā gadījumā pēdējā minētā valsts ir atbildīga par
patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
2. Kamēr nav stājusies spēkā
dalībvalstu savstarpējā vienošanās par ārējo robežu šķērsošanas
kārtību, dalībvalsti, kura atļauj bezvīzas tranzītu caur tās
lidostu tranzīta zonu, neuzskata par valsti, kas atbild par
ieceļošanas kontroli attiecībā uz ceļotājiem, kuri nepamet
tranzīta zonu.
3. Ja patvēruma pieteikums ir
iesniegts tranzīta laikā kādas dalībvalsts lidostā, tad par tā
izskatīšanu ir atbildīga šī valsts.
8.pants
Ja par patvēruma pieteikuma
izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti nevar noteikt, pamatojoties uz
citiem šajā Konvencijā uzskaitītajiem kritērijiem, tad pirmā
dalībvalsts, kurai iesniegts patvēruma pieteikums, ir atbildīga
par tā izskatīšanu.
9.pants
Jebkura dalībvalsts, pat tad, ja
tā nav atbildīga saskaņā ar šajā Konvencijā uzskaitītajiem
kritērijiem, humānu apsvērumu dēļ, it īpaši pamatojoties uz
ģimenes vai kultūras pamatiem, ir tiesīga izskatīt patvēruma
pieteikumu pēc citas dalībvalsts pieprasījuma, ar nosacījumu, ka
pieteikuma iesniedzējs to vēlas.
Ja dalībvalsts, kurai izteikts
šāds pieprasījums, tam piekrīt, tad tai tiek nodota atbildība par
pieteikuma izskatīšanu.
10.pants
1. Dalībvalstij, kura ir atbildīga
par patvēruma pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šajā Konvencijā
noteiktajiem kritērijiem, ir pienākums:
a) saskaņā ar 11.pantā minētajiem
nosacījumiem uzņemties atbildību par pieteikuma iesniedzēju, kurš
iesniedzis patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī,
b) pabeigt patvēruma pieteikuma
izskatīšanu,
c) saskaņā ar 13.pantā minētajiem
nosacījumiem no jauna uzņemt vai pieņemt atpakaļ pieteikuma
iesniedzēju, kura pieteikums tiek izskatīts un kurš nelegāli
atrodas citā dalībvalstī,
d) saskaņā ar 13.pantā minētajiem
nosacījumiem pieņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, kurš ir
atsaucis pieteikumu tā izskatīšanas laikā un iesniedzis
pieteikumu citā dalībvalstī,
e) saskaņā ar 13.pantā minētajiem
nosacījumiem pieņemt atpakaļ ārzemnieku, kura pieteikumu tā ir
noraidījusi un kurš nelegāli atrodas citā dalībvalstī.
2. Ja kāda dalībvalsts izdod
pieteikuma iesniedzējam uzturēšanās atļauju, kura ir derīga ilgāk
nekā trīs mēnešus, tad tai tiek nodoti pienākumi, kas paredzēti
pirmās daļas a) līdz e) punktā.
3. Pienākumi, kas uzskaitīt pirmās
daļas a) līdz d) punktā, netiek piemēroti, ja ārzemnieks ir
pametis dalībvalstu teritoriju uz laiku, kas nav mazāks par trīs
mēnešiem.
4. Pienākumi, kas uzskaitīti
pirmās daļas d) un e) punktā, vairs nav spēkā, ja par pieteikuma
izskatīšanu atbildīgā valsts pēc pieteikuma atsaukšanas vai
noraidīšanas pieņem un īsteno pasākumus, kas nepieciešami, lai
ārzemnieks atgrieztos savā izcelsmes valstī vai citā valstī, kur
viņš var likumīgi ieceļot.
11.pants
1. Ja dalībvalsts, kurai iesniegts
patvēruma pieteikums, uzskata, ka cita dalībvalsts ir atbildīga
par šī pieteikuma izskatīšanu, tā pēc iespējas ātrāk un jebkurā
gadījumā sešu mēnešu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas dienas ir
tiesīga pieprasīt, lai pēdējā minētā valsts uzņemtos atbildību
par pieteicēju.
Ja pieprasījums uzņemties
atbildību nav formulēts sešu mēnešu termiņā, atbildība par
patvēruma pieteikuma izskatīšanu gulstas uz dalībvalsti, kurai ir
iesniegts pieteikums.
2. Pieprasījums uzņemties
atbildību satur norādes, kas ļauj šīs citas dalībvalsts iestādēm
noteikt, vai tā ir atbildīga, balstoties uz kritērijiem, kas
izklāstīti šajā Konvencijā.
3. Atbilstoši šiem kritērijiem
atbildīgo valsti nosaka, pamatojoties uz situāciju tajā laikā,
kad patvēruma meklētājs pirmo reizi iesniedzis pieteikumu kādā
dalībvalstī.
4. Dalībvalsts paziņo lēmumu par
pieprasījumu uzņemties atbildību trīs mēnešu laikā no
pieprasījuma saņemšanas. Ja šajā termiņā atbilde netiek sniegta,
uzskata, ka pieprasījums uzņemties atbildību ir akceptēts.
5. Patvēruma meklētāja nosūtīšana
no dalībvalsts, kur ir iesniegts patvēruma pieteikums, uz
atbildīgo dalībvalsti ir jāveic vēlākais mēnesi pēc tam, kad ir
akceptēts pieprasījums uzņemties atbildību, vai mēnesi pēc tam,
kad sākts tiesas process, ko ārzemnieks sācis, lai apstrīdētu
lēmumu par pārsūtīšanu, ja šis process ir neparedzams.
6. Saskaņā ar 18.pantu pieņemtajos
pasākumos vēlāk var precizēt īpašus atbildības pārņemšanas
noteikumus.
12.pants
Ja patvēruma pieteikumu kādas
dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir iesniedzis patvēruma
meklētājs, kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā, tad par
patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti nosaka tā
dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas šis pieteikuma iesniedzējs.
Šo dalībvalsti nekavējoties informē dalībvalsts, kas saņēmusi
pieteikumu, un tad, šīs Konvencijas piemērošanas nolūkos, pirmā
valsts tiek uzskatīta par dalībvalsti, kurai ir iesniegts
patvēruma pieteikums.
13.pants
1. Konvencijas 3.panta septītā
daļā un 10.pantā paredzētajos gadījumos patvēruma meklētāju
pieņem atpakaļ, ievērojot šādus noteikumus:
a) pieprasījumā par patvēruma
meklētāja pieņemšanu atpakaļ ir jābūt norādēm, kas ļauj valstij,
kurai iesniegts lūgums, konstatēt, ka tā ir atbildīga saskaņā ar
3.panta septīto daļu un 10.pantu;
b) valsts, kurai pieprasīts
pieņemt atpakaļ patvēruma meklētāju, sniedz atbildi uz
pieprasījumu astoņu dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas. Ja
valsts atzīst atbildību, tā pieņem atpakaļ patvēruma meklētāju
pēc iespējas ātrāk un, vēlākais, viena mēneša laikā pēc tam, kad
tā ir piekritusi šādi rīkoties.
2. Saskaņā ar 18.pantu pieņemtajos
pasākumos vēlāk var precizēt īpašus noteikumus patvēruma
meklētāju pieņemšanai atpakaļ.
14.pants
1. Dalībvalstis savstarpēji
apmainās ar informāciju par:
- nacionālajiem likumdošanas vai
administratīvajiem pasākumiem vai darbībām, ko piemēro patvēruma
meklētāju jomā,
- statistikas datiem par patvēruma
meklētājiem, kas mēneša laikā ieceļojuši, un to sadalījumu pēc
pilsonības. Šādu informāciju ik ceturksni nosūta ar Eiropas
Kopienu Padomes Ģenerālsekretariāta starpniecību, kas gādā par
to, lai šī informācija nonāktu pie Eiropas Kopienu dalībvalstīm,
Eiropas Kopienu Komisijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas
Augstā komisāra bēgļu jautājumos.
2. Dalībvalstis var apmainīties
ar:
- vispārēju informāciju par
jaunajām tendencēm patvēruma pieteikumu jomā,
- vispārēju informāciju par
situāciju patvēruma meklētāju izcelsmes valstīs vai mītnes
zemēs.
3. Ja dalībvalsts, kas sniedz
otrajā daļā minēto informāciju, vēlas saglabāt tās
konfidencialitāti, tad pārējām dalībvalstīm ir pienākums ievērot
tās gribu.
15.pants
1. Katra dalībvalsts jebkurai
dalībvalstij, kas to prasa, nosūta informāciju par atsevišķiem
gadījumiem, kas nepieciešama, lai:
- noteiktu dalībvalsti, kura ir
atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu,
- izskatītu patvēruma
pieteikumu,
- izpildītu jebkuru saistību, kas
izriet no šīs Konvencijas.
2. Šī informācija var attiekties
tikai uz:
- patvēruma meklētāja un,
attiecīgā gadījumā, viņa ģimenes locekļu personas datiem (vārds,
uzvārds un, attiecīgā gadījumā, agrākais uzvārds; iesaukas vai
pseidonīmi; pašreizējā un agrākā pilsonība; dzimšanas datums un
vieta),
- personu apliecinošiem
dokumentiem un ceļošanas dokumentiem (numurs, derīgums, izdošanas
datums, izdevējiestāde, izdošanas vieta utt.),
- citām ziņām, kas nepieciešamas,
lai noteiktu patvēruma meklētāja identitāti,
- uzturēšanās vietām un ceļojumu
maršrutiem,
- dalībvalsts izsniegtajām
uzturēšanās atļaujām vai vīzām,
- vietu, kur iesniegts
pieteikums,
- datumu, kad ir iesniegts jebkāds
iepriekšējs patvēruma pieteikums, pašreizējā pieteikuma datumu,
izskatīšanas procesa sasniegto stadiju gaitu un pieņemtajiem
lēmumiem, ja tādi pastāv.
3. Turklāt viena dalībvalsts ir
tiesīga prasīt, lai cita dalībvalsts tai dara zināmu pamatojumu,
uz ko savā pieteikumā pamatojas patvēruma meklētājs, un šajā
sakarā pieņemto lēmumu pamatojumus, ja tādi ir. Dalībvalsts,
kurai prasīta šī informācija, lemj par atbildes sniegšanu.
Jebkurā gadījumā šīs ziņas nosūta tikai tad, ja patvēruma
meklētājs tam devis savu piekrišanu.
4. Šo informācijas apmaiņu veic
pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma un tikai ar tādu iestāžu
starpniecību, kuru izraudzīšana katrā dalībvalstī ir darīta
zināma Komitejai, kas paredzēta 18.pantā.
5. Apmainītā informācija
izmantojama tikai mērķiem, kas paredzēti pirmajā daļā. Katrā
dalībvalstī šāda informācija sniedzama tikai tām iestādēm, tiesām
un tiesu iestādēm, kuru piekritībā ir:
- noteikt dalībvalsti, kura ir
atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu,
- izskatīt patvēruma
pieteikumu,
- izpildīt kādu saistību, kas
izriet no šīs Konvencijas.
6. Dalībvalsts, kas nosūta
informāciju, nodrošina tās precizitāti un atbilstību jaunākajiem
datiem.
Ja izrādās, ka šī dalībvalsts ir
sniegusi tādu informāciju, kas nav precīza vai ko tai nevajadzēja
sūtīt, tad saņēmēja dalībvalsts nekavējoties par to tiek
informēta. Tā izlabo šādu informāciju vai gādā par to, lai tā
tiktu iznīcināta.
7. Patvēruma meklētājam ir
tiesības pēc pieprasījuma saņemt informāciju, kas attiecas uz
viņu, tik ilgi, kamēr tā ir pieejama.
Ja viņš (viņa) konstatē, ka minētā
informācija ir neprecīza vai tai nebija jābūt nosūtītai, tad
viņam (viņai) ir tiesības prasīt, lai to izlabotu vai iznīcinātu.
Šīs tiesības tiek realizētas saskaņā ar nosacījumiem sestajā
daļā.
8. Katrā attiecīgajā dalībvalstī
reģistrē informācijas nosūtīšanas un saņemšanas gadījumus.
9. Šādu informāciju glabā tikai
tik ilgi, cik tas ir nepieciešams mērķiem, kuru dēļ apmainījās ar
šo informāciju. Attiecīgā dalībvalsts piemērotā brīdī pārbauda,
vai tā ir jāglabā.
10. Jebkurā gadījumā šādai
informācijai piemēro vismaz tādu pašu aizsardzību, kādu
informācijas saņēmējā dalībvalstī nodrošina līdzīgai
informācijai.
11. Ja datu apstrādi neveic
automātiski, bet kā citādi, katra dalībvalsts veic attiecīgus
pasākumus, lai, izmantojot efektīvu kontroli, nodrošinātu
atbilstību šim pantam. Ja dalībvalstī ir tāda veida uzraudzības
iestāde, kā tā, kas minēta divpadsmitajā daļā, tai drīkst uzdot
par pienākumu veikt kontroli.
12. Ja viena vai vairākas
dalībvalstis vēlas datorizēt visu otrajā un trešajā daļā minēto
informāciju vai daļu no tās, šāda datorizācija ir iespējama tikai
tad, ja attiecīgās dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus, kas
piemērojami šādai apstrādei un kuros īstenoti principi, kas
izvirzīti 1981.gada 28.janvāra Strasbūras Konvencijā par fizisko
personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku
apstrādi, un ja tās ir izraudzījušas attiecīgu valsts iestādi,
kuras uzdevums ir saskaņā ar šo Konvenciju nosūtīto datu
apstrādes un izmantošanas neatkarīga kontrole.
16.pants
1. Katra dalībvalsts ir tiesīga
18.pantā minētajai Komitejai iesniegt priekšlikumus par šīs
Konvencijas grozījumiem, lai novērstu grūtības tās
piemērošanā.
2. Ja tā pierāda nepieciešamību
labot vai veikt grozījumus šajā Konvencijā saskaņā ar Eiropas
Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 8.a pantā izvirzīto mērķu
sasniegšanu, it īpaši, ja to sasniegšana ir saistīta ar
saskaņotas patvēruma politikas un kopējas vīzu politikas
izveidošanu, Eiropas Kopienu Padomes prezidentūras dalībvalsts
organizē 18.pantā minētās Komitejas sanāksmi.
3. Jebkādus labojumus vai
grozījumus šajā Konvencijā pieņem 18.pantā minētā Komiteja. Tie
stājas spēkā saskaņā ar 22.panta noteikumiem.
17.pants
1. Ja kādai dalībvalstij rodas
lielas grūtības sakarā ar būtiskajām izmaiņām apstākļos, ko
nosaka šīs Konvencijas noslēgšana, attiecīgā valsts var griezties
18.pantā minētajā Komitejā, lai tā ierosinātu dalībvalstīm
pasākumus situācijas atrisināšanai vai pieņemtu nepieciešamos
labojumus vai grozījumus šajā Konvencijā, kas stājas spēkā
saskaņā ar 16.panta trešās daļas noteikumiem.
2. Ja pēc sešiem mēnešiem joprojām
pastāv pirmajā daļā minētā situācija, Komiteja, rīkojoties
saskaņā ar 18.panta otro daļu, var atļaut attiecīgajai
dalībvalstij, kuru skar šīs izmaiņas, uz laiku nepiemērot šīs
Konvencijas noteikumus, tomēr tas nevar traucēt Eiropas
Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 8.a pantā minēto mērķu
īstenošanu vai būt pretrunā ar citām dalībvalstu starptautiskām
saistībām.
3. Laikā, kamēr netiek piemēroti
šīs Konvencijas noteikumi, Komiteja turpina savu darbu pie šīs
Konvencijas noteikumu labošanas, ja vien nav jau panākta
vienošanās.
18.pants
1. Tiek izveidota Komiteja, kas
sastāv no katras dalībvalsts pa vienam valdības pārstāvim.
Komitejas priekšsēdētājs ir tās
dalībvalsts pārstāvis, kura ir Eiropas Kopienu Padomes
prezidentūras valsts.
Eiropas Kopienu Komisija ir
tiesīga piedalīties Komitejas un ceturtajā daļā minēto darba
grupu darbā.
2. Komiteja pēc vienas vai vairāku
dalībvalstu pieprasījuma izskata jebkuru vispārējas dabas
jautājumu attiecībā uz šīs Konvencijas piemērošanu vai
iztulkošanu.
Komiteja paredz pasākumus, kas
minēti 11.panta sestajā daļā un 13.panta otrajā daļā, un sniedz
atļauju, kas minēta 17.panta otrajā daļā.
Komiteja saskaņā ar 16. un
17.pantu pieņem šīs Konvencijas labojumus vai grozījumus.
3. Komiteja pieņem savus lēmumus
vienbalsīgi, izņemot saskaņā ar 17.panta otro daļu pieņemtos
lēmumus, ko tā pieņem ar divu trešdaļu balsu vairākumu.
4. Komiteja nosaka savu reglamentu
un var veido darba grupas.
Komitejas sekretariātu un darba
grupas nodrošina Eiropas Kopienu Padomes Ģenerālsekretariāts.
19.pants
Dānijas Karalistē šīs Konvencijas
noteikumi netiek piemēroti ne Farēru salās, ne Grenlandē, ja vien
Dānijas Karaliste nav paziņojusi par pretējo. Šādu deklarāciju
var veikt jebkurā laikā, ar paziņojumu Īrijas valdībai, kura par
to informē pārējo dalībvalstu valdības.
Francijas Republikā šīs
Konvencijas noteikumi attiecas tikai uz Francijas Republikas
Eiropas teritoriju.
Nīderlandes Karalistē šīs
Konvencijas noteikumi attiecas tikai uz Nīderlandes Karalistes
teritoriju Eiropā.
Lielbritānijas Karalistē šīs
Konvencijas noteikumi attiecas tikai uz Lielbritānijas un
Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti. Tos nepiemēro Eiropas
teritorijām, par kuru ārējiem sakariem ir atbildīga Apvienotā
Karaliste, ja vien Apvienotā Karaliste nav paziņojusi par
pretējo. Šādu deklarāciju var veikt jebkurā laikā ar paziņojumu
Īrijas valdībai, kura par to informē pārējo dalībvalstu
valdības.
20.pants
Uz šo Konvenciju neattiecas
nekādas atrunas.
21.pants
1. Šai Konvencijai var
pievienoties jebkura valsts, kas kļūst par Eiropas Savienības
dalībvalsti. Pievienošanās dokumentus deponē Īrijas valdībai.
2. Valstī, kas pievienojas šai
Konvencijai, tā stājas spēkā trešā mēneša pirmajā dienā pēc tās
pievienošanās dokumenta deponēšanas.
22.pants
1. Konvenciju ratificē, pieņem vai
apstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas
dokumentus deponē Īrijas valdībai.
2. Īrijas valdība paziņo pārējo
dalībvalstu valdībām par ratifikācijas, pieņemšanas vai
apstiprināšanas dokumentu deponēšanu.
3. Šī Konvencija stājas spēkā
trešā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad deponēts pēdējās
parakstītājas valsts ratifikācijas, pieņemšanas vai
apstiprināšanas dokuments.
Tā valsts, kurai ir deponēti
ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenti, informē
pārējās dalībvalstis par šīs Konvencijas spēkā stāšanās
dienu.
To apliecinot, attiecīgi
pilnvarotās personas ir parakstījušas šo konvenciju.
Parakstīta Dublinā, tūkstoš deviņi
simti deviņdesmitā gada piecpadsmitajā jūnijā vienā eksemplārā
angļu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, itāļu, īru, portugāļu,
spāņu un vācu valodā, teksti katrā no šīm valodām ir vienlīdz
autentiski un glabājas Īrijas valdības arhīvā, kura nosūta
apliecinātu kopiju katrai no pārējām dalībvalstīm.
KOPĪGĀ
DEKLARĀCIJA PAR PATVĒRUMA TIESĪBĀM
Dalībvalstis
deklarē, ka šī Konvencija neietekmē nedz tiesības uz patvērumu
tādā apjomā, kā tās ir atzītas to attiecīgajās konstitūcijās,
nedz arī 1951.gada 28.jūlija Konvencijas par bēgļa statusa
noteikumu piemērošanu, kas papildināti ar 1954.gada 28.septembra
Konvenciju par bezvalstnieka statusu, 1967.gada 31.janvāra
Konvencijas par bēgļa statusu protokolu.
Dānijas, Somijas
un Zviedrijas deklarācija par Konvencijas 7.pantu
Dānija, Somija un Zviedrija
apstiprina, ka tās, kā tika norādīts pievienošanās sarunu laikā
Šengenas līgumiem, neizmantos attiecībās ar citām Dalībvalstīm,
kas nodrošina vienlīdzīgu attieksmi, to veiktās deklarācijas
saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 6.panta 1.punktu kā
pamatu atteikumam izdot rezidentus no ne-Ziemeļvalstīm.
Deklarācija par
jēdzienu "pilsonis"
Padome atzīmē Dalībvalstu
pienākumu piemērot 1983.gada 21.marta Eiropas padomes konvenciju
par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai attiecībā uz
katras dalībvalsts pilsoņiem tās 3.panta 4.punkta izpratnē.
Dalībvalstu pienākums, kas minēts 1.punktā, neietekmē šīs
Konvencijas 7(2)panta piemērošanu.
Grieķijas deklarācija par 5.pantu
Grieķija interpretē 5.pantu ņemot
vērā tā 3.daļā noteikto. Šāda interpretācija nodrošina atbilstību
Grieķijas konstitūcijai, kas:
- tieši aizliedz ārvalstnieka
izdošanu, kurš tiek vajāts par darbībām, kas saistītas ar
brīvības aizstāvību, un
- izšķir politiskos no tā
sauktajiem "jauktiem" noziedzīgiem nodarījumiem,
attiecībā uz kuriem tiek piemēroti citi noteikumi kā tie, kas
tiek piemēroti attiecībā uz politiskiem noziedzīgiem
nodarījumiem.
Portugāles
deklarācija par izdošanu, kas pieprasīta par noziedzīgu
nodarījumu, kas sodāms ar mūža ieslodzījumu, vai pamatojoties uz
aresta orderi
Ievērojot Portugāles veikto atrunu
pie 1957.gada Eiropas padomes konvencijas par izdošanu, kas
paredz atteikumu izdot personu par noziedzīgu nodarījumu, kas
sodāms ar mūža ieslodzījumu, vai pamatojoties uz aresta orderi,
Portugāle paziņo, ka gadījumos, kad izdošana tiek lūgta par
noziedzīgu nodarījumu, kas sodāms ar mūža ieslodzījumu, vai
pamatojoties uz aresta orderi, tā veiks izdošanu saskaņā ar
attiecīgiem Portugāles Republikas Konstitūcijas noteikumiem, kā
tos interpretējusi Portugāles Konstitucionālā tiesa, un tikai
tādos gadījumos, kad tā uzskatīs par pietiekamām Pieprasītājas
dalībvalsts sniegtās garantijas, ka tā saskaņā ar tās likumiem un
praksi attiecībā uz sankciju piemērošanu veicinās jebkura
pasākuma īstenošanas mērenību, ja persona, par kuru ir lūgta
izdošana, varētu būt uz to tiesīga.
Portugāle vēlreiz apstiprina tās
spēkā esošās saistības, kas izriet no tai saistošajiem
starptautiskajiem līgumiem, īpaši Konvencijas par Portugāles
pievienošanos Konvencijai par Šengenas līguma piemērošanu
5.pantu.
Padomes
deklarācija par Konvencijas papildpasākumiem
Padome paziņo:
(a) ka uzskata par nepieciešamu,
pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, periodiski
pārskatīt:
- konvencijas ieviešanu,
- konvencijas funkcionēšanu pēc
tās spēkā stāšanās,
- dalībvalstīm iespējas mainīt
Konvencijas ietvaros veiktās atrunas ar nolūku atvieglot
izdošanas noteikumus vai atsaukt atrunas,
- vispārēju izdošanas procedūru
funkcionēšanu starp dalībvalstīm;
(b) ka pēc viena gada kopš
Konvencijas spēkā stāšanās tā izvērtēs jurisdikcijas piešķiršanu
Eiropas Kopienu tiesai.